Page 1


Annotation

Moriss M. Kotrels Satriecošā Zemes pagātne Maiju priesteru vēstījuma noslēpums AVOTS 2001 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Maiju priesteru šifrētais vēstīiums nākamajām paaudzēm zemes civilizāciju rašanās un bojāeja Saules radiācijas ietehme uz zemes dzīvības cikliem No angļu valodas tulkojusi Kristīne Gurtaja Mākslinieks Uldis Baltutis Pateicība Sirsnīgs paldies lordam Rotermēram, seram Deividam Inglišam, Džonatanam Holbrovam un Polam Dakrē, kā arī visai Laikrakstu Apvienības komandai, bez kuru intereses un iedrošinājuma darbs par maijiem droši vien nekad neieraudzītu dienasgaismu; pateicos savai sievai Annai par neapsīkstošo atbalstu un pamudinājumu; pateicos arī Karolīnai Koksai par to, ka viņa rakstīja oriģināltekstu; Kevinam Bērsonam par to, ka palīdzēja tikt galā ar shēmām un attēliem, un, visbeidzot, Sārai Henigenai par rediģēšanu. Viņiem piemita inteliģence, viņi redzēja, un vienā mirkli viņi spēja redzēt tālu, viņi redzēja lieliski, viņi lieliski zināja visu, kas pasaulē pastāv. Viņi uzmeta skatu un vienā mirkli redzēja visu sev apkārt, viņi vēroja debesu arku, tad pievērsās Zemes apaļajai sejai. Liela bija to gudrība, to zinības sniedzās līdz mežam, līdz klintīm, līdz ezeriem, kalniem un ielejām. Patiesi tie bija apbrīnas vērti ļaudis. Un viņi prata izzināt visu, un viņi izpētīja četrus stūrus, četras debess velves un zemes apaļās sejas punktus. Maiju svētā grāmata «Popol Vuh», 168., 169. Ipp.

Prologs PIRMĀ DALA Pirmā nodaļa Otrā nodaļa Trešā nodaļa C e t u r t ā nodaļa Piektā nodala Sesta nodaļa Septītā nodaļa Astotā nodaļa OTRĀ DALA Devītā nodaļa Desmitā nodaļa epilogs PIELIKUMI Pirmais pielikums Otrais pielikums Ceturtais pielikums SAULES IETEKME UZ AUGLĪBU Piektais pielikums Septītais pielikums Astotais pielikums Devītais pielikums Satura rādītājs Moriss M. Kotrels


SATRIECOŠĀ ZEMES PAGĀTNE

.

.


Prologs Šis patiesais stāsts sākās 1960. gadā Ziemeļanglijas plašumos un pēc 35 gadiem beidzās pie piramīdām Meksikas džungļos. Putni dejoja savā būri, gaidot atbrīvošanu. Beidzot tie uzlidoja augstu gaisā, vēcinādami spārnus kā aplaudējot pirms pazušanas aiz mākoņiem, tad izmeta pāris loku zilajās debesīs un uzņēma ceļu uz mājām. Mana astoņgadīgā bērna sirds drebēja kopā ar putniem, vērojot viņus pazūdam aiz apvāršņa. Ks paliku viens lauka vidū ar domu: kā viņi atradīs ceļu uz mājām? Neviens nezināja, kā baloži atrod ceļu uz mājām, kā zirneklis ir iemācījies veidot savu tīklu, kāpēc lietas, pametot uz augšu, krīt zemē Toreiz šķita, ka kaut ko nezināmu cilvēks tomēr nosauca kādā vārdā un viss it kā nokārtojās: «tāpēc, ka tas ir mājup lidojošais balodis», «instinkts», «gravitācija». Gadiem ejot, mani jautājumi kļuva mokošāki: Kas es esmu? Kāpēc es dzīvoju? Kāpēc es miršu? Ko nozīmē dzīve? Neviens nezināja atbildi. Gadus divpadsmit vēlāk es stāvēju uz kuģa vētras laikā un uzmanīju stūres mehānismu, paļaujoties kompasa vadībai, kas lika kuģim veidot it kā zigzaga līniju abās pusēs uzstādītajam kursam, un man galvā uzplaiksnīja doma, ka balodis, lidodams mājup, vadās pēc Zemes magnētiskā lauka. Šie līkloči ļauj izjust magnētisko novirzi, lidojuma ceļš šo novirzi kompensē un tādējādi rada kursa kontroles mehānismu. Garajos ceļojumos uz rietumiem un austrumiem kuģa komanda vienmēr atpalika par divām dienām, un tās bioritms allaž dzinās pakal mainīgajam saullēktam. Es sāku domāt, vai tikai «bioloģiskais pulkstenis» netikšķ prom no mums. Tanī pat laikā komanda šķita laimīgāka, kuģojot no ziemeļiem uz dienvidiem, nekā no austrumiem uz rietumiem, kad viri vairāk skuma pēc mājām, lai gan vienīgā īstā atšķirība starp šiem abiem virzieniem bija Zemes magnētiskais lauks. Savā pirmajā reisā es devos 1969. gada februāri kā radio virsnieks. Tas sākās kādā aukstā un drūmā dienā Mančestras kuģošanas kanālā, un visas turpmākās nedēļas mēs kuģojām uz dienvidiem apkārt zemesragam uz Ķīnu. Drīz vien, kad Saule sasniedza savu 11,5 gadus garā cikla augstāko punktu, Saules radiācijas iespaidā radio signāli sāka pavājināties, tomēr tas nenotika pilnīgi negaidīti. Ķīnā tas bija Gaiļa gads, un senie ķīnieši bija tie, kuri pirmie atzina šo ciklu, uzskaitot plankumus uz Saules virsmas jau pirms 2000 gadiem. Gaiļa gads bija viens no 12 gadiem, kurus ķīnieši izmantoja astroloģiskās prognozes noteikšanai, un nav brīnums, ka tieši šajā laikā es sāku domāt par to, vai Saules 11,5 gadu ilgais cikls nevarētu būt saistīts ar 12 gadu kalendāro ciklu. Nacionālās aeronautikas un kosmosa pārvaldē (NASA) strādājošais inženieris Džeins Van Allens 1957. gadā atklāja, ka ap zemeslodi riņķo radiācijas joslas, kas uztver un iemāna lamatās no Saules atrāvušās daļiņas. 1962. gadā kosmosa kuģis Mariner II noraidīja uz Zemi datus, ka no Saules atdalās ievērojams daudzums šādu daļiņu, un nosauca šo parādību par Saules vēju. 1969. gadā britu astrologs Džefs Maio, strādājot kopā ar profesoru Hansu Aisenku Londonas psihiatriskajā institūtā, apkopoja respondentu psiholoģiskās aptaujas datus, kas liecināja par personības īpatnību atkarību no astroloģiskajām Saules zīmēm. 1979. gadā profesors Jans Nikolsons atklāja, ka brīdī, kad Saules elementārdaļiņas nokļūst Van Allena joslā, Zemes magnētiskais lauks variē. 1984. gadā profesors A. Libovs no Oklendas universitātes, izdarot eksperimentus ar «mēģenes bērnu», nonāca pie secinājuma, ka magnētiskie lauki, kuri veidojas no gaismām laboratorijā. iespaido attīstības procesā esoša embrija šūnas. Mana loma visā šajā procesā kļuva skaidra 1986. gadā, kad apkopoju visu informāciju un pirmo reizi pierādīju, ka brīdī, kad radiācija atdalās no Saules un to notver Van Allena josla, Zemes


magnētiskais lauks variē. Mans pētījums atklāja, ka katru gadu Saule izdala 12 veidu radiāciju un tas savukārt rada 12 magnētiskā lauka veidus. Šie 12 radiācijas veidi izraisa 12 ģenētiskas mutācijas attīstībā esošajās hromosomās, kuras atrodas sākotnēji impregnētā Zemes kodolā, un tās savukārt rada 12 personību tipus. Vadoties pēc veiktajiem pētījumiem ar dvīņiem, jau 1920. gadā bija zināms, ka personība tiek noteikta ģenētiski. Un es centos pierādīt šī fakta astroloģiski zinātnisko pamatojumu. Tas nebija nedz populārs uzskats, nedz arī tas, ko astrologi gribēja dzirdēt - galu galā viņi tomēr ticēja, ka tieši dzimšanas bridis, bet ne jēdziens, ir visizšķirošākais mirklis astroloģiskajā izpratnē -, tāpēc viņi to nepieņēma. Tas nebija arī tas, ko gribēja dzirdēt biologi, un arī viņi, tāpat kā astrologi, to ignorēja. Ap šo pašu laiku, 1987. gadā, Baltā Nama Medicīnas centrā prezidenta Reigana konsultants Dr. Ross Eidijs atklāja, ka bioritmu hormoni - melatonīni lielā mērā ietekmējas no magnētiskā lauka. Jau agrāk bija zināms, ka bioritmu cikls ilgst 28 dienas, un tas tieši atbilst Saules rotācijas periodam. Tas bija vienkāršs solis, lai pierādītu, ka pastāv sakarība starp 28 dienu ilgo bioritmu ciklu un Saules rotācijas periodu. Tomēr iespējamās Saules ietekmes izvērtēšana uz hormona melatonīna un bioritmu veidošanos ir daudz grūtāks process, jo to uzvedību ir grūti aprēķināt. Vienkāršāk ir izmērīt sievietes menstruāciju ciklu, kurš tāpat ir atkarīgs no hormonu darbības un vieglāk izprotams. Mans pētījums tika vērsts uz to, kā Saule iedarbojas uz sieviešu menstruāciju ciklu, un es ļoti ātri secināju, ka tā izraisa variācijas sievietes auglības hormonos vidēji pēc katrām 28 dienām. Meklējot apstiprinājumu šiem rezultātiem, es nolēmu izpētīt ilgstošu auglības procesu uz Zemes: ja jau Saules radiācija palielinās un samazinās, tad arī cilvēku populācijām vēstures gaitā vajag gan palielināties, gan arī samazināties, tā kā attiecīgi to līmeņi mainās. Vispirms radās problēma, kā noteikt Saules cikla garumu. Beidzot kļuva skaidrs, ka Saules cikls sastāv no 1 366 040 die​nām (3740 gadiem) un ka auglības variācijas uz zemes notiek visā šajā periodā. Gluži nejauši es uzzināju, ka ļoti līdzīgu skaitli - 1 366 560 - dievinājuši maiji, uzskatot to par mitoloģisko «Veneras dzimšanas» brīdi. Maiji bija tie, kas vairāk nekā pirms tūkstoš gadiem Meksikā uzbūvēja milzu piramīdas un ticēja, ka pasaule ir tikusi iznīcināta četras reizes un ka mēs tagad dzīvojam piektajā Saules paaudzē. Viņi slavināja Sauli kā auglības dievu un sauca savus bērnus 260 dienu garā astroloģiskā kalendāra vārdos. Savā pēdējā grāmatā «Maiju pareģojumi» es rakstīju par to, kā Saules mainīgais magnētiskais lauks nes Zemei bojāeju piecas reizes katros 18 139 gados, kā Saule īstenībā iespaido cilvēces auglību, izraisot gan cilvēces pacēlumu, gan kritumu, un kā tas rada atšķirības katrā atsevišķā indivīdā, tādējādi pirmo reizi saskaņojot astroloģiju ar zinātni. Tagad grāmatā «Satriecošā Zemes pagātne» es turpinu rakstīt par mainīgā magnētiskā lauka cēloņiem un kā 3113- g. p.m.ē. viena šāda izmaiņa izsauca planētas Veneras apgāšanos. Viņas brīnišķā gaisma kvēloja kosmosā, kamēr maiji lūkojās debesīs šaušalīgajā «Veneras dzimšanā». Tad arī aizsākās viņu kalendārs. Lai gan šis vājais magnētiskais pavērsiens neizmainīja attālo Zemi, sasalušie mamuti Aļaskas plašumos, pārakmeņojušās palmas Špicbergenā un akmeņogles Antarktīdā liecina, ka Zeme ir pārdzīvojusi tādu pašu likteni kā toreiz Venera. Kā maiji varēja saprast šīs lietas pirms 1000 gadiem, dzīvodami Centrālamerikas džungļos? Kā viņi varēja zināt, ka patiesi ir piecas Saules paaudzes, ka Saule iespaido auglību un ka astroloģija patiešām ir zinātne? Lai to uzzinātu, es devos uz Centrālamerikas džungļiem, uz vareno maiju mājvietu Palenki. Tur es pētīju valdnieka un priestera Pakala sarkofāga vāku Uzrakstu piramīdā un redzēju pierādījumu, kas tika atrasts 1952. gada 15. jūnijā. Šajā dienā pēc 1250 gadu ilgas klusēšanas tika atklāta maiju augstākā priestera un valdnieka apbedījuma vieta. Es pamatīgi izpētīju no neirīta veidoto mozaīkas masku, kas klāja valdnieka seju. Mani atšifrējumi atklāj neticamus, elpu aizraujošus skatus, vēstures faktu lieciniekus, kas bijuši paslēpti vairāk nekā tūkstoš


gadus un tagad stāsta par to, ka vīrietis maskā nav līdzinājies visiem pārējiem cilvēkiem. Pakāpeniski noskaidrojās, ka šis zem piramīdas guldītais cilvēks bija spējīgs veikt neticami pārdabiskus brīnumus. Viņš iešifrēja savas dzīves noslēpumu maiju arhitektūrā, rotaslietās, gravējumos un gleznās. Viņš iepazīstināja maijus ar dievu panteonu, apzinādamies, ka tos varēs izmantot tāpat kā aktierus teātri, lai atklātu valdnieka slepeno vēstījumu cilvēcei, kad būs pienācis laiks un atrasta šifra atslēga. Tagad beidzot šis laiks ir pienācis un, izmantojot 20. gs. tehnoloģijas, ir iespējams uzzināt šifra atslēgu un saņemt šai paaudzei domāto slepeno informāciju. Noskaidrojās arī. ka maiju augstākais priesteris un valdnieks Pakals daudzējādā ziņā līdzinās tiem vēstnešiem, kas vairākas reizes ir nesuši cilvēkiem īpašas zināšanas par Visuma kārtību. Šos brīnumdarus es nosaucu par «superdieviem».


PIRMĀ DALA


Pirmā nodaļa Sasalušie tropi un verdošās jūras Tanana plūst cauri Jukonai Aļaskā. 1940. gadā, bagarējot upes gultni un zeltaini bagātīgās sanesas, caur dūkoņu un dārdiem pēkšņi atskanēja vājas balsu skaņas, vēstīdamas, ka atrasts kaut kas neparasts. Rakšana apstājās. IJpe mutuļoja cauri drēgnajam klusumam un bilda no kauliem - straume nesa simtiem, tad tūkstošiem sen izmirušo mamutu, mastodontu, zirgu un bizonu atlieku. Un sākās jautājumi: Kā šie dzīvnieki varēja iet bojā tik pēkšņā un vardarbīgā nāvē vairāk nekā pirms 10 000gadu. kad uz Zemes val ​dīja pēdējais ledus laikmeta posms? Kas viņus tādos baros vienlaikus atveda uz šejien i? Kā šie prēriju zalēdaji dzīvnieki varēja izdzīvot šajā sasalu​šajā un novārtā atstātajā zemē, kur neaug zāle? Kāds spēks viņus saplosīja un sajauca ar izrautām koku saknēm? Nav brīnums, ka šādas mīklas rodas, kad tiek atklātas tamlīdzīgas novirzes no normas, tādējādi iekvēlinot veselas «katastrofistu» skolas iztēli un vēlmi izskaidrot neizskaidrojamo. Viens no visslavenākajiem katastrofu teorijas piekritējiem bija rakstnieks, vēsturnieks, ārsts un zinātnieks Imanuels Veļi- kovskis. Krievijā dzimušais Veļikovskis 26 gadu vecumā pabeidza Maskavas universitāti un 1923- gadā izveidoja savu pirmo medicīnas praksi Izraēlā, lai kļūtu par uzlecošās zvaigznes Zigis- munda Freida sekotāju. Kā zināms, Zigismunds Freids bija psihoanalītiķis, kas pētīja cilvēka prāta dzīles. Veļikovski Freida izvirzītās teorijas interesēja saistībā ar pētījumu par «kolektīvo amnēziju» - šo terminu viņš bija izdomājis, mēģinādams izskaidrot, kāpēc gadsimtu gaitā vairākas rases pavisam mistiskā veidā ir zaudējušas savu vēsturisko informāciju. 1939. gadā viņš izteica minējumu, ka daudzi seni, varbūt pat alegoriski nostāsti varētu atbilst patiesībai. Piemēram, tas, ka Sinaja kalna vulkāna izvirdums noticis tieši tai laikā, kad izraēlieši masveidā izceļoja no Ēģiptes. Tas savukārt sakrita ar stāstiem par lielo postu, kas pārņēma visu Zemi. Turpmākie pētījumi apstiprināja Veļikovska pieņēmumus. Pētot citus senus dokumentus, apstiprinājās ne tikai Bībelē aprakstītie notikumi, bet arī tos pavadošās katastrofas, kuru līdzība nav zinātniski iz​skaidrojama. Grāmata «Zemes slāņu pārvietošanās», kas nāca klajā 1955. gadā, nebija pirmais publicētais Veļikovska darbs. 1950. gadā bija iznākusi «Pasauļu sadursme» un 1952. gadā - «Haosa laikmetu» 1. sējums. Šie darbi iebrāzās zinātnes pasaulē kā vētra, izraisīdami niknus strīdus zinātnes «lapseņu midzenī». Līdz tam ģeologu aprindās valdīja uzskats, ka evolūcijas progress notiek tikai pakāpeniski. Viņuprāt, par kaut kādām katastrofām nevarēja būt ne runas. Zemes ģeoloģisko «status quo» skaidroja kā maigu dabas spēku, Zemes garozas eroziju un nogulsnējumu uzkrāšanos ilgstošā laika periodā. Bet uzskati jau bija sākuši mainīties, un ap 1960. gadu pētnieka un meteorologa Alfrēda Vēgenera ideja, ka savulaik visi planētas Zemes kontinenti bijuši viens veselums, guva aizvien lielāku atbalstu. Ģeologi šīs radikālās, neortodoksālās un, protams, oriģinālās idejas ignorēja, veselu pusgadsimtu apgalvojot, ka A. Vēgeners ir pilnīgļ traks. Bet pašam Vēge- neram šī teorija par senseno planētu, kas eksistējusi kā viena vesela masa, bija vienīgā saprātīgā teorija, kas izskaidroja, kāpēc kontinentu kontūras var salikt kopā kā zigzagu pužļa sastāvdaļas. kāpēc kalni stiepjas grēdās, nevis paceļas tālu viens no otra, kā un kāpēc jūras fosilijas var atrast kalnu virsotnēs, kāpēc mazie lemūrpērtiķi ir sastopami tik plašā ģeogrāfiskā diapazonā - Madagaskarā, Āfrikas austrumu krastā un Dien- vidaustrumāzijā, kāpēc Špicbergenā var atrast pārakmeņojušās palmas, bet akmeņogļu krājumus - Antarktīdā.


1. att., a. Meteorologa Alfrēda Vēgenera ideja, ka Zeme kādreiz bijusi viens kontinents Pangeja zeme, 1915. gadā tika nežēlīgi izsmieta. Vēgeners balstījās uz kontinentu dreifēSanas teorijas dibinātāja Antonio Snaidera agrāk izvirzīto hipotēzi un publicēja ģeoloģiskus, klimatiskus un bioloģiskus pierā​dījumus, kas atbalstīja Snaidera uzskatus. Mūsdienu pētnieki apstiprināja Vēgenera darba ticamību, pētot magnētisma izpausmes dažādos klinšu paraugos, kurus šķīra milzīgi okeāna plašumi. Magnētisma izpausmes abās okeāna pusēs bija pilnīgi vienādas, un tas bija pārliecinošs arguments, ka klintis patiesi kādreiz ir atradušās vienuviet. Pirms 180 miljoniem gadu viendabīgā Zemes masa sadalījās divās daļās, izveidojot Laurāziju ziemeļos un Gondvānu dienvidos. Vēlāk arī tās sāka sadalīties atsevišķās daļās. Milzīgo kontinentu nosauca parPangeju

1 att., b. Pirms 65 miljoniem gadu Dienvidamerika atdalījās no Āfrikas un sāka pārvietoties uz ziemeļrietumiem; arī Madagaskara atdalījās no Āfrikas. Vidusjūra sāka veidoties, kamēr vēl Antarktida un Austrālija bija viens kontinents.

I. att., c. Mūsdienu pasaulē ir pieci kontinenti: Amerika, Āfrika, Āzija, Austrālija un Kiropa. Ziemeļpols ir sasalis ūdens, un Antarktida ii subkontinents. Bet tieši ģeologi bija tie, kas 20. gadsimta 60-tajos un 70-tajos gados, pētot Zemes magnētiskā lauka pārmaiņas, apstiprināja, ka Vēgeneram ir taisnība, jo klintis ar pilnīgi vienādām magnetizētām struktūrām ir sastopamas abpus lielajiem okeāniem, un tas liecina, ka tālā pagātnē tās patiešām ir bijušas vienas kalnu grēdas sastāvdaļas. Veļikovskis centās atrast atbildi uz jautājumu, kā kontinenti varēja atdalīties tik ātri. Vai šo procesu veicināja grandiozi spēki no ārienes, un, ja tā. kas tie varēja būt pur spēkiem? Meklējot izskaidrojumu Tananas fenomenam, viņš citē Mehiko universitātes zinātnieku F. C. Hibbenu: «Lai gan visādu nogulsnējumu, drazu un kaulu izcelsme nav skaidra, tie pārliecinoši pierāda, ka vismaz daļa no tiem ir noslāņojusies milzīgas katastrofas laikā. Zīdītāju atliekas lielāko tiesu ir sadalījušās, tomēr daži fragmenti - cīpslas, āda, spalva un gaļas gabali - saglabājušies sasalušā stāvoklī.


Sakropļoti un salauzīti koki ir sablīvēti skaidu blāķos… Un šajos nogulsnējumos var izsekot vismaz četriem vērā ņemamiem vulkānisko pelnu līmeņiem, lai gan tie ir ļoti dūņaini un deformēti…» Tā aizsākās Veļikovska atklājumu ceļš, diskusijas, argumenti un pretargumenti, unikāli atklājumi katastrofisma teorijas jomā, kas noveda pie tā paša slēdziena - cilvēkam jābūt aklam, lai neredzētu, kā risināma periodisko kataklizmu mīkla. Atgriežoties pie Tananas upuriem, viņš jautā: «Vai varētu būt, ka vulkāniskie izvirdumi iznīcināja dzīvnieku populāciju Aļaskā un straumes aiznesa nogalinātos dzīvniekus lejup uz ieleju?» Bet viņš tūliņ pat noraida šo domu, norādot, ka «vulkāna izvirdumi varētu pārogļot kokus, bet nevarētu sašķelt tos skaidās un izraut ar saknēm. Ja dzīvniekus būtu nogalinājis vulkāns, tie nebūtu saraustīti gabalos. īr skaidrs, ka kokus ar visām saknēm izraut un sašķaidīt varēja milzīgs orkāns, plūdi vai abas šīs stihijas reizē… Dzīvnieki varētu tikt nogalināti, ja pār zemi veltos milzīgi viļņi, kas satvertu, nestu prom, sviestu, plosītu un apraktu miljoniem ķermeņu un koku.» Tas arī pierāda, ka šie katastrofai pakļautie rajoni ir daudz plašāki, nekā tas būtu vulkānu izvirduma gadījumā, bet šādi nogulsnējumi ir atrodami visā Arktikas pussalā. Otrā zemeslodes pusē atrodas Sibīrija - plašs, mežonīgs mūžīgā sasaluma apvidus, pārāk auksts pat visspēcīgākajiem kokiem. 1799. gadā ziloņkaula tirgonis Boltunovs Ļenas ietekā zem ledus atrada vienu no sen izmirušajiem mamutiem. Pats par sevi tas nav nekas pārsteidzošs, jo mamuti siltākos laikos esot apdzīvojuši šo rajonu kopā ar degunradžiem, aļ​ņiem, briežiem, mošus vēršiem un zobenzobu tīģeriem. Vēl interesantāks mamuta paraugs tika atrasts 1900. gadā Bere- zovkā dziļi mūžīgajā arktiskajā sasalumā. Tas bija sasalis stāvus ar pienenēm mutē un nepārstrādātu barību kuņģi. Gaļa bijusi pietiekami svaiga, lai to varētu ēst pat medību suņi. Šie ziloņiem līdzīgie ar biezu spalvu klātie dzīvnieki Sibiri- jā tiek atrasti diezgan bieži. Ir aprakstīti un dokumentāli apliecināti vairāk nekā 50 labi saglabājušies eksemplāri un desmitiem tūkstošu kaulu un ilkņu, kas 19. gadsimtā ir apgādājuši Rietumus ar ziloņkaulu. Ortodoksālā zinātne liecina, ka kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ šo Sibīrijas daļu nav skāris vissenākais leduslaikmets, kas ilga no 100 000 lidz 10 000 gadam pirms mūsu ēras. Tieši šajā laikā Sibīrijas siltais klimats un leknās zāles plašumi veidoja labvēlīgu vidi vismaz 50 000 mamutu un citu zālēdāju populā​cijas pastāvēšanai.

2. alt. Zobenzobu tīģeris. Pirmie plēsīgie zvēri parādījās pirms miljoniem gadu. Ar laiku tos nomainīja citi, kas dzīvo mūsu dienās. Ja mēs ticam šim faktam, tad mums arī jātic ka kādā jaukā pavasara dienā laiks pēkšņi kļuva tik auksts, ka visi šie dzīvnieki vienā mirklī sastinga un tika aprakti zemes dzīlēs. Bet te nu Velikovskis norāda, ka mamutu kuņģī atrastā barība bija pieejama tikai tālu prom, bet ne vietās, kur tie tika atrasti saplosīti. Tāpat ari mamutu ādas mikroskopiskā izpēte atklāja sarkanos asinsķermenīšus, kas liecināja ne tikai par pēkšņu nāvi, bet arī par to, ka nāve iestājusies nosmokot gāzē vai noslīkstot. Tas vēlreiz apliecina, kā tas ir Tananas gadījumā, ka dzīvnieki tikuši ar paisuma viļņiem


aizskaloti tālu prom. Kas gan varēja izraisīt tādus paisuma viļņus, kas brāzušies pāri visam kontinentam? Ja tiktu noskaidrots šis mehānisms, varētu izskaidrot ari, kādēļ pēkšņi kāda noteikta puslodes daļa sastingusi ledū. Veļikovska atbilde uz šo mīklu bija sekojoša: Kaut kad tālā pagātnē ir radušies ārēji spēki, kas izraisījuši zemeslodes ass nobīdi. Sākušās zemestrīces un vulkānu izvirdumi, kas izraisījuši paisuma viļņus. Ģeogrāfiskās joslas, kuras atradās tuvāk ekvatoram, pārvietojušās uz polāriem rajoniem. Tā izskaidrojams pēkšņais sasalums, kurā tika atrasti mamuti. Nemitīgos mēģinājumos pamatot savu teoriju Veļikovskis meklēja cēloņa mehānismu, kas varētu apstiprināt viņa apgalvojumus. Vai tā varētu būt, viņš sprieda, milzīga kādas planētas atlūza? Ši planēta visticamāk varētu būt Jupiters, un, iespējams, drāžoties cauri Saules sistēmai, tas izkustinājis Zemes asi? Vēlāk viņš izpētīja šo varbūtību senajos rakstos un atrada daudz vēsturisku faktu, kas apstiprināja šo teoriju, padarot to pilnīgāku un ticamāku. Tas izrādījās pēdējais piliens - kritiķi bija gatavi viņu sadedzināt uz sārta. Viņu izsmiekls šķita pamatots, jo Veļikovska uzskati bija pilnīgā pretrunā ar jau kopš Izaka Ņūtona laikiem vispārpieņemto debess mehānismu darbību. Zināms, ka gravitācijas spēks izskaidrojams ar pievilkšanās mehānismu, kas satur planētas kopā, - un nevis otrādi Šajā sakarā amerikāņu astronoms Dr. Hārlovs Šeiplijs komentēja: «Ja Dr. Veļikovskim ir taisnība, tad mēs visi pārējie esam nenormāli.» Saniknotais Šeiplijs un viņa kolēģi sāka diskreditēt Veļi kovska darbību ar visekscentriskākajām un nožēlojamākajām sazvērestības metodēm zinātnes vēsturē. Strīds kļuva pazīstams kā «Veļikovska afēra», lai gan tagad vēsture rāda, ka Veļikovskis bija pilnīgi normāls, ko nevar teikt par Šeipliju un viņa kolēģiem. Veļikovska pētījumu datus apkopoja un 1975. gadā ar nosaukumu «Pastardiena» žurnālā <•Readers Digest» publicēja rakstnieks, vārdā Varšovskis: Spriežot pēc tā, kā Veļikovskis interpretē senos tekstus, reiz, pirms vairāk nekā 4000 gadu, milzīgā planēta Jupiters, kura masa ir ap 320 reižu lielāka nekā Zemei, tika pakļauta milzīgam satricinājumam un liels Jupitera atlūznis izlidoja kosmosā. Spožais jaunais Saules sistēmas veidojums - protoplanēta Venera ar garu orbi​tālu asti Saules virzienā savā virzībā pa orbītu varēja apdraudēt Zemi. Veļikovskim bija skaidrs, ka šo kvēlojošo Veneras dzimšanu ir ievērojušas visas pasaules tautas. «Grieķijā,» viņš rakstīja savā darbā «Pasauļu sadursme», «dieviete, kas pēkšņi parādījās pie debesīm, tika uzskatīta par Atēnu Pallādu, kas radusies no Zeva -Jupitera galvas.» Ķiniešiem Venera aizsedza visas debesis, sacenšoties spožumā ar pašu Sauli. «Apburošā Veneras gaisma,» vēstīja sena jūdu hronika, «apžilbina visu kosmosu.» 15. gs. vidū p.m.ē., pēc Veļikovska teorijas, Zeme savā riņķojumā ap Sauli bija iekļuvusi protoplanētas ārējā putekļu un gāzes joslā. Spilgti sarkani putekļi piepildīja gaisu, kontinenti un jūras kļuva asinssarkani. Cilvēki izmisīgi centās atrast jelkādu pazemes strautiņu, kurš nebūtu piesārņots ar sarkanajiem putekļiem. «Visi upju ūdeņi pārvērtās asinīs… un visi ēģiptieši rakās ap upēm, meklējot dzeramo ūdeni,» teikts 2. Mozus grāmatā Exodus 7:20-24. «IJpe ir asinīs… cilvēki vairās to likt pie mutes - cilvēce slāpst pēc ūdens,» - teikts ēģiptiešu leģendā par Ipuveru. Tā kā Zeme turpināja virzīties cauri komētas astei, Ve- ļikovskis uzskatīja, ka kosmiskās daļiņas kļuvušas arvien raupjākas un lielākas, līdz kamēr pār mūsu planētu nolijis meteorītu lietus, kas tika ievērots visā pasaulē. Exodus vēstī: «Zeme ar debesīm sagriezās… Ēģiptē kopš nācijas izveidošanās nekad vēl tāds nebija piedzīvots… krusa iznīcināja visu ražu un nolauza visus kokus uz laukiem.» Ipuvers raksta: «Kokus nopostīja. Nevarēja atrast ne zāli, ne augļus. Ko vakar varēja redzēt, tā šodien vairs nav.» Kādā meksikāņu hronikā rakstīts, ka no debesīm lijis nevis ūdens, bet uguns un karsti akmeņi. Tad notika kaut kas vēl drausmīgāks. Svētajā maiju kiču grāmatā «Popul Vuh» rakstīts: «Bija drupas un postaža… lieli plūdi… cilvēki slīka lipīgā vielā, kas lija no debesīm.» Veļikovskis raksta, ka gāzes, sajaucoties protoplanētas astē, veidojušas naftu. Daļa nolijubi neaizdegusies, bet daļa sajaukusies ar skābekli Zemes atmosfērā un izraisījusi uguns jūru. Šķita, ka visa Zeme pārklājusies ar liesmām, un briesmīgs uguns lietus


lijis no Sibīrijas līdz pat Dienvidamerikai. Pēc tam Zeme iekļāvusies dziļāk komētas astē, gandrīz saduroties ar tās masīvo galvu. Milzīgas vētras brāzās pāri Ēģiptei un citām zemēm Nežēlīgas konvulsijas satricināja Zemi, nobīdot tās asi. Protoplanētas gravitācijas pievilkšanas spēka rezultātā Zemes garoza locījās un pārvietojās. Pilsētas nogrima, salas drebēja, no kalniem plūda lava, okeāni brāzās pāri sauszemei. Lielākā daļa pasaules dzīvnieku un cilvēku populāciju tika iznīcinātas. «Debesis eksplodēja, kosmisko veidojumu daļas krita zemē un iznicināja visus un visu. Zeme un debesis apmainījās vietām,» vēsti kāda Dienvidbrazīlijas indiāņu leģenda. Posts un nelaime nāca pār Ķīnu, Zeme dega. Tad okeānu ūdeņi pāršalca kontinentu un, spriežot pēc kāda sena teksta, «pārklāja augstienes, un ūdeņi saplūda ar debesīm.» Zeme apgriezās gandrīz otrādi. Viena puse nokļuva ilgstošā tumsā, otra - pagarinātā dienā. Persieši godbijīgi vēroja, kā viena diena pārvēršas par trijām, pirms kļūst par nakti, un nakts bija trīs reizes garāka nekā parasti. Arī ķīniešu rokraksti vēsta par drausmīgo laiku, kad Saule vairākas dienas kvēlojusi pie debesīm un visa Zeme degusi. Šī drausmīgā katastrofa, pēc Veļikovska domām, ir aprakstīta arī Vecajā Derībā, kur stāstīts par izraēliešu iziešanu no Ēģiptes. Milzīgā katastrofa satricināja visu Ēģipti, un Mozus veda apspiestos Izraēla ļaudis prom no izpostītās zemes. Viņi bēga pāri robežai, bet priekšā mutuļoja milzīgi uguns un dūmu stabi. Bēgošajiem izraēliešiem tie iezīmēja ceļu uz Pihahirotu pie Niedru jūras. Viņiem pakaļ dzinās saniknotais un atriebīgais faraons ar savu karaspēku. Priekšā atradās jūras sausā gultne, tās ūdeņi abos krastos stāvēja kā vaļņi, kas bija radušies Zemes garozas pārvietošanās, kā ari gravitācijas un protoplanētas elektromagnētiskā iespaida rezultātā Izraēlieši vilcinājās, tad šķērsoja sauso jūras gultni, kura, pēc: jūdu nostāstiem, bijusi karsta. Tiklīdz faraona karaspēks grasījies viņiem dzīties pakaļ, spēcīgs zibens traucies starp Zemi un protoplanē- tu. Ūdens vaļņi sakļāvušies un atgriezušies savā gultnē. Gāja bojā visa dzīvā populācija. Izglābušos apdraudēja bads. Un tad notika vēl kaut kas tik neizprotams, ka atbalsojās no Islandes līdz Indijai un tiek aprakstīts arī Vecajā Derībā. Ogļūdeņradis komētas astē, kas bija izpeldinājis Zemi naftā, tagad Zemes atmosfērā pamazām pārveidojās un, iespējams, baktēriju darbības iespaidā vai nepārtrauktā elektrības izlādēšanās gaitā pārvērtās par ēdamu vielu - izraēliešiem par mannu, grieķiem - par ambroziju un indiešiem par medum līdzīgo madhu. Veneras pietuvošanās Zemei izraisīja gravitācijas pārvietošanos, mainot Zemes ass virzienu. Pārbiedētie un apjukušie Zemes iedzīvotāji vēroja, ka Saule lec rietumos un noriet austrumos. Mainījāļs gadalaiki. «Ziemas vietā nāca vasara, mēneši - apgriezti otrādi, un laiks bija sajucis,» - tā vēstī kāds ēģiptiešu papiruss. Ķīnas imperators izsūtīja savus gudros uz visiem četriem aptumšotajiem Zemes nostūriem, lai noteiktu, kur atrodas ziemeļi, kur dienvidi, austrumi un rietumi, un izveidotu jaunu kalendāru. Cilvēki aiz biezās mākoņu segas nevarēja saskatīt debesis un dzīvoja Nāves ēnā, kā teikts Svētajos rakstos, bet ziemeļu tautas šo laiku nosauca par Dievu mijkrēsli. Spriežot pēc maiju avotiem, tas ilga 25 gadus. Zeme un cilvēki pamazām sāka atkopties. Bet jau pēc 50 gadiem, ap 1400. g. p.m.ē., kā secināts Veļikovska seno rakstu interpretācijā, Venera otrreiz pagājusi garām Zemei. Zemes magnētiskā ass atkal novirzījās, Zeme sakustējās un sasvērās. Nedaudzās atjaunotās pilsētas liesmoja un sabruka gruvešos. Jozuas grāmata vēstī: «Tas Kungs meta lejā no debesīm lielus akmeņus uz kanaāniešiem.» Otrā pasaules malā, Meksikā, senie raksti vēstī par ilgu nakti. Atkal sākās visaptveroša postaža: Zemi tricināja zemestrīces, pāri brāzās globālās vētras, un kontinenti pārvietojās. Tautas, kuras izglābās otrās kataklizmas laikā, pielūgsmē un bailēs zemu klanījās draudīgajai Venerai, uguns un posta dievietei, un katra tauta saskaņā ar savas zemes kultūras mantojumu un paražām godināja Veneru gan ar cilvēku upuriem un asiņainiem rituāliem, gan ar lūgšanām un burvju vārdiem. Asīrijas galvaspilsētas Ni- nives pils bibliotēkas drupās atrastās ķīļrakstu plāksnītes vēstī par neparasto Veneras uzvedību. Pārbiedētie babilonieši lūdza klejojošo debesu karalieni atstāt Zemi mierā: «Cik ilgi


Jūs vēl vilcināsities, debesu un zemes karaliene?» Par Veļikovska atklāto Zemes sasvēršanās mehānismu es stāstu ne jau tādēļ, ka tas tiešām dotu atbildi uz seno laiku mīklu, jo, kā Šeiplijs pareizi norādīja, tas nav iespējams. Tad ari, Šeiplija vārdiem sakot, «lidmašīnas kristu zemē no debesīm» un «paisumi pārtrauktu pārvietoties». Kāpēc šis apraksts ir iekļauts grāmatā? Tāpēc, ka Veļikovska taisnība slēpjas tieši viņa nepareizajos spriedumos. Mēs pie tā vēl atgriezīsimies, bet pagaidām piekritīsim, ka polu novirze ir kataklizmu cēlonis, un pievērsīsimies citu pētnieku idejām, kuri arī vēlējās uzzināt, kā šāda novirze varēja rasties.

Kā sasala mamuti Visautoritatīvākās teorijas par polu pārvietošanos ir apkopotas amerikāņu autora Džona Vaita darbā «Pole Shift-. Šīs grāmatas ietvaros nav paredzēts sacensties ar Vaita lielisko pētījumu, un es varu tikai pateikties viņam par milzīgo ieguldījumu šajā laukā. Grāmatā «Kataklizmas uz Zemes» ir nodaļa par Hjū Aučinklosu Braunu, kas sākas ar vārdiem: 1975. gada 11. novembrī laikrakstā New York Times parādās nekrologs: «Sers Hjū Aučinkloss Brauns, elektroinženieris, kurš vairāk nekā 60 dzīves gadus ziedoja savas teorijas sludināšanai, ka šajā gadsimtā plašie polārā ledus slāņi apgāzīs Zemi un aizmēzīs civilizāciju, svētdienas naktī 96 gadu vecumā miris savā mājā Prospekta avēnijā 115, Kvīnsā. Brauns 1900. gadā beidza Kolumbijas universitāti, kur viņam tika piešķirts inženiera grāds… Jau 1911. gadā Braunu ieintriģēja ziņojumi par Arktikā atrastajiem sasalušajiem mamutiem «ar pienenēm mutē». Tas kļuva par pamatu viņa ticībai, ka periodiska ledus slāņu uzkrāšanās vienā vai abos Zemes polos, iespējams ik pēc 8000 gadiem, izjauc Zemes līdzsvaru un izraisa tās apgāšanos līdzīgi pārpildītai ka​noe laivai.»

Polārā Pastardiena Brauns līdz pat savai nāvei turpināja strādāt pie teorijas par draudošo Pastardienu, kura, kā viņš ticēja, pagaidām tikai kavējas. Gadiem ilgi viņš bombardēja kon- gresmeņus, laikrakstu un žurnālu izdevējus, valdības vadītājus un zinātniekus ar savas teorijas rakstiskiem «pierādījumiem». 1948. gadā Brauns kādam laikraksta «New York Times» reportierim stāstīja: būdams inženieris, viņš zinot, ka Zemes izliekums ap ekvatoru stabilizējot tās griešanos. Bet milzīgie, tobrīd 2 līdz 3 jūdzes biezie Antarktīdas ledāji varētu būt pietiekams iemesls, lai ietekmētu Ze​mes griešanos ap savu asi. Tas savukārt varētu izraisīt lielus plūdus, zemestrīces un citas fenomenālas parādības, kas iznīcinātu cilvēci. Brauns teica, ka šādas kataklizmas Zemes vēsturē bijušas nenovēršamas un piemetināja, ka nostāsti par pēkšņiem plūdiem, mistiskām parādībām un lielu Zemes reģionu pazušanu ir sastopami visu cilvēces rasu folk​lorā un leģendās. Brauns rekomendēja izveidot Globālo stabilizācijas organizāciju, kas ziedotu 10 miljonus dolāru pētījumam, kā efektīvi izšaut atombumbu uz Antarktīdu, lai sadragātu ledus masas un tādējādi glābtu pasauli no draudo​šām kataklizmām. Grāmatā «Zemes kataklizmas» Brauns šo teoriju attīstīja tālāk. Tā iznāca 1967. gadā un aizkustināja daudzus parastos lasītājus, bet neizraisīja sevišķu interesi zinātniekos, lai gan ietvēra Brauna apgalvojumu, ka planē​tas līdzsvara svārstības ir nelaimi vēstoša zīme pasaules nākotnei. Šādas svārstības ir zinātniski pierādīts fakts, un zinātnieki turpina meklēt tām izskaidrojumu. Brauns apgalvoja, ka gaidāmajā kataklizmā, ko izraisīs zemeslodes sasvēršanās, Ņujorka var nogrimt 13 jūdzes zem ūdens, tāpat arī pārējā pasaule. Starp nedaudzajiem, kas izglābsies, varētu būt eskimosi, jo polārie apvidi būtu


vismazāk pakļauti ūdeņu katastrofālajam spē​kam… Polu pārvietošanās, spriežot pēc Brauna, varētu rasties ledus masu palielināšanās rezultātā, poli kļūtu smagāki un planēta sasvērtos. Tropi pārvietotos uz tagadējiem poliem, poli - uz tropiem. Tā būtu izskaidrojama arī sasalušo mamutu mīkla. Viss bija labi saprotams, izņemot divas vai trīs lietas, kas īsti nesakrita. Pirmkārt, jāpievērš uzmanība faktam, ka ģeologiem jau sen ir zināms, ka Zemes magnētiskais lauks laiku pa laikam maina virzienu, tāpat pārvietojas un «klejo» ari magnētiskie poli. Tas bija pretrunā ar Brauna skaidrojumu, lai gan patiesībā viņš nemaz nemēģināja šo nesakritību izskaidrot.

att. Polu pārvietoSanās. Brauna dati. Otrkārt, nedz polārās virsmas palielināšanos, nedz ledus laikmeta iemeslus nav pa spēkam izskaidrot daudziem zinātniekiem, kā mēs par to pārliecināsimies vēlāk. Treškārt, cits pētnieks - Čārlzs Hapguds norādīja, ka Brauna teorija nav pārliecinoša viena, galvenā iemesla dēļ: aprēķini liecināja, ka Antarktīdas ledus virsma nespēj attīstīt pietiekami lielas svārstības, lai sasvērtu Zemi. Pēc Vaita vārdiem, «bija nepieciešama radikāla modifikācija, lai saglabātu uzskatu par polu pārvietošanos.»

Hapguds sadarbojās ar skotu matemātiķi un inženieri Džeim- su Hanteru Kempbelu, kas spēja nodemonstrēt, ka laikā, kad notika svārstības, pārvietojās tikai Zemes garoza. 1958. gadā iznāca Hapguda grāmata «Zemes garozas pārvietošanās», kurā viņš sīki aprakstīja savus pētījumus. Tās priekšvārdā Alberts Einšteins īsi pirms nāves rakstīja: «Pirmā informācija, ko es saņēmu no Hapguda, mani burtiski elektrizēja. Viņa ideja ir oriģināla, loti vienkārša un, ja tā pierādīsies, tas būs ļoti vērtīgs ieguldījums visam, kas saistīts ar Zemes virsmas izpētes vēsturi… Šī ļoti pārsteidzošā, pat fascinējošā ideja ir pelnījusi, lai tai pievērstu uzmanību ikviens, kam interesē Zemes attīs​tības teorija.» Būtībā I Iapguds vedina domāt, ka Vēgenera izstrādātā kontinentālā dreifa teorija atbilst patiesībai tāpēc, ka Zemes garoza zināmos apstākļos var pārvietoties. Nepieciešams atzīmēt, ka Hapguda pētījumos nekas neliecina par strauju planētas sasvēršanos Zemes garozas pārvietošanās dēļ. Iespējams, ka viņš runāja par regulējošo mehānismu, kas izraisa lēnu Zemes garozas pārvietošanos, tikai tādēļ, lai nekaitinātu ortodoksālos ģeologus. Tomēr šis uzskats, kā jau minēju, ir piemērots, lai izskaidrotu magnētisko virzienu maiņu. Ja Zemes apvalks būtu ģeostacionārs, bet Zemes garoza virs tā kustētos, tad mag​nētiskais lauks Zemes garozas iežos mainītos un radītu mag​nētiskās virzienu maiņas cēloņmehānismu.

Seno cilvēku zināšanas Apkopojot šo informāciju, varam secināt, ka, atrodot zemeslodes polu sasvēršanās mehānismu, kas spētu izraisīt ass nobīdi, būtu atrasts arī mehānisms, kas izraisa katastrofas. Ja atklātu mehānismu, kas liek zemeslodes asij sasvērties un pārvieto Zemes garozu, tad kļūtu skaidri ne tikai katastrofu iemesli, bet


varētu izskaidrot arī magnētisko virzienu maiņas. Beidzot, ja atrastu mehānismu, kas nobīda zemeslodes asi un izraisa Zemes garozas pārvietošanos, kā arī izskaidro ledus laikmetu būtību, mēs varētu saprātīgi piekrist, ka šādam uzskatam ir jāpievērš nopietna uzmanība. Darbā «Maiju pareģojumi» es publicēju savu pētījumu, kurā piedāvāts šāds skaidrojums, un parādīju, ka šīs mums neparastās idejas jau vairāk nekā pirms tūkstoš gadiem ļoti labi izpratuši Centrālamerikas maiji. Šie atklājumi bija saistīti ar ilgu un sistemātisku brīžiem sarežģītas un šķietami nesavienojamas informācijas izpēti. Darbs aizsākās 1970-to gadu beigās ar meklējumiem pēc cēloņmehānisma, ar kuru varētu izskaidrot Saules zīmju astroloģiju (sk. pielikumus, īpaši 3. pielikumu). Rezultātu apkopojums atrodams manā grāmatā «Astroģenētika», kas iznāca 1988. gada pavasarī. Tas parādīja, ka seno laiku astroloģiju faktiski var saskaņot ar visjaunākajiem zinātniskajiem pētījumiem, vairums no kuriem ir kļuvuši pieejami, pateicoties kosmosa izpētes attīstībai pēdējo divu desmitgažu laikā. Kā izrādījās vēlāk, tas bija tikai sākums. Turpinot darbu, mani fascinēja iespējamība, ka Saules radiācija varētu ne tikai iespaidot cilvēka personību, bet varētu būt arī bioloģisko ritmu pamatā. Turpinot pētījumus šajā virzienā, es atklāju, ka Saules radiācija kontrolē arī auglību uz Zemes (sk. 4. pie​likumu). Sāka iezīmēties kaut kādas aprises - senie ēģiptieši, maiji un inki kopš seniem laikiem pielūdza Sauli kā auglības dievu, pie tam viņi ļoti nopietni un aizrautīgi nodarbojās ar astroloģiju. Maiji ievēroja 260 dienu astroloģisko ciklu un saviem bēr​niem deva vārdus, kas astroloģiski un astronomiski tieši saistī​jās ar dzimšanas dienas datumu. Tā bija dabiska virzīšanās uz priekšu ar mērķi izpētīt Saules uzvedību ilgākā laika posmā un atrast sakarības starp Saules radiācijas izmaiņām un ilgtermiņa auglības procesiem uz zemeslodes. Šis ceļš 1989. gadā mani noveda līdz veiksmīgiem ilgtermiņa Saules plankumu veidošanās ciklu aprēķiniem, kas vēstīja, ka Saules starojuma iespaidā civilizācijas ir attīstījušās un atkal nozudušas, jo Saules magnētiskais lauks ir mainī​jies ik pēc 3740 gadiem (1 366 040 dienām). Tie bija atklājumi, kas mani mudināja pievērsties Centrālamerikas maiju kultūras pētīšanai. Maiju izsenis daudzinātais svētais skaitlis, kuru viņi gravēja savās skulptūrās, bija 1 366 560. Vai tā varētu būt vienkārši sakritība, ka maiji sapratuši astroloģiju un astronomiju labāk nekā jebkura cita iepriekšējā civilizācija un viņiem nav bijis zinātnes, uz ko balstīties? Vai tā varētu būt sakritība, ka viņi pielūdza Sauli kā auglības dievu un nezināja, ka Saule paliesi ietekmē auglību? Vai tā varētu būt sakritība, ka viņu maģiskais skaitlis - 1 366 560 dienas -, kuru viņi pielūdza kā «Veneras dzimšanu», gandrīz precīzi atbilst Saules plankumu veidošanās ciklam, kuru es aprē​ķināju ar moderna datora palīdzību? Tas vēl nav viss. Vai tā patiesi ir sagadīšanās, ka maiji mistiski «nozuda» no vēstures arēnas tieši tad, kad bija pagājušas 1 366 560 dienas kopš viņu kalendāra sākuma, kuru sāka skaitīt ar 3113- gadu p.m.ē.PJeb varbūt viņi zināja, ka Saules starojuma iespaidā viņu reproduktīvais spēks arvien mazināsies un ap mūsu ēras 750. gadu notiks Saules magnētisko lauku maiņa. Ir zināms maiju ticējums, ka Zeme ir radīta un iznīcināta jau četras reizes un mēs esam «piektā Saules paaudze». Vai tā ir vēl viena neticama sakritība, vai ari viņi saprata, ka Saules magnētiskais lauks patiesi ir mainījis virzienu piecas reizes - ik pēc 18 139 gadiem, ietekmējot auglības ciklus un novirzot zemeslodes polus? Vai par vienkāršu sakritību var uzskatīt arī mūsdienu zinātnes atziņu, ka magnētiskā lauka virzienu maiņa visā planētas vēstures gaitā ir masveidā iznīcinājusi daudzas dzīvnieku sugas, jeb šī atziņa tikai apstiprina saikni starp magnētismu un dzīvnieku pasaules auglību? Tās nav vienīgās intriģējošās pagātnes atbalsis. Pētot Saules plankumu veidošanās ciklus, es uzzināju, ka līdz ar ciklu saīsināšanos Zeme pārdzīvo nelielus ledus laikmeta periodus. Tas bija jo svarīgi tāpēc, ka aptuveni ap to pašu laiku mani ieinteresēja Iljū Aučinklosa Brauna polu sasvēršanās teorija. Atšķirībā no Kempbela paredzējumiem, kurus atspēkoja matemātiskie aprēķini, Brauna teorija šķita maz ticama atbilde no veselā saprāta viedokļa, lai gan polāro ledāju izplešanās un atkāpšanās tik bieži ir saistīta ar Zemes aukstajiem periodiem. Rodas paradokss: ledāji sastāv no svaiga ūdens un svaigs ūdens


rodas no nokrišņiem - lietus, krusas un sniega -, kas savukārt veidojas, iztvaikojot ūdenim no okeāniem. Lai ledāji varētu palielināties, ūdeņiem jāiztvaiko vairāk šķidruma, kas pēc tam kristu atpakaļ uz Zemes nokrišņu veidā. Lai iztvaikošana būtu intensīvāka, gaisa temperatūrai ir jāpaaugstinās, bet ne jāpazeminās. Ja temperatūra paaugstinās, ledājiem vajadzētu kust, bet ne palielināties. Šī ideja guva atbalstu 19. gs. beigās, kad britu fiziķis Džons Tindeils aprēķināja, ka 5 mārciņu smaga dzelzs gabala izkausēšanai ir nepieciešams tieši tik pat daudz enerģijas, cik vajadzētu tieši vienas ūdens pintes iztvaikoša​nai. (1 mārciņa - 454,6 g, 1 pinte - 0,56 1. - tulk. piez.) Tādējādi iznāk, ka Brauna teorija nav pareiza. Tomēr, spriežot pēc nogulsnējumu paraugiem, mēs zinām, ka polārie ledāji laiku pa laikam ir gan palielinājušies, gan samazinājušies. Kur slēpjas atbilde? Kas izraisa ledus periodus uz ze​meslodes? Veļikovskis norādīja - lai palielinātos ūdens iztvaikošana no okeāna, pietiek palielināt aplecJošanos. Okeānam nevajadzētu karst no augšas, tam vajadzētu vārīties no apakšas. Citiem vārdiem sakot, ir jābūt kādam fenomenam, kas izraisītu stipru Zemes garozas sakaršanu. Runājot par šo problēmu, viņš skaidroja, ka tādā gadījumā Zemei vajadzētu iziet cauri garām riņķojošas komētas astei. Kad divi magnētiskie lauki sāktu iedarboties viens uz otru, Zemes virsmā varētu rasties elektriskās virpuļu straumes, kļūstot par iemeslu Zemes virsmas sakaršanai, un iespējams, ka okeāni sāktu vārīties. Palieli​nātos ūdens iztvaikošana, veidotos daļudz nokrišņu un polārie ledāji kļūtu lielāki. Kā redzējām, Veļikovskis jau bija minējis, ka šāds komētu veidojošs ķermenis varēja būt atrāvies no Jupitera vairāk nekā pirms 4000 gadu, un brīdī, kad komēta pievirzījās tuvu Zemei, kā tas notika ap 1500. un 700. gadu p.m.ē., uz Zemes sākās kataklizmas, kuras viņš tik prasmīgi attēloja. Šķiet, ka Veļikovskim bija taisnība, bet tā slēpjas viņa nepareizajos spriedumos. Tas ir piedodams, jo viņam nebija j^ie- ejami jaunākie zinātnes sasniegumi, bet tie mūs ved atpakaļ pie maijiem.

