*** 17.oktobrī 1944. gadā Mūžīga piemiņa : Tu, kuras vārdu nekad neesmu zinājis vai arī tam pārslīdējis pāri kā kaut kam neievērojamam! Tu, kas slimnīcā izjuti manu dzīvību kā savu! Tu, kas nebeidzi mani vienīgo mīlēt vēl pēc gadiem, kad tevi biju pavisam aizmirsis un gāju tev garām kā svešam cilvēkam, esi sveicināta dienā, kad visu atceros! Es guris un sveicinu tevi, tu, kas nu jau vairāk kā trīs gadus dusi kapsētā. Lai sveicināta tava karstā, mīlas pilnā sirds, kas pukstēja tikai man. Kāds draugs man teica par tevi: „Tā ir sieviete, kas tikai vienu mūžā var mīlēt!” Es tam ticu, jo brīdī, kad visi domāja par sevi, brīdī, par kuru nevar iedomāties drausmīgāku, tad tu domāji vēl par mani un tikai par mani. Tu pat atcerējies tādu sīku manu rakstura īpašību kā nojautas un līdz pēdējam brīdim tu nebeidzi saukt manu vārdu. Tu gribēji mirt ar mani kopā, pat nāve ar mani kopā tev likās salda. Un es neatcerējos tevi, es nepazinu tevi, kaut tu nebeidzi saukt manu vārdu. Tu izslējies stāvus, lai vieglāk varētu saukt mani, lai 27 Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS) gan tevi par to sita ar šauteņu laidnēm. Tu gribēji mirt ar mani, un, ja es būtu to sapratis, tad nekāda pasaules vara nebūtu mūs šķīrusi. Es būtu miris kopā ar tevi, jo mana dzīvība pieder tev – to kādreiz tu glābi. Tava sirds bija tik tīra, ka tu par sevi nemaz nedomāji, bet, kad tev pateica, ka esmu izglābies, tu iesaucies: - Paldies Dievam! Atkal glābts! Un šis sauciens skanēja ar tādu pateicību Dievam, ar tādu sevis aizmiršanu, tas likās tik pašaizliedzības pilns un svēts, ka piepildīja visas debesis un skanēja kā brīnišķīgs zvans. Ak, kaut tu vēl būtu dzīva, kaut es varētu lūgt tev piedošanu par šo briesmīgo, cilvēka necienīgo aizmiršanu! Bet viss ir par vēlu. … Es tevi garā sveicinu! ( Lasītāji, kas lasījuši A. Cīruļa autobiogrāfisko romānu „Es esmu dzīvojis” atpazīs militārā hospitāļa medmāsu Rīgā. Sīkāk par viņu rakstīts romāna 2. sējumā „Važas”) *** Nostādītos atkal pārbauda pēc saraksta. Mans uzvārds atkal bija pirmais, bet pēc tam sekoja citi jaunaucnieki – Žanis Timmermanis, Roberts Lekuzis, Teodors Strazdiņš, Augusts Vītols, no Rubas pagasta Pipars un viens no brāļiem Tiučiem, no Vadakstes pagasta Hartmanis, vecaucenieks – pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājsGustavs Zeltiņš, Lielauces mašīnu un zirgu iznomāšanas punkta vadītājs Rūdolfs Rāmutis un daudzi daudzi citi. No visiem apriņķa pagastiem. Arī no kaimiņu apriņķiem. Jelgava taču varēja lepoties ar prāvu cietumu. - Kas ar mums būs? – jautā man svešs, divdesmit gadus vecs puisis, ko dažreiz biju redzējis mazgājamās telpās.
SOKS - Cirulis A., Celmins A., Skude A. u.c_
Issuu converts static files into: digital portfolios, online yearbooks, online catalogs, digital photo albums and more. Sign up and create your flipbook.