PIRMIE CILVEKI UZ MENESS - Herberts Velss

radījumus, kas nelīdzinās nevienam Zemes dzīvniekam, kopā ar aitām skraidelējam pa Haidparku! Droši vien selenīts jutās tāpat.

Iztēlojieties, kā mēs izskatījāmies! Rokas un kājas važās, paši novārguši un netīri, ar divas collas gariem bārdas rugājiem, sejas saskrāpētas un asiņainas. Iedomājieties Keivoru viņa velosipēdista biksēs, kas vairākās vietās pārplēstas uz ērkšķiem, viņa vilnas triko kreklu un veco kriketa cepuri, viņa cietos matus, kas mežonīgi izspūruši uz visām debess pusēm. Zilajā gaismā viņa seja izskatījās nevis sārta, bet ļoti tumša, viņa lūpas un sažuvušās asinis uz manām rokām šķita melnas. Es droši vien biju vēl bēdīgākā izskatā nekā viņš — viss notraipījies ar dzelteno sēni, kurai uzlēcu virsū. Mūsu svārki bija neaizpogāti, apavi novilkti un nomesti pie kājām. Un mēs sēdējām ar mugurām pret šo savādo zilgano gaismu, blenzdami uz briesmoni, kādu tikai Dīrers varētu būt izgudrojis.

Keivors pirmais pārtrauca klusumu: viņj kaut ko sacīja, bet tūlīt aizsmaka un sāka klepot. Arā atskanēja drausmīga baurošana, it kā kādai Mēness govij būtu gals klāt. Tā nobeidzās ar griezīgu bļāvienu, un atkal iestājās klusums.

Selenīts aši apgriezās, ieslīdēja ēnā, kādu brīdi, it kā kaut ko apsvērdams, pastāvēja pie durvīm un tad tās aizvēra. Mēs atkal bijām vieni noslēpumainās murdoņas pilnajā tumsā.