ESAFOTS - Andris Grutups

Annotation

Andris Grūtups EŠAFOTS Par vācu ģenerāļu tiesāšanu Rīgā ATENA Andra Grūtupa Ešafots stāsta par būtisku prāvu XX gadsimta Latvijas tiesu vēsturē. 1946. gada sākumā šo lietu izskatīja Baltijas Kara apgabala tribunāls, un tā šķira veselu laikmetu: tautas, valstis un iekārtas. Autors rūpīgi izsekojis visam, kas pieejams - un ari pamatīgi noglabāts arhīvos. Atklājot lietas dalībnieku pārdzīvojumus, kaislības un bailes, Andris.Grūtups ieved lasītāju pagātnē, kur uz apsūdzēto sola - vācu bruņoto spēku augstākie virsnieki Fridrihs Jekelns, Zigfrīds Rufs, Dižons fon Montetons, Hanss Kipers, Fridrihs Verters, Broņislavs Pavels un Aleksandrs Bekings. Daudz nostāstu un leģendu apvij gan izmeklēšanu, gan tiesas procesu, un kāds baiss noslēpums gadu desmitiem klājis ari notikumus uz ešafota… Darba konsultants Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis profesors Dr. habil. hist. Heinrihs Strods Eduarda Paegles makets Redaktore Antra Lezdiņa Korektors Pēteris Jankavs Agatas Muzes vāka dizains Māra Jonova attēlu apstrāde ©Andris Grūtups, 2007 ©Agata Muze, 2007 ©Apgāds "ATĒNA", 2007 ISBN 978 - 9984 -34-277-1 Autors izsaka pateicību par sniegto palīdzību grāmatas tapšanā Krievijas Federācijas Federālā drošības dienesta Arhīva fondu un reģistrācijas pārvaldes darbiniekiem, Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras Starptautiskās sadarbības nodaļas prokuroram Aivaram Zaķim, Arhīvu lietu konsultantam Iļjam Kolmanovskim (Maskava), Vācijas Federālā arhīva līdzstrādniekam Heincam Fēlaueram, Lietuvas speciālā arhīva direktoram Ovidiusam Leverim, Latvijas Valsts arhīva direktorei Dainai Kļaviņai, arhīva līdzstrādniekam Zigmundam Kārkliņam, Latvijas Valsts vēstures arhīva direktoram Nikolajam Rižovam un arhīva lasītavas vadītājai Guntai Mindei, Latvijas Valsts kinofotofonodoku- mentu arhīva direktorei Intai Kaņepājai, savai palīdzei un asistentei Nadeždai Loktionovai, profesoram Dr. habil. hist. Arnim Vīksnām, pētniekam Jānim Riekstiņam, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Lietišķās informācijas sektora vadītājai Gintai Zalcmanei, Rīgas pilsētas Dzimtsarakstu nodaļas vadītājas vietniecei Jadvigai Viksei, profesoram Pēterim Krupņikovam, Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras Darbības analīzes un vadības departamenta virsprokurorei Rudītei Aboliņai, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta priekšsēdētājam Pāvelam Gruziņam, Latvijas Zvērinātu advokātu padomes loceklim, Dr. iur. Aivaram Niedrem, Iekšlietu ministra palīdzei Vijai Jurkovskai, zvērinātiem advokātiem — Elvijam Vēberam, Dr. iur. Aivaram Lošmanim, Ellai Glikmanei un Erlenam Kalniņam, ārstam- patologam Mārim Spergam, Latvijas Universitātes arhīva direktorei Anitai Kalniņai, grāmatniekam Aināram Ikstenam, valodniecei Brigitai Zellei, grāmatā minēto personu tuviniekiem un daudziem citiem, kuri autoram neatteica sniegt informāciju par šo vēsturisko notikumu. īpaša pateicība profesoram Viesturam Vecgrāvim. Cilvēkam, kurš rosināja autoru rakstīt par vācu ģenerāļu tiesas prāvu.

PRIEKŠVĀRDS EŠAFOTS Saisinajumi un atsauces Andris Grūtups EŠAFOTS Par vācu ģenerāļu tiesāšanu Rīgā

PRIEKŠVĀRDS Grāmata veltīta vienai no XX gadsimta Latvijas tiesu vēstures nozīmīgākajām lietām. Tiesas procesam, kas novilcis robežšķirtni vese​lam laikmetam. Lietai, kas šķīrusi tautas, valstis un iekārtas.

1946. gada sākumā Baltijas Kara apgabala kara tribunāls izskatīja lietu pret septiņiem vācu bruņoto spēku pārstāvjiem — ģenerāļiem Jekelnu, Rufu, fon Montetonu, Kiperu, Verteru, Paveļu un pulkvedi Bekingu.

Gan izmeklēšanu, gan pašu tiesu apvij daudz nostāstu un leģendu. Kāds noslēpums klāj arī pašu ģenerāļu eksekūciju.

Kopš lietas izskatīšanas pagājis vairāk nekā 60 gadu, taču procesa vēsturiskā vērtība tikai augusi.

Līdz šim prāvas izpēte nav bijusi iespējama. Pati lieta un virkne materiālu atrodas vienā no visslēgtākajām dokumentu glabātuvēm pasaulē — Krievijas Valsts Federālā drošības dienesta arhīvā.

Tikai pateicoties šā arhīva darbinieku atsaucībai, autoram tika dota reta iespēja — iepazīties ar lietas oriģinālmateriāliem.

Pētot izmeklēšanas dokumentus, esmu centies izsekot pašu apsūdzēto, tiesnešu, prokuroru, izmeklētāju un liecinieku dzīves gaitām, atklāt šo personu darbības motīvus un mērķus.

Darba centrā nav Otrā pasaules kara notikumi. Grāmata veltīta pašiem lietas dalībniekiem, viņu pārdzīvojumiem, kaislībām un bailēm.

Esmu centies atspoguļot izmeklēšanas un tiesas procesa fineses, parādīt visslēptākos šis lietas dzinuļus, izsekot pašam apsūdzības mehānismam. Materiāls izmantots godprātīgi, iekļaujot arī paša pieredzi un zināšanas. Grāmata rakstīta, izmantojot tikai pirmavotus — arhīva dokumentus un procesa dalībnieku atmiņas.

Bez Krievijas Valsts Federālā drošības dienesta arhīva materiāliem izmantotas arī lietas no Krievijas Aizsardzības ministrijas un Kara arhīviem. Pētīti Krievijas valsts un Sociāli politiskās vēstures arhīvu dokumenti. Izmantoti Maskavas pilsētas arhīva un Maskavas advokātu kolēģijas arhīva fondi.

Esmu studējis Vācijas militārā arhīva un Berlīnes dokumentu centra lietas. Arī Lietuvas Sevišķā arhīva dokumentus.

Grāmatas tapšana nebūtu iespējama bez Latvijas Valsts, Latvijas Valsts vēstures un Kinofotofono dokumentu arhīvu materiāliem. Tikai pateicoties mūsu arhīvu darbinieku atsaucībai, izdevies atklāt daudzu procesa liecinieku skarbos likteņus. Daudz vērtīgu ziņu iegūts prokuratūras, Iekšlietu ministrijas, advokatūras un Latvijas augstskolu arhīvos. Arī dažu novadpētniecības muzeju fondos. Apjomīga palīdzība saņemta no valsts dzimtsarakstu arhīva darbiniekiem.

Esmu pateicīgs arī paša vēsturiskā procesa tiesnešu un prokuroru radiniekiem. Daudzo liecinieku tuviniekiem. Cilvēkiem, kuri vērojuši eksekūciju un godīgi atklājuši autoram daudzas šā pasākuma detaļas, noslēpumus un fineses.

Rakstot grāmatu, esmu vairījies no padomju laika vēsturnieku radītajiem štampiem un šabloniem.

Visus notikumus centos vērtēt pēc dokumentos lasītā un aculiecinieku stāstītā. Neesmu neko izdomājis vai slēpis. Tikai godīgi izstāstījis to, ko pats esmu sapratis.

Ar cieņu — autors.

EŠAFOTS Kas cenšas, tas ar pazīst maldu. (Johans Volfgangs Gēte, Fausts) no apsūdzētā Rekinga pedējā vārda tiesā Bija vēla janvāra pēcpusdiena. Pulkstenis rādīja piekto stundu. Uz ielas vēl gaišs, taču pēc mirkļa krēsla pārņems pilsētu. Tāda īsa pauze starp dienu un vakaru.

1946. gada ziema padevusies maiga. Jau 26. janvāris, taču īsta sniega un sala nav bijis. Tikai migla un slapjdraņķis. Vien pametot acis Vērmaņparka virzienā, redzama plāna sniega kārtiņa. Tā arī vienīgā ziemas lieciniece.

Ielas patukšas. Cilvēkus gandrīz nemana. Visā Merķeļa ielas garumā labi ja pāris desmitus saskaitīsi. Šur tur pazib kāds armijnieks, dažas sievas biezos lakatos, viena otra ausaine, un tas arī viss.

Rīga liekas tāda drūma un pelēka — ne vēsts no pirmskara rosības. Šķiet, šī ir pavisam cita pilsēta.

Cilvēku sejas saspringtas. Arī latviešu valodu tikpat kā nedzird. Vismaz centrā ne. Daudz svešu formastērpu, vaibstu un valodu. Svešie Rīgā jūtas kā saimnieki. Balsis skaļas, izturēšanās bravūrīga.

Viņiem pieder vara un teikšana. Tie ir jaunie likteņa noteicēji. Viņi spriedīs tiesu un lems, kuram dzīvot, kuram ne. Tie noteiks, kurš īstens padomju patriots, bet kurš nožēlojams vācu pakalpiņš. īsi pirms pieciem iepretim Latviešu biedrības namam sāka parādīties ļaudis: pa diviem trim tie nelielās grupiņās kaut ko klusi sprieda. Arī parkā rosība. Cilvēki it kā neviļus kavējās alejās. Visi kaut ko gaidīja. Jau vairākas dienas radio ziņoja, ka šodien apgabala Virsnieku namā sāks skatīt kadu lietu.

Uzvārdi Jekelns, Rufs rīdziniekiem nav sveši. Par tiem vācu laikā gan dzirdēts, gan lasīts. Tagad šos vīrus tiesāšot ar visu likuma bardzību.

Nervoza rosība arī pie Virsnieku nama ieejas. Sargkareivji ar šautenēm uzspraustiem durkļiem.

Virsnieki formas cepurēs ar zilu apmali un sarkaniem uzplečiem sparīgi žestikulē. Te šur, te tur pazib sidrabota vai melna papaha. Starp pelēkajiem šineļiem pat ļaudis jūrnieku melnajās formās. Visi saspringti vēro. Drīz no Brīvības ielas puses jāparādās konvojam. Gan Brīvības, gan Merķeļa iela satiksmei jau slēgta.

Pēc brīža kāds iesaucās: "Brauc… brauc!" Merķeļa ielas galā parādījās motociklisti. Divi spēkrati pa priekšu. Vēl vairāki pa ielas kreiso pusi. Visiem braucējiem lidotāju adas cepures, uz acīm brilles. Uz katra motocikla pa diviem kareivjiem. Aizmugurē sēdošajam plecā automāts. Pa gabalu izskatās gandrīz kā goda kortežs.

Motociklistiem seko divi GAZ-55 slēgtie furgoni. Tajos ved apsūdzētos. Aiz "melnajām bērtām" vēl amerikāņu vilītis ar virsniekiem. Konvoju noslēdz divi studbekeri, pilni bruņotiem kareivjiem.

Tik pamatīgi apsargātu cietumnieku konvoju Rīga nav piedzīvojusi. Aina iespaidīga. Tikai žēl, ka skatītāju pamaz. Lielākā daļa no tiem Drošības tautas komisariāta slepenie aģenti. Ja nu vietējie mēģina atbrīvot ģenerāļus… Ej tu zini! No tiem latviešiem visu var sagaidīt. Tādi paši fašisti vien ir… Arī meži pilni ar bandītiem. Ieroču tiem netrūkst. Jābūt gataviem uz visu.

Kad abi cietumnieku furgoni tuvojās Virsnieku namam, bruņotu cilvēku ķēdes noslēdza Merķeļa ielas krustojumus ar Brīvības un Kr. Ba​rona ielu. Bloķēja arī šķērsielas abpus universitātei.

Mašīnas lēnām piestāja līdzās centrālajai nama ieejai. Izdarīja nelielu manevru un atpakaļgaita piebrauca gandrīz līdz durvīm.

Atvērās pirmā furgona durvis. Vispirms izkāpa sargkareivis ar šauteni. Apsargam sekoja cietumnieki. Pirmais parādījās Fridrihs Jekelns, ģērbies plānā virsnieka šinelī bez zīmotnēm un uzplečiem. Galvā virsnieku frontes cepure ar drēbes nagu. Rokās ģenerālim apsūdzības raksts. Jau pie izkāpšanas Jekelnu pie elkoņiem stingri turēja divi kareivji un ātri ieveda namā. Tālāk sekoja ģenerālleitnants Zigfrīds Rufs un pulk​vedis Aleksandrs Bekings.

No otrās mašīnas izveda ģenerāļus Dižonu fon Montetonu, Broņislavu Paveļu, Fridrihu Verteru un kā

pašu pēdējo Hansu Kiperu. Procedūra tā pati: divi kareivji pie sāniem, viens apsargs aizmugurē un konvoja vecākais pa priekšu. Tā ciešā kareivju lokā apsūdzētos citu pēc cita ieveda namā.1 Pirmā speckonvojēšanas operācija bija beigusies.

Tiesas sēdei jāsākas pulksten 19:00. Latviešu biedrības nama lielā teātra zāle pamazām pildās ar publiku. Skats divains. Zālē tāda kā pustumsa. Lielās griestu lustras nodzēstas. Deg tikai zem balkoniem piestiprinātie plafoni un galasienas bra lampas. Kaut kas mistisks un noslēpumains vējo zāles atmosfērā.

Greznie ģipša veidojumi stiprina šo sajūtu. Pilastri ar kapiteļiem atgādina senu romiešu templi. Vāzes ar akantiem un palmetēm ieved baisu teiksmu valstībā. Tad vēl lauru lapu vainagi ar lentēm, ziedu vītnes un festoni virs skatuves. Tas viss rada iespaidu. Izjūtas satraucošas.

Pašā skatuves centrā novietots garš, ar zaļu plišu pārklāts tiesnešu galds. Tā stūros divi masīvi sudraba svečturi. Tiem līdzās galda lampas ar stikla plafoniem. Nu gluži kā uz Staļina rakstāmgalda.

Centrā grezna tintnīca. Līdzās karafe ar vairākām glāzēm, pudeles ar minerālūdeni un vēl dažādi nieki.

Tas viss iespaidam un solīdumam.

Pa kreisi no tiesnešu galda vietas prokuroriem, pa labi — aizstāvjiem. To iekārtojums vienkāršāks: uz katra no galdiem pa lampai, karafei un mikrofonam. Pa vidu starp tiesnešu un prokuroru vietām mazs galdiņš tiesas sekretāram ar palīgu.

Zālē garu garās solu rindas. Tie vecie labie Biedrības nama ozolkoka krēsli — nedaudz masīvi, bet graciozi. Zāles priekšplānā garš galds tulkiem un stenogrāfistēm. Turpat līdzās uz zema paaugstinājuma vietas apsūdzētiem. No pārējās zāles tās atdala metru augsta masīva koka barjera. Aiz tulkiem un stenogrāfistēm apaļš galdiņš TASS [1] Abreviatūra no vārdu kopas — Телеграфное агенство Советского Союза (Padomju Savienības Telegrāfa aģentūrai. korespon​dentiem.

Pie Virsnieku nama ieejas visiem pārbauda caurlaides. Neaicināts te neviens ierasties nevar. Otra pārbaude — augšā pie zāles. Pa vidu — uz kāpnēm un gaiteņos jūrnieki ar automātiem.

Virsnieku nama personālam un zemākiem rangiem vietas paredzētas balkonā, jau lielākiem amatviriem — zālē. Publika disciplinēta. Pārsvarā virsnieki un partijas darbinieki. Tad vēl jauni cilvēki privātā — tādi vērīgi un uzmanīgi. Virsniekiem pie formastērpiem ordeņi un medaļas. Privātie uzvalkos un kaklasaitēs. Pārsvarā krievi — no armijas un NKVD."[1] NKVD — Народный комиссариат внутренних дел Iekšlietu tautas komisariāts!. Netrūkst arī dažādu pakāpju ģenerāļu.

Zālē visi runāja krieviski, arī tie nedaudzie latvieši, kuru pienākumos ietilpa šāda pasākuma apmeklēšana. Starp klausītājiem varēja manīt Annu Saksi, Valdi Luksu, Jāni Sudrabkalnu un Jūliju Vanagu. Turpat armijas formā grozījās Cīņas galvenais redaktors Kārlis Ozoliņš. Viņš uz procesu atvedis kādu jaunu mākslinieci — Felicitu Pauļuku. Viņas uzdevums — zīmēt apsūdzētos. Fotografēt un filmēt aizliegts. To varēja darīt tikai īpaši izraudzīti cilvēki. Avīžniekiem jāiztiek ar zīmējumiem. Vienīgais noteikums — nekādas līdzjūtības vai objektivitātes, tikai karikatūras un šarži. Cilvēkos jārada naids un riebums. Nicinā​jums pret vāciešiem kā tautu.

Ar neslēptu interesi procesa sākumu gaidīja Mavriks Vulfsons. Viņš apsēdies līdzās vietējās preses žurnālistiem.

