Maskas

Skolotāja sleja

Atkal vēlos ar Jums parunāt, bet šoreiz izmantošu rakstītu vārdu. Šogad mums bija tāds pārformēšanās laiks.

Kaut kas mutuļoja un rūga, kaut kas brieda un vārījās, un tam vajadzēja plīst.

Es negaidīju, kamēr tas notiks, rīkojos nesaudzīgāk. Un tās bija sarunas divatā vai pa bariņiem. Vēl pirms uzrakstījāt domrakstus par savām maskām, manu acu priekšā Jūs tās sen jau bijāt noņēmuši. Secinājums viens – mīļie mani, cik Jūs esat mazi savās bailēs! Kāpēc vislielākās bailes Jūsos izraisa tieši klasesbiedri?

Vai tiešām esi gatavs citu priekšā pazaudēt savu ES, lai tikai kādam izpatiktu, lai tikai Tevi neatstumtu? Noteikti ir sāpīgi būt vienam un nesaprastam, bet parasti tā nenotiek. Katrs no Jums agrāk vai vēlāk sastaps īstos draugus, no kuriem nebūs jābaidās. Tie nav patiesi draugi, ja Jums ir viņiem jāizdabā! Protams, ievērošu lūgumu – nerakstīt zem pārdomām autora vārdu, lai arī tā bija viena no iespējām parādīt savu drosmi, bet atkal nekā...

Cik ilgi Jūs esat gatavi staigāt ar tām maskām?

Nāk pavasaris, gribas taču tā kārtīgi iztrakoties un izbaudīt silto laiciņu. Vai ar maskām nenosmaksiet? Karsts taču!

Ko darīsim? Gaidīšu Jūsu ierosinājumus un vienmēr būšu gatava Jūs atbalstīt un uzklausīt!

Jūsu skolotāja Daiga, kura ir atļāvusies dzīvot bez maskas un kādreiz izskatīties arī nesaprasta un smieklīga

1

Ja es dzīvotu bez maskām, man droši vien nebūtu draugu, jo es daudz kam nepiekristu, pateiktu visu, ko domāju, un vēl daudz ko nepatīkamu darītu. Arī ar ģimeni es droši vien sanaidotos. Bet, ja visi cilvēki dzīvotu bez maskām, tad visi mācētu sadzīvot, un visiem būtu daudz draugu. *** Dažreiz man kauns ir no saviem draugiem, jo tad, kad viņiem uznāk "melnie,'' nav labi. Es parasti piebiedrojos, lai nebūtu atstumta, lai arī ir kauns par saviem draugiem, bet dažreiz es labāk pastāvu malā, jo jūtu, ka beigās nebūs labi. *** Reiz mans draugs bija atnācis ciemos pie manis, viņš vēlējās man parādīt kādu mūzikas klipu. Kad šis mūzikas klips sāka skanēt, man tas jau uzreiz nepatika, bet es to klausījos. Kad mūzika beidza skanēt, viņš man jautāja, vai man patika. Es atbildēju, ka patika, lai gan šī mūzika bija briesmīga. Es negribēju viņu apbēdināt, tāpēc teicu, ka man patika. *** Es masku uzlieku dažreiz, esot kopā ar draugiem. Ja gribu izpatikt un nekašķēties ar draugiem, uzlieku masku, un vairs neesmu es pati. Es piekāpjos draugiem un saku to pašu, ko viņi.

Masku uzlieku arī skolotāju priekšā, kad esmu ļoti nepieklājīga. Es bieži vien izrādos un ākstos, jo tā dara daudzi no klases, un mani tas parauj līdzi. Ja skolotāja personīgi liek kaut kādu darbiņu uzrakstīt, es negribot to daru. Redziet, atkal šīs maskas, cilvēki laikam nemāk būt viņi paši, bet bieži vien piekāpjas un dara to pret savu gribu!

