Latviesu tautas piedzivojumi - Uldis Germanis

121 PIRMAIS SOLIS UZ PADOŠANOS „Nes pļāvējs sarkanais Zem tukšā vārpu klēpja bendes cirvi."

(Andrejs Eglītis) Par to, kas draud Baltijas valstīm, Latvijas valdība tiek brīdināta. Amerikas vēstnieks Maskavā ziņo Latvijas sūtnim Kociņam par Hitlera un Staļina slepeno vienošanos sakarā ar 1939. gada 23. augusta līgumu. Ārlietu ministrs Munters tomēr domā, ka „šimbrīžam tiešas briesmas nedraud ne no vienas puses".

Septembra mēnesī izmisuma pilnā cīņā pret Hitlera armijām iet bojā neatkarīgā Polijas valsts. Šīs cīņas beigu posmā Polijai no muguras uzbrūk arī Padomju Savienība un sagrābj savās rokās daļu no Polijas aus​trumu apgabaliem. Ir notikusi ceturtā Polijas sadalī​šana (skat. 62. nod.). Šī kara laikā Latvijā iesauc armijā dažus gada gājumus rezervistu, Rīgas priekšpilsētās novieto pozicijās zenitlielgabalus. Dažas poļu vienības atkāpjoties meklē patvērumu Latvijas territorijā (arī lielāks skaits poļu lidmašīnu) un tur noliek ieročus. Kad apklust cīņas Polijā, Latvijas armiju atkal samazina. Bet tikai tagad īstās briesmas sākas.

1939. gada 28. septembrī Igaunijas valdība paziņo, ka tā noslēgusi savstarpējas palīdzības līgumu ar Padomju Savienību. Krievi ieguvuši tiesības turēt 25.000 vīru lielu karaspēku vairākās vietās Igaunijā.

Tas ir pārsteigums, jo igauņi par sarunām ar Maskavu nav latviešus iepriekš informējuši.

Pēc dažām dienām Latvijas ārlietu ministru aicina uz Padomju Savienību. 2. oktobrī Munters ierodas Maskavā. Staļins un padomju ārlietu ministrs Molo- tovs pieprasa, lai krieviem atļauj ierīkot bāzes (atbalsta punktus) Latvijā un tur novietot karaspēku. Padomju Savienībai jārūpējoties par savu drošību kara laikā. Molotovs paskaidro: „Muins vajaga neaizsalstošas jūras bāzes. Jau Pēteris Lielais gādāja par izeju uz jūru." Staļins piezīmē: „Vāciešu dēļ mēs varam jūs okupēt. Bet mēs negribam pārestību…"

Boļševiku va​doņi apgalvo, ka neiejauksies Latvijas iekšējās lietās un neapdraudēs tās neatkarību.

Iesākas īsti austrumnieciska kaulēšanās. Krievi prasa atļauju turēt Latvijā 50.000 vīrus, bet nolaiž līdz 30.000. Staļins piebilst: „Jums nav ko bīties. Turiet paši 100.000. Jūsu strēlnieki bija labi, un jūsu armija labāka par Igaunijas armiju."

1939. gada 5. oktobrī Latvija paraksta tā saukto savstarpējās palīdzības līgumu ar Padomju Savienību. Sarkanarmija iegūst bāzes Liepājā, Ventspilī un Pit- ragā (Kurzemes pussalas ziemeļu galā).

No ārienes līgums ir nevainojams — boļševiki sola neiejaukties Latvijas valsts dzīvē un pēc kara beigām atvilkt savu karaspēku.

10. oktobrī līdzīgu līgumu paraksta Lietuva, un Staļins tai uzdāvina Polijai atņemto Viļņu. Visās trīs Baltijas valstīs ienāk padomju karaspēks un novietojas norādītajos atbalsta punktos. Pagaidām tas izturas klusu.

Latvijas valdība slavē līgumu kā ieguvumu valsts drošības stiprināšanā. Ārvalstis tomēr domā citādi — tas ir pirmais solis uz Latvijas brīvības iznīcināšanu. Arī Latvijas sūtņi ārzemēs (piem., sūtnis Dr. M. Valters Briselē un sūtnis V. Salnais Stokholmā) sūta brīdinājuma signālus Ulmanim un aicina darīt iespējamo neatkarības sargāšanai. Valdība atbild, ka nav pamata uztraukumam.

1939. gada oktobrī vācu valdība steidzas noslēgt ar Latviju, Igauniju un Lietuvu līgumus par vācu tautības pilsoņu pārvešanu uz Vāciju (t. s. repatriācijas līgumi). Brīvās Latvijas laikā attiecības latviešu un baltvācu starpā bija uzlabojušās. Senās pretešķības un nesaskaņas pamazām izbālēja. Daudzi vācieši tikai ar smagu sirdi šķiras no zemes, kur tie auguši. Bet tie neslēpj arī, kāpēc to dara — Latvija drīzumā kritīs boļševiku rokās. Ap 50.000 vāciešu atstāj Latviju, kādi 10.000 latviešu izmanto izdevību aizbraukt