Zevavarda(E.fon Denikens)

apklusa, citi uz muguras un vēl citi - uz krūtīm un rokām. Tik resni, ka līdzinājās vaļiem…»

Jāsons bija pieveicis daudzus, taču grūtākais vēl bija priekšā - pūķis, kurš nekad negulēja un apsargāja zeltvilnas aunādu. Kopā ar savu mīļāko, kura viņam bija dāvājusi burvju ziedi, Jāsons devās uz birztalu, kur pie dižskābarža koka bija pienaglota zeltvilnas aunāda: «…Viņi vērīgi ielūkojās ēnā zem skābarža un ieraudzīja aunādu. Tā mirdzēja kā mākonis, kas sārtojas uzlēcošas saules liesmojošajos staros. Nekad neiemiegošais pūķis pie koka izstiepa savu garo kaklu. Viņš izgrūda pretīgi svelpienu, un tas atbalsojās pakalnos un biezajā birzī… no liesmojošā meža viļņiem vēlās izgaismoti dūmu mākoņi. Cits pēc cita tie pacēlās no zemes augstākajos gaisa slāņos. Viņi redzēja, kā briesmonis loka savu mez​glaino asti, kas bija klāta ar cietā?n zvīņām…»

Jāsons neredzēja nekādu iespēju pieveikt šo monstru, kurš «nekad neguļ un nekad arī nemirst». Te viņam atkal palīdzēja mīļotā sieviete. Viņa apzieda ar savu maģisko ziedi plūškoka zaru un, izrunādama burvju vārdus, vicināja to pūķa gailošo acu priekšā. Nezvērs kļuva acīmredzami gausāks un miegaināks, līdz beidzot nolika savu galvu uz zemes. Jāsons uzrāpās skābardī un atbrīvoja zeltvilnas aunādu no stiprinājumiem. Neparastais objekts sarkanīgi spīdēja un bija tik liels, ka Jāsons to nespēja panest uz saviem pleciem. Arī zeme zem zeltvilnas aunādas spīdēja visu laiku, ko Jāsons pavadīja atceļā no birzs līdz «Argo».

Uz borta visi gribēja aptaustīt zeltvilnas aunādu, taču Jāsons to aizliedza un apsedza spīdošo lietu ar lielu segu. Svinēt svētkus nebija laika. Jāsons un valdnieka meita pamatoti baidījās, ka Aiēts darīs visu iespējamo, lai atgūtu vienreizīgo dārgumu. Argonauti nekavējoties atraisīja tauvas un, cik ātri vien iespējams, devās lejup pa upi un tālāk atklātā jūrā. Me​dības turpinājās.

Valdnieks Aiēts, kurš nemaz nedomāja turēt doto vārdu, komandēja varenu floti. Viņš to sadalīja, lai aplenktu Jāsonu un argonautus. Aiēta kuģi sasniedza kādu zemi, kuras iedzīvotāji vēl nekad nebija redzējuši šādus braucamrīkus un tāpēc domāja, ka tie ir jūras briesmoņi. (Zināšanai: līdzīgs stāsts lasāms etiopiešu «Valdnieku grāmatā», t. i., Keb-ra Ne- gest. Tajā aprakstīts, kā Baina-Lehkems nozog savam tēvam Zālamanam tā laika pasaules lielāko dārgumu - derības šķirstu. Zālamans sūta savus kareivjus, lai atņemtu dēlam tā laupījumu. Pakaļdzīšanās notiek - arī izmantojot lidojošas ierīces - no Jeruzālemes līdz pat [mūsdienu] Aksūmai Etiopijā.)

Pēc dažiem nelieliem piedzīvojumiem, kuri dažādos «Argonautikas» izdevumos tiek aprakstīti dažādi, «Argo» sasniedza «Dzintarsalu». Runājošais koks kuģa priekšgalā brīdināja no Zeva atriebības «…Pa to laiku kuģa ķīlis sāka runāt saklausāmā balsī…»). Dievu tēvs bija saniknots, jo Jāsons bija nogalinājis savas mīļākās brāli. Tas nebija darīts aiz greizsirdības, bet gan tāpēc, ka Mēdeja bija savērpusi kādu intrigu. Tālākajā notikumu gaitā Jāsons tika attaisnots, un dievu tēvs Zevs atkal bija apmierināts, dažādās salās un zemēs argonauti uzcēla altārus un pieminekļus. Kādu reizi «Argo» uzbrauca «…tālu augšup pa Eridanas straumi…». Turpmākais pārsteidz: «…Šeit, apdedzis no Jupitera raidītā liesmojošā zibens, no saules ratiem dziļajā jūrā, kas vēl šodien smird pēc sēra, bija iekritis Faetonts… neviens putns ar izplestiem spārniem nelido pār peļķi…»

Tas patiešām ir savāds mājiens. Stāsts par Faetontu un viņa saules ratiem ir ļoti sens un laikā nav fiksējams. Romiešu dzejnieks Ovidijs par to detalizēti stāsta savās «Metamorfozēs»29 , taču Ovidijs dzīvoja laika posmā no 43. gada pirms Kristus līdz 17. gadam pēc Kristus, kad «Argonautika» jau bija pazīstama gadsimtiem ilgi. Saskaņā ar leģendu Fae- tonts bijis Saules dieva Hēlija dēls. Kādu dienu Faetonts apmeklējis savu tēvu debess velvē un lūdzis viņu izpildīt kādu vēlēšanos, jo Zemes iedzīvotāji neticot, ka viņš esot Saules dieva atvase. Viņš lūdza atļauju vadīt Saules ratus. Tēvs bija norūpējies un neatlaidīgi gribēja atrunāt dēlu atteikties no šīs vēlēšanās. Saules ratu vadīšanai bija nepieciešamas īpašas zināšanas, bet to Faetontam nebija. Kā jau katrā paaudžu konfliktā, juniors negribēja uzklausīt šos brīdinājumus. Tēvs galu galā bija apsolījis izpildīt jebkuru dēla vēlēšanos. Tā nu ugunīgie zirgi tika iejūgti ratos.

Saules rati traucās pa debess velvi, taču drīz zirgi pamanīja, ka ratu vadītājs nepārvalda pajūgu. Tie