Pusstundu pirms procesa sākuma ieradās prokurors Zavjalovs ar komandu. Justīcijas pulkvedim Nikolajam Zavjalovam 46 gadi. Cēlies no Voroņežas ebreju sīkpilsoņu ģimenes, viņš dziļi izjuta tās netaisnības, ko vācieši atļāvušies pret viņa tautas brāļiem. Nu nāca atmaksas stunda. Ar neslēptu gandarījumu Zavjalovs gaidīja procesa sākumu. Viņam līdzās justīcijas majors Farkins. Ari kolēģa no ebrejiem. Trīsdesmito gadu beigās viss Galvenās kara prokuratūras centrālais aparāts sastāvēja no ebrejiem. Lielākā daļa pēc izglītības aptiekāri. Arī Zavjalovs jaunībā īsu brīdi strādājis par aptiekāra palīgu. Nu pienācis brīdis kā uz aptiekas svariem izsvērt katra apsūdzētā vainu un atbildību.2 Pie sava galda rosījās advokāti. Vistuvāk zālei Sergejs Saņņikovs. Neliela auguma, drukns vīrs ar nopietnu, pat nedaudz īgnu sejas izteiksmi, Maskavas advokātu kolēģijas orgbiroja vadītājs. Viņš — aizstāvju grupas vecākais. Tieši no Saņņikova prasīs atbildību par advokātu "uzvedību". Viņam uzticēta

barona fon Montetona aizstāvība. Advokāts — cilvēks ar bagātu biogrāfiju: dienests Leibgvardijas Jēgeru pulkā, tad Sarkanā Armija un pulka izmeklētāja amats. Vēlāk Kaukāza frontes Kara revolucionārais tribunāls, un tā pa karjeras kāpnēm līdz pat Krievijas Federācijas Augstākās Tiesas speckolēģijas priekšsēdētāja amatam. Tad kļūme — pažēlojis kadu "teroristi" Gagarinu. Seko partijas rājiens un amata zaudēšana. 1936. gadā iecelts par kāda provinces sovhoza direktoru. 1938. gadā, kā jau visi caurkritušie, uzņemts advokātu kolēģijā. Taču Saņņikovam ir kāds sargeņģelis — tieša saite ar NKVD. Viņš ir uzticams cilvēks. Ari kara pirmais gads pavadīts atse​višķajā īpašas nozīmes motostrēlnieku brigādē. Tā ir NKVD izlase, elitāra kaujas vienība. Tikai uzdevumi īsta karavīra necienīgi: ķert dezertierus un panikas cēlājus, bet provokatorus, spiegus un citus "ienaidnieka aģentus" nošaut uz vietas. Vienā vārdā — jākaro ar neapbruņotu "pretinieku". Arī ienaidnieka jēdziens tāds izplūdis. Kurš savējais, kurš svešs, to nosaka NKVD. No režīma pretinieka līdz "ienaidnieka aģentam" — viens solis. Ne īstas izmeklēšanas, ne tiesas.

Drīzāk izrēķināšanās un patvaļa.Brjanskas lietu skatīja laikā no 1945. gada 25. līdz 30. decembrim.

Notiesāja četras vācu militārpersonas, to skaitā trim apsūdzētajiem piesprieda nāvessodu, vienam — katorgas darbus |sk. Конасои B. I>., Судебное преследование немецких военнопленных в СССР, Москва, 1998, с. 129).

Saņņikova vājā vieta — izglītība. Faktiski izglītības nekādās, vien nepabeigta 2. armijas politskola.'

Līdzās Saņņikovam Nikolajs Milovidovs — Jekelna aizstāvis. Atšķirībā no kolēgas, cilvēks ar labu izglītību: beidzis ģimnāziju, pēc tam Maskavas Valsts universitāti. Arī tēvs bijis advokāts. Vecaistēvs — garīdznieks. Pats Milovidovs — tipisks krimināllietu advokāts. Kā cilvēks — uzticams. Absolūti padomisks. Savā ziņā patriots. Brīvprātīgi vairākkārt prasījies uz fronti, taču veselības stāvoklis nav ļāvis. No 1942. gada Maskavas advokātu kolēģijas orgbiroja loceklis. Labs Saņņi​kova paziņa un biedrs.4 Tālāk sēž Boriss Dolgopolovs. Viņam jāaizstāv Zigfrīds Rufs. Ģene​rālim "paveicies", viņu aizstāvēs profesionāls krimināltiesību speciālists. Advokāts ar stāžu un lielisku izglītību, ļau cara laikā veiksmīgi absolvēta universitātes juridiskā fakultāte. Vēl tajos laikos bijis Parīzē, studējis franču valodu. Vienīgais no advokātiem, kurš prot lasīt un rak​stīt vāciski, taču ar runāšanu tā vājāk.

Dolgopolovam ir jau pieredze tamlīdzīgās lietās — 1945. gada decembrī advokāts uzstājies Brjanskas procesā, [2] aizstāvējis kādu no vācu ģenerāļiem.5 Ari Viktors Markevičs — advokāts ar pieredzi. 1945. gadā aizstāvējis "poļu teroristus". [3] Pēc tautības polis, taču lielāko dzīves daļu pavadījis Krievijā. Savulaik nav uzņemts Varšavas universitātē.

Sastāvējis tā sauktajā poļu sociālistu partijā, vēlāk devies uz Krieviju, 1906. gadā beidzis Maskavas universitāti. Sācis strādāt par advokāta palīgu. Tālāk Pirmais pasaules karš, dienests Sarkanajā Armijā un darbs Revolucio​nārajā kara tribunālā. No 1924. gada Maskavas advokātu kolēģijas biedrs. Šajā lietā viņam jāaizstāv divi ģenerāļi — Fridrihs Verters un Hanss Kipers.6 Pats pēdējais pie aizstāvju galda — advokāts Pjotrs Divnogorskis. Kolēģijā jau no 1927. gada.

Beidzis universitāti, strādājis par juriskonsultu. Nekā īpaša. Taču viena būtiska detaļa — Divnogorskis iemantojis Saņņikova uzticību. Advokāts piedalās politiskās prāvās. Viņam ir NKVD uzticība un pielaide speclietām. Šis sargeņģelis viņu glābis visu mūžu. Paaugstinātu honorāru dēļ gandrīz ticis uz apsūdzēto sola. Arī iedzert paticis. Taču Dievs un Saņņikovs vienmēr stāvējis līdzās. Šoreiz advokātam uzticēta ģenerāļa Broņislava Pavēla un pulkveža Aleksandra Bekinga aizstāvība.7 Advokāti ar ģenerāļiem tikušies dienu pirms tiesas. Turpat "stūra mājā". Vienā lielā istabā kopā ar tulkiem. Tikšanās īsa: ko atzīst, ko neatzīst, un tas arī viss… Ko tur daudz runāsi… Arī pašas apsūdzības tapušas pēdējā brīdī. Apsūdzības raksti izsniegti tikai 23. janvārī, īsi pirms pusnakts." Līdz tiesai atlikušas divas dienas. Laiks, kurā jāsaprot, par ko tevi apsūdz. Arī advokātu izvēles nekādas. Ņem, ko tev dod! Tā arī visa aizstāvība.* * Tiesas prāvā tiesāja poļu pretošanās kustības dalībniekus no tā saucamās Armija Krajova, kuri cīnījās pret vācu okupantiem.

[1] * Nirnbergas procesa apsūdzētie varēja izvēlēties aizstāvjus no kopējā saraksta, kurā bija vairāk nekā 60 uzvārdu.* * *

Pamazām visi sāka ieņemt vietas. Pirmajā rindā apsēdās liecinieki. Kompānija raiba: latvieši, krievi, ebreji. Vesela rinda ar vācu karagūstekņiem, no jauna puiša līdz sirmam vīram. Neviena uzpleča vai zīmotnes. Tikai pēc skatiena un izturēšanās var just, kurš kareivis, kurš virsnieks. Izceļas grupa garīdznieku. Visi melnās sutanās. Uz krūtīm masīvi krusti. Tad vēl pavecākas lauku sievas. Arī kāda meitenīte pelēkā kle'tiņā ar vienkāršu, melnu apkaklīti.

Pie gara galda iepretim skatuvei izvietojušās četras stenogrāfistes. Visas no čekas. Viņām līdzās jauns cilvēks leitnanta uzplečos. Tas ir tulks Pēteris Krupņikovs. Pēdējā brīdī zālē vēl ierodas Jānis Kalnbērziņš, Vilis Lācis un Alfons Noviks. Viņiem rezervētas vietas zāles priekšējās rindās.

Starp tiesnešu un prokuroru galdiem nostājies tiesas sekretārs, justīcijas majors Dudikovs. Izstiepies kā stīga, viņš spalgā balsī noko​mandē: "Piecelties! Tiesa nāk!"

Pēc īsa brīža zālē iestājas klusums. Skrapstot skatuves dēļiem, vietas ieņem tiesas priekšsēdētājs, justīcijas pulkvedis Mihails Pankratjevs un tribunāla locekļi: pulkvedis Eduards Kirre, majors Maksis Jākobsons- Andersons un rezerves tiesnesis apakšpulkvedis Anatolijs Bočkovs.

Pati kolorītākā figūra — tiesas priekšsēdētājs Pankratjevs. Bijušais PSRS prokurors. Cilvēks ar piecu klašu izglītību, taču ļoti centīgs un izpildīgs. Savu karjeru sācis Omskas strēlnieku divīzijas politdaļā. Vēlāk pārgājis uz kara prokuratūru. Arī tur amats pēc amata. 1938. gadā jau Krievijas Federācijas prokurors, bet vēl pēc gada Staļins viņu iecēlis PSRS prokurora amatā. Cilvēks ārkārtīgi uzticams. Ne velti pēc maršala Tuhačevska aresta viņam piešķir divas istabas no maršala milzīgā 11 istabu dzīvokļa. Pats Višinskis bija ieteicis Pankratjevu ģenerālprokurora amatam. Doto uzticību prokurors attaisnoja. Laiks briesmīgs. Cilvēkus arestēja un šāva. Tālrunis Pankratjeva dzīvoklī zvana bez mitas. Kaut vai auklu griez nost. Pa dienu mājās tikai sieva. Viņai visgrūtāk. Zvana bijušā Baku prokurora sieva, kādreizējā Pankratjevu ģimenes kaimiņiene. Savulaik dzīvojuši vienā mājā. Sieviete raud, izmisīgi lūdz palīdzēt, arestēts viņas vīrs… Un tā bez gala. Simts zvanu dienā. Kāds vienmēr lūdz iespēju satikties ar cienījamo Mihailu Ivanoviču… Taču mājās runāt par darbu aizliegts… Iestājas brīdis, kad Mihails lūdz, lai vakaros vienmēr būtu konjaks: atnāc no darba, un pudele jau stāv… Nereti tā arī nosēdēja pie blašķes? visu nākti.. Kad sievai aizmirsās nopirkt kārtējo trauku, vīrs dusmojās: "Tu saproti, Oļa, man kaut glāzīti, bet iedzert vajag." Cik daudz sankciju par arestu un nošaušanu bija jāparaksta! Neiedomājams skaits! Kad sekretārs vaicāja, ko darīt ar anonīmām sūdzībām, kas plūda straumēm, Pankratjevs auroja: "Papīr​grozā! Saplēst… un nelasīt!"'

Pēc 1940. gada Pankratjeva karjera jau rietēja. Rīgā viņš ieradās 1945. gadā kā Baltijas Kara apgabala tribunāla priekšsēdētājs. Ģimene palika Maskavā. Uz Rīgu jaunais priekšsēdis atveda savu "frontes sievu" Valentīnu, apmetās kādā tukšā dzīvoklī Marijas un Stabu ielas stūrī. Tāpat kā agrāk vakaros pieprasīja konjaku. Dzēra kā traks. Arī Valentīnu palēnām nodzirdīja. Kad piedzērās, kļuva rupjš un izaicinošs. Darbā no viņa baidījās, taču kolēģu cieņa izpalika.10 Pankratjevam pie labās rokas apsēdās majors Jākobsons-Ander- sons. Krievijas latvietis. Ļoti izskatīgs cilvēks ar inteliģentu seju. Dzimtenē atgriezies pēc 31 gada.

Dzimis Liepājas apkārtnē. Kad zēnam ritēja astotais gads, soda ekspedīcija nogalināja viņa tēvu — 1905. gada revolucionāru. Šis fakts palika atmiņā uz mūžu. Tālāk jau Pirmais pasaules karš, evakuācija uz Krieviju, dienests cara, vēlāk Sarkanajā Armijā. Cīņas ar baltgvardiem, darbs milicijā, tad mācības Maskavas juridiskā institūtā, līdz beidzot jurista amats PSRS tirdzniecības pārstāvniecībā Londonā.

Padomju vara pat ļāva jaunajam censonim pāris gadu mācīties Londonas universitātē. Kad pienāk 1937. gads, laiki mainījušies. Pārstāvniecības juriskonsultam jāatgriežas Maskavā. Tur latviešiem vairs neuzticas. Arī Jākobsonu-Andersonu sauc uz pratināšanām, vaino sazvērestībā un dzimtenes nodevībā.

Vecākā māsa jau arestēta. Sākumā apcietināts viņas vīrs. Māsa paņēmusi bērnus un gājusi pie amatvīriem skaidroties. "Ja jau mans vīrs ir "spiegs", tad ari es un mani bērni ir "spiegi"!" izmisumā kliegusi jaunā sieviete. Vārds pa vārdam, līdz NKVD savācis gan māti, gan bērnus. Taču Maksim laimējās. Nav likuma bez izņēmuma. Aresta vietā uzņemts Maskavas advokātu kolēģijā. Tālāk jau karš. Maskavā valdīja

panika, daudzi stihiski pameta galvaspilsētu. 1941. gada 26. jūnijā 8. juridiskās konsultācijas vadītāju iesauca armijā. Jākobsonu-Andersonu iecēla viņa vietā. Taču jaunajam priekšniekam uzdeva nervi. Viņš patvarīgi pameta darbu un bēga uz Vidusāziju. Ierindā bijušais sarkanais komandieris atgriezās pēc gada.

Nu jau kā kara tribunāla loceklis. Vēlāk tribunāla priekšsēdētājs 308. latviešu gvardes divīzijā. Tā amats pēc amata. Rīgā Jākobsons-Andersons ieradās kā garnizona kara tribunāla priekšsēdētāja vietnieks.

Karavīra karjera veiksmīga. Arī uzticība atgūta. Ne jau velti viņš nosēdināts aiz tik svarīga tiesnešu galda."

Tiesas sastāvā vēl viens Krievijas latvietis — Eduards Kirre. Lēmums par Kirres iekļaušanu pieņemts pēdējā bridi. Vēl 23. janvāra rīcības sēdē piedalījās justīcijas majors Moskatovs.12 [4] Bet tagad Kirre. Tiesnešu nomaiņa strauja, bet pārdomāta. Svarīgi, lai vācu ģenerāļus tiesātu paši latvieši.

Tāda bija kāda talantīga režisora iecere. Avīzes gan rakstīja, ka tribunālā locekļi — triju padomju tautu: krievu, latviešu un igauņu pārstāvji.13 Taču tā nebija patiesība. Ja neskaita rezerves tiesnesi Bočkovu, vāciešus tiesāja viens krievs un divi latvieši.

Pulkveža Eduarda Kirres iesaistīšana procesā — ārkārtīgi veiksmīga. Viņš šim darbam kā radīts. No 1918. gada 14. jūnija čekā. Sākotnēji izmeklētājs, tad nodaļas vadītājs, operatīvais pilnvarotais, sektora vadītājs. Cīnījies pret baltgvardu bandām Vologdas apgabalā. Pēc tam Kronštates dumpja apspiešana.

Vēlāk, līdz pat 1933. gadam, darbs Maskavā. Ari apbalvojumi īsta čekista cienīgi: zelta pulkstenis, sudraba portsigārs, Mauzera pistole, līdz 1932. gadā — Nopelniem bagātā čekista nozīme ar numuru 150. Šādam apbalvojumam seko virkne privilēģiju. Pats ordeņa statūts — neliela, sarkanbrūnas ādas vākos iešūta apliecība — silda roku un sirdi. Jau to ieraugot, jebkurš čekas virsnieks nostiepsies kā stiga. Šāda apliecība augstāka par ordeni.

Arī "juridiskā" prakse pietiekama. No 1935. gada darbs kara tribunālos. Laikā, kad Maskavā ķēra latviešus, Kirre patvērās Urālos. Tas viņu paglāba no represijām.14 Rīgā pulkvedis ieradās 1944. gada rudenī. Sāka meklēt dzīvokli. Pirmos četrus izbrāķēja. Tie nederēja no drošības viedokļa. Beidzot izvēlējās mitekli kādā Kr. Barona ielas namā. Māja stalta, sienas biezas, dzīvoklis ērts un drošs. Pretējā ielas pusē — necils vienstāva koka namiņš. No tā nevarēsi izšaut uz Kirres logiem — dzīvokļa saimnieks pamanīs.[1] Ivans Moskatovs. Dzimis 1910. gada. Pēc tautības bulgārs. Beidzis juridisko skolu. 1938. gada iestājies Maskavas juridiska institūtā. No 1943. gada 1.

Baltijas frontes, vēlāk Baltijas kara apgabala tribunālā loceklis. Sakarā ar politisku neuzticību 19S3. gada kritis nežēlastībā. Atbrīvots no amata. Saņēmis stingro partijas rājienu. Pedejā militārā pakāpe — apakšpulkvedis 1РГАСПИ, фонд 17, on. 107, партбилет № 04756169).

Arī mājas iekšējais pagalms nevainojams. No visām pusēm uguns- mūri. Lai pa kuru logu skatītos, pretī akla siena. Tur pat zvirbulim nav kur tverties, kur nu vēl "tautas ienaidniekam".15 Pēdējais aiz tribunāla galda apsēdās rezerves tiesnesis Anatolijs Bočkovs. Kalsns, vēl pajauns vīrietis ar kupliem, sirmiem matiem. Apsēdās tā, ka pat seju nevarēja saskatīt. Lielais sudraba svečturis traucēja. Vai tiesnesis to darīja speciāli? Nav izslēgts! Šim vīram nepatika izrādīties. Pat fotografēties negribēja. Arī amats iespaidīgs — NKVD karaspēka tribunāla priekšsēdētājs. Tiesneša proletāriskā izcelsme nešaubīga. Tēvs cēlies no nabadzīgas Novgorodas apgabala zemnieku ģimenes. Vēlāk strādājis kādā elektrostacijā par montieri. Pats apakšpulkvedis — īsts tribunāla cilvēks. Izglītība — sešas klases.

Jau no 23 gadu vecuma dzīvojis pa NKVD kara tiesām. Sākotnēji par lietvedi, tad tiesas sekretāru, vecāko sekretāru, līdz beidzot kara laikā izkalpojies līdz tiesnesim."

