Latvijas Atbrivosanas Kars [Lat]

stāšanās, pārvest daļu kaŗaspēka no igauņu frontes uz Latgali.

Kad mūsu ziemeļu kaimiņš - Igaunija, izgāja no kaŗotāju rindas kaŗā pret Padomju Krieviju, tad mums vēl atlikās kaimiņi dienvidos: tiešais kaimiņš Lietava un, tanī laikā netiešais kaimiņš Polija.

Attiecības ar Lietavu bij labas un sevišķa tuvināšanās notika pa to laiku, kad Bermonta armiju dzina no Lietavas. Bet šīs attiecības nebij formeli noregulētas. Starp Lietavu un Latviju pastāvēja diezgan lielas domu starpības robežu jautājumā, kā attiecībā uz Kurzemes, tā arī uz Latgales robežām. Lietava tikpat stipri pretendēja uz Daugavpili, kā Latvija. Lietavas armija bij maza un lielu palīdzību kaŗā pret Padomju Krieviju tā nebij spējīga dot. Ņemot vērā to, ka Lietava gribēja pievienot dienvidus Latgali pie sevis, tad sadarbība ar Lietavu Latgales atbrīvošanas kaŗā nebij iespējama.

Polija izturējās pret Latviju sevišķi labvēlīgi, lai gan arī starp Latviju un Poliju nebij nekāda līguma. Polija centās uz katra soļa pierādīt savu draudzību pret Latviju. Kaŗa laikā pret Bermontu Polija sūtīja mūsu armijai ieročus un lādiņus - bez kādas atlīdzības. Jau tanī laikā, kad vēl notikās kaujas ar Bermontu, Polija piesolīja savu palīdzību pie Latgales atbrīvošanas. Man personīgi nācās sajust un izbaudīt poļu ārkārtīgu draudzību un izpalīdzību latviešiem, kad es braucu no Ukraines caur Poliju uz Latviju. Lai gan poļu tauta vienmēr izturējās ar zināmām simpātijām pret latviešiem, tomēr šo ārkārtīgo draudzību nevarēja izskaidrot ar vienkāršām simpātijas jūtām; šinī draudzībā un izpalīdzībā bij redzams rīkojums no augšas - no valdības. Bij jānāk pie sprieduma, ka Polijas valdībai ir noteikts polītisks virziens pret Latviju - būt draudzīgā stāvoklī ar Latviju.

Polija gribēja iegūt Latvijas draudzību un varbūt iegūt Latviju par sabiedroto un tādēļ izrādīja vislielāko pretim nākšanu Latvijai. Ir cits jautājums, vai Polijai bij kādi tālāki nolūki par to, kā izmantot šo draudzību un sabiedrību ar Latviju, bet šinī laikmetā bij vislielākā pretim nākšana no Polijas puses: tas bij neapstrīdams faktors un šo faktoru nevarēja palaist gaŗām neizmantotu tanī grūtajā laikā.

Polijas armija bij ļoti liela un stipra. Polijas armija bij vienīgā, kuŗa nebaidījās no Padomju Krievijas uzbrukumiem. Polija izplēta savas robežas uz Padomju Krievijas pusi tik tālu, cik patikās: Padomju Krievija nebij spējīga atsist poļu uzbrukumus. Polijas armija bij vienīgā, kuŗa saistīja Padomju Krievijas galvenos spēkus. Ja poļu armija stāvētu mierīgi uz vietas, tad Padomju Krievija varētu pārsviest pret Latviju tik daudz spēku, cik tai būtu vajadzīgs. Poļu armija šinī laikmetā bij galvenais spēku faktors kaŗā pret Padomju Krieviju: šo apstākli nekādā ziņā nevarēja atstāt neievērotu.

Tālāk nevarēja atstāt neievērotu arī to apstākli, ka Polija nebija vienaldzīga pret Latgali, t. i.

Latgales piederību. Poļu polītiķi teica, ka Polijai neesot viena alga, kam piederēs Latgale. Ja Latgale piederētu Latvijai, tad Polija neizteiktu ne mazākās pretenzijas uz Latgali un būtu pilnīgi apmierināta. Turpretim, ja Latgale pāriet ne Latvijas, bet kādas citas valsts (Krievijas vai Lietavas) piederībā, tad Polija ar to neapmierinātos, bet prasītu un, ja vajadzīgs, ar spēku ieņemtu Latgali.

Diplomātu vārdiem gan pilnā mērā ticēt nevar, bet visādā ziņā bij jātic tam, ka Polija nepieļaus to, ka Latgale paliktu pie Krievijas, vaj tiktu visa vaj pa daļai (Daugavpils) pievienota pie Lietavas. Tādēļ jātic bij arī tam, ka vismaz šinī laikmetā Polija vēlas, lai Latgale tiktu pievienota pie Latvijas.

No Polijas draudzības pret Latviju, no Polijas militāro spēku lieluma un no viņas interesēm attiecībā uz Latgali bij jāvelk attiecīgas konsekvences un tās bij šādas: 1) Polija, vienīgā no mūsu kaimiņiem, ir spējīga nodrošināt mūsu sekmes Latgales atbrīvošanas kaŗā.

2) Polija izteic gatavību palīdzēt mums Latgales atbrīvošanas kaŗā. Ja Polija šo palīdzību būtu piedāvājusi ar slepenu nolūku paturēt pēc tam vienu daļu no Latgales savās rokās, tad ir jāteic, ka tas nesaietas ar tā laika apstākļiem. Polija bij spējīga bez Latvijas palīdzības ieņemt to, kas tai patika, tā tad arī nekas to netraucēja ieņemt Daugavpili ar tuvāko tās apkārtni.

3) Ja Latvija iesāktu Latgales atbrīvošanu bez Polijas palīdzības, tad, ņemot vērā to, ka uz Daugavpili pretendēja Lietava un to, ka Lietavas kaŗaspēks stāvēja tuvāk pie Daugavpils, nekā mūsu, tad, sekmju gadījumā, Daugavpilī, kopā ar mūsējo vaj pat agrāki, ieietu Lietavas kaŗaspēks, kuŗš 59