Laiks dzivot un laiks mirt - Erihs Marija Remarks

Bija satumsis. Nekur neredzēja gaismu. Grēbers šķērsoja Kārļa laukumu. Pie patvertnes viņš gandrīz uzgrūdās kādam virsū. Tas bija jauns virsnieks, kas ļoti steidzīgā gaitā nāca viņam pretī.

- Uzmanīgi taču! – leitnants īgni uzbrēca.

Grēbers viņā pavērās.

- Lai notiek, Ludvig! – viņš teica. – Nākamreiz būšu uzmanīgāks.

Leitnants izbrīnījies viņā skatījās. Tad tā seja izplūda platā smaidā.

- Ernst, tu!

Tas bija Ludvigs Velmanis.

- Ko tu te dari? Atvaļinājumā esi, vai? – tas jautāja.

- Jā. Un tu?

- Man jau cauri. Jau gatavojos aizbraukšanai. Tāpēc arī tik ļoti steidzos.

- Nu, kā bija?

- Tā... Pats zini. Bet nākamreiz rīkošos pavisam citādi. Nevienam nekā neteikšu un kaut kur aizbraukšu, tikai ne uz mājām.

- Kāpēc?

Velmanis saviebās.

- Ģimene, Ernst! Vecāki. Tas nekur neder. Viņi cilvēkam sagandē visu atvaļinājumu. Cik ilgi tu jau te esi?

- Četras dienas.

- Pagaidi tikai! Gan pats to vēl izjutīsi!

Velmanis mēģināja aizdedzināt cigareti. Vējš nopūta sērkociņu. Grēbers viņam pasniedza šķiltavas.

Liesma mirkli apgaismoja Velmaņa šauro, enerģisko seju.

- Viņi domā, ka mēs vēl joprojām esam bērni, - viņš teica un izpūta dūmus. – Ja tu, cilvēk, kādu vakaru gribi pazust, tev tūlīt jāredz pārmetumu pilnas sejas. Laiks jāpavada tikai ar viņiem kopā. Māte mani joprojām uzskata par trīspadsmit gadu vecu puišeli. Atvaļinājuma pirmajā pusē viņa mirka vienās asarās tāpēc, ka es biju atbraucis, otrajā tāpēc, ka man atkal jādodas prom. Ko tur lai dara?

- Bet tavs tēvs? Viņš taču pirmajā karā pats bija karavīrs?

- To viņš ir aizmirsis. Gandrīz visu. Manam vecajam es esmu varonis. Viņš ir lepns uz maniem zvārguļiem. Vienā laidā gribēja ļaudīs rādīties kopā ar mani. Aizkustinošs vecītis no sirmās senatnes.

Vecāki mūs vairs nesaprot, Ernst. Pielūko, ka tavējie tevi nenogrābj tāpat!

- Gan jau nu uzmanīšos, - atteica Grēbers.

- Viņi grib tikai labu. Viss notiek aiz rūpēm un mīlestības, bet tas jau ir tas ļaunākais. Pret to ir grūti cīnīties. Pašam uzreiz tāda sajūta, ka esi nejūtīgs noziedznieks.

Velmanis noskatījās pakaļ kādai meičai, kuras gaišās zeķes vējainajā tumsā spoi vizēja.

- Tāpēc viss tavs atvaļinājums pagalam! – viņš teica. – Vienīgais, ko man vēl izdevās panākt, bija tas, lai viņi mani nepavada uz staciju. Bet neesmu drošs, ka viņu tur tomēr nebūs. – Viņš iesmējās. – Rīkojies no paša sākuma pareizi, Ernst! Pazūdi vismaz pa vakariem! Izgudro kaut ko! Kaut kādus kursus!

Kādu pienākumu! Citādi tev klāsies tāpat kā man un atvaļinājums būs tāds kā ģimnāzistam.

- Domāju, ka man klāsies citādi.

Velmanis kratīja Grēberam roku.

- Cerams! Tad tev paveiksies labāk nekā man. Vai tu jau biji mūsu skolā?

- Nē.

- Neej uz turieni! Es tur biju. Pamatīgs misēklis. Taisni derdzas. Vienīgo godīgo skolotāju no tās izmetuši ārā. Polmani, kas mums pasniedza ticības mācību. Tu taču viņu vēl atceries?

- Protams. Man pat uzdots viņu apciemot.

- Esi uzmanīgs! Viņš ir melnajā sarakstā. Nospļaujies labāk uz visu! Nekur nevajag atgriezties! Nu, tad visu labu, Ernst! Ek, mūsu īsā, slavas vainagotā dzīvīte!