Gadsimtu noslepumi-1

Ungārijā, Bulgārijā un Krievzemē dzīvojošiem ebrejiem.

Tādā kārtā Šasdajs ibn Šapruts nosūtīja viņiem savu vēstuli, rakstītu klasiskajā ivritā. Šās vēstules kopija glabājas Britu muzejā. Aprakstot ebreju toreizējo stāvokli Spānijā un no jauna pieminot Danitu, par ko bija stāstīts arī pirmajā, ar Isaaku ben Natanu nosūtītajā vēstulē, šis vēstījums ir nenovērtējams vēstures . dokuments. Šasdajs. īsti nezināja, no kuras cilts hazāri cēlušies, bet no viņa vēstules var secināt, ka, viņaprāt, bazāri ir viena no desmit pazudušajām ciltīm. Vēstulē viņš uzsver, ka viņu mudinājusi nevis nejaušība, bet galēja nepieciešamība uzzināt, «vai kaut kur ir valsts vai kņaziste, kur izraidītie ebreji dzīvo brīvi no svešzemnieku jūga un kundzības. Tāpēc, ja tā būtu, atsakoties no man parādītā goda un cieņas, pametot savu ģimeni, es došos pāri kalniem un ielejām, pa ūdeni un sauszemi, iekams nenonākšu tai vietā, kur valda mans pavēlnieks, lai ieraudzītu viņa diženumu un spožumu.»

Pēc daudziem negadījumiem Šasdaja sūtījums nonāca vienpadsmitajā jūdu hazāru valdnieka Josifa rokās.

Josifs aizsūtīja atbildi. Viņa vēstules īstums līdz pat šai dienai ir zinātnieku strīdu objekts, lai gan lielākā daļa pētnieku uzskata to par īstu. To pēc kagana lūguma rakstījis viens no kņazistes gudrajiem, protams, ivritā.

Pēc vairākiem gadsimtiem kalifa ministra un hazāru kagana sarakste tika izdota vairākkārt Atkarībā no konjunktūras izdevēji pievienojuši sevis izdomātus sīkumus. īpaši plaši šīs sarakstes kopijas izplatījās XII gadsimtā. Pateicoties šiem dokumentiem, kā ari daudzajām diskusijām par šo tematu, ebrejiem izveidojās cieša pārliecība, ka pašā Āzijas sirdī eksistē ebreju valstis, ar kurām hazāru kņaziste uztur sakarus.

Laikā, kad tika uzrakstīta atbilde hazāru kņazam, viņa valstī vēl valdīja miers. Pēc dažiem gadiem tai izcēlās karš ar savu bijušo vasali Kijevas lielkņazu Svjatoslavu. Agrākie konflikti stipri bija novājinājuši hazāru kņazisti un noveda to pie sakāves šajā karā. Hazāri mēģināja bēgt uz Kaspijas jūras otru pusi, taču tika sagūstīti, bet pēcāk saplūda ar uzvarētājas valsts iedzīvotājiem.

Visi šie fakti ne tikai paplašināja ebreju tautas, zināšanas, bet arī rosināja iztēli. Aizvien vairāk nostiprinājās ebreju vēlme piedzīvot to dienu, kad sapnis kļūs par īstenību un viņi satiksies ar saviem tālajiem tautas brāļiem.

Kā pierāda dokumenti, Barselonas ebreju kopiena jau IX gadsimtā nodibinājusi attiecības ar aziātu ebreju kopienām. Ir zināmi rakstiski vēstījumi rabīnam Avraāmam Gao- nam no Babilonas, kuros apspriesti vairāki reliģiska rakstura jautājumi. Gribēdami nodibināt sakarus ar saviem aziātu ticības brāļiem, sefardi uzrakstīja daudz citu vēstuļu cerībā iegūt informāciju par saviem tālajiem senčiem.

Tāpēc, balstoties uz šiem dokumentiem, mēs varam spriest, ka sefardi patiešām karsti vēlējās nodibināt šādus kontaktus.

Viens no vissvarīgākajiem dokumentiem šajā ziņā ir Na- varras pilsētas Tudelas rabīna Benjamīna ceļojuma dienasgrāmata, kurš 1159. gadā devās ceļojumā pa Eiropu, Āziju un Āfriku un, 1173. gadā atgriezies Spānijā, Toledo pieraks​tīja savus novērojumus un nomira.

Viņa piezīmes izraisīja dzīvu interesi ne tikai ebrejos.

Pārtulkotas daudzās valodās, tās paplašināja zināšanas ģeogrāfijā un daudzējādā ziņā sakrita ar to, ko bija stāstījis Eldads Danita, ieradies trīs gadsimtus iepriekš.

Savu stāstu rabīns Benjamīns sāk ar ceļojumu pa dažādām pilsētām Spānijā, Itālijā, Francijā, Korfu un cauri Grieķijai līdz Konstantinopolei. Viņš apraksta pilsētas, to iedzīvotājus, ebreju kopienu lielumu, ebreju nodarbošanās un profesijas.

Benjamīns apmeklējis daudzas Palestīnas pilsētas, bijis Tigras un Eifratas apkaimē, pēc tam Persijā, Ēģiptē un Ti- betā. Viņa stāsti par līdz tam laikam nepazītām ebreju kopienām, kuras viņš apmeklējis sava ceļojuma laikā, izraisīja ticības brāļu dzīvu interesi un karstu vēlēšanos nodibināt sakarus ar Āzijas ebrejiem.

Pienācīgi novērtējot ebreju ceļotāju piezīmes, nedrīkstētu aizmirst lielo nozīmi, kāda XIII gadsimtā