Masku es esmu uzlikusi arī tad, kad neizrādu savas sajūtas. Kad man gribas raudāt un blakus ir kāds cilvēks, es bieži vien neraudu, jo man ir kauns, ko padomās citi. Tāpēc izrādām, ka esam stipri, bet dziļi sirdī domājam ko citu. ***

Es maskas uzlieku, jo baidos, ka draugiem, radiem es nepatikšu tāda, kāda esmu. Kad draudzenes man kaut ko stāsta, bet mani tas nekādi neinteresē, uzliekot masku, es izliekos, ka tas, ko draudzenes man stāsta, ir ļoti interesanti, jautri. Bez maskas dzīvot būtu ļoti grūti, jo cilvēki vairs sevi nepazīst, viņi jau ir pieraduši citu izpatikšanai. Maskas padara cilvēkus par meļiem, cilvēki vairs nepazīst sevi. Ja cilvēki nenēsātu maskas, visi būtu daudz savādāki. *** Šis iemesls noteikti ir vislielākais. Tās ir bailes par sevi pašu. Tās ir bailes par to, ka citi var nerunāt ar tevi, atstumt tevi. Bet tā nav vienmēr. Protams, citreiz ir arī labāk, ka tādos brīžos uzvelk masku. Bet nevajag baidīties, vajag būt pašam par sevi un reti uzlikt maskas. Labi, ja citiem nepatīk, lai nepatīk, bet noteikti viņi paši baidās novilkt savas maskas. Viņi arī noteikti izliekas, ka ir labāki. To var labi redzēt, katrs baidās parādīt savu īsto „es”. Piemēram, dažādas konfliktus, kurus varētu atrisināt ar sarunām, bet citi iekšā ar dūrēm. Un tajā brīdī viņi baidās par to, ka otram ir taisnība. Bet tu tajā brīdī vari būt stiprāks un novilkt masku, tad tu paliec tāds pats kā otrs. Sanāk tā, ka tu baidies tāpat kā viņš. *** Visbriesmīgākais ir tad, kad maska jāuzliek ģimenē vai starp ļoti labiem draugiem. Ja ir saprotoša ģimene un īsti draugi, viņi sapratīs tavas īstās emocijas, un nav nekad jāliek maska. Bet diemžēl es domāju, ka vismaz kaut vienreiz cilvēki tā ir darījuši un likuši masku. Vēl briesmīgāk ir tad, ja tā dari katru reizi, un tad tā nav īsta ģimene vai draugi, ja tu dari tā, kā visu laiku grib ģimene vai draugi. Tad tu drīzāk esi kalps. Pēc manām domām, ģimene un īsti draugi ir pelnījuši, ka tu un visi citi neliek maskas, un, ja citādi nevar, tu uzliec masku ļoti reti.

Es domāju, ka dzīve bez maskas reizē būtu patiesa un varbūt drausmīga, bet, ja cilvēki tevi bez maskas pieņemtu, kāds tu esi, tad tu varētu būt drošs, ka tie cilvēki, kas tevi pieņem, ir īsti draugi un ģimene. Šāds cilvēks var būt ļoti laimīgs. *** Maskas mēs liekam, ejot satikties ar draugiem.

Ejot ar draudzenēm, es masku uzlieku, jo ir nelielas bailes, ka, izdarot kaut ko savādāk, mani 2

apsmies. Baidos, ja nedarīšu to, ko dara draudzenes, ar mani vairāk negribēs nekur iet, bet liekas, kad man ir maska, es jūtos daudz drošāk un spējīgāka izdarīt daudz ko.

Man jau tās maskas ne īpaši patīk, bet ko lai dara, ka jāvalkā? Savādāk es ne sev, ne citiem patiktu. Vienu no manām maskām sauc ,,Sliktais''. Kāpēc ,,Sliktais''? Tāpēc, ka manā uztverē mūsdienu bērni ir tādi kā ļauni. Kad uzvelku ,,Slikto'', tad es mazāk smaidu, kādu lieku reizi nolamājos, smejos, ja kādam ,,nūģim'' iet sliktāk, smejos par ļauniem jokiem, iesitu kādam un runāju par filmām un datorspēlēm, kurās nežēlīgi spridzina un šauj. Tādu mani bieži pieņem. Man šī maska riebjas! Tomēr, ja viņu neizmantotu, tad man būtu maz draugu. Es šo masku izmantoju reti.

Nākamā maska ir ,,Es arī tā domāju''. Zinu, tas ir savāds nosaukums, bet, uzliekot šo masku, es visbiežāk saku šo frāzi. Ar tādu masku arī var iegūt draugus. Kad kāds ko stāsta, tad es gandrīz visu laiku piebalsoju, tikai reti pasaku to, ko es domāju. Piebalsojot var arī retāk aizvainot otru cilvēku. Tomēr arī šī maska man ne īpaši patīk, jo nevar pateikt to, ko es patiesībā domāju. Atkal, ja es šo masku vispār neizmantotu, man būtu vēl mazāk draugu, un atkal man šī maska riebjas.

