Melnais obelisks - Erihs Marija Remarks

- Kāpēc jūs vismaz šovakar negribat novēlēt viņai mazliet miera?

- Es gādāšu, lai viņai būtu miers. Un iedošu arī miegazāles. - Viņš man pamirkšķina. - Jūs šovakar de​vāt lielāku labumu nekā vesela ārstu kolēģija. Liels pal​dies!

Es neziņā skatos viņā. Velns lai parauj visus viņa uzdevumus, es domāju. Velns lai parauj viņa konjaku! Un pie velna ar viņa izteicieniem, kas nāk gluži kā no Dieva mutes! - Stipras miegazāles, - es saku.

- Labākās, kādas vien ir. Vai jūs kādreiz esat bijis Austrumos? Ķīnā?

- Kā gan es varētu būt bijis Ķīnā?

- Es tur biju, - Vernike saka. - Pirms kara. Plūdu un bada laikā.

- Jā, - es atbildu. - Varu iedomāties, kas nu nāks, bet es negribu to dzirdēt. Esmu pietiekami daudz par to lasījis. Vai jūs tūlīt iesit pie Ženevjēvas Terhovenas? Pie viņas vispirms?

- Jā, vispirms pie viņas. Un atstāšu viņu mierā. - Vernike smaida. - Toties es tagad gādāšu, lai viņas māte nedaudz zaudētu mieru.

- Ko tu gribi, Oto? - es jautāju. - Man šodien nav nekādas vēlēšanās diskutēt par odu pantmēru. Ej pie Eduarda!

Mēs sēžam dzejnieku kluba telpā. Es atnācu šurp, lai nevajadzētu domāt par Izabellu, bet pēkšņi man šeit viss liekas pretīgs. Kam vajadzīga visa šī rīmēšana? Pasaule ir pārplūdināta ar bailēm un asinīm. Es zinu, ka tas ir nolādēti banāls secinājums, turklāt vēl nepareizs, un jau neskaitāmas reizes pats esmu konstatējis, ka pā​rāk dramatiskā tonī runāju banalitātes. - Kas tad ir noticis? - es jautāju.

Oto Bambuss skatās manī kā ar paniņām barota pūce. - Es biju tur, - viņš saka ar pārmetumu. Vēlreiz. Jūs vispirms aizstiepjat cilvēku uz turieni un tad vairs neliekaties ne zinis!

- Tā tas dzīvē vienmēr notiek, Kur tur biji?

- Bānštrāsē. Atklātajā namā.

- Vai tas ir kas jauns? - es jautāju, lāgā neklausījies. - Mēs tur bijām visi kopā, mēs par tevi samak​sājām, bet tu aizlaidies. Vai mums par to būtu jāceļ tev piemineklis?

- Es tur biju vēlreiz, - Oto saka. - Viens pats. Nu, klausies taču beidzot!

- Kad? - Pēc tam, kad mēs tajā vakarā tikāmies «Sarkana​jās dzirnavās».

- Nu, un? - es jautāju bez sevišķas intereses. - Vai tu atkal aizbēgi no dzīves tiešamības?

- Nē, - Oto atbild. - Šoreiz ne.

- Visu cienību! Vai tas bija Dzelzs Zirgs?

Bambuss nosarkst. - Vai nav vienalga?

- Labi, - es saku. - Kāpēc tad tu par to runā? Tas nav nekāds vienreizējs notikums. Diezgan daudz vīriešu pasaulē guļ ar sievietēm.

- Tu mani nesaproti. Runa ir par sekām.

- Par kādām sekām? Esmu pārliecināts, ka Dzelzs Zirgs nav slima. Tā jau bieži mēdz iedomāties, it īpaši sākumā.

Oto savelk seju kā mokās. - Tā es nedomāju! Tu taču vari noprast, kāpēc es to darīju. Man gluži labi veicās abu ciklu sacerēšana, it īpaši «Sieviete kvēli sarkanā tērpā», bet es domāju, ka vajadzīga vēl stiprāka iedvesma. Gribēju pabeigt ciklu pirms aizbraukšanas uz laukiem. Tāpēc vēlreiz aizgāju uz Bānštrāsi. Šoreiz pa īstam. Un iedomājies tikai: kopš tā laika - nekā! Nekā! Pat ne rindiņas! Kā ar nazi nogriezts. Bet vajadzēja būt gluži otrādi.

Es smejos, kaut gan nav tāda noskaņojuma. - Tāds jau ir nolādētais mākslinieku liktenis!

- Kas tev nekait smieties, - Bambuss uztraukts saka. - Bet es esmu tintē. Vienpadsmit soneti gāja kā smē​rēti, bet ar divpadsmito tāda ķeza! Vairs neko nevaru uzrakstīt. Nedarbojas iztēle. Beigas! Pagalam!

- Tas ir piepildījuma lāsts, - saka Hungermanis, kurš ir pienācis klāt un acīmredzot par šo notikumu