Ruzu kristine aida niedra

— Tu man nepatīc, tu piesmej pilnu visu dienu, bet darbs varbūt tā nesteidzas kā tavi smiekli, labāk meklē sev citu saimnieku!

Jūlija pietvīkusi cilāja traukus un klusi izgāja no kambara, neceldama nekādu ierunu, viņa tūliņ uzmeklēja Pikuma Ādamu un apraudājās. Nu vairs te nevarēja dzīvot, kaut gan Kristīne bija apsolījusi savīkšt Ziemas​svētkos viņu kāzas un izvadīt jaunsaimnieku ceļā, dodama līdz sēklu un dažus lopus.

— Viņa ir sajukusi, Jūlīt, viņa vairs nezina, ko dara, neliecies dzirdot viņas vārdus, sirds tai nemaz tā nedomā, bet mute vairs nevar valdīties. Kur mēs tagad iesim, jo svētki aiz durvīm un mācītājs zina mūs saderētus, bet jaunā sēta atvērsies tikai pavasarī. Paliksim un strādāsim, tu redzēsi, ka viņa vairs neatminēs, ko neprātā tev pateikusi.

Jūlija nomierinājās un pildīja savu soli joprojām, arī Kristīne viņu vairs neaizskāra, sēdēdama palskalnieša kambarī no rīta līdz vakaram un pārgulēdama neizģērbusies turpat uz lielā zviļņa, izjauktiem un saveltiem matiem, bez barības un rūpēm par savu sētu.

Viņa koda cietā maizes gabalā, kas mētājās uz galda, kad sāka mocīt izsalkums, un tā viņa ieslēpusies nodzīvoja četras dienas pēc mātes brāļa aizbraukšanas.

Viņš tai nebija nekā palīdzējis, gudrais mātes brālis, laikam kādi sveši spēki bija pārvērtuši Palsu kalna saimnieci, viņa tiem nevarēja pretī turēties, viņa domāja par palskalnieša lielo lepnību, ka tas bija aizgājis, nepaņemdams no viņas ne savas algas tiesu, jo ēdienu un dzērienu, pa daļai arī drēbes viņa deva ikvienam savam kalpam. Viņš bija turējies kalpa kārtā, un viņa tam nevarēja nekā padarīt.

Arī Marijai nebija nekas dots, bet viņa bija vēlējusies Liepu pakalni redzēt ļaužu valodās, viņa vēlējās, kaut vīrs būtu izšķiedis labo naudu, dodams savai draugaļai, nevis aizliegdams tās priekšā.

Viņa vēlējās, kaut ļaudis apsmietos tai, kura dzemdējusi ārlaulības bērnu un visu laiku slēpusi, teikdama par svešu.

Kristīnē trakoja nespēcīgas dusmas, tās gan bija varenas, bet nespēja nevienu citu ievainot, kā vien viņu pašu un viņas ļaudis, un tā viņa metās atkal pret Jūliju, kad viņu ieraudzīja lielajā kambarī sēdām pie galda un šujam vasarai zāļu panaras.

— Tu vēl esi tepat, es izmaksāšu šodien algu, un tu vari iet.

— Saimniec, bez Pikuma Ādama es nekur rrevaru iet, bet vai bez viņa varēsit iztikt?

— Labi, ja viņš grib iet, es neaizturēšu.

Nu gāja pats Pikums pie Kristīnes, bet viņa neklausījās kalpa valodā par kāzām un jauno sētu pavasarī. Ja viņš gribot spītēties, lai ejot līdzi Jūlijai, viņa neaizturēšot.

— Tu esi Palsu kalnā ilgi nodzīvojis un ieguvis saimnieka prātu, bet, ja tu man runā pretī, es tevī neklausīšos, Ādam! Jūlija tev neder, viņa bija diezgan laba palskalnietim, tagad tu ēdīsi aizpuvušu ābolu!

Pikuma Ādams apstulba, Kristīne runāja smagi un izaicinādama, viņai gribējās ļauno sēklu izskaust no savas mājas, tas viņai darīja prieku, un viņa nelūkojās sev apkārt, viņa nejautāja, cik tas godīgi bija, ka Jūliju apvainoja esam par palskalnieša otro draugaļu, viņa tikai slaucīja šos ļaudis projām no sava galda, visus tos, kuri bija redzējuši viņas laimīgos gadus ar palskalnicti un redzējuši arī viņa aiziešanu.

Pikums atsauca Jūliju, viņš ataicināja visus ļaudis, bet Jūlija raudādama liedzās un ļaudis apliecināja, ka nekad tie nav redzējuši saimnieku pieķeramies Jūlijai un to vajājam, ne arī tie būtu redzējuši viņus abus kopā esam. Saimnieks gan brīžiem bijis jautrs un draiskojies, kā katrs jauneklis, jo viņam bijuši jaunekļa gadi, taču nekad viņš neesot izdarījis tādu grēka darbu.

— Pāris reizes viņš tai noglaudījis muguru ar pātagu, tas ir viss, ko mēs esam redzējuši!

Pikuma Ādams aizveda Jūliju pie sava brāļa jaunsaimnieka pagasta vidū, kur muižas laukos