Gadsimtu noslepumi-1

Tauta vēroja ebrejus un pamanīja dažas lietas. Piemēram, kristietībai pievērstie ebreji turpināja lietot uzturā ierasto pārtiku. Sievietes, tāpat kā iepriekš, gatavoja tos pašus ēdienus ar sīpoliem un ķiplokiem; viņas cepa gaļu eļļā un nekad nelietoja cūku vai kādus citus taukus. Ievērojuši to visu, kristieši sprieda, ka pievēršana kristietībai nav pārvērtusi šos cilvēkus: viņi, tāpat kā iepriekš, oda pēc ebrejiem.

Ar laiku turēšanās pie vecajām tradīcijām, ko vērtēja kā atgriešanos pie jūdaisma, noveda viņus pie bojāejas.

Marranos parasti slēdza laulības savā starpā, tāpat kā iepriekš veidojot noslēgtu grupu. Pamazām «jauno» un «veco» kristiešu vidū veidojās plaisa Nav brīnums, ka Spānijā, kur ir ūdens trūkums, radās šāda paruna: Trijos gadījumos ūdens tek velti: Ūdens upē, kas skrej uz jūru; Ūdens vīnā; Un ūdens, kurā kristī ebreju.

Gan kristītāji, gan kristāmie labi zināja, ka pievēršana citai ticībai ir fiktīva. Vieni gribēja būt pievilti, otri sagādāja viņiem šo prieku. Toties baznīcas varas iestādes varēja ziņot savai augstākajai priekšniecībai par lielo jaunpie- vērsto skaitu. Tas viss tika darīts, ar devīzi: «Lai slavēts Dievs!»

Tieši aktīvie antisemīti nobruģēja ceļu inkvizīcijai. To vidū, kuri īstenoja nelietīgos nodomus, izceļas Seviljas dominikāņu klostera priora Ohedas persona. Viņa antisemī- tiskie sacerējumi saglabājušies pilsētas arhīvos. Viņš izmantoja katru izdevību, lai atmaskotu «ebreju valdniekus», un nelaida garām ne mazāko iespēju savas antisemītiskās kam​paņas uzturēšanai.

1478. gadā Lieldienas sakrita ar Lielo gavēni. Tajā vakarā, kad ebrejiem bija jānotiek pirmajām svētku vakariņām sederam, jauns spānis ieradās ebreju kvartālā, lai satiktu savu iemīļoto. Jauneklis laikam slikti zināja ceļu, jo nokļuva zālē, kur visi gatavojās svinēt sederu. Viņu vidū bija gan jūdi, gan marranos. Katoļa acīm sveces, svētku mielasts viesiem, pilnie vīna kausi Lielā gavēņa laikā šķita kā kristiešu reliģijas zaimošana. Aizvainotais jauneklis aizgāja no šā kvartāla un izstāstīja draugiem savu piedzīvojumu. Drīz par to uzzināja arī Oheda. Iznāca tā, ka šis nenozīmīgais 1478. gada 18. marta notikums kļuva par iemeslu kārtējiem uzbrukumiem ebrejiem. Oheda uzrakstīja apsūdzības rakstu, kurā apgalvoja, ka laikā, kad visiem jādomā par Kristus ciešanām, ebreji un ķeceri apvienojušies, lai ņirgātos par kristiešu reliģiju. Ar šo apsūdzību viņš devās uz Seviljas galmu, kur uzvedās kā ārprātīgs, prasīdams tūlītēju inkvi​zīcijas izmeklēšanu.

Pēc kāda laika augstākā garīdzniecība, galvenokārt dominikāņi, salasījās Seviljā ar karalieni Isabellu priekšgalā. Sanāksmes temats «Ticības stiprināšana» bija tikai aizsegs, jo būtībā tika apspriests vienīgi marranos jautājumus.

Inkvizīciju kā baznīcas institūciju ir grūti saprast Pētot to, mēs sev jautājam — kā gan reliģija, sludinot mīlestību uz tuvāko, iecietību un līdzjūtību, var sūtīt cilvēkus sārtā tāpēc vien, ka viņi atteikušies pieņemt kaut kādas dogmas vai tās pretēji tulkojuši?

Tikai daži baznīcas ierēdņi uzdrīkstējās protestēt pret šādu praksi. Viņu vidū bija bīskaps Vazo no Lježas. 1048. gadā viņš paziņoja, ka Dievs nav vēlējis grēcinieku nāvi, un pieprasīja pārtraukt autodafē rīkošanu. Svētais Akvī'nas Toms 1274. gadā izteicās, ka ķeceris nedrīkst tikt nedz nolādēts, nedz izraidīts 110 cilvēku pasaules.

Taču inkvizitori gāja citu ceļu: ar savu spriedumu viņi izslēdza upuri no baznīcas un, iekams tas tika nodots laicīgās varas rokās, izrēķinājās ar to. Bet ko iesākt ar to cilvēku īpašumiem, kuri tika notiesāti, apsūdzot ķecerībā? Šo jautājumu ilgu laiku apsprieda baznīca un karaļnams. Jo, lai sasauktu inkvizīcijas tribunālu, bija nepieciešama pāvesta piekrišana, bet viņš savukārt ļoti interesējās par ķeceru īpašumiem.

Rezultātā Ferdinands un Isabella ļāva inkvizīcijai pilnu vaļu. Isabella, sekodama savai reliģiskajai pārliecībai, uzreiz piekrita dominikāņiem, taču Ferdinands ilgi svārstījās. Attiecībā uz karali mūki izmantoja citu taktiku: viņi tam iegalvoja, ka ķeceru nauda var noderēt, lai finansētu cīņu ar mauriem, un