Trešo masku sauc ,,Es varu visu''. Kad es uzlieku šo masku, tad es stāstu visiem, ko es protu, kaut arī es lielāko daļu neprotu. Uz brīdi es esmu uzmanības centrā. Vienīgi es jūtos neērti, kad man kāds prasa, lai es parādu kādu akrobātisku triku, kuru es it kā mākot. Tad es atbildu, ka šeit neesot pietiekami droši vai ka ir par maz vietas, vai arī to, ka man ir nepiemērotas kurpes. Tomēr tādā veidā arī var dabūt draugus.

Tā kā man maskas ne īpaši patīk, arī šī, tad es tās izmantoju pēc iespējas retāk. *** Es bieži uzvelku masku, lai kādam cilvēkam piekāptos. Citreiz cilvēki stāsta muļķības, un es zinu, ka tā nav taisnība, es viņiem piekāpjos. Citi cilvēki ir tādi, ja es pasaku, ka viņš stāsta muļķības, tad uzreiz apvainojas uz mani un pastāsta citiem, un citi sāk apsmiet. Tad es uzlieku masku, kad man ir jāpiekāpjas. Bieži tādas situācijas notiek manā klasē. Es cenšos nelīst citu darīšanās, lai mani neiejauktu nekur.

Citreiz es noņemu masku un pasaku visu, ko domāju. ***

piedod. Tādi nav normāli cilvēki, kuri visā saskata tikai labo. Tas jau ir pārspīlēti, ir muļķīgi dzīvot bez maskas, nevar zināt, kā tas būtu, jo gandrīz visi cilvēki visu dzīvi pavada aiz maskām. Beigās ne citi, ne viņš pats vairs nezina, kāds ir patiesībā. *** Parasti mēs maskas uzliekam, lai neparādītu savas īstās bailes, bet drosmi. Vienreiz, kad man bija bail, es centos savaldīties un tēlot drosmīgo.

Kad pārnācu mājās un biju viena, es sāku raudāt, jo ļoti uztraucos par savu ģimeni.

Mazotnē, kad mani bieži apsaukāja, es centos būt nesalaužama. Dažreiz tas izdevās, bet dažreiz nē.

Mani bieži apsaukāja un aizskāra, līdz beidzot mani sāka aizstāvēt. Tā bija meitene, kura bieži stāvēja malā. Viņa centās būt neredzama. Kad viņa sāka mani aizstāvēt, es tā kā jutu, ka es neesmu viena, un es jutos drosmīga un stipra. Tā jau atkal bija maska, jo man bija bail, ka šai meitenei arī nāksies ciest. Tikai tāpēc, ka viņa mani aizstāvēja un bija cilvēks, kurš atšķīrās no citiem ar savu labo sirdi! *** Es valkāju vairākas maskas, jo citiem tā patīku labāk. Skolā mana maska ir vienkārši jauks cilvēciņš, kurš mēdz izpatikt citiem. Esmu it kā klusa un mierīga meitene. Tāda kā eņģelis.

Patiesībā tā tas nav. Es esmu nemierīga, man patīk iet laukā un meklēt pēc iespējas vairāk piedzīvojumu. Bet tai pat laikā man patīk uzkāpt koka augstākajā galotnē un stundām ilgi lasīt.

Ir tikai daži draugi, kas savā ziņā ir tādi kā es. Ar viņiem maska man nav jāvalkā. Tā kā daudzi valkā maskas, kad ir kopā ar draugiem, es īsti nezinu, kādi viņi ir patiesībā. Ir skumji, ka jādraudzējas ar kādu, ko tā īsti nemaz nepazīsti. *** Arī es valkāju masku, jo mani pārņem bailes par to, ka citi varētu paņirgāties par mani, kāda esmu savā visdziļākajā būtībā. Ejot ar draugiem un pavadot laiku kopā ar viņiem, tā vien gribas kā uzvilkt masku, jo nevēlos pazaudēt draugus. Bet varbūt pats labākais draugs pieņemtu mani tādu, kāda es esmu, bez maskas? Tomēr, kas lai zina, kādi ir mani draugi bez maskas. Un, lai citi par mani runātu tikai labu, man ir jāuzvelk maska. *** Vēl ir arī tādi cilvēki, prieka pilni, viņi visu uztver tikai pozitīvi, ir priecīgi un visiem visu 3

