VEcordia, izvilkums L-IZJURA
75
Reinis Kaudzīte. «Izjurieši»
viľu. Redz, mēs pirmīt ar cietāmies ko cietāmies ar Cīruļvējputeni, bet kad gluţi nevarējām noliekties, tad pavēlējām to izvest skaidienā. Tāpat tas Kungs Cebaots to darīja ar mūsu kalna riju rijnieku: kad viľš vadzi bij piekrājies, tad to atsūtīja ar muiţas valdības pavēli uz mums, lai nu tiesa nosodītu to, ko agrāk bij piegrēkojies. Atminies vien savā dzīvības laikā, cik tas Kungs Cebaots nav cieties, ko cieties ar mums; bet kad tad gluţi nav varējis noliekties, tad sūtījis savas lielas pasaules rīkstes – karus, mērus, krusas, bula laikus, saules aptumšošanos un vecu mēnesi. Lūk, to tikai es pasaku!» «Es gan, Trijukungudienas tēv, nevaru tev neko daudz pretī sacīt, dievvārdu nezinādams, pats no sevis, bet nesaprotu ar gan, kā tās lietas ir ar tām pēršanām un sodīšanām par tiesu veciem grēkiem. Nudien, man tā vien liekas, ka mūs, maleniešus, vien tā per un sloksnē citu pēc cita un vai par visas pasaules grēkiem. Laime, ka mums vēl tik biezas tās adas, kā kamanu kriji, citādi tad, es nezinu, kas tad notiktu ar kuro! Kas dzirdējis kādu Malienas kungu un junkuru peram? Vai tad tiem nemaz nav ne vecu grēku, Trejukungudienas tēv?» Linums runāja. Trejukungudiena pašlaik gribēja ko atbildēt, bet te iebruka Krūteţa ar savu Apzarni un Cīruļvējputeni. Jau par slieksni kāpdams, Krūteţa izsaucās: «Ar Apzarni un Cīruļvējputeni lieta galā! Kad Krūteţas tēvs nesavārdos, kas tad savārdos! Nāciet abi iekšā! Nāciet, nostājieties te, lai abus salaulāju, tad pēc Dundurā dzersim kāzas... Griezieties šitā!» – un tā runādams Krūteţa, kā jau pa laikam tādās reizēs darīja, saľēma ar savām stiprām, lielām rokām vienam uz viena pakauša, otram uz otra pakauša un pats ar izplestām rokām kā pestītājs vidū. «Nu, Cīruļvējputeni, tev jāatzīstas un jāatgrieţas no grēkiem...» «Jā, bet lai Apzarnis...» «Pagaidi!.. nerunā vidū,» Krūteţa neļāva tam tāļāk izteikties un saspieda saviem dzelţu pirkstiem tam kakla dzīslas. «Tev jāatzīstas, ka esi vainīgs pie Apzarľa matu plēšanas un dzelzoľas gurnā. Vai atzīsties? Ko?» «Lai Apzarnis atľem savu ielāpu zagli papriekšu, kur mani nogānīja visa kroga priekšā...» «Pagaid! es tev saku. Ielāpu zaglis nāks pēc. Gan es pats zināšu laiku, kad Apzarnim izprasīt to. Saki tikai to, ko es tev saku,» Krūteţa teica cietā balsī un saspieda skrodera kakla dzīslas jo cieti un to sāka kratīt, it kā gribēdams tam izpurināt vārdus. To Krūteţa darīja gan ikreizes tā, ja kas pretojās, bet Cīruļvējputenim vien gāja jo grūtāk ar savu izliesējušo kakliľu, un tādēļ nevarēdams ilgāk izturēt, viľš atliekdams galviľu atpakaļ, kā bezdelīdzēns kumosa gaidīdams, saspiestā balsiľā izsacīja: «Nu tad atzīstos...» «Nē, jāizsaka skaidri tā, kā es tev to sacīju. Nu saki man pakaļ: es atzīstos, ka esmu vainīgs Apzarľa matu plēšanā un gurna dzelzoľā.» «Es atzīstos, ka esmu vainīgs Apzarľa matu plēšanā un gurna dzelzoľā» – Cīruļvējputenis izrunāja gandrīz gāgdamā balsī, jo nevarēja vairs izciest dzīslu spiešanas. Tūliľ ar kakla dzīslas palika svabadākas no Krūteţas pirkstiem. Nu nāca Apzarľa reize, bet tā kaklam diezin ko nevarēja vis izdarīt pat Krūteţas pirksti. «Nu, Apzarni, kad Cīruļvējputenis atzīstas, tad tev jāpiedod. Saki pakaļ, kā es sacīšu: «Es piedodu Cīruļvējputenim savu matu plēšanu un dzelzoľu gurnā.» Apzarnis ar tūliľ izteica pakaļ. «Un kur tad vēl ielāpu zag...» «Vai nedzirdi vis pagaidīt» Krūteţa neļāva Cīruļvējputenim izrunāt un saspieda kakla dzīslas atkal no jauna. «Vai es pats nezinu tava ielāpu zagļa?» «Apzarni, tev jāatľem savs ielāpu zaglis, kā Cīruļvējputenis atľēma savu matu plēšanu un gūţas dzelzoľu... Saki man pak...» «Nekā! tā vis nav!» Apzarnis iekrita vidū. Ielāpu zaglis nāk pret manu veco sievu, kuru viľš ar man kāra tāpat plecos visa kroga priekšā, visā Dundurā. Un lai saka, ja grib, visa tiesa: vai tas nav daudz briesmīgāk vēl nekā ielāpu zaglis?» «Tad – Cīruļvējputeni, atľem savu veco sievu, kuru Apzarnim Dundurā kāri plecos un saki man pakaļ: Es atľemu savu veco sievu!» «Es atľemu ar tad.» «Nē, nē! saki pilnīgi! Apzarnis ar sacīs tāpat pilnīgi,» Krūteţa pavēlēja un saspieda Cīruļvējputenim atkal kakla dzīslas kā stangām. «Es atľemu savu veco sievu...» Cīruļvējputenis aizspiestā balsī izsacīja. «Es atľemu savu ielāpu zagli,» Apzarnis sacīja. «Un nu laid kaklu vaļā...» Cīruļvējputenis čukstēja, Krūteţu pamazām atspiezdams ar elku. «Es, nudien, vairs nevaru izturēt.» «Pagaidi vēl tu! Nav vis vēl galā. Apsoli: es izpirkšu Dundurā stopu rudzīša miera līkopās, un saki: jā, jā!»