Rīgā Bočkovi ieradās 1944. gada oktobrī. Tūlīt pēc galvaspilsētas krišanas. Iekārtojās kādā Blaumaņa ielas prestižā namā. Piecas istabas, izcilas mēbeles, pie sienām gleznas. Tikai žēl, ka stāvs piektais. Vakaros ūdens spiediens par vāju. Taču to varēja pieciest. Galvenais — nav jādomā par iedzīvi: visa kā gana. Liels trīsdaļīgs drēbju skapis ar ovālu spoguli centrā, tāds pats trīsdaļīgs izvelkamais ēdamistabas galds. Masīva divdaļīga bufete, pilna ar traukiem. Virs bufetes neliels stiklots antresols — tas glāzītēm un citiem stikla niekiem. Pie sienas jauka bilde greznā rāmī. Vienīgi mākslinieka paraksts

tāds nesaprotams… burti sveši… It kā Sul-me vai Sku-l-me. Kad pajautāja, kam šīs mēbeles piederējušas, namu pārvaldnieks atmeta ar roku: "Eh… visviens! Droši vien kādam vācu pakalpiņam, kurš bailēs no krieviem aizmucis no Rīgas." Tagad Rīgā tādu dzīvokļu, cik uziet. Ņem, kuru gribi! Rīga ir tukša. Vietējie to pametuši. Negaidīti 1945. gada vasarā uzradās dzīvokļa saimnieks. Izrādījās, tas ir kāds aktieris — Herberts Zommers. [5] Jautāja pēc dzīvokļa un mēbelēm. Bočkovs atbildēja stingri: "Neko nezinu! Man šis dzīvoklis likumīgi piešķirts. Arī mēbeles tagad manas."* ** Herberts Zommers (1895— 19831. Aktieris un režisors, vēlākais LPSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks (sk. Latvijas Padomju enciklopēdija, 10. sēj., 666. lpp.).

[1] * Vēlāk gan Bočkova meita grāmatas autoram apgalvoja, ka tēvs palīdzējis Zommcram saņemt citu dzīvokli. Arī mēbeles esot atdevis (sk. GAPA, A. Bočkova mape, 9.-9. o. p. lpp ). Atlika vien griezties pilsētas finanšu nodaļā. Arī no turienes atbilde strikta: sūdzētājs nav iesniedzis dokumentus un pierādījis, ka bijis evakuējies uz PSRS, mobilizēts Sarkanajā Armijā vai vāciešu aizdzīts. Tas, ka sūdzības iesniedzējs atradies Kurzemē, neko nenozīmē, vien liecinot, ka viņš labprātīgi atstājis savu dzīvesvietu, slēpies un līdz ar to atteicies no savām īpašuma tiesībām.17 Redz, kā! Latvietim Rīgā vairs nekas nepiederēja. Ja, karam sākoties, neesi bēdzis uz PSRS, tad nekā… Ja neesi karojis krievu pusē — atkal nekā. Cik tad bija to, kas 1941. gada jūnijā devās uz Krieviju? Ja neskaita krievu armijniekus un ebrejus, nedaudz vairāk par desmit tūkstošiem. Bet kā tad visi pārējie… izrādās — tiem nekas vairs nepieder… tie vairs nav cilvēki… Bet tāds jau laikam visu iekaroto liktenis. Samierinies un sāc dzīvi no jauna…

Līdzko tiesneši bija apsēdušies, tiesas sekretārs Dudikovs jestri noskaldīja: "Biedri priekšsēdētāj!

Uz procesu ieradies valsts apsūdzētājs un tiesas nozīmētie aizstāvji. Atvesti arī apsūdzētie. Izņemot fon Ditfurtu, kas saskaņā ar ārstu slēdzienu nevar piedalīties procesā."

"Vai ir attiecīgi dokumenti?" griezīgā, nedaudz satrauktā balsī Pankratjevs jautāja.

"Tieši tā! Ārsta slēdziens ir piestādīts."

"Biedri komandanti Ievediet apsūdzētos!" priekšsēdētājs sausi noteica.

Publika zālē sakustējās. Atvērās nelielas durvis. Turpat līdzās skatuvei. Pēc brīža parādījās sargkareivis. Milzu augums. īsts spēkavirs. Rokās šautene ar uzspraustu durkli. Tālāk sekoja apsūdzētie.

Pirmais iznāca ģenerālpulkvedis Jekelns. Gaita noteikta. Acis vērīgas, kaut skatiens bezkaislīgs. Tad vēl uzacis, tādas tumšas un biezas. Tās palika atmiņā. Iespaidīgs virs. Šķita — ģenerālim ir gan raksturs, gan pārliecība. Aiz viņa — ģenerālleitnants Rufs. Slaida auguma, smalkas miesas- būves, inteliģents. Uz acīm brilles. Skatiens izbrīnīts, taču uztraukumu nemana. Drīzāk dzīva interese par apkārt notiekošo. Tad kalsnais Be- kings. Vēl pajauns un izskatīgs vīrietis. Atšķirībā no ģenerāļu zilpelēkajiem mundieriem, Bekings ģērbies SA vecāko virsnieku brūnajā formā. Pulkveža acīs un gaitā jaušams satraukums. Šķiet — viņš nesaprot, kāpēc atvests. Aiz viņa ģenerālis Kipers. Acis iekritušas. Zem tām dziļi, tumši loki. Sejā sāpju grimase. Liekas, viņš tūdaļ sāks raudāt. Pēc Kipera barons fon Montetons — stāja nevainojama.

Uzreiz var redzēt, ka ģenerālis. Skatiens pilns pašcieņas. Velti avīzes ironizēja, saucot baronu par deģenerātu ar mazu galvu. Nekā tamlīdzīga. Ģenerāļa iedzimtais aris- tokrātisms stāvēja pāri visam šim procesam un apkārtējiem ļaudīm… Vienu brīdi pat šķita — barons izsliesics un teiks: "Ko jūs te ķēpājaties! Tiesu sarīkojuši. Ja gribat nošaut, nošaujiet! Nav ko gari spriedelēt!" Aiz Montetona ģenerālis Verters. Sejā īgnums un dusmas. Viņš pat lāgā negrib skatīties uz saviem tiesātājiem. Ari skatītāji viņu tracina. Gājienu noslēdz apsūdzētais Pavels. Cilvēks bez emocijām. It kā pārak- meņojies. Gaita stalta.

Manieres izturētas. Pats lietišķs.18 Kad pēdējais no ģenerāļiem bija ienācis zālē, tribunāla priekšsēdētājs noteica: "Apsūdzētie var apsēsties."

Vai nu Pankratjevs to teica pārāk klusu, vai arī tulki kaut ko nebija sapratuši, taču vācieši stāvēja kā stāvējuši. Uz īsu brīdi zālē iestājās apjukums. Taču drīz šo misēkli novērsa. Apsūdzētie nesteidzīgi apsēdās. Pirmajā rindā — Jekelns, Rufs, Bekings un Kipers. Otrajā — Pavels, Verters un fon Montetons.

Aiz apsūdzētajiem sardze — ražena auguma vīri. Visi parādes formās un cepurēs. Spožās mundieru pogas spīguļoja zāles puskrēslā.

Sākās apsūdzēto personas datu pārbaude.

Pagriezies pret Jekelnu, tribunālā priekšsēdētājs sausi noteica: "Apsūdzētais Jekeln, pieejiet pie mikrofona!"

Nostiepies kā stīga un iztaisnojis plecus, ģenerālis gandrīz ierindas solī pienāca pie mikrofona.

"Jūsu vārds un uzvārds?" noprasīja Pankratjevs.

"Fridrihs Jekelns."

"Dzimšanas gads?"

"Tūkstoš astoņi simti deviņdesmit piektā gada otrais februāris."

"Tautība?"

"Vācietis."

"Pavalstniecība?"

"Vācijas."

"Kādu amatu ieņēmāt PSRS okupācijas laikā?"

"No tūkstoš deviņi simti četrdesmit pirmā gada divpadsmitā novembra līdz tūkstoš deviņi simti četrdesmit ceturtā gada decembrim va​dīju SS un policijas spēkus Ostlandē."

"Militārā pakāpe?"

"SS obergrupenfīrers, SS karaspēka un policijas ģenerālis!" apsū​dzētais ne bez lepnuma noskaldīja.

"No kura gada esat partijā?" priekšsēdētājs turpināja.

"No tūkstoš deviņi simti divdesmit devītā gada pirmā oktobra."

"Apsūdzības rakstu saņēmāt?"

"Jā! Saņēmu!" Ģenerāļa atbildes striktas. Izturēšanās pašpārliecinātā. Balss pilnīgi bezkaislīga. Acu skatiens lietišķs. Ja uz mirkli aizmirstu, ka atrodies tiesas zālē, šķistu — Jekelns sniedz kādu ziņojumu armijas štāba apspriedē.

Nākamo pie mikrofona izsauca ģenerāli Rufu. Gandrīz skriešus, pat iztapīgi šis nelielais smalkā auguma vīrs steidzās pie mikrofona. Jautājumi tie paši. Atbildes īsas. Balsī nekāda satraukuma.

Fon Montetona izturēšanās līdzīga. Tikai acu skatienā jaušams ner- vozums. Barons uzmet acis tiesai, prokuroram. Tad pievēršas zālei. Uz brīdi tās nodur… Un tā gandrīz pie katra jautājuma.

Verters it kā bez emocijām. Ilgi un pamatīgi šņauc degunu. Pēc tam rūpīgi pārloka kabatlakatu un iebāž azotē. Atbildes nesteidzīgas. Ģenerāļa skatiens mazliet sērīgs. Izskatās — viņš rūgtuma pilns uz visu pasauli.

Pavels — ārēji labsirdīgs, sirms večuks. Vienīgi stājā militārs izne- sīgums. Tādas arī atbildes.

Kipers tuvu nervu sabrukumam. Pēc katra jautājuma saņemas un tikai tad sāk runāt.

Arī Bekings satraucies un nelaimīgs. Ja kāds uz viņu cieši paskatās, apsūdzētais novēršas. Pulkvedis vēl nevar pieņemt, ka nokļuvis uz apsūdzēto sola.

Tiesas formālā procedūra tuvojās beigām. Vārds, uzvārds, dzimšanas gads, amats, partijas piederība. Jautājumi, atbildes. Atbildes, jautājumi. Šo tiesas rutīnu nedaudz atdzīvināja kino ļaudis. Ieradušies, lai uzņemtu procesu, tie klusi rosījās pa zāli. Uz bridi ieslēdza lielo starmeti. Gaismas kūlis lēnām virzījās no tiesas uz prokuroru galdu, tad izgaismoja apsūdzētos, skatītāju zāli un balkonu. Veidojās īpatna ēnu spēle. Pa brīdim uzplaiksnīja kāda seja, sienas zeltījums vai ieroča durklis. Iemirdzējās kāda mundiera poga vai ordeņa zīme. Kaut kas baiss un satrau​cošs. Kaut kas no pastarās tiesas vai viduslaiku inkvizīcijas.19 Uz tiesājamo sola nonākuši septiņi apsūdzētie. Bet iecerēts bija vairāk. Pēdējā brīdī atkrita Volfgangs fon Ditfurts — profesionāls izlūks.

Vīrs ar teicamu izglītību. Studējis Lozannā jurisprudenci. Beidzis Kara akadēmiju. Strādājis vācu

ģenerālštābā. Pirmajā pasaules karā franču un angļu valodas tulks. Organizējis izlūkošanas operācijas pret Poliju un Čehoslovākiju. Pārbaudīts un daudzpusīgi izglītots virsnieks. Kopš 1942. gada 1. augusta ģenerālleitnants fon Ditfurts bija pensijā. Strādāja Potsdamas kara pētniecības iestādē par zinātnisko līdzstrādnieku.20 Sākotnēji viņu apsūdzēja Viļņas ebreju iznīcināšanā. Ditfurts šīs apsūdzības noliedza. Vēlāk viņu vainoja zvērībās pret mierīgajiem iedzīvotājiem un karagūstekņiem. Arī šīs apsūdzības ģenerālis noraidīja.11 1946. gada 3. janvārī izmeklētājs Ogņevs [6] izvirzīja Ditfurtam formālu apsūdzību.22 Dokumentā par ebrejiem ne vārda. Vēl 1946. gada 7. janvārī ģenerāli pratināja Zavjalova palīgs, justīcijas apakšpulkvedis Krasnogo- rodskis. Arī šoreiz apsūdzētais noliedza, ka Viļņā ebreji šauti pēc viņa pavēles. Tāpat pārējās apsūdzības noraidīja. Vienīgais, ko ģenerālis atzina, bija epizode ar Kurskas gleznu galeriju. Viņš piekrita, ka ņēmis no galerijas gleznas. Ņēmis, lai izvietotu štābā un virsnieku dzīvokļos."[1] Izmeklētājs Konstantins Ogņevs, dzimis 1910. gadā. Iestājies partijā 1930. gada. Čekists no 1938. gada (sk. ГЛРФ, картотека работником НКВД, МВД и ГБ|.Neatkarīgi no apsūdzētā paskaidrojumiem, Ditfurtu, protams, tiesātu. Par to nebija šaubu. Visu izjauca slimība. Jau ieraugot viņa parakstu, radās bažas, vai ģenerālis spēs nostāvēt tiesas priekšā. Viņa skaistais, aristokrātiskais rokraksts kļuvis saraustīts un krecelīgs. Tā parakstās cilvēks, kuram trīc rokas un nav spēka. 1946. gada 11. janvārī apsūdzēto ievietoja cietuma lazaretē. Injicēja strofantīnu ar glikozi un kalcija hlorīdu. Deva С vitamīnu un citus labumus — pusdienās mieloja ar rīsiem un šokolādi. Baroja kā uz kaušanu. Darīja visu, lai Ditfurtu dabūtu uz kājām. Taču nekā. Kā slimnieks iegūla, tā vairs necēlās. Viņa lietu izdalīja atsevišķā tiesvedībā.24 Tas nebija vienīgais misēklis. Rīgas procesam vara atvēlēja desmit vāciešus. Pie tiesas jāsauc arī kāds Georgs Zauers un Hanss Buholcs.2* Abi figurēja visos noziedznieku sarakstos: Zauers kā Mežaparka koncentrācijas nometnes komandants, bet Buholcs — Higiēnas institūta līdzstrādnieks. Gan vienu, gan otru apsūdzēja zvērībās.26 Georgu Zaueru saņēma gūstā 1945. gada 14. maijā Kurzemē.

Izrādījās, viņš ir baltvācietis. Savulaik beidzis virsnieku skolu Pēterburgā. Līdz 1939. gadam dzīvojis Latvijā, Jelgavas apriņķī un nodarbojies ar lauksaimniecību. Vācu armijā dienējis propagandas rotā.

Radioruporā aicinājis pretnieku nolikt ieročus un padoties. Gatavojis uzsaukumus un skrejlapas. Vēlāk formējis latviešu militārās daļas. Ar Mežaparka koncentrācijas nometni šim cilvēkam nebija nekāda sakara. Šajā daļā apsū​dzība pajuka.27 Zaueru vajadzēja sūtīt atpakaļ uz gūstekņu nometni.

Tāpat neveicās ar Hansu Buholcu. Cilvēku ar šādu vārdu un uzvārdu un arestēja. Izmeklētāju vesela virkne: sākotnēji leitnanti Gurcvičs un Goldbergs no Karagūstekņu un internēto pārvaldes. Vēlāk Fjodors Gubarenko no ģenerāļu lietas izmeklēšanas grupas. [7] Pratināja caurām dienām un naktīm, taču nekā…

Izrādījās neīstais… Aizturētais dienējis lauku žandarmērijā par tulku. Ar Higiēnas institūtu, gāzes mašīnām un zvērībām nekāda sakara.28 Kļūme sapiga. Pajuka iecere sodīt vāciešus kā noziedzīgu bandu. Bandu, kurā savi barveži un izpildītāji, savi ģenerāļi un ierindnieki. Palika tikai ģenerāļi.** No tiem lielākā daļa dažādu rangu komandanti.* F. Gubarenko, dzimis 1910. gadā. Partijas biedrs no 1939. gada. Čekista stāžs no 1938. gada. Ģenerā|u lietas izmeklēšanas grupas dalībnieks. Vēlāk nodaļas priekšnieks PSRS Iekšlietu ministrijas Gūstekņu un internēto parvalde ļsk. ГАРФ, служебная картотека сотрудников МВД).

[1] * S,4 pulkveža A. Bckinga amats dažos avotos tiek pielīdzināts ģenerāļa statusam.Kad apsūdzēto pārbaude bija beigusies, tiesa pārgāja pie lieci​niekiem.

"Biedri sekretār," I'ankratjevs bija lietišķs, "ziņojiet! Kurš no izsauktajiem nav ieradies?"

"Nav ieradušies septiņi!" Dudikovs noskaldīja, "Hanke, Jansons un Belkinas — slimības dēļ. Par pārējiem ziņu nav."

"Lieciniekus lūdzu piecelties," priekšsēdētājs turpināja. "Jums tiks izskaidrotas tiesības."

Uz brīdi zālē rosība. Cēlās gandrīz visa pirmā rinda — vairāki desmiti cilvēku. Tālāk jau ierastās frāzes par atbildību. Tikai šoreiz procedūra garāka. Pankratjeva vārdus vispirms tulko vāciski, tad to pašu latviski. Nobeidz ar tulkojumu igauņu un lietuviešu valodā. Sajūta kā Nirnbergā… Gandrīz

starptautisks tribunāls…

Ari nākamais priekšlikums pārsteidzošs. Pankratjevs lūdz respektēt ticīgo reliģiskās jūtas. Tiesa turpinās darbu ari svētdienā. Taču bez lieciniekiem. Kā tu cilvēkus traucēsi svētā dienā?! Lai iet uz baznīcu un atpūšas.

Zālē sēdošie virsnieki saskatījās. Kaut ko tādu viņi nebija dzirdējuši jau sen. Lai padomju vara respektētu ticīgos…

Vēlāk gan kuluāros runāja, ka uz procesu ieradies kāds korespondents no Amerikas. Varbūt viņa dēļ šī maskarāde?

Tālāk jau ierastais jautājums par procesa dalībnieku lūgumiem. Ne prokuroram, ne advokātiem tādu nav. Arī apsūdzētie cits pēc cita pieceļas un atbild, ka nekādu lūgumu neesot. Vienīgi ģenerālis Verters…

Viņš lūdz izsaukt un nopratināt kareivjus Zonenfeldu un Janiki.

Pirmajā brīdī šķita, ka tiesu lūgums samulsinājis. Iestājās tāda kā neveikla pauze. Taču pēc brīža Pankratjevs atģidās. "Tiesa to apspriedīs," priekšsēdis nomurmināja. "Kādas ir prokurora un advokātu domas?"

"Man šķiet, ka procesa gaitā mēs to varētu izlemt," Zavjalovs ierunājās. "Ja būs tāda nepieciešamība…" prokurors minstinājās. "Šo lūgumu mēs pagaidām varētu atstāt atklātu."

Citādās domās bija Vertera aizstāvis Markevičs. "Es šo lūgumu atbalstītu," advokāts noteica un apsēdās. Tiesneši savā starpā kaut ko klusi pārsprieda, un pēc īsa brīža sekoja lēmums: "Apsūdzētā Vertera lūgums par liecinieku izsaukšanu pagaidām tiek atstāts atklāts. Tiesa pāriet pie lietas izmeklēšanas. Vārds tiek dots majoram Dudikovam apsūdzības raksta nolasīšanai."29 Lēni un svinīgi tiesas sekretārs sāka lasīt apsūdzību. Zālē iestājās kapa klusums. Sākums poētisks.

