Melnais obelisks - Erihs Marija Remarks

Mēs šo jautājumu vairs tālāk neapceram. Arī Oskars neko nesaka. - Vai jūs zināt, kas tajā notikumā bija visjocīgākais? - viņš tad jautā. Mēs klusējam. Tas var būt tikai retorisks jautājums, uz kuru negaida atbildi.

- Vienu dienu pirms paredzētās apskates tā tika atcelta. Viņa Majestāte vispār neieradās. Bet mēs bijām sastādījuši veselu jūru prīmulu un narcišu.

- Vai jūs apmainītos miroņus atdevāt atpakaļ? - Georgs jautā.

- Tur būtu pārāk daudz darba. Papīri arī jau bija pārlaboti. Un piederīgajiem bija paziņots, ka viņu miroņi pārapbedīti. Tā gadījās diezgan bieži. Kapsētas nonāca kauju joslā, un pēc tam visu vajadzēja ierīkot no jauna. Vienīgi komandants, kas man atdeva krievu degvīnu, bija pārskaities. Viņš pat mēģināja kopā ar savu šoferi ielauzties pie manis, lai dabūtu kastes atpakaļ, bet es jau sen tās biju smalki noslēpis.

Kādā tukšā kapā. - Oskars nožāvājas. - Jā, tie tik bija laiki! Manā pārziņā bija pāris tūkstošu kapu. Bet šodien, - viņš izvelk no kabatas zīmīti, - divi vidēja lieluma pieminekļi ar marmora plāksnēm - tas, Krolla kungs, diemžēl ir viss.

Es eju pa krēslā grimstošo slimnīcas dārzu. Izabella šodien pēc ilga laika atkal pirmo reizi bija dievkalpojumā. Es viņu meklēju, bet nevaru atrast. Toties satieku Bodendīku, kurš smaržo pēc vīraka un cigāriem.

- Kas jūs esat šajā brīdī? - viņš jautā. - Ateists, budists, šaubu pārņemtais vai tāds, kas jau atradis ceļu atpakaļ pie Dieva?

- Katrs vienmēr atrodas ceļā uz Dievu, - es atbildu, noguris no vārdu cīņām. - Svarīgi tikai, ko katrs ar to saprot.

- Bravo! - Bodendīks iesaucas. - Starp citu, Vernike jūs meklē. Kāpēc jūs tik nikni cīnāties par tik vien​kāršu nojēgumu kā ticība?

- Tāpēc, ka debesīs vairāk priecājas par tādu, kas cīnās un šaubās, nekā par deviņdesmit deviņiem vikā​riem, kuri kopš bērnības dzied tikai «ozianna», - es atbildu.

Bodendīks pasmīn. Es negribu ar viņu strīdēties, jo atceros, kādu uzvaru viņš guva Marijas baznīcas apstā​dījumos.

- Kad es jūs redzēšu pie bikts? - viņš jautā.

- Tāpat kā tos divus grēciniekus no Marijas baz​nīcas krūmiem?

Bodendīks sadurstās. - Ak jūs to zināt? Nē, tā ne. Jūs atnāksit brīvprātīgi! Tikai negaidiet pārāk ilgi!

Es neko neatbildu, un mēs sirsnīgi atvadāmies. Pa ceļam uz Vernikes istabu koku lapas plivinās kā sikspārņi gaisā. Visur smaržo pēc zemes un rudens. Kur palikusi vasara? - es domāju. Tās taču tikpat kā ne​bija!

Vernike noliek papīru kaudzi pie malas. - Vai jūs esat redzējis Terhovenas jaunkundzi? - viņš jautā.

- Baznīcā. Citur ne.

Viņš paloka galvu. - Pagaidām nerūpējieties par viņu!

- Jauki, - es saku. - Un kādas vēl pavēles?

- Nemuļķojieties! Tās nav pavēles. Es rīkojos tā, kā man šķiet pareizi attiecībā pret maniem slimnie​kiem. - Viņš vērīgāk palūkojas manī. - Jūs taču ne​būsit iemīlējies?

- Iemīlējies? Kurā?

- Terhovenas jaunkundzē. Kurā tad vēl? Viņa tiešām ir glīta švirkstīte. Pie velna, par to es visā šai lietā nemaz neiedomājos.

- Es arī ne. Bet kas tā par lietu?

- Tad ir labi, - viņš smejas. - Starp citu, jums tas nebūtu nācis pat ļaunu.

- Ak tā? - es iesaucos. - Man līdz šim likās, ka tikai Bodendīks šeit ir Dieva vietnieks. Tagad esat uz​radies vēl arī jūs. Jūs precīzi zināt, kas nāk par ļaunu un kas ne, vai tā?

Vernike brīdi klusē. - Tātad tomēr! - viņš tad saka. - Nu, kaut arī! Žēl, ka es pat nevarēju