Masku teatris - Vladimirs Kaijaks

sieva ieraudzīja, ka tas, kas tur nekustīgs gulēja, bija viņas vīrs. Viņa nezināja, ko darīt. Mulsināja svešo dīvainā klātbūtne, viņu uzstājīgi dziedātā dūcošā melodija un plīvojošās sveces rokās. Vai viņai tagad vajadzēja pieiet klāt un vīru apsegt?

Kāpēc viņš tik bezkaunīgi gulēja gluži kails un nekustīgs? Pēkšņi sievas apziņā atplaiksnījās drausmīga doma, kurai viņa nespēja noticēt, un gainīja to projām.

Tomēr… vai tā, ko svešās balsis dūca, nebija bēru melodija? Vai tad vīrs bija miris? Viņa to cieši uzlūkoja: acis vaļā, un likās, arī viņš skatījās uz sievu, taču skatiens nekustīgs un stings. Viņa pagājās tuvāk, vēlēdamās ieraudzīt kādu dzīvības zīmi.

Ha, ha! atskanēja sievietes irgošanās, tai piebalsoja mēdošs smieklu