Vārdi spēcīgi. Kā akmenī cirsti: "Izdarot nodevīgu uzbrukumu Padomju Savienībai un okupējot Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Padomju Sociālistisko Republiku teritorijas, vācu fašistiskie iebrucēji likvidēja šo republiku valstisko patstāvību. Ieveda tur vācu likumus un valodu…",w Izklausījās jau pareizi. Tikai vēstures hronoloģija ačgārna. Valsts patstāvība zaudēta vēl pirms vācu ienākšanas. Tur apsūdzētos vainot velti.

Tālāk garš noziegumu uzskaitījums. Apsūdzības shēma vienkārša. Visi pāridarījumi sadalīti trīs grupās: zvērības, laupīšanas un postījumi. Viss uzskaitīts, izrēķināts un novērtēts. Darbs izdarīts milzīgs.

To paveikusi NKVD, Drošības tautas komisariata un SMERŠ [8] apvienota brigāde. It sevišķi jau SMERŠ — šis krievu gestapo. Iestādes vara pirmajā pēckara gadā bija neierobežota. Dari un rīkojies, kā gribi… Un SMERŠ arī rīkojās. Tvarstīja leģionārus, Latvijas armijas virsniekus, pagastu vecākos, mācītājus un visus "bijušos" — bijušos aizsargus, korporeļus, valsts iestāžu darbiniekus, partiju biedrus, ordeņu kavalierus… Visus taisīja par fašistiem un ienaidnieka aģentiem. īstas cilvēku medības. Kaut kas līdzīgs uzvarētāju orģijām.

Savulaik izmeklēšanas rīcībā nodeva operatīvos darbiniekus, tulkus, stenogrāfistes un mašīnrakstītājas. Izdalīja vieglo transportu un motociklus. Obligāts bija noteikums, lai vismaz daļa no operatīvajiem zinātu latviešu valodu. Kā tulkus izmantoja ebrejus — vācu un latviešu valo​das pratējus."

Apsūdzības pamatā — Valsts Ārkārtējās komisijas* * materiāli.

Pats apsūdzības raksts tapis lielā steigā. Tajā daudz kļūdu un neprecizitāšu. Sajaukti uzvārdi, amati un vietu apzīmējumi: Lācis nosaukts par Līci, Ļcbedinskis par Iļjinski… Nemaz nerunājot par drukas kļūdām un labojumiem.

Apsūdzību parakstījis Zavjalovs, bet apstiprinājis Sarkanās Armijas galvenais kara prokurors ģenerālleitnants Afanasjevs.' * *12* Pretizlūkošanas galvenā parvalde. Aizsardzības tautas komisariāta struktūra, kas pakļauta tieši Staļinam. Lai vāciešiem iedvestu šausmas, tās nosaukumā ietverta vardu kopa: "смерть шпионам" (nāvi spiegiem). Nosaukuma fonētiskā lidzība ar vārdu "смерч" — virpuļviesuhs — labi raksturo šīs organizācijas būtību. Šis "viesulis" aizrāva visus — vainīgos, nevainīgos. Pat cilvēkus, kuriem ar spiegošanu nebija nekāda sakara.

* Valsts Ārkārtējā komisija dibināta 1944. gada 23. augustā Ludza. Tās uzdevumos ietilpa vācu fašistisko zvērību un kara postījumu apzināšana (sk. LVVA, P-132. fonds, 29. apr., 2. lieta, 1. Ipp.|.

[1] * * N. P. Afanasjevs, Sarkanās Armijas, vēlāk PSRS bruņoto speķu galvenais kara prokurors laikā no 1945. gada marta līdz 1950. gada jūlijam |sk. Ушаков С. Ю., Стукачев А. П. Фронт военных прокуроров, Москва, 2(ХЮ, с. 172.).Jau lasot apsūdzību un tai pievienoto liecinieku sarakstu, manāma kāda sakarība: ielu un vietu nosaukumu krieviskoti — Liepājas vietā Ļibava, Daugavpils nosaukta par Dvinsku, Kalēju iela par Kuzņečnaju, bet Miera iela pārdēvēta par Mirnuju uļieu." Tas ir paša Zavjalova jaunievedums: ies tur ķēpāties ar kaut kādiem vietējiem nosaukumiem… Jāraksta, kā vieglāk un saprotamāk… jāraksta cilvēcīgā valodā…

Apsūdzības rakstu lasīja vairāk nekā stundu, tad vēl tulkojums vācu valodā. Tulkam jāraujas melnās miesās. Sasprindzinājums un atbildība liela. Taču runātāja vienmuļais tonis nogurdināja. Zāles uzmanība manāmi atslābusi. Publika atdzīvojās, kad priekšsēdētājs jautāja par vainas atzīšanu. Sāka ar Jekelnu.

"Apsūdzētais Jekeln, vai atzīstat sevi par vainīgu?"

"Tikai daļēji…"

"Vai piekrītat savām iepriekšējā izmeklēšanā dotajām liecībām?" Pankratjevs neatlaidās.

"Atzīstu tikai tās, kas pierakstītas vācu valodā," apsūdzētais atcirta.

Tāds pats jautājums Rufam. Atbilde skanēja: "Nē…"

Zāli pāršalca tāda kā nopūta. Taču brīdi vēlāk Rufs precizēja: "Vainu atzīstu tikai daļēji… tajā apjomā, ko atzinu iepriekšējā izmeklēšanā."

Vērojot Rufu, šķita, šajā cilvēkā mājo kāds slēpts optimisms… Šķita, apsūdzētais vēl nav zaudējis cerības…

Arī pārējo pozīcijas līdzīgas. Apsūdzības saprotamas, taču vainu tie uzņemas tikai daļēji. Izņēmums bija Pavels. Viņš pat neatzina tās liecī​bas, ko sniedzis iepriekšējā izmeklēšanā.

"Atbildiet precīzāk!" Pankratjevs neiecietīgi iejautājās. "Vai atzīstat liecības, ko devāt izmeklēšanas laikā?"

Brīdi paklusējis, apsūdzētais izgrūda: "Jā…"'4 Pirmā tiesas diena tuvojās beigām. Vēl daži jautājumi par pierādījumu pārbaudes kārtību, un tiesas sēdi slēdza.

Pusotru mēnesi pirms procesa sākuma Latvijas cekā notika kāda sevišķi slepena apspriede. Tās dienas kārtībā jautājums par vācu ģenerāļu tiesāšanu. Sēdes vadītājs Jānis Kalnbērziņš. Ziņotāji — Alfons No- viks, valsts drošības tautas komisārs, un kāds Benjāmiņš Karļins, *[1] Benjamiņš Zālamana dels Karļins. Dzimis 1912. gadā. Partijā no 1939. gada. Sākotnēji NKVD, tad Drošības tautas komisariāta nodaļas vadītājs. Vēlāk strādājis Gorkijas apgabala Iekšlietu parvaldē par bērnu koloniju daļas priekšnieku |sk. ГАРФ, картотека работников НКВД, МВД и ГБ). kas atsūtīts no Maskavas — NKVD nodaļas priekšnieks. Viens no izmeklēšanas grupas vadītājiem. Apspriedes dalībnieku sastāvs visai iespaidīgs.

Piedalās gan eekas sekretārs Arvīds Pelše, gan valdības vadītājs Vilis Lācis, gan Rīgas galva Augusts Deglavs. Arī lēmumi svarīgi: tiesas procesa norises laiks un vieta. Tā materiāli tehniskais nodrošinājums. Katram savi pienākumi un uzdevumi. Tautas Komisāru Padomei jāgādā nepieciešamie finanšu līdzekļi un transports, fādomā par pārtikas krājumiem un rakstāmpapīru. Tā patēriņš vien mērāms vairāk par tonnu. Deg- lavam jānodrošina viesnīcas numuri. Tie augstiem kungiem no Maskavas.

Vissvarīgākie uzdevumi Pelšem — jāgādā par ideoloģiju un propagandu. Vāciešu tiesāšana jāsaista ar gaidāmajām PSRS Augstākās Pa​domes vēlēšanām. Jāizstrādā īpašs ideoloģiskās darbības plāns.35 Ideoloģijas pārpārēm. Jau atverot avīzes, acis dūrās kāds Jāņa Sud- rabkalna raksts. Tur apsūdzētie pielīdzināti septiņiem vācu kraukļiem, kuru izskats noplucis, bet rokas aplipušas asinīm. Taču izlietās asinis, prasa taisnīgu sodu. Tad vācu kraukļi vairs neķērks mūsu zemē.36 Propagandas vārdā tiek izmantots viss, pat latviešu tautasdziesmas. Tur vācietis pielīdzināts velna bērnam, kuram nepiedod

nekad. Ja vāci tiek pelti, tad krievi cildināti: vācieši mūžu mūžos bijuši mūsu ļaunākie ienaidnieki.

Latvieši simtiem gadu cīnījušies pret viņiem. Cīņās tiem palīdzējis mūsu lielais austrumu kaimiņš, brāļu krievu tauta. Latvie​šiem par savu dzīvi jāpateicas krieviem. Kā senajos laikos, tā arī tagad latviešus glābs krievu tauta. Lūk, tāpēc latviešu draudzība ar lielo krievu tautu ir nesatricināma.37 Šos vārdus neraksta kāds jaunās kārtības pārņemts vai iebaidīts rakstnieks. Tos raksta Valsts Ārkārtējās komisijas atbildīgais sekretārs J. Kļaviņš.* Ideoloģija skaidra un precīza: vācieši tie sliktie, krievi — labie. Šī doma noteiks visu tiesas procesu. Tā ietekmēs domāšanu un iesūksies katrā smadzeņu šūnā. Šī ideja patiesībā kļūs par jaunās ideoloģijas stūrakmeni. Vācieši sliktie, krievi tie labie. To turpmāk būs ielāgot katram, kas šajā zemē kaut ko stāstīs, mācīs vai audzinās. Nav lielāka drauga par krievu un sliktāka ienaidnieka par vācieti.

Otrā tiesas diena iesākās ar Fridriha Jekelna nopratināšanu. Pie mikrofona nostājās vidēja auguma, ļoti kalsns cilvēks vācu militārajā formā. Uzpleču un zīmotņu nebija. Par piederību ģenerāļu kārtai liecināja vien sarkanie lampasi uz galifē biksēm. Pēc izskata nosvērts un mierīgs. Arī runāja viņš lēni. Ļoti tekoši un bez aizķeršanās. Lūpas plānas * Par VĀK atbildīgo sekretāru iecelts 1944. gada 29. septembri |sk. LVVA, P-132. fonds, 29. apr., 2. lieta, 11. Ipp.l. un bezkrāsainas. Ari sejas āda gluži kā uzstiepta… deniņos redzama pat mazākā dzīsliņa.

"Kāda ir jūsu sociālā izcelšanās?" prokurors jautāja.

"Mans tēvs bija fabrikas īpašnieks. Viņš nomira tūkstoš astoņi simti deviņdesmit devītajā gadā."

"Ar ko jūs nodarbojaties līdz karadienestam?"

"Biju skolotājs… Tūkstoš deviņi simti astoņpadsmitajā gadā kļuvu par kareivi."

"Jūsu mantiskais stāvoklis līdz karam?"* "Man nekas nepiederēja."

"Ari zemes nebija?" Zavjalovs ir nedaudz izbrīnīts.

"Es pārvaldīju kādu muižu… ap tūkstoš hektāriem."

"Pašam savas zemes… nebija?"

"Nē!" cieti noteica apsūdzētais.38 Jekelns nemeloja. Viņam tik tiešām nekas nebija piederējis. īsts proletārietis. Arī tēva sociālais statuss nedaudz pārspīlēts. Kāds tur fabrikants? īsu brīdi uz Jekelna tēva vārda skaitījās kāda nodegusi tekstilizstrādājumu rūpnīca.39 Tas arī viss tēva "īpašums". Varbūt fabrikanta dēla statuss vienkārši glaimoja apsūdzētā patmīlībai…

Sākotnēji likās dīvaini, kā šis patmīlīgais cilvēks padevies gūstā… Kāpēc viņš to darījis? Vai tad nebija iespēju izvairīties? Izrādījās — nē. 1945. gada 17. februārī, tūlīt pēc Jekelna vārdā nosauktās armijas grupas sagrāves, pats komandieris devās uz Frankfurti pie Oderas. Viņam sekoja daļa no korpusa štāba. Frankfurtē viņam uzticēja komandēt 5. SS Kalnu strēlnieku korpusu. No Hitlera saņēma pavēli turēties pie Oderas līdz pēdējam vīram. Taču Sarkanā Armija pārrāva fronti. 1945. gada 20. aprīlī Jekelna kaujas grupa nokļuva katlā. No feldmaršala Keitela gan pienāca radiogramma pārraut aplenkumu un atkāpties uz Berlīni. 28. aprīlī Jekelns to arī mēģināja, taču nekā. Pievīla tuvējie vācu spēki. 29. aprīlī viņu divreiz ievainoja kājās. 1945. gada 30. aprīlī Jekelns bija spiests padoties gūstā.40 Domāts Pirmais pasaules karž.Tālāk sekoja jautājumi par apbalvojumiem: kādus saņēmis Pirmā pasaules kara laikā?

Kādus pēc uzbrukuma Padomju Savienībai? Apsūdzētais atbildēja tekoši, skaitīja visus krustus un goda zīmes.

"Vai, atrodoties Baltijā, arī kādus ordeņus saņēmāt?" prokurors jautāja.

"Jā… sešus mēnešus biju Ļeņingradas frontē. Tur saņēmu pirmās pakāpes Dzelzs, pēc tam arī Zelta krustu. Vēl nozīmi par ievainojumu."

"Par soda ekspedīcijām arī kaut ko piešķīra?" Zavjalovs ironiski ievaicājās.

"Nē! Par šim operācijām neko nesaņēmu!" Jekelns atcirta.

"Pastāstiet, kādu motīvu vadīts iestājāties nacistu partijā?"

"Iestājos Versaļas līguma dēļ," apsūdzētais lietišķi iesāka. "Biju bez darba, noticēju Hitleram, domāju — visiem vāciešiem būs darbs un laimīga dzīve…"

Sekoja jautājumi par darbu partijā. Ko un kad vadījis, kādus amatus ieņēmis, ko no varas vīriem pazīst. Prokurora jautājumu ieintriģēts, pratināšanā iesaistījās tiesas priekšsēdētājs. Viņu interesēja Hitlers… Kad fekelns iepazinies, cik bieži ticies, vai piedalījies kādos banketos pie vadoņa? Šķita — Pankratjevs apmierina savu ziņkāri. Frontes avīzes Hitleru pārvērtušas monstrā, plēsoņā un nezvērā. Kā lai neuzdod dažus jautājumus par šo tik daudzu nīsto personu. Taču atbildes sagādāja vilšanos. Nu nebija Jekelns tā figūra, kura daudz ko varētu pastāstīt. Jā, ticies, arī kadā banketā bijis. Pazinis arī Gēringu, Bormaņu un Gebelsu. Un tas arī viss… Ja neskaita Himleru, kura tiešā pakļautībā atradies, nekā būtiska vai interesanta.

Tad sekoja jautājums par Kohu… Atgadījums interesants. Pat ar zi​nāmu priekšvēsturi…

1941. gada jūlijā Jekelnu nosūtīja uz Ukrainu. Taču drīz vien pār​cēla. Šoreiz jau uz Baltiju.

"Kādu iemeslu dēļ tas notika?" prokurors interesējās.

"To panāca Kohs. Ukrainas komisārs. Man ar viņu sens naids. Viss iesākās jau tūkstoš deviņsimt trīsdesmit sestajā gadā, partijas kongresā Nirnbergā. Hitlers uzaicināja augstako SS un partijas vadību uz vakariņām. Kohs bija iereibis, sāka aizskart apgabalu vadītājus. Nonāca pat līdz klajiem apvainojumiem.

Es to nevarēju paciest. Sagrābu Kohu un izsviedu no zāles."

"Vai… sakāvāties?"

"Nē, kautiņa gan nebija. Paņēmu Kohu aiz šlipses un izmetu no telpas."

Vēl nebija izskanējuši pēdējie Jekelna vārdi, kad zāle iespurdza smieklos.41 Visskaļāk smējās priekšā sēdošie virsnieki. Arī uz apsūdzēto sola jautrība. Pat tiesas priekšsēdētājs nevarēja noturēties…

Apsūdzētā vārdi par šlipsi visus uzjautrināja. Kaut kas tuvs… Kaut kas krievisks… virsnieka cienīgs un saprotams. Šāda uzvedība radīja simpātijas. Cilvēks pat uz apsūdzēto sola nav zaudējis dzirkstīti…

Humora izjūtas Jekelnam netrūka. Arī asprātības gana. Par to "Koha šlipsi" apsūdzētam jautāja vēl izmeklēšanas laikā. Ģenerāļa pratinātājs Cvetajevs [9] tā iejuties savā lomā, ka pārgājis uz žargonu.

Noklausījies Jekelna stāstīto, viņš izbrīnīts ievaicājās: "Вы были под .чухой!"" Izmeklētājs bija domājis reibumu… Taču vecākais seržants Sūrs saprata burtiski. Viņš pārtulkoja bez zemteksta. Iznāca kaut kas par mušu, kaut kas pavisam neloģisks. Vai Jekelns bijis zem mušas? Situācija komiska. Arī Jekelns neizpratnē. Ko lai atbild, kas vispār tas par jautājumu? Bija jāmeklē palīgi. Izlīdzēja kolēģis Krupņikovs.

Kopīgiem spēkiem pievarēja to "mušu". Smējās visi. Vienīgi Fridrihs Sūrs tāds nokaunējies. Viņš no igauņu korpusa. Neprot lāgā ne krieviski, ne vāciski. Taču darbs atbildīgs. Jātulko paša Jekelna teiktais.42 Bija vēl kāda interesanta epizode, kas raksturo Jekelnu… 1943. gadā iznāca Gēringa pavēle par krāsainā metāla izvešanu. Pavēle attiecās uz visām okupētajām valstīm. Arī Baltija bija spiesta šķirties no baznīcu zvaniem, lustrām, pat durvju rokturiem. Jekelns to atzina. Taču noliedza, ka būtu ņēmis kaut ko sev.

"Jūs nerunājat taisnību!" Cvetajevs uzstāja. "Mūsu rīcībā ir karagūstekņa Brunkes liecība. Viņš stāsta, ka jūs no Rīgas izvedāt četrus kravas auto. Sākumā tie devās uz Liepāju. Vēlāk uz Vāciju. Runājiet taisnību!"