Veneras dzimšana Maiju kalendārs sākas ar 3113 gadu p.m.ē., tātad vairāk nekā pirms 4000 gadu. Tas ir pazīstams kā «Veneras dzimšanas» gads. Saules magnētiskais lauks, kā zināms, tajā laikā bija mainījis savu virzienu, un lieši Saules magnētiskā lauka virziena maiņa varēja būt par iemeslu, ka Venera apgriezās otrādi ap savu asi. Venera atrodas tuvāk Saulei nekā Zeme (sk. 1. pielikumu), tāpēc šī magnētiskā lauka virziena maiņa, kas nebija pietiekoši spēcīga, lai izkustinātu Zemi, pārvietoja Venem. Venera ir vienīgā Saules sistēmas planēta, kura ap savu asi griežas pretējā virzienā (faktiski tā griežas pareizajā virzienā, bet pēc minētās apgāšanās šis virziens ir it kā nepareizs). Veneras virsma ir ārkārtīgi karsta, vairāk nekā 500° C. Karstums nemainās ne dienas, ne nakts pusē, un tas nozīmē, ka šī temperatūra nav Saules staru izraisīta, bet nāk no pašas planētas. Izrādās, ka Veļikovska minētās virpuļojošās straumes patiešām pastāv un ir radušās Veneras un Saules magnētisko lauku nesaderības dēļ, kā viņš to bija paredzējis. Vēl vairāk - tas pats kādreiz varēja būt noticis uz Zemes, izraisot ūdens vārīšanos okeānos un strauju polārā ledus palielināšanos, kā rezultātā varētu notikt vai arī nenotikt polu pārvietošanās vai magnētisko virzienu maiņa. Viņš izpētīja arī daudzas kataklizmas, kuras vairāk nekā pirms 4000 gadu cilvēki bija aprakstījuši visos Zemes nostūros, kad planēta Venera apgaismojusi debesis tik spoži, ka uz Zemes kritušas ēnas. Tā varētu būt, ja Veneras polus klājošais oglekļa dioksīds būtu pavirzījies par 90 grādiem brīdī, kad Saules staru atspulgs no Veneras poliem sasniedza Zemi. Kopš tā laika planēta no sākotnējās ass orientācijas varētu būt novir​zījusies par 90° - 180°. Vai tā bija «Veneras dzimšana»? «Jaunā» Venera? Un, pieņemot, ka līdz ar Saules magnētiskā lauka virziena maiņu sākas ari jauns auglības cikls, nevar vēlēties labāku brīdi, kad ieviest jaunu kalendāru, jo ir dzimusi jauna civilizācija. Vai tādēļ maiji savu kalendāru sāka ar 3113- g. p.m.ē.?


Veļikovskis teica gandrīz to pašu. Skaidrs, ka Veneru radīja nevis Jupitera atlūznis, bet gan Saules magnētisko lauku virziena maiņa. Par to, kas notika 1500. un 700. gadā p.m.ē., kad Zemei garām gāja Veļikovska protoplanēta, varētu teikt sekojošo: iespējams, ka šīs kataklizmas tiešām izraisīja kāda cita garām ejoša nenoskaidrotas izcelsmes komēta. Par šādu varbūtību liecina pēdējie notikumi uz Jupitera, kad tajā ietrie​cās Šūmahera komēta. Un tā 1989. gadā es pievērsos mļaiju civilizācijas izpētei, uzsākot savu ceļojumu uz maiju galveno un lielāko rituālu centru Palenki, kas atrodas dziļi Centrālamerikas džungļos. Tur bija viens no visbrīnišķīgākajiem maiju pieminekļiem - Uzrakstu templis, kurā ap mūsu ēras 750. gadu apglabāts maiju augstākais priesteris, valdnieks un cilvēkdievs Pakals. Tas izrādījās patiesi apbrīnojams ceļojums. Iedomājieties manu pārsteigumu, pārliecinoties, ka viss, ko biju atklājis par Sauli un tās ciklu iespaidu uz planētas dzīvi, maijiem jau bija zināms pirms vairāk nekā 1250 gadiem. Viņi šis zināšanas pat bija ierakstījuši sava valdnieka sarkofāga vākā un paslēpuši zem senas piramīdas. Es redzēju viņu dievus, es apbrīnoju viņu


4. atl. Jaunāko zinātnisko atklājumu salīdzinājums ar maiju zināšanām. inteliģenci, es pārliecinājos par viņu māku, bagātību un speķu. Es brīnījos, kā viņi to visu varēja zināt? Kāds gan augstāk stāvošs pārcilvēcisks prāts varēja iešifrēt visu šo informāciju vienā vienīgā zīmējumā? Tas bija maiju noslēpums.


Otrā nodaļa Vidusamerikas zudušas ciltis Vispirms mums ir jāparaugās uz maiju izcelsmi. Aptuveni pirms 10 000 - 11 000 gadiem polārā ledus virsmas bija daudz lielākas un jūras līmenis bija par 360 metriem zemāks nekā šodien, jo lielākā daļa planētas ūdeņu bija sablīvējušies augstu ledājos. Tas bija laiks, kad Āzijas tautas virzījās uz Aļasku pāri ledus tiltam, kāds, domājams, eksistēja starp Āziju un Ameriku. Tas bija bagātīgs laiks, kad plašajos līdzenumos valdīja mamuti, mošus vērši, Kanādas ziemeļbrieži un Arktikas zaķi, bet okeānu pildīja roņi, jūras lauvas un lieli zivju bari. Antropologi vedina domāt, ka pirmie mednieki Aļaskā bijuši no vienas vai divām ģimenēm, kas dzinušas klejojošos ganāmpulkus no Āzijas uz Ameriku, veidojot pirmās eskimosu apmetnes. Eskimosus uzskata par Amerikas sarkanādaino indiāņu priekštečiem (lai gan ir zināms, ka sarkanādainie indiāņi ir rasu sajaukums un pilnīgi iespējams, ka Amerikā ieradušies patstāvīgi pa jūru no Indoķīnas).

5. att Beringa jūras šaurums. Ledus tilts domājams eksistēja vairāk nekā pirms 10 000 gadu un savienoja Āziju un Ameriku. Tomēr mums ir ļoti maz informācijas par vissenākajiem ieceļotājiem Ziemeļamerikas kontinentā. Pastāv uzskats, ka tie pārvietojušies dienvidu virzienā uz Meksiku. Ir zināms, ka ap 6000. g. p.m.ē. tika kultivēti graudaugi, kas piesaistīja graudu audzētājus vienā vietā. Apmetoties kādā vietā, lai audzētu labību, viņi sāka darināt darbarīkus un keramikas traukus, jo iepriekšējie, klejotāju dzīvesveidam piemērotie, vairs nebija derīgi. Protams, ka arheoloģiskos izrakumos ir atrasti keramikas fragmenti, bet tie gan vairāk attiecas uz laiku, sākot ar 1500. g. p.m.ē. Tautas dabiski sāka grupēties ciematos, un tas notika ne tikai tādēļ, lai būtu vairāk darbaroku, kas atvieglotu ražas novākšanu, bet arī aizsardzības nolūkā. Ap 1000. g. p.m.ē. kā pirmā Vidusamerikas civilizācija parādījās olmeku cilts. Ap to laiku dažādas klejotāju grupas ieplūda arī caur Vidusameriku, ieskaitot Meksiku, Gvatemalu, Bēlizu, Hondurasu un Nikarag- vu (lai gan šis reģions noteikts ne tik daudz ģeogrāfisku, kā kultūras apsvērumu dēļ, lai izzinātu seno tautu vēsturi un izcelsmi šajā apvidū, un šī klasifikācijā tiecas dabiski izslēgt no izpētes Nikaragvu). Pirmās augsti attīstītās civilizācijas pārstāvji bija olmeki, kuru kultūra uzplauka un attīstījās gar Meksikas līča krastiem, vietā, kur tagad atrodas Tabasko un Verakrusa. Parolmekiem nav daudz ziņu, lai


gan pastāv uzskats, ka viņu sabiedrībā valdījusi hierarhiska struktūra, un olmeki dzīvojuši kā pilsētās, tā arī ceremoniālos centros. Visievērojamākā olmeku apzīvotā vieta ir Sanlorenco, kas uzplauka starp 1200.-900. g. p.m.ē.,kā ari Laventa un Tresapota 900.-500. g. p.m.ē. Olmeki ir vislabāk atpazīstami pēc milzīgajām bazalta galvām un zilām nefrīta čūskām, kas atrodamas visā apvidū, tāpat arī pēc meksikāņu kalendāra sistēmas izveidošanas un skaitļu simbolu lietošanas, kurus viņi izmantoja astronomisko datu hronoloģiskai sakārtošanai.

6 att Vidusamerikas ciltis un pilsētas, 1200. g. p.m.ē. - 1600.g. m.ē. Nav zināms, kāpēc olmeki pazuda, lai gan šķiet, ka kāda nezināma traģēdija ar viņiem notikusi ap 700. g. p.m.ē. (tas sakrīt ar Veļikovska teoriju par komētas virzīšanos garām Zemei). Neskatoties uz to, ka viņi nozuda no vēstures arēnas, olmeku ietekme dzīvoja, pārvietodamās uz vairākām vietām, kurās saglabājās unikālais olmeku stils. Gvatemalā, uz robežas ar teritoriju, kura vēlāk kļuva par maiju zemi, ir atrasta liela pilsēta. Kādā kapā mirušajam blakus gulēja upurētie pavadoņi, un tas liecina par noteiktu indivīdu bagātību un varu pār zemākas šķiras pārstāvjiem. Tieši pretī Gvatemalas robežai kāds olmeku ietekmēts mākslas veids sekmīgi plauka vēl trīs vai četrus simtus gadu pēc Laventas nozušanas. Šis jaunais stils bija sarežģītāks: stēlu bareljefos un gravējumos pirmo reizi tika iedzīvinātas sikspārņa maskas, iespējams, attēlots sikspārņdievs - Nāves dievs - un vēja maskas, iespējams, attēlojot vēju dievu Ejekatlu. Tā ir visagrākā liecība par dievu pielūgsmi, kas lidz tam nebija apstiprinājusies, izņemot Meksikas tālās ziemeļu ielejas. Tur, Kvik- vilko pilsētā (900.-350. g. p.m.ē.), tika atrastas liecības par daudz agrākām apmetnēm, kur tika atraktas no klinšu plāksnēm veidota apļveida tempļa paliekas. Celtnes sienu slīpums atgādināja būdiņu. Iekšpusē uz plāksnēm bija iegravētas vairākas figūras. Visievērojamākā no tām bija klaburčūska, kas varētu būt labā dieva Kecalkoatla visagrākais zināmais atveidojums. Ārpusē tika atrasts neliels gravējums, kur attēlots saliecies vecs vīrs ar trauku uz muguras - iespējams, ka tas bija uguns dieva Šiutekutli pirmais atveidojums.


7. att. Vidusamerikas zudušās ciltis. Bet šķiet, ka dievu pielūgsme šīm senajām ciltīm neko nav devusi. Svētais templis tika celts gadiem ilgi, lai izveidotu vienu no pirmajām piramīdveidīgajām struktūrām. Bet tad, vulkāna izvirduma laikā ap 350. g. p.rn.ē., tas tika nopostīts līdz pamatiem. Akmeņu lavīna brāzās pāri piramīdai, un sākotnējais akmens aplis tika aprakts zem vulkāna pelniem. Tad vulkāns eksplodēja un izspļāva plašu lavas straumi, kura krāca, sprakšķēja ugunīs un aprija trīspakāpju piramīdu un līdz arto visu pilsētu Kvikvilko. Tad tautu vēsturē izveidojās plaisa, kuras laikā dievu pielūgsmes kults visā Meksikā kļuva arvien svarīgāks. No niecīgā atbalsta punkta Kvikvilko tas atkal sāka ieņemt centrālo vietu. Tas bija dominējošs un nodarbināja tautu prātus plaukstošajā Teotivakanā, kas atradās Meksikas līdzenumā. Ap to pašu laiku, t.i., 500. g. p.m.ē., sāka veidoties apmetnes Meksikas rietumos Oahakas ielejā. Tur masīvā «balto ziedu kalna» Montē Albana virsotnē tika veidoti laukumi un sāka rasties pirmās plato formas celtnes. Šo attīstības fāzi neapšaubāmi ietekmēja olmeku kultūra, un mūsu ēras 100. gadā Montealbana bija kļuvusi par sapoteku ceremoniālo centru, kurā turpinājās Sik- spārņdieva un citu dievību pielūgšana.


<S'. att. Teotivakana, priesteru un tempļu pilsēta. Teotivakana bija burvīgas, pamestas drupas, civilizācijas galvaspilsēta, kura pastāvēja 1000 gadu, bet panīka un izzuda mūsu ēras 8. gadsimtā. Pilsēta atrodas uz 2300 m augsta plato. Tā projektēta pēc stingra restota parauga, plešoties gar abām galvenās maģistrāles pusēm. Nāves avēnija (I) - 2,5 km gara un 44 m plata. Šis reliģisko procesiju ceļš savieno Mēness laukumu (2), kur atrodas Mēness piramīda (6), ar citadeli (3), pilsētas reliģisko centru. Norobežotā vietā atrodas Kecalkoatla - spalvām klātās čūskas - templis. Paceldamās 66 metrus pāri svētās Nāves avēnijai un pašai pilsētai, atrodas divas Saules piramīdas (5) un Mēness (6) piramīda. Pilsētas aristokrāti un vadītāji, kā arī priesteri dzīvoja centrā, lielo piramīdu tuvumā. Uz austrumiem no Nāves avēnijas atradās vēl cita piļu (7) grupa. Uz rietumiem atradās visskaistākā no priesteru pilīm - Kecalpapa-


lotla, Tauriņa-putna pils (8). Šajā pilsētas daļā mājas bija lielas, ar dau dzām istabām ar izeju uz iekšējo pagalmu. Daudzas tika celtas, līdzīgi piramīdām, no sarkaniem vulkāniskiem iežiem, kurus ieguva turpat tuvumā. Vulkāniskās obsidiāna iegulas (stiklam līdzīgi akmeņi, kas ir cietāki par kramu, no kuriem varēja darināt darbarīkus, ieročus un ekskluzīvus mākslas priekšmetus) nodrošināja Teotivakanai tās galvenos nodarbošanās veidus. Lai gan šeit parādītajā pilsētas daļā galvenokārt atrodas priesteru un aristokrātu mājas, sociālā ziņā pārējā Teotivakanas da ļa bija samērā līdzīga. Izrakumi rāda, ka dažādu sabiedrības šķiru mājas atradušās blakus. Kopumā Teotivakana aizņēma ap 20 kmJ lielu teritoriju. Tad mūsu ēras 5. gs. celtniecība apstājās. Līdz mūsu ēras 600. g. iedzīvotāju skaits vēl palielinājās un Teotivakana dzīvoja 125 000-200 000 cilvēku. Bet nākamo 100 gadu laikā Teotivakana pazuda vēstures dzīlēs. Teotivakana Krāšņā akmens pilsēta Teotivakana, kas atrodas 15 jūdžu attālumā no šodienas Mehiko, strauji auga un attīstījās ap 200. g. p.m.ē. Dažādu iemeslu dēļ dievu pielūgšanas kults turpinājās ar jaunu dedzīgumu. It kā cīnoties pret laiku kā tādu, teotivaka- nieši cēla masīvas piramīdas, kuras varēja līdzināties ēģiptiešu piramīdām, kas no tuksnešainajiem līdzenumiem slējās debesīs. Viņi cēla mazas piramīdas, cēla bagātīgi izrotātas piramīdas, pakāpienveida piramīdas un bareljefiem klātas piramīdas. Viņi pielūdza dievus, zvaigznes un planētas. Viņi iecirta savus elku attēlus cietajās klintīs, un tas viss notika 50. g. p.m.ē., pirms tika izgudrots ritenis un darbā izmantoti zirgi.


Mēs nezinām, kādus vārdus viņi deva savām celtnēm, bet acteki, kuri šajā teritorijā parādījās tūkstoš gadus vēlāk, lielākās nosauca par «Saules piramīdu» un «Mēness piramīdu», bet galvenais šajā kompleksā bija «Mirušo ceļš», jeb svētās Nāves avēnija. Savā intensīvās attīstības zenītā Teotivakana aizņēma 20 knr lielu teritoriju. Pilsēta bija sadalīta vairākās daļās - amatniekiem, tirgotājiem un reliģiskām ceremonijām. Aktīvi tirgojoties ar kaimiņu ciltīm, tās ietekme izplatījās pa visiem Vidusameri- kas novadiem. Dīvainā veidā teotivakanieši, tāpat kā maiji, saprata, ka Saule iespaido auglību.

9 ntt Teotivakanas materiālās kultūras arheoloģiskās liecības: Saules dieva Tonatiu attēls Saules staru ielokā. Tonatiu parasti attēloja ar izbāztu mēli, kas simbolizē elpu un dzīvību. Šis galvaskauss, šķiet, rāda pilnīgi pretēju ainu un attēlo Saules dievu kā nāves nesēju «Saules bērniem» dieva abās pusēs ir Saules zīme uz vēdera un skumji sejas vaibsti. Teotivakanieši saprata, ka Saules staru spēks pazemina auglību un tos nogalina (sk. -1. pielikumu). Attēla apakšējā daļā parādīts fragments no maiju valdnieka sarkofāga vāka, kas cita starpā, vēsta to pašu, izmantojot ikonogrālisko simboliku. Mēs varam izsekot pilsētas attīstībai, pētot atrastās māla figūriņas un tekstilizstrādājumus. Pirmajā periodā šie darinājumi ir ļoti smalki un trausli. Otrajā periodā ienāk vairāk reālisma, apģērbi kļūst sarežģītāki un tiek gatavoti no izsmalcinātāka materiāla. Bet trešais periods ataino pilnīgu aizņemtību ar dievu pielūgsmi. Teotivakanas ceturtajā periodā jau var runāt par to, ka dievi ir attēloti ar mazāku entuziasmu un izcilību, jo ir sācies kultūras noriets. Trešajā, dievu periodā tiek radīts lietus un pērkona dievs Tlaloks, kas valda pār mākoņiem. Tlaloku, tāpat arī labības dievu, vēja dievu un Kecalkoatlu, kurš pārstāvēja rīta zvaigzni Veneru, lūdza sūtīt dāsnus lietus karstajai un putekļainajai pilsētai. Vienīgie teotivakaniešu rakstības liecinieki ir kalendāros ietvertie simboli, kas stāsta, cik liela nozīme ir tikusi piešķirta laikam un tā skaitīšanai, it kā viņi būtu zinājuši par pusnakts stundas tuvošanos. Viņi bija pirmie, kas vēroja debesis, lai izprastu, kā Saule ietekmē Zemes auglību, vēju virzienu, sausuma, ražības un bada periodus. Viņu ticība un kultūra ir atstājusi milzīgu ietekmi uz vēlāk šajā teritorijā dzīvojošajām tautām, piemēram, maijiem. Šķiet, ka viss, ko viņi darīja, vedina uz domām, ka Saules neauglīgais starojums, neciešamais sausums un bērnu mirstība viņus iznīcināja. Šķiet, viņi zināja, ka Saule ir tā, no kuras atkarīga auglība, ka tās starojums ir saistīts ar astroloģiju, leduslaikmetiem un sausuma periodiem. Bet kā gan viņi to varēja zināt?


Skaidrs ir tas, ka ap mūsu ēras 440. gadu uz Saules jau bija sākušās magnētisko lauku virzienu izmaiņas. Ap 627. g. Saules magnētiskais lauks bija sasniedzis savas darbības 3000 gadu minimumu, un ap 750. g. kalnos mītošo teotivakaniešu vairs nebija (sk. 5. pielikumu). Tas pats bija noticis visā zemē. Slavenie maiji, kas dzīvoja Jukatanas džungļos, ap 750. g. sāka pārcelties uz zemienēm ziemeļu virzienā, jo sausums un nera​ža kā nenovēršama sērga postīja viņu kultūru. Vidusamerikā dzīvoja arī daudzas citas tautas - mišteki, čičimeki, sapoteki, vēlāk ari tolteki, totonaki, taraskani un acteki. Tomēr sīkāk es gribu pievērsties maijiem, kuru vārds tulkojumā nozīmē «ilūzija». Ne tāpēc, ka viņi bija viszinošākie, arī ne tāpēc, ka viņu sasniegumi arhitektūrā, bareljefos, glezniecībā, astronomijā un matemātikā bija pārāki par visām pārējām tautām. Par maijiem es gribu runāt tāpēc, ka visas liecī​bas vedina domāt - viņi pasauli ir izpratuši daudz labāk nekā mēs šodien.

Piezīme — maiju dievi Sakarā ar to, ka acteku dievi ir pazīstami vairāk par citu cilšu dieviem, viscaur tiek lietoti acteku dievu vārdi. Šis fakts varētu mulsināt pētniekus. Lai saprastu maiju vēstījumus, mums jācenšas iztikt bez laika jēdziena. Kolīdz mēs šo faktu pieņemam, dievu vārdi kļūst nenozīmīgi. Tas ir būtiski turpmākajos pētījumos un viņu valodas noslēpumu atšifrēšanā. Daudzi rietumu pētnieki uzskata, ka acteku dievu vārdi ir grūti izrunājami. Lai gan acteku dievu vārdi tiek lietoti, ja to pielietojumam ir būtiska nozīme, tomēr tiek izmantoti arī vispārēji nosaukumi, piemēram, «lietus dievs» utt. Lai būtu vieglāk orientēties, grāmatas 9. pielikumā doti skaidrojumi.


Trešā nodaļa Dievu pasaule Ap mūsu ēras 500. g. Teotivakanā («dievu mājās») dievi ir nostiprinājušies, viņu ietekme ir izplatījusies visā Vidusameri- kā. Maiji, sapoteki, mišteki, tolteki un acteki viens pēc otra tos pārņēma un pielūdza, dievi kļuva arvien nozīmīgāki. Labestības un gudrības dievs, spalvām klātais pūķis Kukul- kans bija visaugstākais dievs maiju panteonā. Acteki vēlāk to pielūdza kā Kecalkoatlu, tomēr tas zaudēja savu nozīmīgumu kara dieva Jaotla «sliktā dieva», kurš pārstāvēja ziemeļus, - un Uicilopočtli - dienvidu pārstāvja un upuru dieva priekšā. Tātad dievu vārdi dažādos laika posmos mainījās, lai gan die​vības būtībā palika tās pašas.

10. att. Čāka maska uz Lielās Sajilas pils Jukatanā.

II. att. Uicilopočtli attēlojums senā acteku rokrakstu krājumā, kas pazīstams kā TellerianoRemensis. Piemēram, lietus dievu teotivakanieši dēvēja parTlaloku. Maijiem tas pats lietus dievs bija pazīstams kā Čāks. bet sapo- tekiem tas kļuva par Kokijo. Daudzus mitoloģijas pētniekus šī vārdu mainība stipri mulsina. Un ne tikai tas. Vidusamerikas seno tautu mitoloģijā dievi varēja kļūt paši par savu tēvu tēviem un meitas varēja dzemdēt savas mātes. Sākumā šī doma noliedz jebkuru loģiku, bet maijiem un citām ciltīm tas bija dabiski, jo viņiem nebija tāda jēdziena kā «laiks». Pagātne varēja kļūt par nākotni - un otrādi. Maiji ticēja, ka viņu dzīve ir dievu dāvana, un Zeme tika uzskatīta par «ziedu un dziesmu vietu», kā tas redzams sekojo​šā dzejā: Tu saki man, ka jāiet bojā, Līdzīgi puķēm, kuras es loloju. Nekas nepaliek pāri no mana vārda. Nekas nepaliek pāri no manas slavas? Bet manis stādītie dārzi vēl ir jauni - Un manis dziedātās dziesmas vēl būs jaunas. Hueksocins, Teskoko princis, 15. gs. Šiem indiāņiem cilvēks bija kaut kas vairāk nekā tikai fiziskais ķermenis. Tas bija gars, un līdzīgi saviem dieviem viņš varēja pārveidoties un pārveidojās pēe nāves. Nāve nozīmēja tikai nomest novalkāto čaulu.


Ja aizejošā dvēsele bija nodzīvojusi labu dzīvi, tā aizceļoja uz vienu no piecām paradīzērn, lai izgaršotu dievu nektāru. Tie, kuri krita kaujas laukā vai lika upurēti dieviem, devās uz tā saukto Tonatiukanas paradīzi, kur dzīvoja Saules dievs To- natiu. Tā atradās austrumos, kur lēca Saule. Sievietes, kas nomira dzemdībās, aizgāja uz Kinkalko - kukurūzas (graudu) paradīzi, kas atradās rietumos. Dzemdībās miruši bērni devās uz Tomoačanu - senču mājvietu, kur auga zīdaiņu koki ar 400 000 krūtīm augļu vietā. Mirušie bērni no šim krūtīm varēja dzert pienu un iegūt pietiekami daudz barības, lai uzturētu sevi līdz pārmiesošanās brīdim uz Zemes. Vēl bija zināmas divas paradīzes, bet nebija zināms mirušo galamērķis. Tās bija Tlalokana, lietus dieva Tlaloka mājvieta, kurš dzīvoja dienvidos kopā ar savu sievu - ūdens dievieti Čalčiutlikue («tā, kas ir gaišzila nefrīta tērpā») un saviem draugiem putniem. Putni jauki dziedāja un uzturēja dievu nomodā, lai viņš varētu sūtīt lietu pēc iespējas biežāk. Omeijokans bija dieva hermafrodīta Ometeotla mājvieta. Šis oriģinālais dievišķai pāris bija Ādama un Ievas ekvivalents. No šiem diviem dieviem piedzima visi pārējie. Ja cilvēks būtu dzīvojis grēcīgu dzīvi, pazemes pasauļu dievs Miktlantekutli tā dvēseli aizvestu uz pazemes pasauli. Ceļš līdz pazemes valstībai - Miktlanai ilga četras dienas, un tur mirušajam tika ierādīta vieta kādā no deviņām pazemes valstībām. Mirušais tur sastapa Tlasolteotlu, dievieti - «dubļu (ekskrementu) rijēju», kura attīra cilvēci no grēkiem un ir visu grēcinieku aizbildne. Viņa dzīvoja ar savu vīru Avilteotlu («tas, kurš no netīrumiem un netikumiem»), kuru apmierināja draudzīgā prostitūta Avilanime. Netīrumu dieviete šķīstītu grēciniekus īpašā ceremonijā, uzklausot grēksūdzi, kas atvieglotu viņu sirdis no vainas nastas. No šejienes cēlies vārds «šķīstītava», un dieviete pati kļuva pazīstama ar daudz pievilcīgāku vārdu - «siržu dieviete». Šķīstīti no grēkiem, grēcinieki varētu reinkār- nēties Zemes dievietes Koatlikues rokās un gūt iespēju jaunai dzīvei un iespējai attirit garu. Dieviete Koatlikue bija Ometeotla sievišķā emanācija un visu dievu māte. Viņa deva un ņēma dzīvību, tādēļ tika attēlota ar masīvām, nagainām rokām un kājām, kuras spēja izraisīt zemestrīces. Koatlikuei piederas arī sirdis un kauli, kas tāpat simbolizē gan dzīvības radīšanu, gan arī tās atņemšanu. Tā kā Koatlikues izraisītās zemestrīces satricina bērnus šūpulī- šos, viņa kļuva par Māti Zemi jaundzimušo sargātāju. Viņas seju veido divu čūsku galvas, simbolizējot dienu un nakti, dzīvību un nāvi.


Koatlikue, dzīvības un nāves dieviete, visu dievu māte. Līdzīgi Ometeotlam, dažādie dievi bija spējīgi transformēties savos alter ego, dot dzīvību citieļm dieviem vai ari paši parādīties citās emanācijās. Kecalkoatlš, piemēram, bija arī pazīstams kā ledus dievs Tlauiskalpantekutli, kas pārstāv Veneru no rītiem. Viņš bija zaudējis redzi, kāda Saules stara apžilbināts, un valkāja acu aizsegus. Viņa iesauka Savītais Nazis bija radusies sakarā ar ledus kristāliem vai ledus šķautnēm, kurus viņš pārstāvēja. Venera bija pazīstama gan kā Rīta, gan kā Vakara zvaigzne, jo dažreiz to varēja redzēt pirms Saules lēkta, citreiz - Saules norietēšanas pusē. dievi; pasaule Būdams Vakara zvaigzne, Kecalkoatlš kļuva par suni Šo- lotlu, kurš, kā stāsta, reiz raudājis tik ilgi, līdz viņa acis izkritu​ šas no dobumiem un viņš, līdzīgi Savītajam Nazim, kļuvis akls. Tas nemaz nebija slikti, jo ļāva Keealkoatlam šajā maskā nolaisties pazemes valstībā un nozagt mirušo kaulus, lai no tiem varētu radīt jaunu cilvēci piektajā Saules paaudzē, Jaguāra laikmetā. To izdarīt varēja vienīgi Šolotls, jo tikai aklais spēj sare​dzēt Miktlanas tumsā noglabātos mirušo kaulus. Tauriņdievu pāris Icpapalotltoteks un Icpapalotltotekuatla pārstāvēja upurēšanu. Šie dievi plūca puķes Omeijokanas paradīzē un neuzmanīgi nolauza koku, no kura izšļācās asinis. Pārējie dievi sadusmojās un apmētāja tos ar obsidiāna akmeņiem. Tā viņi kļuva par obsidiāna tauriņiem, kas zaudējuši debesu labvēlību. Šis mīts tiek saistīts ar divu zvaigžņu pazušanu no debesīm un tādējādi varētu asociēties ar Veneru. Dievi varēja pārveidoties. Burve Kvilacli - zaļais gārnis - bija visspējīgākā un varēja pārvērsties dažādos veidos. Viņai bija daudz vārdu: sieviete čūska, sieviete ērglis un sieviete karavīrs. Leģenda vēsta, ka viņa pavadījusi senās tautas ceļā uz Meksikas ieleju. Viņa sarkana ērgļa izskatā sēdējusi uz kaktusa, kad parādījušies divi kareivji un grasījušies ērgli nogalināt. Bet viņa pārvērtusies par kareivju māsu, un tie mainījuši savu nodomu. Vispirms sākotnējais hermafrodīts - dievišķais pāris Ome- teotls deva dzīvību vēja dievam Ejekatlam, kurš radīja dēlu. Pēc tam viņš savienojās ar savu dēlu, lai radītu Kecalkoatlu - spalvām klāto čūsku - gudrības un labsirdības skolotāju. Ometeotls kā savas emanācijas sievišķā daļa dzemdēja vēl trīs brāļus: laupītāju dievu Šipetoteku, slikto dievu Jaotlu un


upurēšanas dievu Uicilopočtli. Savu ka rt vīrišķā daļa radīja uguns jeb veco dievu Šiutekutli. Pretstatā Saules dievam Tonatiu - uguns dievam debesīs - viņš pārstāvēja uguns spēku uz Ze​mes. Situācija atkal kļūst mulsinoša, jo Šipetoteks bija laupītāju un upurēšanas dievs, arī Šiutekutli bija saistīts ar upurēšanu - nesa uz savas muguras trauku, kurā upurējamais tika kremēts. Šiutekutli attēlo arī ar divām nūjām, kuras beržot viņš varēja uzšķilt uguni. Lai pasargātu savu galvu no uguns, kas liesmoja traukā uz muguras, galvā dievam ir metāla aizsargķivere. Viņš bija ari pavarda uguns dievs. Tonatiu bija uguns dievs debesīs, un Šiutekutli dažreiz tika attēlots arī kā Tonatiu. Ja maiji gribēja pieminēt uguni, austrumus vai upurēšanu, tad abi šie dievi varēja tikt izmantoti jebkādos apstākļos. Pie tam dievi varēja mainīties atkarībā no dienas vai nakts laika, kad viņus attēloja. Tādēļ Tonatiu mainīja savu vārdu dienā. Citi dievi mainīja savus vārdus atkarībā no mēneša vai sezonas. Piemēram, trīs kukurūzas dievietes - viena pārstāvēja jaunu, zaļu kukurūzu, viena nobriedušu kukurūzu un trešā - kukurūzu ar sausām, brūnām lapām. Mēness dieviete maiju mitoloģijā lika atveidota ar zvaniem uz vaigiem, lai attēlotu saules zeltaino atspulgu. Viņu dēvēja arī par Skanošajiem zvaniem.Tā kā arī šī dieviete pārstāvēja auglību uz Zemes, viņa asociējās arī ar nāvi, jo mira katru rītu pirms saules lēkta. Viņa šķērsoja debesis kopā ar četriem pavadoņiem, kas pārstāvēja četras Mēness fāzes: pirmo ceturksni, jaunu Mēne​si, pēdējo ceturksni un pilnu Mēnesi.

Tātad maijiem eksistēja plašs dievu panteons, no kuriem šeit minēti tikai nedaudzi. Mēs tiecamies domāt, ka tautas pielūdza dievus kā garlaicības, tā ari baiļu mākti. Tomēr turpmāk uzzināsim, ka aiz visa tā slēpās daudz dziļāka informācija. Dievi bija kā simbolu valoda, ar kuras palīdzību bija iespējams


aprakstīt notikumus attēlos vai mītos. Varēja aprakstīt vēsturi, nelietojot tādām nākotnes tautām kā mums īpaši veltītu valodu. Mēs varētu nesaprast arī maiju kiču, acteku vai pat spāņu valodu, ko izmantoja konkistadori. Maiji izmantoja savus dievus, lai pavēstītu, ka pasaule, kurā mēs dzīvojam, ir īslaicīga, laiks neeksistē, ka pasaule ir skatuve un mēs, līdzīgi viņu dieviem, esam aktieri, kas ar katru parādīšanos, ar katru jaunu iemiesošanos uz Zemes var iemiesoties citā raksturlomā.

Maiju skaitīšanas sistēma Vēstures gaitā ir notikusi tautu kultūras tradīciju iznīcināšana. To ir darījušas gan iekarotāju armijas, gan politiskie režīmi, vēlēdamies uzspiest iekarotajām nācijām savu ticību. Zināšanas zūd arī lielu dabas katastrofu rezultātā, piemēram, Bībelē minētajos lielajos grēku plūdos, tāpat arī Veļikovska minētās «kolektīvās amnēzijas» laikā. Ja augsti attīstīta tauta zinātu, kā iepriekš prognozējamos laika posmos zemeslodi periodiski ietekmēs kataklizmas, tā droši vien vēlētos nodot savas zināšanas nākamajām paaudzēm. Bet kā gan vienai civilizācijai sazināties ar citu, kura parādīsies, iespējams, tikai pēc 5000 gadiem, ja tā zina par jau minēto kolektīvo amnēziju? Valodas būtu pazudušas, vienai nācijai iekarojot otru. Idejas un kultūras tiktu iznīcinātas, grāmatas sadedzinātas ideoloģisku apsvērumu dēļ. Tehnoloģijas būtu laika gaitā gājušas bojā uguns, plūdu un zemestrīču rezultātā. bet dzīve turpinātos, cilvēce pēc kāda laika būtu atkopu- sies un atkal sāktu skaitīt laiku un gadalaikus uz saviem desmit pirkstiem, turpinot nodot nākamajām paaudzēm vismaz vienu no galvenajām pagātnes zināšanām un līdz ar to arī attīstītas civilizācijas kopējo principu - skaitļus. Mazliet pārsteidzoši, ka senās civilizācijas attiecināja skaitļus arī uz saviem dieviem, jo tad viņu dievi varēja izteikt daudzumu, padarot informāciju par vēsturi un pareģojumiem vēl nozīmīgāku. Lai pielāgotos, maiji lietoja visvienkāršāko skaitīšanas sistēmu, kur īsā svītriņa nozīmēja skaitli 5 un parasts punkts - skaitli 1, līdz ar to palielinot savas ikonogrāfis- kās valodas izteiksmes krājuma apjomu. Tā bija viņu «informācija» par periodiskām katastrofām, rakstu «sistēma», kurā tika izmantoti dievi. Bija arī otra, skaitīšanai domāta sistēma, kad skaitļi tika rakstīti punktu un svītriņu veidā. Ja tagad mēs atrastos viņu situācijā, tad kāds būtu vislabākais veids iekodēt šo svarīgo vēstījumu tā, lai to labāk saglabātu un vēlāk nepārprotami atšifrētu? Šodien mums ir daudz veidu vai «sistēmu» informācijas iekodēšanai: ar muzikālām vibrācijām uz instrumentiem, ar punktiem un atzīmēm uz mūzikas partitūrām, ar drukātām grāmatām un dokumentiem, uz magnētiskiem cietajiem un mīkstajiem diskiem, ar caurumiņiem uz papīra lentes teleksos, ir Morzes ābece, teleksi, faksi, vizuālas gleznas un fotogrāfijas, informāciju var iekodēt skulptūrās, arhitektūrā un pat puķu- dobju veidolā. Arī informācijas glabāšanas veidi ir dažādi: papīrs, plastmasas diski, lentes, gaismu atstarojošas diodes, šķidrais kris​tāls, kompaktdiski, betons, marmors, puķes un daudz kas cits. Mums informācijas līdzekļi, kā arī informācijas iekodēšana ir pati par sevi saprotama, jo jau bērnībā mēs visu to mācāmies apgūt. Bet analfabētam arī zīmes uz šīs lapas nav saprotamas. Tāpat arī zināms, ka informācijai magnētiskajā diskā nav nekādas vērtības - ja nav datora, tas ir un paliek tikai plastmasas gabals. Nezinot kodēšanas noteikumus, nekas nav atrodams. Vēl jāatceras, ka kodēšanas izvēle un metode ir atkarīga no informācijas svarīguma. Svarīgu informāciju mēdz dubultot, lai nodrošinātu tās saglabāšanos, vai arī tādēļ, lai uzsvērtu, cik tā svarīga. Mūsdienās to mēs darām katru dienu, piemēram, apstiprinot svarīgu faksu vēl ar papildu vēstuli, atstājot informāciju telefona automātiskajā atbildētājā vai arī apstiprinot rakstiski, un darām to visu, lai informācijas nodošana būtu pēc iespējas sekmīgāka. Lūk, tāda pati doma lika maijiem iekodēt un atkārtot savu informāciju nākamajām paaudzēm


arhitektūrā, bareljefos, frizēs, dārgmetālos, gleznās un arī skaitīšanas sistēmā. Tie bija paņēmieni, kas varēja stāties pretī laika zobam, jo viens informācijas veids dublēja otru, novēršot neskaidrības un palielinot iespēju, ka tā tiks atklāta, atšifrēta un nodota tālāk. «Maiju pareģojumos» es stāstīju, kāpēc un kā maiji lietoja laika ciklus, lai nodotu turpmākajām paaudzēm informāciju par katastrofām. Viņi izmantoja specifiskus dienu ciklus, ar kuriem atzīmēja laika periodus. Šodien, lai atzīmētu kādu pagātnes notikumu, mēs izmantojam gadus - 365,24 dienu ciklus, mēnešus - 30,4375 dienas (vidēji) un nedēļas - 7 dienas. Piemēram, 1997. gada 6. decembris mums vēsta, ka ir pagājuši 1996 gadi 11 mēneši un 6 dienas kopš Kristus dzim​šanas. Ari maiji laika fiksēšanai izmantoja līdzīgus ciklus - 144 000 dienas, 7 200 dienas, 360 dienas un 20 dienas. Ciklus rēķināja no Veneras dzimšanas 3113. gadā pirms mūsu ēras. Nav jābrīnās, ka šo ciklu ilgums mulsināja zinātniekus vairāk nekā divus gadsimtus. Kāpēc vispār tie jālieto, kāpēc vienkārši neuzskaitīt dienas no tālā 3113. gada pirms mūsu ēras? Acīmredzot kaut kā pietrūka. Nebija zināmi vissvarīgākie maiju skaitļi. To ir mazliet neparasti atzīt, jo maiju gadā bija 260 dienas, un bija zināms, ka viņi pielūguši skaitli 9, kas nekad neparādās nevienā skaitīšanas sistēmā, toties ir atrodams visur citur piekaramajos koka kalendāros, rakstu dokumentos, astrono​miskās tabulās utt. Jaunāko pētījumu rezultāti parāda, ka Saule ap ekvatoriāla- jiam apgabaliem veic vienu rotāciju 26 dienās, bet polārie reģioni pabeidz vienu rotāciju 37 dienās, tādējādi veidojot 260 dienu ciklu, kuru var izmantot, lai aprēķinātu magnētiskās aktivitātes uz Saules un Saules elementārdaļiņu starojumu, kas ietekmē dzīvi uz zemeslodes (skat. pielikumus). Iekļaujot šo ļoti svarīgo skaitļu ciklu sērijās, veidojas sekojoša aina: 144 000 + 7 200 + 360 + 260 + 20, reizināts ar 9, dod Saules plankumu veidošanās cikla skaitli 1 366 560, tātad katastrofu periodu, kas maijiem nozīmēja Veneras dzim​šanu. Tas pierāda, ka maiji vēlējās atklāt savu laika skaitīšanas ciklu nozīmi tikai tiem, kas saprata skaitļa 260 zinātnisko vērtību. Tieši informāciju par skaitļu 260 un 1 366 560 astronomisko nozīmi viņi gribēja saglabāt nākamajām paaudzēm. Attiecībā uz skaitļa 9 pielūgšanu mēs izsekosim, kā maiji izveidoja neticami gudru atrisinājuma pavedienu sistēmu un iešifrēja to Palenkes Uzrakstu templī, tādējādi nodrošinot vienas un tās pašas informācijas dubultošanu arhitektūrā, uzrakstos un juvelierizstrādājumos. Tie, kurus interesē maiju skaitīšanas sistēma, var izmantot materiālus nodaļā ar tādu pašu nosaukumu grāmatā «Maiju pareģojumi». Tur parādīts, ka skaitļu sistēmai ir vēl arī citi līmeņi, kas pierāda, ka maiji pārzināja ari decimālskaitļu sistē​mu, lai gan to neizmantoja uzrakstos.


C e t u r t ā nodaļa Ģenialais maiju valdnieks Palenke Palenke ir ērti iekārtojusies starp maiju apdzīvotajām Klusā okeāna piekrastes augstienēm un Jukatanas zemienēm uz ziemeļiem pie Meksikas līča. Tās lieliskās kaļķakmens pilis un tempļi, pasaules visapbrīnojamākās civilizācijas pieminekļi, stāv kā liecība par ģeniālas, bet gadsimtiem ilgi nesaprastas tautas eksistēšanu (sk. 1., 2., un 3. ilustrāciju).

17. att. Slepenās kāpnes, kas ved uz valdnieka Pakala kapenēm.


19. att. Atveres tempļa grīdas plāksnē. 1952. gadā arheologs Alberto Russ Luljē izdarīja vislielāko atklājumu Meksikas arheoloģijas vēsturē. Senajā maiju pilsētā Palenkē pēc mokošiem rakšanas darbiem trīs gadu garumā, strādājot tikai ar kapļiem un lāpstām, viņa komanda beidzot bija attīrījusi oļu pieblīvētās kāpnes, kas veda lejup Uzrakstu tempļa dziļumā. Kāpnes beidzās ar nelielu gaiteni, kur atradās kastēs salikti upurpriekšmeti. Kreisajā sienā skaidri iezīmējās trijstūrainas plāksnes kontūras. Kad monolīto plāksni izdevās izņemt no sienas, arheologu skatienam pavērās «milzīga tukša telpa, kas šķita it kā ierakta ledū… sienas mirdzēja kā sniega kristāli… un gandrīz visu telpu piepildīja gigantiska grīdas plāksne… varēja noprast vienīgi to, ka tā bija pilnigi klāta ar gravējumiem…» Varam iedomāties, kā viņi svinēja savu lielisko un bagātīgo atklājumu! Cik veiksmīgi viņi bija atraduši četrus pārus atveru tempļa grīdā, kuras bija aizbāztas - tiesa, ne sevišķi cieši - ar akmens tapām! Un cik prasmīgi pacēluši grīdas plāksni ar mašīnas domkratu un trīsi, notīrījuši akmenscietos kaļķu javas pa​matus, tādējādi attīrot vispirms vienu, pēc tam vēl un vēl vie​nu kaļķakmens pakāpienu. Sekoja atklājums pēc atklājuma. Pusceļā lejup pa kāpnēm atklājās platforma, no kuras kāpnes veda uz otru pusi, atduroties pret akmens un kaļķu sienu. Pie sienas gulēja akmens lāde. Tajā bija 3 māla paplātes, 3 gliemežvāki, pilni ar sarkanu krāsvielu, 11 nefrīta rotaslietas un viena liela pērle ar cinobru pildītā gliemežnīcā. Tie bija ziedojumi mieram. (Kursīvā izeel- tie vārdi šajā nodaļā ir arheoloģijā, rokasgrāmatās utt. vispārpieņemti skaidrojumi). Nojaucot sienu, atklājās maza četrstūraina telpa, kurā atradās skeleti - 5 vīriešu un 1 sievietes. Tie bija ziedojuma upuri. Pa kreisi bija redzama trijstūraina mono​līta plāksne - acīmredzot ieeja. Uz kurieni tā veda un kas slēpās aiz plāksnes? Plāksni no sienas izdevās izņemt 1952. gada 15. jūnija, un 1200 gadus vecā kapene tika atvērta. Kusa Luljē skatienam pavērās gigantiska 5 tonnas smaga ornamentiem un zīmējumiem rotāta cieta


akmens plāksne, kas izrādījās sarkofāga vāks. Tur bija attēlots vīrietis, sēžam uz zemes briesmoņa, kritienā no šīs dzīves nākamajā. Uz plāksnes bija redzami daži ceremoniju jostas fragmenti ar tris nelielām cilvēka maskām un gareni cirvim līdzīgi karekļi. Tika atrasts arī daudz māla biķeru un šķīvju, kas, iespējams, atstāti piepildīti ar ēdienu un dzērienu bēru laikā. Uz grīdas atradās divas akmens galvas, viena sievietes, otra - vīrieša. Paceļot sarkofāga vāku, viņi ieraudzīja vēl vienu akmens vāku, kas atgādināja mūmiju. Zem tā sarkofāga dibenā gulēja četrdesmit gadu veca prāva auguma vīrieša skelets, klāts ar neirīta dārglietām. Sarkofāga iekšpuse bija izkrāsota sarkana. Mirušā seju klāja nefrīta mozaīkas maska ar gliemežvāku acīm un obsidiāna redzokļiem. Galvā bija nefrīta disku diadēma, ausīs sarežģītas stīpas, vairākas nefrīta kaklarotas un rokassprādzes, veidotas no atsevišķi savērtām nefrīta krellēm, uz katra pirksta pa nefrīta gredzenam. Katrā skeleta rokā bija pa vienai nefrīta krellei un viena bija arī mirušā mutē. Blakus-2 nelielas nefrīta figūriņas. Bet kapličas sienas greznoja 9 spoži izkrāsotas figūras - 9 nakts valdnieki. Gar kāpnēm no kapenes līdz pat piramīdas virsotnei izveidota kvadrātveida kaļķu javas caurule, sazināšanās kanāls, kas it kā savienoja valdnieka pēdējo patvērumu ar templi, radot iespēju dzīvajiem uzturēt pastāvīgu kontaktu ar viņu. Tas arī bija viss. Visam tika atrasts izskaidrojums un, kā jau bija sagaidāms, sekoja arī arheologu slavināšana. Sarkofāga atrastais vīrietis bija augstākais priesteris - cilvēkdievs, maiju valdnieks Pakals, kas, ja var ticēt uzrakstiem, bija dzimis mūsu ēras 703- gadā un miris 80 gadu vecumā 783. gadā. Tomēr neviens neuzdeva sekojošos jautājumus: • Kāpēc piramīdām bija 9 līmeņi (stāvi), bet tikai 5 kāpnes? Skaidrs, ka būtu vienkāršāk uzbūvēt īsas kāpnes katrā izliekumā, bet tas nelika darīts. • Kāpēc visām 5 kāpnēm bija 69pakāpieni? • Kāpēc tempļa virsotnē bija 5portāli un 6pīlāri? Vai tas kaut ko varētu nozīmēt? • Kāpēc tempļa grīdas plāksnē izveidoti 4 pāri atveru? Lai paceltu plāksni, pietiktu ar vienu atveri katrā stūrī. • Kāpēc visas kāpnes piepildītas ar laukakmeņiem un kaļķu javu? Tādēļ atrakšanas darbi ilga trīs gadus. • Kāpēc templi bija 620 uzraksti? • Kāpēc no iekšējo kāpņu pirmā līmeņa bija 26pakāpieni lejup? • Kāpēc otrām kāpnēm bija 22pakāpieni lejup? • Kāpēc kāpņu apakšā bija nepieciešams novietot akmens lādi ar dažādām lietām? • Kāpēc tur atradās 5 vīriešu un I sievietes skelets? • Kāpēc ieejas plāksne kapličā bija trijstūrveida? • Kāpēc no trijstūrveida ieejas plāksnes lejup veda 4 pakā​pieni? • Ko nozīmēja gravējumi uz sarkofāga vāka? • Ko nozīmēja 9»slepenie kodi» uz abām vāka malām? • Ko nozīmēja 2 ģipša galvas uz grīdas? Un kāpēc vienai galvai bija «augsta frizūra», otraizema?Kāpēc vienai bija 2 ausis, bet otrai tikai 1? • Ko nozīmēja nefrita rotaslietas? Kāpēc nefrīta maskai noteiktās vielās bija iezīmēti īpatnēji punkti? • Ko nozīmēja citi nefrita gabaliņ i? • Kāpēc rotaslietas bija no nefrīta. bet ne no zelta? • Kā nākas, ka sarkofāgāgulošā vīrieša skelets pieder četrdesmitgadīgam cilvēkam, bet uzraksti vēsti, ka viņš bijis divas reizes vecāks? • Kāpēc sarkofāga iekšpuse izkrāsota ar sarkano cinobru, kas ir šķidrā merkurija pulvera forma? • Kāpēc uz sienas uzgleznoti 9 nakts valdnieki? • Kāds bija saziņas kanāla īstais mērķis?


