Vinos laikos ernests birznieks upitis

egļu žoga, un sniega rituļus veda šurpu ragaviņās.

No malkas ass atveda dažus klučus, uz kuriem pakāpties, lai varētu uzlikt ziemsvētku vecim kaklu un galvu. Kad sniega rituļi bij savesti un sakrauti pienācīgi augsti, tad sāka apspriesties, kā sakrautajai sniega masai piedot ziemsvētku veča izskatu.

Pičus aizdrāzās uz mājām pēc naža.

Atgriezies viņš rādīja, ko bij varējis sadabūt ķēķī: divas koka karotes, skalu plēšamo dunci un abrkasi.

Pičus, kā pats vecākais, sāka rīkoties un rīkot arī citus. Elziņa un Anetīte dabūja pa karotei: viņām bij jāgrebina sniegs no apakšas nost, lai no sniega bluķa iznāktu kājas. Kārlēnam viņš iedeva abrkasi: tam bij jākasa katrā pusē sānos padziļas