"Tā ir patiesība. Tūkstoš deviņi simti četrdesmit ceturtā gada rudenī, atstājot Rīgu, izvedu četras mašīnas ar mantām. To skaitā desmit vistas. Taču visas mantas bija vācu ražojums. To skaitā arī man personiski piederošās." Jevgeņijs Cvetajevs. Dzimis 1908. gadā. Valsts drošības tautas komisariāta sevišķās daļas pirmās nodaļas vecākais izmeklētājs. Partijā no 1938. gada. Arī čekista stāžs no tā paša gada. Vēlāk strādājis Maskava par ОЬХСС pārvaldes vadītāja vietnieku (sk. ГАРФ, картотека работников НКВД, МВД и ГГ>|.

[1] * "Vai bijāt iešvilpis?" (Krievu vai.)

"Vai arī vistas bija vācu ražojums]" Cvetajevs indīgi iebilda.

"Nē! Vistas bija latviešu!" Jekelns atcirta." Tā, lūk! Ko tur vairs piebilst. Iznāca, ka Latvijā vienīgi vistas bijušas vietējās. Viss pārējais vācu.

Jā… lepnības un pašapziņas vāciešiem netrūka. Arī plāni grandiozi. Kolonizācija — ģermanizācija — dzīves telpas iegūšana. Šie jautājumi veidoja tiesas procesa ideoloģiju.

"Sakiet," pagriezies pret Jekelnu, Zavjalovs jautāja, "kādus norādījumus jums deva Himlers attiecībā uz Baltiju? Kāds liktenis sagaidīja latviešus, lietuviešus un igauņus?"

"Reihsfīrers man vispārējos vilcienos izklāstīja savu pasaules uzskatu. Aptuveni viedoklis bija šāds: Ostlande [10] — Lietuva, Latvija un Igaunija — ir sens vācu apgabals. Vāciešiem jādod iespēja tur apmesties. Tikai neliela daļa baltiešu ir cienīgi būt par jaunās valsts pilsoņiem. Pārējie jāpārvieto.

Atlikušos varētu ģermanizēt."

"Ko nozīmē "ģermanizēt"?" prokurors neatlaidās. "Vai iekļaut Vā​cijas sastāvā?"

Jekelns atbildēja bez aizķeršanās: "Ģermanizēt nozīmē asimilēt. Pieņemt šos cilvēkus vācu pilsonībā."

"Bet kā ar valstisko patstāvību? Atstāt to baltiešiem?"

"Nē! Valstiskā patstāvība bija jālikvidē, ko mēs arī darījām."

"Kā praktiski īstenojāt šos Himlera norādījumus? Vai piekritāt šādai politikai?"

Ja līdz šim pratināšana gāja kā pa notīm, tad pēdējais jautājums bija kļūmīgs. Atbildi nevarēja prognozēt.

Brīdi padomājis, Jekelns noteica: "Ar politiskām lietām nenodarbojos! Mans personīgais viedoklis atšķīrās. Tik radikāliem soļiem nepiekritu. Savulaik to izteicu arī latviešu virsniekiem. Kad tas nonāca Rozen- berga ausīs, dabūju trūkties. Piedzīvoju nepatikšanas."44 Ģenerālis neliekuļoja. Jekelns — praktisks cilvēks… Izpildītājs… Lielā politika uz viņu neattiecās.

Par baltiešiem domas dalījās, taču kopējā ievirze noliedzoša. īpaša nepatika pret lietuviešiem.

Himlers tos dēvēja par zemāku rasi. Par latviešiem un igauņiem izteicās saudzīgāk.45[1] Sākotnēji tā saucamajā Ostlandē ietilpa ari daļa Baltkrievijas un Krievijas.

Sava darvas karote ari latviešiem. Hitlers nevarēja piedot 1919. gadu. Nevarēja aizmirst, ka latvieši tik slikti izturējušies pret vāciešiem.

Atņēmuši muižas un nav piekrituši kompensācijām.4'' Vienīgi Kohs bijis pārsteigts: kā tad tā?

Latvieši — zemāka rase, taču ģērbjas pieklājīgi. Ari pēc skata nav peļami.47 Dīvains laiks. Ari avīžu valoda savāda. Tā runā par Jauno Eiropu. Eiropu, kurai nav svarīgs tautas vēsturiskais vecums. Tagad no svara tautas spēja augt un iekarot pasaules telpu. Kam nav tāda spēka, iet bojā vai iznīkst. Ari latvieši krustcelēs. Tiem vai nu jānoturas savā dzīves telpā, vai jāiet iznīcības ceļš.48 Šķiet, visi ceļi tobrīd veda pretī iznīcībai. Vēl nebija pagājis gads kopš vācu ienākšanas, kad sāka pārdēvēt Rīgas ielas. Ar vienu pašu rīkojumu piecdesmit četras mainīja savus nosaukumus. Brīvības iela partapa Ādolfa Hitlera štrāsē, Raiņa bulvāris ieguva Alfrēda Rozenberga vārdu, bet Valdemāra turpmāk būs Hermaņa Gēringa iela. Tad vēl fon der Golca, Manteifeļa, Bismarka, Bišofa un Fletčera ielas. Vesela plejāde vācu militāristu un valsts darbinieku. Nav vairs Deglava, Pumpura un Asara ielas. Ari Čakstes laukums pārdēvēts par l'ilsplaci. Modē nav vairs Lāč​plēša un daudzas citas ielas.49 Kaut kas līdzīgs 1940. gadam. Tad pazuda Aizsargu, Elizabetes, Pulkveža Brieža un Edvarta Virzas ielas. Tās ieguva Sarkanarmijas, Kirova un Sverdlova vārdus. Nevēlama arī Lāčplēša iela. No pilsētas kartes svītroja Bīskapa, Mūku un Pēterbaznīcas ielas. Esplanāde pārtapa Komunāru laukumā. Arī Kalpaka bulvāris ieguva Komunāru vārdu. Atkal tas pats. Tikai krievi slinkāki. Pārdēvēšanu īstenoja bez steigas, toties konsekventi un pārdomāti. Brīvības iela ieguva Ļeņina vārdu tikai 1950. gadā. Drīz vien pēc 1949. gada lielās latviešu deportācijas. Tā bija drošāk. Nebija vairs kas protestē. Tajā gadā nomainīja piecdesmit septiņu Rīgas ielu nosaukumus. Parādījās Suvorova un Frunzes ielas. Tie paši militāristi.

Tikai šoreiz ne vācu, bet krievu. Un kur tad vēl Odesas, Sevastopo- les, Narofominskas un Staraja Rūsas ielas. Ģermanizāciju nomainījusi rusifikācija. Abām dvīņu māsām līdzīgi mērķi un metodes. Galvenā atšķirība mērogos. Vācieši Ostlandes kolonizācijai paredzējuši "atbalsta punktus": iekšējos un ārējos. Ārējie — Viļņa, Daugavpils, Rēzekne, Ab- rene, l'leskava un Luga. Iekšējie paredzēti Narvā, Šauļos, Rīgā, Valkā, Tartu, Tallinā, Rakverē un Paidē. Ostlandes kolonizācijai ieplānoja 391 tūkstoti vāciešu. No tiem Latvijā — 164 tūkstošus kolonistu. Lauvas tiesa Rīgai un apkārtnei. Līdz 1960. gadam kolonizācijas plāns jāizpilda.

Rīgā un apkārtnē jāizvieto vairāk nekā simts tūkstoši. Daugavpilī ap divdesmit. Tāpat Rēzeknē, Valkā un Abrenē. Katrā nedaudz vairāk par desmit tūkstošiem vāciešu.50 Krieviem savi plāni. Tie daudz rafinētāki. Kolonizāciju dēvē par industrializāciju. Taču būtība nemainās. Latviešus izsūta. Brīvo vietu aizpilda krievi.* Process rit strauji. 1959. gadā krievu skaits trīskāršojies. Latvijā ievests tikpat, cik vācieši iecerējuši visā Ostlandē. Ari Rīgā, šai visu kolonizatoru atbalsta punktā, dzīvo jau pāri divsimt tūkstošiem iebraucēju no Austrumiem. Vācu plāni pārsniegti divkārt.M Ģermanizācija un kolonizācija. Jautājumi jutīgi un bīstami. Tajos viegli nomaldīties. Ne ta pajautāsi — un pats nezini, kādu atbildi saņemsi.

To juta arī Zavjalovs. No lielās politikas viņš pārgāja uz kon​krētākām lietām.

"Jūs vadījāt visus soda orgānus Lietuvā, Latvijā un Igaunijā?" pro​kurors skarbi jautāja.

"Es tos nevadīju… Visa teikšana piederēja Berlīnei," Jekelns izmeta bez mazākā apmulsuma.

"Iepriekšējā izmeklēšanā teicāt, ka padomju cilvēkus arestēja tikai par to, ka viņi bija patrioti?"

"Tos arestēja tajā gadījumā, ja viņi veica propagandu…"

"Kā ar padomju aktīvistiem? Vai tos spundēja cietumos?" Zavja​lovs turpināja.

"Jā!"

"Un komunistus?"

"Visus, kuri aktīvi uzstājās pret varu, aizturēja un ieslodzīja cietumā vai nometnē."Jau Staļins bija teicis: "Latviešus nevajag iznicināt, viņus vajag nomainīt!" Proti, izsūtīt."Bet kā ar mierīgajiem iedzīvotājiem, kuri nepretojās? Taču noska​ņoti pret…"

"Tādus mēs nearestējām. Tikai par to vien, ka cilvēks neatzīst… Nē! Tādus neaiztikām."

Sekoja jautājumi par nometnēm. Jautājumi nepatīkami un skarbi. Atbildes izvairigas. Jekelns pat noliedza, ka zinājis kaut ko par stāvokli Salaspils nometnē.

"Es par to uzzināju tikai no lieciniekiem," apsūdzētais taisnojās. "Četru gadu laikā, kurus pavadījāt Baltijā," prokurors neatlaidās, "jūs par to nezinājāt?"

"Es šeit pavadīju nevis četrus, bet trīs gadus," Jekelns oponēja. "No tiem četrpadsmit mēnešus biju frontē un neko nezināju…"

Brīdi paklusējis, ģenerālis piebilda: "Patiesībā es zināju, ka ar Berlīnes piekrišanu notiek likvidācija."

"Kāda likvidācija?" prokurors it kā brīnījās.

"Likvidēja lielu skaitu ebreju, kurus Himlers speciāli atsūtīja no citiem apgabaliem."

"Apsūdzētais Jekeln, jūs to atzīstat?!" Zavjalova jautājumā intriga. Balsī kaut kas skarbs un metālisks.

"Jā," apsūdzētais izgrūda. Tad it kā aprāvās un klusi piebilda: "Principā es biju pret jebkādu sadistisku rīcību…"

Zāles klusumu pāršalca smiekli. Pēdējā atbilde pārsteidza. Tā izskanēja nevietā. Pārāk liels kontrasts. Nupat dzirdētā atzīšanās — un tad šie komentāri…

"To mēs jūtam…" Zavjalovs dzēlīgi piebilda un turpināja: "Cik cilvēku arestējāt Lietuvā, Latvijā un Igaunijā?"

"Es jau izmeklēšanā teicu, ka man nav tādu skaitļu… Varu tikai aptuveni piemest. Ja rēķina, ka ik

dienu Lietuvā un Latvija arestēja pa divdesmit, bet Igaunijā — desmit cilvēku. Un, ja šo skaitu pareizina ar tūkstoš okupācijas dienām, sanāk, ka Latvijā un Lietuvā arestēja pa divdesmit tūkstošiem, bet Igaunijā — desmit."

"Vai šīs ziņas atbilst dokumentiem?" neatlaidās prokurors.

"Nē."

"Kam tad?"

"Nekam… Tas gluži vienkārši ir aprēķins… Aprēķins, lai varētu atrast kaut kādu ciparu…"

Zālē atskanēja smiekli. Pušu dialogs uzjautrināja. Šķita, sarunājas divi nesaprašas… Tēma skaudra, taču zālē smiekli. Publikai vēl prātā Jekelna teiktais par sadisma noliegšanu…

"Pāriesim pie nākamā jautājuma," uzsvērtā nopietnībā prokurors teica. "Apsūdzētais Jekeln, cik daudz nošāvāt bez tiesas un izmeklē​šanas?"

"Tiesas varbūt arī nebija… Taču izmeklējām vienmēr," visai raiti attrauca apsūdzētais.

"Vai varat nosaukt skaitli?"

"Nē, nevaru…"

"Un kā ar masveida iznīcināšanām? Ko par tām varat teikt?"

"Izņemot Rīgu… Tūkstoš deviņi simti četrdesmit pirmā gada novembri — decembri, citu neko nezinu."

"Kas notika Rīgā?" ar nedaudz uzspēlētu interesi iejautājās pro​kurors.

"Tad šāva ebrejus no Rīgas geto."

"Par ebrejiem mēs vēl parunāsim…"

Dialogs uz brīdi aprāvās. Prokurors lūdza nolasīt apsūdzētā liecības. Vēlreiz mēģināja noskaidrot iznīcināto skaitu. Taču nekā. Jekelns atbildēja noliedzoši. Sāka izprašņāt par soda ekspedīcijām. Jautāja par kodētajiem nosaukumiem. "Purva drudzis, Ziemas burvība," sāka uzskaitīt apsūdzētais.52 Pie pēdējiem vārdiem zālē sākās troksnis. Kāds iesaucās: "Slikti! Slikti! Pasauciet ārstu!" Jekelns bija pagriezies pret zāli… Rokas drebēja. Seja gluži zaļa. Pats tievs kā skals. Ķermeņa augšdaļa saliekusies uz priekšu. Skats dīvains. Ka līdz galam neaizvērts kabatas nazis. Vēl brīdis, un viņš saļima. Piesteidzās dežurējošais ārsts, kāds no apsardzes un māsiņa. Pielika pie deguna ožamo spirtu. Ģene​rālis atģidās.

Apkārtējo kņadu pārtrauca Pankratjevs. Pagriezies pret tulku, viņš nedaudz izbiedētā balsī nokomandēja: "Pajautājiet Jekclnam, kas ar viņu?"

"Apsūdzētais saka — slikti jūtoties."

"Skaidrs… Tiesa izsludina pārtraukumu uz piecpadsmit minūtēm."53 Sēde atsākās tikai pēc stundas.

"Piecelties, tiesa nāk!" atskanēja sekretāra balss. Pēc brīža parādījās tiesneši. Pirmais Pankratjevs, aiz viņa Jākobsons-Andersons un Kirre. Pēdējais savu vietu ieņēma rezerves tiesnesis Bočkovs.

"Lūdzu, sēdieties. Saskaņā ar ārsta slēdzienu apsūdzētais Jekelns ir spējīgs atbildēt uz jautājumiem un piedalīties kara tribunāla sēdē. Savas liecības apsūdzētais varēs dot sēdus. Komandant, lūdzu novietojiet pie mikrofona krēslu. Kara tribunāls ir pieņēmis lēmumu: turpmāk aizliegt jebkādas kino un foto uzņemšanas… Tikai ar tiesas atļauju…"54 Pēdējā piebilde strikta. Nedrīkstēja pieļaut, ka nupat redzētais nāktu atklātībā. Apsūdzētā vājumu varēja tulkot dažādi. Ko teiks sabiedrotie? Kāds vēl domās, ka padomju tiesa novedusi Jekelnu līdz bezsamaņai.

Viena no avīzēm gan rakstīja, ka Jekelnam tiesas laikā palicis slikti. Salūzis brīdi, kad taujāts par upuriem: nav spējis izturēt atbildības slogu.

Vērtējums nicinošs. Taču — cik tajā patiesības? Šķiet, apsūdzētā vājuma iemesli citi. Daudz banālāki. Par to liecināja cietumnieka izskats. No agrākā ģenerāļa ne vēsts. Vien acu skatiens un biezie uzacu loki. Stāvs izkāmējis, vaigi iekrituši. Pieredzējusi acs nekļūdīgi noteiktu, ka cilvēks ilgi turēts "uz

diētas". Drīz pēc sagūstīšanas Jekelnu ievietoja Butirkos — militārās pretizlūkošanas cietumā.

Armijniekus interesēja vācu izlūkdienests. No ģenerāļa centās izpurināt visu, kas attiecās uz aģentiem: uzvārdus, pseidonīmus, amatus, adreses. Jekelns neliedzās — atklāja visu, ko zināja. Sauca gan patiesu, gan šķietamu aģentu vārdus. Cietumniekam nebija ko zaudēt. Kas pēc tam notiks ar cilvēkiem, nav viņa bēda. Jekelnu vadīja auksts aprēķins: šādā situācijā katrs domā par sevi. Vai viņš būtu izņēmums?

Karavīra zvērests? Virsnieka gods? Ideāli?! Bija arī ideāli, taču ne bez aprēķina. Cietumā pret Jekelnu iz​turējās normāli. Arī režīms ciešams. Taču — cik ilgi?

1945. gada 7. augustā Iekšlietu tautas komisārs Berija saņēma dienesta ziņojumu. Tā autors Amajaks Kobulovs [11] — gūstekņu un internēto pārvaldes priekšnieka pirmais vietnieks. Ziņojumā viss par karagūstek- ņiem: daudz sižetu, detaļu un notikumu. Aģentu ziņojumi par kara- gūstekņu noskaņojumu.

Kāda lieta par patvarīgu (trīsdesmit) gūstekņu noslepkavošanu. Tad vēl par "lielo zivju" meklēšanu. No sākuma pat nezināja, kā atšķirt SS vīru no parasta armijnieka. Tikai vēlāk atrada tetovējumus ar asins grupu.* A. Kobulovs. Dzimis 1906. gaili Tiflisā. Pēc tautības armēnis. 1954. gadā izslēgts no partijas.

1954. gada 1. oktobri notiesāts ar augstāko soda mēru. Nošauts.

[1] * Krasnogorskas nometnē Nr. 27, netālu no Maskavas, tika turēti vācu armijas augstākie virsnieki.

Kabulovs rakstīja: "Ziņoju, ka nometnē Nr. 27 [12] tiek turēts ģene- rālfeldmaršals Šerners. Viņa pakļautībā atradās Fridrihs Jekelns. Pēdējais ievietots Butirku cietumā. Jekelns ar mums sadarbojas, taču darbu nepieciešams aktivizēt [..] Lieku priekšā viņu pārvietot uz NKVD iekšējo cietumu. Tur jārada skarbi režīma apstākļi [,.f5 Vārds "skarbi" izteica visu. Tas nozīmēja mazāku pārtikas devu, mazāk stundu miegam, īpašu karceri, kurā var tikai stāvēt, un vēl daudz ko citu…

Jautājumu par Jekelna tiesāšanu izlēma 1945. gada novembrī. Uz Rīgu ģenerāli atveda tā paša gada decembra sākumā. Pratināja caurām dienām un naktīm. [13] Termiņi spieda. Izmeklēšanai laika pavisam maz, taču darba pārpārēm. Vai kāds brīnums, ka apsūdzētais neizturēja.

