PIRMIE CILVEKI UZ MENESS - Herberts Velss by firmaartcom

protams, cilvēka acis šai tumsā nespēja saskatīt —, un laipa, kas man toreiz šķita karājamies tukšumā, acīmredzot veda uz to. Ar šo balonu viņi laidās lejup, kur tumsu arvien vairāk kliedēja Mēness alu gaišums. Sākumā apkārt valdīja klusums, tikai selenīti kaut ko čivināja, bet tad viņi nonāca skaņu un rosības pilnā rajonā. Melnā tumsa bija padarījusi Keivora acis tik jutīgas, ka viņš tagad sāka jau šo to saskatīt un beidzot gluži labi izšķīra priekšmetu apveidus. «Iedomājieties milzīgu cilindrisku telpu,» Keivors saka savā septītajā ziņojumā, «apmēram ceturtdaļjū- dzes diametrā, sākumā vāji, tad jau spožāk apgaismotu, ar lielām platformām, kas spirālveidīgi vijas lejup gar tās sienām un nozūd zilā dzijumā. Gaisma kļūst arvien spožāka, bet nav iespējams noteikt, no kurienes un kā tā plūsmo. Iedomājieties vislielāko vītņu kāpņu vai lifta šahtu, kurā esat kādreiz ielūkojies, un palieliniet to simtkārt. Iedomājieties to krēslas stundā, skatītu caur zilu stiklu, un tad raugieties pa to lejup. Vēl mēģiniet iedomāties, ka jūtaties ārkārtīgi viegls un galva jums nemaz nereibst, kā tas būtu uz Zemes, — tad būsiet guvis aptuvenu priekšstatu par maniem pirmajiem iespaidiem. Apkārt šai gigantiskajai šahtai vijas plata galerija tik stāvā spirālē, kāda uz Zemes nebūtu iedomājama, un šis stāvais ceļš, ko no bezdibeņa norobežo tikai zems parapets, nozūd tālumā kādu pāris jūdžu dziļumā zem jums.» «Palūkojies augšup, es virs sevis ieraudzīju tādu pašu ainu. Tagad, protams, radās iespaids, ka skatos milzīgā, stāvā konusā. Pa šahtu lejup pūta vējš, un man likās, ka kaut kur tālu augšā es dzirdu maurojam — arvien klusāk un klusāk — Mēness govis, kas, vakaram pienākot, tika iedzītas alās no virspuses ganībām. Augšā un lejā spirālveida galerijās redzēja neskaitāmus selenītus, bālus, viegli luminiscējošus radījumus, kas vēroja mūsu nolaišanos vai darīja kaut ko neizprotamu.» «Vai man tā tikai likās, vai varbūt patiešām ledainajā vējpūsmā lejup aizlidinājās sniega pārsla. Un tad, tāpat kā sniega pārsla, mums garām Mēness centra virzienā aši aizlīgoja maza figūriņa — neliela auguma selenīts ar izpletni.» «Man blakus sēdošais lielgalvis selenīts, pēc manas grozīšanās saprazdams, ka es spēju kaut ko saskatīt, izstiepa savu snuķim līdzīgo roku un norādīja uz leju. Tālu apakšā es ieraudzīju nelielu platformu, kas karājās tukšumā. Kad tā sāka celties augšup mums pretī, mūsu ātrums strauji samazinājās; drīz vien mēs bijām tai līdzās un apstājāmies. Tika pasviesta un saķerta virve, ar kuras palīdzību balona gondolu pievilka klāt platformai, un es atrados vaigu vaigā ar lielu baru selenītu, kas grūstījās un stumdījās, lai redzētu mani. Tas bija fantastiski raibs pūlis. Es biju mēms aiz brīnumiem, pēkšņi ieraugot, cik ārkārtīgi dažādi ir šie Mēness radījumi. Šķita, ka visā šajā pūlī nav divu vienādu eksemplāru. Viņi atšķīrās gan pēc lieluma, gan pēc galvas un ķermeņa formas un pārstāvēja visu selenītu populācijas šaušalīgo variantu daudzveidību. Daži rēgojās pāri pūlim kā milzīgi, uzblīduši maisi, citi skraidīja sugas brāļiem pa kāju starpu. Visi viņi izraisīja netīkamas asociācijas par ērmotiem kukaiņiem, kas atgādina ķēmīgus cilvēkus. Katram kāda ķermeņa daļa bija hiperbolizēta līdz baismai nesamērī- bai: vienam bija nenormāli liela labā roka — mil- zenīgs tausteklis; cits šķita sastāvam tikai no kājām, it kā staigātu uz ķekatām; vēl citam sejas maskā rēgojās prāvs, degunam līdzīgs orgāns, kas to vērta pārsteidzoši cilvēcisku, ja neredzēja vaļējo, neizteiksmīgo mutes caurumu. Dīvainā, kukaiņa galvai stipri līdzīgā (kaut arī bez žokļiem un ūsām) Mēness govju ganu galva bija transformēta visvisādos veidos: te plata un zema, te šaura un augsta, te ar ragiem un citādiem izaugumiem pieres daļā, te ar tādu kā vaigubārdu un garenisku iežmaugu vidū, te ar grotesku cilvēka profilu. Bet sevišķi dūrās acīs viens kroplīgs galvas veids. Dažiem selenītiem paura daļa bija kā liels pūslis, bet sejas maska pavisam niecīga. Bija arī tādi jocīgi eksemplāri, kam galvas sarukušas gluži mikroskopiskas un ķermeņi bezformīgi uzbur- buši, un pavisam fantastiski, tieviņi radījumi, kuri, šķiet, eksistēja tikai tāpēc, lai būtu uz kā balstīties milzīgai taurei, ko veidoja viņu sejas lejasdaļa. Un visērmotākais tobrīd man šķita tas, ka divi vai trīs no šiem dīvainajiem Mēness pasaules iemītniekiem, kurus jūdzēm biezi klinšu slāņi sargā no saules un lietus, turēja rokās lietussargus — gandrīz tādus pašus,