Vinos laikos ernests birznieks upitis

Brālis nu bij aizlaidies uz ilgu laiku, līdz nākošai vasarai. Atlika tagad satiksme tikai vēstulēs. Un māsiņa rakstīja ļoti bieži un saņēma no brāļa arī bieži atbildes. Vecmāmiņa katrā vēstulē sūtīja un katrā atbildē saņēma labdienas. Viņa savā mūžā nebij braukusi tālāk par Rīgu, tādēļ tagad bieži lika apprasīties, kādi ļaudis tur dzīvojot, kādā valodā runājot un vai varot arī dabūt pirkt, kas vajadzīgs ēšanai.

Bet tad pret pavasari brālis saņēma no māsiņas vēstuli ar bēdu ziņu, ka vecmāmiņa nomirusi un paglabāta kapu kalniņā blakus māmiņai. Vēl pēdējā rītā viņa runājusi par brālīti un teikusi: «Man jau gan drīz būs jāaiziet, tā ka nedabūšu vairs redzēt brālīti kancelē.»

Labu laiku māsiņa nesaņēma atbildes