Sadzives vilni - Materu Juris

amata vīriem caur vēstulēm atvadījies, viņš baronam fon Kronšildam rakstīja tā: «Augsti cienījamais barona kungs!

Uz Jūsu aicināšanu es Iekškrievijā atstāju teicamu vietu un atnācu Uplejā. Es to darīju ar mīļu prātu.

Jūs priekš manis un manas māsas esiet kā tēvs gādājuši - mēs Jūs kā tēvu cienījam. Mēs sevi jūtamies saaudzinātus ar Jūsu augsto famīliju. Tādas saites starp abām famīlijām pastāvējušas jau no gadu simteņiem. - Savā vietā, Jūsu dienestā, es esmu darījis pēc labākās zināšanas un sirdsapziņas, ar visiem saviem vājiem spēkiem. Vairāk es nekā nevarēju darīt. Daa laba iegrozīšana, ko Jūs varbūt laipni ievērosit, liecinās, kādā prātā tā notikusi. Tagad mums nu pēc nenovēršamiem, nepārkāpjamiem likumiem bija jāšķiras. Ne mana sirds, ne jauna apziņa mani dzen projām, bet aizņemtais vīra gods. Pēc visa, kas šodien manās istabās noticis, mans gods prasa, ka es te vairs nevaru palikt. Es neprasu īpašu atzīšanu par saviem pūliņiem, tak es domāju, ka man arī ir tiesības, kurās pat ne to vismazāko sadzīvē nevar, nedrīkst aizskārt. Tas ir noticis ar mani, un līdz ar to ir izrādīts, cik maz cienīšanas es pie Jums baudu. Jūs laipni piedosit, ka es meklēju kungu, kas mani un manas cilvēka tiesības varbūt vairāk cienīs. Es nedusmojos uz Jums - bet kopā palikt es taču ar Jums nevaru. Un Jums gan arī pašiem būtu grūti minēto atgadījienu aizmirst, kamēr es šeitan paliktu.

Es atstāju no Jums, Uplejai un viņas iedzīvotājiem visu labu vēlēdams. Ja Jūs, cienīts barona kungs, manus iestādījumus atzītu par dērīgiem un tos uzturētu, tad es šinī apziņā atrastu savu pūliņu pilnīgu atlīdzināšanu. Es atstāju daus projektus par Uplejas saimniecības un sadzīves labošanu. Izlietojat tos, ja patīk. Tie ir labi apdomāti. Ekonomijas grāmatas ir pilnā kārtībā. Tās es līdz ar naudu, 6720 rub. 59 kap., esmu nodevis Ozola kungam, kas laikam gan paliks manā vietā. Es to īpaši vēlētos. Viņš ir īsts goda vīra un Jūsu uzticības vērts. Bez tam es Jūsu labpatikšanai vēl ievēlētu: Ošu Juri, viņa brūti Mildu, Rumbenieku un Zūzi, Bērziņu, Pētersili, Puķi, visus tagadējos mesargus un beidzot Teteri alias Birkhān.

No šī zēna reiz iznāks krietns vīrs. - Arī visi citi uplejieši ir teicami, saticīgi, godīgi un paklausīgi ļaudis.

- Uz tagadējiem pagasta orgāniem Jūs droši varat palaisties. Tie ir teicami, krietni vīri. Īpaši Balodis, jaunais skrīveris, ir centīgs un taisns jauneklis.

Mana vēlēšanās būtu, ka Jūs nekad nepaklausītu šādām tādām denunciācijām. Ļaudis ir daudz labāki, nekā no viņiem izpausts, - un labiem cilvēkiem ienaidnieku nekad netrūkst - daudzreiz viņiem to ir vairāk kā draugu.

Beidzot es izsaku vēl kādu lūgumu. Tos dokumentus un manu un manas māsas testamentu, ko Jūs ar cienīto baronu fon Drahenklau no mana skapja paņēmuši cauri lūkot, es lūgtu iezieģelēt un nodot virspilstiesai. Man uz turieni šinī brīdī neiekrita braukt, tādēļ tas vēl nav noticis. Ja Jums nepatiktu to darīt, tad Dr. Bahs manu vēlēšanos labprāt izpildīs. Kuvēru var aizzieģelēt ar pagasta tiesas un valdes zieģeļiem. - Sakiet cienītai Klotildes jaunkundzei, ka es viņu līdz nāvei cienīšu un paturēšu mīļā piemiņā.

Es ticu un ceru, ka viņa izpildīs, ko es savā testamentā esmu nosacījis. Es viņai sūtu sirsnīgas labdienas.

Ar Dievu!

Jūsu Eduards Felzenbergs.

Uplejā, 18. novembrī 1869.» Šo beidzamo vēstuli aiztaisījis, Eduards paskatījās savā priekšistabā. Tur gaidīja Balodis, Ozols, Bērziņš, Puķe, Pētersile, Rumbenieks un Teteris. Ošu Juris viņiem jau bija pateicis, ka Eduarda apņemšanās ir nelauama, tādēļ arī neviens no šiem neuzdrīkstējās ko vaicāt, bet ņēma pacietīgi pretim, ko liktens jeb šoreiz Felzenbergs nolēmis. Viņi bija ļoti noskumuši un bēdīgi.