Melnais obelisks - Erihs Marija Remarks by firmaartcom

- Puķes gan vairs nesūtiet, Rīzenfeld! - Georgs brīdina. Rīzenfelds atmet ar roku un aiziet ar nenosakāmu izteiksmi sejā. - Izdzersim vienu glāzi Valentīna piemiņai! - Eduards saka. Viņam dreb lūpas. - Kas to būtu domājis! Izgājis visu karu un tagad pēkšņi vienā brīdī beigts un pagalam. - Ja gribi kļūt sentimentāls, tad dari to pa īstam, - es saku. - Atnes vienu pudeli no tā vīna, kuru tu viņam nekad nenovēlēji! - Johannisbergieti, jā. - Eduards steigšus pieceļas un aizlāčo projām. - Man šķiet, ka viņš no tiesas ir nobēdājies, - Georgs saka. - No tiesas nobēdājies un no tiesas atvieglots. - Tā es arī domāju. Parasti vairāk arī nevar prasīt. Mēs vēl brīdi pasēžam. - Nupat sanāk mazliet par daudz notikumu, vai ne? - es beidzot ierunājos. Georgs paskatās uz mani. - Prozit! Reiz tev tik un tā vajadzēja aiziet. Un Valentīns? Viņš ir nodzīvojis pāris gadu ilgāk, nekā 1917. gadā varēja domāt. - Mēs visi esam nodzīvojuši ilgāk. - Jā, un tāpēc mums vajadzētu gādāt, lai no tā iznāk kaut kas jēdzīgs. - Vai mēs to nedarām? Georgs smejas. - To mēs darām, kad nevēlamies neko citu kā to, ko tai brīdī darām. Es militāri sveicinu. - Tad man nekas jēdzīgs nav iznācis. Un tev? Viņš pamirkšķina. - Nāc, kopjamies prom, iekams Eduards nav atgriezies! Velns lai rauj viņa vīnu! - Maigā, - es runāju tumsā pret mūri. - Maigā un nevaldāmā, mimoza un pātaga, kāds muļķis es biju, gribēdams, lai tu man piederi! Vai vēju var iesprostot? Kas tad no tā iznāks? Sasmacis gaiss. Ej vien, ej savu ceļu, ej uz teātriem un koncertiem, apprecies ar kādu rezerves virsnieku vai bankas direktoru, ar kādu inflācijas uzvarētāju, ej, jaunība, kura atstāj tikai to, kurš grib atstāt tevi, tu - plīvojošais karogs, kas nav satverams, bura uz daudzu zilgmju fona, fatamorgāna, raibo vārdu spēle, ej, Izabella, ej, mana vēlīnā, atgūtā, no kara viņas puses šurpu atrautā, mazliet par daudz zinošā, pārāk vecgudrā jaunība, ej, ejiet abas, un es arī iešu, mums nav nekas savstarpēji pārmetams, mēs ejam dažādos virzienos, taču arī tas ir tikai šķietami, jo nāvi nevar apmānīt, to var tikai pārciest. Ardievu! Mēs ar katru dienu vairāk mirstam, bet arī ar katru dienu ilgāk dzīvojam, jūs man to esat mācījušas, un es to negribu aizmirst, nekas netiek iznīcināts, un, kas neko negrib paturēt, tam pieder viss, ardievu, es skūpstu jūs ar savām tukšajām lūpām, es jūs apkampju ar savām rokām, kuras nespēj jūs noturēt, ardievu, ardievu, jūs, kas esat manī un paliksit tur tik ilgi, kamēr es jūs neaizmirsīšu... Man rokā ir Rota degvīna pudele, un es sēžu alejā uz pēdējā sola, no kurienes pilnīgi var pārredzēt psihiatrisko slimnīcu. Man kabatā čaukst čeks par stabilu valūtu: veseliem trīsdesmit Šveices frankiem. Brīnumi sekoja cits aiz cita: kāds Šveices laikraksts, kuru es pirms diviem gadiem bombardēju ar saviem dzejoļiem, prāta aptumšošanās brīdī pēkšņi ir vienu no tiem pieņēmis un tūlīt atsūtījis man šo čeku. Es jau biju bankā apvaicāties - viss ir kārtībā. Bankas valdes priekšsēdētājs man tūlīt piedāvāja, lai pārdodu to pēc melnā tirgus cenām. Es glabāju čeku krūškabatiņā, tuvāk pie sirds. Tas gan ir atnācis dažas dienas par vēlu. Par to es būtu varējis nopirkt uzvalku un baltu kreklu un šādā ietērpā reprezentēties dāmām Terhovenām. Kur nu vairs! Gaudo decembra vējš, čeks čaukst, un es sēžu šeit lejā, iedomātā smokingā, iedomātās lakkurpēs, kuras Karls Brills man vēl ir parādā, slavēju Dievu un pielūdzu tevi, Izabella! Krūškabatiņā man ir smalks batista kabatlakatiņš, es esmu kapitālists, kas devies ceļojumā, «Sarkanās dzirnavas» guļ man pie kājām, kad man iegribas, man rokā dzirkstī bezbailīgā dzērāja, negausīgā dzērāja šampanietis - feldfēbeļa Knopfa dzēriens, ar kuru viņš piespieda atkāpties nāvi, un es dzeru, sēdēdams pretī mūra žogam, aiz kura esi tu, Izabella, - mana jaunība, aiz kura ir tava māte, aiz kura ir Dieva bankas grāmatvedis Bodendīks, aiz kura ir prāta majors Vernike, aiz kura valda lielais prāta aptumsums un mūžīgais karš, es dzeru un redzu iepretī, pa kreisi no sevis, apriņķa vecmāšu skolu, kurā pāris logu vēl ir gaiši un kur mātes dzemdē, un tikai tagad es ievēroju, ka tā atrodas tik tuvu psihiatriskajai slimnīcai,