Man šķita, ka pētījums vēl nav beidzies, tas pat vēl nebija sācies! Un tā, bruņojies ar zināšanām par Saules plankumu veidošanās ciklu, es ar svaigu skatienu pārlūkoju piramīdvei- da tempļa noslēpumus. Tieši pirms ierašanās Uzrakstu templī jūs nonākat pie pils, kuras pakājē atrodas plāksne ar 96 gravējumiem. «Maiju pareģojumos» es rakstīju, ka Saules plankumu veidošanās cikls sastāv no 96 mikrocikliem 187 gadu garumā. 97. ciklu es raksturoju kā «nerātno», jo tas nākamo ciklu veido garāku 18 139 gadus. 96 uzraksti uz plāksnes atspoguļo šos 96 Saules aktivitātes mikrociklus (sk. pirmo pielikumu III). Tajā pašā laikā es parādīju, kā Saules plankumu veidošanās cikls sadalās 5 segmentos, un tie atbilst 5 ieejām templī (sk. pirmo pieliku​mu IV). Uzrakstu tempļa piramīdai ir 9 līmeņi tādēļ, ka maijiem šis skaitlis bija visnozīmīgākais. Tāpat arī 5 kāpņu laukumi pastiprina skaitļa 5 nozīmību. Sākumā tas šķiet neticami, bet pēc dažām minūtēm lasītājs sāks apjaust, ka piramīdā ir iešifrēta maiju skaitīšanas sistēma, kas norāda uz. Veneras dzimšanu. «Maiju pareģojumos» es apkopoju skaitļu tabulu, kura kopā ar maiju cikliem apstiprina Veneras dzimšanu. Tā izskatās šādi:

20. att Maiju dienu cikli. Es sastādīju šo tabulu, matemātiski aprēķinot Veneras rotāciju attiecībā pret pamatskaitli 360. Maiju templī ir redzama skaitļu rotaļa. Visi tabulā norādītie skaitļi ir iekodēti piramīdā kā atšifrējuma pavedieni. Pirmais pavediens ir plāksne ar 96 uzrakstiem, kuru atrada pils pamatnē. Tā simbolizē 96 Saules plankumu veidošanās mikrociklus. Tā attēlo arī «mīklainos» Uzrakstu tempļa 69 pakāpienus - skaitļi ir apgriezti - 96 pret 69. Nākamais pavediens ir gravējumu skaits tempļa grīdā - 620, maiju 260 dienu garā gada nozimīga anagramma. Ja no 620 atņem 260, iegūs​tam maiju skaitīšanas sistēmas galveno skaitli 360. Tagad mēģināsim sasaistīt ikvienu tabulā minēto skaitli ar atšifrējuma pavedieniem kapenēs. Tie ir sekojoši:

21. att. Mēs varam pierādīt, ka templī ir ietverta arī jebkura cita tabulas līnija, piemēram, tieši pirms trijstūrveida ieejas plāk​snes kapličā ir četrstūrveida telpa ar akmens lādi, kurā tika atrasti:


22 att.

23. att. Trijstūrveida ieejas plāksne kapenēs Līdzīgi varam atrast ari 4 dubultatveru komplektus tempļa grīdas plāksnē, izveidojot 2 2 2 2. Uz kapenes grīdas bija divas galvas (un 2 nefrīta figūriņas līdzās valdnieka Pakala skeletam, kā arī apakšējo iekšējo kāpņu 22 pakāpieni, kūms aplūkosim vēlāk). Pakāpienu skaits pirmajā iekšējo kāpņu sekcijā ir 26, un Saule 26 dienās veic rotāciju ap ekvatoriālajiem apgabaliem. Kapenes ieeju veido plāksne ar 3 malām. Un tā nebija nekāda parastā ieejas plāksne. Tas bija ceļojums cilvēka prāta dzīlēs (sk. krāsaino ilustrā​ciju nr. 7). Pabeidzot pārskatīt trijnieku rindu, mēs atrodam 3 māla paplātes, 3 sarkanas gliemežnīcas akmens lādē un 3 nefrīta krelles - pa vienai katrā mirušā karaļa rokā, viena mutē. Arī ap kaklu viņam bija 3 rindu kaklarota. Grīdas seguma plāksnē bija 4 pāri dubultatveru, lejup uz kapeni veda 4 pakāpieni, uz mirušā vīra kreisās rokas bija 4 gredzeni, 4 - arī uz labās rokas. Bija arī 4 sarkofāga aizbāžņi. Templim ir 5 kāpņu līmeņi, 5 ieejas, kapenei - 5 griestu sijas, sarkofāgam 5 malas un ārpus ieejas kvadrātveida telpā 5 vīriešu skeleti. Kāpēc tur bija 5 vīriešu un 1 sievietes skelets? Tie parāda, ka 1 skelets ir stipri atšķirīgs no pārējiem, citiem vārdiem sakot, sarkofāgā guldītais vīrietis nav pielīdzināms pārējiem vīriešiem, un apliecina, ka valdnieks Pakals nav bijis parasts cilvēks. Pie tempļa ieejas ir 6 pīlāri, un Palenkes sarkofāga vākam ir 6 malas. Pārējie sešnieki, 6 6 6, dīvainā kārtā iztrūkst, bet tos var atrast saistībā ar septiņniekiem un astoņniekiem valdnieka Pakala nefrīta kaklarotā (sk. 24. att.). Izpētot kaklarotu, mēs redzam, ka trīs iztrūkstošie sešnieki tajā ir atrodami tikai kā augstāku skaitļu sastāvdaļas. Šeit parādās arī septiņnieki un astoņnieki. Otrajā rindā ir 37 krellītes, tas ir Saules polāro reģionu rotācijas periods. Abās augšējās rindās kopā ir 71 krellīte, kas ir svarīga sastāvdaļa datorizētos matemātiskos aprēķinos un atbilst Saules plankumu veidošanās ciklam (11 (nefrīta krellītes akmens lādē) x 71x 87,4545 = 68 302 dienas = viens Saules plankumu veidošanās cikls 187 gadu ga​rumā. Pēc 20 šādiem cikliem, 1 366 040 dienām, Saules mag​nētiskais lauks maina virzienu). Iztrūkstošos sešniekus var atrast rindās ar 13 krellītēm, kuras veidojas no 6+7, 6+7 un 6+7. Te ir arī trīs no nepieciešamajiem septiņniekiem. Arī vidējā rindā ir vēl viens septiņnieks. Nākošais skaitlis 7 ir


atrodams tikai kā nākamā līmeņa skaitļa sastāvdaļa, kur atrodami arī astoņnieki. Tie atrodas krellīšu vidējā joslā: 7+8=15. Tā mēs nonākam pie astoņnie- kiem. No pirmā acu uzmetiena tie nav atrodami, kamēr nesākam pētīt apakšējo rindu, kurā aiz 1 garenas seko 3 apaļas krellītes, tad atkal 1 garena un 3 apaļas, 1 garena un 3 apaļas, 1 garena un 3 apaļas. Maiju skaitļu sistēmā tas nozīmē: 8888 Pirms pabeidzam aplūkot kaklarotu, ir nepieciešams izpētīt vienīgo iegareno krellīti apakšējā kaklarotas rindā un 2 vienīgās iegarenās krellītes vidējā rindā, kuras no abām pusēm ietver skaitlis 7, par ko vēl neesam runājuši. Iepriekš mēģinot sakārtot skaitļu matricas pirmo rindu, t.i., 11111. mēs tajā iekļāvām 11 nefrīta krellītes un 1 krellīti, kuru atrada arcinob- ru izkrāsotā gliemežnīcā. Šīs 3 garenās krellītes kaklarotā liecina par to, ka mēs esam pieļāvuši nelielu kļūdu: 11 nefrīta krellītes no lādes tomēr nepieder pie matricas pirmās līnijas, bet gan pie skaitļa 71 kaklarotā (11 x 71 x 87,4545 = viens 187 gadu ilgs Saules plankumu veidošanās cikls, ko minējām jau iepriekš). Līdzīgi arī viena pērle gliemežnīcā ir kļūdaini iekļauta matricā. Kā tas tūdaļ kļūs saprotams, Palenkes sarko- fāga vāka atšifrēšanai meklējams cits atšifrēšanas pavediens.

24. att. Kaklarotas noslēpums - sešnieki, septiņnieki un astoņnieki. Tātad visi pavedieni norāda uz skaitļu formulu, kas beidzas ar skaitļiem 9 9 9 9 9. Pareizinot katru maiju ciklu un 260 dienu gadu ar 9, iegūstam Uzrakstu tempļa ziņojumu: 1 366 560. Skeptiķi varētu protestēt, ka, «paskatoties pietiekami vērīgi, kaut kur atrast varētu visus šos skaitļus». Bet, pirmkārt, mēs neesam visu izpētījuši pietiekami vērīgi, un. otrkārt, būtu ļoti jānopūlas, lai šo formulu izveidotu, izmantojot citus piramīdā iešifrētos pavedienus. Vienīgais izņēmums varētu būt 2 figūriņas un 22 pakāpieni, ko pieminējām agrāk. Bet arī par to mēs sniegsim izskaidrojumu, kad tam būs pienācis laiks. Visbeidzot, vēl cits pavediens formulas atšifrēšanai ir atrodams piramīdas kāpņu ārpusē -


arī tas apstiprina mūsu pieņēmumus (sk. pirmo pielikumu V). Viss iepriekš minētais ir tikai sākums. Jo tagad mēs uzsākam ceļojumu cilvēka prāta dzīlēs - caur trijstūraino ieeju kapenē līdz attēliem uz Palenkes valdnieka sarkofāga vāka.


25 att Piramīdā iešifrētie maiju kalendāra cikli.


Piektā nodala Palenkes valdnieka sarkofāga vāks Kaļķakmens plāksne, kas klāja valdnieka Pakala sarkofāgu (sk. 8. ilustrāciju), sver 5 tonnas. Tā ir apmēram 4 metrus gara, 2 metrus plata un gandrīz 30 centimetrus bieza. Uz tās attēlots, kā sarkofāgā guldītais cilvēks, sēžot uz zemes monstra, krīt no šīs dzīves kādā citā-pēcnāves vietā. Tā ir šī attēla oficiālā interpretācija. Centrālo gravējumu ieskauj apmale ar dažādiem motīviem. Interesants ir fakts, ka trūkst divu vāka stūru - lai gan šis fakts oficiālajā literatūrā nekur nav minēts. Darbā «Maiju pareģojumi» es parādīju, kā, atrodot nošķeltos vāka stūrus, varētu atšifrēt malējos gravējumus un atklāt slepenos norādījumus, kuri palīdzētu atšifrēt arī centrālo gravējumu. Pievēršanās šai informācijai nav domāta, lai atkārtotos, kā vāks tika atšifrēts, bet gan lai atklātu dažus jau atšifrētos lak​tus, kuri paslēpti pašā vākā.

26. atl. Sarkofāga vāks 1989. gadā es atšifrēju vairāk nekā 200 apslēptu vāka attēlu un loģiskā secībā sakārtoju ap 40 dažādus stāstus divos atsevišķos sējumos. Pirmais sējums stāsta par maiju dieviem, seno mitoloģiju tin tradīcijām. Otrajā sējumā, balstoties uz pimiā sējumā ietverto informāciju, ir aprakstītas dažādās dievu lomas. Šādā veidā pasniegta informācijā uz sarkofāga vāka tiek atšķetināta un sniedz ziņas par to, kas sagaida cilvēci pēc nāves. Zīmīgi, ka maiju svētā grāmata «Popol Vuh» (16. gs. versija) iesākas un beidzas ar skopiem vārdiem: «(Sākotnējā) «Popol Vuh» vairs nav atrodama… tā ir paslēpta no meklētāja un domātāja.» Šis sarkofāga vāks bija paslēpts zem piramīdas Centrālamerikas džungļos. Uz kapeni vedošās kāpnes bija aizpildītas ar kaļķakmens javu un laukakmeņiem un tomēr-grīdas seguma plāksnei piramīdas virsotnē bija atveres, lai to būtu iespējams pacelt un atklāt kāpnes. Tātad tie, kas novietoja sarkofāgu kapenēs piramīdas apakšā, laukakmeņiem aizbērto kāpņu galā, gribēja, lai to atrod, bet nodrošinājās, lai panākumus gūtu tikai «racēju komanda» ar atbilstošiem resursiem, kas spēj izturēt trīs gadu darbu. Citiem vārdiem sakot, viņi darīja visu, lai būtu pārliecināti, ka kapenes būs pasargātas no kapu aplaupītājiem un tām piekļūt varētu tikai oficiāli atbalstīti mek​lētāji. Arī pati atšifrēšana bija sarežģīta un prasīja ilgu pārdomu laiku, pirms es spēju atšifrēt kodu. Tas bija paslēpts no domātāja, bet ne no «apņēmīga» domātāja, kam zināmi Saules plankumu veidošanās cikli, katastrofu un auglības cikli. Maiji nodrošinājās, ka personai kas varēs atšifrēt šo kodu, vajadzēs un arī būs nepieciešams visu izprast jau iepriekš, pirms atklāt to, ko jūs tūliņ redzēsiet. Iemesls tam kļūs skaidrs vēlāk. Slepenie attēli uz Palenkes sarkofāga vāka


Es atklāju vāka noslēpumus ar modeļa zīmējumu plastisko fotokopiju palīdzību, uzliekot tās uz zīmējuma oriģināla. Kad šie abi zīmējumi ir uzlikti viens uz otra un sakārtoti, tad stāsts par pēcnāves dzīvi var sākties.

Valdnieka Pakala fiziskā nāve

27. att Valdnieka Pakala ģipša galvas uz kapenes grīdas. Uz kapenes grīdas bija novietotas divas ģipša galvas Viena atainoja Pakalu kā jaunāku vīru ar zemu frizūru un vienu ausi, otra - kā vecāku viru ar augstu frizūru un ar abām ausīm. Pirmajā maskā tieši virs deguna savienojuma ar pieri redzams it kā defekts - plaisa, bet otrajai maskai ir īpatnējs loks starp labo aci un degunu. Šie pavedieni palīdz atšifrēt sarkofāga vākā slēpto informāciju Es vēlreiz vēlos uzsvērt, ka mūsu mērķis nav atšifrēt visus gleznojumus, bet gan izpētīt dažus jau iepriekš atšifrētos gleznojumus no grāmatas «Apbrīnojamais Palenkes sar- kofāgs» 2. sējuma, kas ir pieejams vairākās publiskās bibliotē​kās. Vispirms apskatīsim divus uzņēmumus, kas salīmēti kopā konkrētā pozīcijā (šai skatu sērijai). Starp juceklīgajām līnijām parādās neliela ikonai lidzīga sikspārņa seja ar maziem atplestiem spārniem. Tas ir pirmais valdnieka Pakala miršanas skats (sk. 28. att.).

28. att. Valdnieka Pakala fiziska nāve, I. skats: Attāls sikspārnis (nāves tuvošanās). Tieši virs tā 2. skatā parādās lielāks sikspārnis ar izplestiem spārniem (melnā krāsā). Tas ir sikspārnis, kas tuvojas. Izslēdzot šos divus skatus, atklājas trešais - ar vēl vienu sikspārni, kas aizņem gandrīz visu attēlu, it kā tikai dažas collas no skatītāja apņemdams vērotāja galvu ar saviem spārniem. Tas ir 3. skats, sikspārņa nolaišanās (sk. 29 att.).


29. att. Valdnieka Pakala fiziskā nāve, 3 skats: Sikspārņa nolaišanās. Sikspārnis maiju mitoloģijā simbolizēja nāvi un tāpēc šajā skatu sērijā tas simbolizē nāves tuvošanos vai miršanu. 4. skats (sk. 9. krāsaino ilustrāciju) rāda valdnieku ar sejas masku, kas attēlo nolaidušos sikspārni. Šī maska nav vis melna, bet gan oranža un dzeltena, jo melnā krāsa sejas attēlojumu būtu padarījusi neskaidru. Pievērsiet uzmanību putniņam, kas sēž uz valdnieka Pakala galvas, turēdams knābī ķēdi, kurā karājas gliemežvāks, kas simbolizē vēju un Kecalkoatlu. Šādi tiek nodota informācija, ka valdnieks Pakals pēc nāves pārdzimis kā putns ketsals, tātad kļuvis par Kecalkoatlu (sk. 6. krāsaino ilustrāciju). Jau iepriekš mēs saskārāmies ar četrām Teskatlipokas emi- nācijām, kas simbolizēja četras debess puses. Jaotls simbolizēja ziemeļus, nāvi un tumsu, Šiutekutli - uguni, austrumus, pārdzimšanu un upurēšanu, Uicilopočtli - šķīstīšanos un pats Ke- calkoatls - labestību. Šie četri dievi attēloti nākamajos skatos un palīdz mums saprast slepeno attēlu nozīmi. Attēli tagad ir mazliet pārvietoti un atkal sastiprināti dažādās pozīcijās. Nākamā pozīcija parāda 5. skatu (sk. 10. krāsaino ilustrāciju) sērijā, kurā valdnieks Pakals ar aizvērtām acīm iemieg nāves miegā. Uz viņa galvas stāv Lielais Lācis, tumsas dievs Jaotls un rakņājas divos uz ārpusi vērstos galvaskausos uz Pakala galvas. Jaotls zobos tur ķēdīti, kurā karājas divi gliemežvāki - Ke- calkoatla zīme, bet kaklā karājas četras savītas mērlentes, kas apstiprina, ka viņš ir viens no četriem Teskatlipokām. Tajā pašā laikā attēla apakšdaļā Sikspārņdievs laižas pre- tini lasītājam ar izplestiem spārniem, nesot Nāves vēstnesi, tērptu melnā apmetnī un cepurē, kuram sejas vietā ir galvaskauss. Pakala seja kļūst «saspringta» starp šiem diviem nāves spēkiem. Viens nāk no Jaotla virspusē un otrs no Vēstneša apakšā. Šo spēku ietekmē Pakala seja deguna augšējā daļā sāk dalīties. Ģipša galva ar defektu vietā starp degunu un pieri ir uzskatāma par 5. skata atšifrējuma atslēgu. Valdnieks uzsāk ceļojumu no šīs pasaules uz nākamo. 6. skatā (11. ilustrācija) atkal parādās valdnieka Pakala seja - sabrukšana un nāves process turpinās. Šī fragmenta atšifrējums meklējams lokveida zīmē uz vecākā vīrieša ģipša galvas, kas pastiprina saraukto sejas izteiksmi. Pakals ir pārsteigts un, atverot acis, šokēts saraujas, redzot jaunavu izejam no spraugas starp viņa acīm. Attēla augšpusē redzama zemu noliekusies pazemīgā Šiutekutli figūra. Tas ir uguns dievs, liesmojošs dzīvības devējs, kam no mutes karājas gliemežvāks un ap kaklu savīta mērlente. Jaunava iznāk no valdnieka Pakala sabrūkošā galvaskausa, ar papēžiem atsperdamās mutes abās pusēs, viņas atliektais ķermenis aizsedz degunu un galva paceļas no spraugas tieši uz degunkaula. Pakals ir pamodies un pārsteigts, redzot iznākošo figūru, un viņa acis ir plaši ieplestas izbrīnā. Šiutekutli klātbūtne liecina, ka šī jaunava nāk, lai nestu jaunu dzīvi. Valdnieka Pakala garīga pardzimšana


Ceļā uz kapenēm tika atrasta viena pērle sarkani izkrāsotā jūras gliemežnīcā, un, kā jau iepriekš redzējām, mirušā seju klāja smaga nefrita mozaīkas maska. Šis divas lietas ir valdnieka Pakala garīgās atdzimšanas noslēpuma atslēga. 1. skatā (12. ilustrācija) redzam Teskatlipoku kā Kecalkoatlu (ketsala mazulis) turam nefrita masku savā knābītī brīdī, kad viņš lido prom no nelaiķa. Maskas noņemšana nodrošina atbrīvošanu Pakala dvēselei, kuru ar aizvērtām acīm var redzēt zem aizlidojošā putna, (izveidota no saplūstošiem mērlenšu elementiem). Tādējādi smagā dzīves nasta ir aiznesta prom no mirušā vīra. Tajā pašā laikā jaunava, kas parādījās un pārsteidza Pakalu pēdējā skatā, tagad dzemdē pērli, kura izkrīt no jau mirušā Pakala galvaskausa. Tad pērle kļūst par diviem «Saules bērniem». Tātad pērle gliemežnīcā simbolizē jaunas dzīves sēklu, jaunu dzīvi tālā krastā, bet Saules bērni - dienvidu dvīņu atdzimšanu, Tomoančanas paradīzi. Tie sūks krūšu koka krūtis un liks vēlreiz iemiesoti uz Zemes. Šis skats rosina domāt, ka mirušajam ir izvēles iespēja - šķīstīties un glābt dvēseli vai atkal pārdzimt uz Zemes. Arī pērle ar cinobru izkrāsotajā gliemežvākā ir ļoti svarīgs atklājums, jo cinobrs ir merkurija pulverveida forma. Šis vēstījums stāsta, ka bez Saulei tuvākās planētas Merkura nevar notikt ne piedzimšana, ne pārdzimšana. Tas apstiprina 1. pielikumā izteikto hipotēzi, ka tieši Merkurs ir tas, kas izraisa Saules ekvatoriālā rajona rotēšanu ātrāk par polu rotēšanu. Tieši ši atšķirīgā rotācija ir galvenais iemesls Saules plankumu veidošanās, neauglības un katastrofu cikliem. Un valdnieka Pakala sarkofāga iekšpuse tieši tādēļ bija izkrāsota arcinobru, lai vēlreiz uzsvērtu Merkura nozīmību. 2. skatā (13- ilustrācija) rādīts tagad «neizteiksmīgais» valdnieks Pakals jaunā atveidā debesīs. Viņam nav deguna, jo nav nepieciešams elpot. Deguna dobums, tāpat arī pārējā seja, ir pilna ar dārglietām, kuras karājas no galvaskausa virsmas. Viņa lūpas arī ir slēgtas, un viņš smaida iekšējā mierā, priekā un svētlaimē. No viņa lūpām krīt kareklī piekārts bērns. Visapkārt sarkofāga vākam attēlotās neirīta krelles ir ceļš uz atminē​jumu šim un nākamajiem skatiem. Tagad ir pienācis laiks iepazīties ar nefrīta figūriņu (14. ilustrācija), kas bija ielikta Pakala sarkofāgā. Jāpievērš uzmanība tauriņveidā sakārtotajam matu mezglam uz Pakala galvas. Šis taurenis veido Uicilopočtli rumpi, kas kā Tonatiu iemiesojums simbolizē jaunu dienu. «Apbrīnojamā Palenkes sarkofāga vāka» 1. sējumā tauriņu valdnieks un valdniece parādās skatā, kas attēlo šķīstīšanos un upurēšanos (šeit nav parādīts). Tādēļ šis skats rosina domāt, ka Pakals šķīstījās caur upurēšanos. Bet figūriņa sniedz mums jaunu pavedienu. Paskatieties uz žestikulējošajām rokām dažādos līmeņos - viena ceļas uz augšu, kamēr otra atrodas zemāk. Tā ir atslēga nākamajam skatam. 3. skats (15. ilustrācija) rāda bērniņu, kurš kareklī karājas no Pakala lūpām. Augšpusē jauniņais Kecalkoatls stiepj lielu karekli, kurā karājas vēl viens bērniņš. Šis bērns izskatās kā mūmija un atbilst sarkofāga iekšējā vāka formai. Šajā bērna figūriņā ievietota vēl cita, kas ceļas tajā pašā virzienā. Bet otrajā figūriņā - abi Saules bērni, kas virzās pretējā virzienā, uz leju, uz pazemi. Šī skata nozīme nav īsti skaidra pēc būtības. Kecalkoatlu simbolizē dvīņu zvaigzne Venera. Tāpēc šajā skatā Kecalko- atls varētu būt attēlots kā transporta līdzeklis, ar kuru gara bērni paceļas debesīs. Bet Kecalkoatlu simbolizē arī Saules bērni, kas dodas uz pazemi. Sekojošie skati liecina, ka šis varētu būt pieņemams atšifrējums.

Kecalkoatls rada cilvēci piektajam Saules periodam Leģenda vēstī, ka laikā, kad 4. paaudze tuvojās savām beigām, Kecalkoatlam jau iepriekš tika dots


uzdevums nolaisties pazemē un nozagt mirušo kaulus 5. paaudzes radīšanai. Lai to izpildītu, viņš pieņēma aklā suņa Šolotla (Venera vakarā) izskatu. Tikai aklais varēja redzēt minļšo mājvietas Miktlanas tumsā. Lidzko Kecalkoatls bija ieguvis prasīto, viņš metās bēgt, bet sadusmotais Miktlantekutli («Miktlanas valdnieks») sekoja un pavēlēja paipalai uzbrukt dievam radītājam. Steigā Kecalkoatls paklupa, salauza iegūtos kaulus un tikai ar lielām grūtībām izkļuva no pazemes valstības. Tad viņš ar savām asinīm apslacīja kaulus un radīja no tiem cilvēkus, taču, tā kā salauztie kauli vairs nebija vienādi, vīrieši un sievietes iznāca atšķirī​ga lieluma. 1. skatā (16. ilustrācija) ir redzama masīva V-veida sikspārņa galva. Nāves valdnieks ir nometies ceļos un cieši vēro skatītāju un sikspārni. Aiz viņa kājās stāv Nāves valdniece, turēdama rokā grozu, kurā redzami dvīņi, kas zīž dvīņu zvaig​zni - Veneru. Šis skats stāsta par to, kā Kecalkoatls uzdrošinājās doties pazemē un nozagt kaulus, lai radītu jaunu cilvēci. 2. skatā (17. ilustrācija) redzam, kā kauli materializējas un veido mazuļus. 2. un 3. skats neizskatās visai pārliecinoši, tomēr tie ir iekļauti šajā sērijā, jo 3- skatā parādās jauns tēls - milzis Tlaču- jals, kas mitinājās pazemē. Ziemeļu un tumsas dievs Jaotls galvenokārt tiek uztverts kā ļaunprātīgs tēls, bet, parādoties kā Tlačujals, viņš personificēja labo spēku, kas uzņēmās labus darbus, piemēram, sargāja. 3. skatā (18. ilustrācija) milzis ir redzams ar ieplestām kājām, ko veido apmales klājuma zīmējumi. Viņš velk vēl vienu bērnu, kurš karājas kareklī. Šis bērns atšķiras no visiem, ko mēs līdz šim esam apskatījuši, jo tam uz pieres ir sikspārņa zīme, kas nozīmē, ka šis bērns ir fiziska pārdzimšana ar miesu un asinīm Tā nav garīga pārdzimšana, jo sikspārņa zīme vēsta, ka bērns ir dzimis, lai mirtu. Bērns izkļūst no pazemes ar milža palīdzību. Milzis Tlačujals parādīsies svarīgā skatā vēlāk, tāpēc to apskatījām šeit 2. un 3- skatā. Tlasolteotla — netīrumu, tāpat arī Siržu dieviete Tlasolteotla tika attēlota kā mājas muša, kas dzīvo pazemē un ēd netīrumus. Kopā ar saviem palīgiem viņa aplenca grēciniekus un veda tos pie priesteriem izsūdzēt grēkus. Pēc grēksūdzes viņu sirdis bija atvieglotas, tāpēc dieviete kļuva pazīstama kā Siržu dieviete. Šis attīrīšanās process radīja priekšstatu par šķīstītavu, grēcinieku pieturvietu pazemē. Šā skata (19- ilustrācija) priekšplānā redzama liela sirdsveidīga mājas mušas galva lidojumā uz skatītāju. Muša uz muguras nes dvīņus, tādējādi simbolizējot Kecalkoatlu, kas lido cauri pazemei Šolotla veidolā. Dvīņu galvas aijā nāves sik​spārnis.

Reinkarnācija uz Zemes Nākamajā skatā (20. ilustrācija) ir redzami dvīņi Zemes dievietes un bērnu svētās patroneses Koatlikues rokās. Viņi zīž dievietes daudzās krūtis, jo viņas torss parādās kā krūšu koks. Sis vēstījums liecina par to, ka šie dvīņi tiek reinkarnēti uz Zemes.

Cikla nobeigums Šajā skatā (21. ilustrācija) centrālā motīva abas puses ar svītrām un cilpām apvienotas tā, lai centrālais loks izveidotu apli. tādējādi atklājot Sauli šķērsgriezumā Magnētiskās cilpas pa vertikālo asi un horizontālās puscilpas centra augšā un apakšā ir noslēgtas. Saskaitot svītras un horizontālās cilpas, iegūstam 20 magnētiskās cilpas vai Saules plankumu veidošanās ciklus. Pēc maniem datorizētajiem Saules plankumu veidošanās cikla aprēķiniem: 20 x 68 302 = 1 366 040. Maijiem tas bija skaitlis 1 366


560 - Veneras dzimšana. Ja atceramies, tad templī ir vēl viens pavediens, kas norāda uz šo skatu: valdnieka Pakala skeleta kauli tika analizēti un zinātniski pierādīts, ka sarkofāgā atrastais vīrietis ir 40 gadus vecs. Bet uzraksts kāpņu augšgalā vēstīja par to, ka Pakals ir dzimis mūsu ēras 703. gadā un miris 783. gadā, tātad viņš bija divtik vecs. Gan skeleta kauli, gan sarkofāga vāka forma liecina par kļūdu, kas saistās ar skaitli 2. Vēstījums tādējādi ir sekojošs - redzamais skaitlis ir divreiz mazāks par patieso (kaulu vecums vai iezīmētas svītras uz vāka). Abiem divniekiem jābūt novietotiem blakus, nevis atsevišķi 2 un 2. Viens 2 attiecas uz pavedienu kāpņu augšgalā un otrs 2 attiecas uz atšifrējumu kāpņu lejasgalā (kapenēs). Tās ir kāpnes, kas atdala abus pavedienus, un tādējādi tieši kāpnes simbolizē 22 pakāpienu atrisinājuma pavedienu.

Stāsts par piekto Saules periodu Daudzi no līdz šim apskatītajiem saliktajiem attēliem ietvēra vairākus attēlu slāņus, piemēram, sērijas par sikspārņa tuvošanos. Pirms izprast un atklāt apakšējā attēla saturu, nepieciešams «nolobīt» augšējos. Arī stāsts par piekto Saules periodu izmanto šo tehniku un atklājas, «nolobot» divus slāņus. Skats la (22. ilustrācija) parāda divus sikspārņus. Šie sikspārņi simbolizē nāvi, un viņu novietojums ir svarīgs attiecī​bā uz skatu lb, kurš atrodas apakšā. Skats lb (23. ilustrācija) ir priekšpēdējais šajā izrādē, un šeit skatītāju priekšā parādās pilnīgi visi izrādes dalībnieki. Pašā apakšā, tieši virs piecām Saules atzīmēm, mēs redzam austrumu debespuses valdnieka Šiutekutli seju, kas uz savas galvas nes upurtrauku. Dieva seju veido apmales motīvi. Upurtrauks parādās kā dienvidu debespuses valdnieka Uicilopoč- tli atvērtā mute. Viņš zem sevis ir piespiedis Šiutekutli. Bet uz Uicilopočtli izstieptajām rokām stāv Jaotls trīs dažādās maskās - kā Lielais Lācis, milzis Tlačujals un nakts pūce. Tlaču- jals aiz pakaļkājām tur jaguāru, tas savukārt augstu pacēlis pazemē iegūtos kaulus, kas tiek nesti Kecalkoatla emanācijas- aklā suņa Šolotla mutē. Attiecībā uz skatu la (22. ilustrācija) un sikspārņu novietojumu jāatzīmē, ka apakšējais sikspārnis attēlo Šiutekutli un Uicilopočtli kā mirušus, jo viņi abi nes nāves zīmi - sikspārni. Tāpat arī trīs Jaotla atveidojumi ir klāti ar nāvi, un tas nozīmē, ka arī viņš ir miris. Tādējādi dzīvs ir tikai jaguārs, kas simbolizē piekto Saules periodu, kurā mēs tagad dzīvojam. Jaguārs rāda, ka viņam ir paveicies iznest ceturtās paaudzes kaulus, lai radītu piektā perioda civilizāciju. Jaguāram to paveikt palīdzēja Kecalkoatls Šolotla veidolā. Tādējādi šī skata vēstījums ir sekojošs: piektais Saules periods ir jaguāra periods, ko ar Šolotla palīdzību radīja Kecalko- atls, kas pēc pārējo triju Teskatlipoku sakaušanas valda debe​sīs. Galvenie tēli uz Palenkes sarkofāga vāka ir Sikspārņdievs, kas simbolizē nāvi, un Saules dievs (Tonatiu kā Kecalkoatls), kas simbolizē dzīvi. 2. skats, piektā Saules perioda stāsts, rāda Saules dievu Tonatiu ar izbāztu mēli, dodot «dzīvību» vai «elpu». Viņš jāj pārguruša sikspārņa mugurā, kas paklanās. Un šim sikspārnim uz pieres pašam ir sikspārnis. Vēstījums šeit ir tāds, ka sikspārnis ir miris, bet Saules dievs Tonatiu turpina dzīvot piektajā Saules jeb jaguāra periodā. Šiem maiju šifrētajiem vēstījumiem ir kopēja tēma. Tie tiek stāstīti par tēliem, izmantojot dievus kā lugā, un, kā jau pieņemts, katras izrādes beigās visi aktieri parādās uz skatuves, lai paklanītos skatītājiem. Tikko mēs redzējām, kā tas parādīts uz Palenkes sarkofāga vāka. Tieši tāpat notiek ar mozaīkas masku, kuru apskatīsim nākošajā nodaļā, un arī ar Bonampa- kas sienu gleznojumiem.


Sesta nodaļa Valdnieka Pakala mozaīkas maska Maiji savu augstāko priesteri un valdnieku Pakalu pielūdza kā Kecalkoatlu - zināšanu nesēju, gudrības, mākslas, kalendāra un visu labo lietu skolotāju. Kecalkoatls, ar zaļām spalvām klātā čūska, Vidusamcrikas kultūrā jau agrāk, gan Palenkes maiju klasiskā perioda laikā, gan arī pirms un pēc tam, bija viena no galvenajām dievībām. Viens no daudzajiem viņa izpausmes veidiem bija arī vēja dievs Ejekatls. Leģenda vēstī, ka dievs hermafrodīts Ometeotls (dievišķais pāris) radījis Ejekatlu ar vienu vienīgu elpas vilcienu. Ejekatls savukārt dzemdējis dēlu. Tad tēvs saplūdis kopā ar dēlu, izveidojot vienu personību - krāšņām spalvām klāto čūsku Kecalkoatlu. Divas visplašāk izmantotās maskas, kuras attēlo Kecalkoatlu, ir putna maska un gliemežnīca šķērsgriezumā, kas simbolizē vēja dārgakmeni. Putns asociējas ar lidojumu liii vēju. Vējš

30. att. Kecalkoatls (Jukatanas maijiem Kukulkans - spalvām klātais pūķis) - spalvām klātā čūska, rakstītas, glezniecības un kalendāra atklājējs un skolotājs. savukārt asociējas ar ūdens iztvaikošanu no upēm, kas kā čūskas vijas cauri džungļiem. Tādējādi Kecalkoatls kļuva par spalvām klāto čūsku, kas kontrolē vēju un atdala debesis no zemes. Mākoņi veidojas no iztvaikojušā ūdens un tādējādi savieno Kecalkoatlu ar lietus dievu Tlaloku. Kecalkoatls simbolizēja arī garu debesīs, bet čūska Zemi - dzīves fizisko pusi. No tā izriet, ka Kecalkoatls simbolizēja pilnīgu gara un miesas, kā arī Zemes (čūska), gaisa (putns) un ūdens (mākoņi) vienotību.


31. att. Kecalkoatla skulptūra Mehiko Antropoloģijas inuzejā. Kecalkoatls debesīs pārvaldīja rietumus, viņa brālis Jaotls -ziemeļus, Šiutekutli - austrumus un Uicilopočtli (kopā ar Saules dievu Tonatiu) - dienvidus. Par šiem pirmajiem četriem dieviem, četriem Teskatlipokām stāsta maiju (kiču) svētā grāmata «Popol Vuh». «Apraksti un ziņojumi par debesu un zemes veidošanos bija lieliski. Tie parādīja kā bija sadalīta zeme un kā bija sadalīta debess; un tika atnesta mērlente un nostiepta debesīs un pāri pār zemi, četros leņķos, četros stūros (četros galvenajos punktos), kā radītājs bija licis- visu radīto lietu dzīves Tēvs tin Māte, viņš, kas dod elpu un domu, un viņa, kas dod dzīvību bērniem, viņš, kas sargā tautu laimi, cilvēces rases laimi, gudrais cilvēks, viņš, kas meditē par visu labo debesīs un virs zemes, ezeros un jūrā…»

32. att., a. Četri Teskatlipokas. Valdnieka Pakala seja Uzrakstu templi bija klāta ar zaļu mozaīkas masku, kura bija izgatavota no vairāk nekā 200 atsevišķiem nefrīta gabaliņiem, piestiprinātiem uz koka pamata, kas jau sen zudis nebūtībā. Arheologi rūpīgi rekonstruēja nefrīta zigzaga ornamentu, lai izveidotu dabiska lieluma masku. Ieplestās aeis bija gatavotas no gliemežnīcas un vulkāniskā stikla paveida obsidiāna, mutē ielikta nefrīta krellīte (sk. 25. ilustrāciju). Vispirms viņi apbrīnoja paši savu rekonstrukcijas māku, kas iedvesa jaunu dzīvību šim vērtīgajam maiju civilizācijas eksponātam. Arī es apbrīnoju smalko meistarību, ar kādu maska toreiz tika izveidota un tagad rekonstruēta. Tomēr apskatot to ar vērīgāku aci un ņemot vērā atšifrētos motīvus uz Palenkes sarkofāga vāka, es ievēroju, ka uz maskas ir dažas īpatnējas zīmes, kas vedināja domāt par to, ka, tāpat kā Palenkes sarkofāga vāks, arī tā varētu būt maiju slepeno zināšanu šifrs, kas sastāv no daudziem attēliem, ja vien prot tos saskatīt.


Es ievēroju, ka uz maskas ir atzīmētas vairākas punktu grupas - trīs zem labās acs, viens zem kreisās acs un divi labās uzacs rajonā -, un pieļāvu, ka tās varētu būt orientēšanās zīmes, līdzīgi tām, ko es atklāju sarkofāga vākā. Pielietojot to pašu dekodēšanas procesu, es izgatavoju divus krāsainus masku transparentus un novietoju tos otrādi vienu uz otra. Kā jau es paredzēju, sāka veidoties attēli, un stāsts par četriem Teskat- lipokām varēja sākties.

Mozaīkas maskas atšifrēšana 1. skats. (sk. 26. un 27. ilustrāciju). Sarindojot visas iris zīmes zem labās acs, kļūst redzams sikspārnis. Kā zinām, maiju kultūrā sikspārnis ir nāves simbols. Šajā attēlā sikspārnis mutē tur krellīti, tāpat kā krellīte bija mirušā Pakala mutē, pieļaujot divas varbūtības: vai nu Pakals ir miris, vai arī Pakals atnesis nāvi. Bet sikspārņa mēle ir pietūkuši un līdzinās Saules dieva Tonatiu pietūkušajai mēlei, kurš bija «dzīvības devējs». Tātad sarkofāgā guldītais cilvēks varētu būt atbildīgs gan par dzīvības došanu, gan par dzīvības ņemšanu. Dimanta forma zem mēles simbolizē četras debespuses - Ziemeļus, Dienvidus, Austrumus un Rietumus, un tas savukārt liecina, ka Pakals ir valdījis debesīs. 2. skatā (28. un 29. ilustrācija) ir redzama cilvēka figūra ar sakrustotām kājām, izplestiem spārniem un putna galvu, kas simbolizē Kecalkoatla rakstura otai pusi - putnu ketsalu. Sēdošā figūra augstu virs galvas tur krītošu antropomorfisku figūru ar divām sejām. Apakšējā seja līdzīga lāčveidīgam radījumam, kamēr otra vairāk līdzinās cilvēka sejai. Maiju mīti stāsta par to, kā gaismas dievs Kecalkoatls izcīnījis uzvaru pār savu pretinieku nakts dievu Jaotlu. Jaotls nokritis no debesīm jūrā. Pieskaroties ūdenim, viņš pārvērties par tīģeri, kura gaišās acis, kā stāsta, esot kļuvušas par Lielā Lāča zvaigznāju. Jaotlu dēvēja arī par dievu ar divām sejām, lai uzsvērtu viņa tumšos darbus un viltību. Tāpēc šis skats attēlo Kecalkoatla triumfu pār Jaotlu. Šo divu attēlu novietošana citās pozīcijās rāda vel citus skatus: 3. skats (30. un 31- ilustrācija) attēlo čūsku ar spārniem uz pieres Tas simbolizē Kecalkoatla rakstura ar čūsku saistīto pusi un ir turpinājums no 2. skata, kurā attēlota dieva saistība ar putnu un apstiprina, ka, sakārtojot attēlus, iegūstam spalvām klātās čūskas intepretāciju. 4. skats (32. un 33. ilustrācija) rāda cilvēka galvu ar bniņucepuri. Deguna un mutes vietā sēž cilvēka figūra, meditējot pozīcijā ar sakrustotām kājām. Šiutekutli bija Austrumu debespuses valdnieks un uguns dievs, kas staigāja pa zemi, pretēji dievam Tonatiu, kas bija uguns dievs debesīs. Šiutekutli parasti tika attēlots ar bruņucepuri galvā. Viņš izveidoja dievišķo trauku, kurā lika upurus, pirms ceremoniju laikā iemeta tos ugunī. Šis skats nozīmē upurēšanu, varbūt sarkofāgā guldītā cilvēka upu​rēšanu. 1996. gada 8. decembrī es ieskenēju šo skatu datorā, lai sagatavotu to iekļaušanai grāmatā. Palielinot apgaismojumu un kontrastu, no ēnu apakšas pēkšņi parādījās jauna zēna galva, kas līdz tam bija apslēpta. Zēnam galvā bija ar spalvām rotāta cepure un šķelta čūskas mēle, identificējot viņu ar dievu Kecalkoatlu. Zēna degunam ir kaķveida fonna, kas attēlo viņa alter ego kā jaguāru, maiju zemes valdnieku. Muti aizsedz sikspārņa kareklis ar izplestiem spārniem, Tā ir valdnieka Pakala galva. Viens skats mozaīkas maskā rāda masīva sikspārņdieva seju bez ausīm. Atcerēsimies, ka līdzīgas sarežģītas nefrīta ausu stīpas lika atrastas ari sarkofāgā. Kad tās novieto ap sikspārni, aina ir pabeigta. Bet, apgriežot šo skatu otrādi, cilvēks (valdnieks Pakals) pieceļas, lai paklanītos auditorijai (35. un 36. ilustrācija). Mūsu priekšā ir nefrīta maska, kas sedz Centrālamerikas tropu mežos zem piramīdas apglabāta vīra seju. Tā glabā neparastu stāstu, kas liek domāt, ka šis cilvēks reizē ir bijis gan dzīvības devējs, gan ņēmējs. Šis stāsts vēsta arī, ka šis vīrs ir bijis spalvām klātā čūska, kas uzvarēja ļaunumu, lai valdītu debesīs, un viņa pretstats ir upurēšana. Tomēr neviena cilvēciska būtne nevarētu būt iekodējusi tik daudz


neticamas informācijas šajā nefrīta mīklā. Tātad - kas to izdarīja? Pirms mēs dodam atbildi uz šo jautājumu, iedziļināsimies neparastajās maiju liecībās.

Nefrīts Ir ļoti interesanti izpētīt, kāpēc maiji savu noslēpumu iekodēšanai deva priekšroku tieši nefrītam, nevis citiem materiāliem. Skaidrs, ka maskai bija jābūt «vērtīgai» - un tomēr ne tik «vērtīgai» kā zelts, kas varētu izkust. Otrkārt, maska satur slepenu karti, kurā parādīta neatklātā Palenkes kapene, kuras ieeja ir paslēpta zem divām lielām akmens plāksnēm. Maska satur arī instrukcijas, kuras norāda, kā var pacelt šīs akmens plāksnes un tādējādi piekļūt neatklātajām bagātībām, proti, akmens (nefrīts) bija šī nodoma neatņemama sastāvdaļa. Visbeidzot, neirīta refrakcijas indekss ir tieši proporcionāls zelta koeficientam cp - 1,618 (sk. 7. un 8. pielikumu).

32. citi., b. Četri Teskatlipokas. Atšifrētā Palenkes mozaīkas maska. Patiesais refrakcijas indekss atsevišķām nefrīta šķiedrām ir 1,600- 1,627. Praksē, pateicoties individuālo kristālu kopējai dabai, var sasniegt tikai rezultātu ap 1,618. Vēl ir jāievēro, ka skaitlis 1,618 sastāda tieši 2/3 ceļā starp 1,600 un 1,627, kas, šķiet, apstiprina maiju nodomu nodot tālāk informāciju par to, ka viņi saprata cp un arī visus likumus, kas kontrolē dzīvi Visumā, saprata to, ko mēs šodien nesaprotam. Piramīda


Apskatot Uzrakstu piramīdu šķērsgriezumā, kļūst skaidrs, ka valdnieka Pakala sarkofāgs vispirms nolaists tās pamatos un pēc tam zīmējumiem klātais sarkofāga vāks novietots tam virsū vienā līmenī ar zemi. Pati piramīda ir uzcelta pēc tam. Sarkofāga vāks ir pārāk smags un liels, lai to ievietotu kapenē pēc tās izbūvēšanas.

Piramīdas šķērsgriezuma sānskats pa kāpņu centrālo līniju. To, ka atšifrējumu interpretācija ir pareiza, apstiprina celtniecības programmas izpēte. Izmantojot vispārpieņemtas celtniecības tehnoloģijas, priekštelpas izbūve, kurā atradās 6 skeleti - 5 vīriešu un 1 sievietes -, pēc 5 tonnas smagā vāka novietošanas uz sarkofāga būtu aizņēmusi daudz laika. Šie cilvēki nevarēja būt apglabāti vienā laikā ar valdnieku Pakalu, un tiem vajadzēja būt jau mirušiem, kad tos ievietoja priekštelpā. Tas nozīmē, ka viņu mērķis bija nodot kādu vēstījumu vai informāciju, proti, to, ka viens skelets atšķiras no pārējiem, kā mēs secinājām iepriekš. Viens ir skaidrs - tie nebija ziedojuma upuri. Valdnieka Pakala līķis tika ievietots kapenē un sarkofāga vāks nolikts vietā vienā līmeni ar zemi. Ja cilvēki būtu upurēti šajā laikā, tie būtu jāsasaldē, līdz tiktu izbūvēta piramīdas apakšējā daļa, trijstūrveida ieejas plāksne un priekštelpa. Pielietojot parastu celtniecības tehnoloģiju, iespējams, paietu 5 gadi, kamēr uzbūvētu piramīdas pirmās 15 pēdas. Skaidrs, ka tas netika darīts. Saziņas kanals Tā dēvētais saziņas vai psihokanāls stiepjas no valdnieka Pakala kapenes gar visām iekšējām kāpnēm. Sasniedzot tempļa grīdu, šī kaļķakmens kastveida caurule taisnā līnijā iziet cauri tempļa grīdas akmeņiem un iznāk ārā piramīdas ārpusē tieši pie pamatnes vienai no četrām galvenajām ieejas kolonnām, kas balsta jumtu.


Visas kolonnas grezno ģipša bareljefi, kur pilnā augumā attēlota sievietes figūra ar zīdaini rokās. Bērna mugurkauls turpinās un izveido čūskas formu. Daži avoti vēstī, ka kanāls ļauj valdniekam Pakaļam no kapenes sazināties ar ārējo, dzīvo pasauli. Lai gan tā ir ļoti pievilcīga interpretācija, tomēr šķiet, ka kanāls paredzēts ventilācijai un kapenes pasargāšanai no mitruma. Tas pasargātu kapeni ari plūdu gadījumā.

34. att. Ģipša bareljefs uz kolonnas, kas attēlo sievieti ar -dievišķo zīdaini-, Palenke nav vienīgā pilsēta, kura glabā maiju noslēpumus. Pēc Palenkes sarkofāga vāka un mozaīkas maskas atšifrēšanas es pievērsos maiju grāmatām, lai iegūtu vairāk liecību, kas palīdzētu atšifrēt viņu atstātās bagātības.


Septītā nodaļa Maiju kiču stāsti Svēta gramata «popol vuh» «Svētā grāmata «Popol Vuh» vairs nav atrodama… tā uzrakstīta sen atpakaļ, tā bija, bet tā ir paslēpta no pētniekiem un domātājiem.» Tā sākas «Popol Vuh» (Oklahomas Universitātes preses izdevums - UOP, 79. Ipp.) - maiju kiču cilts Svētā grāmata. «Un tā bija kiču cilts dzīve, jo vairāk nav atrodama «Popol Vuh», grāmata, kas senos laikos piederēja valdniekiem, bet tā ir pazudusi.» Tā beidzas «Popol Vuh» (UOP, 235. Ipp ). 18. gs sākumā dominikāņu mūks tēvs Francisko Himeness dzīvoja klostera teritorijā, kas atradās Čičekastenango Gvatemalas kalnos, apmēram 200 jūdžu no Palenkes atrašanās vietas. Viņš bija gudrs un šķīsts cilvēks, kurš bija iemantojis indiāņu uzticību, cenšoties pievērst viņus kristietībai, un indiāņi savukārt savā dzim​tajā kiču valodā stāstīja mūkam pāršāvām tradīcijām. Tāpēc nav jābrīnās, ka tieši viņš, labi pazīdams indiāņus un daudz kontaktēdamies ar viņiem, nejauši atrada vecu manuskriptu, kas bija paslēpts aiz izņemamiem akmeņiem draudzes baznīcas nobalsinātajā sienā. Manuskripta lapas, kas bija kļuvušas pavisam trauslas, ap 1550. gadu bija aprakstījis kāds nezināms indiānis kiču valodā. Viņš bija mēģinājis pierakstīt savas tautas senās tradīcijas. Šajā dokumentā stāstīts par «iepriekšējo grāmatu», kura ir pazudusi un iespējams tagad tika no jauna uzrakstīta pēc autora - liela maiju vēstures zinātāja - atmiņas. Tēvs Himeness pārtulkoja šo manuskriptu spāņu valodā ar nosaukumu «Historias Del Origen de los Indios esta Provincia de Guatemala», kuru vēlāk Vīnē 1857. gadā pārpublicēja Kārlis Šercers, kas trīs gadus agrāk bija nejauši uzgājis šo grāmatu zem putekļiem un zirnekļu tīkliem Sankarlosas universitātes bibliotēkā Gvatemalā. 1861. gadā kāds cits Eiropas zinātnieks - Čārlzs Etjēns Brasērs de Burbūrs publicēja savu tulkojumu franču valodā ar nosaukumu °PoļxA Vuh, le Livre Sacre et les Mythes de l'Antiquitй Amйricaine, avec les Livres Heroiques des Quiches-, kurā bija iekļauti arī oriģinālie kiču tekstu faksimili. Grāmatas spāņu versija, kuru sagatavoja Adrians Recinoss, tika publicēta 1947. gadā Mehiko. Pēc tam Delia Gees un Silvans G. Morlijs pārtulkoja to angliski. Ievadā viņi izteica minējumu, ka oriģināla pazušana ir maz ticama (UOP, 18., 19. lpp ), jo tas bijis noteiktas formas dokuments ar pastāvīgu literāru kompozīciju. Bet "Popol Vuh- bija pareģojumu grāmata, karaļu un valdnieku orākuls. Tālāk ir teikts: «…un karaļi zināja, vai būs karš, un viss viņiem bija skaidrs acu priekšā; viņi redzēja, vai būs nāve un bads, vai būs strīds» (IJOP, 19- lpp). Tādēļ «Popol Vuh» bija grāmata par pagātni, tagadni un nākotni. Līdzīgi «Popol Vuh» oriģināla variantam, Palenkes sarkofāga vāks satur pareģojumus, kuri vēsta, piemēram, par tautu migrāciju uz Meksikas ieleju (zaļā gārņa stāsts), kā arī par kara dieviem, kurus acteki pieņems vēlāk. Šie tēlojumi, pareģojumi un paredzējumi bija iespējami tāpēc, ka tie, kas aprakstīja Palenkes sarkofāga vāku, «bija dievi», pirmie radījumi, kas ir pieminēti arī «Popol Vuh» grāmatā: «Viņi bija apveltīti ar inteliģenci; viņi spēja ieraudzīt - un pie tam tālu uz priekšu, viņi veiksmīgi spēja saredzēt lietas un izzināt visu pasaulē. Kur vien viņi raudzījās, acumirklī viņi visu sev apkārt saprata, un viņi apcerēja pēc kārtas debesu jumu un Zemes apaļo seju. To, kas apslēpts (tālumā), viņi zināja bez pārvietošanās; uzreiz viņi redzēja pasauli, un, kur vien viņi atradās, viņi to redzēja. Liela bija viņu gudrība…»


Attiecībā uz četru tēvu - pamatlicēju aiziešanu no dzīves grāmatā teikts: «Mēs mirsim, kad būsim savu misiju šeit pabeiguši…» Tad Saldi smejošais jaguārs atstāja savas būtības simbolu: «Šis ir līdzinieks, ko es atstāju jums. Tas būs jūsu spēks…» Viņi atstāja simbolu, kura forma bija neredzama, jotā bija apsegta un to nevarēja atklāt: «Apsegs bija neredzams, jo tas bija neredzams, kad viņi to iesaiņoja…» (UOP, 204., 205., lpp ) Cits manuskripts «The Titula de los Senores de Totonica- pan- dod vairāk informācijas par šo «majestātisko saini»… «Šī dāvana bija tā, no kuras viņi baidījās un kuru respektēja»… «Šī dāvana bija akmens, Nacita (Kecalkoatla) akmens». Šķiet, ka šis Kecalkoatla akmens faktiski varēja būt Palenkes sarkofāga vāks, kurš bija «apsegts» (šifrēts) un nekad vēl nebija «atklāts» (atšifrēts), jo neviens nav redzējis, kad to «apklāja». (UOP, 205. lpp.) «Popol Vuh» turpina sniegt ziņas par pirmo četru tēvu - pamatlicēju nāvi: «Viņiem bija priekšnojauta par savu nāvi, viņi deva padomus saviem bērniem. Viņi nebija slimi, viņi neizjūta nedz sāpes, nedz agoniju, kad deva padomus bērniem… viņus neapglabāja ne viņu sievas, ne ari bērni, jo viņi nebija redzami, kad pazuda… atstājot savus bērnus kalnā pie Hesavicas… viņi atcerējās savu tēvu dāvanu (Nacita akmeni) … un liela bija viņu svētlaime par to. Viņi to nekad neatklāja, bet tas vienmēr apklāts bija kopā ar viņiem.» (UOP, 204., 205. lpp.) Grāmata turpina vēstīt par to, kā trīs dēli izsekoja savu tēvu pēdas, ceļojot uz Austrumiem, un, ierodoties Austrumos, no Kecalkoatla saņēma varu viņa valdījumos. Viņš deva karalistes goda zīmes un visus tās īpašos simbolus «… šiem (trim vīriešiem), kas gāja uz jūras otru malu, lai saņemtu Tollanas (Tulas) gleznojumus, kā tos sauca, un tajos viņi ierakstīja savu vēsturi…» (UOP, 209. lpp.) Tas ir interesanti, jo par toltekiem stāsta, ka viņi aiznesuši savus zīmējumus uz Austrumiem no Tulas ap mūsu ēras 750. g., sekojot meksikāņu migrācijai astotā gadsimta laikā, kad sākās maiju zemes noriets. Vēsturnieks Oidors Sorita apgalvo, ka kiču gleznojumi patiešām eksistējuši: «Tajos viņi saglabāja seno laiku nostāstus ap mūsu ēras 750. g., bet aptuvena gleznojumu atrašanās vieta šodien nav zināma.» Es biju dzirdējis par noslēpumainajiem maiju gleznojumiem, kūms viņi it kā atstājuši svētā vietā dziji džungļos netālu no Palenkes. Vai šie gleznojumi varēja būt tie paši, par kuriem runāja Oidors Sorita? Vai tie varēja būt gleznojumi, kuri satur nostāstus par senajiem laikiem, un, ja tā, vai viņi man nepavēstītu kaut ko vairāk par varenajiem maijiem?