Mēs visi uzliekam maskas, lai būtu savā draugu barā. Mēs uzliekam, piemēram, melošanas masku, un tad mēs melojam, kaut vai to negribam un tas nav vajadzīgs. Mēs maskas liekam visur - skolā, uz ielas, mājās, ar draugiem un vēl daudz kur citur. Maskas nav jāliek obligāti, tu, var teikt, pats sevi piespied uzlikt masku. *** Personīgi es neesmu viena no tiem, kas bieži būtu izmantojusi maskas. Es pat nezinu, kad es pēdējo reizi būtu lietojusi šo masku, un nevaru pateikt, priekš kam tā man būtu jānēsā.

Es bieži pamanu cilvēkus, kuri nēsā šīs maskas, un viņi atrodas pat ļoti tuvu pie mums.

Tie ir cilvēki, ar kuriem runājam ik dienu skolā vai uz ielas.

Cilvēki nēsā maskas, jo baidās, ka viņi citiem nepatiks tādi, kādi ir patiesībā. Un tāpēc viņi tās lieto ik dienu. Viņi ģērbjas savādāk, tēlo nez’ ko no sevis, lai nu kā, bet cenšas būt līdzīgi citiem.

Ja neviens nedzīvotu ar šīm maskām, tad viss, pilnīgi viss būtu savādāk gan skolā, gan uz ielas.

Visi būtu vienlīdzīgi, un nebūtu tik daudz apvainojumu mūsu sabiedrībā. *** Maskas var būt jebkādas, zilganas, zaļganas, dzeltenīgas, daudz un dažādas. Maskas bieži vien izvēlas pēc sirds patikas, lai draugiem izpatiktu un apkārtējiem. Meitenes trīspadsmit gados jau liek masku, lai iederētos starp draugiem un paziņām. Cilvēki, kas lieto šīs maskas katru dienu, aizmirst, kāds esi īstenībā un kāda ir viņa nokrāsa sejai. Cilvēki smalkās ballēs liek visi šīs maskas, lai neatšķirtos. Dzīve bez maskām daudziem cilvēkiem liekas neiespējama, jo, ja iziesi sabiedrībā un pie draugiem, draugi dīvaini skatīsies uz tevi, jo tu esi pavisam cits cilvēks.

***

Mēs visi valkājam maskas. Es domāju, ka katrs vismaz reizi ir uzlicis neredzamu masku. Maskas mēs uzliekam, lai izliktos par tādu, kāds mēs īstenībā nemaz neesam. Es esmu masku uzlicis draugu vai paziņu lokā, vai nu gribēdams iepatikties, vai arī piekrītot kādai lietai, kurai parasti nepiekristu. Es pats īsti nezinu, tikai pēc tam aizdomājos, kāpēc esmu teicis tā, kā nedomāju. *** Mani draugi un es valkājam savas maskas, jo baidāmies viens no otra atšķirties. Savu masku es valkāju, ejot skolā, bet patiešām es nezinu, kāpēc es tā daru, jo varu teikt godīgi, man nav bail atšķirties, un īstu draugu man klasē nav! Pārējie manā klasē ar maskām staigā tāpēc, ka grib saglabāt savu nepatieso un melu pilno draudzību.

Vēl man pazīstami cilvēki nēsā maskas, jo grib sev jaunus draugus un tāpēc uzliek masku, lai iederētos un viņu pieņemtu draugu pulkā.

Savu masku jau valkāju sen, jo bija bail, ka mani neatstumj. Skatoties uz citiem saviem „draugiem”, es redzu to pašu, ko piedzīvoju pats.

Viņi visi baidās no atstumšanas un tāpēc dzied pakaļ saviem neīstajiem draugiem!

Ja cilvēki dzīvotu bez maskām, tad viņiem būtu vairāk draugu, jo uz patiesību balstītām lietām viss ir pa īstam. Visi būtu saticīgāki un patiesāki, tā dzīvojot, nebūtu sirdsapziņas pārmetumu.

4