Straumeni - Edvards Virza

gleznotājs, kad glezna jau nobeigta, ilgi tajā vēl nolūkojas, meklēdams pielaistās kļūdas, tā viņa pārlaida skatu padarītam dienas darbam, nekad ar to nebūdama mierā, līdz beidzot iemiga, rokas uz krūtīm salikusi, kā mēdz gulēt tie, kas aizgājuši Dieva priekšā.

Viņas rīcībā bija divas meitas un atraitne, un viņām visām bija darba diezgan, jo nevienās mājās nebij tik liels ganāmpulks kā Straumēnos. Pusdienās un vakaros pienu nesa nēšiem uz pagrabu, kur to izkāsa un nolika rūgšanai.

Vesels lērums lielu un mazu koka trauku kalpoja šīm vajadzībām, un, kamēr vieni, skaidri noberzti, žuva uz sētas, citi stāvēja pagrabā. Sviesta kulšana parasti notika pusdienās, un abas meitas ņēmās ap to mazgādamas un sālīdamas, līdz, toveros sakrauts, tas, ar rasu apsvīdis, laistījās kā saule pagraba tumsā.

Viss, ko deva Straumēnu pļavas, āboliņa lauki un Zemgales saule, sakrājās šajos toveros, smaržojot kluso pārticības un piemīlības smaržu. Šis pagrabs bija visklusākā vieta visā Straumēnu mājā, tur bij dzirdams tikai rūcošais sviesta kulšanas troksnis un piena liešana. No šīs vietas izgāja pati Māra, nesdama svētību visām Strau​mēnu mājas gaitām. Divi lieli vītoli apēnoja pagraba ieeju.

Darbi, cits par citu smagāki, mācās virsū Straumēnu ļaudīm, un, jo īsākas kļuva dienas, jo vairāk tie vilkās garumā. Daudz nogurušāki par cilvēkiem bij zirgi, kuru platos sānus sviedrināja saule un darbs no rīta līdz vakaram. Gadījās, ka, izjūdzot no arkla, viens otrs no tiem nolika savam arājam uz pleca galvu, nevarēdams to noturēt. Viņi it kā sajuta sevi līdzīgus šiem ļaudīm, jo viņi visi bij iejūgti jūgā, kas tiem bij jānes līdz pat nāvei. Vakarā, kad atveras visas radības padevība liktenim, viņu muskuļainajās mugurās bij tas pats rāmums, kas lauku un druvu līkumos, un, galvas zemu noliekuši, viņi, lielas bezcerības pilni, nemaz nemanīja garās un sulīgās zāles, kas tiem sitās pie purniem. Ielaisti stiliņos, tie tūlīt neķērās pie barības, bet paēduši nolikās gulēt, pa sapņiem aizklīzdami vai nu zāļainos klajumos, vai atkal satrūkdamies no iedomātiem pātagu sitieniem.

2 Kad saule jau bij pakāpusies tādā augstumā pret debesu vidu, ka sarauca sētvidus kokiem ēnu tik īsu, ka suņiem katru pusstundu vaja​dzēja mainīt vietu, lai izbēgtu no saules karstuma, Straumēnos sāka taisīties uz mēslu vešanu. To bij tik daudz saradies, ka kūtīs galvas jau sitās pie vērbaļķiem. Tas bija smags darbs, kas lika piepūsties kāju dzīslām un sarauties mugurām. Tumšajā kūtī, kur zemās durvis un mazie lodziņi ielaida tikai vāju gaismu, bija dzirdama grūta elpošana. Tur, kreklus nometuši, kustējās četri puiši, uz kuru brūni nodegušajām mugurām sviedru lāses izskatījās gaišas kā dzintars. Pie katras saliekšanās varēja redzēt viņu muskuļu staigāšanu, un, kad viņi saņēma visus spēkus, lai celtu augšup mēslu pilnos sekumus, muskuļi kļuva stingri kā savilktas virves. Uzacis un mati viņiem bij sviedru mitri un griezās acīs, un laiku pa laikam viņi tos noslaucīja ar elkoņiem.

Viņiem nebij laika atpūsties, jo tukši rati arvienu gaidīja pie durvīm. Zirgi izstiepās līdzīgi stīgām, kamēr izvilka no laidara pilnos vezumus, no kuriem virca tecēja straumēm. Šinī ēkā mājoja vecas bezdelīgu ciltis, un viņas nemaz nebaidījās cilvēku, bet skrēja, jautri čivinādamas, iekšā un ārā, pa reizei aizskardamas mēslu mēzēju matus saviem slaidajiem spārniem, kamēr citas, ligzdās tupēdamas, aplūkoja strādātājus ziņkārīgām un spožām acīm. Visus šos darbus tās bija skatījušas jau daudzas vasaras un tagad priecājās, redzēdamas, ka kūts top arvienu dziļāka, atvērdama plašāku telpu viņu skrējieniem. Un, kad tā bij galīgi izmēzta, viņas visas saskrēja tajā, griezdamās šurpu un turpu un pa reizei nomezdamās plānā, un tad atkal devās laukā un, līksmi čivinādamas, izklīda gaisā augstu pāri mājām.

Pie šāda darba Straumēnos papilnam dabūja ēst zirgi un cilvēki. Veselām nastām puiši zirgiem salika redelēs sēku un sabēra silēs auzas un ielēja miltiem samaisītu ūdeni, kurā tūlīt, patīkami bubinādami un burzguļus saceldami, tie sabāza savus purnus. Arī saime tādās reizēs baudīja ēdienu daudz bagātākā mērā nekā citās dienās. Uz galda redzēja rupju kviešu pīrāgus, ceptu un žāvētu cūkas gaļu, sviestu un grūdeni, kurā smaržoja veseli sīpoli. Ap galdu sasēdās gan darbā noguruši, bet veselīgi un priecīgi ļaudis, un tiem, kas strādāja uz lauka, saule bij izvilkusi tulznas uz kakla un pleciem. Bet šo