Bonampakas sienu gleznojumi Bonampaka ir kāda maiju pilsēta netālu no Palenkes, kura radās klasisko maiju uzplaukuma laikā ap mūsu ēras 750. g. Viens no pirmajiem ziņojumiem par «Apgleznoto sienu pilsētu» parādījās 1946. gadā, un tā autors ir amerikānis Kar- loss Frejs, kas bija atteicies iet karadienestā idejiskas pārliecības dēļ un kopā ar sievu indiānieti dzīvoja trimdā Čjapasas mežos. Frejs novēroja, ka februārī indiāņi saliek somās kopāla vīraku, sakrāso savas tunikas ar sarkaniem punktiem un pazūd mežā uz vairākām dienām, veicot ikgadējos svētceļojumus džungļos. Frejs sāka neatlaidīgi interesēties par ceļojuma mērķi un atklāja, ka tas notiek uz slepenu vietu, kur aizliegts parādīties svešiniekiem, ir ierobežojumi uzturēties sievietēm un kura ir brīva no bušmeņu postošajiem nažiem. Kad viņš bija ieguvis indiāņu uzticību, viņu beidzot uzaicināja piedalīties vīraka dedzināšanas rituālos, kur viņš pirmo reizi atklāja tempļa sie​nu gleznojumus.


lekšskats 35 att Bonampakas templis. Trijās tempļa telpās visas sienas un griestus klāj spilgti sienu gleznojumi (atsevišķi izdalītais fragments tiek atšifrēts šajā nodaļā). Tajā pašā gadā cits pētnieks, Džils Hīlijs, nejauši nonāca pie Bonampakas, vācot informāciju dokumentālai filmai par indiāņiem. Viņš rūpīgi izpētīja templi un atklāja spilgti krāsotas freskas, kas bija saplūdušas ar celtniecībā izmantoto kaļķakmeni. Šo atklājumu viņš paziņoja plašākai sabiedrībai, un tas izraisīja interesi par šo objektu. Sienu gleznojumu noslēpumi Templī ir ļoti daudz sienu gleznojumu, bet mēs atšifrēsim tikai vienu nelielu sekciju uz pirmās istabas ziemeļu sienas. Šī gleznojuma oficiālā interpretācija vēstī, ka tur attēlota dejotāju grupa fantastiskās maskās-krabis ar spīlēm, kaimans un jūras monstri-, kas piedalās ceremonijā ap mūsu ēras 500-800. g. (Šī interpretācija, protams, pierāda ortodoksālos uzskatus, ka maiji bijuši mazāk inteliģenti nekā mēs.) Pēc Palenkes sarkofāga vāka un mozaīkas maskas atšifrēšanas es biju iemācījies meklēt «kodēšanas epicentrus» - pavedienus, kas liktu domāt, ka kāds īpašs zīmējums var būt šifra atslēga. Izpētot Bonampakas sienu gleznojumus, parādās acīmredzams tipisks epicentrs, kurā krusts aplī atgādina Saules magnētiskā lauka šķērsgriezumu. Tādējādi pielietojot tādu pašu tehniku kā iepriekš, es sāku atkodēt Bonampakas sienu glez​nojumus. Bet, pirms doties tālāk, mums jāatgriežas pie maiju mitoloģijas, kas sniegs informāciju, lai palīdzētu mums interpretēt saliktos zīmējumus. 36. att. Gleznojums no pirmās istabas Gleznojumu templī Bonampakā. 37. att. Aplis ar krustu ir redzams attēla vidū kā galvenā gleznojuma sastāvdaļa.


Šipetoteks Šipetoteks bija pirmatnējā dievišķā hermafrodīta Ometeot- la pirmais dēls (Hunab-Ku). Viņš bija sarkans un simbolizēja austrumu debespusi. Šipetoteks asociējās ar uguni un, lidzlgi kā Šiutekutli - uguns dievs uz zemes, varētu tikt identificēts ari kā tas, kas nesa «divas nūjas», kuras berzējot vienu pret otru viņš ieguva uguni.

38. att. Laupītāju pavēlnieks Šipetoteks tērpies aplaupītā upura ādā, kura rokas no dieva


elkoņiem karājas kā cimdi. Tas bija pavasara un pārdzimšanas dievs. Viena no viņa emanācijāin bija medību dievs Kamaštle. Par godu Šipetotekam un visam, ko viņš simbolizēja, tika rīkotas kara spēles. Daļa dalībnieku pārģērbās tērpos, kas atgādina ādu, kamēr citi uzvilka drēbes, kas simbolizē gadalaikus Pavasaris būtu uzvarētājs, ziema - zaudētāja. Pēc šīm kara spēlēm turpinājās lauku sētu apmeklējumi, kur tika vākti ziedojumi Šipetotekam, līdzīgi kā mēs šodien Rietumos rīkojam ražas svētkus vai svinam Pateicības dienu. Viņa sākotnējais vārds bija Tlatauki Teskatlipoka (sarkanais Teskatlipoka, kūpošais spogulis), viņu pazina un pielūdza ar dažādiem vārdiem, bet visā Vidusamerikā viņš bija plašāk pazīstams kā Šipetoteks - mūsu skrandainais vadonis vai «tas, kuram bija papildu āda». Acteku mitoloģijā šī dievība ir saistīta ar senajām augu valsts un sējas dievībām un asociējas ar dabas atjaunotni pavasarī, ar pārdzimšanu, koku izplaukšanu, čūskas ādas nomešanu - tātad jauns auglības, svaiguma un cerību cikls. Izrādās, ka Šipetoteka pozitīvā nozīme actekiem un vēlākām tautām bija zudusi. Viņa labvēlīgo simbolismu acteki inter​pretēja kā ļaunprātīgu ādas dīrāšanu vai upuru aplaupīšanu. Katru no Vidusamerikas dievībām var atpazīt pēc to atribūtikas. Šipetoteku attēloja tērpušos mugurpusē šņorējamā jakā, kas bija darināta no cilvēka ādas; no elkoņiem tam nokarājās upura rokas ar izplestiem pirkstiem. Uz galvas - koniska ce​pure ar diviem bezdelīgas astei līdzīgiem rotājumiem. Valdīja uzskats, ka Šipetotekam ir gari, sapīti mati un smagi zelta auskari. Viņš arī valkāja zaļus svārkus līdz ceļiem un bieži tika attēlots ar kausu, ko rotāja magoņu galviņas. Kausā viņš nēsāja auglības un atjaunotnes sēklu. Kamaštle Kamaštle bija Šipetoteka emanācija, medību dievs. Viņa vārds tiek tulkots kā «tas, kas valkā bikses līdz ceļiem». Leģenda vēstī, kā 1. Tekpatla gadā pēc plūdiem Kamaštle uzgājis astotajās debesīs un radījis četrus vīriešus un sievieti, kuru darbs bijis atrast Saulei barību. Bet tūliņ pēc radīšanas tie iekri​tuši ūdenī, nomiruši un atgriezušies debesīs. Redzot pirmā mēģinājuma neveiksmi, Kamaštle trieca savu lielo zizli pret klinti astotajās debesīs, un no tās izbira 400 čičimeku, mišteku priekšteči. Viņš vērsās pie augstākiem dieviem, lai atļauj čičimekiem apmeklēt Zemi ar nolūku nogalināt barbarus un piedāvāt tos Saulei kā barību. Dievi apmierināja Kamaštles vēlmi un nosūtīja šīs būtnes uz Zemi, kur viņi nolaidās uz koku zariem un viņus baroja ērgļi. Iedzimtie, sadzērušies kaktusu liķieri, viņus atklāja, nonesa lejā no kokiem un visus nogalināja, izņemot Šimu, Mimiču un pašu Kamaštli, kurš bija viņiem pievienojies, pārģērbies par čičimeku. 4. Tekpatla gadā debesīs sacēlās skaļš troksnis un no tām nokrita divgalvains briedis. Kamaštle to noķēra un atdeva kā dievu čuitlahua tautai, kas to baroja ar trušiem, čūskām un tauriņiem. Runāja, ka briedis devis šai tautai pārcilvēcisku spēku aizstāvēties, un 8. Tekpatla 47. gadā Kamaštle guvis uzvaru karā pār kaimiņu cilti, pateicoties veiksmei, kā ari brieža spēkam, kuru viņš nēsāja līdzi. Bet karš turpinājās līdz 1. Akatla 66. gadam, kad Kamaštle pazaudējis divgalvaino briedi un viņa spēku un ticis sakauts. Tad viņš sastapis savu sievu Či- malmu, kura dzemdējusi 5 dēlus. Koka skulptūrā, kas glabājas Mehiko Antropoloģijas muzejā, Kamaštle attēlots ar gariem matiem un lielu galvassegu. Uz rokām sprādzes, rokās medību loks un trīs sakrustotas bultas. Padusē soma no trušādas. Otrā rokā - grozs ar produktiem. Viņš uzvilcis bikses līdz ceļiem, uz ķermeņa uzzīmētas sanda​les un baltas svītras. Tlaškalteki mēdza atzīmēt medību dieva svētkus no 17. no vembra - pirmās Kečoli mēneša dienas. Tērpušies jaunās drānās, viņi mežos, kalnos un ezeros medija jaguārus, trušus, briežus, meža kuiļus un citus zvērus. Tie, kuriem veicās, ap acīm un muti uzkrāsoja melnus riņķus, uzlika galvasrotas no ērgļa spalvām, ar balto mālu izkrāsoja kājas un soļoja parādē cauri pilsētai. Svinības turpinājās astoņas dienas,


dejojot un priecājo​ties.

Čimalma Čimalma (tā, kurai ir vairogs) bija Kamaštles sieva, kura, kā stāsta, norijusi ebaleihuiti(nefrītu dārgakmeni) un palikusi stāvoklī, akmenim neaizskarot viņas iekšējos orgānus. Vēsturnieks Ignacio Bernals zina stāstīt vēl vienu stāstu par Čimalmu. Čimalma bija arī Miškoatla otrā sieva. Miškoatls iekaroja Meksikas ieleju un vienā no savā kara nometnēm Moralesā sastapa Čimalmu. Viņa iznāktusi ārā sagaidīt Miškoat- lu, nolikusi savu vairogu, bultas un somu zemē un stāvējusi viņa priekšā kaila un apjukusi bez svārkiem un tunikas. Ieraugot Čimalmu, Miškoatls izšāvis četras bultas tieši brīdī, kad viņa palocījusi galvu. Pirmā bulta aizlidojusi virs viņas galvas, otrā - aizskārusi viņas ribas, trešo viņa noķērusi rokā, bet ceturtā izlidojusi caur kājām. Miškoatls pagriezies un aizgājis, bet Čimalma aizskrējusi un paslēpusies alā. Sameklējis vairāk bultu, Miškoatls atgriezies, bet nevarējis atrast Čimalmu. Viņš tikmēr draudējis ciema sievietēm, līdz kamēr viņas piekritušas sameklēt Čimalmu. Atkal Miškoatls gājis viņu meklēt. Šoreiz viņa iznākusi un stāvējusi ceļā, atkal kaunā kaila, uz krūtīm sakrustotām rokām. Atkal viņas vairogs gulējis zemē. Atkal Miškoatls veltīgi raidījis bultas. Tad viņš to paņēmis, gulējis ar viņu, un viņa palikusi cerībās. Miškoatlu vēlāk nogalināja viens no viņa karavadoņiem, kas sagrāba Kutuakanas troni, un Čimalma aizbēga uz Tepoš- tlanu, kur viņa dzemdēja Kecalkoatlu Topilcinu, kas kļuva par Tulas valdnieku Kecalkoatlu.

Sienas gleznojuma atšifrēšana 1. skats (37. ilustrācija). Uzliekot Saules epicentru virs caurspīdīga faksimila un grozot, parādās attēls, kas rāda zaļos, svītrainos svārkos tērpta cilvēka figūru. Viņa krūtis veido Kamaštles divgalvainie brieži. Rokās divas nūjas, kas parāda viņa saistību ar uguni. Virs galvas grezns trauks ar auglības un atjaunotnes sēklu - visas Šipetoteka, laupītāju dieva, zīmes, kas bija saistīts ar uguni un medību dievu Kamaštli. 2. skats (38. ilustrācija). Šipetoteka dzimšana. Divas vecmātes mierina Kamaštles māti dēla dzimšanas brīdī. Kamaštles divgalvaino briedi simbolizē galva, kas parādās ar diviem pāriem papildu ragu attēla apakšējā malā. Lielā brieža galva aizpilda saliktā attēla augšējo daļu. Pati galva ir rotāta ar cita brieža galvas skeletu. Lielais briedis laiza sievietes galvu dzem​dībās. mierinot māti dzemdību sāpēs. 3. skats (39. ilustrācija). Jaunais (draiskulīgais) Šipetoteks. Jaunais Šipetoteks šūpojas rokās pozīcijā ar kājām gaisā. Brieža zirni var redzēt uz muguras apakšējās daļas, kamēr viņa cepure ar pušķi un matu pīnes šūpojas līdzi viņa kustībām. 4. skats (40. ilustrācija). Laupītāju valdnieks, priekšādas dievs. Šeit Šipetoteks ir attēlots kā priekšādas valdnieks. Viņa otrā āda un lielais dzimumloceklis priekšplānā apstiprina tā atribūtus. 5. skats (41. ilustrācija). Šipetoteks jaunībā. Šeit jauno Šipe- toteku var viegli atpazīt, parādāmies no uguns liesmām, kuras viņš simbolizē, un kā ādas valdnieku, jo ap ķermeni un rokām tam ir otra āda. Otrās ādas rokas redz karājamies no elkoņiem. Viņš raujas prom no liesmām, izmantojot abas nūjas, kuras norāda uz divgalvaino briedi zemāk, kas simbolizē Kamaštii. 6a skats (42. ilustrācija). Medību styati - briedis. Svētki par godu Kamaštlem parasti saistījās ar briežu un citu zvēru medībām. Briedis redzams starp divām briežu galvām, kas liecina, ka centrālais tēls ir medību dievs Kamaštle (Šipetoteka ema- nācija).


6b un 6c skats (43- un 44. ilustrācija) attēlo cūku un jaguāru 7. skats (45. ilustrācija). Čimalma - Kamaštles un Miškoatla sieva. Kamaštle apprecēja Čimalmu, to, kurai bija vairogs. Viņa dzemdēja piecus dēlus; stāsta, ka viņa kļuvusi grūta, norijot neirīta akmeni, kurš nekad neskāra viņas iekšas. Attēlā ir re​dzama Čimalma, sēžam paplestiem ceļiem un ar vairogu uz krūtīm. 8. skats (46. ilustrācija). Čimalma apprecēja arī karotāju Miškoatlu. MiŠkoatls nejauši satika viņu mežā. Viņa bija kaila un stāvēja viņa priekšā nokaunējusies, rokas sakrustotas uz krūtīm. Viņš raidīja bultas. Pirmā pārlidoja pāri viņas noliektajai galvai. Šajā skatā MiŠkoatls nejauši satiek Čimalmu. Viņa milzīgā noliektā galva un acis lūkojas uz skatītāju attēla priekšplānā, kamēr Čimalma stāv aizmugurē kaila sakrustotām rokām uz krūtīm. Noliektā Miškoatla galva ir attiecināma uz bultu, kura netrāpīja Čimalmai brīdī, kad viņa nolieca galvu. 9. skats (47. ilustrācija). Šipetoteks parādās uz skatuves pirmo reizi kā Kamaštle. Šis priekšpēdējais skats rāda viņu, turot divas nūjas abās kakla pusēs. Viņam ir zaļi svārki, Šipeto- teka zīme un brieža kājas liecina, ka viņš ir gan Kamaštle, gan Šipetoteks. Šī aina ievada pēdējo šīs sērijas skatu. 10. skats (48. ilustrācija). Pēdējā Šipetoteka un Kamaštles parādīšanās. Šajā epicentra sērijas pēdējā skatā Kamaštle (ar nūjām abās kakla pusēs), ar brieža kājām, mugurā Šipetoteka zaļie svārki, svinīgi paklanās, signalizējot izrādes beigas. Divi brieži skatītājos sajūsmināti aplaudē. Stāsts par Šipetoteku un Kamaštli ir tikai viens no daudziem, kas atrodami Bonampakas sienu gleznojumos. Glezno​jumi parāda, ka maiju glezniecība, tāpat kā viņu skulptūras

2. ilustrācija (pa kreisi). Jukatanas pussalas karte. Maiju kultūra uzplauka Dienvidmeksika, Gvatemalā, Rietumhondurasā un Salvadorā. Palenke bija viena no lielākajām maiju ceremoniālajām vietām, kura savu uzplaukumu sasniedza valdnieka Pakala laikā ap m.ē. 700. gadu. 1. ilustrācija (augša). Uzrakstu templis Palenke atrodas deviņu līmeņu piramīdas augšā. Centrālās kāpnes ir sadalītas deviņos posmos pa 9, 19, 19,'13 un 9 pakāpieniem katra (pavisam 69). Tempļa sienas ir noklātas ar 620 uzrakstiem, no šejienes ari tempļa nosaukums. Templi ir 5 ieejas un 6 kolonnas, kas balsta jumtu.


4. ilustrācija (pa labi). Plāksnīte ar 96 gravējumiem. i. ilustrācija (augša). Palenkcs pils. Plāksnīte ar 96 gravējumiem tika atrasta kāpņu apakšā. 5. ilustrācija (apakšā). Kāpnes Palenkes Uzrakstu tempļa iekšpusē. Kvadrātveida cauruļvads stiepjas no kapenes apakšas līdz Uzrakstu tempļa augšai.


6. ilustrācija (pa labi). Tirkīza un nel'rita maskā ir redzama ar sikspārni aizklāta mute un augsts matu sakārtojums kā Kecalkoatlam, kā tas ir attēlots 4. skatā - valdnieka Pakala fiziska nave Palenkcs sarkofāga vakā. Augstais matu sakārtojums parādās ari vienai no akmens galvām, kuras atrada kapene. 7. ilustrācija (pa kreisi). Acteku valdnieka Montesumas pasniegtais galvaskauss spāņu konkistadoram Kortesam. Izcelsme nav zināma.


8. ilustrācija. Valdnieka Pakala kapenes iekšpuse. Kapenes griestus balstīja piecas sijas. Sarkofāga vākam trūkst divu stūru. Sarkofāgam apakšā trūkst viena stūra. Vīrietim katra roka bija četri nefrita gredzeni, katrā roka pa nefrita krellei un viena mutē. Viņam bija trīsrindu nefrita kaklarota un nefrīta mozaīkas maska. Divas akmens galvas, kas attēloja Pakalu, atradās uz grīdas. Pa visu grīdu bija izkaisītas nefrita krelles. Uz kapenes sienām bija uzgleznoti deviņi Nāves valdnieki.


10. ilustrācija (pa labi). Valdnieka Pakala fiziskā nāve. 5. skats. 9. ilustrācija (augšā). Valdnieka Pakala fiziskā nāve. 4. skats. 13. ilustrācijā (pa kreisi). Valdnieka Pakala garīgā atdzimšana, 2. skats. 14. ilustrācija (augšā). Šī bārdaina vira (Kecalkoatla) nefrita figūriņa atradās Pakala kapenē. 15. ilustrācija


11. ilustrācija (augšā). Valdnieka Pakala fiziskā nāve, 6. skats. 12. ilustrācija (pa labi). Valdnieka Pakala gara atdzimšana, 1. skats. Piezīme: Apmales koda indikators, kas pieminēts 12. attēla (pa labi) parādās mirākos skatos. Katram "stāstam" "Apburošā Mentes sarkofaga mi ka" I un II sējumā ir sars atbilstošs apmales koda indikators (atkodējot tikai viena skatu no katra konkrētā stāsta), lai informētu ulkoilētāju par katra stāsta eksistenci. To var atrast, iidzko iekšēja inka laukums ir atkodēts, izmantojot acetāta attēlus. Šie apmales koda indikatori pati ir Iekodēti apmalēs posmi, kiis ierobežo Pulenkes sarkofaga vāku. Atšifrēšanas process ir detalizēti izskaidrots "Apburoša Palenkas sarkofāga sāka" i sējuma un īsumā ari "Slaiju pareģojumos". (pa labi). Valdnieka Pakala garīgā atdzimšana, 3. skats.

17. ilustrācija (pa labi). Kecalkoatls rada cilvēci piektajam Saules periodam, 2. skats. 16. ilustrācija (apakšā). Kecalkoatls rada cilvēci piektajam Saules periodam, 1. skats.


18. ilustrācija (pa kreisi). Kecalkoatls rada cilvēci piektajam Saules periodam, 3. skats.

19. ilustrācija (augšā). Siržu dieviete, 4. skats. Piezīme: .Abi attēli pa kreisi ir divreiz mazāki neka citi Palenkes surktifaga nīta attēli. 20. ilustrācija (augšā pa kreisi). Reinkarnācija uz Zemes.


21. ilustrācija (apakšā pa 22. ilustrācija kreisi). Cikla nobeigums. (apakšā). Piektā

Saules perioda stāsts.


23. ilustrācijā (pa kreisi). Saules piektā perioda stāsts, 1 .b skats.

24. ilustrācija (augša). Piektā Saules perioda stāsts, 2. skats.


25. ilustrācija. I'alenkes mozaīkas maska Šī nefrita maska klāja seju sarkolāgā guldītajam vīrietim. Ievērojiet trīs punktus zem labās acs, divus vertikālos punktus virs labas acs, vienu punktu pa labi no ši pāra un vienu punktu zem kreisas acs. Šīs visas ir orientācijas atzīmes, kā paskaidrots tekstā.


27. ilustrācija (apakšā). Sikspārņdievs, kompozīcijas skice. 26. ilustrācijā (augšā). Mozaīkas maskas attēlu kompozīcija, Sikspārņdievs, viens no daudzajiem, kas vel seko.


29. ilustrācija (apakšā). Vīrietis ar spārniem, kompozīcijas skice. 28. ilustrācija (augšā). Vīrietis ar spārniem, kompozīcija.

30. ilustrācija Spārnotā čūska, kompozīcija. 31. ilustrācija (apakšā). Spārnotā čūska, kompozīcijas


32. ilustrācija (pa kreisi). Austrumu debespuses dievs, kompozīcija.

33. ilustrācija (augšā). Siutekutli, Austrumu debespuses dievs. 34. ilustrācija (pa kreisi) Austrumu debespuses dievs, kompozīcijas skice.


35. ilustrācija (augša). Vīrietis ar spārniem, kompozīcija. 36. ilustrācija (pa kreisi). Vīrietis ar spārniem, kompozīcija skice. 37. ilustrācija. Bonampakas sienas gleznojums, 1. 38. ilustrācija. Bonampakas sienas gleznojums, 2. skats: skats: Sipetoteks tāpat kā Siutekutli bija Austrumu Šipetoteka piedzimšana, debespuses, uguns un upurēšanas dievs.


39. ilustrācija. Bonampakas sienas gleznojums, 3. skats: Jaunais (rotaļīgais) Sipetoteks. 40. ilustrācija. Bonampakas sienas gleznojums, 4. skats: Laupītāju dievs, priekšādas dievs. 41. ilustrācija. Bonampakas sienas gleznojums, 5. skats: Jaunais Sipetoteks. 42. ilustrācija. Bonampakas sienas gleznojums. Medību skati, 6a skats: Briedis.


43. ilustrācija. Bonampakas sienas gleznojums, 6b skats: Cūka. 44. ilustrācija. Bonampakas sienas gleznojums, 6c skats: Jaguārs. 45. ilustrācija. Bonampakas sienas gleznojums, 7. skats: Čimalma, Kamaštles un Miškoatla sieva. 46. ilustrācija. Bonampakas sienas gleznojums, 8. skats: Miškoatls un Čimalma.


48. ilustrācija. Bonampakas sienas gleznojums, 10. skats: Pēdējo reizi parādoties: Sipetoteks kā Kamaštle paklanās publikai (diviem briežiem), kas aplaudē izrādes beigās. 47. ilustrācija. Bonampakas sienas gleznojums, 9. skats: Sipetoteks kā Kamaštle, pirmo reizi paradoties.

49. ilustrācija (apakšā). 17. gadsimta miniatūra, Radžastāna: Kosmisko ciklu starplaikos Višnu, kas ir Krišnas agrakā reinkarnācija, atpūšas uz bezgalības čūskas, augšā Garuda - putnu valdnieks, teiksmainais Višnu jajamdzīvnieks, ko attēlo kā būtni ar cilvēka rumpi un ērgļa galvu, putna nagiem un knābi.


(Palenkes sarkofāga vāks), dārglietas (mozaīkas maska un kak- larota) un arhitektūra satur apslēptu informāciju par viņu vēsturi un senajām tradīcijām. Tas apstiprina agrākās ziņas, ka maiji ir bijuši vardarbīga un barbariska tauta. Patiesi, pirms Bonampakas sienu gleznojumu atklāšanas 1946. gadā dominēja vispārpieņemtais uzskats, ka maiji bijuši pasīvi un miermīlīgi. Bet šie cīņu skati mainīja vispārpieņemto viedokli, pierādot. ka maiji bija daudz kareivīgāki un barbariskāki un līdzinājās vēlāk Vidusamerikā dzīvojošajiem actekiem. Atšifrējot tikai vienu no sienu gleznojumiem, mēs nonākam pie jautājuma, vai šīs cīņu ainas vairākās tempļa vietās vispār attēlo patiesas cīņas. Tas liek domāt, ka pirms 1946. gada atklājumiem eksistējošais uzskats par maijiem kā miermī​līgu tautu ir tikpat patiess šodien, kā arī toreiz. Kā mēs pārliecinājāmies pēdējā nodaļā, tad maiju svētajā grāmatā «Popol Vuh» pirmo reizi tika dots mājiens par maiju noslēpumiem, kur teikts, ka svētās grātnatas oriģināls ir «slēpts no pētniekiem un domātājiem». Turpinājumā tika teikts, ka grāmata ir tikusi «apklāta» (nošifrēta) Nacita akmenī un to izdarījuši mūsu vecvectēvi. Valdnieka Pakala kapene bija paslēpta no pētniekiem veselus 1250 gadus. Pat šodien kapa saturs un piramīda turpina mulsināt pētniekus, kuri nav kompetenti šajās manis sniegtajās liecībās. Kļūst skaidrs, ka maiji prata savus noslēpumus droši un neaizsniedzami paslēpt no domātājiem. Tie bija pavedieni, kuri mudināja mani dziļāk iedziļināties sarežģītajā vāka attēlā ar iztrūkstošajiem stūriem. Vai tas ir Nacita akmens, augsākā maiju dieva Kecalkoatla akmens?

39. att Bonampakas sienu gleznojums, kurā redzams karam līdzīgs skats. Izanalizējot gleznojuma saturu pirmajā tempļa telpā, ir maz ticams, ka šis skats reprezentē to, kas ir šeit attēlots. Ir skaidrs, ka kopumā cilvēcei pēc katra nākamā mākslas priekšmeta atšifrējuma kļūst arvien skaidrāks priekšstats gan par maijiem pašiem, gan viņu atstātajām kultūras vērtībām. Katrs atšifrējums ved pie nākamā un atliek tikai jautāt - no kurienes maijiem šis pārdabiskās zināšanas? Kas bija cilvēks Palenkes sarkofāgā? Lai turpinātu meklēt nākamos risinājumus, mēs atkal pie​vērsīsimies maiju svētajām grāmatām.


Astotā nodaļa Senas zemes un jaunas atklāsmes Parīzes, Drezdenes un Troano seno rokrakstu krājumi Lai izskaustu pagānismu, spāņu garīdzniecība ap 1547. gadu nolēma iznīcināt visas vietējo indiāņu kultūras vērtības. Pirmais Mehiko arhibīskaps Huans de Sumaraga dižojās, ka savas darbības laikā iznīcinājis 500 indiāņu tempļu kopā ar 20 000 elku, tāpat neskaitāmu daudzumu grāmatu - arī tās grāmatas un gleznas, kas izstādītas Teskoko Glezniecības aka​dēmijā. Cits spāņu bīskaps Djego de Landa ar dedzīgu aizrautību uzņēmās sodīt garīgos un miermīlīgos maijus kopā ar viņu pēctečiem, kareivīgajiem toltekiem un asinskārajiem actekiem. Tikai vienā pašā naktī Mani pilsētā, kas atradās Jukatanas ziemeļdaļā uz dienvidiem no Meridas, de Landa lika uz sārta sadedzināt maiju rakstu bagātības, viņu vērtīgās grāmatas. Tas, kas bija prasījis milzum daudz, lai savāktu un paaudzes, lai saglabātu, lika sekundēs pārvērsts dūmos un pelnos. Vēlāk kāds spāņu priesteris tēvs Hosē de Akosta rakstīja: «Man kā kristīgās doktrīnas skolotājam tas viss šķita kā raganu un melnās maģijas būšanas, un grāmatas tika sadedzinātās. Tomēr vēlāk par to sēroja ne tikai indiāņi, bet arī spāņi, jo viņiem gribējās izdibināt tās zemes noslēpumus. Tas pats bija noticis arī citās lietās, un, tā kā mūsu cilvēki visu uzskatīja par māņticību, viņi zaudēja senu un okultu (noslēpumainu) lietu pierakstus, no kuriem būtu bijuši tikai ieguvēji.» No šī brīža zināšanas par maijiem kļuva plašākas, jo brīnumainā kārtā no pārējo likteņa izdevās izvairīties trim grāma​tām. Tās bija: Parīzes kodekss, Drēzdenes kodekss un Troano kodekss. Parīzes kodekss, pazīstams arī kā Codex Perez (un Codex Peresianus), tika atklāts papīrgrozā Parīzes bibliotēkā 1859. gadā. Tā nosaukums bija uzskribelēts uz kādas lappuses malas. Rokrakstu atrada botāniķis un japāņu valodas pētnieks Leons de Rosnijs. Dokumentam ir 11 lappuses, un tas sniedz īsu pārskatu par maiju vēsturi. Garāks darbs, Drēzdenes kodekss, parādījās atklātībā 1939. gadā, kad kāds nezināms tirgotājs nodeva manuskriptu Drēzdenes bibliotēkas direktoram Johanam Kristiānām Gecem, kurš to tālāk nodeva bibliotekāram Ernestam Forstemanam. Forste- mans vairākus gadus pētīja atradumu un sec ināja, ka tas stāsta

40. att Korstemana atklātā nulles zīme. par maiju laika skaitīšanas cikliem, kas sadalīti 144 000, 7 200, 360 un 20 dienu periodos. Viņš ievēroja arī nulles zīmes un Veneras «superskaitļa» 1 366 560 biežo parādīšanos. Tas deva viņam iespēju noteikt maiju kalendāra sākuma datumu - .31.33. g- pirms mūsu ēras. Manuskriptā bija arī maiju pareģojumi un ceremoniju apraksti, ziņas par Saules aptumsumiem un stāsti par Kecalkoatlu. 1864. gadā Madridē franču pētnieks un žurnālists Saris Ktjēns Brasērs de Burbūrs iepazinās ar Madrides universitātes paleogrāfijas profesoru Žanu de Troiortolano, kas viņam parādīja kādu vecu savai ģimenei piederošu dokumentu ar pareģojumiem, kas pazīstams ar nosaukumu Troano kodekss. Trīs gadus vēlāk de Rosnijs šīs 70 lappuses identificēja kā kāda cita 42 lappušu liela kodeksa - Cortesianusiztrūkstošo daļu. Tā savukārt tika atrasta Estremadurā, Spānijā. Abas šīs daļas kopā ir pazīstamas ar nosaukumu Tro-Corlesianus Codex. Pirms kuģošanas uz Ameriku 1845. gadā Burbūrs nolēma studēt teoloģiju Romā. Viņa pievienošanās garīdzniecībai un abata Brasēra de Burbūra titula iegūšana ļāva piekļūt dokumentiem, kas citādi nebūtu iespējams. Gvatemalā viņš pirmo reizi nāca saskarē ar Anncds of the Cakchiqnels - kakčikelu hroniku —


un Popol Vub. Abus šos darbus viņš 1861. gadā pārtulkoja franču valodā. Popol Vub izdošana Francijā deva iespēju piekļūt dokumentu kolekcijai, kuri atradās Parīzes Ecole Supйrieure profesora Žozē M. A. Obēna kolekcijā. Tā viņš savāca informāciju, lai apkopotu materiālu publikācijai četros sējumos: Historiй des Nationats Civilisйes du Mexique et de VAmйrique Centrale, kas ir visplašākais apcerējums par Cen​trālamerikas vēsturi, kāds līdz šim ticis publicēts. Viņa nākamais panākums bija de Landas uzrakstītā darba Relacion de las Cosas de Yucatan tulkojums.

Zaudētā mu zeme Burbūra panākumiem sekoja Francijas jūras flotes komodo- ra dēls Augusts le Plonžeons. Gadiem ilgie maiju dzīves pētījumi Jukatanā bija pārliecinājuši Plonžeonu, ka maiji praktizējuši hipnozi un gaišredzību, kā arī izmantojuši «maģiskos spoguļus» nākotnes pareģošanai. Taču ortodoksālie arheologi viņa idejas nepieņēma un izsmēja viņa uzskatus. Le Plonžeons vēl secināja, ka maiji kuģojuši uz rietumiem no Centrālamerikas, lai veidotu civilizācijas pie Klusā okeāna, tad uz priekšu pāri Indijas okeānam un Persijas līcim uz Ēģipti. Lai to pierādītu, viņš salīdzināja daudzus maiju un ēģiptiešu kā arī arhitektūras pieminekļus, kā rakstību un ticību, kurai bija raksturīga Saules pielūgsme. Interpretējot Troano kodeksu, viņš pamanīja, ka vairākas lapas ir veltītas desmit zudušām valstīm mitoloģiskajā Mu salā: «Sestajā Kan gadā un vienpadsmitajā Mulukā Sak mēnesi notika briesmīgas zemestrīces, kuras turpinājās bez pārtraukuma līdz pat trīspadsmitajam Čcn. Kalnu un dubļu zeme Mu lika upurēta. Būdama divreiz apmesta apkārt, tā pēkšņi nakts laikā pazuda. Vulkāniskie spēki nemitīgi turpināja šūpot ūdens baseinu. Nevarēdami izlauzties uz āru, tie izraisīja zemes vairākkārtēju nogrimšanu un pacelšanos, pie tam dažādās vietās. Beidzot tās virsma neizturēja, un desmit valstis tika sašķeltas gabalos. Nespēdamas pretoties seismisko konvulsiju spēkam, tās nogrima kopā ar 64 miljoniem iedzīvotāju 8060 gadus pirms šīs grāmatas uz​rakstīšanas.» Le Plonžeona atbalstītājs anglis Džeimss Čērčvards ticēja, ka zudušais kontinents Mu, kas minēts Troano kodeksā, patiešām atradies Klusajā okeānā. Čērčvardam bija pārliecinoša, uz pierādījumiem pamatota versija par Mu kādreizējo eksistenci, proti, tās bija dažas no seno Naakalvļi akmeņu skicēm, kurus viņš bija atklājis Brahmaputras klosterī Tibetā, būdams Britu valdības izlūkdienesta virsnieks bengāļu ulāns. Kāds vietējais priesteris, kurš prata atšifrēt šos akmeņus, pastāstīja, ka uz tiem ir cilvēku veidoti raksti, kas stāsta par ģeoloģiju, vēsturi, reliģiju un pēdējo katastrofu, kas pazudinājusi muviešus, kuri bija ieradušies no Klusā okeāna. Čērčvards licēja, ka Mu kādreiz bijusi 18 000 kvadrātjūdzes liela un ka muvieši pratušo lietot tādu tehnoloģiju, kas bija daudz pārāka par mūsējo. Viņi, kā pētnieks norāda, izpratuši antigravitācijas likumus, tādējādi nodrošinot lielu objektu pār​vietošanu un milzīgu celtņu būvniecību.


41. att. Viena no Čērčvarda Naakalas plākšņu skicēm demonstrē dzīvības radīšanu uz Zemes, Zemes masas pārkaršanas izraisītās zemestrīces, apakšzemes gāzu atbrīvošanos un Zemes nogrimšanu.

42. att. Čērčvarda teorija rāda, kā no apakšzemes izdalījušās gāzes iedragā un nogremdē Mu salu: gāzes, kas uzkrājušās starp klintīm, sakarstot izplešas. Gāzei izplūstot, virsējais zemes slānis paceļas, pārvietojas un nogrimst okeānā. Viņš uzskata, ka zīmējumu skices parāda, kā Saules radiācijai palielinoties, veidojās pārkaisusi Zemes masa, kā tas izraisīja pazemes gāzu izplūšanu un Mu salas nogrimšanu. Šos skaidrojumus vēlāk apstiprināja amerikāņu mineraloga Viljama Nivena pētījumi. Viņš 1920. gadā izrakumos Meksikas ielejā bija savācis tūkstošiem minerālu paraugu un plāksnīšu. Spriežot pēc Nivena atrasto plāksnīšu paraugiem Cērč- vards secināja, ka muvieši apdzīvojuši Meksikas līdzenumus jau 10 000 gadu pirms Kristus. Vēl vairāk, viņš uzskatīja, ka šīs ekspansijas mērķis bija svētos Mu rakstus aizgādāt līdz pat dienvidaustrumu Āzijai, Indijai unTibetai.

43 att. Dažas Nivena plāksnīšu skices atrastas Meksikas līdzenumos, par kurām Cērčvards saka. ka tādas esot jau redzējis kādā Indijas klosterī.


44. att. Gredzenoti astainais Ic-mūrs ir vispazīstamākais dzīvnieks Iemin u dzimtā, kuras izplatība radīja apjukumu 19. gadsimta zinātnieku vidū. Būdami radnieciskāki cilvēkiem un pērtiķiem, lemūri galvenokārt dzīvo Madagas- karā, bet tos var atrast arī Āfrikā, Indijā un Malaju arhipelāgā. Čērčvardam šie pētījumi sāka interesēt aizvien vairāk, un 1930. gadā viņš publicēja darbu «Zaudētais Mu kontinents» (TheLost ContinentofMii), kuram 1931 gadā sekoja «Zaudētie Mu bērni» (The Lost Children of Mii), 1933. gadā - «Svētie Mu simboli» (Sacred Symbols of Mu) un 1934. gadā-«Kā kosmiskos spēkus skaidroja Mu salā» (Cosmic Forces as They were Taught in Mii). Šo darbu publikācijas nostiprināja viņa vadošo autoritāti šajā pētniecības laukā. Mu nosaukums ir aizgūts no vācu materiālista Ernesta lle- kela, kurš 19. gs. septiņdesmitajos gados darināja šo terminu ar nolūku atrisināt miklu par lemūru dzīvesvietas plašo diapazonu. Lemūri dzīvo Madagaskarā, Āfrikā un Indijā. Kā zināms, šīs vietas šķir ļoti plašas ūdens joslas. Ja evolūcijas piekritējam Čārlzam Darvinam būtu taisnība, tad lemūram vajadzēja atrasties tikai vienā no šīm minētajām vietām, - uzskatīja Hekels. Bet, tā kā Zemes masa, kas viņus vienoja, nogrima Indijas okeānā, tad pirmie cilvēki, kuri pazuda bija °le—mu—riāņi». Mīklu par lemūru izplatību dažādos kontinentos 20. gs. piecdesmitajos gados ar savām teorijām par kontinentu dreifēšanu atrisināja Alf rēds Vēgeners. kuru es minēju 1. nodaļā. Viņš norādīja, ka nav pastāvējis nekāds zemes «tilts», bet gan kādreiz visas šis teritorijas bijušas viens veselums - daļa no Pangejas (sk. 1. att.). Šis priekšstats par briesmīgo postu, kas noslaucīja no zemes visagrākos cilvēces rases priekštečus, aizkustināja Čērčvardu, kurš aizņēmās nosaukumu «Mu», lai paustu savas idejas. Viņu aizvien vairāk pārņēma pārliecība, ka c ilvēces pirmdzimtene meklējama rietumos, kas atšķīrās no populārā pieņēmuma, ka cilvēces pirmo pārstāvju dzīvesvieta bijusi zaudētais kontinents Atlantida, kas atradās Atlantijas okeāna austrumos. Spriežot pēc Naakalas un Nivena plāksnītēm, viņš secināja, ka zudušais Mu kontinents pleties pāri Klusajam okeānam no Ladrones salas rietumos, Lieldienu salas austrumos, Havaju salas ziemeļos un Tongas salas dienvidos. Šīs salas, viņš apgalvoja, ir pēdējās palikušās liecības ļno kādreiz plaukstošās civilizācijas, kura pazuda zem viļņiem 10 000 gadu p.m.ē.: «Tas bija Hdenes dārzs, grezns, ar krāšņiem putniem un spēcīgu augu valsti, kur desmit ciltis - brūnie, baltie un dzeltenie cilvēki - visas dzīvoja miermīlīgi. Viņi būvēja brīnišķus akmens tempļus un kuģoja pa pasaules okeāniem, atstādami aiz sevis gravējumus.»


45. alt. ČfirčvarcLs ticēja, ka Klusā okeāna salas ir pēdējie palikuSie vēstneši no kādreiz varenās zemes, vārdā Mu. Kā apstiprinājumu šai teorijai par muviešu kuģošanu rietumu virzienā uz Indiju viņš Lieldienu salā atrastos senos rakstus salīdzināja ar Indas ielejā atrastajiem, un tie izrādījās apbrīnojami līdzīgi. Viņš arī konstatēja līdzības Grieķijas, Haldejas, Babilonijas un Persijas rakstībā, vedinot uz domām, ka visas šīs kultūras nāk no Mu zemes. Naakalas plāksnītes, kuras Čērčvards uzskicēja Tibetā, ari stāsta par to, ka Atlantīda, būdama tikai Mu kolonija, atradās austrumos, stiepjoties no Rietumamerikas līdz Vidusjūrai. Vēl jāsecina, ka Mu atradās arī globālais komunikāciju tīkla centrs. Tas stiepās cauri Jukatanai Meksikā, Atlantidai un Ēģiptei aus​trumos, Āzijai un Ēģiptei rietumos Plāksnītes vēl vēstī, saka

46. att. Indas ielejā atrastie raksti (pa kreisi) salīdzinājumā ar Lieldienu salā atrastajiem (pa labi"). Čērčvards, ka ēģiptiešu dievs Oziriss dzimis Atlantīdā ap 20 000. g. p.m.ē. un izglītojies Mu. Atgriežoties Atlantīdā, viņš kļuva par priesteri un mācīja mīlestības un pazemības reliģiju. Tas bija Tots, rakstības mākas un gudrības dievs, kas deva cilvēcei hieroglifisko rakstu mākslu un aizveda šo reliģiju uz Ēģipti 4000 gadus vēlāk. Šī ideoloģiskā iedvesma atkal parādījās līdz ar Mozus mācību Vecajā Derībā un vēlāk ar Jēzus mācību. Lejasēģiptes dibinātāji, pēc Čērčvarda uzskatiem, ir nākuši no Mu zemes - pretstatā Augšēģiptei, kur tie ieradu​šies no Jukatanas cauri Atlantīdai. Baltā rase, kas kolonizēja Indijas subkontinentu, domājams, cēlusies «no austrumniekiem» - no Klusā okeāna salām ap 13 000 g. p.m.ē., un ar saviem ķīļraksta tekstiem, kas ir tik līdzīgi Tibetā redzētajiem, virzījusies uz Babiloniju. Senās indiešu svētās grāmatas - vēdas tāpat radušās Mu zemē un caur Tibetu nokļuvušas līdz senajiem brahmaņiem Indijā.


47. att. Čērčvarda iezīmētie maršruti no Mu.

Četru spēku izstarojams.

48. att. Senie kosmologiskie simboli no Čērčvarda Naakalas plāksnītēm, kurus viņš salīdzināja ar Nivena atrastajiem simboliem Meksikas ielejā. Grāmatā «Meksikāņu piramīdu noslēpumi» Pīters Tomkins raksta: «Čērčvards apgalvo, ka Naakalas plāksnītes, kuras viņam parādīja Tibetā, satur reliģiskus jēdzienus un augstas pakāpes zināšanas par kosmoloģiju. Viņš saka, ka civilizācija, kas ir radījusi šīs plāksnītes, nekādā gadījumā nebija primitīva, kaut gan daži paraugi šķiet neveikli. Pēc viņa interpretācijas šo cilvēku zināšanas par kosmisko spēku enerģiju bija lieliskas, un šīs plāksnītes liecina par dziļām zināšanām šajā jomā, «kas mūsdienu zinātnes laukā atrodas vēl bērnu autiņos un kuras vēl modernais mūsdienu cilvēks nav apguvis.» Salīdzināsim šos kosmoloģiskos simbolus ar tiem, kas attēloti grāmatas 1. pielikumā, kur runa iij par Saules magnētisko struktūru un solāro vēju. Kaut gan tajā laikā viņam nebija zinātniskā pamatojuma, Čērčvards pilnīgi pareizi ticēja, ka simboli attēlo Sauli, bet Saule savukārt Dievu - Radītāju. Plāksnītes liecina, ka «sākumā» Visums bija tīra «dvēseles» enerģija vai «gars», un radīšanas brīdī cilvēkam tika dots kosmiskais spēks, ko kontrolē dvēsele. Kad dvēsele, cilvēkam mirstot, atstāj ķermeni, tā aiznes kosmisko enerģiju atpakaļ pie Radītāja. To zinot, mēs mīlam Radītāju kā Debesu Tēvu. Mūsu pētījumi drīz vien nonāks pie tāda paša slēdziena kā Čērčvardam, bet vadoties no pilnīgi patstāvīgām analīzēm, kas saved kopā no Palenkes sarkofāga vāka atšifrētās zināšanas ar informāciju modernajā zinātniskajā izpratnē un senajās mācībās par pasaules reliģijām, lai radītu vienotu vērtējumu par dzīves nozīmi. Šīs grāmatas pirmās nodaļas vēstīja par mūsu planētas evolūciju katastrofu rezultātā un parādīja cēloņmehānismu, kādēļ un kā šādas katastrofas notiek. Mēs uzzinājām arī, ka senie maiji to visu zināja. Čērčvards vēlas mūs pārliecināt, ka šie noslēpumi tika nodoti no paaudzes paaudzei Mu zemē, bet


periodiskām katastrofām, ja mēs atceramies Veļikovska «kolektīvās amnēzijas» teoriju, jāierobežo šī zināšanu nodošana no paaudzes paaudzē uz relatīvi īsu «starpkatastrofu» periodu - līdz 5000 gadiem. Muvieši savas zināšanas nodeva pirms 15 000 gadiem, bet starpkatastrofu posmi periodiski samazina uztverto intelektu​ālo cilvēces potenciālu. Rodas jautājums, kā tik augstas zināšanas, kas veicināja ēģiptiešu un maiju uzplaukumu, tika nodotas tālāk. Un, lūk, atrisinājums: tas, ka zinības piederēja muviešiem, nebūt nenozīmē, ka tās no viņiem arī nāca. Tāpat kā eksistē kalni, bet tas nenozīmē, ka tie cēlušies no nogulsnējumiem miljoniem gadu gaitā. To rašanās cēlonis bija katastrofas, kas izsauca ģeoloģisko slāņu pārvietošanos. Tādā pašā veidā arī cilvēces intelektuālais potenciāls nav radies viendabīgi un pakāpeniski. Tas, šķiet, vairākas reizes ir ticis iespaidots no «ārpasaules», bet mēs aprobežojamies ar Svētajiem rakstiem, kas aptver tikai kādus 5000 gadu ilgu periodu.

