To varēja just uzreiz. Stāstīju tādā pašā secībā kā Freds pie direktores. – … bet laiks pēkšņi bija apmācies… Jūs jau zināt, kādi te Baltijā mainīgi laika apstākļi… – Te nav ģeogrāfijas stunda, Īvo, – skaļi noteica Raitis, un klase iesmējās. – Aizver muti, pāķi, tev neviens nav devis vārdu! – iesaucās Sarmīte, un visi no jauna iesmējās. Šoreiz par Raiti. Izstāstīju līdz tam momentam, kad aizmuku no bāra. – Un ko tu darīji pēc tam? – Paula jautāja. – Kas tev par daļu! – es atcirtu. – Tas neattiecas uz lietu. – Berg, esi pieklājīgs! – uzbrēca Teihmane. – Esmu pieklājīgs kā vēl nekad, – saldi sacīju un apsēdos. – Lūdzu, komjaunieti Timofejev! Jāko piecēlās un sāka stāstīt to pašu, ko es, gandrīz tiem pašiem vārdiem, neizlaizdams pat Baltijas mainīgos laika apstākļus. Tad iejaucās Teihmane, kaut gan viņai nebija nekādu tiesību komjaunatnes sapulcē to darīt, bet neviens jau viņu neapklusināja. – Paulīt, ir bezjēdzīgi, ka viņi viens pēc otra atkārtos Berga vārdus. Viņi taču visi trīs bija kopā. – Tas ir loģiski, sekretārīt, – Jāko teica. – Brīnos, ka tev ātrāk nepielēca. – Timofejev, esi pieklājīgs! – uzsauca atkal Teihmane. – Es jau neko, – nosacīja Jāko un apsēdās. – Vai būtu kādi jautājumi viņiem? – Paula vadīja mūsu tiesāšanu tālāk. Roku pacēla Raita sirdsdraugs Antons. – Lai Freds pasaka… – Komjaunietis Osis, – čūska Paula viņu pārtrauca. – Lai komjaunietis Alfrēds pasaka, kāpēc viņš sita! Viņu taču neviens neaizskāra. Alfrēds piesvempās kājās, ievilka elpu un dziļi nopūtās. – Mani jau neaizskāra. Aizskāra manas goda jūtas. – Kādā veidā? – Vārdu veidā. Tas kapitālistisko plašu andelmanis teica, lai es ar savu veikalā pirkto plati par rubuli astoņdesmit kapeikām gabalā eju uz vienu vietu, – Freds naivi runāja un izdarīja ar roku kustību, it kā klozetā norautu ūdeni, un klase ierēcās smieklos. – Kad, es viņam prasīju, ko lai tur daru ar plati par rubuli astoņdesmit kapeikām gabalā, imperiālisma algotnis man neatbildēja. Un vai tu, komjaunieti Anton, zini, ko tur var darīt ar padomju plati? Antons minstinājās, tad sacīja, ka nezinot vis. – Arī es nezināju, bet man ļoti gribējās uzzināt. Un tad algotnis man pateica, ko es varu darīt tur ar plati par rubuli astoņdesmit kapeikām gabalā. Manas jūtas bija tik lielā mērā saviļņotas, ka es neizturēju un gāzu. Domāju, ka manā vietā katrs no jums būtu rīkojies tāpat. Es zināju: kad Fredam vairs nedraudēja ļoti, ļoti slikti, tad šitā sanākšana viņam sāka likties kā oda dzēliens zilonim. Bet nu jau viņš sāka šaut pār strīpu un līda iekšā politiskos jautājumos. Par laimi, viņa domu virzienu mainīja resnā Katrīna, kura iespiedzās: – Bet tu biji piedzēries! Es paglūnēju direktorē. Mūsu skatieni sastapās, un es slidināju acis tālāk pāri visai klasei, lai viņa nedomā, ka esmu skatījies speciāli uz viņu. Viņa bija atspiedusi zodu plaukstā un pirksti aizsedza muti, bet es esmu gatavs saderēt, ka viņa smīnēja. Gluži dabiski. Kā jau interesantā uzvedumā. Teihmane bija apsēdusies viņai blakus un rādījās pati nopietnība.
Nevaicajiet man neko andris purins
Issuu converts static files into: digital portfolios, online yearbooks, online catalogs, digital photo albums and more. Sign up and create your flipbook.