par ceļiem uz Grenlandi. Galvenais vergu tirgus XV — XVII gadsimtā bija Bris- tolē, un tieši Bristoles tirgoņi deva naudu Džona Kabota braucieniem, kurš skaitās oficiāls tā apvidus pirmatklājējs, no kurienes 1418. gadā pirāti uzbruka Grenlandei. Bristolē vien XV gadsimtā tika izdots vairāk nekā 20 licenču nelegālai tirdzniecībai ar Islandi. Tātad ir pamats domāt, ka tolaik nezuda ari Bristoles saites ar Grenlandi. Šī saikne varēja turpināties arī pēc tam, kad Eiropas attiecības ar Grenlandi caur Norvēģiju tika pārtrauktas Hanzas savienības un Eiropas politiķu iejaukšanās dēļ. Un katrā ziņā mēs varam būt droši par Eiropas un Grenlandes sakariem «klasiskajā» XV gadsimta beigu posmā, jo apbedījumu vietās Grenlandē atrasti eiropiešu sadzīves priekšmeti, kas datēti tieši ar XV gadsimtu. Rajons uz dienvidrietumiem no Grenlandes, no kurienes, spriežot pēc minētā stāsta, pirāti veikuši savus sirojumus, attēlots daudzās pirmskolumba laika kartēs. Tomēr mūs visvairāk interesē tās, kurās redzama ķīļveidīgā Labradoras pussala, ko rietumos apskalo Hudzona līcis un Džeimsa līcis, ziemeļos — jūra, bet dienvidaustrumos — Sv. Labrenča līcis. Ir zināms, ka Tules eskimosi netika devušies tik tālu uz dienvidiem, tātad tās diezin vai varētu būt viņu kartes. Turklāt tajās apzīmēts magnēta bultiņas virziens uz dienvidiem un ziemeļiem. Eskimosi nepazina kompasu, taču tas bija labi pazīstams viduslaiku skandināviem. Ja pieņem, ka skandināvu jūrasbraucēji XV gs. pētījuši minēto Ziemeļamerikas daļu, tad šiem pētījumiem ir pat lielāka nozīme nekā Vinlandes atklāšanai. Mēģinājumi izpētīt Vinlandi galu galā lika aizmirsti, turpretī XV gs. pētījumi bija plaši pazīstami un lika aktīvi apspriesti Eiropā tieši lielo atklājumu ēras priekšvakarā.
strīdi ap kolumbu Lai kas ari šeit tiktu runāts, atradīsies lasītāji, kuri, tāpat kā iepriekš, apgalvos, ka, par spīti visiem skandināvu nopelniem, Kolumbs tomēr ir un paliek vienīgais īstais Amerikas pirmatklājējs. Un domāju, ka tas nav manis minēto argumentu lielākas vai mazākas ticamības dēļ. Aprakstītajā laikmetā vēsturnieki nodevās galvenokārt atsevišķu varoņu pētīšanai; renesanses laikā viņu redzesloks paplašinājās līdz veselām tautām, beigās pat — rasēm. Pēdējā laikā histogrāfijas uzmanības centrs ir pārvietojies — pētījumi vairāk tiek veltīti zinātņu un ideju attīstībai, nevis notikumu vēsturei un tās tiešajiem līdzdalībniekiem. Tomēr, kad runa ir par Amerikas atklāšanu, atdzīvojas varoņu godināšanas ieradums. Ikreiz izvirzās jautājums: kurš — Kristo- fors Kolumbs vai Leifs Eiriksons? Un uzreiz izveidojas divas strīdnieku nometnes — katra ceļ uz pjedestāla savu varoni un cenšas mazināt otra nopelnus. Tādi rakstnieki kā E. Horsvords un M. Musmano ir gatavi mesties virsū katram, kurš nav viņu pusē. Pat nopietni vēsturnieki sašutuši pārmet skandināvu zinātniekiem jaunu mītu radīšanu, lai gan paši ik uz soļa ar savu darbību cenšas nostiprināt Kolumba kultu. Viens no viņiem — S. Morisons — īsteni bībeliskā bijībā dēvē Kolumbu vienīgi par «Pirmatklājēju». Šāda romantizēšana, protams, izraisīs smaidu bezkaislīgā vērotājā, tomēr jāatzīst, ka tā nekādā gadījumā neveicina patiesu vēstures izzināšanu. Tātad, lai pareizi izprastu visas Amerikas atklāšanas «aizkulises», jāstādās priekšā, kādas idejas virmoja gaisā tajā laikā un neilgi pirms tam. Īstenībā šāda jautājuma nostādne veidojās vesela gadsimta garumā, un es nebūt nedomāju, ka šī grāmata to pilnībā atrisinās. Jāredz lielais seno manuskriptu daudzums, kas jāizskata tā laikmeta pētniekiem, lai saprastu, cik ļoti sarežģīts ir šis uzdevums. Bet, tā kā katrs šos manuskriptus skata no sava viedokļa, ir skaidrs, ka zinātnieki tik drīz nenonāks pie pilnīga konsensa. Taču, lai kāda arī būtu dažādu rakstnieku attieksme pret vēsturisko determinismu, nevienu no viņiem neapmierina to motīvu izskaidrojums, kuri it kā rosinājuši Kolumbu. Ja viņa ticība tam, ka, kuģojot uz rietumiem, var sasniegt Āziju, pamatojās uz reti kāda apstrīdētu pārliecību, ka zemei ir lodes forma, tad tā