Superdievi Grāmatas «Brīnišķais Palenkes sarkofāga vāks» 1. sējums vēsta, k;i mirušajiem ir dažādi likteņi (kā stāstā par paradīzi), ka periodiski notiek fiziska iznīcība (stāsts par četriem iepriekšējiem periodiem). Mēs uzzinām, kā šī iznīcība rodas: caur neauglības cikliem Saules aktivitātes iespaidā, mutāciju palielināšanos, mazo leduslaikmetu, sausuma un katastrofu radīto postu, kas rodas, Zemes asij un garozai pielāgojoties polu svārstībām, veidojot atbildes reakciju dažādiem Saules magnē​tiskajiem laukiem. 2. sējumā (sk. 5. nodaļu un 9-24 ilustrāciju) ir stāstīts, ka pastāv izvēle starp dvēseles šķīstīšanos caur upurēšanu un ceļojumu cauri pazemei un šķīstītavai pirms atdzimšanas uz Zemes. Tur ir stāstīts par vietām, kas ir labākas un sliktākas par Zemi, kā arī tas, ka ikviens no mums ir dzimis no Dieva, kas radīja pats sevi reizē ar Visumu. Grāmata māca, ka es esmu jūs un jūs esat es, ka diena pāriei naktī tikpat noteikti kā nakts pāriet dienā, ka dzīvei seko nāvē tikpat noteikti kā nā​vei dzīve. Uzrakstu tempļa sarkofāga vāka atšifrējumi liecina, ka ka- penē guldītais vīrs nebija parasts cilvēks, bet mozaīkas maska vēstī, ka viņš spēja kā dot, tā arī ņemt dzīvību. Mēs uzzinājām, ka maiju piramīdā ir iebūvēta skaitļu sistēma un ka Saules plankumu veidošanās ciklu ilgums iešifrēts gan sarkofāga vākā, gan pašā piramīdā - gadījumam, ja pirmo mēs būtu palaiduši garām. Spriežot pēc nefrīta izmantošanas, mēs nonākam pie secinājuma, ka maiji labāk par mums izprata Visuma aktivitātes. Ar savas mākslas un šifrēšanas sistēmas palīdzību maiji ir parādījuši, ka valdnieks Pakals bija daudz pārāks par saviem laikabiedriem, kuri nebija iesaistīti ne informācijas apslēpšanā, ne šifrēšanā. Protams, arī daudz pārāks par mūsdienu modernā cilvēka prātu. Pēc nāves viņš caur šķīstīšanos un upurēšanu apvienojās ar visaugstāko Dievu, un tas savukārt liek mums jautāt: «Kas bija šis cilvēks, kurš aiz sevis atstāja šos mūžam dzīvos brīnumus?» Daudzas rases ir runājušas par saviem garīgajiem skolotājiem. Senos laikos par Jēzu runāja kā par cilvēku, kas darīja «brīnumus». Viņš varēja staigāt pa ūdens virsu un dziedināt slimos, uzliekot rokas. Brīnumains ir ari stāsts, ka Jēzus vienā dienā pabarojis 5000 cilvēku no viena vienīga groza. Viņš dzīvoja savas tautas vidū, stāstīja par Dievu, kas nav no šīs pasaules, viņš lūdza šķīstīšanu caur mīlestību un upurēšanu, kas dotu augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvi pēc nāves. Bībele vēstī, ka pēc nāves Jēzus piecēlās no kapa un uzkāpa debesīs. Tas notika pirms 2000 gadiem. Stāsta, ka Jēzus bija ieņemts no Svētā gara - bez fiziskā, bioloģiskā tēva. Viņš esot bijis Dieva dēls. 500 gadus agrāk indiešu svētā grāmata «Bhagavadgīta» (Kunga dziesma) stāsta par Krišnu, kas attēlojot dzīvo Dievu, Visuma radītāju. Arī viņš darīja brīnumus. Viņš uzrunāja Ardžunu Kurukšetras kaujaslaukā: «Kad vien garīgums zūd un materiālisms sazēlis, tad, o, Ardžuna, es pārdzimstu… Hs pārdzimstu no paaudzes paaudzē… Viņš, kas īsteno dievišķo patiesību attiecībā uz manu piedzimšanu un


dzīvi - nepiedzimst no jauna; un, kad viņš savu ķermeni atstāj, viņš kļūst par vienu veselumu ar mani.» (BG, 4:7-9) Šie skolotāji no «ārpuses», no «kaut kurienes citurienes» ir apciemojuši pēdējās civilizācijas, atkal un atkal atnesdami pārdabiskas zināšanas, kuras piederēja muviešiem, atlantidiešiem, maijiem un citiem, kuri nodrošināja lielo civilizāciju uzplaukumu. Kā liecība vēstī, viņi ieradās šajā pasaulē, lai mācītu mūs pazīt augstākās garīgās un zinātniskās vērtības. Es atļāvos nosaukt šos ciemiņus par «superdieviem» tāpēc, ka viņi atnesa savas pārdabiskās zināšanas cilvēcei, un tāpēc, ka viņi nebija no šīs planētas. Par šo vēstnešu radniecību es pārliecinājos, atšifrējot Palenkes mozaīkas masku. Vai tā bija tikai sakritība, ka Austrumu dieva Šiutekutli saliktais attēls bija ļoti līdzīgs Kristus attēlam vitrāžā? Vai tā bija tikai sakritība, ka figūra ar sakrustotām kājām un Kristum līdzīgo seju ar aizsegto degunu un muti atgādināja lūdzošo Indijas Budu? Kāpēc valdnieka Pakala kapā nebija atrodams skaitlis 666? Jāņa atklāsmes grāmata vēsti par atklāsmi, kura parādījās Kristus māceklim Svētajam Jānim. Tā pareģoja nākotnes apokalipsi un globālu bojāeju. Tikai nedaudzie saprot patieso un neapšaubāmo alegorisko vēstījumu, kurš vienlaicīgi ir gan īpatnējs, gan mistisks. Jāņa atklāsmes grāmatas 13. nodaļā attēlots zvērs, kurš izkāpj no jūras. Zvēram bija septiņas galvas un desmit ragi… un «uz viņa galvām zaimu vārdi», lln tālāk: «Šeit slēpjas gudrība. Kam ir saprašana, lai izdibina zvēra skaitli, jo tas ir cilvēka skaitlis; un viņa skaitlis ir seši simti sešdesmit seši…» (666). Kolīdz mēs sapratām intelektuāli augsti attīstīto maiju spēli Uzrakstu templī, mēs tikām uzaicināti skaitīt. Vispirms mēs uzskaitījām - 11111, 22222, 33333. 44444, 55555, 66… zvēra skaitļa un zaimošanas Palenkes Uzrakstu templī nebija. Bet tad mēs sākām skaitīt valdnieka Pakala krelles (sk. 4. nod ). Tikai tad kaklarotas trijās sekcijās parādījās skaitļi 666. ne vieni paši, bet gan kā skaitļa 13 sastāvdaļa. I'ēi tam kaklarotā parādījās skaitļi 777 un 888, un tad vēl kaut kur citur parādījās devītnieki: «Kam ir saprašana, lai izdibina zvēra skaitli.» Izteiciens «Kam ir ausis, tas lai dzird» Jāņa atklāsmes grāmatā parādās ne mazāk kā astoņas reizes. Tas mums liek atcerēties, ka vienai no valdnieka Pakala galvas skulptūrām uz kapenes grīdas trūka vienas auss: «Kam ir ausis, tas lai dzird.» (Sk. 27. zīmējumu.) Jāņa atklāsmes grāmata turpina vēstīt par eņģeli, kurš atnā​ca «apzīmogot Dieva kalpus»: «Un es redzēju citu eņģeli nokāpjam no saules lēkta puses. Viņš turēja dzīvā Dieva zīmogu; viņš sauca skaņā balsī četriem eņģeļiem, kam bija dots maitāt zemi un jūru: «Nesamaitājiet zemi, ne jūru, ne kokus, kamēr mēs apzīmogosim mūsu Dieva kalpus uz viņu pierēm.» Tad es dzirdēju apzīmogoto skaitu: simts četrdesmit četri tūkstoši bija apzīmogoti no visām Israēla bērnu ciltīm.» (Jāņa atkl. VII, 2,3,4) Un turpinājumā: «Tiem piesacīja nemaitāt zemes zāli, ne kādu koku, bet tikai cilvēkus, kas nenes uz savām pierēm Dieva zīmogu…» (Jāņa atkl. IX, 4) Atgriezīsimies atkal pie Valdnieka Pakala fiziskās nāves 4. skatā (49- attēls). Aplūkosim viņa pieri un redzēsim, ka tā ir apzīmogota ar skaitli 144 000. līdzīgi visiem saliktajiem attēliem, arī Šis sastāv no divām daļām, kuras viena otru parāda kā spogulī pa centra līniju


49. att. Valdnieka Pakala fiziskā nāve, 4. skats, kurā uz valdnieka Pakala pieres redzams skaitlis 111 000. Tāpēc nav iespējams parādīt skaitli 144 000 no kreisās uz labo un tāpat (spoguļa attēlā) no labās uz kreiso. Lai to varētu saskatīt, skaitlis 1440 tiek rakstīts no kreisās uz labo. Skaitļa 1440 spoguļattēlu var redzēt no labās uz kreiso. Trūkstošās nulles (maiju rakstībā - ar trim svītriņām izrotāts ovāls) atrodas virs šī skaitļa. Šķiet, ka vīram Palenkes sarkofāgā ir daudz kopīga ar citiem superdieviem - Jēzu, Krišnu un Budu un ka viņš nesa to pašu vēstījumu un tās pašas pārdabiskās zinības, kas kopš laika gala ir ārkārtīgi spēcīgi iespaidojušas cilvēka intelektuālo potenciālu.


OTRĀ DALA


Devītā nodaļa Superdievi un brīnumdari

Daudzas tautas glabāja atmiņā un sargāja stāstus par saviem garīgajiem vadītājiem, kas dzīvoja starp viņiem, godinot Dieva vārdu, kamēr citi, kā, piemēram, ebreji, gaidīja savu Mesiju ierodamies, kā paredzēts viņu svētajās grāmatās. Šīs tautas ticēja, ka pārdabiski inteliģenta «organizējoša enerģija» ir atbildīga par Visuma radīšanu un viņu garīgo skolotāju mērķis uz Zemes bija nest cilvēcei apgaismību, nākot ar ezoteriskām zināšanām, kas dod iespēju rast atbildi uz mūžseno jautājumu: «Kāpēc mēs esam dzimuši un kāpēc mēs mirstam?» Šīs mācības liek domāt, ka cilvēks ir kaut kas vairāk nekā tikai fiziska būtne, kas sastāv no miesas un kauliem, ķīmiska savienojuma produkts, divu līdzīgu bioloģisku vienību ģenētiskais materiāls. Šīs zināšanas liek saprast, ka dzīvais «enerģijas lauks» apņem ikvienu cilvēcisku būtni, lai ikvienu indivīdu veidotu par kaut ko vairāk nekā fizisku sastāvdaļu kopumu, jo šīs divas atsevišķās daļas - «fiziskā» un «garīgā» - kopā kļūst par «esību». Katras dzīvas būtnes bioloģiskā puse veido «personību», kura mainās laika gaitā un reaģē uz apkārtni, - tā ir fiziskās esamības «personība». Garīgā enerģija, kura esībā apņem bioloģisko būtni, ja varam ticēt garīgo skolotāju mācībām, paliek nemainīga un laika neiespaidota. Dvēsele nenoveco, tā tikai pārceļo, tā «pāriet» kādas dzīvas būtnes ķermenī vai nedzīvā dabas veidotā objektā. Tā ir «individualitāte» un, domājams, arī daļa no Visuma «radošās enerģijas».


Vadoties pēc mūsu sapratnes robežām, bioloģiskie vecāki iedomājas, ka viņu pēcnācēji ir cēlušies no viņiem pašiem. Un, lai gan to var teikt par miesu, dvēsele, būdama neliela daļiņa no Dieva, ir ļoti veca. Tādējādi bērni bioloģiskā ziņā izskatās līdzīgi saviem vecākiem, bet uzvedas pavisam atšķirīgi (arī atšķirīgi no bioloģiskajiem vecākiem): katrs ir «individuāls» un katrs ir savādāks. Svēto skolotāju pārdabiskās zināšanas liek domāt, ka dvēsele šajā fiziskajā pasaulē iemiesojas fiziskā ķermenī, lai šķīstītos, palielinātu enerģijas līmeni un, pieņemot, ka tas notiek fiziskās dzīves laikā, pēc nāves atgrieztos pie Radītāja, lai atpūstos līdzsvarā un mūžīgā mierā. Pastāv arī cits uzskats par garīguma izpratni, proti, ja dvēsele nesasniedz pilnīgu šķīstīšanos dzīves laikā uz Zemes, tā atgriezīsies atkal, ko populārā valodā dēvē par «reinkarnāciju». Taču šis «uzskats» nepārliecina vairākumu cilvēku, jo nespēj dot atbildi uz pavisam ikdienišķu jautājumu: «Ja ir Dievs un dvēsele ir tā daļiņa, kāpēc tai ir jāšķīstās?» un «Ja Dievs ir pilnīgs, kāpēc viņš vispirms nepadara visas dvēseles pilnīgas un šķīstas?» Šie ir tikai pirmie klupšanas akmeņi. Dievišķie skolotāji turpina mūs mācīt, ka šķīstīšanos var iegūt, tikai upurējoties - «maizi šodien, ievārījumu rīt», bet tas nekad nav bijis efektīvs motivētājs. Ja mēs dzīvotu mūžīgi, tad varbūt šī doma būtu pievilcīgāka, bet, tā kā tas nenotiek, tad «vidēja» ranga personai, kas aizņemta ar ikdienas rūpēm, ir nopietni jāpiepūlas, lai visu to uztvertu. Visi dievišķie skolotāji Zemei nesa to pašu vispārējo vēsti, reizumis akcentējot tos vai citus zināšanu aspektus. Bet maiji caur kecalkoatlismu iet tālāk par citām mācībām, īpaši uzsverot šķīstīšanās loģisko pamatojumu caur upurēšanu. Viņi, tāpat kā pārējie, ticēja visaptverošās radošās enerģijas organizējošajam spēkam: ikviens no mums ir daļa no šis enerģijas, un, proti, «es esmu tu un tu esi es». Maijiem piemita arī filozofiskas uztveres spējas, kas attaisno neloģisko jau minētā visaptverošā plāna sakarā. Viņi to izskaidroja gluži vienkārši - ka diena pāriet naktī un nakts kļūst par dienu. Sākumā tas šķiet gluži vienkārši un neievērojami, bet. paejoties solīti uz priekšu, mēs redzam, ka labais pārvēršas sliktajā un sliktais kļūst labs. Skaidrojot tālāk: «Vissliktākā diena jūsu dzīvē» atsauc jūsu iztēlē dažādas sajūtas. Firmās ir bailes par to, ka šis mirklis varētu atkārtoties, tad pateicība un atvieglojums, ka tas ir garām. Cik daudz laimīgāki mēs esam šodien nekā tajā šausmīgajā dienā un cik atviegloti jūtamies, ka tas ir aiz muguras un šis briesmīgais moments mūsu dzīvē ir pārdzīvots. Tas pats notiek arī, atceroties mūsu dzīves laimīgākās dienas. Mēs atceramies, cik brīnišķīgi tas bija, un jūtamies apbēdināti, ka šodien tā nav. Tātad - sliktais ir kļuvis par labo un otrādi. Laime pārvēršas nelaimē, tāpat kā nelaime laimē. Diena pāriet naktī, nakts dienā; lietum seko Saule tikpat droši kā Saulei lietus. Upurēšana vispirms izpaužas grēku nožēlošanā, grūtā un mokošā, kas piesaista tikai nedaudzus sekotājus. 1 lindu svētajā grāmatā «Bhagavagīta» dievišķais skolotājs Krišna saka: «Uzklausies tālāk trīs prieka vēstis. Tas, kas pieaug dienu pēc dienas un atbrīvo no ciešanām, kas sākumā šķiet kā inde, bet pēc tam kā nektārs, - šis prieks ir tīrs, jo tas ir radies no gudrības. Tas, kas sākumā ir kā nektārs, tāpēc ka apziņa līksmo, sasniegusi mērķi, beigās darbojas kā inde - prieks rodas no kaisles. Bet prieks, kurš no sākuma līdz beigām tikai iemidzina apziņu un rodas no laiskuma, apātijas un muļķības, - šāds prieks izriet no neziņas.» (BG, 18:36-9) Vēlāk mēs izanalizēsim, kā fiziskā un garīgā pasaule var tikt savienota un loģiski pamatota, ļaujot mums labāk izprast mūsu esamību un mērķi dzīvē. Bet vispirms mums jāiepazīst dievišķie skolotāji, kas laikmetiem cauri atkal un atkal nāca ar to pašu informāciju. Tātad - pakavēsimies tuvāk pie šiem četriem superdieviem.

Brahmanisms un hinduisms


Ap 1500. g. pirms Kristus indoārieši no ziemeļrietumiem iebruka Indijā, lai iekarotu Indas ieleju. Nākamo tūkstoš gadu laikā ārieši virzījās uz dienvidrietumiem, nostiprinoties Gan- gas ielejā, kur radās seno indoeiropiešu valoda sanskrits un augsti attīstīta kultūra. Senindiešu svētās grāmatas vēdas ir vienas no visvecākajām, kas saglabājušās gadsimtiem ilgi. Viena no tām - «Rigvēda» - himnu grāmata aptver 10 sējumus, datētus ap 1200. - 800. g. p.m.ē. un satur ap 1017 himnu. Sakarā ar to, ka grāmatās nav atsauču uz vecākiem tekstiem, domājams, ka šīs himnas ir radušās kādu laiku pēc Vecās 1 )erības Mozus grāmatas (Exodus). Patiesi vārds «rakstība» nav pieminēts līdz pat laikam, kad ap 500. g. p.m.ē. parādījās «Mānavadharmšāstra» (Manu likumi ), ko uzskata par autoritatīvā hinduisma likumu kodeksu. Vēdas (dievišķās zinības, radītāja elpa) bija āriešu darbs, kas bija radies vēl pirms viņu ierašanās Indijā. To nodeva no paaudzes paaudzei, iedvesmojot indiešu gudros, kurus sauca par risi Sākumā bija četras vēdas, visas augsti tehniskas un apjomīgas, kuras vēlāk veidoja hindu literatūru, ko pazīstam kā «Purānas». Tiem, kuri nespēja uztvert šo mācību līmeni, tika uzrakstīta «Mahābhārata», kura ietver arī slaveno eposu «Bhagavadgīta». Tam sekoja «Vedantra Sūtra» - visu vēdisko zinību kopsavil​kums. Beidzot tika uzrakstīts vienkāršotais «Šrimad Bhagavatam». Liti gan brahmaņu vēdas ir senas, tās ir pilnīgas savā formā, jo ir izgājušas garu attīstības periodu. Tās vēstī par 33 dievu panteonu, kurš radās ap 1500. g. p.m.ē. ar nolūku izklāstīt brahmaņu uzskatus, kuri pielūdza dabas spēkus. Šie dievi bija sasniedzami ikvienam, un ikviens tos varēja iespaidot caur lūgšanām, slavināšanu un darbību. Uzskatīja, ka daži pārstāv cilvēka dievišķos priekštečus, kas par savu tikumību kā dāva​nu no uguns dieva Agni ieguvuši nemirstību. Dažkārt vērojams, ka dievi karo viens ar otru, kā tas, piemēram, notiek maiju panteonā. Viņu varā ir sodīt vai atalgot mirstīgos. Debesu un Zemes dievi, dievu māte Prithivī, kas simbolizē Zemi, un tēvs Djauss - debesis radīja pārējo vēdisko panteonu, Debesis pretstatā Zemei, un uzturēja vispārējo kosmisko kārtību. Brahma (svētais gars vai enerģija) bija viens no svētās trīsvienības aspektiem kopā ar Višnu (dēlu, miesu) un Šivu (tēvu). Skaisto dievieti Sāvitri Brahma rada no savas ķermeņa puses, izrunājot sakrālo balsienu. Viņa tā savaldzināja Brahmu, ka viņš apveltīja sevi ar četrām sejām, lai bez pārtraukuma varētu raudzīties uz Sāvitri. Tādēļ Brahma liek attēlots ar čet​rām sejām, kas atbilst četrām debess pusēm. Aditi bija arhaiskā dieviete - māte, Brahmas sieva, kura dzemdēja sešus pēcnācējus, starp kuriem bija dēli Mitra un Varuna. Mitra un Varuna veido pāri - dienu un nakti. Saule ir Mitras un Varunas acs, kas ari izskaidro to. ka Mitra un Varuna ar kaujas ratiem uzbrauc debesīs, lai sargātu abas pasaules - Debesis un Zemi, jo Saule redz visu. Djausam un Prithivī bija divi dēli - Indra un Agni. Indra bija laika (lietus) dievs un austrumu debespuses sargātājs debesīs. Agni bija upuruguns dievs, dzimis mežā kā koku un augu dzīvības spēks, kas parādās, kad berzē divus kokus vienu pret otru. Līdzīgi maiju Šiutekutli un Šipetotekam, arī viņa krāsa dienvidaustrumu debespusē ir sarkana. Sūrja un Sāvitri personificē Sauli dažādās tās fāzēs, kamēr Soma ir svētā dievišķā auga un dzēriena somas dievība, kā ari Ziemeļu zvaigznes sargātājs. Soma ar savu dzērienu, kas radīja halucinācijas un izraisīja ekstāzi, deva dieviem nemirstību uz tūkstoš gadiem. Ušasa bija skaistā rītausmas dieviete, «tā, kura modina aizmigušos ar smaidu un prieku», debesu dieviete, par kuru saka, ka viņas mīļākais ir Saule. Te saskatāma līdzība ar maiju Veneru - rītausmas dievieti, kura ir vienmēr blakus Saulei. Višnu - viens no trim dieviem radītājiem (trīsvienība) ir minēts daudz agrāk par citiem, ap 1700. g. p.m.ē. Uzskata, ka Višnu ir reinkarnēts 10 reizes kā Matsja, Kūrma, Varālia, Nara- sinha, Vāmana, Parušurāma, Rāma, Krišna, Buda un Kalki. Viņš ir pasaules glabātājs, kas valda pār vēsturi cauri laikiem un pārstāv karmu (cēloņsakarību likumu) daudzo pārdzimšanu laikā. Višnu tiek attēlots guļam uz čūskas Sešas vai kā apbruņots un cīņai gatavs jauneklis ar vairākām galvām un četrām rokām, kas tur dažādus priekšmetus- vienā rokā ir gliemežnīca (gliemežnīca bija arī Kecalkoatla -, augstākā maiju dieva - zīme),


otrā - čakra, t.i. disks, bumerangam līdzīgs ierocis ar pārdabisku spēku, trešajā rokā - vāle, ceturtajā lotoss vai loks. Dievam kaklā karājas svētais akmens Kausrabha. Nemirstības un turpmākās dzīves ideja parādās tikai «Rigvēdas» devītajā un desmitajā grāmatā. Debesu valstība bija nodrošināta tiem, kas upurēja, kas mira kaujas laukā, un tiem, kas bija devīgi. «Rigvēdas» desmitajā grāmatā lasām, ka tas, kas ievainojis savu godātāju, tiek nosūtīts uz zemāko tumsas valstī​bu, kamēr 9. grāmatā parādīts, kā Soma ienīstos un neticīgos iemet bezdibenī. «Rigvēdas» 10. grāmatas 121. himna ir pārsteidzoši līdzīga «Popol Vuh» rindām par pasaules radīšanu: «Sākumā parādījās zeltainās gaismas atblāzma — viņš bija vienīgais dzimis Dievs! Viņš radīja zemi un debesis; viņš ir tas Dievs, kam mēs sniegsim savus upurus. Viņš, kas dod dzīvību, viņš, kas dod spēku; svētību visiem sniedz viņa gaišā godība; kā ēna ir nemirstība, kā ēna ir nāve. Viņš, kas caur savu spēku ir vienīgais, kas nes pasaulei elpu un atmodu. Viņš, kas valda pār cilvēkiem un zvēriem. Viņš, kā varā ir šie sniegotie kalni, kā varā ir bangojošās jūras un tālās upes. Viņš, ktira valstība ir un bija viņa divas rokas.» Tātad mēs redzam, ka visvecākajos vēdu tekstos vairāku dievību saistība ar dabas spēkiem ir līdzīga maijiem.

Krišna Krišna bija Višnas astotā inkarnācija, trīsvienības (Brahma, Višna un Šiva) otrais aspekts, dzimis caur nevainīgu ieņemšanu, kad viņa māti Devakī «aizēnojis» Višna. Par viņa piedzimšanu Mathuras pilsētā Jamunas upes krastā, vēstīja spožas zvaigznes parādīšanās debesīs. Krišnas vārds ir sanskrita izcelsmes, ar nozīmi «ieziestais» vai «iesvaidītais». Tāpat kā valdnieks Pakals, Jēzus un Buda, Krišna mācīja, ka dvēseles šķīstīšana nāk caur upurēšanu, caur atturību šajā īslaicīgajā ilūziju pasaulē, ka ķermeņa īpašības - zināšanu trūkums, šķīstība un kaisle ierobežo garu un slēpj īsto atšķirību starp labo un ļauno. Viņš mācīja, ka šķīstītas dvēseles pēc nāves pievienosies Dievam debesīs, toties nešķīstās nolemtas vēlreiz dzīvot uz Zemes, lai rastu glābšanu. Ir teikts arī, ka Krišna, līdzīgi Jēzum, ir pakārts kokā un augšāmcēlies. Krišnas mācība ir skaidri atainota («Bhagavadgītā» (Kunga dziesma), kas ir daļa no episkās poēmas Mahābhārata. Tur sarunā starp Ardžunu un Krišnu, kas ieradies Kurukšetras kau- jaslaukā, lai palīdzētu cīņā pret brālēniem pāndavām, parādīts garīgais glābšanās ceļš. Senais stāsts sākas ar vēstījumu par aklo valdnieku Daša- ratvu, kas sēž savā mītnē tālu no Kurukšetras kaujaslauka. Tur viņa dēli cīnās ar saviem brālēniem pāndavām. Karalis ļoti vēlas uzzināt par kaujas iznākumu, jo Kurukšetra ir svēta vieta, kas atbalstītu dievbijīgos pāndavas vairāk nekā viņa paša dēlus. Viņš izsauc savu sekretāru Sandžaju, kuram ir gaišreģa spējas,


51. citi Sandžaja vēstī karalim par notikumiem tālajā Kurukšetras kaujaslaukā. lai uzzinātu par notikumiem kaujas laukā. Sandžaja ziņo valdniekam, ka abas armijas ir uz kaujas robežas, un tad laiks it kā apstājas (kā tas bieži notiek tādos šoka stāvokļos). Pāndavu vadoni Ardžunu pārņem grūtsirdība, ka jānogalina paša radinieki: «Labāk es apmierināšos ar lūdzēja tarbu nekā nogalināšu savus skolotājus.» (BG, 2:5) Krišna, visaugstāko dievu inkarnācija, Zemes radītājs, nolaižas Ardžunas kaujas ratos karotāju vidū. Krišna sāk Ardžu- nam skaidrot viņa patieso mērķi dzīvē un iemeslu, kāpēc viņš šajā mirklī atrodas kaujas laukā. Sarunu gaitā Krišna izskaidro

52. att. Grūtsirdīgais Ardžuna sava garīgā vadītāja, Visuma raditāja Krišnas sabiedrībā: «mans ķermenis trīc… mans loks krīt laukā no rokām…dzīves un nāves nozīmi, kā arī Visuma mērķi. Šāds ir grāmatas «Bhagavadgīta» sākums. Ardžunas vaimanu iemesls ir ilūzija (maija). Viņš identificē savus radiniekus ar viņu ķermeņiem, domādams, ka, nogalinot viņu ķermeņus, viņš nogalinās arī viņus pašus. Krišna izskaidro atšķirību starp ķermeni un dvēseli. Ķermenis ir tikai dvēseles pagaidu mājvieta. Dvēsele ir bijusi daudzos ķermeņos pirms šīs inkarnācijas un atkal pāries citās inkarnācijās. Kā iepriekšējā, tā ari pašreizējā inkarnācijā «dvēsele iegūst pieredzi šajā ķermenī, izdzīvojot bērnību, jaunību, vecumu un bei dzot pārejot cita. Gudrajiem nav maldīga priekšstata par to… (BG, 2:13) Krišnas padoms Ardžunam ir gan dziļi filozofisks, gan prag​matisks: «Vērojot priekšmetu savā apziņā (kam piemīt valdzinājums fiziskajā pasaulē), persona attīsta «pieķeršanos tam» (vēlmi). Tas noved pie vilšanās (tāpēc, ka mēs nevaram iegūt visu, ko vēlamies), vilšanās noved pie dusmām, dusmas pie maldiem un maldi pie sevis iznīcināšanas…» (BG, 2:62 &


63) Tad Krišna kļūst pavisam atklāts un pastāsta, ka viņš tiek inkarnēts uz Zemes, kad vien pēc viņa ir nepieciešamība: «Katru reizi, kad sabrūk garīgums un saplaukst materiālisms, es tieku inkarnēts… »(BG, 7:4) Šeit Krišna atklāj savu sākotni (Višnu) ar tā desmit inkarnā- cijām uz Zemes. Pirmo reizi tiek minēta Višnu devītā inkarnā- cija - Buda, budisma veidotājs Indijā ap 430. g. p.m.ē. Buda esot dzimis Kapilavastu, Gorakhpuras apkārtnē ap 496. g. m.ē. un miris Kusinagarā ap 419. g. p.m.ē. Sīkāk par Budu mēs runāsim nedaudz vēlāk. Pirmo reizi mēs esam minējuši «Dievu», kas apmeklējis Zemi divas reizes - kā Krišna kaujas laukā un pēc tam kā Buda. Tur, protams, nav minēti nākamie skolotāji - Kristus un valdnieks Pakals. Bet šī ir pirmā liecība par skolotāju, kas apmeklē Zemi, lai izskaidrotu dzīves mērķi. «Bhagavadgīta» turpina mācīt, ka pret visām radībām jāizturas līdzīgi (BG, 3:18), ka īstā «esamība» nav fiziska personība, kuru mēs apzinām, bet gan radošā enerģija - «Dieva» daļiņa. (BG, 9:4-7) Mūsu vislielākie ienaidnieki, šķiet, ir mūsu pieci fiziskie sajūtu orgāni (BG, 4:39): vēdu himnas salīdzina fizisko ķermeni ar karieti, kuru velk pieci zirgi, attiecīgi simbolizējot piecas sajūtas - redzi, ožu, dzirdi, tausti un garšu. Karietes groži attēlo prātu. Kučieris ir inteliģence un pasažieris - gars (dvēsele). Tas nozīmē, ka ar inteliģences palīdzību ir nepieciešams kontrolēt prātu un sajūtas, pretējā gadījumā tie kā mežonīgi zirgi vilks uz postu un izraisīs dvēseles ciešanas. Mums jāiemācās iegrožot savas sajūtas tāpat kā bruņurupucis ievelk galvu savās bruņās un atsakās kustēties. Jebkura darbība var radīt trīs varbūtības - labu, sliktu, daļēji labu vai daļēji sliktu (tas sasaucas ar maiju atziņu, ka labais kļūst par slikto un sliktais pāriet labajā, tādējādi katrai darbībai ir savas sekas un no tām jāizvairās). Ja no darbošanās nevar izvairīties, piemēram, pienākuma dēļ, tad jāatsakās no šīs darbības nestajiem augļiem. Tā darot, dzīvā dvēsele «neatstāj pēdas». Tas nozīmē, ka, gadījumā, ja cilvēks rīkojas nesavtīgi, darbības sekas to neskar, nav kar- mas, nav ciešanu. Šī koncepcija ir grūti aptverama, bet, reiz apgūta, dod mak​simālo apgaismību. Krišna apraksta arī trīs īpašības, kas veido cilvēka «dabu», proti, šķīstība, kaislība un izglītības trūkums. Ikvienu dzīvu radību dzīves laikā pārsvarā «kontrolē» viena no minētajām īpašībām. Kad virsroku ņem indivīda šķīstība, pēc nāves dvēsele aizlido uz tīriem debess jumiem, lai baudītu svētlaimi, pirms atgriezties uz Zemes un iesaistīties auglīgā darbībā. (BG, 14:9) Kad pārsvarā ir kaislība, dvēsele no jauna iedzimst cilvēkos, kas mīl aktīvu darbošanos. (I3G, 14:7). Bet, kad pārsvarā ir izglītības trūkums, dvēsele atgriežas savas attīstības sākumā, atkarībā no tā, kādā līmenī ir viņa apziņa. Ja šī dvēsele atbilst suņa apziņai, tad tā arī iemiesojas sunī. (BG, 14:8) Tiekšanās pēc šķīstības liekas cienījama darbība. Bet tā ir «darbība», kurai savukārt jāizpaužas pretdarbībā (karinā) un ciešanās. Tikai tad, kad dvēsele pilnīgi pārvar šīs īpašības, tā var izvairīties no karmas ciešanām uz Zemes. To var sasniegt, upurējot savas vēlmes un nesavtīgi mīlot radošo enerģiju gan tās dievišķajā formā, gan fragmentārajā dzīvas būtnes ietērpā. (BG, 14:26) Krišna turpina: «Vienmēr domā par Mani (Krišnu), godini Mani un ziedo Man savu cieņu. Tad tu noteikti atnāksi pie Manis. Es tev to apsolu, jo tu esi mans dārgais draugs. Atsakies no visām citām reliģijām un nododies tikai Man. Es tevi aizsargāšu no visām grēcīgajām darbībām. Tāpēc tev nav par ko baidīties… »(BG, 18:64, 65) Sekretārs Sandžaja turpina pārrunas ar karali, izsakot savas priekšnojautas, kurām ir pamats, jo pāndavām pieder veiksme. Kareivis Ardžuna gūst uzvaru šajā cīņā, pildot pienākumu bez vēlēšanās jebko iegūt. Darbodamies bez bailēm un bez cerībām iegūt kāda labvēlību, viņš izvairās no kannas.

Karma


Karmas jēdziens vairāk ir pazīstams Austrumu tautām, bet mazāk zināms Rietumos. Tas ir universāls cēloņa un seku likums, visu labo un slikto darbu kopums, kurus indivīds paveicis savā iepriekšējā eksistēšanā un kuri nosaka tā turpmāko likteni fiziskajā pasaulē katrai darbībai seko attiecīga pretreakcija Garīgajā jomā kannas likums tiecas līdzsvarot labās un sliktās darbības. Tāpat ka naktij seko diena, dienai seko nakts. Cilvēki pasi sasaista sevi ar egoistiskiem nolūkiem un darbiem, turpretī tas, kas darbojas bez ieinteresētības un tiecas aptvert augstāko realitāti, ir spējīgs pārvarēt pārdzimšanu virkni un kannas likumu. Dvēsele cieš tāpēc, ka fiziskais ķermenis nav darbojies pareizi, un šīs dvēseles ciešanas tiek nestas tālāk uz nākamo inkarnāciju fiziskajā pasaulē. Tādējādi dvēsele nākamajā dzīvē cieš šajā dzīvē darīto slikto darbu dēļ, tāpat kā nākamajā dzīvē bauda prieku par labajiem darbiem šajā dzīvē. Lūk, kādēļ Krišna dod padomu izvairīties no visa veida aktivitātēm. Faktiski inkarnācija savu spēju ietvaros cenšas noregulēt dzīves netaisnības, skaidrojot, kāpēc citi bez redzamiem iemesliem ir piedzimuši bagāti, veseli un priviliģēti, kamēr citi - nabadzīgi un slimi. Tas nosaka arī personas attīstības dažādos līmeņus, piemēram, brīnumbērni un citi talantīgi cilvēki, kas šajā pasaulē jau ierodas ar augsti attīstītām spējām, un viņiem tās nav jāattīsta smagā darbā.

Trīs pasaules un četri laikmeti Hinduistu eksistences modelis attēlots brahmaņu vēdās. Pastāvēja uzskats, ka Ks ir dievības enerģijas sastāvdaļa, dvēsele, kas ceļo starp fizisko un garīgo pasauli. Šķīstīšanās līmeņa izšķirošais faktors bija izvēle, kas noteica galīgo atbrīvotās dvēseles galamērķi.

5.9. att. Trīs pasaules. Hinduisti uzskatīja, ka pastāv trīs pasaules: Dieva pasaule, fiziskā pasaule un dvēseļu pasaule, kas veido Zemes radīšanas un iznīcības 5000 gadu periodu. Šis laikmets bija sadalīts četros vienlīdzīgos ciklos, un cikliem progresējot, garīgums pagrima, pateicoties dabai piemītošajiem spēkiem. Sākumā dievišķais pāris nolaidās no dvēseļu pasaules un pieņēma ķermenisku formu. Pasaule bija brīnišķīga, nepiesārņota vieta, un tas bija Zelta laikmets, paradīze zemes virsū. Skumjas vēl nebija pazīstamas. Dievišķais pāris vairojās un apdzīvoja savu dzimto zemi, baudīja tās augļus un ražu. Pēc 1250 gadiem iedzīvotāju skaits pieauga, viņu mājvietas kļuva pārapdzīvotas, un sākās migrācija. Tā izraisīja skumjas, jo vie​notai lielai ģimenei bija jāsadalās, un šajā posmā pirmo reizi parādījās «asaras».


54. Zemes dzīves pieci laikmeti. Iesākās Sudraba laikmets, tas pacieta jaunās izklīdušās tautas, un lai gan tas nebija tik debešķīgs kā Zelta laikmets, tomēr tas bija labvēlīgs iedzīvotāju pieaugumam. Sudraba laikmeta beigās izkaisītās tautas vairs neatcerējās savas saknes un radurakstus un uzskatīja sevi par atšķirīgām ģimenēm un ciltīm. Tā kā katra cilts attīstīja savas intereses atšķirīgi no kaimiņiem, viņu atšķirības palielinājās, un jau ap Vara laikmetu došanas vietā nāca tirdzniecība. Preces tika mainītas pret naudu. Pārapdzīvotība radīja lielāku pieprasījumu pēc proteīniem (olbaltumvielām), un cilvēki sāka nogalināt un ēst dzīvniekus. Ari pati zeme nonāca īpašnieku rokās, to iežogoja un apstrā​dāja. Vara laikmetā palielinājās dabas piesārņojums un tautu strī​di savā starpā, bet Dzelzs laikmetā 1250 gadu laikā grēks pārņēma Zemi, jo dabas bagātības sāka nevienlīdzīgi uzkrāties bagāto rokās. Cilvēki sāka zagt, šķirt laulību, pacēla ieročus viens pret otru, tehnoloģija un zinātne pārvērtās par ļaunumu. Svētās grāmatas («Rigvēda», «Brahmanas», «Mahābhārata») vēsti, ka pašreizējais Dzelzs laikmets (Kalī laikmets) aizsācies ar Krišnas nāvi, kuru gaida atgriežamies uz balta zirga kā Kalki, vēl nenākušo Višnu inkarnāciju, lai sagatavotu ceļu kosmiskai atjaunināšanai pēc tam, kad planēta īsā laikā, kas pazīstams kā ļaužu drūzmas laikmets, būs iznicināta uguns​grēkos un plūdos. Katra kosmiskā cikla beigās, posmā starp viena laikmeta bojāeju un otra radīšanu, Višna guļ uz tūkstošgalvainās čūskas Anantas (bezgalība), kamēr augšā debesīs lido Višnu teiksmainais jājamdzīvnieks Garuda, ko attēlo kā būtni ar cilvēka rumpi un ērgļa galvu, ar spārniem putna nagiem un knābi (sk. 49. ilustrāciju). Meditējot starp šiem dieviem, Višnu demonstrē savu milzīgo spēku. Mēs redzēsim, ka Buda sasniedza apgaismību ar čūskas Mukalindas palīdzību. Kristiešu literatūra vēsta, ka Ādams un Ieva krituši grēkā, čūskas kārdināti. Kecalkoatls (Pakals) bija zaļām spalvām klātā čūska. Budisms Brahmanisma noriets aizsākās ap 500. g. m.ē. galvenokārt tāpēc, ka izglītotie brahmaņi pakāpeniski sāka izjust vilšanos. Viņi sāka ticēt, ka vēdisko dievu panteons lielākoties ir poētisks izdomājums, kam nav nekā kopīga ar patiesību vai realitāti, nonākot pie uzskata, ka dievi varēja būt radušies no kopīga avota, vienas radošas enerģijas. Tā viņi sāka attīslit teoloģisko literatūru «Upanišadas» un •Purānas», kurām bija jākalpo par pamatu jau minētajām hinduistu grāmatām - «Mahābhārata», «Bhagavagīta», «Vedantra Sūtra» un «Šrimad Bhagavatam». Šis vēlāko hinduistu grāmatas māc īja par Dieva vienotību un dvēseles nemirstību, un, lai gan vēl stipri ietīta mistikā un māņticībā, šī jaunā mācība ar laiku tika attiecināta uz pareizu sevis un visas būtības izpratni. Taču tas notika tikai pēc 800 gadiem, kad bija norietējis budisms. Buda tic ēja, ka individuāla dvēsele, ciešot par iepriekšējās dzīves darbībām, var tajā pat laikā tikt


šķīstita šīs dzīves laikā, tādējādi gatavojoties nākamajai. Tas ļāva visu kastu (sociālās un reliģiskās sabiedrības kārtas) piederīgajiem izstrādāt pašiem savu glābšanās veidu, tādējādi no pašreizējā dzīves stā​vokļa pacelties augstākā rangā, ja viņi to vēlējās. No 430. g. p.m.ē. lidz 400. g. m.ē. (aptuveni 800 gadus) budisms triumfēja kā cilvēces glābējs, bet ap mūsu ēras 500. g. sāka virmot modif icēta brahmanisma un budisma sajaukuma versija - hinduisms, kas ticībā ienesa jaunas vēsmas. Jaunais režīms piespieda budistus pamest Indiju un meklēt patvērumu Ķīnā un citās Āzijas valstīs. Konkrēts Būdas dzīves laiks nav zināms, bet ir skaidrs, ka tas attiecas uz 5. gs. p.m.ē., jo Buda miris ap 420.-400. g. p.m.ē. Šrilankā iegūtā informācija liecina, ka Buda dzimis Ka- pilavastu, starp Nepālas Uimalajiem un Rapti upi ziemeļaustrumos no Oudhas. Šajā auglīgajā reģionā āriešu cilts sakju («spēcīgie») audzēja rīsus un uzturēja ciešus sakarus ar kaimiņu iedzīvotājiem no Kosalas (Oudhā), kura atradās dienvidrietu​mos.

55. ati Sēdošais Buda. Šrilankas budistu dokumenti, kas sarakstīti pāli valodā (budisma svētā valoda, sanskrita agrā modifikācija), stāsta par savu dibinātāju, kā «apgaismotais» (Buda) vai «slavinātais» (Bhagava) «lielais skolotājs Buda lūdza glābšanu un atbrīvošanu cilvēkiem»… (Buddha, Professor Oldenburg) Viņš apprecējās un kļuva tēvs dēlam Rahulam, kurš vēlāk kļuva par vienu no viņa mācekļiem. Vēlāk 29 gadu vecumā Buda atstāja mājas un kļuva par klejojošu askētu, pazīstamu ar vārdu Gautama. Kā dziļi jūtošs filantropisks filozofs viņš apcerēja vecuma stāvokļus, vājumu, pagrimumu, slimības un nāves šausmas, viņš apsvēra šīs nepilnīgās pasaules ciešanas pretstatā pilnīga radītāja priekšstatiem un uzskatiem. Šo pa radoksu ar laiku nomāca viņa paša apskaidrotās sapratnes mācība. Kāds cits dokuments raksturo viņa aiziešanu no mājām šādi: «Askēts Gautama ir aizgājis prom no mājām, būdams vēl pašos jaunības gados, pirmajā dzīves plaukumā. Askēts Gautama pret raudošo vecāku gribu noskuva matus un bār​du un uzvilka dzeltenas drēbes.» (Buddba, Professor Oldenburg) Tā meklējot garīgo apskaidrību, brīvību 1111 izglābšanos, viņš ceļoja septiņus gadus divu ievērojamu skolotāju pavadībā. Negūdams apmierinājumu, viņš tos atstāja un ceļoja cauri Magadas karalistei, līdz ieradās Uruvelas pilsētā. Te skaistā mežā viņš pavadīja daudz gadu pašdisciplinējoties, apspiežot vēlmes un tieksmes, gaidot garīgo apskaidrību. Badošanās, elpas aizturēšana un cita veida sevis pašnoliegšana nedeva rezultātus, un tieši šajā laikā viņa pieci ceļabiedri viņu pa​meta. Beidzot, sēžot zem Bodhi koka (atļnošanās koks), viņš nodevās apcerei veselu piecu nedēļu garumā, kad uznāca vētra. Tieši šajā laikā viņu apciemoja čūska Mukalinda, kura aizsar​gāja viņu, aptinoties apkārt un izplešot savu kapuci virs Gau- tamas galvas (salīdziniet Krišnas saistību ar tūkstošgalvaino čūsku Anantu un Ādama un Ievas kārdināšanu; Kecalkoatls bija pazīstams kā spalvām klātā čūska. Arī koks asociējas ar Krišnu -saka , ka viņš miris uz koka, Jēzus mira uz krusta, krusts ir centrālā figūra uz Palenkes sarkofāga vāka, attēlots kā krūšu koks ar 400 000 krūtīm.) Pēc piecu nedēļu meditācijas viņš


sasniedza bodhi - apskaidrību, apgaismību par dvēseļu pārceļošanu, un nonāca pie četrām svētām patiesībām: 1) Ciešanas apņem pašauti. 2) To cēlonis ir-vēlmes- un «pieķeršanās3) Tās var pārvarēt ar nirvānu (vēlmju, ciešanu, kļūdu, izglītības trūkuma novēršanu), «mūžīgo stāvokli-, 4) Ceļš uz n irvānu ir caur budismu. Buda bija kļuvis «atmodināts», viņš bija sasniedzis apgais​mību. «Kad es to aptvēru un kad es to ieraudzīju, mana dvēsele tika atbrīvota no ļaunām vēlmēm, atbrīvota no agrākās eksistences ļaunuma, atbrīvota no kļūdu ļaunuma, atbrīvota no neziņas. Šajā atbrīvotībā pamodās atbrīvotības izpratne; izdzisusi ir pārdzimšana, pabeigts svētais virziens, pienākums izpildīts, lai neatgrieztos šajā pasaulē; es to zināju…» (The World's Religions, G.T.Bettany, 258 lpp.) Kādu laiku viņš palika Bodhi koka tuvumā, badojoties un baudot izglābšanās prieku, kā vecākajos rakstos teikts, četras reizes septiņās dienās. Viņš izturēja un pārvarēja kārdinājumu ieiet nirvānā tūliņ, tā vietā Buda sludināja savu doktrīnu pasaulei. Viņš sastapa brahmani savā ceļā, kas iztaujāja viņu par tiesībām pieņemt nosaukumu «brahmanis», un Buda paskaidroja, ka īsts brahmanis ir izskaudis visu ļaunumu no sevis, attīrījis savu garu un uzvarējis pats sevi. Atgriežoties Varanasi, viņš sludināja saviem agrākajiem sekotājiem - askētiem doktrīnu par «vidusceļu» starp galējām pašmocībām un savu iegribu apmierināšanu. Šis vidusceļš noved pie miera, zinašanām un apgaismības, un beigu beigās uz nirvānu, ejot pa astoņiem ceļiem: 1) pareiza ticība, 2) pareizi nodomi, 3)pareiza valoda, 4) pareiza darbība, 5)pareizs dzīvesveids, 6) pareizi centieni, 7) pareiza domāšana, 8) pareiza koncentrēšanās. Ko šīs pamācības mēs vispirms uzzinām par skolotāja mācību agrīno formu un veidu, kā viņš izskaidroja ciešanu dabu: «Dzimšana ir ciešanas; vecums ir ciešanas; slimība ir ciešanas; nāve ir ciešanas; būt kopā ar nemīlamu cilvēku ir ciešanas; šķirties no mīlama (cilvēka ir ciešanas; neievērot otra vēlmes ir ciešanas; pieķerties dzīvei ir ciešanas. Ak, mūki, šī ir ciešanu īstā svētā patiesība, tās ir alkas pēc esamības, kuras pavada no dzimšanas līdz dzimšanai, kopā ar kaisli un vēlmi, kas arī atrod apmierinājumu šur un tur; kāre pēc priekiem, kāre pēc esamības, kāre pēc varas… Ak, mūki, šī ir svēta patiesība par ciešanu izzušanu, šīs kāres izzušanu caur pilnīgu vēlmes iznīcināšanu, ļaujot tai iet, attālinoties no tās, nepaturot to sevī…» (Sprediķis Kišipatas parkā Varanasi (Benaresā) bijuša​jiem pieciem biedriem - askētiem, kas kļuva par Bū​das pirmajiem skolniekiem). Tad viņš skaidroja astoņus ceļus, pa kuriem ejot viņš atklāja augstāko budisma pakāpi šajā pasaulē un dievu pasaulē. Sākot no šī brīža viņam vairs neeksistē jauna pārdzimšana. Viņš ir izgājis šķīstību un izbeidzis visas ciešanas. Buda, līdzīgi visiem pārdabiskiem dieviem, sludināja un ceļoja kopā ar mācekļiem. Pieci askēti no Varanasi bija pirmie, kas pievērsās budismam, un drīz arī citi, kas bija klīduši atsevišķi, sāka pulcēties ap viņu. Viņi no sava Skolotāja saņēma ierosmi, padomus un jaunās mācības izklāstu: «Ejiet ārā, jūs mācekļi, ceļojiet no vietas uz vietu, sniedzot cilvēkiem labklājību, daudziem cilvēkiem par prieku, žēlsirdībā uz pasauli, svētlaimei, labklājībai un dievu un cilvēku priekam. Neejiet divatā uz vienu


vietu…» Tas ielīksmoja viņu sirdis, uzsākot savu ceļu. Atgriežoties Uruvelā, Buda pievērsa sev grupu askētu un viņu vadoni Kasapu, spriežot pēc ziņām, veicot neskaitāmus «brīnumus». Visa grupa apvienojās un devās uz Magadas galvaspilsētu Radžagahu, un tur pievērsa sevai mācībai valdnieku Bimbisaru. Dižciltīgie jaunieši no Magadas pulcējās un brīvprātīgi atvēra savas sirdis un prātus atnācējiem tik aizrautīgi, ka sāka klīst baumas, ka askēti ieradušies, lai paņemtu bērnus un sievietes padarītu par atraitnēm. Būdas sabiedriskā dzīve ritēja saistībā ar Indijas gadalaikiem. Trīs lietus mēneši izraisīja nenovēršamus atpūtas periodus, un viņš apmetās pilsētās, kur pavadīja laiku kopā ar saviem piekritējiem un askētiem. Pārējā laikā viņš kopā ar saviem mācekļiem ceļoja pa Kosolas un Magadas karalistēm, izvairoties no rietumu 1 lindustānas, kur ļoti spēcīgs bija brah- manisms. Patīkami dārzi tika atvēlēti jaunajam Budam un viņa sekotājiem Radžagahas un Savathi pilsētu apkaimē, tur tika piedāvātas vietas, kur paēst, apmesties un pulcēties. Budistu grāmatās aprakstīti šie dārzi: «Ne par tālu, ne par tuvu pilsētai, labi aprīkoti ar ieejām un izejām, viegli pieejami visiem, kas par tiem interesējas, arī ne ļoti piedrūzmēti dienas laikā, naktī klusi, tālu no satraukuma un cilvēku pūļiem, vieta atpūtai, laba vieta vientuļai meditācijai…» Tur bija arī skaistas koku audzes, dīķi, kuros auga simbolis​kie lotosi, un bija ērta pulcēšanās. Līdzīgi dārzi mazākā apmē​rā plauka arī citur. Svešinieki no tālām zemēm ieradās!klausīties Būdas mācībā, kad viņš klīda pa ielām savu mūku ubagu pavadībā - šī reliģiskā brālība, ar noskūtām galvām un dzelteniem talāriem, pēc pašu vēlēšanās bija atteikusies no īpašumiem, ģimenes saitēm un iedomības un tā vietā izvēlējusies dzīvi šķīstībā. Attiecībā pret sievietēm Buda dažos jautājumos bija liberālāks un citos mazāk liberāls, salīdzinot ar brahmaņiem, kuri piespieda savas sievietes pakļauties verdziskam stāvoklim. Budisms atteicās no intīmām attiecībām ar sievietēm, tas atzina viņu tiesības kļūt par piekritējām, kas pakļaujas likumiem, līdzīgi mūķenēm, kuras bija stingri nodalītas no vīriešiem. Bet vēlākā pieredze un izpratne ar laiku mainīja Būdas uzskatus. Viņa audžumāte kopā ar mācekļiem pārliecināja viņu, ka arī sievietes ir spējīgas īstenot idejas, ejot pa astoņposmu ceļu. Šis liberālisms gan nebija bez noteiktiem likumiem, kas ierobežoja sieviešu kustību un lika pakļauties vīriešiem. Buda to komen​tē šādi: «Laiku pa laikam kāds nepārspējams skolotājs piedzimst pasaulē, lai kļūtu par vadītāju nomaldījušamies mirstīgajiem, pilnīgi apskaidrots, svētlaimīgs Buda, kurš nopietni izprot Visumu, dievus un cilvēkus un sludina savas zināšanas citiem. Patiesību viņš sludina kā vārdiski, tā garīgi, jauku tās pamatos, jauku tās procesā, jauku tās piepildījumā, liek izprast augstāko dzīvi - visā tās šķīstībā un pilnībā.» Būdas doktrīnas pieņemšana tika uzskatīta par augstas pakāpes upuri; vēl augstāks upuris bija - kļūt par mūku; bet visaugstākais - iegūt atbrīvošanos un apziņu, ka «es nekad vairs neatgriezīšos šajā pasaulē».