1947. gadā Minhenē iznāca kāda grāmata. Tās autors — bijušais rīdzinieks Makss Kaufmans.

Grāmatas priekšvārdā dīvaini, suģestējoši vārdi: "Esmu nabaga vīrs, kam jāredz sava niknuma rīkstes."56 Kam veltīts šis fragments no Jeremijas raudu dziesmas? Kam do​māts naids un niknuma rīkstes?

Grāmatas pirmajās lappusēs ari priekšraksts no Vecās Derības. Tas vēsta par cīņu pret amalekiešiem.57 Tas aicina neaizmirst pārestības, kas piedzīvotas no šīs pagānu tautas. No šiem elku pielūdzējiem, kuri jāiz​dzēš no zemes virsas.

Bet jāizdzēš ne tikai vācieši — arī latvieši, kuru nodoms: visu ebreju iznicināšana, nepieļaujot pat aculiecinieku izdzīvošanu.58 Izlieto asiņu upei jāvārās tik ilgi, līdz izskausta visa pasaules negantība.

Negantība, kas spēj nodarīt tādu postu."9[1] Laikā no 1945. gada 13. decembra līdz 1946. gada 23. janvārim apsūdzēto pratināja vai konfrontēja vismaz 30 reižu.

Vārdi spēcīgi. Tajos iecirsts naids un atriebība. Mūžīgs naids un mūžīga atriebība.

Maksu Kaufmanu var saprast. Grāmata veltīta sievai Frankai un dēlam Arturam. Tuviem cilvēkiem, kurus nogalināja. Nogalināja tie, kurus autors dēvē par amalekiešiem: "Domā par to, ko amaleki izdarī​juši ar tevi." Šis skarbais epigrāfs likts darba pamatā, taču ne tikai tas…

Ir vēl kāds motīvs, kāda "neapstrīdama" patiesība, kāds arguments, kuru izmanto autors, lai pamatotu savu domu. Tie ir ģenerāļa Jekelna it kā tiesā teiktie vārdi. Atbildot uz prokurora jautājumu, apsūdzētais paziņojis: "To ebreju skaits, kurus transportēja uz Latviju, man nav zināms. Tāpat nezinu to vietējo ebreju daudzumu, kurus nogalināja. Pirms mēs, vācieši, pārņēmām varu, latvieši bija iznicinājuši tik daudz ebreju, ka konkrētu upuru skaitu vairs nevarēja un nevarēs zināt nekad."

Uz jautājumu: "Kāpēc ebrejus no ārzemēm transportēja uz Latviju?" — Jekelns atbildējis: "Konkrētajām slepkavībām atbilda Latvijas augsne."

Izdzīvojušie ebreji labi saprata Jekelna domas būtību. Par augsnes sagatavošanu bija parūpējušies latvieši.60 Tā ir latviešu — ebreju bilance.61

Vai tiešām Jekelns latviešiem veltījis tik skarbus vārdus? Vārdus, kas ceļo no vienas ebreju grāmatas citā.62 Vai tiešām tā ir visa latviešu un ebreju bilance?

1945. gada 14. decembrī Jekelnu pratināja Valsts drošības tautas komisariāta otrās pārvaldes nodaļas priekšnieka vietnieks majors Cve- tajevs. Jautāts par saviem uzdevumiem Ostlandē, ģenerālis atbildēja: "Himlers teica, ka man jāstrādā tā, lai visā Baltijā un Baltkrievijā iestātos pilnīgs miers.

Visiem turienes ebrejiem jābūt iznīcinātiem. Visiem — līdz pēdējam cilvēkam."

"Par kādu Himlera pavēli jūs runājat?" izmeklētājs vaicāja.

"Runa ir par Rīgas geto. Visi ebreji, kas tur atradās, bija jāiznīcina. Kad iebildu, teikdams, ka Ostlandes reihskomisārs Loze nez kāpēc tam pretojas, Himlers bija strikts: "Sakiet viņam, ka jūs vienalga to izdarī​siet. Par spīti pretestībai geto tiks likvidēts.""

"Kā jūs pildījāt šos Himlera norādījumus?"

"Pēc manas ierašanās Rīgā tūkstoš deviņi simti četrdesmit pirmā gada novembrī es apmeklēju Lozi.

Izstāstīju par Himlera plāniem. Loze neiebilda."

"Cik cilvēku uzturējās Rīgas geto?"

"Precīzu skaitli nevarēšu nosaukt — no divdesmit līdz divdesmit pieciem tūkstošiem."

"Kad šāvāt?" Cvetajevs bija lietišķs.

"Tūkstoš deviņi simti četrdesmit pirmā gada novembra beigās un decembra sākumā."

"Pats piedalījāties?"

"Jā, trīs reizes."

"Kurš izpildīja šo ļaundarību?"

"Desmit vai divpadsmit vācu karavīri. Uzvārdus neatceros."

"Kā tas notika praktiski?"

"Izģērbti ebreji — vīrieši, sievietes un bērni —, vācu policistu ielenkti, devās uz bedrēm, kur tos apšāva vācu karavīri.""

Pastāstījis par Gēringa lomu ebreju iznīcināšanā, Jekelns turpināja: "Vēl līdz manai atbraukšanai uz Rīgu Baltijā un Baltkrievijā tika īstenotas masveida operācijas, kurās iznīcināja ebrejus. Man par to ziņoja."

"Tieši kurš?"

"Ziņoja Štālekers, Lange, Šrēders, Mellers, Visockis… Latvijas SS un policijas priekšnieks ģenerālmajors Šrēders man stāstīja, ka Latvijā, izņemot Rīgas geto, jau veiktas masveida ebreju iznicināšanas. Tās vadījis doktors Lange. Ebreji šauti galvenokārt Daugavpilī un Rēzeknē."64 Tādi īsumā Jekelna paskaidrojumi. Tos viņš sniedzis izmeklēšanā. Ne vārda par latviešiem vai to lomu ebreju iznīcināšanā. Arī par īpašo Latvijas "augsni"… ģenerālis nav stāstījis… No kurienes Kaufmanam "šādas ziņas", jo viņš apgalvo, ka Jekelns tiesā to teicis… Prokurors jautājis, un ģenerālis atbildējis.

Apsūdzēto par ebrejiem pratināja 27. janvāra pēcpusdienas sēdē. Jautāja gan tribunāla priekšsēdētājs Pankratjevs, gan prokurors Za- vjalovs. Izprasīja krustām šķērsām. Taujāja gan par eksekūciju vietām un nošauto skaitu, gan gāzes mašīnām un pavēļu devējiem. Prokuroru interesēja viss.

Arī Jekelna personiskā dalība.

"Operāciju veicām triju dienu laikā. Biju spiests būt klāt," apsūdzē​tais atbildēja.

"Ar kādu mērķi piedalījāties? Lai kontrolētu?"

"Ja dodu pavēli, tad pārbaudu. Sevišķi jau toreiz… Uzdevums grūts… Lai rādītu piemēru, vajadzēja būt pirmajās rindās…"65 Atbilde nekaunīga, pat ciniska. Jā, drosmes šim vīram netrūka…

Publiku atbilde pārsteidza. Zālē troksnis. Cilvēki sačukstas. Nosodījums mijas ar apbrīnu. Paskat vien, ko viņš atļaujas?!

1939. gadā kāds partijas biedrs apsūdzēja Jekelnu trakulīgā braukšanā un alkohola lietošanā.

Vajadzēja rakstīt paskaidrojumu pašam Him- leram. Cits būtu liedzies, taču Jekelns nē… Atklāti uzrakstīja, kad un ar ko dzēris, cikos sēdies pie stūres. Pārsteidza precīzi uzskaitītā alkohola daudzums: maltītes laikā izdzēru četras piecas glāzes Mozeles vīna, tad pie kafijas galda vēl četras degvīna glāzītes, bet uz atvadām tris kausus alus.66 Tāds, lūk, cilvēks! Ja nav iespējas noliegt, pateiks skaidri un gaiši… Bez kautrēšanās…

Vai tad Jekelns nebūtu stāstījis par latviešiem? Taču par to runas nebija. Ne tāda jautājuma, ne atbildes.

Vēlāk tautā runāja, ka Mavriks Vulfsons Jekelna "mutē ielicis vārdus" par latviešiem, stāstījis, ka viņi tie lielākie "žīdu šāvēji".67 No kā šos vārdus aizņēmies Kaufmans, grūti spriest. Tiesā viņš nav bijis. Varbūt klausījies, ko tauta runā? Varbūt pats izdomājis? Taču viens ir skaidrs — atsauce uz tiesā teikto ir nepatiesa un melīga. Nu… nav latvieši rada vāciešiem… Nav radniecības pēc asinīm un rases, kā to apgalvo Rivošs." Ne mums tās augstprātības un pašapziņas. Ne naida un pārņemtības. Vien gadsimtos krāta padevība un paklausība.

Tā nebūt nav visa ebreju un latviešu bilance. Vēl daudzas lietas prasās pēc godīga un atklāta dialoga. Kaut vai 1940. gads un deportācijas. 1941. gada izvešana skāra godigus, nevainīgus ļaudis: uzņēmējus, inteliģenci, vienkārši turīgus cilvēkus. Ļaudis, kuri nepieciešami katrai valstij un sabiedrībai.

Bet kā ar pāridarītājiem? Ak, kā gribētos, lai ebreju rokas nebūtu aptraipītas ar šīs necilvēcīgās akcijas asinīm! Taču nekā… Ebreji — varena un raiba nācija. Spēka pietiks visam. Apskaužama enerģija — pašas vēstures diktēta. Daudzus gadsimtus turēta savrup no sabiedrības lietām. Bet, ja atspere pasprūk, ja ebreju aicina, — viņam grūti palikt malā… Pat ja lieta šaubīga.

Kā ar deportācijas izpildītājiem? Trieciengrupā vismaz trīs: kāds no NKVD, karavīrs ar šauteni un strādnieku šķiras pārstāvis. Pēdējais — vai nu milicis, gvardists, vai komjaunietis. Šis trešais ļoti daudzos gadījumos — ebrejs.6" Strādnieku gvardē [14] iekļāvušies gandrīz desmit tūkstoši ebreju vīru un sievu — ne tikai komunisti un komjaunieši. Arī bijušie Bunda un kreisā Poale Cion locekļi.69 Nav nekāda joka lieta — desmit tūkstoši, puse no Latvijas armijas. Tas ir organizēts spēks. To nevar nepamanīt.* Ривош 3. Записки, Рига, 2006, с. 164-165.

[1] [15] strādnieku gvarde dibināta kā milicijas paligspēks 1940. gada 2. jūlijā. Paredzēta ciņai ar "kontrrevolūciju".

Ari ebreju simpātijas Sarkanās Armijas pusē. Daudzi tās koman​dieri apmetušies ebreju ģimenēs.

Savstarpēja solidaritāte un uzticība. Pat sīkumos… Ebreju sievietes, līdzīgi virsnieku "dāmām", valkā katūna kleitas…70 Viss — kopīgu inte​rešu vārdā.

Tāda, lūk, bilance… Ne viss tajā uzrakstīts un novērtēts. Ne visi bilances posteņi noskaidroti. Vēl pāragri pielikt punktu. Vēl pāragri sludināt naidu un atriebību.

Tiesas sēde ritēja ierasto gaitu. Jautājumi — atbildes. Atbildes — jautājumi. Prokuroru interesē viss — gan sarkanā grāmata, kurā nodrukāti redzamāko komunistu un poļitiuku vārdi, gan arestēto un sodīto skaits. Kurus aizturējuši pirmos, kurus pietaupījuši vēlākam laikam. Jekelna atbildes izvairīgas. Viņš nav jaucies drošībnieku darbā un par konkrētiem cilvēkiem neko nezina.

"Bet par metropolītu Sergiju?" Zavjalovs iejautājās. "Kad viņu no​slepkavoja?"

"Precīzi nevaru pateikt, vai nu tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešā gada otrajā pusē, vai četrdesmit ceturtā gada sākumā…"

Jekelna atbildē jaušama vienaldzība. Šķiet, viņš šo jautājumu gaidījis… Taču prokurora balsī azarts: "Tad jau iznāk, ka slepkavība veikta jūsu laikā?"

"Jā," tikpat bezkaislīgi attrauca apsūdzētais.

"Pastāstiet…" Zavjalovs turpināja.

"Kad tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešajā gadā biju pie Himlera, reihsfīrers ieminējās par Sergiju.

Teica, ka metropolīts bīstams cilvēks, jābūt uzmanīgam… Drīz pēc tam no Berlīnes pienāca rīkojums

likvidēt Sergiju. Drošības policijas priekšnieks man parādīja pavēli. To parakstījis Kaltenbrunners.

Metropolītu nogalināja ceļā no Kaunas uz Viļņu. Pēc tam viņu ar pompu apglabāja Rīgā. Slepkavību pasniedza kā par​tizāņu roku darbu."

"Vai par to rakstīja avīzes?"

"Avīzes es nelasīju… Varbūt latviešu Tēvija par to rakstīja… Nezinu," paraustījis plecus, Jekelns nomurmināja.

"Kādas vēl provokācijas veicāt?"

Atbildes vietā klusums. Parasti reakcija zibenīga. Taču šoreiz nekā… Pagāja viena minūte, otra, apsūdzētais klusēja.

"Pat nezinu, ko atbildēt," beidzot izdvesa ģenerālis.

"Vai bez Sergija nonāvēšanas bija vēl kāda politiska darbinieka slepkavība?" precīzi izdalot zilbes, Zavjalovs atkārtoja. Balsī jaušama neiecietība.

"Pēc manām ziņām — neviena."71 Ar šo dialogs beidzās. Sajūta dīvaina. Kaut kas līdz galam nepateikts, kaut kas nepārliecinošs: trūka konkrētības, izpalika nianses un detaļas. Izklausījās pēc iestudējuma.

Arī par slepkavības laiku savādi — provokācija vienīgā, taču gadu ģenerālis neatceras… Kad Cvetajevs izmeklēšanas laikā par to jautāja, Jekelns bija konkrētāks. Teicās, ka slepkavots 1944. gada martā vai aprīlī.72 Taču tiesā nekā… Pat gadu aizmirsis. Ja vēl daudz laika būtu pagājis! Bet nav jau…

Labi, ja pāris mēnešu. Un tie paši nepilni! Dīvaini…

Kara gados upuru vesela jūra. Taču interese tikai par vienu — Ser- giju. Eksarha slepkavība — viens no Jekelna lietas mezglu punktiem.

Rīgā metropolīts ieradās 1940. gada 29. decembrī. Ieradās, Maskavas patriarha sūtīts. Baudīja NKVD uzticību un labvēlību. Ne jau gluži aģents, taču uzticības persona nešaubīgi.*" Cilvēks ar harismu.

Izgājis smagu dzīves skolu. īstajā vārdā Dmitrijs Voskrescnskis. Dzimis garīdznieka ģimenē, 1920. gadā iestājies Maskavas garīgajā akadēmijā. Pēc tās slēgšanas mācības Maskavas Universitātes Vēstures un filozofijas fa​kultātē.

Voskresenski kā kulta kalpotāja dēlu no universitātes izslēdza. Sekoja arests. 1923. gadā — tiesa.

Nākamo metropolītu apsūdzēja pret- padomju propagandā.74 Vēlāk īss brīvestības mirklis un jauns arests. Divu gadu laikā piecas aizturēšanas.73 To ne katrs spēj izturēt… Voskre- senskim palīdzēja ticība.

1925. gadā viņu iesvētīja mūku kārtā. Tālākā karjera veiksmīga: 1933. gadā Kolomenskas arhibīskaps, vēlāk jau Maskavas metropolīts.

Metropolīta segvārds — "Boženka".

Viens no tuvākajiem patriarha līdzgaitniekiem. Cilvēks izglītots. Arī pēc rakstura mierīgs.

Diplomātiski nosvērts. Izgājis skarbu dzīves skolu. Tādam neviens darbs neliksies par grūtu. Ne velti viņš atsūtīts uz Rīgu. Igaunijas un Latvijas baznīcas pārgājušas Konstantinopoles pakļautībā.* Uzdevums precīzs — atjaunot Maskavas patriarha varu. Panākt, lai zudušās avis atgrieztos tā paspārnē. Pareizticīgo latviešu attieksme naidīga. Baznīcēni Sergijā redz tikai ļaunu čekistu. Krievu vairākums pretējās domās.

Tiem Voskresenskis savējais — krievs. Zināma loma arī panslāvistu idejām, kuri vēlas redzēt pareizticīgu Lielkrieviju. Impēriju tās vecajās robežās.6 Jaunā vara nostājās Sergija pusē. Tūdaļ pēc Lietuvas pareizticīgo galvas Elevfērija nāves Voskresenski iecēla par Viļņas un Lietuvas metropolītu.

Vienlaicīgi nodibināja Igaunijas un Latvijas eksarhātu. Ari šis postenis Sergijam. Vietējam metropolītam jāpiekāpjas. Augustīns (Pē- tersons) kļūst par Rīgas bīskapu. Tāds pats liktenis sagaida arī Igaunijas baznīcas galvu Aleksandru.7 Sākoties karam, Sergijam pavēlēja evakuēties. Taču eksarhu nekur nevarēja atrast. Pat viņa personiskais sekretārs — NKVD aģents — izskatījās bezspēcīgs.7" Arī laika vairs nav. Boļševiki panikā.

Atkāpšanās atgādina bēgšanu, kaunpilnu un nožēlojamu. Kaut ko tādu Rīga nav piedzīvojusi. Austrumu

virzienā traucas ar meijām maskētas kravas mašīnas, piekrautas ar Rigā pirktiem riteņiem un radioaparātiem. Pie namu parādes durvīm sastājušies ebreji — veselām ģimenēm. Uz ietvēm čemodāni, drēbes. Visi gaida — gaida, kad tos paņems kāda no mašīnām. Taču nekā… Kravas kastēs armijnieki, viņu sievas un bērni. Ja mēģināsi ar varu iekāpt — riskē saņemt zābaka spērienu…

Visā Brīvības ielas garumā šāvienu troksnis… Bēgošie tēmē logos… Cenšas likvidēt "spiegus un diversantus". Faktiski slepkavo… Šāvieni arī no pretējās puses.79 Tautas pacietības mērs ir pilns…

Brīžiem apdzenot bēgošos, pilsētā ienāca vācieši — jauni, veselīgi, kareivīgi, ar labvēlīgi nicinošu smaidu sejā.

