Antonio vēstuļu saturs sasaucas ar indiāņu leģendām un cik ļoti tie papildina cits citu. Henrijs Sinklers bijis pirmais civilizētais eiropietis, kas apmeklējis Ziemeļameriku, t. i., kontinentu, ko nekad nebija redzējis Kolumbs. Tas, ka sers Henrijs atklāja Ameriku vēl pirms lielo ģeogrāfiko atklājumu ēras, dara godu Skotijai, kas viņu uzaudzinājusi. Ar viņu var lepoties visa angļu valodā runājošā pasaule, ieskaitot Kanādu un Savienotas Valstis, kurn kultūra mantojusi britu tradīcijas. Šā dižā cilvēka vārds pieder visai pasaulei.
EPILOGS Gandrīz viss ir pateikts, piebilst atlicis pavisam nedaudz. Uzdosim sev jautājumu: kāpēc gan prinča Henrija ekspedīcija neguva tūlītēju atbalstu Eiropā? Viens no iemesliem ir tas, ka toreiz vēl nebija tik ātru saziņas līdzekļu kā, teiksim, dažus gadsimtus vēlāk. Iespiešanas tehnika Eiropā vēl nebija attīstīta, un manuskriptu rakstīšana ar roku veicās ļoti lēni. Un Henrijs jau arī nebija rakstnieks. Tiesa, bija Antonio uz Venēciju sūtītās vēstules. Kāpēc Karlo Dzeno neaptvēra šīs ekspedīcijas nozīmīgumu? Acīmredzot viņam, tāpat kā visiem Vidusjūras apvidus iedzīvotājiem, nebija skaidra priekšstata par to, kur atrodas zemes, par kurām ziņoja brālis. Precīzu karšu tolaik nebija. Droši vien precīzākā bija Antonio atsūtītā vai atvestā karte, taču to Venēcijā neapjauta. Jaunā pasaule, pēc Antonio ziņojumiem, atradās kaut kur uz rietumiem no ziemeļu zemēm. Doma par to, ka, kuģojot uz rietumiem no Vidusjūras, ari var nonākt šajā kontinentā, nevienam tolaik nenāca ne prātā. Jaunā zeme bija vēl tālāk par Grenlandi, bet Grenlande toreiz šķila vai pati zemes mala. Kāpēc Henrijs Sinklers necentās vēlāk nodibināt tur koloniju? Tolaik tāds mēģinājums droši vien būtu cietis neveiksmi. Eiropiešu prātus diemžēl tajā laikā aizņēma idejas, kas pēcāk satricināja Eiropu un piespieda Romas baznīcu sākt karagājienu pret reformācijas ķecerību. Notika nežēlīga cīņa par katoļu baznīcas visvarenības ierobežošanu un tās zemes īpašumu samazināšanu. Kad Kolumbs XV gadsimta beigās — 1493. gadā — atgriezās Eiropā, viņš paziņoja, ka atklājis nevis Jauno pasauli, ko apdzīvo mežoņi, bet gan Veslindiju. Tieši vēlme pa visīsāko ceļu nokļūt Āzijā deva impulsu jauniem ceļojumiem. Eiropieši netīkoja apmesties jaunās mežonīgās zemēs, bet gan alka iegūt austrumzemju bagātības. Viņi mekleja zeltu, garšvielas, dārgakmeņus. Tikai vairāk nekā pēc simt gadiem pēc Kolumba tika aptverta Jaunās pasaules atklāšanas nozīme, un tikai tad sākās iedzīvotāju migrācija. Līdz pat šim laikam vēsturnieki uzsver normaņu un itāliešu navigatoru, kas kalpojuši Spānijai, Portugālei, Francijai un Anglijai, izdarīto atklājumu atšķirības. Tāpēc ieteicams vēlreiz atcerēties, ka Henrija Sinklera ekspedīcijā piedalījās cilvēki gan no ziemeļiem, gan Vidusjūras zemēm, kā skandināvi un skoti, tā arī itālieši. Henrijs atgriezās mājās 1399. gadā. Viņš, protams, stāstīja ģimenei par brīnumaino zemi, ko atklājis rietumos. Taču viņa vecāko dēlu, kas bagāfību avotu saskatīja Orkneju un Setlendas arhipelāgā, ceļojumi maz interesēja. Henrijam vēl tikai dažus mēnešus bija lemts mierīgi valdīt Orkneju salās, un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc viņa atklājums uz tik ilgu laiku tika aizmirsts. 1400. gada augustā Anglijas karalis Indriķis V, uzbruk- dams Skotijai, iegāja Edinburgā. Viņa flote izcēlās krastā Orkneju salās, viņa karavīri dedzināja un laupīja salinieku īpašumus. Henrijs aizsvilās naidā. Viņš un viņa vīri nolēma neslēpties pilī, bet iesaistīties atklātā cīņā. Nevienlīdzīgajā cīņā Henrijs drīz vien krita. Tā aprāvās tā cilvēka dzīve, kurš, ja vien būtu nodzīvojis dažus gadus ilgāk, neapšaubāmi būtu pavēstījis pasaulei par Jaunās pasaules atklāšanu. Eiropa iepazītu Ziemeļameriku 90 gadus pirms Kolumba ekspedīcijas. Nāve liedza viņam šo iespēju.