Liktenis un līdzība par vistu Tāpat kā brahmanismā un kristietībā, arī budistu mācības augstākajos līmeņos bieži sastopamas līdzības. Buda ticēja, ka liktenis izpaudīsies tur, kur tas var izpausties. Šo domu ilustrē līdzība par vistu: Kad vista izdējusi 8, 10 vai 12 olas un ir kārtīgi perēju​si, kārtīgi sēdējusi uz tām, kārtīgi vērojusi tās, iespējams, ka viņas sirdī rodas šāda vēlēšanās: «Kaut mani mazie cālēni pāršķeltu čaumalu ar saviem mazajiem nadziņiem vai knābīšiem un iznāktu ārā gaismā un drošībā.» Protams, ka šie mazie cālēni pārplēsīs čaumalu ar saviem nadziņiem vai knābīšiem un iznāks ārā drošībā. Tieši tāpat kāds brālis, apveltīts ar piecpadsmit reižu lielāku apņēmību nekā citi, noteikti iznāks gaismā, noteikti sasniegs


augstāko gudrību, noteikti iegūs vislielāko drošību. Līdzība māca, ka rezultāts ir pilnīgi drošs, lai kā arī nešaubītos vista vai ticīgais (Sacred Books oftheEasl, Professor Oldenburg). Ir interesanti izpētīt «līdzību» kā mācību līdzekli. Šī sazināšanās forma ir pierādījusies kā efektīvs mehānisms maksimālai informācijas saglabāšanai un gadsimtiem ilgi kritusi auglīgā augsnē. Gudrības panākumi meklējarņi rakstitā vārda un attēla savienojumā, kura saturs iespaido klausītāju un tādējādi liek secināt, ka prāts ir vairāk pakļauts iztēlei nekā vārdi. Tēli, šķiet, paliek atmiņā, kamēr vārdi paiet secen un pazūd. Tādēļ nav brīnums, ka lielie Skolotāji ir izmantojuši līdzības vai kā valdnieks Pakals, attēlus, lai nodotu gudrības tālāk. Zināšanas var papildināt, bet gudrībai jau jābūt iegūtai. Līdzības apvienojums ar attēlu nepieļauj pārpratumus vai divdomības. Un, lūk, Buda saka: «Es jums pastāstīšu līdzību; ar līdzības palīdzību daudzi gudrie uztver teiktā nozīmi.» Viņa paša sludināšana ir salīdzināta ar ārsta darbu, izvelkot saindētas bultas no rētām un pārvarot ļaunumu ar zālēm. Līdzīgi lotosam, kura zieds ir virs ūdens, bet saknes dubļos, ari budisti neietekmējas no dzīves. Tā mēs nonākam pie Būdas nāves, ka teikts «Lielās nāves grāmatā», kas tiek salīdzināta ar sprediķi. Grāmatas autors ir nezināms, tā parādās apmēram 100 gadus pēc Būdas nāves - ap 4. gs. beigām p.m.ē. Grāmatā minēts, ka Būdas vecums ir aptuveni 80 gadi. Tajā aprakstīts arī viņa pēdējais ceļojums no Magadas galvaspilsētas Radžagahas uz Pataliputu - nākotnes galvaspilsētu, kuras uzplaukumu viņi pareģo. Šajā ceļojumā Buda smagi saslima, tomēr apspieda slimību cerībā sniegt atvadu runu saviem mācekļiem. Viņš stāsta Ānandam, ka neko nepatur sev un vairs nevēlas vadīt brālību sava vecuma un slimības dēļ: «Mans ceļojums tuvojas nobeigumam. Es esmu savas dienas saskaitījis, man jau tuvojas 80, un es jūtos kā nobraukti rati, Ānanda, tikai ar palīdzību varu kustēties uz priekšu, tā, man šķiet, ka apgaismotā ķermenis var pārvietoties tikai ar lielu piepūli…» Viņš aicina savu tautu rast patvērumu tikai sevi un nemeklēt to ārpusē, un visam pāri būt dedzī​giem mācoties. Pēdējā Būdas dzīves brīdī un pēdējā kārdinājumā vīzijā ierodas kārdinātājs Māra un paziņo, ka, tā kā visi darbi ir pa​veikti, ir pienācis laiks mirt, bet Budam tikšot doti vēl trīs mēneši dzīvei. Bet, kad Buda izvēlējās nāvi un noraidīja tiesības dzīvot, notika milzīga zemestrīce, šausmīga un baisma, pērkons dārdēja pie debesīm. Kad Buda to redzēja, viņš izpauda savas jūtas sajūsmas himnā un nobeigumā apkopoja savu mācību saviem mācekļiem: Mana dzīve ir pilnīga un nobriedusi, mana dzīve tuvojas galam: Es jūs atstāju, es šķiros no jums, paļaudamies tikai uz sevi! Esiet godīgi tad. ak. brāļi! Svētīgi, pilni domu! Esiet stingri apņēmībā! Rūpējieties par savām sirdīm! Kas neuztraucas, bet turas stingri pie šīs patiesības un likuma, Šķērso dzīves jūru un darīs galu bēdām! Dažas dienas vēlāk, sāpju pārņemts, viņš ieradās Kusina- gārā, kur bez kurnēšanas klusībā aizgāja mūžībā, un viņa pēdējie vārdi bija veltīti dažiem mācekļiem: «Skatieties tagad, brāļi, es pārliecinu jūs, sakot, ka trūdēšana ir visām lietām piemītošā sastāvdaļa. Veidojiet savu glābšanos ar čaklumu…» Tad sekoja zemestrīces un mežonīgs pērkons. Būdas bēres notika Kusinagārā, ar visu godību, kāda pienākas karalim, viņa ķermeni 500 kārtās ietinot kokvilnā un jaunā audumā, ievietojot divos dzelzs traukos un beidzot kremējot viņu uz smaržīga sārta. Leģendas stāsta, ka nepalika ne kvēpu, ne pelnu, izņemot kaulus, kurus sadalīja astoņās daļās, un uz katras no tām tika veidots kapukalns.


Jēzus no Nācaretes

Praktiski viss, ko zinām par Jēzu, nāk no evaņģēlijiem (grieķiski «pasludināšana»), kurus viņa sekotāji Matejs, Marks, Lūka un Jānis uzrakstījuši pēc Jēzus nāves, un tie veido Jaunās Derības pamatu. Ir arī vēl citi teksti, ne tik ļoti slaveni. Vispazīstamākais ir Toma evaņģēlijs. Domājams, ka tas ir uzrakstīts otrā gadsimta sākumā. 63. g. p.m.ē. Romas impērija pletās uz austrumiem līdz pat Palestīnai. Šis reģions aizņēma ap 8000 kvadrātjūdžu, un to apdzīvoja apmēram 1 miljons ebreju. Viņi kļuva par piespiedu kalpiem varenajai Romas armijai, kas viņus apspieda finansi​āli, lai iegūtu līdzekļus ceļu, tiltu un celtņu būvēšanai. 57 gadus vēlāk, piedzīdams nodokļus, Romas imperators Augusts izdeva dekrētu, ar kuru noteica summu, kāda iedzīvotājiem jāmaksā nodokļos, un šī dekrēta dēļ iespējamie Jēzus vecāki devās 90 jūdžu garajā ceļā uz Betlēmi. Viņa māte Marija nebija precējusies, bet saderinājās ar Jāzepu, kad kļuva grūta nevainīga no Svētā Gara. Marijai un Jāzepam sekoja vīzijas un sapņi, pārliecinot viņus, ka bērnam jāpiedzimst un jāaug ģimenē, tādēļ viņi piekrita stāties laulībā un izpildīt dievišķās pavēles. Jēzus piedzima pieticīgā kūtiņā Marijas un Jāzepa 90 jūdžu garā ceļojuma beigās Betlēmē. Pēc tam debesīs parādījās spoža zvaigzne. Šī parādība ir kopīga visu četru superskolotāju piedzimšanai. Ja atceramies, Buda parādījās kā spoža zvaigzne mātes klēpī, bet Kecalkoatls bija pazīstams kā visspožākā zvaigzne debesīs, dvīņu zvaigzne Venera. Jēzus piedzimšana piepildīja daudzus Vecās Derības Mozus grāmatās izteiktos pareģojumus. Viņš auga galdnieka ģimenē, pavadīdams savus pirmos dzīves gadus trimdā Ēģiptē. Kā zināms, Jāzeps un Marija bija bēguši no despotiskā ķēniņa Hēroda. Kā rakstos teikts, Jēzus bija brīnišķīgs bērns, kam patika ebreju Svētie raksti un tradīcijas, kuras saglabāja ebrejiem dzīvību tuksnesī, līdz pat Mozus likumiem un stāstiem par patriarhiem, kas iekļauti Toras pirmajās piecās Mozus grāmatās (Pentateihs). Tās tiek uzskatītas par ebreju ticības pamatdokumentiem. Mums zināms, ka, Jēzum kļūstot vecākam, viņš arvien vairāk interesējās par šiem rakstiem, lai gan nav daudz ziņu par viņa darbību no 12 līdz 30 gadu vecumam. Jēzus kā Skolotāja dzīve, pretstatā iesācēja darbībai, šķiet, iesākās pēc tikšanās ar viņa priekšgājēju Jāni Kristītāju. Vadoties pēc Lūkas, Jēzus sāka sludināt 30 gadu vecumā, ātri vien iegūstot grupu sekotāju (mācekļu). Viņš devās uz Gali- leju un nodibināja jaunu draudzi Kapernaumā. Tā bija maza pilsētiņa ezera krastā ar 5000 iedzīvotāju un atradās starp Damasku un Aleksandriju. Viņš mācīja Mozus likumus un desmit baušļus no Vecās Derības. Tauta viņu ievēroja kā neparastu sludinātāju un bija pārsteigta par viņa mācību, jo Jēzum bija liela autoritāte un šī sludināšana nebija vienkārša runāšana. Protams, viņa mācība balstījās uz likumiem, kurus Dievs ar Mozus muti bija pavēstījis Vecās Derības 2. Mozus grāmatas Hxodus 20. nodaļā. Lūk, kristietības 10 baušļi: Un Dievs sacīja visus šos vārdus, teikdams: 1.Tev nebūs citus Dievus turēt manā priekšā. 2.Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem. 3.Tev nebūs tā Kunga, sava Dieva, vārdu nelietīgi valkāt. 4.Piemini sabata dienu, ka tu to svētī. 5.Godini savu tēvu un savu māti. 6.Tev nebūs nokaut. 7.Tev nebūs laulību pārkāpt. 8.Tev nebūs zagt. 9.Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko. 10.Tev nebūs iekārot sava kaimiņa namu.


Kristīgā mācība ietver un izstaro mīlestību, līdzjūtību, žēlsirdību un aicina visu cilvēci uz brālību, piederīgu vienam Dievam Tēvam. Bet šī mīlestība nav tikai sentimentāla, ne arī tāda, kas eksistē divu brāļu starpā, kas gatavi mirt viens par otru. Tas ir tā, bet arī daudz vairāk. Ir viegli aizraut lidzigi domājošus cilvēkus, bet šis vīrs mīlēja tos, kuri nebija viņam līdzīgi, tos tālākos, pat ļaunos un neķītros, un, tā darbojoties, veidojās jauni ideāli: «Tas ir mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā es jūs esmu mīlējis» (Jāņa ev. 15:12). Tāda mīlestība var pārvarēt nepateicību, ļaunumu, Dieva noliegšanu. Šī mīlestība no sirds tiks sniegta arī tiem, kas neko nav darījuši, lai to nopelnītu, tā tiks sniegta visiem, kam ir jebkāda labestības dzirkstelīte. «Un kam nav?» - teica Jēzus, jo viņš apgalvoja, ka visu Tēvs nevēlas neviena cilvēka pazušanu. Viņa izpratne bija kā neredzamajam Dievam Tēvam. Viņš visu redz un vēro savu bērnu rīcību, domas un darbus. Nevienā citā reliģijā Tēvs nav tik cieši tuvu pie saviem bērniem - labiem, sliktiem un nepateicīgiem. Ticība, ka pienāks pēdējā tiesas diena, kad dvēsele saņems atmaksu par darbiem laicīgajā dzīvē, kristiešiem ir vissvarīgākā. Ceļš uz pestīšanu bija garīga rakstura ceremonija bez maksāšanas un bez jebkādiem norādījumiem. Grēki tiks piedoti, un piedošana atbrīvos dvēseli no vainas nastas, iegūstot šķīstīšanu caur garīgo patiesību. Atklātība domās un darbos ir daudz svarīgāka par labdarības «aktu».

Līdzības Jēzus mācība bieži tika pasniegta līdzībās - kā literāri un reizē tēlaini stāsti. Parasti tās bija alegorijas, kas lika attēlam stingri nostiprināties apziņā. Šāda veida saziņas līdzekli mēs jau novērojām attiecībā uz Budu un valdnieku Pakalu. Līdzības nolūks bija radīt klausītājā dziļas pārdomas par stāsta apslēpto būtību un iedvesmot uz izmaiņām. Mateja evaņģēlijā (13:4—5) Jēzus norāda uz to, cik dažādi cilvēks reaģē, dzirdot Dieva vārdu: «Un viņam sējot, cita sēkla krita ceļmalā: un putni nāca un to apēda. IJn cita krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes; un tā tūdaļ uzdīga, tāpēc ka tai nebija dziļas zemes. Bet cita krita labā zemē un nesa augļus, cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus.» Šie vārdi vēstī, ka tie, kuri pieņem Dieva mācības, gūst apbrīnojamus rezultātus. Ievērojamais ebreju teologs rabīns Mozus Maimonīds saka: «Ikreiz, kad atrodat mūsu grāmatās kādu stāstu, kura realitāte ir pretrunā veselajam saprātam, tad esiet droši, šis stāsts satur dziļu alegoriju, slēpjot kādu dziļu mistisku patiesību. Jo absurdāk tas uzrakstīts, jo dziļāka garīgā gudrība.» (Hidden Wisdom in the Holy Bible, G. Ilodsons.) Kristus atklāti vēstī, ka daļa zināšanu ir ar nolūku apslēptas: «Kam ir ausis, tas lai dzird.» (Jāņa atklāsmes grāmata, 13:9) Saviem mācekļiem viņš saka: «Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus, bet pārējiem līdzībās; lai tie redzēdami ne​redz un dzirdēdami nesaprot.» (Lūkas ev., 8:8-10) Iemesls šādai noslēpumainībai kļūst skaidrs, kad dzirdam viņa vārdus: «Nedodiet svētumu suņiem, nemetiet savas pērles cūkām priekšā, ka tās ar savām kājām viņas nesamin un atgriezdamās jūs pašus saplosa.» (Mateja ev., 7:6) Rolands Petersons savā grāmatā «Katram ir taisnība» (Everyone is Right) piebilst: «Kāda noteikta mācība varbūt iznī​cinoša, nokļūdama to rokās, kas ir morāli nesagatavoti. - iznī​cinoša sev un citiem.» Rezumējot īsumā, rodas jautājums - vai tas bija valdnieka Pakala nolūks - slēpt savas svētās zinības, izsakot tās alegorijās? Paslēpt no arheologu un kapeņu aplaupītāju acīm? Paslēpt no meklētājiem un domātājiem, kā aprakstīts svētajā maiju grā​matā «Popol Vuh»? Atgriežoties pie Jēzus, bez līdzībām bija arī citi brinumi, kas padarīja viņu slavenu: viņš varēja dziedināt slimos ar kai​lām rokām vai vienkārši ar savu gribu. Līdzīgi pārējiem trim superdieviem, Jēzus darīja brīnumus, kā aprakstīts Jaunajā Derībā. Viņš varēja


pārspēt fizikālās likumības, sasniegt pārdabiskus rezultātus un piedevām dziļi ieskatīties fizikālās matērijas pamatos. Viņš zināja, kā apziņa iespaido materiālo pasauli. Šī sapratne nenāca no šīs pasaules.

Jēzus brīnumdarbi Ir ļoti daudz dokumentētu pierādījumu par Jēzus brīnumdarbiem. Daži attiecināmi uz spēju pavairot ēdienu - piemē​ram, Galilejā, lai apgādātu kāzu mielastu, viņš pārvērta ūdeni vīnā. (Jāņa ev. 2:1-11) Pie Galilejas jūras viņš apmierināja zvejnieku vajadzības: «Un to darījuši (kā Kristus bija teicis) tie saņēma lielu pulku zivju, tā ka viņu tīkls plīsa.» (Lūkas ev., 5:6) Uzzinot par Jāņa Kristītāja nāvi, Kristus, ļaužu pūļa pava​dīts, devās tuksnesī. Kad metās vakars, viņa mācekļi nolēma sūtīt ļaudis prom, lai viņi paēstu, bet Jēzus teica: «Tiem nav jāiet projām; dodiet jūs tiem ēst.» Bet tie uz viņu sacīja: «Mums šeit nav nekā vairāk kā piecas maizes un divi zivis». Un viņš sacīja: «Nesiet man tās šurp,» un ļaudīm viņš pavēlēja nosēsties zālē, ņēma tās piecas maizes un divi zivis, pacēla savas acis uz debesīm, pateicās, pārlauza un deva tās maizes mācekļiem, un mācekļi ļaudīm. Un visi ēda un paēda, un salasīja no atlikušām druskām divpadsmit grozus pilnus. Un to, kas ēduši, bija ap pieci tūkstoši, neskaitot sievas un bērnus…» (Mateja ev., 14, 1621) Tajā naktī viņu redzēja staigājam pa jūras virsu un mājam savam māceklim Pēterim piebiedroties viņam, bet Pēteris sāka grimt un sauca: «Kungs, palīdzi man!» Un tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: «Mazticīgais, kāpēc tu šaubījies?…» Un tie, kas bija laivā, metās viņa priekšā ceļos un sacija: «Patiesi tu esi Dieva Dēls.» (Mateja ev., 14, 30-33) Citi brīnumi ir saistīti ar slimnieku dziedināšanu, to ir daudz, un tie ir labi dokumentēti: Kapernaumā Jēzus izdziedinājis Pētera sievasmāti no drudža (Marka ev., 1: 30) un lepras slimnieku. Viņš atdzīvināja kādas atraitnes dēlu (Lūkas ev. 7, 12-15) un tajā pašā stundā «viņš daudzus dziedināja no sērgām un sāpēm, un ļauniem gariem, un daudziem akliem viņš dāvināja acu gaismu.» (Lūkas ev., 7:21) Tic ir tikai nedaudzi no daudziem brīnumiem, kas turpinājās Nainē, Gadarā, Dekapolē, Betsaidā, Tabošā, Jeruzalemē un citās vietās.

Kristiešu uzskati par reinkarnāciju Vēstulē galatiešiem (6:7) lasām: «Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus.» Šī piezīme netieši sasaucas ar kannas būtību: par visiem grēkiem jāmaksā. Katrai darbībai seko atbilstoša pretreakcija. Tas, kas dod mīlestību, arī saņems mīlestību, un tas, kas nāk ar naidu, arī piedzīvos naidu. Ja ticam šai mācībai, tad mums ir jāpieņem arī pārdzimšanas ideja. Jo ne jau katram sliktajam tiek atmaksāts par sliktajiem darbiem viņa dzīves laikā, un tāpēc ir jābūt kādai citai dzīvei, kur kļūst iespējama grēku nožēlošana, iepriekš aprakstīta kā «pļaušana». Pārdzimšana Jaunajā Derībā minēta vairākos gadījumos, īpaši runājot par Jāņa Kristītāja izcelsmi: Mateja evaņģēlijā teikts, ka Jānis Kristītājs ir pārdzimušais Vecajā Derībā minētais Klija. (Mateja ev., 11:11-14) Vēlāk mācekļi jautā Jēzum: «Kā tad rakstu mācītāji saka, ka Elijam jānākot papriek- šu?» Bet viņš atbildēja un sacīja: «Ēlija gan nāk un visu atkal sataisīs. Bet es jums saku: Ēlija jau ir atnācis, un tie viņu neatzina, bet ar viņu darīja, ko gribēja. Tā arī Cilvēka Dēlam būs jācieš no viņiem.» Tad mācekļi saprata, ka viņš uz tiem runāja par Jāni Kristītāju. (Mateja ev., 17:10-13) Jāņa evaņģēlija (3:13) Jēzus sludina: «Jo neviens nav uzkāpis debesis, kā vienīgi tas, kas no debesīm nāc is.» Ši doma apliecina iepriekšējo eksistenci. Pētnieki secinājuši, ka rein karnācija kristīgajā


baznīcā šodien vispār netiek mācīta, daudz izplatītāka tā bija agrākajā baznīcā. Senāko laiku baznictē- vi Origēns, ap 200. g. m.ē., un Sv. Klements no Aleksand- rijas bieži tiek citēti kā reinkarnācijas atbalstītāji. Origēns raksta: «Vai tad nav pareizi, ka dvēselēm jāiemiesojas ķermenī, vadoties pēc viņu nopelniem un iepriekšējiem darbiem, un tām, kuras ir izmantojušas savus ķermeņus, lai paveiktu pēc iespējas labākus darbus, vajadzētu būt tiesīgām iemiesoties ķermeņos, kuni kvalitāte būtu pārāka par iepriekšējo? Dvēsele vienā brīdī atstāj ķermeni, kurš bija vajadzīgs, bet tagad nav piemērots tās mainītajam stāvoklim un to apmaina uz citu. (Ko Contra Celšu»! - citēts «Reincarnation» - Head ā Cranston). Nisas bīskaps Sv. Gregors ap 350. g. m.ē. rakstīja: «Ir pilnīgi nepieciešams, ka dvēselei jātop dziedinātai un šķīstītai, un, ja tas nenotiek dzīves laikā uz zemes, tas jāpabeidz nākamajās dzīvēs.» Izplatoties Jēzus mācībai, viņš kļūst pazīstams kā «Jūdu ķēniņš». Tomēr tieši ebreju garīdzniecība protestēja, pastāvot uz to, ka viņš neatbilst priekšstatiem par Mesiju, kā pareģots Vecajā Derībā. Galu galā viņš bija nabadzīga galdnieka dēls, dzimis kūli, bez tiesībām saukt sevi par ķēniņu. Un kā šis vīrs Jēzus varēja teikt, ka viņš ir Dieva Dēls? Tā bija zaimošana!

56. att. Romiešu kareivji gatavo Jēzu nāvessoda izpildīšanai. Hbreju garīdzniecībai šķita, ka romieši ir pārāk iecietīgi pret Jēzus darbošanos un viņa mācību, jo vairāk rūpējas par likumu un pavēļu ievērošanu un nodokļu piedzīšanu. Tomēr Jēzus pretinieki sazvērējās, lai ievilinātu Jēzu lamatās un ebreju sinedrijs (augstākā tiesa, kas sastāvēja no 71 locekļa) uzskatīja viņu par vainīgu zaimošanā un nodeva viņu romiešiem sodīšanai. Romieši, nebūdami pārliecināti, kā rīkoties, nodeva Jēzus likteni nobalsošanai, kur ar balsu pārākumu nolēma viņu sodīt ar nāvi - sist krustā (sāpīgs rituāls, notiesāto pienaglojot pie krusta lēnai nāvei). Pēc nāves Jēzu ielika kapā un atstāja. Trīs dienas vēlāk viņš atgriezās dzīvē, lai pirms uzkāpšanas debesīs sludinātu pēdējās pamācības saviem mācekļiem. Tas bija pēdējais izaicinājums un sasniegums kā ūdensšķirtne un pagrieziena punkts visiem Jēzus atzinējiem. Kļuva zināms, ka viņš cieta un mira uz krusta, lai rādītu cilvēcei Radītāja ceļus. Augšāmcelšanās akts simbolizēja mūžīgo dzīvi. Nāve bija pārdzimšana, iespējama tiem, kuri sekoja viņa mācībai. Viņš parādīja, ka mūžīgā dzīve nāk caur upurēšanos, ka gara šķīstība var tiki iegūta caur mīlestību un piedošanu. Viņš uzņēmās pasaules grēkus, kurus bija atnesusi Ēdenes dārza čūska. Pasaules reliģijas


Kad esam rūpīgi apskatījuši visus četrus superdievus, īsumā jāpievēršas arī citām pasaules reliģijām, lai noskaidrotu, vai tās pašas īpatnības atrodamas arī citās ticībās.

Islams hinduisms un budisms sakņojas brahmanismā, un Buda bija Višnu devītā inkarnācija. Kristietības un islāma saknes stiepjas jūdaismā. Islāms ir musulmaņu reliģija, kurai ir 600 miljoni sekotāju visā pasaulē. Piekritēju ziņā islāms ir otrā lielākā pa​saules reliģija aiz kristietības. Galvenie islāma svētie raksti - Korāns stāsta par pravieša Muhameda darbiem. Muhameds ir dzimis mūsu ēras 570. gadā koriešu ģimenē Mekā, arābu pasaules centrā. Viņa māciba atšķiras no agrākajām mācībām, kuras pauda vēdas un Tora. Tā radās, Muhamedam transā meditējot, un to Korānā pierakstīja viņa sekotāji. Viņš nedzīvoja kā Dieva Dēls vai Dievs, kā to darīja Krišna, Buda, Jēzus un Pakals. Viņš bija tikai brīdinā​tājs un sūtnis. Agrākajiem Skolotājiem ir daudz kā līdzīga: Buda bija Viš- nu (Krišna) devītā inkamācija, kas darīja brīnumus; Jēzus darīja brīnumus un valdnieks Pakals atstāja šifrētas maiju zināšanas, īstus brīnumus, kas pamazām tiek atšifrētas. Korāns principā noliedz brīnumu kā pravieša misijas patiesuma apliecinājumu, jo islāma galvenais brīnums ir pats Ko​rāns. Tomēr Korāna tekstā ir mājieni uz. brīnumainiem notiku​miem Muhameda dzīvē. Kecalkoatlam, kas iemiesojies kā zaļām spalvām klāta čūska, ir līdzība ar Krišnu (Višnu), kas atgriežas Kālī laikmeta beigās, t.i., mūsu laikmetā, lai sargātu nākamo Zelta laikmetu, un starplaikos meditē čūskas un šāva teiksmainā jājamdzīvnie- ka, putnu valdnieka Garudas sabiedrībā (sk. 49. ilustrāciju). Vienīgi Muhamedam nav nekāda sakara ne ar putnu spalvām, ne ar čūskām. Ir vēl citas lielākas atšķirības, kas superdievus atšķir no Muhameda. Viņam bija daudz sievu un, pretēji iepriekšējiem Skolotājiem pacifistiem viņš reliģijas vārdā izcīnīja daudzas kaujas. Viņam bija daudz sasniegumu: pirms Muhameda ierašanās Arābijā valdīja elkdievība, katrai dienai visa gada garumā bija savs elks, notika cilvēku upurēšana elkiem, zēla kanibālisms, iekāre, izlaidība, azartspēles un dzeršana. Muhameda centieni izpaudās ticībā tikai vienam Dievam un akcentēja patiesīgumu, taisnīgumu, laipnību 1111 žēlsirdību, dzeršanas un laulības pārkāpšanas aizliegumu. Islama uzskats par Muhamedu ir skaidri pausts Korānā: «Muhameds ir tikai parasts ziņas nesējs, īstie vēstneši pirms viņa ir aizgājuši.» (III, 144, The Meaning ofthe Glorious Koran, M.M. Pickfall.) Vairākās vietās Korānā ir pieminēta reinkarnācija. Sūrā (Korāna grāmata) III 27: «Nakts pāriet dienā, tāpat kā dienai seko nakts. Dzīve seko pēc nāves, tāpat kā nāve pēc dzīves.» Sūra II 28 vēsti: «Un jūs bijāt miruši, un viņš jums atgrieza dzīvību. Un viņš jums atnesīs nāvi un atkal dos jums dzīvību, un beigās paņems jūs pie sevis.» Sūra II 286 atzīst kannu: «Allāham neviena dvēsele nav ārpus viņa redzesloka. Un tu saņem to, ko esi nopelnījis…» Un 25 nodaļā, Sura Zakhrat Meccan rindas 5-10-6: «Tāpat kā lietus pārvērš sauso zemi zaļā, ražu nesošā laukā, tā arī Dievs atgriež mirušos dzīvē, lai viņi mācītos…» Jāpiemetina, ka, lai gan islāms atzīst reinkarnāciju, par to daudz netiek runāts. Vairāk tika uzsvērta «darbības šķīstīšana». Ar to nodarbojās sūfisma kults, kurš sakās turpinām un sekmējam islāma ezoteriskos principus.

Konfūcisms


Konfūcijs dzīvoja no 551.-479. g. p.m.ē., un Ķinā viņam bija vismaz 600 miljoni sekotāju. Viņš bija vairāk Filozofs nekā reliģijas skolotājs, tāpēc konfūcisms tiek uzskatīts par filozofijas paveidu. Konfūcijs nepretendēja uz oriģināla domātāja statusu, bet gan izstrādāja praktiskus likumus, kā vadīt cilvēku no bērnības cauri visai dzīvei. 34 gadu vecumā viņš sastapa Laodzi, 85 gadus veco filozofu, daoisma dibinātāju, valsts arhīvu uzturētāju un grāmatas Daodedzin autoru. Laodzi jautāja Konfūcijam vai viņš saprot Dao (dievišķo ceļu), un Konfūcijs atbildēja, ka viņš šo mācību ir meklējis jau daudzus gadus. Tas pamudināja Laodzi piemetināt: "Šīs zināšanas nevar tikt uztvertas ar nemitīgu pakaļdzīšanos, tās ienāks jūsu sirdīs, ja dosim tām patvērumu.» (Laodzi Interviews with Confucius in WorldReligius, G.T.Bettanv.) Laodzi rakstīja: Dzirdot par ceļu, vislabākie cilvēki godīgi izpētīs tā garumu. Viduvēja persona mācīsies par to, paņems to un noliks atpakaļ. Bet vulgārie cilvēki, dzirdot jaunumus, skaļi pasmiesies, un, ja viņi nesmiesies, Tas nebūs īstais ceļš. (Laodzi, Daodedzin) Konfūcija mācība izplatījās ar gudriem teicieniem, bet viņš nekad nepretendēja uz oriģinalitāti. Par savām mācībām viņš teica: «Esmu tikai pārraidītājs, bet ne radītājs.» Kad viņam jautāja par cilvēkiem, viņš teica: «Mīliet cilvēkus»; par kļūdu meklēšanu: «Piedodiet mazas kļūdas»; par labestību viņš saka: «Labāks nekā tas, kas zina, kas ir pareizi, ir tas, kas mīl to, kas ir pareizs»; par Dievu: «Vai debesis jebkad runā? Gadalaiki no​maina viens otru un visa radība plaukst un aug. Vai debesis jebkad runā!» Šis mācīšanās veids neatstāja iespaidu uz Laodzi, kas pēc tikšanās ar Konfūciju viesim teica: «Tie, par kuriem jūs runājat, ir miruši, un viņu kauli ir sairuši pīšļos; tikai viņu vārdi paliek. Aizmetiet savu lepnību un daudzās vēlmes, savus glaimojošos paradumus un mežonīgo gribu. Tās jums nedos nekādas priekšrocības.» Laodzi norādīja, ka Konfūcija ceremonijas, godbijība pret senatni un paštaisnība lielā mērā veido pretstatu gara «klusumam» un «racionālismam» viņa paša mācībā, kurā viņš centās paturēt sevi apslēptu un nezināmu. Cits filozofijas veids ir sintoisms Japānā, kas ir it kā daois- ma un budisma sajaukums. Vēl ir arī sīza, ko piekopj daudzi vidusšķiras japāņi. Sintoisms nozīmē «dievu ceļš», un to var raksturot kā dabas un senču kultu, ticību, ka visām nedzīvām lietām - kokiem, klintīm, vējam, ugunij, kalniem un debesu ķermeņiem — j>ie- mīt gars. Protams, te nav nekā kopīga ar mūsu četru reliģiju dibinātājiem - Krišnu, Budu, Kristu un Pakalu brīnumdarītājiem, kuri pasaulei atnesa pārdabiskas zināšanas. Arī citas, mazākas reliģijas, kuras ir nenoliedzami svarīgas to pielūdzējiem, bet diezgan atšķirīgas no četrām, par kurām diskutējam plašāk, šeit netiek sīkāk iztirzātas, kā piemēram, džainisms (līdzīgs budismam), zoroastrisms (sakņojas Vecajā Derībā) un tā atzars parsisms-abi Indijā.

Kecalkoatlisms Palenkes mozaīkas maska liecina, ka valdnieks Pakals bija zaļām spalvām klātā čūska Kecalkoatls. Par to nav šaubu. Viņš mums atstāja mantojumā īstu brīnumu - apslēptās maiju zināšanas. No uzrakstiem uz tempļa sienām, no mirušā valdnieka kaulu vecuma mēs zinām, ka viņš dzīvojis no mūsu ēras 703. līdz 743- gadam un miris 40 gadu vecumā. No kurienes radās tādas zināšanas, kas deva iespēju uzcelt tik sarežģītu pilsētu kā Teotivakana jau 900 gadus agrāk, ap 200. g. p.m.ē.? Izpētot acteku priekšstatus par Kecalkoatlu, rodas secinājums, ka par Kecalkoatlu tika saukti arī citi cienījami valdnieki pirms un pēc Pakala un vārds Ketcalkoatls kļuvis par augstāko priesteru - reālo Tulas valdnieku titulu. Acteki ticēja, ka Ket- sals Topilcins - Kecalkoatls 10. gs. valdījis tolteku galvaspilsētā Tulā (ap 50 jūdžu no šodienas Mehiko). Dokumenti liecina, ka pēc šīs 10. gs. inkarnācijas Kecalkoatls atkal solījis atgriezties 16. gs. Iepriekšējais 10. gs valdnieks raksturots kā «garš, gaišu ādas krāsu, bārdains vīrietis» un slavēts kā gudrs skolotājs, kas dzīvojis dārgā mājā, celtā no nefrita, sudraba,


spalvām un baltiem un sarkaniem gliemežvākiem». Tas viss izklausās ļoti pazīstams un līdzinās mūsu ēras 700. gada Kecalkoatla valdnieka Pakala sarkofāga vākā paustajām atziņām. Uzrakstu templī atradās nefrita maska, kas attēlo valdnieku Pakalu kā spalvām klāto čūsku, akmens lāde ar trīs sarkaniem gliemežvākiem un vienu baltu, kurā ielikta viena pērlīte cinobrā, kas ir vispārpieņemtais merkurija nosaukums. Sarkofāga iekšpuse arī bija izkrāsota ar cinobru. Tas vedina domāt, ka vēstures dati ir vai nu sajaukti, vai ari valdnieks Pakals atkal tika inkarnēts Tulā 250 gadus pēc savas nāves Palenkē. Domājams, ka viņam varētu būt vēl agrāka inkarnācija Teotivakanā, un tās arī bija zināšanas, kas nodrošināja varenās pilsētas celtniecību. Tieši tādēļ pilsēta varēja tā attīstīties un uzplaukt. Ir arī citas līdzības, kas vieno mūsu četrus superdievus, kuri atšķīrās no pārējiem praviešiem un skolotājiem. Piemēram, 10. gs. valdnieks Ketsals Topilcins Kecalkoatls bija Či- malmas dēls. Bonampakas sienu gleznojumi vēstī, ka Čimalma kļuva grūta, norijot nefrīta pērlīti, kura pat nepieskārās viņas ķermeņa iekšējiem orgāniem. Līdzīgi Jēzus mātei Marijai, fiziskais tēvs nebija iesaistīts arī Ketsala Topilcina Kecalkoatla ieņemšanā - tā bija nevainīga un brīnumaina. Vai šie fakti liecinātu, ka valdnieks Pakals, agrākais Kecalkoatls, bija «brīnumainā veidā» iecerēts līdzīgs Jēzum?

Četru superdievu salīdzinājums Senās brahmaņu vēdas, kas datētas ap 1700. g. p. m. ē., apcerēja Visuma radīšanu un attēloja, kā Krišna, «universālais radītājs», apciemo Zemi Kurukšetras kaujaslaukā (konkrētais Krišnas un Ardžunas sarunas laiks nav zināms). hindu poēma «Mahābhārata» arī apstiprina Krišnas identitāti ar dievu Višnu, vienu no dievu svētās trīsvienības. Par Višnu saka, ka viņš ir reinkarnēts 10 reižu, devītā inkarnācija irSidhar- ta Buda ap 430. g. p. m. ē. Būdas māti sauca Maija, (ilūzija). Kā mēs jau redzējām, tad 5000 gadu ilgais hindu cikls veidojas no četriem vienādiem laika posmiem, kurus pārvalda Višnu. Starp cikliem viņš atpūšas uz čūsku valdnieka Šeša un putnu valdnieka Garudas spalvām. Viņš tiks reinkarnēts kā Kalki, parādoties uz balta zirga, Kāli laikmeta beigās. Gan Krišna (Višnu), gan Buda (Višnu) darīja brīnumus. Jēzus darīja brīnumus un bija dzimis nevainīgā ieņemšanā. Saka, ka viņš bija Dieva dēls, Dieva iemiesojums, kas sludinājis mīlestību un šķīstīšanu caur upurēšanu. Viņš bija jūdu ķēniņš. Paredz, ka viņš drīz nāks atkal. Apglabāti zem piramīdas Centrālamerikas džungļos, vēl ta​gad guļ maiju valdnieka Pakala kauli. Viņš mums atstāja brīnumainas ziņas, kas liecina, ka Pakals gan devis, gan ņēmis dzīvību, ka viņš bijis spalvām klātā čūska un valdījis pār garu un miesu, bet miris caur upurēšanu. Paredz, ka viņš nāks atkal. Visi četri superdievi atnesa kopigu vēstījumu, proti, ka cilvēce ir radīta, lai «šķīstītu garu», un neveiksmes gadījumā cilvēks ir nolemts reinkarnācijai un ciešanām nākamajās dzīvēs. Viņi visi ticēja kanniskajiem principiem, ka par visiem grēkiem pret savu tuvāko sekos atmaksa. Visi parādi jānomaksā vai nu šajā, vai nākamajā dzīvē. Mēs nevaram darīt sliktus darbus un cerēt, ka izglābsimies no soda. Tātad mums jāapstājas uz mirkli un jāpajautā: «Vai kāds mums cenšas kaut ko pavēstīt?» Jo pamatīgāk mēs pētām šos četrus Skolotājus, jo visnotaļ nozīmīgāka kļūst viņu mācība. 57 at! Superdievu ticības un mācības


Krišna, Huda, Jēzus un Pakals rādīja mums ceļu uz vismī- lošo Dievu, uz gaidāmo paradīzi un uz mūžīgo dzīvi. Viņi to demonstrēja ar brīnumdarbiem un pārdabisku inteliģenci, ko nesa uz Zemi ar katru


inkarnāciju, ar katru ierašanos. Viņi mums ir devuši izpratni par garīgumu un parādījuši, ka atkal piedzīvosim sāpes un ciešanas uz šīs Zemes, ja neizvēlēsi​mies grūtāko no ceļiem. Tajā pašā laikā maiju atšifrētās, atkodētās, atšķetinātās, atminētās liecības mums stāstīja un rādīja, ka Zeme tiek periodiski iznīcināta, viss pārvēršas nebūtībā. Mēs varam neticēt reinkarnācijai, un tomēr laiku pa laikam mūs apgaismo par tās ceļiem. Vai ir kaut kas vēl ārkārtīgāks par piedzimšanu divreiz vienā vietā? Ko mēs šeit darām? Ko tas viss nozīmē? Protams, ka mums jāapvieno fiziskā pasaule ar garīgo, par kuru mums nemitīgi vēstī mūsu četri superdievi. No vienas puses, mēs esam pakļauti fiziskai iznīcībai no otras - garīgai atpestīšanai. Ja mums ir jārod atbildes uz šiem jautājumiem, kas nodarbinājuši domātājus gadiem ilgi, tad vispirms mums jāmeklē šo divu pasauļu samierināšana un, šķiet, vajadzētu jautāt - kāpēc šķietami labsirdīgais Visuma radītājs ir izvēlējies to fiziski iznīcināt ik pēc zināmiem gadu tūkstošiem? Kādam mērķim kalpo šī dvēseļu riņķošana? Kāpēc dzīvot, novecot un mirt, ja mums jāatgriežas, lai atkārtotu izrādi atkal un atkal?


Desmitā nodaļa Dzīve, nave un visums Visās pasaules reliģijās radītājs «Dievs» ir attēlots kā «gaisma». Dievu varētu arī salīdzināt ar elektromagnētisko enerģiju, ar avotu, pirmsākumu, kas izpaužas kā «gaisma». Šķiet, ka pastāvēja arī uzskats, ka Dievs ir mīlestība, un, iespējams, tādēļ cilvēki vēlējās vairāk Dieva, lai gūtu vairāk mīlestības. To varētu apzīmēt arī ar vārdiem «esi labāks». Mums pravieto, ka «Dievs radīja cilvēku pēc savas līdzības». Cilvēks var «augt» tikai caur «upurēšanu» - cilvēkam jāupurē daļiņa no sevis, proti, vīrietim - sperma, sievietei - sava olšūna. Līdzīgi kā ābelei jāupurē ābols, lai izaugtu jauns augļu koks. Tātad vienīgais zināmais augšanas mehānisms Visumā ir upurēšana. Vai tas gluži vienkārši varētu būt, ka Dievam jāupurē daļa no sevis, pirms viņš sāk augt? Bet Dievs ir enerģija, un, kā Alberts Einšteins mums atgādina, enerģiju nevar iznīcināt, tā var tikai pāriet no viena stāvokļa otrā. Šī attiecība ir ietverta viņa slavenajā formulā e = mc, kas nozīmē, ka enerģija (e) pārvēršas masā (m) un masa (m) var tikt pārvērsta enerģijā (e). Kad masa iet bojā, liela daļa enerģijas atbrīvojas, kuru izsaka gaismas ātrums vakuumā (c). Tātad, ja kāds smagais metāls, piemēram, urāns sadalās, rodas ļoti liela eksplozija, atomeksplozija. Līdzīgi notiek ar enerģiju - tā saspiežot pārvēršas par masu. Vismaz no matemātiskā viedokļa raugoties, tas liek domāt, ka sākumā eksistēja zināms enerģijas avots, daļa no tā atdalījās un pārvērtās masā, lai veidotu Visumu. Iepriekš lūkojoties pēc mehānisma, kurš izskaidrotu astroloģiju, nonācām pie astroģenētiskās teorijas, kura parādīja, ka gan bioritmus, gan auglības ciklus kontrolē Saules radiācija. Mūsu pētījumi par Saules plankumu veidošanās aktivitāti deva iespēju izprast mehānismu, kas veido katastrofu un bojāejas ciklus. Vēlāk, atšifrējot maiju skaitļu sistēmu un apbrīnojamo Palenkes sarkofāga vāku, mēs nonācām pie secinājuma, ka maiji pirms vairāk nekā tūkstoš gadjem bija ne tikai atklājuši šīs kopsakarības, bet arī nonākuši otrā galējībā, reizē slēpjot un mēģinot nodot tālāk zināšanas. Viņi radīja noslēpumu, kuru atklāt pa spēkam būs tikai dažiem, bet ne visiem. Vēl svarīgāk ir tas, ka Palenkes sarkofāga vāks nes mums garīgo vēsti, kā dvēsele caur šķīstīšanos var savienoties ar Radītāju vai inkarnēties no jauna un atgriezties uz Zemes. Lai rastu atbildi, kas ir dzīves jēga, vispirms jāsaskaņo fiziskais ar garīgo. Mēs redzam, ka fiziskā pasaule periodiski iznīkst un atkal atdzimst. Tāpat garīgajā pasaulē mēs redzam, ka dvēsele vai nu atrodas pastāvīgā atpūtas vietā - pie Dieva, vai reinkarnācijā uz Zemes, un tās iespējas noteic izvēle Mums jājautā - kādēļ šādas lietas vispār pastāv? Kāpēc ir fiziskais, un kāpēc ir garīgais? Kāpēc labsirdīgajam Radītājam periodiski jāznīcina tas, ko viņš ir radījis? Lai rastu atbildi uz šo jautājumu, pievērsīsimies Radītājam. Pirmatnējais Radītājs bija «enerģija», daudzās mācībās tas ir atainots kā «gaisma» vai Dievs Radītājs, kas simbolizē universālu labestību vai mīlestību. Vienīgais, kas ir labāks par šo Dievu, ir izteikts definīcijā «esi vēl labāks». Tātad pirmatnējā Radītāja mērķim jābūt - attīstībai. Jau iepriekš minētajā piemērā - analoģijā ar ābeli - secinājām, ka vienīgais zināmais attīstības mehānisms ir saistīts ar upurēšanu. Tādēļ mums jāsāk pētīt pirmatnējais Radītājs no brīža, kad viņš sevi upurē: Kad enerģija (e) labajā pusē atlūzt, tā pārvēršas mazā, fiziskā Visumā, ko modernā zinātnē pazīst kā procesu «lielā eksplozija». Visums ietver sevī visas zvaigžņu, planētu, klinšu, mākoņu utt. īpašības vai, kā izsaka Alberts Einšteins: e = mc2 . Tātad, no vienas puses, pastāv radošā enerģija, no otras - fiziskais Visums, lai gan «Dieva attīstība, izaugsme» vēl nav sasniegta. Protams, ka radošās enerģijas lielums šajā stadijā ir samazinājies, bet, kā mēs to redzēsim, tas ir tikai pagaidu starpposms, kuru mēs pieņemam modeļa attīstības gaitā, un tas kļūs


aizvien iespaidīgāks. Tāpēc, ka mums ir fiziskā pasaule, mēs varam atpazīt «laika» koncepciju. Līdz ar laiku mēs varam atpazīt evolūciju. Caur evolūcijas procesu uz Zemes notiek ķīmiskas reakcijas, kas kompleksi palielina dzīvo šūnu kopumu. Šīs šūnas spēj ģenerēt elektriskos lādiņus un kļūst arvien sarežģītākas, kā rezultātā elektriskais lādiņš palielinās. Ar laiku tas kļūst pietiekami

liels, lai pieveiktu un atrautu kādu radošās enerģijas daļiņu. Tādējādi cilvēkam attīstoties fiziski, kādā evolūcijas procesa posmā tas iegūst dvēseli (sk. 4. pielikumu). Pirms mēs attīstām savu modeli tālāk, ir nepieciešams izprast atšķirību starp fizisko un metafizisko pasauli. Fiziskās pasaules likumi ir gluži vienkārši: ja man ir $1 un tev ir $1, un mēs tos apmainām, tad man ir $1 un tev ir $1. Tas, šķiet, pierāda, ka fiziskajā pasaulē mēs nevaram kaut ko iegūt no nekā. Metafiziskajā pasaulē tas ir citādi: ja man ir viena ideja un tev ir viena ideja, tad mēs varam apmainīties ar idejām. Tagad man ir divas idejas - un arī tev ir divas. Mēs katrs varam savu garīgo bagātību dubultot bez maksas. Gadsimtiem cauri visi Skolotāji - mesijas ir pravietojuši «mīlestību pret savu tuvāko». Vai tas saprotams tā: ja es tevi mīlu, es varu dubultot savu «spriegumu», savu emocionālo ener​ģiju? Vai šī radošā enerģija, atbrīvojusies no mana dziestošā ķermeņa, varētu atgriezties pie sava pirmavota, tādējādi nodrošinot Radītāja augšanas procesu? Tas saskaņotu dievišķo augšanas būtību ar ideju par fizisko iznīcību un nepieciešaniību atdot atpakaļ šķīstīto dvēseles enerģiju. Kad vien notiek fiziska iznīcība, šķīstītā dvēsele atgriežas pie Radītāja. Šis skaidrojums attaisno periodisku pasaules iznicināšanu, jo re​zultātā palielinās mīlestības apjoms Visumā. Tā ir Dievišķās Saskaņošanas teorija. Tātad mēs esam uzzinājuši, kā Saules magnētiskā aktivitāte regulē fizisko iznīcību, un mums uzskati par reinkarnāciju uz Zemes jāsasaista ar jauniegūtajām atziņām no Falenkes sarkofāga vāka. Ja mīlestība attīra dvēseli, tad naids tieši pretēji - to iznīcina. Tātad no naida vajadzētu par katru cenu izvairīties. Dvēselēm, kuras savu šķīstību («spriegumu»), dzīvojot uz Zemes, nav pietiekami sasniegušas, jāatgriežas, lai mēģinātu vēlreiz. Protams, ja šķīstības līmenis nav pietiekams, nākamajā inkarnācijā jāapvienojas ar zemāku, mazvērtīgāku fizisko ķermeni (zemāku spriegumu). Tātad dvēsele cietīs iepriekšējās dzīves pārkāpumu un naida dēļ. Šī garīgā atziņa par vainas izpirkšanu labi saderas ar karmas atziņu. Dievišķā saskaņotība un atkārtotā garīgā vainas izpirkšana salīdzina dvēseles migrēšanu ar lietus lāsi, kas ir dzimusi un tiek uzskatīta par individuālu esamību. Vēlāk tā mirst, un lietus lāses savienojas straumēs, kas kļūst par upēm un plūst uz okeāniem, lai atkal paceltos debesīs un pārvērstos par lietus lāsēm. Garīgajā pasaulē dvēseles enerģijām ir izvēle šķīstīties, augt un atgriezties pie radošās enerģijas, vai arī neattīrīt sevi un tikt reinkarnētai nākamajam mēģinājumam.


59.att Dvēseļu teoriju apkopojums Dvēseles ceļojums ir kā lietus lāses, kas pārdzimsi daudzas reizes. Šķīstība nāk caur mīlestību un upurēšanu. Attīrītās dvēseles atgriežas pie Radītāja un Radītājs attīstās. Sliktas dvēseles atgriežas uz Zemes, lai šķis titos vēlreiz. Laiks Laiks steidzas, kad esam laimīgi vai aizņemti, un velkas gliemeža gaitā, kad jūtamies nelaimīgi vai garlaicības mākti. Tas nozīmē, ka laika jēdziens pastāv mūsu prātos un pats par sevi laiks nemaz neeksistē. Skaidrs, ka laika jēdziens aizsākās ar «lielo sprādzienu». Pirms tam elektromagnētiskā enerģija nozīmēja visu, un nekas nenotika pirms nekā. Nebija nekādu «notikumu». Tikai pēc tam, kad enerģija pārvērtās masā, parādījās «lietas» un notikumi izvērtās viens pēc otra vai viens pirms otra; tas nozīmē, ka laiks garīgajā pasaulē neeksistē, tas eksistē tikai fiziskajā. Mazliet pārsteidz tas, ka «laiku» varam saprast tikai brīdī, kad vērojam sevi spogulī. Mūsu attēls, gadiem ejot, kļūst vecāks. Bet mēs 80 gadu vecumā jūtam to pašu, ko jutām tad, kad mums bija tikai 8. Dvēsele nemainās «…ieroči to neievaino, uguns to nesadedzina, ūdens to nesamērcē un vējš to neizžāvē… Tā ir mūžīga, izplatījusies tā nemainās, tā ir nesatricināma un vissenākā» - atgādina «Bhagavagīta». Dvēselei ne​eksistē laika nojēga. Veselais saprāts mums saka, ka visām lietām jābūt sakārtotām tā, lai tās atbilstu laikam. Māte dzemdē meitu, un laiks liecina, ka meita nevar dzemdēt māti, tā vismaz tas izskatās. Mēs varam ņemt miltus, olu, ūdeni, cukuru un sviestu, sajaukt to visu kopā, cept vienu stundu un izcept kūku. Bet laika jēdziena likumi neļauj mums krāsnī uz stundu likt miltus, cukuru, olu, glāzi ūdens un sviestu un tikai pēc


tam to visu samaisīt kopā. Tā, lūk, šīs lietas notiek fiziskajā pasaulē. Bet ja man būtu meita, kura būtu stāvokli laikā, kad es «mirtu», nekas nevarētu liegt manai aizejošajai dvēselei pārvietoties uz meitas dzemdi, ja dvēsele to vēlētos. Tādā gadījumā es būtu piedzimis kā savas meitas dēls, viņa būtu mana māte. Garīgajā pasaulē nav ierobežojumu, un tas ir tas, ko maiji centās izskaidrot ar savu dievu panteonu, kur dievi radīja paši savu vecomāti Koatlikue un Kecalkoatlu, kas, tāpat kā daudzi citi, piedzima no Ejekatla un no sava dēla. Mēs uzzinājām, kā šķīstās dvēseles (kuras neatgriežas pie Dieva) nākamajā dzīvē reinkarnējas labākā ķermenī, un viņas arī gūst labumu no «laika» - rodas augstāka līmeņa dvēseles enerģija, kas spēj ātrāk iziet caur apakšzemi un nākamajā 5000 gadu ciklā reinkarnēties ātrāk par citām. Tā vietā, lai pēc 5000 gadiem atgrieztos uz Zemes Dzelzs (elles) laikmetā, tā varētu atgriezties pēc 3750 gadiem nākamajā Vara laikmetā, iespējams arī jau Sudraba vai Zelta laikmetā. Tāpat ir skaidrs, ka zemāka sprieguma dvēseles atgriezīsies ne tikai nepilnīgā organismā, bet arī reinkarnēsies vēlākā laika ciklā, lai ciestu kādā sliktākā evolucionārā cikla perioda. To var apkopot, pielietojot modeli, kurš parāda dzīves fi​ziskās un garīgās puses (sk. 60. att.). Attēla kreisajā pusē mēs redzam, ka periodiska fiziska iznīcība ir atkarīga no polu sasvēršanās mehānisma, kas garantē, ka dvēselēm pietiks fizisko ķermeņu, kur iemiesoties un attīrīties. Attēla labajā pusē parādīts, kā atkārtotās garīgās izpirkšanas teorija saskaņo dvēseļu repatriāciju miesā ar kannas jēdzienu: atskaite par pagātnes darbību. Pilnībā šķīstītās dvēseles atgriežas pie Dieva, pie Visuma radošās enerģijas, un, pildot Dievišķās saskaņošanas prasības - dievišķo plānu, veicina Dieva attīstību.