Arī metropolīts atradies: pametis savu slēptuvi. Varas maiņu eks- arhs pavadījis Kristus Augšāmcelšanās katedrālē, kādā slepenā noliktavas telpā. Vietējiem par izbrīnu, Scrgijs palicis Rīgā. Ir gan sarežģīts cilvēks šis Dmitrijs Voskresenskis! Ej nu tiec skaidrībā…

Igaunijas pareizticīgo baznīca atradās Konstantinopoles patriarhāta pakļautībā no 1923., bet Latvijas — no 1936. gada.

Tajā pašā dienā metropolītu arestēja: arestēja ka čekas aģentu. Izlaida pēc četrām dienām. Ko viņš saviem gūstītājiem stāstījis, paliek noslēpums. Taču tūlīt pēc atbrīvošanas Sergijs paziņoja, ka turpinās pildīt eksarha un metropolīta pienākumus.80 Paziņojums, stingrs un noteikts, daudz ko liecināja: cilvēks savus gūstītājus pārliecinājis, atklāti izstāstījis par sadarbību ar NKVD, darījis to pietiekami vaļsirdīgi un godīgi. Kā gan citādi vācieši būtu noticējuši?!

Sergija bijušo sekretāru krievi vēlāk nošāva.81 Nošāva par biedinājumu citiem. Lai zina, ka tādas kļūdas nedrīkst pieļaut.

Pašam metropolītam darba pilnas rokas. Vāciešu politika tālredzīga. Lai iegūtu krievu uzticību, tiek atvērtas baznīcas. Visas, kuras savulaik izpostījis boļševiku terors. Okupētā teritorija milzīga — Pleskavas, Novgorodas, Ļeņingradas un citi apgabali. Iekarotās zemes atgādina garīgu tuksnesi.

Saglabājušies daži dievnami un pāris mācītāju. Nu kaut vai bijušās Petrogradas un Pleskavas guberņas.

1917. gadā tur darbojās 431 baznīca, kalpoja vairāk nekā 487 garīdznieku. Tagad palikuši vien pieci dievnami un tikpat daudz mācītāju. Visā Latvijas pierobežā nav nevienas draudzes. Divsimt kilometru joslā slēgtas visas baznīcas. Tas drošības dēļ. īsts bezdievju kordons. Teritorija, kurā saimnieko NKVD. Katrs otrais vietējais tur saistīts ar drošības iestādēm.

1941. gada 17. augustā dibināja Pleskavas misiju. Aizsākās cīņa par krievu dvēselēm. Uz iekarotajiem apgabaliem sūtīja misionārus — garīdzniekus, diakonus. Vecākiem ļaudīm acīs asaras… Kā neraudāsi… jau sen kā dievnami slēgti, mācītāji izsūtiti vai nogalināti. Jauniešu un bērnu skatienos izbrīns. Lielākā daļa cienīgtēvu redz pirmo reizi. Līdz šim tie skatīti ateistu plakātos un brošūrās.

Redzētais kontrastē. Meln​svārču vietā — dzīvi cilvēki. Arī runā tie krieviski.

Un notiek brīnums. Apgānītās baznīcas mazgā un spodrina, ziedojumi un palīdzība nāk no malu malām, nogāztie zvani paceļas torņos, logu tukšajās ailēs — jauni stikli, norauto tēlu vietā mākslinieki zīmē jaunus. Svečturi, biķeri, baznīcas grāmatas un notis. Daudzus gadus slepus glabāti, visi šie svētumi atguvuši mājas. Un kur tad vēl baznīcu kori, sveču, lampadu aromāts un batjuškas vārdu mierinājums!

Dievnami pārpildīti. Veci cilvēki un jaunieši, vīri brieduma gados un bērni. Sirdis atvērtas, acīs asaras. Misijas rezultāti pārsteidzoši: gada laikā atjaunots vairāk nekā divsimt baznīcu. Dieva likumu māca astoņdesmit četri garīdznieki. Cienīgtēvi kristī, laulā un vada dievkal​pojumus.

Ir noticis brīnums. Krievu Baznīca, ko boļševiki tikpat kā iznīcinājuši, atdzimusi no jauna."2 "Vācu vara atdevusi mums boļševiku atņemtās baznīcas… Agrāko dievnamu vietās ierīkotas noliktavas, klubi, teātri… Nu tie no jauna iesvētīti. Tur skan Dieva vārdi. Bet tauta, kuras reliģiozitāti nekāds boļševisms nav spējis iznīcināt, pilda baznīcas." Tie ir metropolīta Sergija vārdi.81 Eksarhs tos veltījis Pleskavas misijai — darbam, kurš līdzinās otrreizējai Krievzemes kristīšanai.

1942. gada 22. septembrī Maskavas patriarhāts brīdinaja Sergiju. Viņa rīcība pielīdzināta kolaborācijai. Okupētajās teritorijās noris bazni- cas atdzimšana, Vācija to izmanto politiskiem mērķiem.

Tas ir bīstami! Tagad vācieši var uzvarēt karu… Staļins nobijies. Tauta vēl nostāsies naidnieka pusē…84 Maskavas brīdinājumam sekoja eksarha atbilde — asa un nesaudzīga: "Londonas radio nesen ziņoja par jaunu Maskavas metropolīta apgalvojumu, kurā teikts, ka vācieši okupētajā Austrumu telpā apkarojot baznīcu, nopostot svētnīcas un spīdzinot pareizticīgo tautu. Secinājums viens: tikai boļševiku ieroču uzvara spēj glābt pareizticību… Šādam paziņojumam iebilstam. Savas kundzības laikā boļševiki pareizticību nežēlīgi vajāja…

Baznīcas apkaunoja, izlaupīja un slēdza, daudzas nopostīja. Pēterburgā 1914. gada darbojās 240 pareizticīgo baznīcas, tagad tikai septiņas…

Neticīgie slēdza visus klosterus un garīgās skolas, iznīcināja baznīcas avīzes, nevienā skolā nedrīkstēja pasniegt reliģijas mācību, pat spre​diķi aizliedza…

1941. gada vasarā, Sarkanās Armijas bēgšanas laikā, poļitruki, galvenokārt ebreji, iebruka nelielās pilsētās un ciemos — iebruka ar mērķi aizdedzināt baznīcas. Tam ir neapstrīdami pierādījumi…

Izlikšanās un meli ir boļševiku ieroči… Nu viņi uzmetušies par kristietibas aizstāvjiem. Tiklīdz nepieciešamība zudīs, viņi to aizmirsīs.

Pat Maskavas metropolītu padarījuši par savas varas instrumentu. Uzspieduši patriarham vārdus, kas tīkami Kenterberijas arhibīskapam.

Taču savu metropolītu mēs pazīstam. Lai Dievs viņam žēlīgs! Sirds sāp, domājot par ciešanām, kuras viņam vajadzējis izturēt. Nepatiesi vārdi panākti ar varu. Nešaubāmies par viņa pārliecību.

Pārliecību, ka bez baznīcas Krievijai nav nākotnes. Boļševiku uzvara līdzinās Krievijas nāvei un kristīgās pasaules sabrukumam. Taču Dievs to nepieļaus…

Karadarbības laikā var gadīties, ka viena vai otra baznīcas ēka tiek bojāta. Taču ir melīgi apgalvot, ka vācieši apzināti grauj baznīcas. Svētās Sofijas katedrāli Novgorodā apšauda nevis vācu, bet boļševiku artilērija. Kauju starplaikos tā raida šāviņu pēc šāviņa. Ar nodomu tiek grauta viena no Krievijas vecākajām svētnīcām…

Visu, ko boļševiki reliģijas jomā aizlieguši, vācieši atļauj un nodrošina. Tauta masveidā plūst uz baznīcām, sūdz grēkus, iet pie dievgalda, krista bērnus un lūgšanā rod vienīgo mierinājumu…85 Vārdi spēcīgi, arī pozīcija skaidra. Tā noteiks Sergija turpmāko dzīvi: atkāpšanās ceļi nogriezti…

Vēl skaidrāk eksarhs izteicās 1943. gada 14. marta sprediķī lielajā Rīgas katedrālē. Sprediķis līdzinājās uzsaukumam, tā tekstu jau laicīgi nogādaja drošības dienesta vīriem. Vienīgā rūpe — lai uzsaukums ne​parādās pirms laika. Sprediķis izskanēs svētdienā.

"Vācijā uzsāktā cīņa pret boļševismu," svinīgi iesāka runātājs, "ir iegājusi izšķirošā stadijā. Nekas nav sliktāks par komunistu kundzību. Ja boļševisms uzvarēs, daudzu valstu iedzīvotāji tiks pakļauti neizsakāmām ciešanām. Tos vienkārši iznīdēs. Lai izslēgtu šos draudus, nepieciešams ārkārtīgs sasprindzinājums… Nav pienācis laiks diskutēt par mūsu nacionālās dzīves veidošanu nākotnē. Mājai degot, nestrīdas, kā to pēc ugunsgrēka labāk iekārtot, bet… rīkojas… Tā arī mēs stāvam uzdevuma priekšā — visupirms un par katru cenu uzvarēt…"86 Tā nelīdzinājās mācītāja runai, drīzāk militāra komandiera pamudinājumam. Pavēlei. Aicinājumam uz totālu karu. Kaut kas no visiem zināmā doktora retorikas… Latvijai šis totālā kara lozungs paņēma tūkstošiem dzīvību: leģionāri, darba dienesta vīri un sievas, dažādi frontes izpalīgi. Visus pat uzskaitīt nevar. Ko mēs no tā ieguvām? Neko! Tikai pustukšu zemi, kurā ērti izvietot kolonistus. Bet zaudējumi — milzīgi. Tie mērāmi simtos tūkstošu. Zaudēta vesela paaudze gudru, lepnu, drosmīgu cilvēku.

Vai metropolīts ticēja tam, ko runāja? Droši vien. Kas gan cits viņam atlika: eksarhs no boļševikiem gana cietis… Kāpēc tos žēlot? Ja nu vienīgi pareizticīgie… Tie frontes abās pusēs. Kaut vai ģenerālis Vlasovs, ar kuru Sergijs tikās Pleskavā. Abi taču krievu cilvēki. Arī tikšanās sirsnīga. Atbildot uz krievu Lieldienu sveicienu "Kristus augšāmcēlies!" — ģenerālis raiti attrauca: "Patiesi augšāmcēlies!" Sekoja trīskāršs skūpsts un dzīva saruna. Vlasovs atzina kristīgās baznīcas nozīmi. "Pašlaik krievi vadās pēc instinktiem," domīgi iesāka ģenerālis. "Baznīca un krievu kultūra — nešķiramas lietas. Vēl tagad atceros

kādu laulības ceremoniju baznīcā. Tāds svinīgums… un vēl kronēšana… Vai to var salīdzināt ar dzimtsarakstu biroju: ierēdnis žāvājoties jautājis: "Ko vajag? Vai kāds atkal nomiris? Spravka ir?"

Kad jaunais pāris kautrīgi atzinies, ka vēloties reģistrēt laulību, sekojis vēl strupāks jautājums: "Kā ar venēriskajām slimībām? Bez ārsta izziņas mēs dokumentus nepieņemam…"

Kad Vlasovs raitā baznīcas slāvu valodā noskaitīja pirmo ticības bausli, eksarhs pavisam atmaiga.

Vēl pajautāja kādu psalmu no Filareta katķisma. Ar to ģenerālis veiksmīgi tika galā, piebilstot, ka var to pašu atkārtot sengrieķu valodā: nākot no baznīcas aprindām. Jaunībā apmeklējis Ņižņijnovgorodas garīgo semināru. Par skolotāju tur strādājis ta​gadējais Maskavas patriarhs.

Pēc šāda ievada visas barjeras zuda. Metropolīts ar Vlasovu apsprieda svarīgākas lietas, runāja par augstāko militāro garīdznieku kandidatūrām. Ko krievu karavīrs atzīs, ko nepieņems. "Dieva kalps nedrīkst būt gļēvulis," Vlasovs it kā starp citu izmeta. "Nedrīkst baidīties no vāciešiem. Jāskatās tiem acīs un jārunā patiesība."87 Ar šo motīvu abu saruna beidzās. Tikšanās zīmīga. Sergijs un Vlasovs. Metropolīts un ģenerālis.

Spēcīgi un tālredzīgi krievu cilvēki. Abu turpmākie likteņi traģiski… Viens kritīs no slepkavas lodes, otru pēc kara sodīs Augstākās Tiesas kara kolēģija. Iznākums tas pats.

1944. gadā, tūlīt pēc Lieldienām, eksarhs devās uz Viļņu. Tūr garīgā semināra pirmais izlaidums. 26. aprīlī liturģija Svētā Gara klosterī. Dievkalpojuma laikā Sergijs ievēroja kādu cilvēku. Sejā kaut kas zvērīgs, labajā rokā vīstoklis… Svešais to piesedz ar cepuri. Ari pēc dievkalpojuma vīrietis turpat vien grozās. Seko katrai eksarha kustībai.88 Dīvaini… Sirdī iezogas bažas. Nākamajā dienā piemiņas dievkalpojums. Miris visu cienīts operdziedātājs. Dievkalpojums sirsnīgs. Tikai metropolīts tāds savāds, acīs nemiers… Izskatās, ka viņš baznīcēnu vidū kādu meklētu…

Pēc dievkalpojuma dīvaina atklāsme… "Šķiet, ka pieminēju pats sevi…" klusu nosaka Sergijs. "Tā laikam būs… Tagad viņu labā vairs neizdarīšu to, ko atļāvos agrāk…"

Vakarā metropolīts lūdza savu gultu novietot tālāk no loga…1"' Taču nāve izvēlējusies citu laiku un vietu. 1944. gada 29. aprīlī Lietuvas drošības policijas priekšnieks saņēma ziņojumu: netālu no Kaunas nogalināts Lietuvas un Viļņas metropolīts, Igaunijas un Latvijas eksarhs Sergijs. Nogalināti arī līdzbraucēji — šoferis un operdziedātājs Ridukuļcevs ar sievu. Netālu no mašinas arī kādas meitenes līķis.

Pēc policijas ziņām, metropolīta automašīnu īsi pirms slepkavības panāca un apstādināja kāds cits automobilis. Tajā uzbrucēji. Slepkavu auto gaišā krāsā. Paši šāvēji — divi vai trīs cilvēki vācu formastērpos. Tie lietoja gan krievu, gan vācu ieročus. Pēc slepkavības uzbrucēji iekāpa mašīnā un devās Rumisišku virzienā. Pa ceļam nogalināja vēl kādu mei​teni — nejaušu aculiecinieci.

Policijas versija nešaubīga — slepkavībai politiski iemesli. Metropolīts pēdējā laikā tik asi kritizējis boļševikus, ka tie atriebušies. Lai atrastu noziedzniekus, izsludināja prēmiju — desmit tūkstošus reihsmarku.

Nedēļu pirms Sergija slepkavības notika vēl kāds uzbrukums. Armijas degvielas punktā Viļņā, Jagaiļa ielā 11, īsi pēc pulksten 21 ieradās četri vīri. Trīs no viņiem armijas formās, viens civilajā.

Piedraudot ar pistolēm, uzbruka dežurantam un naktssargam. Abus ieslodzīja degvielas stacijas tualetē.

Paņēma deviņdesmit litru benzīna un kādu Opel Super-Six automašīnu pelēkā krāsā. Noziedznieki runāja vāciski ar izteiktu ārzemnieku akcentu. Vienam no viņiem melna tankistu forma bez zīmotnēm, pārējiem pelēki armijas formastērpi ar apakšvirsnieka un kareivja uzplečiem. Savā starpā tie sarunājās krievu un poļu valodā.90 Jau 1. maijā sasauca baznīcas padomi. Atvēra Sergija testamentu. Kā juzdams nāvi, eksarhs to sastādījis īsi pirms liktenīgā uzbrukuma. Testamentā nosaukti jaunā baznīcas vadītāja kandidāti.91 Metropolītu izvadīja 4. maijā no Rīgas pareizticīgo katedrāles. Dievišķā liturģija sākās pulksten 9 no rīta.91 Pavadītāju masas nebeidzamas. Katedrāle pārpildīta. Arī ceļš līdz Pokrova kapiem tautas ielenkts,

visi vēlas atvadīties: pēdējā gaitā vada vīru, kas ticībai ziedojis dzīvību.

Bet kā ar slepkavu? Kurš nogalinājis Sergiju? Šis jautājums nodarbināja daudzu prātus. Uzbrucēji nav atrasti, pat vācieši izsludinājuši prēmiju!

Iespējas tikai divas: vai nu krievi, vai paši vācieši! Citas versijas atmetamas.

Kaila jēga vāciešiem to darīt? Ko viņš tiem sliktu nodarījis? Drīzāk labu: pareizticības un Reiha vārdā izdarījis visu — grāvis boļševismu un aicinājis uz totālo karu… Ko vēl no cilvēka prasīt?!

Krievu intereses pilnīgi pretējas: Sergijs nodevis padomju valsti, lauzis NKVD doto zvērestu, pārgājis ienaidnieka pusē… Grēku nasta pilna. Viņš pats sev parakstījis nāves spriedumu! Tikai — kā to izpildīt? Tiesāt viņu? Kā tas izskatīsies? Ko teiks pareizticīgā tauta? Kā tas atbalsosies ticīgo sirdīs?

Boļševiki notiesājuši tik augstu garīdznieku, cilvēku, kas tik daudz darījis ticīgo labā? Arī sabiedrotie…

Tas pats Kenterbcrijas arhibīskaps — diezin vai sapratis!

Labāk izdarīt to slepus. Norakstīt uz vācu rēķina… Maz ko vācieši sadarījuši. Kaitējuma valsts prestižam nekāda. Drīzāk ieguvums. Nevēlama cilvēka vairs nav. Arī grēkāzis atrasts. Shēma vienkāršā: Himlers pavēlējis, Kaltenbrunners parakstījis, bet Jekelns izpildījis. Viņš arī galvenais vaininieks — pats uzņēmies vainu. Maza bēda, ka ģenerālis neatceras pat gadu, kad veicis tik nozīmīgu operāciju… Jekelns sajaucis arī Sergija pēdējā brauciena maršrutu. Ja patiesībā metropolīts devās no Viļņas uz Kauņu, tad ģenerālim sanāca otrādi — no Kaunas uz Viļņu. Dīvaina kļūda cilvēkam, kas pats "organizējis" slepkavību. Taču kam negadās.

