Muiznieki - Adolfs Erss

Četrpadsmita noda|a GRĀFS BOĶIKOS Četri paredz postu.— Vīrieša un sievietes liktenis.— Lapsa un Krūka lien durvīs.— Augstdzimtība guberna​tors.— Pirtlžas.— Izdevīga maiņa.— Apdāvinātie.— Sie​vietes rokas.

Atnāca mūžīgi pārnākošais pavasaris. Agri uzspīdēja karsta saule un dzina sniegu pa strautiem un upēm. Ceļi atmirka, un mežos darbi apstājās nepabeigti.

Bekā atkal sēdēja tic paši četri. Krūka ar Lapsu sūca alu un runāja par grāfa zāģētavu.

— Vai zini, Lapsa, ja tā ies, tad pēc diviem gadiem mēs malkas nenopirksim ne par kādu naudu,— Krūka runāja.— Grāfs taču gluži traks; nu jau Primenē pusmeža nocirsts, sazāģēts un aizvests uz Angliju.

Un cik ilgi tie strādā — vēl tikai četri gadi. Taisījās celt sev jaunu māju, bet visu materiālu pārdevis un esot vēl iekritis parādos.

Gateri viņš neizdevīgi pircis. Ari dampis bija sabojājiest pusgadu fabrika stāvēja mierā. Nevarēja pildīt līgumu ar žīdu, kuram samaksājis 5000 rubļu zaudējumu. Tur aizgājusi puse no Primenes mežiem.

— Tā saka, ka dampi sabojājis tas pats Joska, lai grāfam iegrieztu,— noteica krodzinieks.

— Nu, brālīši, ja tagad nepasteigsities sacelt jaunas mājas, tad pēc diviem gadiem nav ko domāt un pēc desmit dzīvosit už klaja lauka,— tā biedēja Aļozs, kurš ticis zāģētavā par krāvēju.

— Kā dzīvosi bez malkas?— Stepans bēdājās.

— Nu, bez malkas var iztikt. Turku kara laikos arī tā domāja, ka nevar. Tad dedzināsim kūdru.

Primenes purvā inženieri uzgājuši kūdru. Tas tāds kurināmais, ar kuru var dzīt vai veselu vilcienu. Labāks par malku. Grāfs gribot celt kūdras fabriku, lai būtu kurināmais, kad visi meži būs sazāģēti.

Tagad ari krodzinieks Kalistrāts atsaucās: — Bet vai viņš mums to dos?

— Par naudu visu ko dod. Tikai maksā — dabūsi.

— Ķēvei asti nepiešūsi.

Te logā atkal varēja redzēt grāfu. Viņa spīdošie zābaki atkal parādījās uz lielceļa. Četri atkal skatījās nācējā, atspiedušies elkoņos uz galda.

— Nav labā omā.

— Galvu nokāris.

Skuļteckim izejot caur lielo istabu, četri piecēlās kājās. Grāfs nepaskatījās un smagi iegāja dibenistabā. Pasūtījis alu, kungs sevī runāja, galvu rokās atspiedis: — Fraņa, Fraņa, kas tev pie manis kaitēja? Kam tev vajadzēja skriet pasaulē ar to diedelnieku!

Vajadzēja sadedzināt visu manu dzīvi, tad aiziet. Tu sadedzināji pusdzīves un aizgāji, atstājusi mani bez mērķa un sevis. Tagad es esmu dzīvs mironis. Nekas mani vairs neuzmodinās. Puškinu iedzina nāvē Olga, panu Sibaļski — Viktorija, man jākrīt tevis dēļ; Proska, Fraņa — tevis dēj! Sievietes liktens vieglāks, viņa glābjas ar bērnu rokās; romantiskie vīrieši pieķeras Golgālas krustam un domā, ka nāks vētra un zemestrīce, kad viņi savām asinīm liek izdziedāties fantastiskas celtnēs. Nelgas! Mums jāaiziet bojā. Nav glābēja!

Grāfs uzslējās stāvus un izstiepa rokas, it kā gribētu doties nebūtībā. Pret logu viņa ēna bija kā krusts.

Tad pa durvīm ielīda Lapsa.

— Kungs,— viņš sacīja, bet, kad nedzirdēja, atkārtoja stiprāk:— Kungs, man lūgums . . .

— Kas te par kungu, tu pakulu repsi! Nekāda kunga te nav. Kā tu iedrošinies mani tā saukt? Arā!

Grāfs kliedza, apgriezās un brīdi klusēja kā nesapra​šanā, kas te notiek un kas runā.

Lapsa pazuda, zinādams, ka vairs nav runāšana.

Pēc brīža durvīs parādījās Krūkas sarkanā bārda. Grāfs sēdēja sastindzis. Un Krūka nobrikšķēja vien, kad nokrita ceļos pie kunga kājām un bučoja roku.