Muiznieki - Adolfs Erss

akā, darbojās ilgāk, lai sieviete paiet garām.

Sieviete nākdama grāfa neievēroja, bet, kad pienāca gandrīz klāt, satrūkās, redzēdama, ka pār akas malu pārkāries cilvēka ķermenis un ilgi nekust, laikam nedzīvs. No ķermeņa šaipus akas malas atradās vienīgi garās kājas; rumpis ar galvu bija iekāries akā, un nevarēja redzēt, kāds tā sastāvs.

«Varbūt tas nav cilvēks, bet pakārtas bikses — nekust,» sieviete prātoja un nolēma pārbaudīt, kā tas ir patiesībā. Viņa gāja klāt. Piegājusi pārliecinājās, ka bikses nav vis tukšas. Tāpat redzēja, ka akā ieliecies cilvēka rumpis. Bet kādēļ nekust? Nobeidzies, ķērusi trieka? Sieviete viņu aizskāra, bet zēns skatījās, muti atplētis, un brīnījās, kā cilvēks tā var gulēt. No pieskāriena ķermenis satrūkās un uzslējās stāvus, bet spainis noplunkšēja uz ūdens un palika akā.

Grāfs skatījās sievietē, sieviete un bērns — grāfā. Pēc laba brīža viņi dabūja pār lūpām.

— Stefan.

— Fraņa. Tiešām tu, Fraņa?

— Kāds tu nonīcis, Stefan, kā nebūtu ēdis!

— Un tu — kā pārvērtusies! Es tikko pazinu,— grāfs sacīja.— Izaugusi, piebrieduši kā vīrietis. Vai tas tavs bērns?

— Jā, mans Juritis. Viņš gluži Jurī.

— Kādā Jurī?

— Savā tēvā Krugļevskī. Tu viņu pazini — kas pie Pelča šuva. Viņš mani apprecēja. Sis — mūsu mantinieks.

Grāfs skatījās, klausījās un nevarēja atjēgties, vai tik nesapņo. Fraņa atkal te. Bet cik maz viņā no jaunās, ziedošās, smejošās, domās glabātās Fraņas! Viņa sveša. Augums lielāks un smagāks, seja rupjāka un jau savītusi, balss piesmakusi un zema, matos sirmums, rokas tā kē lielākas un sarepējušas; nav Fraņas pirkstiņu. Tikai acīs vēl rādās kaut kas labs un pazīstams no seniem laikiem, kas var uzglabāties arī sirdī un vienmēr spīdēt skatā. Kas viņas domas vairs var zināt! Tādu Stefans viņu nebija domājis. Kādēļ viņa parādījusies, ja nav tāda, kāda bija, un ja sagādā vilšanos? Kas reiz mīlējušies, pēc gadu desmitiem labāk nesatikties. Tas ir tikpat kā izcirtumā meklēt meža šalkšanu. Stefans nevarēja ne vārda dabūt pār lūpām, skatījās — asaras viņam saskrēja acīs. Pats nevarēja pasacīt, kā žēl.

Fraņa apsēdās uz akas malas un runāja, turēdama pie sāniem Jurīti, kam rokā bija ogu kurvītis: — Es atbraucu pie brāļa ciemā. Gribējās redzēt, kā izskatās Primenē. Bijām ar Jurīti dzērvenēs, nācām garām, domāju, iziešu caur muižu, kur kādreiz dzīvoju, vēlreiz pārstaigāt vecos ceļus. Vai es domāju, ka satikšu tevi, Stefan? Stāsta, ka tev grūti klājoties.

— Kas? Man grūt?—Stefans atbildēja sapurinādamies.— Nav nekāda grūtuma. Man nekad nav bijis grūt, nav arī bijis tik labi kā tagad. Var iet daudz grūtāk. To lai man nesaka! Tā tik nelgas var teikt, ka man grūt. Kas man kait? Ka es pats smeļu akā ūdeni, kas var apgalvot, ka to redzējis? Lūdzu. Ka es neuzcēlu pili, ka izputēja akciju sabiedrība, tur tu esi vainīga, bet es tādēļ nedomāju, ka man iet grūt.

— Jā, jā, Stefan, tu arvienu esi lepns,— Fraņa sacīja, skatīdamās uz zemi.— Bet mani tas vairs nepārliecina. Tu izskaties daudz vājāks. Ja tev būtu sieva, tev klātos labāk.

— Nerunā, Fraņa, nerunā tā,— Stefans uztraucās.— Es par to negribu dzirdēt. Tu nekā nesaproti.

Brīdi abi klusēja. Tad Fraņa iesāka: — Vai pans Stefans Fraņu šad tad atceras?

— Fraņu? Atceras gan. Bet jūs jau neesat viņa.— Viņš ironiski pasmaidīja.— Jūs esat paņi Krugļevska, Viļņas aģenta un Velna sieva.

— Skroderiene,— Fraņa atbildēja.— Es esmu tikai skroderiene. Un esmu apmierināta.

— Vai viņam vēl viens amats?

— Ko es zinu par Krugļevska vecām darīšanām! Ne mana daļa, bet mēs drīz būsim muižnieki,— Fraņa turpi​nāja.— Mans vīrs pērk Ludzas apriņķī muižiņu.

— Kas jūs esat, jūs?— Grāfs piepeši pārvērtās.— Krugļevskis — muižnieks? Viņš arī muižnieks —