Ruzu kristine aida niedra

sivēna cepeti ar brūniem kartupeļiem, un Pikuma Ādams, smīnēdams savās kuplajās ūsās, ķērās pie putojošā miestiņa krūzes, iegremdēdams tanī lūpas, viņš jau sen bija gaidījis šo vakaru, jo Kristīne nekad neskopojās ar cieņu.

— Lai tev veselība un laime, Kristiņ, saimniece!

— Lai tev veselība un laime!

Citu viņi nezināja vēlēt, un Kristīne smaidīdama dzēra kopā, nosarkušiem vaigiem, laimīga un mazliet gurdena no dienas darba. Pēc vakariņām viņa ar ļaudīm apskatīja dāvanas un priecājās, ka viss bija derīgs, ko viņa savā prātā izlēmusi.

Pēc pusnakts saimniece aizgāja savā kambari, bet gaitnieki vēl palika pie pilnā galda, un viņu galvas reiba no saldā miestiņa, viņus apreibināja ari meža un ēdienu smaržas un tīras vilnas smarža, kāda cēlās no labajām, jaunajām segām uz gultām, no jauno linu audumiem un ābolu sieta ar sārtajiem, gardajiem āboliem.

Aiz logiem kauca sniega vētra, un šinī vētrā apkārt klejoja mirušo zemnieku dvēseles, viņiem pie galda bija atstāta goda vieta, tie varēja nākt un mieloties, tas viss bija viņu mantojums, un tie bija gaidīti.

Varēja dzirdēt, kā vētra kauca ozolu zaros, bet brīžiem tā bija tik stipra, ka saplūda kopā vienā varenā aukā, vienā pašā varenā skaņā.

Tīļu zirgiem nebija tāda skrējēju goda kā palskalniešiem, tie bija stipri un izturīgi darbā, labi arkla vilcēji, arī goda ratos tos varēja jūgt, bet rikšoja mierīgi un lēni, jo straujumu bija paņēmušas stingrās un grūtās darba gailas.

Smagi likdams soli pie soļa, apstājās Palsu kalna māja? durvju priekšā Tīļu augstais un platais melnis, un no kamanām izkāpa trīs vīri. Viens gan vēl turēja grožus rokās, it kā gribēdams zirgu tālāk vadīt, bet tad ārā izsteidzās jaunais gaitnieks un, iemeties kamanu malā, aizbrauca līdz laidariem, kur melni izjūdza un arī kamanas ievilka pajumtē.

Kristīne rosījās virtuvē, gaitniece skriešus iemetās pie viņas un pateica, ka atbraukuši ciemiņi.

Saimniece tūliņ atstāja savu darbu, viņa jau bija sakārtojusi cepešu gabalus uz pannām, tās stāvēja uz platā galda un gaidīja savu kārtu. Nomazgājusi rokas un nometusi savu priekšautu, viņa izsteidzās pretī viesiem, un viņas jaunais, sarkanais apģērbs dzirkstīja patumšajā ziemas dienā. Ap kaklu viņa bija apšuvusi pašas pagatavotās baltās, vieglās mežģīnes, uz kurām nu krita sarkano matu viļņi un mierīgi laistījās.

Jānis Tīle bija palaidis priekšā savu sirmo tēvu, tas ienāca pirmais, un viņa skaļā valoda jautri atskanēja lielajā kambarī, aiz viņa stāvēja abi dēli, un, kad ienāca Kristīne, viņa mirkli apstājās lielā pārdomā, jo tur stāvēja Tīļu dzimtas vīri, bet viņa bija viena pati…

Pēteris Krims vēl nebija atbraucis, varēja jau būt, ka šis kalējs nemaz neturēja savu doto vārdu, Kristīne tuvojās vecajam Tīlēm, un saimnieks rādīja labsirdīgu un jautru vaigu, ka viņa atplauka un priecīga saņēma skūpstu, brīdi paturēdama savas abas rokas viņa cietajās plaukstās.

— Labrīt, meit!

— Labrīt, Kristiņ!

Viņa saņēma puiša roku un, paraudzījusies acīs, tumši nosarka, tik karsti sabangojās asinis, pieskaroties vienam pie otra, un viņa juta, ka bija it kā jauna zeme, kas gaida sēklas, lai ziedētu un nestu augļus un lai nenovīstu velti. Viņas mute palika cieši sakniebta, un viņa lielās mokās apvaldīja nemieru, kas plēsa krūtis un smacēja elpu.

— Sveika, Kristiņ, — viņa dzirdēja vecākā brāļa balsi un ieraudzīja, ka tas, izstiepis roku, plati smejas, viltīgi piemiedzis acis, gribēdams Kristīni atbrīvot no viņas domām un satraukuma.