Imants Lešinskis. Kalpības gadi
Tiesa gan, kad sirsnībā aprūpētie ārzemju ciemiņi kārtējo reizi bija pārgājuši rietumnieciskajā «viņpasaulībā», Alūksnes Jānis steidzās uz Arvīda Griguļa dzīvokli, lai pie namatēva vestes izraudātu gaužas šņabja asaras par visādiem «antipartejiskiem vāciešiem, peteriem, ziedoņiem, čaklajiem, belševicām, līvenām, priedēm, lāmiem, beliem, putniņiem, kas vālu vāliem saradušies latviešu padomju literatūras druvās un savā nezāliskajā kuplumā aizēno krietnu kultūrstrādnieku diedzētos bālos asnus.» Izgulējis paģiras, Grigulis taisnā ceļā devās uz ceku, lai tās kultūras daļas darboņiem ar attiecīgiem komentāriem atstāstītu Anerauda sniegto informāciju par «nevēlamām parādībām» latviešu literatūras dzīvē, it sevišķi par dažu literātu izteikto tieksmi brāļoties ar saviem rietumu kolēģiem. Tādiem Griguļa gājieniem nereti sekoja un seko «rakstu aizliegums» – tiek noliegta vai vismaz uz ilgu laiku novilcināta «nevēlamu» autoru darbu izdošana vai uzvešana uz skatuves, prese viņus noklusē vai publicē skābas recenzijas. Šie pienākumi Grigulim un viņa skaitliski visai šaurajai grupai, kuŗas izsūtāmā zēna funkcijas pilda čaklais Anerauds, tomēr neliekas pietiekami. Padomju vara nav mirusi, viņa ir dzīva. Gan viņš vēl sevi parādīs kā Staļina laikā... – dzirumvakaros savu uzticamo skolnieku Aneraudu mēdz mundrināt allaž optimistiskais «Tautas Rakstnieks» Arvīds Grigulis. «Dzimtenes Balss» saderīgajā kolektīvā kultūras daļas vadītājs Jānis Anerauds tomēr nespēja pa īstam iedzīvoties. Pirmkārt, ikvienam līdzstrādniekam bija absolūti skaidrs, ka jaunais darbinieks nešaubīgi ziņo čekai par redakcijas ļaužu privātām izdarībām – nodarījums, kas arī padomju režīma apstākļos ir grēks. Otrkārt, Anerauda klātbūtne kultūras daļas vadītāja postenī drīzāk atbaidīja latviešu kultūras darbiniekus no sadarbības ar šo avīzīti nekā veicināja to piedalīšanos tās veidošanā. Un beidzot, treškārt, Jānis gan spēja saproducēt tik daudz «materiāla», ka tā pietiktu visu astoņu lappušu piepildīšanai, taču tas bija drausmīgi garlaicīgs un žurnālistiski nevarīgs. – Tiec reiz vaļā no tā grāmatveža, tā tava kultūras lappuse ir īstas miega zāles, – mani mudināt mudināja paziņas no čekas un cekas aprindām. No Anerauda vaļā tikt palaikam tomēr nebija tik viegli kā viņu iegūt. Tikai 1967. gada otrā pusē, kad no sava «diplomātiskā» komandējuma Stokholmā atgriezās draugs Zakenfelds un tika iecelts par Latvijas Kultūras sakaru komitejas priekšsēdētāju, brālīgās pārrunās pie konjaka glāzes izdevās iegūt viņa piekrišanu daudzrakstītāja Jāņa pārcelšanai uz pieminēto iestādi. Redakcija atviegloti uzelpoja. Prieki tomēr izrādījās priekšlaicīgi. No komjaunatnes laikraksta «Padomju Jaunatne» redakcijas pārvilinājām Čiekurkalna strādnieka dēlu Andri Sproģi. Viņam bija kopta bārdiņa un līdz ar to laikmetīgi intelektuāls paskats, laba izpratne latviešu kultūras dzīves jautājumos un apskaužami teicams žurnālista talants. Kultūras lappuse viņa laikā redzami uzplauka, taču, Arvīdam Rupeikam aizejot sen nopelnītā «personālajā» pensijā, Andri čekistisko kadru skaudra trūkuma apstākļos nācās iecelt par redaktora vietnieku. Šajā amatā Sproģis nostrādāja vairākus gadus, taču kaut kādā veidā tā arī nekļuva par īstu «dubultčekistu». Mans pēctecis «Dzimtenes Balss» redaktora krēslā KGB majors Edvīns Berķis septiņdesmito gadu sākumā panāca Andra Sproģa «paaugstināšanu» par Latvijas komjaunatnes ilustrētā žurnāla «Liesma» galveno redaktoru. Tagad Kultūrsakaru komiteja vizītēs pie šī intelektuāļa ved no ārzemēm iebraukušos trimdas dzejniekus. Labu laiciņu «Dzimtenes Balss» kultūras daļas vadītājas amatā nostrādāja Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes absolvente Astrīde Antonoviča. Viņa bija glīti noaugusi un visādi citādi piemīlīga meitene, taču par spīti pieliktajām pūlēm viņa nebija ievirzāma rezultatīvā čekas darbā. Berķis tika vaļā arī no viņas, atbrīvodams vietu tagadējam kultūras daļas vadītājam Ērikam Tivumam, slaidam, izskatīgam un visnotaļ iztapīgam latviešu puisim, 70