KAS UZBUVEJA MENESI_ - Kristofers Naits & Alans Batlers

Varam tikai uzskatīt par patiesību, ka polārais apkārtmērs tika izmantots, un, pieņemot, ka tā garums ir 40 008 km, iegūstam 48 221 838 megalītiskos jardus (Toma galveno mērvienību). Beigās iegūstam šādus skaitļus: polārais apkārtmērs = 48 221 838 MY* 1 grāds (viena 366. daļa) = 131 754 MY 1 minūte (viena 60. daļa) = 2196 MY 1 sekunde (viena sestā daļa) = 366 MY Tātad šumeru izcilā ģeometrijas sistēma sākas ar 366 grādiem un beidzas ar 366 MY garām loka sekundēm. Kā redzat, tiešām apbrīnojama sistēma «ritenis ritenī»!

Nešaubījāmies, ka sistēma darbosies, jo ap 2000. g. p. m. ē. Krētas salā Vidusjūrā izveidojās Mīnoja kultūra, kur izmantoja megalītiskā loka sekundi. Taču Mīnojā to sašķēla 1000 daļās un izveidoja savu mērvienību - 30,36 cm. Šīs mērvienības praktisko pielietojumu atklāja kanādiešu arheologs profesors Džozefs Greiems senās Krētas pilīs, un viņš nosauca to par Mīnoja pēdu.6 Turpinājām demonstrēt, kā jebkurš var iegūt ārkārtīgi precīzu megalītisko jardu, mērot Veneras kustību vakara debesīs un izmantojot virvi, māla lausku un dažas nūjas. Visa māksla ir šāda: jānovēro 366. daļa apvāršņa un jāuzņem laiks, kādā to šķērso Venera, pēc tam tikpat ilgu laika posmu 366 reizes jāvēzē svārsts - auklas gabals ar māla lausku galā. No rotācijas centra līdz māla gabala centram jābūt matemātiski precīzam megalītiskajam pusjardam jeb divdesmit megalītiskajām collām. Process ir vienkāršs un balstās uz svārsta darbības principu, ko nosaka divi faktori: svārsta garums un Zemes masa.

Ja vēzienu skaits laikā, kamēr Venera šķērso 366. daļu no debesīm, ir 366, - mērvienība ir iegūta! (Sk. Pirmo pielikumu ar izvērstāku svārsta metodes aprakstu.)

Jāšaubās, vai senie akmens laikmeta amatnieki to zināja, taču laikposms, kurā tika novērota Venera un izdarīti 366 vēzieni, atbilst atšķirībai starp vidējo Saules diennakti un zvaigžņu diennakti.

Mūsu pirmais uzdevums bija atrast labu mērījumu avotu dabā. Atklājās, ka tāds ir tikai viens: Zemes griešanās ap asi no debess skatpunkta. Tieši tāpēc ar svārsta palīdzību iespējams precīzi noteikt zvaigznes, šajā gadījumā planētas Veneras, gaitu. Svārsts pārvērš laika vienību garuma vienībā, jo laikā ierobežots vēziens vienmēr veiks noteiktu attālumu (ar nelielām platuma un garuma grādu izraisītām variācijām).

Pēc tam garuma vienību viegli var pārvērst tilpuma un kapacitātes vienībās, izmantojot kubus, kas piepildīti ar šķidrumu vai sausiem produktiem, piemēram, miežiem vai kviešiem. Tomēr nebijām domājuši, ka, izmantojot kubu ar četru megalītisko collu garām skaldnēm, atklāsies, ka tajā saiet tieši pinte* - precīzi 1:5000 standartvienībām, kas apstiprinātas 1601. gadā. Pareizinot skaldnes garumu ar divi, ieguvām precīzi vienu galonu [5] , bet, dubultojot vēlreiz, seno tilpuma mērvienību bušeli. [6] Bijām tiešām pārsteigti, kad, piepildījuši pitites kubu ar miežiem, atklājām, ka tā svars ir tieši viena mārciņa!

Turpmākajos eksperimentos piedzīvojām vēl lielāku pārsteigumu, atklājot, ka lodē ar sešu megalītisko collu diametru ietilpst tieši viens litrs un ka, piepildīta ar ūdeni, tā sver desmito daļu tonnas: visi mērījumi tika veikti ar vairāk kā 99 procentu precizitāti.

Aleksandra Toma šķietami bezjēdzīgais, daudzu aizvēsturisku drupu pētīšanas gaitā iegūtais megalītiskais jards neapstrīdami atbilst mūsu aprakstītajiem kubiskajiem un sfēriskajiem mērījumiem.

Neviens, pat lielākais skeptiķis, nenoliegs tik vienkāršu aritmētiku. Tik sakārtota, acīm redzama saistība taču nevar būt nejauša. Tomēr mārciņa un pinte tiek uzskatītas par viduslaiku mēriem, bet litrs un tonna parādījās tikai astoņpadsmitā gadsimta beigās.

Sakarība šķita teju neiespējama.

Pēc tam par mūsu pētījumu objektu kļuva šumeru tauta, kas apdzīvoja tagadējās Irākas teritoriju aptuveni pirms 5000 gadiem. Viņiem tiek piedēvēta rakstības, stikla, riteņa izgudrošana, viņi ieviesa stundu, minūti un sekundi laika skaitīšanā, kā arī 360 grādu apli ar tā garuma apakšmērvienī- bām - 60 minūtēm un 60 sekundēm.

Kad iedziļinājāmies šumeru neapšaubāmi senās civilizācijas sasniegumos, atklājās, ka viņu izmantotā garuma mērvienība faktiski bijis metrs (99,88 cm), bet svara un tilpuma vienības bijušas