Seviski svarigu lietu izmekletajs - Anatolijs BEZUGLOVS

Visā viņa izskatā, kur izpaudās galējības, laikam gan ievērības cienīgākās bija acis. Gaiši zilas, spilgtā apgais​mojumā tās kļuva vēl gaišākas un likās pavisam dzidras.

Katrā ziņā sovhoza «Majak» šoferis izskatījās nepa​rasti.

Es palūdzu viņu izstāstīt par to nelaimīgo vakaru, kad viņi dzēruši Zaļesku mājā, bet pēc tam pie viņa.

— Jūs uzskatāt, — viņš jautāja, glaudīdams noskūto zodu, — ja mēs nebūtu dzēruši, Aņa nebūtu spērusi tādu soli?

— Man interesē sīkumi. Detaļas.

— Bet es jau stāstīju …

— Atkārtojiet, lūdzu, vēlreiz.

— Zinu, — viņš nosmīknēja, uzpūtis nodzisušai pīpei, — ķersiet uz detaļām.

Viņa piezīmi palaidu gar ausīm.

— Izstāstiet, lūdzu, secīgi, kā tas viss noticis.

— Dienā sastapu pie kluba Valeriju. Viņš uzaicināja, ienāc, sak, pasēdēsim! Man, tas ir, mums, pat prātā nebija ienācis piedzerties.

— Bet degvīnu atnesāt taču jūs?

— Kā tad — tukšām rokām, vai? Smaržas vai dāvanu taču nenesīšu? Nav jau dzimšanas diena, bet tukšā ieras​ties …

— Labi, stāstiet tālāk!

— Nu, apsēdāmies. Atceros, Aņa tai dienā bija izvārījusi boršču un izcepusi kotletes. Nemanot izdzērām visu pudeli. Pie labām pusdienām..

— Vai Aņa dzēra kopā ar jums?

— Liekas, vienu glāzīti. Pats augstākais — divas. Va​lerijs pierunāja.

— Viņa taču bija stāvoklī …

— Tikai glāzīti! Valerijs skandināja, ja dzerot vīnu, tad bērns piedzimstot, skaists …

— Labi. Iedzērāt. īstiem vīriem tā kā par maz…

Kolomoicevs pasmaidīja.

— Jūs pats pateicāt vajadzīgo domu.

•— Nē, tie ir jūsu vārdi…

— Var jau būt, var gadīties. Es, godīgi atzīšos, iniciatīvu neizrādīju. Ciemos taču biju, ne savās mājās. Valerijs gribēja vēl. Aņa, dabiski, iebilda. Un kā tad es varēju justies? Es viņus cienīju vienādi.

Abi bija tā vērti. Ja atbalstīsi vienu, otrs apvainosies. Sēžu, nesaku neko.

— Laikam gan vajadzēja paklausīt sievieti grūtnieci — kā jūs domājat?

— Jā, esmu vainīgs, pietrūka dūšas. Jums jāsaprot — vīriešu solidaritāte… īsāk sakot, Valerijs ierosināja do​ties pie manis.

— Pagaidiet — vai viņi stipri sastrīdējās?

— Nekā tamlīdzīga! Inteliģenti cilvēki. Viņa saka, lūdzu, ejiet, viņai vienkārši nav patīkami to skatīties.

— Skaidrs. Nu, bet Zaļeskis?

— Vai tad tiešām jūs domājat, ka viņš bija rupjš vai izturējās bezkaunīgi. Viss notika smalkjūtīgi. Viņš palika pie sava, redz, vēl jāiedzer, lai atbrīvotos no stresa, lai izskalotu smadzenes. Es, viņš saka, tevi saprotu, saproti arī tu mani. Sos vārdus pateicis, arī aizgāja … Es uzskatu, ka tā arī jābūt mūsdienu sabiedrībā. Vai tā nav?

— Vai daudz jūs vēl izdzērāt?

Kolomoicevs sāpīgi sarauca pieri. Atgādinājums par dzeršanu viņu kaitināja.

— Saprotat, laikam gan pie visa vainīgs spirtiņš.

— Jūs gribat sacīt — izdzertā spirta daudzums?