DIEVS UN MĪLESTĪBA Uztverot eksistenci šādā veidā, mēs atbrīvojamies no savām intelektuālajām bažām. Viss ir gluži skaidrs: Dievs ir elek​tromagnētiskā enerģija, mīlestības izpausme. Ikviens no mums ir niecīga radošās enerģijas daļiņa. Pieņemot, ka mēs mīlam viens otru, Visuma mīlestībai ir jāpalielinās, un līdz ar to tā plešas plašumā. Mēs piedzimstam, mēs šķīstāmies, mēs mirstam, un Visums izplešas. Mēs esam Vi​sums. Es esmu tu un tu esi es. Viss, kas mums ir jādara, ir jāmīl Dievs. Šo atklāsmi atbalsta maiju svētā grāmata «Pupol Vuh», savos vēstījumos stāstot par pirmajiem Dieva mēģinājumiem radīt cilvēku.

Pirmais mēģinājums Pirmais mēģinājums radīt cilvēci cieš neveiksmi. Tā vietā Dievs rada tikai dzīvniekus. Pēc Zemes radīšanas pirmie sen​tēvi sacīja: «Vai šeit vienmēr būs klusums un miers zem kokiem un vīnogulājiem? Būs labi, ja kāds tos apsargās.» Tā viņi sacīja, meditējot un runājot. Tūlīt tika radīti brieži un putni. Nekavējoties viņi deva briežiem un putniem mājokļus. «Brieži gulēs uz lauka upes krastā un aizās. Te jūs būsiet biezokņos, ganībās, mežos, jūs vairosieties, staigāsiet uz četrām kājām, un tās jūs balstīs. Lai notiek tā!» Tā viņi runāja. Tad viņi arī nozīmēja mājvietas lieliem un maziem putniem. «Jūs dzīvosiet kokos un vīnogulājos. Jūs vīsiet ligzdas; šeit jūs ari vairosieties. Jūsu skaits palielināsies koku zaros un vīnogulājos.» Tā tika pavēlēts briežiem un putniem; viņi savu uzdevumu pildīja uzreiz un atrada savus mājokļus un ligzdas. IJn pēc četrkājaino dzīvnieku un putnu radīšanas Radītājs sacīja viņiem: «Runājiet, kliedziet, tralliniet - katrs pēc savas piederības un daudzveidības.» Tā tika teikts briežiem, putniem, pumām, jaguāriem un čūskām.


«Izrunājiet mūsu vārdu, slavējiet mūs, savas mātes, savus tēvus… dieviniet mūs.» - tā viņiem tika sacīts. (UOP 84., 85. lpp.) Bet viņi nevarēja runāt kā cilvēki, viņi tikai šņāca un kladzināja. Kad Radītājs redzēja, ka viņi nespēj nosaukt savus vārdus, tas teica: «Tas nav labi, tā kā jums nav spējas runāt, jūs tiksiet izmainīti. Mēs pārdomājām: jūsu barība, ganības, mājokļi un ligzdas būs aizas un meži, tāpēc, ka jūs nespējat mūs apbrīnot …. mēs radīsim citas būtnes.» Tādējādi dzīvnieki tika nolemti kaušanai un ēšanai. (UOP, 85. lpp). Kā mēs redzam, tad radītāji tēvi lika dzīvniekiem darīt divas lietas: 1) vairoties un 2) slavēt (mīlēt) tos. Ja viena no šīm divām prasībām nevarēja tikt izpildīta, tad nebija ievērota arī Dievišķā saskaņošana. Ir nepieciešams, lai pastāvīgs skaits ķermeņu un garu šķīstītos caur mīlestību, pretējā gadījumā radīšanas būtība ir zaudēta.

Otrais mēģinājums: dubļi Šī iemesla dēļ bija jānotiek vēl vienam mēģinājumam, lai radītu cilvēku: «Mēģināsim atkal. Veidosim viņu, kurš lolos un spēcinās mūs! Ko darīt, lai viņi mūs pielūgtu un atcerētos uz Zemes? Mēs jau mēģinājām ar pirmajiem radījumiem: bet mēs nespējām viņus iemācīt neslavināt, negodināt mūs. Tātad cen​tīsimies veidot tos kā paklausīgas, godīgas būtnes, kas lolos un spēcinās mūs… Tad notika radīšana un veidošana. No dubļiem viņi veidoja (cilvēka) miesu. Bet tie redzēja, ka tā nav laba. Tā izkusa, bija mīksta, nekustējās, tai nebija spēka, tā gāzās zemē, bija ļengana, nevarēja grozīt galvu, seja liecās uz vienu pusi, šīs radības skatiens bija neskaidrs, tā nevarēja atskatīties. Vispirms tā ru​nāja, bet tai nebija saprāta. Ātri tā izmirka ūdenī un nevarēja nostāvēt kājās. Un Radītājs un veidotājs sacīja: «Mēģināsim vēlreiz, jo mūsu radības nespēs nestaigāt, ne vairoties… Ko darīt, lai tās pilnveidotu tā, lai mūsu pielūdzēji, mūsu atbalstītāji būtu izdevušies? Tad viņi griezās pie pareģiem, sakot: «Jums jāstrādā kopā un jāatrod veids, kā veidot tādu cilvēku, kas mūs lolos un spēcinās, piesauks un atcerēsies mūs\… (UOP, 87. lpp.)

Trešais mēģinājums: koks viņi atkal mēģina: «Acumirklī figūras tika veidotas no koka. Tās izskatījās kā cilvēki, tās runāja kā cilvēki un apdzīvoja zemes virsu. Viņi eksistēja un vairojās. Viņiem bija meitas un dēli, šīm koka figūrām. Bet viņām nebija ne dvēseļu, nesaprata, viņas neatcerējās Radītāju, savu veidotāju, un viņas bezmērķīgi staigāja uz visām četrām. Viņas vairs neatcerējās debesu sirdi un tāpēc zaudēja labvēlību. Tas bija tikai mēģinājums, mēģinājums izveidot cil​vēku.

Ceturtais mēģinājums: cilvēki Lūk, pirmo četru radīto cilvēku vārdi: Jaukais smejošais jaguārs Nakts jaguārs «Nesaķemmētais»(mierīgais) jaguārs Mēness jaguārs Tiem nebija ne mātes, ne tēva. Viņus tikai «sauca» par cilvēkiem. Viņi nebija dzimuši no sievietes, nebija dzemdināti ne no Radītāja, ne no veidotāja, nedz arī no sentēviem… tikai no brīnuma… viņus veidoja Ra​dītājs. (UOP, 167. lpp.) Tā ka viņiem bija cilvēka izskats, tie bija cilvēki; viņi runāja, sazinājās, redzēja un dzirdēja,


staigāja, tvēra lietas; viņi bija gudri un skaisti cilvēki, un viņiem bija cilvēka figūra. Viņi bija apveltīti ar inteliģenci; viņi redzēja, un tūlīt viņi varēja redzēt tālu, viņiem bija laba redze, viņi labi orientējās visās pasaules lietās. Kad viņi skatījās, acumirklī viņi varēja visu redzēt sev apkārt, un viņi vēroja pēc kārtas debesu jumu un zemes apaļo veidolu. Viņi redzēja lietas, arī paslēptas tālumā, pat bez kustē​šanās uzreiz viņi redzēja pasauli un, protams, kur vien viņi nebija, viņi visu redzēja. Liela bija viņu gudrība, viņu skatiens aizsniedza mežus, klintis, ezerus, jūras, kalnus un ielejas. Patiesībā viņi bija apbrīnojami cilvēki (pirmie četri). Acumirklī viņi sāka redzēt visu, kas notiek pasaulē. Tad riņipateicās Radītājam un meistaram. «Mēs patiesi pateicamies jums divas un trīs reizes! Mēs esam radīti, mums ir dota mute un seja, mēs runājam, mēs dzirdam, mēs domājam, un mēs staigājam; mēs jūtamies pilnīgi un labi, un mēs zinām, ko nozīmē tālu un tuvu; mēs redzam visu lielo un mazo, debesīs un uz zemes. Mēs jums pateicamies par mūsu radīšanu, ak, Radītāj un meistar! Par to, ka tu mums esi devis esamību. Ak. mūsu vecmāmiņ, ak, mūsu vectēv/»viņi sacīja, pateicoties par viņu radīšanu un veidošanu… Viņi spēja visu izzināt, viņi izpētīja visas četras zemes puses (stūrus), četras debespuses un visu zemes apaļo veidolu… (IIOP, 168. Ipp.) Beidzot Radītājs bija veiksmīgi izveidojis tādu radību, kas spēj vairoties un tajā pat laikā godina Radītāju. Tomēr viss nav tik vienkārši: «Bet Radītājs un meistars neuzklausīja to ar prieku: «Nav labi, ko mūsu radības, mūsu darbi saka; viņi visu zina - lielo un mazo,» viņi saka. Un tā sentēvi noturēja apspriedi atkal: «Ko mēs ar viņiem tagad darīsim? Lai viņu skatiens saredz tikai to, kas ir tuvumā, ļausim viņiem ieraudzīt tikai vienu zemeslodes pusi! Tas nav labi, ko viņi redz. Vai, iespējams, viņi nav mūsu radījumi? Vai viņiem ir jābūt dieviem? Un ja viņi nevairosies ar rīt​ausmu, kad saule lec? Un ja viņi nevairosies,? » (UOP, 169. lpp.) Tas ir ļoti interesants Radītāju pavērsiens atpakaļ. Vispirms viņi vēlas radīt inteliģentas būtnes, vēlas, lai viņi vairojas un slavina viņus, bet ir radījuši īpaši inteliģentus dievus, kuri nevairosies. Tāpēc, ka viņi «zina visu-, mēs pieņemam, ka šīs radības saprot Visuma kārtību, saprot vispārējo radīšanas (eksistences) teoriju. Un viņi zina, ka «bērni», kurus viņi dzemdēs, nebūs viņu bērni, bet tikai reinkarnētās dvēseles. Zinot to, nebūs pamudinājuma vairoties, jo, radot bērnus, viņi īstenībā nemaz nevairo sevi, bet vienkārši re​producē citus. Tādējādi Radītāji atkal noturēja konsīliju: «Pārskatīsim mazliet viņu vēlmes, tāpēc ka nav labs tas, ko mēs redzam. Vai viņiem varbūt jābūt līdzīgiem mums, viņu meistariem, kas var redzēt tik tālu, kas visu zina?…» Un tā viņi runāja un nekavējoties mainīja sava darba, radījumu veidu. Tad Radītājs iepūta miglu viņu acīs, kas aizmigloja viņu acu gaismu tā, kā spogulim uzpūš dvašu. Viņu acis tika aizklātas, un viņi varēja redzēt tikai to, kas atrodas tuvumā, tikai to, kas viņiem bija saprotams. Šādā veidā gudrība un visas pirmo četru cilvēku zināšanas. izcelsme un kiču rases aizsākumi tika iznīcināti. Šādā veidā Radītājs radīja un veidoja mūsu vectēvus, mūsu tēvus… (IJOP, 169. Ipp ) Šķiet, šeit ir attēlots Radītājs Dievs, kas iepūta miglu (solā- ro vēju) cilvēkos (viņu gēnos). Šī radiācija aizmigloja viņu acis (izsauca ģenētisko mutāciju - 12 personību tipus), samazinot viņu iztēles spējas (inteliģenci) līdz līmenim, kas no vienas puses, noregulēja vairošanos tādu, kādu mēs to zinām šodien, un, no otras puses, ļāva «slavināt Radītāju caur indivi​duālo izvēli». 12 personību tipi redz pasauli atšķirīgi - daži redz tālu (inteliģentie) un daži tikai savā degungalā (neinteli​ģentie). Un tā šodien mēs vairojamies un daži izvēlas slavēt meista​ru, un Visums izplatās, kā tam ari jābūt. Iepriekš, runājot par «Popol Vub» un cilšu migrāciju, mēs īsi pieskārāmies nedaudzo tēvu aiziešanai viņsaulē sakarā ar viņu atstāto, slēpto informāciju maiju noslēpumos. Šī pētījuma nobeigums, kas sīkāk aprakstīts turpmāk, apliecina arī pirmo četru radito bērnu upuri, slavējot Radītāju: «Un tagad mēs pastāstīsim par pirmo četru (cilvēku) nāvi: Jaukais smejošais jaguārs, Nakts jaguārs, Mierīgais un Mēness jaguārs - tā viņus sauca. Tiklīdz viņiem radās priekšnojauta par nāvi, viņi sapulcināja savus bērnus. Viņi nebija slimi, viņiem nebija ne sāpju, ne agonijas, un viņi deva padomu saviem bērniem.


(UOP, 204. lpp.) Viņiem visiem bija dēli (izņemot Mēness jaguāru), viņi patiesi bija upurētāji. Tā viņi atvadījās no saviem dēliem. Visi četri bija kopā, un viņi sāka dziedāt, jūtot skumjas savā sirdī; un viņu sirdis raudāja, un viņi dziedāja Kamuku, tā sauca dziesmu, ko viņi dziedāja, atvadoties no saviem dēliem. «Ak, mūsu dēli! Mēs aizejam, atstājot savu padomu un gudrību, mēs atstājam jūs. IJn arī jūs, kas nākušas no mūsu attālās zemes, ak, jūs sie​vas!» Viņi teica savām sievām un no katras atvadījās. «Mēs ejam atpakaļ uz mūsu pilsētu, tur jau savā vietā ir mūsu dievs Briedis (Šipetoteks, upurēšanas Dievs) - redzams jau debesīs. Mēs uzsāksim savu atgriešanos, mēs esam pabeiguši savu misiju šeit, mūsu dienas ir beigušās. Domājiet par mums, neizdzēsiet mūs no savas atmiņas, neaizmirstiet mūs. Jūs ieraudzīsiet savas mājas un savus kalnus atkal, apmetieties tur, un tā tam jābūt. Turpiniet savu dzīvi, un jūs atkal redzēsiet vietu, no kurienes mēs atnācām.» (UOP, 204., 205. lpp.) Pēc šiem vārdiem Jaukais smejošais jaguārs atstāja savas esības simbolu: «So es atstāju jums par piemiņu. Tas būs jūsu spēks. Es atvados, piepildīts ar skumjām,» viņš piebilda. Tad viņš pameta savas esības simbolu Pizon-Gagal(varenības kodolu), tā to sauca. Tas nebija redzams, tāpēc ka tas bija apslēpts un to nevarēja atšifrēt. (IJOP, 205. Ipp.) Viņus neapbedīja ne viņu sievas, ne viņu bērni, jo viņi pazuda neredzot. Bija redzams tikai tas, ka viņi ir aizgājuši, tāpēc ši piemiņa bija ļoti dārga. Tā atgādināja viņiem par tēviem, un viņi dedzināja vīraku to piemiņai. …Šādā veidā šie četri nomira, mūsu pirmie vectēvi un tēvi; šādā veidā viņi pazuda, atstājot savus bērnus 1 le- kavica kalnā, tur, kur viņi palika. …Viņi atcerējās savus tēvus: liela svētlaime viņiem bija tēvu esības simbols. Viņi to nekad neatšifrēja. Tas bija vienmēr apslēpts un kopā ar viņiem. Varenības simbols - tā viņi to dēvēja… ko viņu tēvi bija atstājuši viņu aprūpē kā savas esamības simbolu…» (UOP, 206. Ipp.) Svētā grāmata «Popol Vuh- bija paslēpta no meklētājiem un domātājiem 1250 gadus.


epilogs Maiju vēstījums Maiju apslēpto vēstījumu atšifrētie stāsti parāda, ka valdnieks Pakals bija dievcilvēks ar pārdabiskām intelektuālām spējām. Viņš bija gudrais, kas gādāja, lai mēs saņemtu maiju mantojumu. Būdams Kecalkoatls, viņš mācīja savai tautai astronomisko periodu matemātiku miljoniem gadu pagātnē un nākot​nē. Viņš izskaidroja radīšanas «pilnību» un tādējādi atklāja dzī​ves mērķi. Izmantojot vietējo indiāņu māku, viņš Centrālamerikas džungļos atstāja vēstījumu par dvēseles šķīstīšanu un pateica patie​sību par mūžīgo dzīvi. Viņš mācīja maijiem mitoloģiju un radīja dievu pante- onu, kuru mērķis bija ierasties šajā dzīvē pēc 1250 gadiem, pēc gadiem, kas pavadīti akmens gravējumu, gleznu, dārglietu un arhitektūras ieslodzījumā. Savā pēdējā uznācienā viņi sniegs 20. gadsimta cilvēkam spīdošu izrādi un paziņos, ka tas, ko viņi mums atklāj, ir pati svarīgākā informācija mums visiem. Šis vēstījums nebija domāts kapeņu aplaupītājiem vai vienaldzīgajiem, bet gan tiem, kuri ar laiku sapratīs, kāds iespaids un nozīme gan mūsu šajā, gan nākamajā dzīvē ir Saulei. Tikai pateicoties šādai sarežģītai un dramatiskai šifrēšanas sistēmai, viņi varēja cerēt, ka tiks uztverti nopietni, jo maiji paredzēja cilvēka intelektuālo un garīgo pagrimumu. Tā tam bija jānotiek. Ir pienācis laiks, kad zināšanām jābūt atklātām, jo mēs tuvojamies pašreizējā Dzelzs laikmeta noslēgumam. Šīs pašas zināšanas tika nodotas Ardžunam Kurukšet- ras kaujaslaukā pirms 5000 gadiem. Līdzīgi maijiem, vēdas vēstī par radīšanas periodiskajiem cikliem kā pagātnē, tā nākotnē, tāpat arī par civilizācijām, kas parādījās, uzplauka, pa​grima un pazuda. Bet būtu pāragri apsveikt sevi ar valdnieka Pakala slepeno zinību atšifrēšanu. Atšifrējot maiju noslēpumus, mēs sākām saprast atšifrēšanas spēles «likumus». Pāriet no viena atšifrētā līmeņa uz augstāku varēja tikai tad, ja katrā atsevišķā stāstā bija pilnīgi izprasti, saskaņoti un apkopoti visi pavedieni. Nevarēja cerēt uz veiksmi, kamēr uzskaitītie «defekti» katrā posmā nebija atpazīti, izlaboti un pārvarēti. Šī šifrēšanas metode rosina tādā pat veidā pārbaudīt sevi. Ceļš uz panākumiem, uz attīrīšanos iet caur savu trūkumu, vājuma un kļūdu pašanalīzi. Kad to esam veiksmīgi iepazinuši, uzrunājuši un pārvarējuši, tad, tāpat kā Būdas līdzība par vistu, var sekot izglābšanās. Tagad esam gatavi nākamajam solim. Vispirms atšifrējot apbrīnojamos Palcnkes kapenes noslēpumus un pakāpeniski virzoties uz priekšu, saprotam - maiji zināja, ka katrā kosmiskajā ciklā ir pieci radīšanas posmi. Viņi zināja, ka laikmeti izzūd ģeoloģisko katastrofu laikā, kad Zemes ass novirzās Saules mainīgā magnētiskā lauka ietekmes rezultātā. Maiji pielūdza Sauli, jo zināja, ka tā 3113. g. p.m.ē. izraisīja Veneras ass novirzīšanos. Šo notikumu viņi nosauca par Vene​ras dzimšanu un ar to sāka savu kalendāru. Viņi zināja, ka Saule nes iznīcību un izraisa gan civilizāciju uzplaukumu, gan arī to izzušanu no Zemes virsas. Tajā pat laikā tā izraisa arī mazos leduslaikmetus un sausuma periodus ekvatoriālajos rajonos, kā arī globālo apledošanu. Maiji sauca savus bērnus atkārtoto «astroloģisko ciklu» vārdos, kuri saistīti ar viņu svēto gadu. Kā mēs tagad zinām, tas atbilst Saules magnētiskās aktivitātes kopējam ciklam. Tad valdnieks Pakals, izmantojot maiju dievus kā aktierus uz Palenkes sarkofāga vāka skatuves, aprakstīja, kādam jābūt dzīves mērķim uz Zemes: kā viņš pats attīrīja savu dvēseli, kļūdams par Kecalkoatlu, kā cilvēka dvēsele šķīstīta var atgriezties pie Radītāja vai, nepietiekami attīrījusies, atgriezties uz Zemes, lai vēlreiz šķīstītos caur ciešanām. I n viņš mūs noveda ellē un parādīja, kas mūs sagaidīs pie Nāves valdnieka un valdnieces, pie Siržu dievietes, kas sagaida mūs šķīstītavā. Viņš mums


pavēstīja, ka Merkura gravitācijas un magnētiskais pievilkšanās spēks attiecībā pret Sauli bija tas, kas izraisīja Saules magnētiskās dīvainības. Ar tām pašām metodēm atšifrējot mozaīkas masku, mēs nonācām pie secinājuma, ka valdnieks Pakals bija ne tikai ļoti gudrs, bet arī ļoti neviendabīgs. Viņš ņēma dzīvību un arī deva dzīvību. Viņš pārvaldīja četras debess puses, valdīja Debesis, un kā Kecalkoatls, spalvām klātā čūska, viņš valdīja pār garu un miesu, līdzīgi kā pirms viņa to bija darījuši Krišna, Būda un Kristus. Un, it kā viņi būtu bijuši cīņu biedri, Pakala attēls maskā līdzinās Kristus attēlam vitrāžā un arī miermīlīgajam Budam. Viņš paklanās publikai, kuru mēs iedomājamies aplaudējam līdzīgi diviem briežiem Kamaštles stāstā, bet Ka- maštle ir upurēšanas dievs Bonampakas sienu gleznojumos. Paskatieties vēlreiz uz valdnieku Pakalu, paklanāmies mozaīkas maskas saliktajā skatā (35. ilustrācija). Tagad mēs esam gatavi sākt citu ceļojumu. Kad es pabīdu divus mozaīkas maskas attēlus atsevišķi vienu no otra (sk. 9. pielikumu), atveras divas durvis. Šis skats satur norādījumus, kā atvērt durvis uz slepenu telpu, kura vēl līdz šim ir aizzīmogota. Mēs varam tikai prātot, kādi brīnumi mūs sagaida aiz šīm durvīm. Vai tā varētu būt «spoguļzāle», par kuru mistiķi runā gad​simtiem ilgi? Ņemot vērā maiju apsēstību attiecībā uz laika jēdzienu, rodas jautājums - vai šajā slepenajā telpā būtu «laika mašīna»? Vai šī mašīna var novest mūs līdz nākamajam sapratnes solim, dodot mums iespēju ceļot uz citu dimensiju? Varbūt šī telpa satur dabas noslēpumus, noslēpumus par gravitāciju un antigravitāciju. Varbūt tajā rodams izskaidrojums, kā senie cilvēki varēja uzcelt savus milzu pieminekļus no akmens bluķiem, kas svēra simtiem tonnu, pie tam nelietojot nekādus celtņus? Superdievi ieradās ar misiju glābt cilvēci. Mēs atklājām viņu atstāto vēstījumu un tagad zinām, ka nevaram atļauties to ignorēt. Tomēr pārdabisku zināšanu bagātība mūs vēl tikai gaida. Šis ir tikai sākums.


PIELIKUMI


Pirmais pielikums Saules sistēma I. Saule Savā pirmajā grāmatā «Astroģenētika» es rakstīju, ka Saulei ir divi atšķirīgi magnētiskie lauki. Viens stiepjas starp ziemeļu un dienvidu polu - līdzīgi Zemes magnētiskajam laukam (tumšāk iesvītrots 62. att.), otrs sastāv no četriem magnētiskiem burbuļiem, kuri ir vienādi novietoti apkārt ekvatoriālam reģionam. Saule rotē ap savu asi tajā pašā virzienā kā Zeme, turklāt ekvatoriālie apgabali rotē ātrāk, pabeidzot vienu rotāciju 26 dienās. Polārie reģioni kustas lēnāk un pabeidz vienu rotāciju 37 dienās. Tas ir tādēļ, ka Saule sastāv no karstas plazmas, sava veida lipīgas gāzveida vielas. Ši anomālā rotēšanas attiecība starp Saules reģioniem ir pazīstama kā «Saules magnētisko lauku diferenciālā rotācija».

Plūtons 61. att. Planētu kustība, izņemot Veneru, notiek pulksteņa rādītāja virzienā. SAI i LI. Saules sistēmas galvenais ķermenis, kura koncentrēti l W.8(> % Saules sistēmas masa-, kā ari ļoti daudz Ūdeņraža un 'h-liju MERKURS Merkurs ii Saulei tuvākā planēla iv.a/a un klin>aina . uz klints prakiiski nav atmosfēras Reljefā dominē daudzi meleorilu izsisti kr.lleri l'lanēla apgriežas ap savu asi 58,S7 dienās.


VENĒRA Visspožākā planēta pēc Saules un Mēness, pateicoties balto mākoņu augstajai atstarotspējai kurisatur sērskābi un ogļskābo gāzi un pilnīgi noklāj planētas virsmu Ap savu asi apgriežas 24$ dienās pretēja virzienā nekā Zeme un citas planētas. ZEME Ātri griežas ap savu asi. pilnu apgriezienu izdarot 23 stundās un 59 minūtēs Tās vienīgais dabiskais pavadonis ir Mēness, kas rotē ap savu asi precizi ar to pašu periodu, tajā pašā plaknē un virzienā, kādā apriņķo Zemi, tādējādi no Zemes redzama tikai viena Mēness puslode MARSS Marss rotē ap Sauli 225 miljoni kilometru (100 miljoni jūdžu) attālumā un apriņķo 10 68 dienās. Tam ir divi ļoti mazi un planētai tuvi pavadoni Tuvākais apriņķo Marsu periodā, kas mazāks par vienu Marsa dienu JUPITERS Saules sistēmas vislielākā planēla. tā diametrs ir 1/10 Saules diametra l.idzigi Saulei, sastāv galvenokārt no ūdeņraža ar nelielu hēlija piejaukumu. SATURNS Līdzīgi Jupiteram, planēta apgriežas ap savu asi apmēram 10 stundās un apriņķo Sauli 29 5 gados. Titāns, vislielākais Saturna pava​donis. ir pieliekami masīvs, lai uz tā būtu atmosfēra URĀNS UN NEPTUNS ŠĪs planētas ir ļoti līdzīgas Neptūns ir mazliet smagāks. Urāns - mazlie lielāks. Neptūns. atrazdamies -1.5 miljardus kilometru (2.8 miljardus jūdžu) nu Saules, apriņķo to 165 gados šī planēla ir aukstākā no abām. ar virsmas temperatūru -200 C. Urāns atrodas 2.8 miljardus kilometrus (1.8 iv.iljardu jūdžu) no Saules un ir par apmēram 10° ('. siltāks Abu planētu atmosfēra sastāv no metāna un ūdeņraža, katrai ir pieci pavadoņi, urāna ass ir gandrīz, vienā plaknē ar tās orbītu. PLUTONS PlūTons ir Saules sistēmas vismazākā planēta. Sauli apriņķo 2-18 gados pa samēri izstieptu orbitu

62. att Saules ekvatoriālā apgabala šķērsgriezums attēlo idealizētu magnētiskā lauka sadalījumu. Saules magnētiskā aktivitāte izpaužas uzlādēto daļiņu izstarojumā no Saules virsmas. Tās ir negatīvas no negatīvajiem laukiem un pozitīvas no pozitīvajiem laukiem. Šīs daļiņas līdzinās izklīdinātām ūdens pilītēm, kas plūst no miglotāja, un veido Saules vainaga plazmas plūsmu virzienā no Saules, ko sauc par Saules vēju.


63. att Saules vēja sektoros sadalītā struktūra, kādu noteica starpplanētu kosmosa kuģi (IMPI Interplanetary Spacecraft Nr. 1, 1963).

64. att. Saules vējš. Kad saule griežas ap savu asi, Saules vēju veidojošās daļiņas, kuras līdzinās no miglotāja plūstošiem sīkiem ūdens pilieniem, izkliedējas tuvu Saulei, tomēr (diagrammas iezīmētajā reģionā) Saules magnētiskais lauks ir pietiekami stiprs, lai iekustinātu daļiņas rotēt līdz ar Sauli, it kā tās būtu tai stingri piestiprinātas. Saules apgabalu diferenciālās rotēšanas iemesli Ja ekvatoriālie apgabali rotētu ar tādu pašu ātrumu kā polārie, to varētu attēlot, kā parādīts 65. att., a. Tas nozīmētu, ka katru dienu kā polārie, tā ekvatoriālie apgabali pagrieztos par 9,729729 grādiem. Saulei kopumā viens apgrieziens aizņemtu 37 dienas. Patiesībā ekvatoriālie apgabali rotāciju izdara 26 dienās, pavirzoties par 13,846 grādiem dienā (65. att., b). Starpība starp abiem rotācijas apgabaliem ir 4,166 grādi dienā.


Cēloniskais faktors Saules ekvators atrodas 7 grādu leņķī pret ekliptiku, (66. att., a). Arī Merkura orbitālā nosliece ir 7 grādu leņķī pret ekliptiku, (66. att., b). Tātad Merkura trajektorija sakrīt ar Saules ekvatoru, (66. att., c).

a

b

c

66. att. Merkurs apriņķo Saules ekvatoru 87,969 dienās. Diennaktī Merkurs pavirzās par 4,0923 (4,1) grādu. Tas rosina domāt, ka Merkurs, noiedams 4,1 grādu dienā, ar savu gravitācijas un magnētisko pievilkšanās spēku «pavelk» Saules ekvatoriālos apgabalus par 4,1 grādu dienā. Tādējādi Saules ekvatoriālie apgabali 9,729 grādu vietā pavirzās par 13,846 grādiem dienā, veidojot vienu pilnu rotāciju 26 dienās (sk. piezīmi). Piezīme Neliela atšķirība te ir. īstenā starpība starp 13,84615385 un 9,729729 grādiem Merkura kustībā ir 4,116424846, nevis 4,092350714 grādi. Tas nozīmē, ka Saules ekvatoriālo apgabalu kustības paātrinājums (4,116424846) ir lielāks par Merkura kustības ātrumu - (4,092350714). Tātad Saule kustas par 0,024074132 grādiem dienā ātrāk nekā Merkurs, kas liek domāt, ka Merkurs nevarētu būt iemesls ekvatoriālā reģiona ātruma palielināšanai. Bet šī nelielā kļūda varētu tikt saskaņoto turpmākajos paragrāfos. Līdzīgu problēmu (iemesls acīmredzamam kustības paātrinājumam) pētīja Alberts Einšteins sakarā ar faktu, ka perihēliju (vistuvāko Merkura pietuvošanos) Saulei nevar izskaidrot ar Ņūtona gravitācijas likumu, uz ko jau 1859. gadā norādīja U. Leverjē. Sakarā ar jau zināmiem faktoriem, kā citas planētas traucē Saules sistēmai, planētas orbītai vajadzētu lēni kustēties ap Sauli tādā veidā, lai vistuvākais perihēlijs 100 gados virzītos uz priekšu 5557 sekunžu leņķī no leņķa izmēriem. Faktiski, kā norādīja Leverjē, Merkura perihēlijs 100 gadu laikā kustas par 43 sekundēm ātrāk nekā paredzēts. Leverjē ierosina, ka šī atšķirība varētu būt radusies no tā, ka tuvāk Saulei nekā Merkurs atrodas līdz šim nezināma planēta. Mīkla netika atrisināta līdz brīdim, kamēr Einšteins 1915. gadā publicēja savu «Vispārējo relativitātes teoriju» U.Nicolson, Garvitv, Black lZoles and Ihe Universe, pp.80.8D. Einšteins parādīja, ka paātrinājums Merkura orbītas rotācijā rodas elektronu masas variāciju dēļ, kā tas paredzēts speciālā teorijā. Tā kā Merkurs kustas pa eliptisku orbītu, tā orbitālais ātrums variē, tādēļ arī tā masa variē un rezultātā kopā ar orbītu izsauc rotāciju. Einšteins secināja, ka tas varētu radīt 43 sekunžu pārpalikumu 100 gados.


Līdzīgi arī es šajā pētījumā secinu, ka Merkura orbitālā kustība palielina Saules ekvatoriālo apgabalu racionālo ātrumu. Bet Merkurs griežas arī pats ap savu asi. Šī ass rotācija papildina orbitālo iespaidu, tādējādi rodas iztrūkstošie 0,02407 kustības grādi dienā.

II. Atšķirīgi rotējošo magnētisko lauku efekts Ekvatoriālie apgabali rotē daudz ātrāk nekā polārie. Polārais lauks lēnām izliecas, veidojot karstuma lauku, kura spēks mainās lidz ar platuma grādiem (67. att., a, b, c, d). Brāzmainas gāzes Saules iekšienē izjauc magnētiskā spēka līnijas un izspraucas cauri fotosfērai (67. att , e, f, g), veidojot Saules plankumu pāri (67. att., h, i). Var pierādīt, ka Saules plankumi (cikliski veidojas vidēji 11,49 gados. Šie cikli veidojas papildus 187 gadu ciklam. 187 gadu cikls liek Saules magnētiskajam laukam mainīt virzienu ik pa 3 553 vai 3 740 gadiem (1 366 040 dienām). Maijiem šis periods bija 1 366 040 dienas (3 740 gadi), ko viņi noteica, izmantojot planētu Veneru. 2 340 Veneras apgriezieni veido 1 366 560 dienas. Šis maiju maģiskais skaitlis ir pazīstams kā «Veneras dzimšana».

67. att. Bebkoka-leitona modelis. Vadoties pēc ši modeļu, Saules plaukumu veidošanās nosaka aktivitāti Saules polāro un ekvatoriālo apgabalu atšķirīgā rotācija, kuras rezultātā notiek solārā magnētiskā lauka izliekšanās. III. Saules plankumu veidošanās cikla 96 mikrocikli Pieņemot par pamatu hipotēzi par 11,4929 gadu ilgo ciklu, kas attīstās viļņveidīgi (lauztā līnija zemāk): sākumā 187 gadu ilgais Saules plankumu veidošanās cikls P (Saules pols), I: (Saules ekvators), Z


(Zeme) un hipotētiskais cikls iesākās reizē. Cikla beigās novērojams, ka hipotētiskais pamatcikls pabeidz, vienu veselu ciklu 8 laika iedaļas pirms P, K un Z un atkal sāk savu jauno ciklu iedaļā 781. Pēdējais pamatcikls, kas iekļauts pirmajā 187 gadu ciklā, beidzas 8 iedaļas ātrāk (iedaļa 773), nekā iesākas jaunais pamatcikls, kad I', K un Z atkal uzsāk kustību kopā iedaļā 781. Rezultāts būtu tāds pats, ja mēs iedomātos neitrālu Saules līniju, mainoties ik pa 8 iedaļām pēc katra 187 gadu cikla. Pamatcikla un neitrālā cikla krustošanās punkts mainās pa 8 iedaļām neitrālā cikla 97 mikrociklos, tā veidojot 18 139 gadu ciklu.

IV. Saules neitrālā linija Parasti Saules poliem ir vienāda un pretēja polaritāte un ap ekvatoru vajadzētu būt neitrālam magnētiskajam spēkam Tomēr atšķirīgie magnētiskie lauki izjauc šo telpu tā, ka izveidojas izliekta un nepareiza «neitrālā līnija» (69- att., a). Saules neitrālā līnija un 5 ieejas templī


69. att . a. Neitrālais izliekums, neitrālā linija 69. att b Pamatcikli: 11,49 gadu cikli realizējas izliektās neitrālās līnijas periodā. 69.att c Maiņu posmi neitrālo un pamatciklu krustpunktos. 69. att., cl. I /.rakstu templis parāda sakarību starp neitrālo līniju pamat​ciklu krustpunktiem un tempļa ieejām. V. Piramīdas kāpņu nozīme Pieci kāpņu līmeņi dod iznākumā 9 pakāpienus no pamatlīmeņa, 19-no pirmā līmeņa, 19-nootrā līmeņa, 13- no trešā un beidzot 9 pakāpieni ved uz tempļa augstāko līmeni. 9-nieki bija saskaņoti kā matrices faktori. Kopējais pakāpienu skaits 69 bija kā anagramma Saules plankumu veidošanās cikla 96 mikrocikliem. Bet kā ar 19, 19 un 13 rindām? Kāpēc tie nebija 20, 18 vai 13, vai kādi citi skaitļi, kas summētos skaitlī 69? Kad mēs tuvojamies templim un kāpjam augšup, mēs neapzināmies piramīdas noslēpumus. Šajā stadijā mēs zinām, ka laika izteikšanai maiji lietoja ciklus 144 000, 7200, 360, 20 un I diena, skaitot uz priekšu no 3113- g. p.m.ē. (Veneras dzimšana) un ka tādi cikli tika izmantoti, lai iemūžinātu datumus, iegravējot tos pieminekļos. Mēs ari zinām, ka viņi lietoja «ikgada» kalendāru, kurā bija 260 dienas, un ka tam bija astroloģiska nozīme. Vēl mums ir zināms, ka viņi «pielūdza» skaitli 9.

5 kāpņu rindas tātad attēlo datumu, kurš vienāds 439 909 dienām. Tie ir 3999,747222 cikli 360 dienu gammā. Izanalizēsim pirmos decimālskaitļus: 747222 x 360=268,9999


Atkārtotais 9999 ir domāts, lai noapaļotu šo skaitli līdz. 269, t.i., 260 un 9. Ši informācija paredzēta, lai atkodētu skaitļu sistēmu, ievietojot 260 ciklu virknē un izveidojot 9 līmeņu matrici. Tieši to mēs arī izdarījām un uzzinājām par Veneras skaitli. Atgriežoties pie 3999,747222: mēs tiekam uzaicināti noapaļot skaitļa decimāldaļu, un atliek 3999. Atkal mūs aicina noapaļot šo skaitli, un iegūstam 4000. Tas apstiprina, ka maiji saprata decimālskaitļus, bet nelietoja tos. Līdzīgi ir ar skaitli 4000, t.i., noapaļotais cipars x 360 ir vienāds ar 1 440 000, kas ir desmitkārtīgs 144 000 dienu cikla periods. Tas sniedz vairāk liecību par decimālsistēmu, kas balstīta uz skaitli 10. Secinājums: pakāpienu skaits piramīdas ārpusē simbolizē datumu, kurš loģiski vēstī, kā atklāt skaitļu sistēmu, iekļaujot 260 ciklu virknē un izveidojot 9 līmeņu matrici. Matrice sniedz mums superskaitli - 1 366 560 dienas, t.i., Saules plankumu veidošanās cikla ilgumu. Lai būtu vieglāk izveidot matrici piramīdas uzrakstos, atrisinājuma pavedienā ir iekļauti 9 mat​rices līmeņi, skaitļi 1111 1, 22222 utt. Maiji izmantoja arī 360 pamatskaitļu sistēmu tāpēc, ka tie bija saistīti ar Saules magnētisko lauku un planētu leņķu kustībām. Kāpņu skaits - 9, 19, 19, 13, 9 apstiprina viņu zināšanas par decimālskaitliem un grādiem. Līdzīgi apstiprinoši secinājumi tika sniegti grāmatā «Maiju pareģojumi«, kur arī tika vēstīts, ka skaitļu sistēma pārtrūkst pēc skaitļa 144 000 sasniegšanas Šis ir vēl viens pavediens, kas palīdz izzināt valdnieka Pakala dzīvi.


Otrais pielikums Kā Saules mainīgais magnētiskais lauks izraisa katastrofas I. Polu maiņa un polara novirzišanās Saules magnētiskā lauka virziena maiņa notiek piecas reizes katros 18 139 gados. Mainoties lauka vjrzienam uz otru pusi, tas izraisa zemes garozas kustību apkārt tās asij. Šī parādība tiek novērota pretēji riņķojošajā magnētiskajā laukā, kurš atrodas virsmas iežos. Tādējādi postošā darbība ietekmē Zemi piecas reizes katru 18 139 gadu laikā. Ļaunākā gadījumā visa planēta var pārveidoties, izraisot postošas kataklizmas, bet tas magnētiski netiek novērots virsmas iežos.

KA SAULES MAINĪGAIS MAGNĒTISKAIS LAUKS IZRAISA KATASTROFAS Čārlza I Iapguda teorijā izteikta doma, ka Zemes garoza var brīvi novirzīties un tādējādi Zemes garoza un poli pagātnē ir pārvietojušies daudz reižu. Šādas kustības rodas, pateicoties «mitro» iežu «viļņveidīgajiem slāņiem» astenosfērā. II. Palielināta mutācijā zīdaiņu organismā


Mainoties Saules magnētiskajam laukam, mainās arī Zemes magnētiskais lauks. Šajā laikā magnetosfēra (zemes aizsargslānis) samazinās un kaitīgā jonizētā radiācija spēj iekļūt Zemes atmosfērā. Tas veicina ģenētisku mutāciju zīdaiņu organismā un noved pie augstākās mirstības.

III. mazie leduslaikmeti un sausums Saules plankumu aktivitātes samazināšanās pazemina temperatūru uz Zemes, un rodas mazi leduslaikmeti. No okeāniem iztvaiko mazāk ūdens, un Zemi pārņem sausums. Apvidi ar minimālu lietus daudzumu, kā, piemēram, maiju zemes, parasti cieš visvairāk, stipri pazeminās ražība. Aplūkosim grafiku, kurā ir attēlota Saules aktivitāte: virsējā līkne attēlo relatīvu oglekļa aratommasu 14 daudzumu attiecībā pret oglekli ar atommasu 12, kas nepieciešams saraino čiekurpriežu augšanai. Oglekļa ar atommasu 14 proporciju palielināšanās ir parādīta ar lejup vērstu līkni, tas ir, tā attēlo paredzamo Saules aktivitātes pazemināšanos. Šī līkne ir nogludināta nolūkā parādīt iespējamo Saules plankumu veidošanās cikla ilgtermiņa maksimuma un minimuma limitus. Pārējās līknes ir iespējamais pagātnes klimata attēlojums, kas iegūts, balstoties uz Anglijas vidējām ziemas temperatūrām un ziemas bardzības indeksu Parīzes - Londonas apvidos un Alpu ledāju atkāpšanās un pastiprināšanās zonām. 73- att

Saules ietekme uz personību Saules vēja daļiņas ceļo uz zemeslodi un izraisa atmosfēras magnētiskās modulācijas. Šīs magnētiskās modulācijas iespaido ģenētisko mutāciju bērna ieņemšanas laikā. Tādējādi personību nosaka astronomiskie faktori, kas vairāk pazīstami kā Saules zodiaka zīmju astroloģija. Šīs modulācijas, šķiet, korelē ar 260 dienu Saules ciklu.


Saules radiācija ar bioritmiem iespaido uzvedību jau no pašas dzimšanas. Maiju svētā gada garums bija 260 dienas. Katrai dienai katrā atkārtotajā ciklā bija rituāla vai astroloģiska nozīme. Katra diena bija vai nu laimīga, vai nelaimīga. Bērni tika nosaukti tās dienas vārdā, kurā viņi dzima. Planetārās konfigurācijas var veidot personības variācijas ieņemšanas brīdi un arī variācijas uzvedībā pēc dzimšanas. Maiji sekoja planētu kustībām, lai veidotu astroloģiskās prognozes.

Astrogenētiskā teorija 'l'iok uzsk;itit.s. k;i perstmih:i ir <ļr

74. att.


Personības noteikšana Saules zīmes un ekstravertas / intravertas tendences: ģenētiskās mutācijas noved pie tā. ka personības ir dažādas. Augšējie grafiki ilustrē divus pētījumu rezultātus, kurus veica Džefs Maijo un Psihiatrijas institūts prof. Hansa Aisenka vadībā. Izpētot 1795 l'espodentus (nepārtrauktā līnija) un 2324 respodentus (lauztā līnija), var redzēt, ka pozitīvās zīmes ir pārsvarā ekstra veitie un negatīvās zīmes intravertie.


Ceturtais pielikums Saules ietekme uz auglību Rotējošas Saules daļiņas plūst uz Zemi visas 28 dienas. Ir zināms, ka tās ietekmē folikulu stimulējošu hormonu FSH, kurš savukārt regulē menstruāciju norisi un auglību uz Zeņies. Magnētiskās perturbācijas redzamas sekojam Saules plankumu veidošanās ciklam un tātad civilizācijas uzplaukumu un norietu ari ietekmē Saules plankumu veidošanās aktivitāte. Maiji pielūdza Sauli kā auglības dievu. Viņi saprata auglības ciklu iemeslus. Viņi zināja, ka viņu pašu civilizācija ies bojā līdz ar auglības hormonu veidošanās pārtraukšanos, ko izraisīs Saules radiācijas izbeigšanās.


75 att.hipofize (čiekurveida dziedzeris) pārveido magnētisko lauku bioritmu hormonā melatonīnā. Hipofīze un hipotalams iedarbojas un atbrīvo auglības hormonus estrogēnu un progesteronu. Daži vienkārši jautajumi par auglību un Sauli Jautājums: Ja Saules magnētiskie lauki izstaro to pašu radiāciju uz visām sievietēm vienlaicīgi, kāpēc visām sievietēm nenotiek menstruācijas vienā laikā? Atbilde: Virsējais aplis zemāk attēlotajā diagrammā simbolizē 28 dienu Saules ciklu, un tas ir analoģiski parādīts kā punkts uzspēļu laukuma karuseļa.

Iedomājieties, ka katrā karuseļa apgriezienā zirgi un jātnieki vienu reizi paceļas līdz augšai un noslīd līdz zemei. Katrs jātnieks gaida rindā, lai nolaistos no karuseļa punktā «A». Viens jātnieks uzkāpj uz zirga un karuselis nedaudz pavirzās uz priekšu. Pirmais jātnieks zirga mugurā uzsāk kustību uzaugšu. Otrais jātnieks tagad var izkāpt no karuseļa, jo otrais zirgs ir jau nolaidies uz grīdas. Nākamais iekāpj karuselī, un tas atkal virzās uz priekšu. Pirmie divi jātnieki paceļas augstāk uz saviem attiecīgajiem poliem. Trešais zirgs tagad nolaižas uz grīdas, lai ļautu trešajam jātniekam kāpt zirgā, un tā tālāk, līdz visi jātnieki uzkāpuši zirgos. Tad sākās brauciens. Visi braucēji ceļas un krīt vienu reizi katrā karuseļa griešanās periodā (Saules gadījumā - reizi 28 dienās). Katrs ir «sinhronizēts» ar Saules radiāciju. Bet katrs ceļas un krīt dažādos momentos laikā. Tas ir tāpēc, ka viņi iesēdās zirgos dažādos laikos. Katra jātnieka pacēlumi un kritumi attiecībā pret nākamo ir «asinhroni». Visām sievietēm menstruācijas nav vienā laikā tāpēc, ka katra bija iecerēta uz Zemes dažādos laika momentos. Tāpēc arī bioritmi (un endokrīnā aktivitāte) ir iesākusies dažādos laikos. Katra endokrīnā sistēma atbilst 28 dienu Saules ciklam. Jautājums-. Kāpēc cikls nav tieši 28 dienas? Atbilde, a) Saules efekts izraisa menstruācijas vidēji reizi katrās 28 dienās. Tāpēc daži periodi ir 28 dienas gari. Citi, kad Saules poli traucē Saules ekvatoriālo rajonu, variē starp 24 - 32 dienām. (28 dienas plus vai mīnus 4 dienas), b) Jebkas, kas traucē


bioritmu vai ķermeņa metabolisko normu, atstās iespaidu uz. cikla ilgumu. Šādi faktori varētu būt tādi stimulatori kā kafija, tabaka, mākslīgie hormoni estrogēns, progesterons vai jebkas, kas izjauc Saules bioritmu signālus. Tie varētu būt elektrokabeļi vai citi elektromagnētiskie traucējumi (aprakstīti zemāk). Kādā ziņu reportāžā bija aprakstīts šāds gadījums. Eksperimentā piedalījās dziļi pazemē ievietota sieviete, lai novērotu, kā tas iespaidos viņas uzvedību. Nesaņemot Saules radiāciju, viņas bioritmi izjuka un menstruālais cikls apstājās. Stefānija Follini, itāļu interjera dižai nere, iznāca no izolācijas pagājušajā nedēļā. Viņa bija pavadījusi četrus mēnešus alā Ņjūmeksinā. Itāļu zinātnieki novēroja, kā viņa reaģēja uz izolāciju, jo šādi apstākļi ir līdzīgi kosmosa ceļojumam. Viņas nomoda periodi ilga 35 stundas un gulēšanai tika veltītas apmēram 10 stundas. Viņa zaudēja 17 mārciņas svara, un menstruālais cikls apstājās. Fell in i domāja, ka viņa ir pavadījusi zem zemes divus mēnešus, bet ne četrus. (New Scientist, June 1989). Tam ir vēl tālejošākas sekas. Ja apakšzemē nedarbojas cilvēka reproduktīvā sistēma, iespējams, ka tas pats var attiekties arī uz citām sugām, infekcijām un vīrusiem. Tas nav pieņēmums. Šāda sakarība jau ir pierādīta starp gripas vīrusu un Saules plan​kumu veidošanos, kā parādīts turpmāk:

77. att. Ikgadējais Saules plankumu daudzums salīdzinājumā ar gripas pandēmijas datiem. Ziņas lidz 1971. gadam ņemtas no Hopa Simsona datiem; pārtrauktā grafika līnija parāda situāciju laikā no 1971. 1989. gadam. Interesanta sakritība ir vērojama starp 11,5 gadu Saules plankumu veidošanās līknes kāpumiem, kad solārā aktivitāte ir maksimāla, un gripas pandēmiju ko izsaka antigēnas vīrusa izmaiņas. (Nature Magazine, 275,86; 1978, R.E.Hope Simpson)

78. att. Un tas vēl nav viss: kādā citā (Daily Telegraph) reportāžā 1991 gada 3- jūlijā tika rakstīts par saikni starp šizofrēniju un gripu. Profesors Robins Marejs no Londonas Psihiatrijas institūta ziņoja, ka 88 procenti bērnu, kas dzimuši 1958. gada pavasari Anglijā, vēlāk saslimuši ar šizofrēniju. Tas notika pēc


Saules plankumu maksimuma, kas tika novērots 1957. gadā. Izpētot periodu, sākot no 1939- gada, secinām, ka korelācija ir pārliecinoša. Skaidrs, ka ne jau gripa izraisa šizofrēniju, bet gan Saules plankumu aktivitāte. Tā ir vēl labi neizprasta hormonāla smadzeņu slimība, kas izpaužas psihiskos traucējumos. Saules magnētiskie izstarojumi nelabvēlīgi iespaido hormonu kontroli pār smadzenēm, un tas izraisa hormonālo nelīdz​svarotību. Pirms septiņiem gadiem es kopā ar kādu paziņu, komūnas psihiatrijas medmāsu, pētīju, vai ir atrodama sakarība starp Saules plankumu veidošanās ciklu un zāļu terapiju, kuru lieto šis slimības ārstēšanai. Mana paziņa tagad ir Nacionālās šizofrēnijas biedrības direktore Ziemeļanglijā. Pacientiem, kuriem bija depresija, deva antidepresantus. Paaugstinātas aktivitātes pacienti saņēma trankviliza- torus. Salīdzinot abu grupu maksimālos rezultātus ar Saules plankumu veidošanās ciklu iedobumiem, mēs cerējām pierādīt sakarību. Par nožēlu, pētījums tika pārak plaši izvērsts un nebija iespējas to pabeigt. Bija grūti, balstoties tikai uz pašu finansējumu, iegūt konsekventus datus par pacientiem un kontrolēt situāciju. Pētījumā piedalījās gan vīrieši, gan sievietes. Tāpat eksperimentam bija pakļautas gan sievietes ar menstruācijām, gan menopauzēm. Jāmin, ka daži pacienti aizbrauca atvaļinājumā, citi nomira, bet citi palika pusceļā. Diemžēl pētījums netika pabeigts gan laika, gan finanšu trūkuma dēļ. Bet 1 lopa Simsona un Robiņa Mareja pētījumi pierāda, ka šizofrēniju patiesi ierosina Saules aktivitāte. Izvairīšanās no radiācijas varētu cietēju stāvokli atvieglot. Tas arī sasaucas ar Bībeles frāzi attiecībā uz Armagedonu: «Pirmais būs pēdējais un pēdējais būs pirmais.» Tādējādi, kad katastrofa notiks uz Zemes, pārvietosies ne tikai poli, pārvietosies un pagrims auglība, bet brīdī, kad magnētiskais lauks mainīsies, saprātīgie kļūs traki un trakie - saprātīgi, c) Sievietes izstaro hormonus kā dabisku ķermeņa emisiju. Ja šī izstarotā emisija būs stiprāka par Saules radiāciju, sievietes spēs sinhronizēt menstruācijas tik ilgi, kamēr traucējumi turpināsies.

