VEcordia, izvilkums L-IZJURA
64
Reinis Kaudzīte. «Izjurieši»
«Nuja! un iznākam no Dundura» – Apzarnis turpināja, «un apstājamies uz tām pašām vecajām trepēm. Te uz reizes Cīruļvējputenis nāk iekšā, un es nebiju gandrīz vēl krietni pabildinājis, tā uz reiz garām iedams šis man... davaj tik ar elku vēderā iekšā. Un, nudien, taisni pret pašu nabu te ielika kā ar cirvja kātu, tā ka es tūliľ salīgojos... un tosiens man izskrēja... pa muti.» «Viľš melo! viľš atkal melo!» «Es meloju! Paklausieties nu! Tavu cilvēku!...» «Kuš tu, Cīruļvējputeni!» priekšnieks rāja to. «Es jau tev sacīju, Cīruļvējputeni», Krūteţa pamācīja atkal to: «Tu drīksti tikai tad runāt, kur skaidri redzams, ka Apzarnis melo un melo.» «Nuja! un tā iegrūdis ar elku man vēderā – pats uz reizes ieskrien krogā, ka stenderes vien nolīgojas. Ieejam mēs ar, un es – nemaz pa tiesu! – ieprasos šim: skroder, sak, tev nudien jāpērk puskortelis par tādu grūdienu. Kas tev Dieviľ! – šis tikai ar īksti man degunā iekšā. Man ar tad sacēlās sirds... Vanagi tev, sak, kas tu tāds par grāpi esi? Jau iegrūdis vēderā, un nu baksta degunu laukā, un es tāpat pretī tad. Sākām lamāties... nudien, kas tiesa – tiesa, ko tur vairs liegt, ko būt, mīļie tiesas tēvi... un tikmēr, tikmēr – kamēr šis vien ar adatu, ar dzelzoľu man mīkstumā iekšā, kā bez prā...» «Melis! Melis! Viľš melo! Lai pierāda, lai pierāda, ka es iedūris viľam ar dzelzoľu! Tiesa dzird, ka viľš manu godu laupa!...» «Vai tu būsi mierā, vai nē? Vēl reiz saku!» priekšnieks sarāja Cīruļvējputeni. «Apzarni, stāsti nu un beidz!» «Nuja! un līdz ko šis man iedur, tā es... vilks tev, ka tu tāds pagāns esi, nolieku pīpī uz stoikas un paľēmis šo pie vienas rokas – iemetu par tupekli kādas trīs, četras reizes. Un nu šis tikai man matos iekšā un plēš, ka virkšķ vien. – Tā bij visas tās lietas. Nei tur ko sacīt, nei tur ko būt. Ja grib, lai prasa – viss krogs to redzēja.» «Cīruļvējputeni, Cīruļvējputeni, vai tevim nemaz kristības ūdens nav liets uz tavas grēcīgās pieres? Tā vīram ķerties matos un durt dzelzoľu gurnā! Ja nu vēl būtu ar citu – ārmaliešu ļaudīm, bet ne paši izjurieši... plēsties matiem Dundurā! Vai nemaz kauna un goda vairs nav?» Trejukungudiena rājās, bet Cīruļvējputenis taisījās tikai uz liegšanos. Skrīveris tagad sacīja priekšniekam, lai prasot tūliľ Cīruļvējputenim, ko tik ilgi te muldēt, un priekšnieks tūliľ ar prasīja: «Nu, Cīruļvējputeni, ko tu saki te par to, ko Apzarnis sūdz?» «Es tur nezinu nekā! Viľš melo kā melis visu! Lai pierāda!» «Es meloju! Vai tu traks neesi, Cīruļvējputeni! Pats tik stāvu melodams – mani vēl sauc par meli! Vai tad tev dvēseles nemaz sirdī nav vai?» «Pag, esiet mierā!» priekšnieks sacīja. «Vai tu Dundurā biji, Cīruļvējputeni?» «Es biju gan. Vai tad Dundurā nedrīkst iet? Es lūdzu tiesai, lai pieľem manu sūdzību ar, tāpat kā Apzarnim atļāva. Es citādi tur nekā neatbildēšu...» «Ak tu neatbildēsi?» skrīveris iekrita starpā. «Vai tu zini, kur tu stāvi? Saki, vai tu dūri dzelzoľu Apzarnim gurnā?» «Es tur nezinu nekā. Lai pierāda Apzarnis to!» «Vai tu lamāji Apzarni un vai tu plēsi tam matus? – Nekāda stomīšanās – atbildi!» «Es lūdzu vēl reiz tiesu, lai pieľem manu liecību! – es nevaru agrāk tur nekā atbildēt. Es vēl vairāk aplaupīts – es pirmīt jau to tiesai sacīju.» «Vai atbildēsi vai nē, ko tev prasa?» skrīveris prasīja, uzlēkdams no krēsla. «Kad man tiesa tā prasa, tad es saku: es nezinu tur itin nekā. Lai Apzarnis pierāda.» «Lai es pierādu! Mīļā, baltā taisnības tiesa, nāciet skatīties! – nāciet skatīties vai visi! Te ir liecinieki: te ir dzelzoľa gurnā – te ir gredzeni matos!» «Dzelzoľa vēl gurnā?... un tu nevelc ārā!» – tiesneši kādi trīs izsaucās ar reizē un piecēlās gandrīz visi iet un skatīties. Apzarnis, pagriezies pret sienu un atvilcis miesas apģērbu, rādīja: «Nu redzat – vai nav?» Un tiešām tā ar bij. Adata bij pašā labā mīkstumā iemieta, kā kālī, līdz jpašai acij, un apkārt jau bij mazs apdārzs apsarcis, kā mēnesim uz draľķa laiku. «Vai tu traks neesi, Apzarni! Velc tūliľ laukā!» Krūteţa kliedza. «Citādi ierūsēs, un tad velns raus visu – tevi pašu līdz ar gurnu.» «Nē, mīļā tiesa, es neraušu pats ne par ko ar savu roku!» «Nepilnīgais, par ko tad tu nerausi?» tiesneši vaicāja. «Lai stāv par liecību, kamēr iztiesā, – tā Dundurā visi sacīja. Un Vaģis nupat vēl sacīja, lai sargoties pats raut iedurto dzelzoľu ar savu roku; ja gribot lai tiesa raujot to laukā. Tiesai ar savu roku tā esot jāizrauj.»