SUMPURNU CIEMS - RUTKU TEVS

— Mēris… — Vālodze atkārto bez skaņas balsī.

— Esi mierīga! Es Piltenē nemaz nebiju. Mežā uzzināju, kas tur notiek. Tad ar līkumu devos uz Vents​pili. Tādēļ tik ilgi izpaliku.

— Paldies dieviņam, ka tā! — Vālodze atņem elpu. — Es no tiesas nobijos. Iedomājos, ka mana aizredze par nāvi piepildīsies tā, ka mēris atnāks ciemā. Man, protams, vienalga, no kā mirstu pati, bet par citiem izmisu. Ja sērga še ieviestos, tad visam ciemam gals.

— Tā gan. Nav pasaulē lielāka posta par mello nāvi. Esmu to redzējis.

Ermanis dodas uz lielo māju, kur visi salasās, un atraisa savu nastu. Tur ir stikli un svins rūtīm. Vēl šis un tas Vālodzei.

— Un te tava vēstule atpakaļ. — Ermanis sniedz Trūdei viņas rakstu.

— Tu netiki līdz Piltenei?

— Satiku Volfu Gotlību. Tas teica, ka tava krust​māte mirusi.

— Mērī?

— Jā. Un tev, Māriet, sveiciens no Gotlība.

— Man? — Marijas vaigi pietvīkst. — Nu, pal​dies … Viņam laikam klājas labi?

— Kur nu!… Man izlikās, ka tam dzīvē vairs prieka nav… Nu jā … Pārāk nikni tur plosās sērga.

Posts un izmisums visapkārt.

Marija top klusa un nemanīti nozūd no istabas. Viņa iet savā kambarī un domīga nosēžas uz lāviņas.

Pamazām viņai acis top valgas un klēpī nobirst dažas asaras. Kādēļ? Viņa tak jauno Volfu vairs nemīl.

Nē, kaut kas cits dara skumju meičas sirdi. Vai nu žēlums, vai pārmetumi par doto mīlas solījumu un vārda laušanu — kas to zina? Varbūt abi šie iemesli kopā.

Kambarī ienāk Briedis. Kā saderinātais viņš tagad var apmeklēt savu līgavu.

— Tu, tu! — Marija pielec kājās un, apkampusi Brieža kaklu, pieglaužas tam cieši jo cieši.

— Cik es esmu laimīgs, Mārietiņ! — izdveš Briedis. — Pēc trim dienām būsim vīrs un sieva.

Ermanis jau liek logus mūsu namiņā. *** Kāzas meža ciemā nosvinētas. Abi jaunie pāri dzīvo jaunajā mājiņā — katrs savā galā. Lauku darbi ir nobeigti, un kulšana, malšana nav jāsteidz. To veiks pamazām pa garo ziemu. Jaunajiem pāriem ir laika no​doties savām sirdslietām.

Taurim ar Trūdi iznāk mazāk kopā būt brīvajās novakarēs: Vālodze, cik vien tai iznāk vaļas, aiztur savu pēcnieci pie sevis, to mācīdama savās zintīs. , Vecās zintnieces seja ir rūpju pilna, bet tanī staro dvēseles miers. Nu viņas darba turpinātāja ir likumīga ciema un dzimts locekle, tā tās vieta nepaliks neaiz​pildīta, un viņas mūža darbs turpināsies.

Trūde saprot savu skolotāju un cenšas uzveikt ilgas pēc Taura, lai ar visu prātu nodotos mācībām.

Tak grūti ir prātam uzveikt sirdsilgas un, domām kavējoties pie velēnu sola zem kuplās liepas, kur Tauris to ar nepacietību gaida, jaunās sievas galvā diezgan slikti noguļas Vālodzes stāstījumi un skaidrojumi.

Tad Trūdei iešaujas prātā uzrakstīt mācīto. Tā atnes spalvu un papīru un atvieglo tūlītējo iegaumēšanu. Uz Vālo​dzes mazā galdiņa krājas sīki aprakstītas loksnes. Un vecā zintniece steidzina un steidzina.

— Vecāmāt! — Trūde pēkšņi pārtrauc rakstīšanu. — Tu pārāk steidzies.

— Vai nespēj sekot ar savu rakstu maniem vārdiem?

— Spēju gan. Bet man šķiet, ka tu velti sevi turi tādā nemierā.

— Nav velti, meit. Nedaudz dienu man vairs atlicis.

— Vēl arvien tu domā par miršanu?

Vālodze nopūšas.

— Es miršu, kā paredzu. Ak, ja arī to es tev varētu iedvest!

— Ko, vecāmāt?

— Savu aizredzi. Tad varētu vislielākā mierā kaut vai šo bridi gulties veļumātes klēpī. Bet tas