I. Saules ietekme uz bioritmiem Mēs jau redzējām, kā Saules radiācijas kodi veido četrus astroloģiskos personību tipus. Pēc piedzimšanas šie zīdaiņi augs un pozitīvi reaģēs uz tiem radiācijas veidiem, kas valdīja ieņemšanas laikā, un nelabvēlīgi - uz citiem radiācijas veidiem. Labās radiācijas dienās viņi būs modrāki un atsaucīgāki, sliktās dienās - kūtrāki, vairāk disponēti uz nejaušībām. Tas notiek tādēļ, ka Saules radiācija iespaido smadzeņu darbību. 1967. gadā bioloģe Žanete Hārkere izdarīja eksperimentus ar tarakāniem, lai noskaidrotu, kura smadzeņu daļa ir atbildīga par tarakānu nomodu naktī un došanos gulēt 6 no rīta. Izmantojot elektronu mikroskopu, viņa varēja izdalīt tarakānu smadzeņu laukus, kuri ir atbildīgi par laika nojēgu. Kad viņa izgrieza šo smadzeņu daļu, tarakāni zaudēja laika izjūtu un palika nomodā tik ilgi, līdz nomira. Lai pārliecinātos, ka šī smadzeņu daļa patiesi bija «iekšējais pulkstenis», viņa apmainīja šīs pašas smadzeņu daļas starp Austrālijas un Anglijas tarakāniem. Abi dzīvoja saskaņā ar iepriekšējo smadzeņu īpašnieku ritmiem: britu tarakāns gāja gulēt naktī un pamodās pulksten 6 no rīta, apstiprinot to, ka «iekšējais pulkstenis» turpina «tikšķēt» arī pēc transplantācijas. Zinātniskajā rakstā «Šūnu membrānas, elektromagnētiskie lauki un starpšūnu saistība» I)r. Ross Aidijs no Loma Linda hospitāļa Kalifornijā 1987. gadā apstiprināja, ka modulējošie magnētiskie lauki nozīmīgi iespaido melatonīna, t.i., epifīzes izdalītā laika hormona, un bioritmu veidošanos pelēm, jūrascū- ciņām, baložiem. Ap 20% epifīzes šūnu baložos, jūras cūciņās un žurkās reaģē uz izmaiņām Zemes magnētiska tauka intensitātē un virzienā (Semm, 1983). Zemes magnētiskā lauka horizontālā komponenta eksperimentālā inversija ievērojami samazināja peptīcla hormona melatonīna sintēzi un sekrēciju, kas spēcīgi ietekmē diennakts ritmus un ari samazina aktivitāti tos sintezējošos enzīmos. f Walker et ai 1983)


Ar «magnētisko lauku modulāciju» viņš domāja divus atsevišķus laukus, kad viens bija konstants kā Zemes magnētiskais lauks, bet otrs mainīgs - kā Saules magnētiskie lauki. Tas, protams, nozimē, ka nervu aktivitāti, melatonīna veidošanos un bioritmus iespaido ne tikai Saules radiācija, bet arī Zemes magnētiskais lauks, kā arī garuma un platuma pozīcijas uz Zemes virsmas. Kad no vietas, kur esam dzimuši, pārvietojamies citur, endokrīnā sistēma jūt magnētiskās izmaiņas, kas izsauc hormonu atbrīvošanos. Organisms vienmēr jutīsies daudz ērtāk vietā, kur ticis ieņemts, un ne tik ērti - kādā citā planētas vietā. Tādējādi jēdziens «noilgojies pēc mājām» nozīmē tiešu bioķīmisku reakciju uz kustīgajiem magnētiskajiem modeļiem. Tāpat arī organisma diennakts ritma izjaukšana sakarā ar vairāku laika joslu šķērsošanu ir bioķīmiska reakcija uz magnētisko pārvietošanos, kas iedarbojas uz čiekurveida dziedzeri. Arī baloži atrod savu ceļu uz mājām - tikuši brīvībā, viņi vienkārši divas reizes riņķo debesis, lai atrastu ērtāku pozīciju, un pēc tam lido māju virzienā, zigzagus mezdami, sajuzdami magnētisko lauku. Tā viņi izvēlas visērtāko ceļu mājup, kur dzimuši (balodim, izrādās, ir «izdzēšami ieprogrammēta atmiņa», tas ir. ja to pietiekami ilgi patur kādā noteiktā ģeogrāfiskā vidē, jaunais magnētiskais lauks izdzēš veco. Turpmāk balodis atgriezīsies savās jaunajās mājās. Nc> šejienes izteiciens «pasta bak>dis» -«homingpigeori»).


SAULES IETEKME UZ AUGLĪBU II. Ka saule izraisa vēzi Žanete Hārkere turpināja savu eksperimentu ar tarakāniem. Viņa implantēja vienā tarakānā divus «iekšējos pulksteņus» - britu un austrāliešu. Pēc katra eksperimenta tarakāns saslima ar vēzi un nomira. Tas liek domāt, ka vēzis ir saistīts ar ķermeņa desinhronizāciju, ar tā «iekšējo pulksteni». «Pulkstenis» uztver Sauli, un Saule ar magnētiskām modulācijām regulē hormonu atbrīvošanos, kas savukārt iespaido organisma metabolisko normu. Varam izsekot šai procedūrai zemāk attēlotajā dia​grammā:

79. att. Ir četri saules radiācijas kodi: 234, 134, 124, 123. IZskata, ka organismu regulē 123. kods. 123koda radiācija ģenerē 123 magnētiskās modulācijas, kuras plūst cauri vairogdziedzerim. Vairogdziedzeris un citi dziedzeri atbrīvo hormonus, uzsākot šūnu dalīšanu veselā organismā. Šūnas dalās un aug. Sistēmas attīstās - un ķermenis aug. Metabolikas norma pielāgojas «iekšējā pulksteņa» periodiskumam, 123- Veselīgā sistēma sūta «stop» signālu atpakaļ uz ķermeņa šūnām. Šūnas pārtrauc dalīties. Organisms ir vesels.


80. attēlā parādīta slimības situācija, vēža attīstība. Ari šeit smadzenes saņem Saules signālu un pārvērš to hormonos. Šūnas dalās un sistēma attīstās. Metabolikas norma pielāgojas un brīdī, kad ir saražots pietiekami daudz šūnu, mēģina sūtīt signālu «stop». Bet metabolikas normu traucē ārējais «kancerogēns», piemēram, kafija vai tabaka (vai hormonālo sistēmu traucē mākslīgie hormoni, estrogēns vai progesterons). Divi konkurējoši «pulksteņi» nevar vienoties. Viens skaita 123 no Saules, otrs - mākslīgi stimulētais, piemēram, 134. Abi nekad nevienosies, un signāls «stop» nekad netiks sūtīts, lai pārtrauktu šūnu dalīšanos. Šūnas turpina arvien dalīties. Tas ir vēzis. Divi «pulksteņi» vienā organismā, līdzīgi Hārkeres tarakāniem, veidos haosu. Protams, pārējos gadījumos varētu arī būt, ka kancerogēni nav iesaistīti desinhronizācijas procesā. Ja Saules magnētiskie signāli uz Zemes tiek «bloķēti», arī tad abi «pulksteņi» nevar sasniegt paritāti un stop signāls netiek raidīts, šūnu dalīšanās nebeidzas un kāds spēks izraisa vēzi, nobloķējot svarīgos Saules bioritma signālus. Nav nekāds pārsteigums, ka modernā vēža ārstēšana ar ķīmijterapiju ir efektīva tikai 25% gadījumu, 1 no 4. Ja ārstēšana būtu plānota saistībā ar bioritmiem, tad panākumu skala palielinātos lidz 100%, pielāgojot ārstēšanu parastajiem ko​diem - 123, 124, 134 un 234. III. Ķermenis un dvēsele Pastāv uzskats, ka Zeme tika radīta no izkusušu putekļu masas un solāriem gēniem aptuveni pirms 4 miljardiem gadu. Gadu tūkstošu gaitā planēta pamazām kļuva vēsāka, jo smagie metāli, piemēram, dzelzs un niķelis, nogrima Zemes dzīlēs. Ap Zemi sāka veidoties plāna garoza, bet atmosfērā krājās metāna, amonija un ūdens iztvaikojumu


mākoņi, kas atvēsināja un kondensējās vēl vairāk atvēsinot Zemi. Saules ultravioletie stari izraisīja šo gāzu sadalīšanos ūdeņradī, ogleklī un slāpekli. Lielākā daļa vieglāko gāzu, piemēram, ūdeņradis, izzuda, at​stājot aiz sevis barību augiem - slāpekli un oglekļa dioksīdu. Dzīvība uz Zemes sākās ar vienkāršām vienšūnas jūras aļģēm, tām sekoja augi, kuriem nepieciešams oglekļa dioksīds un brīvais skābeklis. Veidojās medūzas, jūras sūkļi, krinoīdi, jūras lilijas, moluski un trilobīti. Apmēram pirms 440 miljo​niem gadu parādījās bruņurupuči. Kad vulkānu izvirdumi un zemestrīces pacēla kalnus no jūras dzīlēm, ūdens iemītnieki iznāca uz sauszemes, lai pievienotos milzu spārēm. Ko amfībijām attīstījās rāpuļi un apmēram pirms 250-80 miljoniem gadu sākās dinozauru ziedu laiki. Čārlzs Darvins bija viens no pirmajiem, kas aprakstīja evolūcijas procesu kā vienu no dabiskās izlases veidiem, parādot, kā visspēcīgākie var izdzīvot uz vājāko rēķina. Vēlāk tika noskaidrots, ka selektīvās vairošanās izraisītās ģenētiskās mutācijas veicina dabisko izlasi, lai gan ir zināms, ka ģenētiskās mutācijas izraisa jonizētās radiācijas darbība - rentgenstari un gamma stari, kuri ir vai nu cilvēka veidoti, vai nāk no Saules. Kad stari iziet cauri matērijai, atomi aktivizējas, lai pielīdzinātos radiācijas frekvencei. Elektroni var tikt izgrūsti no atoma normāli stabilās orbītas, atstājot aiz sevis jonizētus atomus, kas ir ķīmiski īpaši aktīvi un izraisa paaugstinātu enzīmu aktivitāti, kura spēj sadalīt galveno dzīvību veidojošo materiālu DNS un tādējādi izraisīt ģenētiskās mutācijas. Mēs zinām, ka arī magnētiskie lauki var izraisīt mutācijas cilvēka šūnu šķiedru joslās, ietekmējot DNS attīstības veidošanos audos. Saules uzliesmojumu jonizētā un magnētiskā radiācija izrai​sa mutācijas veidotus «lēcienus» sugās. Darvins gribētu, lai mēs ticam, ka žirafes ar gariem kakliem attīstījās no zirgiem un ka žirafēm ar visgarākajiem kakliem ir labāka iespēja izdzīvot nekā tām, kurām kakli ir īsāki. Žirafēm ar garāku kaklu ir pieejamas lapas koku galotnēs, turpretim īskaklainās cīnās par apakšējām lapām. Tādēļ žirafes ar garākiem kakliem esot izdzīvojušas, lai vairotos, radot jaunu garkaklaino žirafu paaudzi. Bet ja ir tā, kā apgalvo Darvins, un žirafe ir cēlusies no zirga, tad kāpēc līdz šim vēl nav atrasti žirafu kauli, kas liecinātu, ka eksistējušas žirafes ar vidēji gariem kakliem? Tas liek domāt, ka mutācijas ierosinātājs bija kvantu mutācija no jonizētām radiācijām. Šis prātojums, iespējams, varētu aizpildīt baltos plankumus mūsu pašu izpratnē par cilvēka izcelšanos no pērtiķu dzimtas un izskaidrot, kāpēc pasaulē eksistē tik dažādi cilvēki: kaukāzieši, nēģeri, austrumnieki u. t. t., ikviens izgājis caur dažādām mutācijām un jonizētas radiācijas līmeņiem. Vēl jo vairāk - tas izskaidro, ka pērtiķi vēl eksistē tāpēc, ka netika jonizēti. Tas ir punkts, ko Darvins bija palaidis garām. Novietot cilvēku uz augstākā evolūcijas radīšanas līmeņa nenozīmē, ka cilvēks ir vislielākā radība uz Zemes - tāds viņš nebūt nav. Ari ne tāpēc, ka viņš ir skaitliskā vairākumā. Kritērijs ir intelektuālās spējas, ko nosaka smadzenes. Skaidrs, ka intelektuālā aktivitāte vienšūnas aļģei, tāpat arī amēbai, ir ierobežota, jo ķīmiskā aktivitāte vienšūnas robežās ir niecīga. Līdz ar organisma pilnveidošanos veicinās arī prasības pēc elektriskās aktivitātes. Kustīgiem dzīvniekiem nepieciešama muskuļu kontrole spēkam, un nervu sistēma sūta signālus uz smadzenēm, kas izskaitļo muskuļu pozīcijas attiecībā vienam pret otru un tāpat attiecībā uz apkārtējo vidi. Protams, nepieciešams arī spēks jebkurai darbībai. Nervu mazās ķīmiskās baterijas raida sajūtu, prieka un sāpju signālu uz centrālo datoru, un šie signāli tiek apstrādāti. Tātad smadzeņu darbības kapacitāte pieaug līdz ar organisma pilnveidošanos. Kādā zināmā punktā evolūcijas procesa laikā cilvēka smadzeņu spriegumam vajadzētu pieaugt tā, lai pārsniegtu Zemes magnētisko lauku, kā arī elektrisko aktivitāti, ko izraisa Saules vēja un Zemes mijiedarbība. Liekas, ka šis mazais, bet aizvien pieaugošais spriegums iegūst spējas pievilkt sev līdzīgu, kā arī pretēju elektroenerģiju no kādas vietas aiz Zemes atmosfēras. Ja Dievs ir elektromagnētiskā enerģija, tad pieaugošais spriegums, ko ģenerē cilvēka bioloģiskās smadzenes, attīstīja tendenci «atraut» daļiņu šīs enerģijas, kas būtu pietiekama, lai neitralizētu lādiņu


starp fizisko ķermeni un starpplanētu enerģijas elektromagnētisko masu. Tieši šajā evolūcijas procesa punktā mēs varam teikt, ka cilvēks ir ieguvis «dvēseli», daļiņu no Dievišķās enerģijas. Tā izskaidrojams, kāpēc zemāk attīstītām radībām, domā​jams, nav dvēseles.


Piektais pielikums Ka Saules radiacija izraisīja maiju bojāeju Maiji pazuda pēc 1 366 040 dienām kopš savas laika skaitīšanas sākuma. Saules magnētiskais lauks mainīja virzienu 3113. gadā p.m.ē., pēc tam 627. g. m. ērā, palielinot radiācijas lime- ni Zemes atmosfērā. Palielinājās mutācijas zīdaiņu gēnos7 , izraisot lielāku zīdaiņu mirstību. Izveidojās Saules plankumu aktivitātes minimums, izraisot neauglību un dzimstības samazināšanos. Vienlaicīgi iestājās mazais leduslaikmets, un visu maiju zemi pārņēma sausums un neraža. Mūsu ēras 750. g. maiji padevās debesu cikliem. (Sk. 81. att.)

81. att.

Кāрēc maiji izmantoja laika ciklus Maiju zinātniskā izpratne ir saistīta ar skaitļu izmantošanu laika mērīšanā. Skaitļus var lietot, lai nosūtītu informāciju, ja komunikācijas sistēmas ir bojātas: 260 dienu astroloģiskā cikla izmantošana liecina, ka maiji saprata Saules rotācijas dinamiku un to, kā Saules radiācija iespaido Zemes likteni. 1 366 560 dienu iznīcības cikls bija pazīstams kā Veneras dzimšanas bridis (Veneru izmantoja, lai uzskaitītu dienas). Venera ari ir vienīgā Saules sistēmas planēta, kura ir «apgriezta otrādi» - tā rotē atpakaļgaitā. Domājams, ka tas notiek sakarā ar planētas ass novirzi, kas notika pirms 1 366 560 dienām (m. ē. 627. g.). Šo notikumu maiji nosauca par Veneras dzim​šanu vai pārdzimšanu.


Pagājušie laika cikli tika lietoti periodu mērīšanai, veidojot 144 000, 7200, 360, 20 un 1 dienas ciklu Kolīdz skaitīšanas kods ir pārtrūcis, šie periodi norāda uz 1 366 560 dienu iznīcības periodu. Tālākā skaitļu analīze norāda, ka skaitļu sistēma pārtrūkst pēc 1 366 560 dienām un. lai turpinātu «skaitīt», jāpieņem cita sistēma. Šajā gadījumā tika pieņemta decimālskaitļu sistēma. («Maiju pareģojumi», M. Cotterell)


Septītais pielikums Zelta koeficients ф Ir izdarīti neskaitāmi eksperimenti, lai noskaidrotu, kādām formām un proporcijām cilvēks dod priekšroku. Ir atklātas proporcijas, kurām tiek dota priekšroka vairāk nekā citām - tas ir zelta koeficients ф. Šis proporcijas ir ne tikai estētiski patīkamas, bet arī konkurētspējīgas ar cilvēka psiholoģiju, kura ari ir radniecīga ф Zīmējumā ir redzams taisnstūris. Garākās puses attiecība pret īsāko ir ф, un tā ir vienāda ar 1,6180339.

82 att Šim skaitlim ir daudz fascinējošu īpašību. Vispirms to 300. g. p.m.ē. rietumos ievēroja Eiklīds. Matemātiķi to nosauca par ф (pēc grieķu burtiem PHI) Renesanses mākslinieki dēvēja to par «dievišķo proporciju«. Grieķi lietoja pentagonu (piecstūri, kurš satur daudz ф attiecību) kā svētu simbolu. Par ф runā kā par «zelta segmentu», «zelta skaitli» un «zelta proporciju». Šim koeficientam ari daudz matemātisku pielietojumu; arī visi dzīvie organismi - cilvēki, augi, dzīvnieki ir saistīti ar ф. Izvēloties uz ф pamatotas proporcijas, mēs tādējādi apstiprinām dabas likumus un līdz ar to atsaucamies, šķiet it unikālai kodēša​nas sistēmai, kas saistīta ar mūsu apskatāmo struktūru. Mākslinieki ir vienmēr meklējuši ф proporcijas glezniecībā: horizonts, piemēram, reti tiek novietots uz audekla tā, lai sadalītu gleznu uz pusēm, bet parasti cenšas ievērot ф pro​porcijas - 1,62:1.

83att. Augšējā taisnstūrī ф proporcija starp divām malām ir 1,618:1. Šiem taisnstūriem ir daudz īpatnību. Ja jūs konstruējat uz garākās malas Četrstūri, kā tas šeit parādīts, četrstūris kopā ar taisnstūri veidos jaunu, lielāku ф taisnstūri. Attiecība starp garo malu M un īso malu m ir tāda pati kā attiecība starp garo un īso malu lielākajā taisnstūrī. Šī ir matemātiska proporcija. Eksistē ari aritmētiskas attiecības ф. Ja jūs dalāt 1 ar ф. iznākums būs 0,618. Ja reizināt ф ar ф - rezultāts būs 2,618. Salīdzinot šos divus skaitļus, jūs ievērosiet kaut ko savādu.

84. att. «Zelta proporcijas» tika plaši izmantotas grieķu arhitektūrā. 13. gs. matemātiķis Fibonaci atklāja interesantas un mulsinošas, ar ф saistītas ciparu rindas, kuras atrodamas dabā. 1 1 2 3 5 8 13 21 34 55 89 144 233 377 610 987 1597 2584 4181. Pēc tam, kad rinda iesākas ar 1, 1, citi skaitļi tiek iegūti, sa​skaitot iepriekšējos divus, un, tā turpinot, iegūstam skaitļu rin​du.


1+1=2 2+3=5 3+5=8 5+8=13 utt Un tomēr, salīdzinot jebkuru skaitļu pāri, rezultāts ir ф: 5/3 =1.6 233/144 =1.61805 8/5 =1.6 377/233 =1.61802 13/8 =1.625 610/377 =1.618037 21/13 = 1,61538 987/610 = 1.6180327 34/21 = 1.61904 1597/987 = 1.6180344 55/34 = 1.6176 2584/1597 = 1,6180338 89/55 =1.6181 4181/2584 = 1.618034056 144/89- 1.617977

85. att

No šīs tabulas redzam, ka rindas mainās un sasniedz līdzsvaru pie 1,6180339. Jo lielāks skaitlis, jo nonākam tuvāk pie ф. Fibonaci sērijas, kuras ir ф funkcijas, dominē dabā. Grūti iedomāties, ka augam, kas attēlots 86. att., a, būtu kaut kas kopīgs ar matemātiku. Tas, liekas, ir tik neorganizēts un neregulārs. Bet ar vienkāršu tā struktūras un augšanas veida izpēti (86. att.. b) atklājas Fibonaci sērija.

87. att. 87. attēlā četrstūris a tika pievienots mazam melnam taisnstūrim centrā, tādā pašā veidā kā 83. attēlā. Kopā tie veido lielāku «zelta proporciju» taisnstūri. Ja pievieno vēl vienu četrstūri h uz garākās jaunā taisnstūra malas, atkal veidojas jauns •zelta proporciju» taisnstūris. To var turpināt ar četrstūriem c, d. e. un f. Visu taisnstūru stūri, kad tos savieno, veido spirāli, kāda atrodama dabiskos veidojumos dabā. Šāda veida spirāles var novērot visur - ari priedes čiekurā un dālijā.


88 att Priedes čiekurs

89. att Dālija Kā priežu čiekuram, tā dālijai ir divi pāri spirāļu, kurus var attiecināt uz Fibonaci sērijām.


Katrs dimensiju pāris, atzīmēts ar Mm, veido «zelta proporciju».

ф ir saskatāms visās dzīvajās būtnēs. Spirāles dabiski veidojumi (HH. att.) parasti ir izvietojušies tāpat kā Fibonaci skaitļos, kuri ir noteicošie ari cilvēka ķermeņa proporcijās (90. att.). Šādas sakarības dabā mēs varam sastapt ik uz soļa. Vairākumā gadījumu tos var tikai nojaust, bet te mēs dažas no tām redzam, izteiktas skaitļos un matemātis​kos terminos.


Astotais pielikums Nefrīts Nosaukums jade — neirīts sākotnēji ir aizgūts no spāņu valodas vārdu savienojuma «piedra de hijada», kas nozīmē - sāns, mala vai ciska, gurns, tāpēc, ka spāņu konkistadoriem tas atgādināja plakanu nopulētu nierei līdzīgu oli. Šo nosaukumu viņi lietoja, lai aprakstītu pulētus zaļus akmentiņus, kurus nozaga Meksikas indiāņiem. Termins «jade» - nefrīts attiecas uz divu veidu līdzīgiem akmeņiem, kas atrodami laukakmeņu un oļu sanesās. Tikai neliels daudzums sanesu nefrīta ir atrasts pa.šā Meksikā, un tur apstrādātais nefrīts nemaz nav meksikāņu izcelsmes. Acteki un maiji arī lietoja nefrītu, kas netika atrasts Meksikā. Centrālamerikai tuvākais «nephrite» un «jadeite» piegādātājs ir Kalifornija. Materiāls ir ļoti stingrs un tiek apstrādāts tikai ar materiāliem, kuri ir cietāki par to. piemēram, ar dimantu vai ar karborundu apstrādātiem darbarīkiem Senie maori Jaunzēlandē un Ķīnā bija pazīstami ar to, ka skaldīja akmeņus ar plānu laminētu smilšakmeni vai ar plānu noasinātu akmens loksni, smiltīm un ūdeni. Ķīnieši urbšanai izmantoja ar ūdeni dzesējamus bambusa kātus, kas pildīti ar smiltīm.


Devītais pielikums Skaidrojumi acteki - indiāņu tauta, dzīvo Meksikas centrālajā daļā. 12. gs ienākusi no Meksikas ziemeļiem, 1325. gadā izveidoja apmetni Tenočtitlanu (tagad Mehiko teritorijā). Aditi - senindiesu mitoloģija ar Saules dievību loku cieši saistīta sena sieviešu kārtas dievība, visu tikumīgo dievišķā māte. avatāra - hindu mitoloģijā dievības izpausmes forma, dievišķā pienākuma nosacīta dievības iemiesošanās zemākas kārtas radība, zaudējot daļu savas varenības un iegūstot jaunas spējas īstenot savu sūtību, lai balstītu pagrimuma stāvokli nonākušo tikumību vai, slēpjot savu īsto būtību, palīdzētu saviem pielūdzējiem nelaimē. bodhi - viens no centrālajiem budisma terminiem apziņas augstākā stāvokļa un garīgās apskaidrotības izteikšanai. Sēdēdams zem Bodhi koka, Sidhanha Gautama kļuva par Budu jeb apskaidroto. Brahma (Višnu, Šiva) - hindu mitoloģijā augstākā dievība, pasaules radītājs, pirmais dievs hinduisma galveno dievu triādē. Brahma Visuma rādītājs, Višnu -Visuma saglabātājs, Šiva -Visuma iznicinātājs brahmanisms seno indiešu reliģija, kas radās 1. gadu tūkstoti p.m.ē. un t. gadu tūkstoti m. ē. pārvērtās par hinduismu Buda apskaidrotais» - cilvēks, kas sasniedzis visaugstāko garīgās attīstības pakāpi Pēdējais zemes Buda ir Sidliārtha Gautama, kas 80 gadu vecumā iegrima pilnīgā nirvānā. cinobrs trausls, spilgti sarkans minerāls, blīvs un graudains, viena no dabiskajām minerālvielām, ko var izmantot dzīvsudraba iegūšanai. Cāks - maiju lietus dievs. Čalčiulikue -acteku mitoloģijā ūdens, ezeru, jūru un upju dieviete, lietus un pērkona dieva Tlaloka sieva. daoisms - ķīniešu klasiskās filozofijas virziens, mācība par dao - ceļu, lietu dabisko kārtību, likumsakarību, pareizu rīcību. Saglabājies kā tautas reliģija. Djauss un Prithivī - senindiešu mitoloģijā debesu dievs, per sonificētas debesis un dievišķota, personificēta Zeme. Prithivī ir sievišķais pirmsākums, māte, bet Djauss-vīrišķais pirmsākums, tēvs. Rigvēdā nav himnu, kas veltītas Djausam vienam pašam, bet ir sešas himnas, kurās vēstīts par Djausu un Prithivī. džainisms - filozofisks un reliģisks virziens Indijā, neatzīst brahmanisma rituālismu. Džainismam raksturīgs askētisms un aizliegums nonāvēt dzīvas būtnes. Ejekatls - maiju vēja dievs, viena no Kecalkoatla izpausmēm. Garuda - senindiešu mitoloģijā putnu valdnieks, teiksmainais V'išnu jājamdzīvnieks. Garudu attēlo kā būtni ar cilvēka rumpi un ērgļa galvu, ar spārniem, putna nagiem un knābi. Gautama - senindiešu mitoloģijā viens no septiņiem dižajiem riši (gudrajiem gaišreģiem). Budisma mitoloģijā šo vārdu attiecina uz Budu - budisma pamatlicēju. hinduisms - Indijas nacionālā reliģija, kurā tic cilvēka pārdzimšanai, vairākiem dieviem un pielūdz dažādus objektus, meditē un par sabiedrības pamatu uzskata kastu sistēmu. Indra - Djausa un Prithivī dēls. pērkona, zibens un Austrumu debespuses valdnieks. Rigvēdā viņam vien veltītas aptuveni 250 himnas. Jēzus Kristus - dieveilvēks. kas savas personības vienotībā ietver visu dievišķās dabas pilnību, Dieva dēls (Trīsvienības otrā persona).


Kālī - hindu mitoloģijā Šivas dievišķās enerģijas draudošā, postošā aspekta personificējums. Kalki - hindu mitoloģijā desmitā, vēl nenākusi Višnu avatāra. Kalki attēlo ka jātnieku baltā zirgā, kas ieradīsies uz. Zemes, kalijugai beidzoties, kad visi laiki (jugas) sāksies no jauna, nāks jauna radīšana. Kamaštle - acteku mitoloģijā medību dievs, viena no Šipeloteka emanācijām. Kapivalastu Būdas dzimšanas vieta Gorakhpuras apkārtnē ap 496. g. m.ē. karina - indiešu filozofija un reliģijā cilvēka vai citas dzīvas būtnes dzīves un darbības seku kopums. Atkarībā no tā, kā cilvēks pildījis dzīves priekšrakstus, nākamajā dzīvē viņa dvēsele pārdzimst cildenā vai zemākā veidā. katastrofisms - teorija, pēc kuras Zemes ģeoloģiskajā vēsturē mainījušies ilgi mierīgas attīstības posmi ar īsām vētrainām katastrofām (kataklizmām). Teorija balstās uz ziņām par Saules magnētiskā lauka izmaiņām, kas rada mutācijas un mazos leduslaikmetus Kecalkoatls - ar zaļām spalvām klāta čūska. Centrālamerikas mitoloģijā viena no trīs galvenajām dievībām, pasaules tin cilvēku radītājs, priesteru un zināšanu aizbildnis. Viens no četriem Teskatlipokām. ketsals - kāpelētājputns. kas sastopams Meksikas un Centrālamerikas mežos, pārtiek galvenokārt no augļiem, perē koku dobumos. Spalvu ietērpa ziņā viens no krāšņākajiem putniem pasaulē. Cekuls, mugura un līdz 80 cm garas astes spalvas smaragdzaļas, ar zeltainu mirdzumu. Krūtis un vēders spilgti sarkani, spārnos un astē ari) melnas un baltas spalvas. Ketsals attēlots Gvatemalas ģerbonī. Ari Gvatemalas naudas vienība saucas ketsals. Kinkalko - acteku mitoloģijā viena no piecām paradizēm (kukurūzas graudu paradīze), kas atradās rietumos. I Iz turieni aizgāja dzemdībās mirušu sieviešu un bērnu dvēseles. Koatlikue acteku mitoloģijā zemes un nāves dieviete, Saules dieva IJicilopočtli māte. kodekss - sens piktogrammu rokraksts; grāmata, kas tapusi, kad vēl nebija izgudrota grāmatiespiešana. Kokijo - sapoteku lietus dievs. Konfūcijs - Senās Ķīnas filozofs (5S1.-479. p.m.ē.), konfūcisma dibinātājs. Konfūcisms ir ētiski politiska mācība, uzskatu un tradīciju sistēma Ķīnā, kas kļuva par vienu no ķīniešu reliģijām. Koulšikue - maiju Mēness un auglības dieviete. Krišna - Višnu desmitā avatāra. Kvilacli -acteku mitoloģijā zaļais gārnis, burve, kas varēja pārveidoties un pārvērsties dažādos veidos. Laodzi - ķīniešu filozofs (6.-5. gs. p.m.ē.), daoisma pamatlicējs. Tiek uzskatīts par teksta «Daodedzin» autoru. leniūri - ietilpst pērtiķveidīgo kārtā. Puspērtiķi (ķermeņa garums 12-46 cm. astes garums 13-51 cm). maija - vēdisma mitoloģijā personāžiem raksturīga spēja pārvērsties: ilūzija. Vārds «maija» apzīmē esamības un Visuma iluzorismu Pēcvēdu periodā nereti parādās personificētā veidā kā dievišķa debesu izcelsmes sieviete. Būdas māte. maiji - indiāņu tauta, dzīvo galvenokārt Meksikā (Jukatanas pussalā). Maiji ir radījuši vienu no senākajām civilizācijām Amerikā. Tradicionālie celtņu tipi: kāpņveidigas nošķeltas piramīdas ar templi virsotnē, pilis, ko veido gani, šauru ēku kompleksi ar iekšpagalmiem, stadioni rituālajai bumbas spēlei. Mahābhārata - indiešu eposs, kas sacerēts sanskritā. Sižeta pamat- koclols radies ap 4. gs. p.m.ē. Eposam ir daudz iespraudumu, populārākais no tiem - filozofiskā poēma «Bhagavadgīta». Māra-«nogalinošais», «iznīcinošais», budisma mitoloģijādēmondievība, kas saistīta ar ļaunumu, iznīcību, pasaulīgo kārdinājumu veltīgumu. Miktlana - acteku mitoloģijā deviņas pazemes pasaules, kurā nokļūst visi mirušie, izņemot karavīrus, slīkoņus un dzemdībās mirušas sievietes. Miktlantekutli - acteku mitoloģijā pazemes pasauļu dievs, Miktlanas valdnieks, nāves dievs.


Miktlantekutliatla nāves dieviete acteku mitoloģijā. Miškoatls - acteku mitoloģijā zvaigžņu un mākoņu dievs, l Jicilopočtli un Kecalkoatla tēvs. mišteki - Centrālamerikas indiāņu tauta, kas dzīvojusi m.ē. 750.-1500. g. Mišteku celtās pilsētas ir Montealbana un Mitla. Mitra un Varuna - včdiskajā mitoloģijā dievs Mitra, kas saistīts ar līgumu, cilvēkiem un Sauli, veido pāri ar Varunu. Mitras un Varunas acs ir Saule. Varuna aptver kosmosu no ārpuses, viss pārējais, ari Saule un uguns kā Mitras tēli, atrodas iekšpusē. nirvāna - »apdzīšana», budisma reliģijā viens no galvenajiem jēdzieniem, kas izsaka apziņas visaugstāko stāvokli, kad cilvēks kļūst par Budu. Oahaka - pilsēta Meksikā. Netālu no Oahakas atrodas senpilsētas Montealbana tin Mitla. olnieki -Centrālamerikas indiāņu t ills, kas dzīvojusi 15(X).-5(X). g. p.m.ē. Meksikas teritorijā. Senpilsētas: 1.aventa, Sanlorenco, Tresapota. Omeijokans - Centrālamerikas mitoloģijā dieva hermafrodīta Ometeotla mājvieta. Ometeotls - Centrālamerikas mitoloģijā dievs hermafroclīts, Dievišķais pāris, Ādama un Ievas ekvivalents. No šiem diviem dieviem piedzima visi pārējie. Ozīriss - ēģiptiešu mitoloģijā auglības dievs, aizkapa pasaules valdnieks. Pakals maiju augstākais priesteris un Palenkes valdnieks. Kecalkoatla inka māci ja, cilvēkdievs. Palenke - sena pilsēta Meksikā (Čjapasas štatā), maiju pilsētvalsts politiskais un kultūras centrs 3 8- gadsimtā. Palenkes drupas atklātas 1746. g. un vairākkārt pētītas. Saglabājušās pils, Saules tempļa, Krusta tempļa un Uzrakstu tempļa drupas. Uzrakstu tempļa piramīdā 1952. g. atklāja kapenes ar zemciļņiem un sarkofāgu. pāndavas- galvenie senindiešu eposa varoņi, pieci valdnieka Pāndu dēli. pāli - budistu reliģijas kulta valoda, atvasināta no sanskrita. Pangeja - hipotētisks paleokontinents, kurā bijušas apvienotas vienkopus visas tagadējo kontinentu platformas. Balstoties uz tagadējo kontinentu krasta līniju konfigurācijas tuvu sakritību Atlantijas un Indijas okeānu krastos, pirmo Pangejas paleorekonstrukciju veica vācu ģeofiziķis A. Vēgeners. pārsistus paisu - indiešu reliģijas kopienas reliģija, ko Indijā sauc par zoroastrismu Popol—Vuh - kalnu maiju (kiču) svētā grāmata. purānas hinduisma svētās grāmatas, kas katra veltīta kādam dieva kultam un stāsta par visu radību izcelsmi, dieviem, gudrajiem un valdniekiem. sanskrits indoeiropiešu valodu saimes valoda, literārā un kulta valoda senajā un viduslaiku Indijā. Sanskritā sarakstīta lielākā daļa senintlie.su klasiskās, reliģiskās un zinātniskās literatūras. sapoteki - Centrālamerikas indiāņu dils. kas dzīvojusi 6(X). p.m.ē. - 750. g. m.ē. Satarupa - indiešu mitoloģijā hindu augstākās dievības, pasaules radītāja meita Sāvitrī - senindiešu mitoloģijā saules dieva Sūrjas meita, ko viņš atdeva par sievu Brahmam. sintoisms - sena japāņu reliģija, kuras pamatā ir dabas un senču kults. soma - dievišķs augs un dzēriens senindiešu mitoloģijā. Somas stublājus izmērcēja ūdenī, izmantojot spiešanas akmeņus, izspieda, izfiltrēja caur aitas vilnas sietu, atšķaidīja ar ūdeni, sajauca ar pienu vai miežiem un salēja koka traukos. I )zēriens acīmredzot izraisa halucinācijas. Augu precīzi identificēt nav izdevies. Sūrja - Saules dievs senindiešu mitoloģijā. sūtra - senindiešu raksts - isa, iegaumējama tēze, teiciens. Šādu tēžu veidā rakstīti dažāda satura darbi, ari «Vedama sūtra». sūfisms - mistisks virziens islāmā, radies 8.-9. gs. mūsdienu Irānas tin Sīrijas teritorijā. Filozofiskos uzskatus savieno ar askētismu, atzīst mācību par dieva izzināšanu un saplūšanu ar to mistiskas mīlestības rezultātā. Mūsdienās izplatīts galvenokārt Indijā un Irānā


Šeša - hindu mitoloģijā tūkstošgalvaina čūska, kas tur Zemi un ir Višnu guļvieta, kad tas pasaules radīšanas starplaikos atpūšas okeānā. Šipetoteks - acteku mitoloģijā uguns un upurēšanas dievs, Austrumu debespuses valdnieks. Šiutckutli - maiju mitoloģijā uguns un vulkānu dievs, upurēšanas dievs un Austrumu debespuses pavēlnieks, viens no četriem Teskatlipokām, tiek identificēts arŠipetoteku. Šoiotls - planētas Veneras dievs vakarā, aklais suns. Teotivakana - sena pilsēta Meksikā, Mehiko štatā. Viens no senākajiem kultūras centriem Amerikā. Drupu pilsēta. Mūsu ēras 2. gs. būvēti ievērojami tempļi - Saules piramīda, Mēness piramīda, Kecalkoatla templis. Mirušo ceļš. Teotivakanas lielākais uzplaukums bija mūsu ēras 500.-800. g. Teskatlipokas - maiju un nauu cilšu galvenā dieva četras emanācijas, kas simbolizēja četras debess puses Jautis simbolizēja ziemeļus, nāvi un tumsu, Šiutekutli - austrumus, uguni, pārdzimšanu un upurēšanu, 1 icilopočtli -dienvidus un šķīstīšanos. Kecalkoatls - rietumus un labestību. Raksturīga Teskatlipoku pazīme ir ari apaļš ādas gredzens, ko nēsā uz krūtīm, iekārtu dzeltenā lentē. Tlaeujals - acteku mitoloģijā milzis, kas mitinās pazemē. Personificē labo spēku, dara labus darbus. Tlalokana - acteku mitoloģijā Tlaloka mājvieta, viena no piecām paradīzēm. Tlaloks - acteku mitoloģijā lietus un pērkona dievs, visu uzturā lietojamo augu pavēlnieks. Domāja, ka viņš dzīvo kalnu virsotnēs vai pilī virs Meksikas līča, kur veidojas mākoņi. Katrā no četriem viņa mājokļa iekšējā pagalma stūriem stāv pa lielai krūzei. Tajās ir auglīgs lietus, sausums, augu slimības un postošas lietusgāzes Tlasolteotla - acteku mitoloģija zemes, auglības, seksuālās izlaidības un grēku nožēlošanas dieviete, kas, rijot dubļus, attīra cilvēci no grēkiem. Tlauiskalpantekutli - Centrālamerikas mitoloģijā ledus dievs, planētas Veneras dievs, kas pārstāv Veneru no rītiem. Tomoančana - Centrālamerikas mitoloģijā mūsu senču mājvieta, viena no piecām paradīzēm. Tonatiu maiju un acteku Saules dievs. Tonatiukana - Tonatiu mājvieta, viena no piecām paradīzēm, mirušo galamērķis. Atrodas austrumos, kur lec Saule. Uz šo paradīzi devās tie, kas bija krituši kaujas laukā vai upurēti dieviem. Tots-ēģiptiešu mitoloģijā gudrības, skaitīšanas un rakstības mākas dievs. trīs pasaules —hinduismā: Dieva pasaule, dvēseļu pasaule un fiziskā pasaule, kas veido Zemes radīšanas un iznīcības 5000 gadu periodu. Šis laikmets sadalīts četros vienlīdzīgos ciklos, kuriem progresējot garīgums pagrimst. Uicilopočtli -acteku mitoloģijā Dienvidu debespuses valdnieks. Saules un upurēšanas dievs. upanišadas - senindiešu filozofiskie un reliģiskie sacerējumi sanskritā, kas saistīti ar vēdām un skaidro to dziļāko jēgu. IJšasa - senindiešu mitoloģijā rītausmas dieviete, kurai ir veltītas 20 Rigvēdas himnas. Pirms saules lēkta IJšasa izbrauc žilbinoši mirdzošos ratos, kuros iejūgti spilgti sarkani zirgi un vērši. vēdas - senindiešu svētās grāmatas, vecākie (15 -6. gs. p m.e) indiešu literatūras teksti, kas sarakstīti sanskritā («Rigvēda», «Sāmavēda», «Jadžūrvēda» un "Atharvēda»). Veļikovskis - 20. gadsimta zinātnieks Višnu - viens no augstākajiem dieviem hindu mitoloģijā, kopā ar Brahmu un Šivu veido tā saticamo dievišķo triādi. Reinkarnējies desmit reizes kā Matsja. Kūrma, Varāha. Narasinha, Vāmana, Parašurāma, Rāma. Krišna, Buda, Kalki. zoroastrisms - pravieša Zaratustras (1. g. tūkstoša p.m.ē. 1. pusē) dibināta reliģija, kuras pamatā ir mācība par divu spēku - laba un ļaunā - cīņu un uguns pielūgšana. Desmitais pielikums Bibliogrāfijā


Adamson, D. The Ruins of Time, G.Allen & Unwin, 1975 Baudez, C. & Picasso, S. Lost Cities of the Maya, Thames & Hudson, 1992 Benson-Gyles, A. & Sayer, C. Of Gods and Men, BBC Books, 1980 Bernal, Dr I. Official Guide Oaxaca Valley, INAH, 1985 Bettany, G.T. The World's Religions, Ward Lock & Co, 1890 Burland, C.A. Peoples of the Sun, London, Weidenfeld & Nicholson, 1976 Calleja, R. & Signoret, H.S. Ahumada A.T, Official Guide Palenque INAH, 1990 Cavendish, R. Am Illustrated Encyclopaedia of Mythology, W H Smith, 1984 Cotterell, M.M. Astrogenetics, Brooks Hill Robinson & Co, 1988 Cotterell, M.M. The Amazing Lid of Palenque Vol 1, Brooks Hill Perry & Co, 1994 Cotterell, M.M. The Amazing Lid of Palenque Vol 2, Brooks Hill Perry & Co, 1994 Cotterell, M.M. The Mayan Prophecies, Element,1995 (Co-authored) Cotterell, M.M. The Mosaic Mask ofPalenque, Brooks Hill Perry & Co, 1995 Cotterell, M.M. The Mural ofBonampak, Brooks Hill Perry & Co, 1995 Fernandez, A. Pre-hispanic Gods of Mexico, Panorama, 1987 Fullard, H. (Ed), Universal Atlas, Philips, 1976 Gendrop, P.A. Guide to Architecture in Ancient Mexico, Editorial Minutaie Mexicana, 1991 Goetz, D. & Morley, S.G. Popol Vuh (After Recinos), William Hodge & Co, 1947 Hadingham, E. Early Man and the Cosmos, William Heinemann, 1983 Hapgood, C. Earth's Shifting Crust, Philadelphia/Chilton, 1958 Hitching, F. The World Atlas of Mysteries, William Collins & Son, 1978 Holy Bible, H.M. Special Command, Eyre & Spottiswode, 1899 Horizon, Summer 1964, American Heritage Publishing, 1964 Ivanof, P. Monuments of Civilisation, Cassell, 1978 Jordan, M. Encyclopaedia of Gods, Kyle Cathie Ltd, 1992 Milton, J., Orsi, R.A. & Harrison, N. The Feathered Serpent and the Cross, Cassell, London 1980 Moore, Hunt, Nicolson & Cattermole, The Atlas of the Solar System, Mitchell Beazley, 1985 Nicolson, I. Black Holes and the Universe, David & Charles, 1980 Peterson, R. Everyone is Right, De Vorss & Co, 1986 Readers Digest, The World's iMst Mysteries, 1977 Roland, K. The Shapes we Need, Ginn & Co, 1965 Sten, M. Codices of Mexico, Panorama, 1987 Tomkins, P. Mysteries of the Mexican Pyramids, Harper & Row, 1976 Velikovsky, I. Earth in Upheaval, Doubleday & Co, 1955 Velikovsky, I. Ages in Chaos, Sidgwick & Jackson, 1953 Velikovsky, I. Worlds in Collision, Book Club Associates, 1973 Westwood, J. (Ed), The Atlas of Mysterious Places, BCA, 1987 White, J. Pole Shift, ARE Press, 1993 Wilson, C. (Ed), The Book of Time, Westbridge Books, 1980 Pateicība Pateicamies autoriem par atļauju publicēt ilustrācijas: Attēli un teksta ilustrācijas Maurice Cotterell: ia, īb, īc, 3,4, 5,6,7,9,10,11,12,14,15,16,17,18,19,23, 24, 25, 27, 28, 29, 32a, 32b, 33, 34,35, 36, 37, 38, 40, 44, 45, 49, 53, 54, 57, 58, 59. 60, 61, 62, 65, 66, 68, 69, 71, 72, 74,75, 76,79, 80, 82, 85 Fig 2 Novosti, Agency, (London); Fig 8 after Gerald Eveno, (Readers Digest, France) The World's Last Mysteries; Figs 13,55,56: Bettany G. T., The World's Religions (Ward Lock & Co, London 1890); Fig 26 after Augustiņ Villagra (1952); Fig 30, Mythology: An Illustrated Encyclopaedia (W. H. Smith); Fig 31 Werner Forman Archive (London); Figs 36,37,39 after Heraclio Ramirez (Maya Designs of Mexico, Panorama Editorial S.A.); Figs 43, 46, 47, 48 James Churchward (1931); Figs 63, 64, 67, 73. (81) Mitchell Beazley, The Atlas of the Solar System; Figs 77, 78 R. E. Hope Simpson (Nature Magazine 275.86, 1978); Figs 83, 84, 86, 87, 88, 89, 90, 91 Kurt Roland, The Shapes we Need, GINN & Co (permission Paul & Julian Roland). Citāti Doomsday by Warshofsky, Readers Digest (New York)


Popol Vuh, (1949) English version by Delia Goetz and Sylvanus G. Morley. Translated by Adrian Recinos, University of Oaklahoma Press Krāsainie attēli Maurice Cotterell: Plates 1, 2, 4, 5,8, 9,10, (10 window head) 11 (11 window head), 12 (12 window mask [see 25], window shell), 13,14,15,16,17, 18,19, 20, 21, 22, 23, 24, 25, (after Vautier de Nanxe, Marshall Editions, The Atlas of Mysterious Places) 26, 27, 28, 29, 30, 31,32, 33, 34,35, 36, 37, 38,39, 40, 41, 42, 43, 44, 45, 46, 47, 48. Plate 6, British Museum; Plates 7,49 Werner Forman Archive London. Atvainojamies, ja pieļautas kādas paviršības. Tas tiks izlabotas grāmatas turpmākajos izdevumos.


Satura rādītājs Pateicība…………………………………………………………………………………………… 5 Prologs……………………………………………………………………………………………… 7 PIRMĀ DAĻA Pirmā nodaļa Sasalušie tropi un verdošās jūras…………………………………………………. 17 Kā sasala mamuti……………………………………………………………………… 31 Seno cilvēku zināšanas……………………………………………………………….. 35 Veneras dzimšana………………………………………………………………………. 40 Otrā nodaļa Vidusamerikas zudušās ciltis……………………………………………………. 44 Teotivakana……………………………………………………………………………….. 52 Trešā nodaļa Dievu pasaule………………………………………………………………………………. 56 Maiji i skaitišanas sistēma…………………………………………………………… 65 Ceturtā nodaļa Ģeniālais maiju valdnieks…………………………………………………………. 70 Palenke…………………………………………………. i………………………………….. » 70 Piektā nodaļa Palenkes valdnieka sarkofaga vāks…………………………………………. 86 Slepenie attēli uz Palenkes sarkofaga vāka……………………………………. 88 Sestā nodaļa Valdnieka Pakala mozaīkas maska ………………………………………… 101 Mozaīkas maskas atšifrēšana……………………………………………………… 106 Nefrits…………………………………………………………………………………………. 108 Piramīda……………………………………………………………………………………. 110 Saziņas kanāls……………………………………………………………………………. 112 Septitā nodaļa Maiju kiču stāsti 114 Svētā grāmata »Popol Vuh-………………………………………………………… 114 7 Bonampakas sienu gleznojumi……………………………………………………… 118 Sienu gleznojumu noslēpumi………………………………………………………… 120 Sienas gleznojuma atšifrēšana………………………………………………………. 126 Astotā nodaļa Senās zemes un jaunas atklāsmes 131 Parīzes, Drēzdenes un Troano seno rokrakstu krājumi……………………. 131 Zaudētā Mu zeme ………………………………………………………………………. 134 Superdievi……………………………….. ……………………………………………….. 145 OTRĀ DAĻA Devītā nodaļa Superdievi un brīnumdari 153 Brahmanisms un hinduisms…………………………………………………………. 157 Budisms……………………………………………………………………………………… 170 Jēzus no Nācaretes………………………………………………………………………. 181 Pasaules reliģijas…………………………………………………………………………. 191 Kecalkoatlisms…………………………………………………………………………….. 196


Četru superdievu salīdzinājums…………………………………………………… 197 Desmitā nodaļa Dzīve, nāve un Visums ……………………………………………………………….. 202 laiks……………………………………………………………………………………………. 208 Pirmais mēģinājums…………………………………………………………………… 211 Otrais mēģinājums: dubļi…………………………………………………………….. 213 Trešais mēģinājums: koks…………………………………………………………….. 214 Ceturtais mēģinājums: cilvēki……………………………………………………….. 214 Epilogs Maiju vēstījums ……………………………………………………………………………. 220 PIELIKUMI Pirmais pielikums Saules sistēma ……………………………………………………………………………… 227 I. Saule……………………………………………………………………………………… 227 II. Atšķirīgi rotējošo magnētisko lauku efekts ……………………………… 233 III. Saules plankumu veidošanās cikla 96 mikrocikli………………………. 23^ IV. Saules neitrālā līnija………………………………………………………………. 2.36 V. Piramīdas kāpņu nozīme ………………………………………………………. 237 Otrais pielikums Kā Saules mainīgais magnētiskais lauks izraisa katastrofas 239 I Polu maiņa un polārā novirzīšanās…………………………………………….. 239 II. Palielināta mutācija zīdaiņu organismā …………………………………. 241 III. Mazie leduslaikmeti un sausums………………………………………….. 241 Trešais pielikums Saules ietekme uz personību 243 Ceturtais pielikums Saules ietekme uz auglību 245 I. Saules ietekme uz bioritmiem 252 II. Kā saule izraisa vēzi 255 III. Ķermenis un dvēsele 258 Piektais pielikums Kā saules radiācija izraisīja maiju bojāeju 261 Sestais pielikums Kāpēc maiji izmantoja laika ciklus 263 Septītais pielikums Zelta koeficients <p 265 Astotais pielikums Nefrīts …………………………………………………………………………………………. 271 Devītais pielikums Skaidrojumi………………………………………………………………………………… 273 Desmitais pielikums 28S Bibliogrāfija………………………………………………………………………………….. 283 pateicība Redaktore Indra Andersone Korektore Ilze Čerņevska Datormaketētāja Lilija Rimicāne Reģistrāc apliec, nr. 000330791. -Avots» SIA. Aspazijas bulv. 24, Rīgā, LV 1050. Iespiesta un iesieta a/s -Preses nams- tipogrāfijā poligrāfijas grupā «Jāņa sēta»


Kotrels M. M. Satriecošā Zemes pagātne. - K .: Avots, 2001, 287 lpp., il. Satraucošs stāsts par katastrofām uz Zemes, seno civilizāciju sasniegumiem un maiju priesteru noslēpumainajiem vēstījumiem mūsu paaudzei.

Satriecosa Zemes pagatne - Moriss M. Kotrels  
Advertisement