Muiznieki - Adolfs Erss

paceltu galvu iegāja dibenistabā, durvis aizsizdams. Šodien grāfs bija sakaitināts. Kroga ļaudis to saprata tikai pēc apsveicināšanās un durvju sišanas.

Iemesls bija tāds: Fraņai bija mīļš suns Kadovs, ganu suņa maisījums ar muižkunga buldogu. Ja kāds teica, ka šis Fraņas mīlulis nav diez cik skaists, tas kļuva Skuļtecka ienaidnieks. Tādā nežēlastībā krita Janopoles muižas kungs un vietējais feldšers. Tagad misējās arī Pelcim. Viņš nāca pie kunga, Kadovs viņu nikni rēja. Tad Pelcis pacēla spieķi, lai suni atbaidītu. To logā vajadzēja redzēt grāfam. Zils no dusmām viņš bija laukā un kliedza: — Ak tu, pakulu repsi, manu suni kaitināt! Es tev visu vilnu noplēsīšu!

Pelcis paguva nozust, citādi būtu dabūjis just kunga spieķi. Muižas ļaudis to visu zināja un Kadovam visādi glaimoja un iztapa.

Tas notika, kad grāfs jau bija sagatavojies iet uz zāģētavu.

Uznākušās dusmas viņa soļus no zāģētavas ceļa pagrieza uz Bekas pusi. Dusmas kā vējš viņu aiznesa turp. Kroga ļaudis pārskatījās, ātros soļus noturēdami par labu prātu.

Krodzinieks vienā mirklī bija pie dibenistabas durvīm, un, tikko tās atvēra, no turienes atskanēja grāfa metāla balss: — Dod kungam alu!

Pie galda sēdētāji klusēja, kaut ko pārdomādami un kūpinādami mahorku.

— Kas tur kūpina to siena kaudzi? Smird kā velns! Vai nevar pīpot papirosus?— tais pašās durvīs atkal atskanēja ta pati balss. Krodzinieks pamāja ar pirkstu, un visas pīpes salīda kabatās.

Tad Lapsa piecēlās un uz pirkstu galiem pielīda pie liktenīgām durvīm. Pieklauvējis tās atvēra un iebāza galvu.

— Esat pazemīgi sveicināti, grāfa lielskungs!

Klusums.

— Vai grāfa lielskungs neatļautu mums smēķēt cigā​rus?— Lapsa turpināja.

— Ko tu, lops, saki? Cigārus?

— Jā, jā, grāfa lielskungs! — Un Lapsa pieskrēja nobu​čot grāfam roku.

— Krodziniek, dod viņam pakiņu cigāru!— atskanēja pavēle, kas vienā mirkli bija izpildīta. Četri galda sēdētāji nākošā mirkli jau smēķēja cigārus, atspiedušies ar elkoņiem uz galda un laimīgi smaidīdami. Aristokrātiskais aromāts izkoda mahorkas smaku.

Putna deguns uz krāsns malas baudīja cigāra smaržu, bet melnās acis vēroja.

— Kam jāsauc alus?— Aļozs grozīja izdzerto glāzi.

— Sitās maksāju es,— Krūka atbildēja.— Tagad jāsauc staršiņam.

— Nē, tagad sauks grāfs,— Lapsa viltīgi un paklusu pretojās.— Jūs redzēsit, ka sauks grāfs.

Lapsa atkal pielīda pie grāfa durvīm.

— Kungs, vai neizpirksit alu?

— Ko-o! Alu? Jums, cūkām, alu!

— Jā, grāfa lielskungs, karsts laiks, traki slāpst.

— Kā tu teici?

— Grāfa lielskungs jau zin, ka no cigāriem traki slāpst.— Viņš atkal pieplaka kunga rokai.

Tas Skuļteckim patika, palika arī augstais titulis, un viņš sauca krodzinieku: — Kaļistrāt, pan Kaļistrāt, lai viņi nāk visi iekšā un nobučo man roku, tad dabūs alu!

Visi četri pēc sekundes stāvēja grāfa priekšā ceļos un bučoja viņam abas rokas. Grāfs bija. glaimots, atbīdīja cepuri uz pakauša un pavēlēja: — Kaļistrāt, duci alus! Četri atkāpeniski, zemu locīdamies, atstāja grāfa istabu un sēdas ap savu galdu. Viņi dzēra grāfa alu un kūpināja cigārus.