Muiznieki - Adolfs Erss

Jaunais izgudrojums cilvēku rokām atņems darbu tik lielā mērā un preces ražos tik lētas, ka nevienam nebūs jāstrādā vairāk par četrām stundām dienā. Atlikušā laikā katrs varēs nodoties savu garīgo spēju un savas personības izkopšanai. No zemes nozudīs sociālās cīņas, kas notiek ap eksistences vērtībām. Tad lieks būs arī kolektīviskais pasaules uzskats, kurš visus cilvēkus grib apvienot vienā pasaules redzēšanas veidā un grupēt tikai pēc lietojamības principa — kolektīvi lietojamo vērtību ražošanā. Atsvabināšana no darba verdzības atsvabinās ari no kolektīvisma. Tad cilvēkus varēs grupēt pēc gara spējām un sasniegumiem gudrībā, izjūtās un ieredzē lietu patiesā būtībā. Indivīda psiholoģija būs lielā godā.

Kolektīvisma laikā tai būtu jāpagrimst.

Pasaules sociālās pārveidošanas idejas Stefana galvā perinājās jau no tā laika, kad viņu audzināja Viļņas mājskolotājs, kas sludināja cilvēcību pret kalpotājiem. Viņš stāstīja arī par sociālo netaisnību un taisnību, par to, kam pasaulē jāpazūd un kam jānāk. Toreiz Stefans no skolotāja idejām maz saprata.

Tagad viņš pats domājās sapratis nesaprotamo un atrisinājis neatrisināmo.

Savos projektos Skujteckis redzēja nākotni, jaunus laikmetus, cilvēces laimi un nākotni, tajos viņš pacēlās pāri apkārtnei, jutās par visiem pārāks. Kamēr viņš pie tiem strādāja, pasaule likās nevajadzīga, maz viņš izgāja no mājas, reti brauca uz pilsētu. Bet, jo tuvāk tie nāca gatavībai, jo vairāk Stefana vēlēšanās lauzās laukā no mājas. Viņš iepazinās ar kaimiņu muižniekiem, brauca pie viņiem viesos, visur laipni pieņemts, jo katrs turēja par godu ar jauno, eleganto muižnieku būt draudzīgās attiecībās un varbūt kļūt pat rados šādā vai tādā precību ceļā, piesienot viņa sāniem meitu vai radinieci.

Stefans likās arī bagāts, jo par dažiem saviem projektiem, kā par pils būvi un zāģu gateri, runāja gluži pārliecinoši un neapšaubāmi. Palikdams daudziem kaimiņu muižniekiem parādā ar ielūgumiem viesībās, viņš tos arvien lūdza uz pils iesvētīšanu, kas notikšot pēc pāris gadiem. Visi zināja, cik trūcīga ir Primenes vecā kungu māja, un tādēļ saprata Skuļtecka atturēšanos no viesību rīkošanas tagad.

Pats Stefans tomēr no viesībām neatsacījās un labprai pavadīja laiku ārpus mājas, kuras pelēkumā nejutās īsti aristokrātiski. Citas muižas vairāk atgādināja viņa bērnības mītni Lietuvā. Tur bija arī ļaudis, kuros viņš varēja parādīt labās manieres un spīdēt ar muižniecisku stāju. To viņam patika parādīt, neturot sveci zem pūra.

Pavairojis kaimiņu apciemojumus, grāfs Skuļteckis biežāk sāka braukāt arī uz Rēzekni un Ludzu, muižnieciski pavadīdams vakarus turienes klubos pie kārtīm, biljarda un labām vakariņām. Te viņš parādīja plašumu un devību kā īsls muižnieks: solīdi paspēlēja uz kārtīm, izmaksāja draugiem vakariņas, deva pa piecniekam dzeramnaudas, vairākas dienas dzīvoja viesnīcā, zirgus ar kučieri novietojis iebraucamā vietā.

Viņā dzīva palika ieaudzinātā lepnība, tā bija neuzvarama. Viņš nemaz nedomāja to uzvarēt. Pārāks par apkārtni viņš jutās ne vien kā muižnieks, bet arī kā nākošais fabrikants, kurš glābs cilvēci, un kā liels arhi​tekts un inženieris.

Tikai neizbēgarnība un nepieciešamība runāt un cilvēkos pavadīt dzīvi viņam lika runāties arī ar nemuižniekiem. Arī pret muižniekiem viņš juta pārākumu. Lai to tiešām izceltu, viņš nāca gaismā ar savu grāfa tituli un uzdevās par grāfu Skuļtecki. Viņš atcerējās mātes glabāto vēstuli un bija dzirdējis arī no tēva sulaiņa, ka Skuļtecku vectēvam bijuši grāfa dokumenti, bet viņš tos necienīgi izlietojis. Tas pēcnācējiem neatņem morālisku tiesību šo tituli valkāt. Grāfs bija pazīstams Primenē, kļuva pazīstams Rēzeknē un Ludzā.

— Grafs Skuļteckis,— dzirdēja, rādot, kad viņš gāja pa ielu.

Muižas saimniecību vadīja Pelcis — sākumā uzmanīgi un taupīgi, bet vēlāk arī pats juzdamies kā grāfs, gādādams ne vien par kungu, bet arī par sevi, saņemdams algu, turēdams pusduci Jorkšķiras cūku, divi duči vistu, neskaitāmas zosis un tītarus. Kungam bija maz laika savu saimniecību uzraudzīt un redzēt arī Pelča saimniecību. Visu darīja pārvaldnieks, gādādams, ka kungam naudas netrūka, ar to iegūdams uzticību. Ka līdz ar muižas pārvedumiem pārvaldnieks pārvērta naudā arī savas saimniecības ražojumus, kungam tas nebija jāzin. Pietika abiem. Kamēr cilvēkam labi klājas, viņš nedomā, ka zem šī labuma var