Un tomēr — kādu motīvu dēļ apsūdzētais uzņēmās vainu? Kurš ģenerālim to spieda? Vai viņš nezināja savu likteni? Zinaja! Par to nav šaubu. Rufs cerēja, arī Bekings. Varbūt vēl kāds no ģenerāļiem?

Taču ne Jekelns.

Kāds iebildīs, ka atzīšanos varēja panākt ar spēku — sitot, spīdzinot. Izslēgt to nevar. Taču varas pieredze bēdīga. Gatavojot Novgorodas procesu, apsūdzētais Fricis Habbe paziņoja, ka atsakās no savām liecībām. Atteikuma iemesli vienkārši. Karagūstekņu nometnē Nr. 22, šeit pat Rīgā, viņš spīdzināts un mocīts. Bijis spiests aprunāt sevi. Habbe tā arī teica: "Tiesā no savām liecībām atteikšos. Ja no jauna "pratināsiet", parakstīšu jebkādu papīru."'3[1] Annemarija Vīns, dzimusi 1907. gadā. fekelna otrā sieva.

Lauliba reģistrēta 1928. gadā. Šajā laulībā dzimuši pieci bērni.

Pirmā laulība ar Šarloti Hiršu šķirta 1927. gadā. No pirmās laulības ļekelnam ir trīs bērni |sk. BArch |ehem. ВПС), SS-Ftihrer-Personalakte Friedrich lekeln, Seite 9; Die Ortenau. 1996, 76. Jahresband, seite 472-474; ЦА ФСБ РФ, дело N0 H-18313, т. 1, с. 299-309).

Arī Jekelns varēja atteikties, taču neatteicās… Iemesli būtiski. Arestēta viņa jaunā un izskatīgā sieva.94 Annai tikai 38 gadi. [16] viņas dēļ ģenerālis gatavs parakstīt jebko… Arī ģimenes liktenis neskaidrs. Kas noticis ar bērniem? To var tikai zīlēt. Deviņi mēneši, kopš ģenerālis savu gūstītāju varā.

Saikne ar ārpasauli pārcirsta, apsūdzētā likteni lemj uzvarētāji. Viņi nosaka, ko cietumnieks drīkst un ko nedrīkst zināt. Palikušas vienīgi atmiņas. Pār tām nevienam nav varas. Bet atcerēties smagi. Likteņa triecieni seko cits citam. 1944. gada 13. maijā slimnīcā mira jaunākais dēls Diters. Mazulim kāda smadzeņu kaite. Rentgena laikā smadzenēs iepūsts gaiss. Rezultātā augsta temperatūra un nāve.

Atkāpšanās laikā Ukrainā bez vēsts pazuda pirmās laulības dēls Klauss. Viņa artilērijas pulku pilnība iznīcināja.95 Tad vēl dzimtā māja Braunšveigā. 1944. gada 15. oktobrī sabiedrotie to pilnībā sabombardēja. Viss īpašums gājis bojā.96 Sieva un bērni atstāti likteņa varā.97 Dienot Ostlandē, Jekclnu iekļāva kādā īpašā izdienas sarakstā. Ģenerālim piešķīra kārtas numuru — trīspadsmit.98 Grūti teikt, vai skaitlim bija kāda nozīme, taču dzīve kopš tā brīža gāja uz leju…

Vai cilvēki ticēja, ka Jekelns organizējis Sergija slepkavību? Diezin vai. Pārāk daudz pretrunu, arī apsūdzētā teiktais nepārliecināja. Ģenerālis daudz ko stāstīja. Cik no tā atbilda patiesībai, grūti teikt: ne visu var pārbaudīt. Taču ir lietas, kurās taisnības nav ne kripatas. Jekelns vienkārši bārstījis izdomājumus un melus. 1946. gada 19. janvārī viņam lūdza nosaukt Rīgā atstātos vācu drošības dienesta aģentus. [17] Ģenerālis nosauca kādu drēbnieku — ebreju Rudovu. Tad vēl savas bijušās rezidences** sētnieku Sūnu,

frizieri, kura uzvārdu bija piemirsis, un bibliotekāri Mīlenbahu. Par aģentu konkrēto darbību Jekelns neko pastāstīt nevarēja. Visi strādājuši SD priekšnieka doktora Langes vadībā. Rudovs bijis pat rezidents. Tā vismaz šķitis…* 19. janvāra nopratināšanas protokols nav pievienots krimināllietai. Jekelna teiktais par aģentiem izdalīts atsevišķa lietvedībā.

[1] * (ekelna dienesta rezidence atradās Bruņinieku namā — tagadējais Saeimas nams.

Pat nesagaidījis jautājumu, apsūdzētais minēja vēl kādu cilvēku — bijušo Sarkanās Armijas kapteini Gariņu. "Tā kā šo cilvēku izlaida no cietuma, jādomā, viņš bija savervēts," Jekelns piebilda.

Kad ģenerālim ievaicājās par vācu radīto pretestības kustību, apsūdzē​tais atteica: "Visu jau izstāstīju Maskavā. Vairāk neko piebilst nevaru."9' Pirmo arestēja Jekelna bijušo frizieri Eduardu Farbenu. Savāca tieši no pirmās spectorga frizētavas.

Kratīšanas protokolā viena vienīga parfimērija. Tad vēl žiletes, fēni, bārdas nažu asināmās siksnas un citi nieki. Arī mājās nekā diža: padomju nauda 713 rubļu, miniatūrs balta metāla portsigārs, zobu protēze un dažādas apliecības. Nav ne rācijas, ne ieroču, ne citu aizdomīgu priekšmetu.

"Kādā valodā runāsim?" izmeklētājs vaicāja.

"Pilnībā pārvaldu latviešu, krievu un vācu valodu," Farbens izbīlī murmināja. Brīdi klusējis, viņš piebilda: "Nedaudz pieprotu arī angļu valodu. Taču liecību piekrītu sniegt krieviski."100 Atbilde pārsteidzoša. Pirmajā brīdī izmeklētājs Tolstovs pat apstulba. Viņš — Valsts drošības tautas komisariāta darbinieks, kapteinis, zina tikai vienu valodu — krievu. Bet šis frizierītis pieprot četras mēles. Tas bija kaut kas nepieredzēts. Ir gan tā Rīga savāda pilsēta!

"Kur atrodas jūsu sieva, dēls?" Tolstovs vaicāja.

"Mana sieva Auguste ir vāciete. Tūkstoš deviņsimt četrdesmit pirmajā gadā viņa aizbrauca uz Vāciju. Kopš tā laika nekā nezinu… Arī par dēlu nezinu… Vācu laikā viņš strādāja kādā rūpnīcā par ķīmiķi-tehno- logu. īsi pirms karaspēka aiziešanas dēls ar ģimeni izbrauca no pilsētas. Baidījās no bumbošanas…"

"Ar ko nodarbojāties okupācijas laikā?" Jautājums, ko uzdeva katram, — gandrīz vai panaceja: atbilde varēja izšķirt cilvēka likteni…

"Strādāju par frizieri, apkalpoju komandantūru. Frizēju SS, SD un policijas vīrus."

"Kurus tieši apkalpojāt?" izmeklētājs turpināja. Balsī azarts, kaut kas draudīgs… Šķita, jautātājs grib izdibināt nez kādu noslēpumu…

Taču Farbens neapmulsa. Sekoja atklāta atbilde: "Jā, es apkalpoju pašu Jekclnu. Tad vēl ģenerāli Jediki. Pārējos uzvārdus neatceros."

"Kādas bija jūsu attiecības ar SD priekšnieku?"

"Nekādas," Farbens tikpat vienaldzīgi attrauca. "Es viņu pat ne​pazinu."101 Ar to pirmā pratināšana beidzās. Sekoja vēl vairākas, taču apsūdzētais savu vainu neatzina. Arī par Jekelnu nekā būtiska. Tik vien kā pie- šmaucis ģenerāli: apsolījis evakuēties no Rīgas, taču pēdējā brīdī pamucis.

Nelīdzēja arī Jekelna atruna, ka Farbenu savervējis vācu izlūkdienests. Apsūdzētais to noliedza.

"Izlūkdienestā mani neviens nav vervējis. Sajā sakarā neko paskaidrot nevaru," pratināmais cieti noteica.

Pēdējais jautājums — par Sūnu: vai Farbens viņu pazinis?

"Ne, tādu cilvēku nepazīstu. Bruņinieku namā par sētnieku strādāja kāda sieviete. Par Sūnu neko paskaidrot nevaru.,."'w Atbilde lakoniska, pozīcija nepārprotama: Farbens nevēlas nevienu "nodot". Parādība — reta. Tāds vīrs pat izmeklētājos raisa cieņu.

1946. gada 25. aprīlī arestēja Vili Sūnu103 — vecu, slimu vīru. Savā ziņā leģendāru personu. Viņš slaucījis ielu pie Bruņinieku nama vēl cara laikos, turpinājis to darīt Latvijas brīvvalstī. Pat vācieši veco sētnieku neaiztika. Taču krievi — bac! — un cietumā iekšā. Apsūdzība tā pati. (ekelns nosaucis viņu par spiegu. Atradies "spiegs"! Strādnieka cilvēks ar trīs klašu izglītību. Visu mūžu vicinājis slotu. Vēlāk

uzdienējies līdz sulainim… Bruņinieku nama ēdnīcā skraidījis ar zupas šķīvjiem un salātu traukiem. Tā arī visa "spiegošana"… Taču kas tev ticēs! Ar Valsts drošības tautas komisariāta vīriem joki mazi.

Leitnanti Fiļipovs un Vulfsons pieredzējuši darbinieki. Ne tādiem vien atvēruši muti… Taču šoreiz pārcentās — sita tā, ka vecais vīrs jau pēc nedēļas cietuma slim​nīcā.104 Arī no apsūdzības… nekā. Tik vien kā strādājis Bruņinieku namā un apkalpojis Jekelnu. Tad vēl — bailēs no krieviem devies uz Vāciju. Tā arī visa apsūdzība. Neviena vārda par doktoru Langi un viņa aģentiem.10r> Tikai vispārējas frāzes un NKVD direktīvas. Pierādījumu nekādu. Vien ģenerāļa Jekelna teiktais, ka Farbens ar Sūnu bijuši "parasti aģenti". Taču ar to pietika. 1947. gada 1. februārī Eduardam Farbenam piesprie​da sešus gadus. Sūnas lieta bija jāizbeidz. Vecais vīrs cietumā bija miris.106 Farbenu atbrīvoja 1954. gadā. Nometnē pavadīti astoņi gadi, krietns laiks nosēdēts pa virsu…

"Par ko mani notiesāja, nesaprotu vēl līdz šim," 1960. gadā rakstīja notiesātais. "īsi pirms aresta spectorga veikalā sanāca konflikts. Kāda atbildīga darbinieka sieva līda bez rindas… Es iebildu. Ar to viss arī sākās."

Farbena lūgumu par reabilitāciju pārbaudīja kompetentas iestādes. Valsts "nodevēja" lietu studēja krustām šķērsām… Nekādi joki! Cilvēks notiesāts par spiegošanu, taču no pierādījumiem ne vēsts…

Nevienas apsūdzošas liecības. Drīzāk otrādi. Cilvēki teikuši tikai labu: Farbens vienmēr uzsvēris, ka vācieši nevinnēs un uzvara būs sabiedroto pusē. Uz fāterlandi nav skrējis. Politikas vietā labprāt medījis un makšķerējis.

Arī Sūna par vāciešiem sliktās domās. Bažījies, vai ilgi spēs izturēt friču naglotos papēžus. Abi gan strādājuši Bruņinieku namā: viens sku- vis bārdas, otrs nēsājis paplātes. Bet vai tas kāds noziegums?

Secinājums pareizs, tikai žēl, ka tik novēlots. Farbens jau izcietis sodu, bet Sūna cietumā miris. [18] Arī par Jekelnu domas mainījušās. Pats LPSR prokurora vietnieks Sproģis [19] raksta, ka viņam nevar ticēt. Sarunājis dažādus pekstiņus, un cilvēki notiesāti.107 Prokurora viedoklim piekrīt arī tiesa.

Jekelna liecī​bas atzītas par nepatiesām.108 Neba tas vienīgais ģenerāļa grēks. Jekelns aprunāja arī fon Ditfurtu. 1945. gada 28. decembra pratināšanā apsūdzētais kategoriski apgalvoja, ka ar ģenerāli iepazinies 1944. gada vasarā, laikā, kad Ditfurts pildījis Viļņas komandanta pienākumus.109 Kad to pateica fon Ditfurtam, ģenerālis "gāja pa gaisu". "Tie ir meli!" apsūdzētais kliedza. "Jums nav liecību pret mani, tāpēc izmantojat nepatiesības. Dodiet man iespēju, un es atmaskošu šo Jekelnu. Es viņu pat nepazīstu. Krasnogorskas nometnē pirmoreiz dzirdēju, ka ir kaut kāds Jekelns, kurš interesējas par mani."110* Farbens Eduards pilnībā reabilitēts 1991. gada 23. septembrī, bet Sūna Vilis — 1999. gada 23. septembrī (sk. LVA, 1986. fonds, 2. apr., P-2792. lieta, 131. 134. lpp.|.

[1] * Sproģis Jurijs, dzimis 1919. gadā. 1941. gadā LVU Juridiskas fakultātes 3. kursa students.

Aktīvs kolaborants. 1940. gadā iestājies darbā NKVD cietumā Nr. 1 [tagadējais Centrāl- cietumsl. Kopā ar cietuma personālu evakuējies uz Krieviju. Strādājis NKVD sistēmā. No 1944. gada radists partizāņu kustibas štābā. 1955. gadā rekomendēts darbam LPSR prokurora vietnieka amatā, taču faktiski iecelts 1959. gadā. 1962. gadā kritis nežēlastība. Atbrīvots no amata.

Atlaišanas iemesli — prokuratūras kadru zemais morāli profesionālais līmenis: dzeršanas, kukuļi, nepamatoti aresti utt. (sk. LRPA, personas lieta Nr. 522, 2.-67. lpp ).Šādu iespēju Ditfurtam arī deva.

1946. gada 3. janvārī abi ģenerāļi tikās aci pret aci.

"Vai jūs pazīstat šo cilvēku?" pagriezies pret Jekelnu, Cvetajevs jautāja.

"Jā, pazīstu… Tas ir Vācijas armijas ģenerālleitnants fon Ditfurts."

"Bet jūs?" izmeklētājs pievērsās Ditfurtam.

"Es šo cilvēku redzu pirmo reizi!" sirmais vīrs cieti noskaldīja.

"Tagad jūsu kārta, Jekeln… Vai Ditfurts runā patiesību?"

"Jā, tā ir patiesība. Redzot fon Ditfurtu sejā, jāatzīst, esmu kļūdījies. Nevaru atcerēties Viļņas komandanta uzvārdu, taču Ditfurts tas nebija."11'

Konfrontācija beidzās. Jekelns kļūdījies, viss noskaidrojies zibenīgi. Šoreiz patiesības ceļš īss — labi, ja pusstunda. Pilnīgs pretstats Farbena un Sūnas liktenim. Farbens to gaidīja piecpadsmit gadu, bet Sūna vispār nesagaidīja.

Patiesība nāca arī no citas puses.

1944. gada oktobri Rīgā ienāca Sarkanā Armija. Tūlīt aiz frontes daļām — soda vienības.

"Atbrīvotā" teritorija sadalīta. Operatīvās grupas sagatavotas. Uzdevumi precizēti. Galvenie vaininieki zināmi. To uzvārdi — īpašos sarakstos. Viena no pozīcijām — pareizticīgo garīdzniecība. Jau zināmā Pleskavas misija. Šī ienaidnieka "aģentūra" jāsa- grauj pilnībā, jāizķer līdz pēdējam. Mācītāji — bīstama tauta, tiem ir vara pār cilvēku prātu.

1944. gada 20. oktobrī protohiereju Nikolaju Trubeckoju apciemoja kara korespondents. Jautāja par šo un to. Kā izvairījies no evakuācijas? Kāpēc nav sekojis vāciešiem? Kad mācītājs ieminējās, ka izbēdzis no saviem gūstītājiem, korespondents neticīgi šūpoja galvu. Saruna nepatīkama. Šķiroties "avīzes pārstāvis" lūdza ienākt redakcijā: tur visu pamatīgāk izrunāšot…

Kad nākamajā dienā Trubeckojs devās uz minēto adresi, sirds tāda nemierīga, arī mājiniekos satraukums: dēls var arī neatgriezties…

Bažas apstiprinājās. Redakcijas apciemojums beidzās ar arestu. Bijušo misionāru etapēja uz Ļeņingradu. Tur NKVD iekšējā cietumā sākās izmeklēšana. 1945. gada 5. janvārī tiesa. Desmit gadi par sadarbību ar vāciešiem. Četri no tiem pavadīti Intā.

Kādu vakaru turpat lēģerī dīvains apciemojums. Kāds no zekiem vēloties aprunāties.

"Vai jūs no Rīgas, batjuška?"

"Jā," Nikolajs brīnījās. "Bet kā jūs to zināt?"

"Es par jums zinu gandrīz visu."

"Visu? Savādi… No kurienes?"

"Gandrīz divus gadus mēs jūs medījām… Kara sākumā kritu gūstā. Pēc tam nometne pie Rīgas.

Izbēgu. Saistījos ar partizāniem. Tur figurēja tāds likvidējamo saraksts… Jūs tajā viens no pirmajiem.

Bieži vajadzēja izsekot, pavadījām no baznīcas līdz mājām. Taču nepaveicās — vienmēr cilvēki apkārt.

Baznīcā šaut bezjēdzīgi. Tur ļaužu pilns. Tā arī uzde​vumu neizpildījām."

"Bet kā tad šeit nokļuvāt?" Trubeckojs ieprasījās.

"Tāpat kā visi… Visi, kuri pabijuši vācu gūstā. Tos savējie no jauna sēdināja. Agrākos nopelnus piemirsa…"

"Sakiet, vai metropolīts Sergijs arī bija sarakstā?"

"Protams. Ar viņu tikām galā… Atcerieties — četrdesmit ceturtajā gadā, šķiet, cienīgtēvs brauca uz Kauņu. Mūsu mašīna apdzina metropolītu… Bijām vācu formās. Izskrējām uz ceļa un apšāvām.

Likvidējām Sergiju un pārējos: šoferi, līdzbraucējus."112 Trubeckojs šo sarunu atcerējās līdz mūža galam. Viņa pārliecība nemainīga — Sergiju nogalināja NKVD. Piepalīdzot vietējiem, to izdarīja padomju desantnieki.

Trubeckojs nebija vienīgais, kas to zināja. Arī citi ieslodzītie atce​rējās šo stāstu."3 Ne velti jautājums intriģēja varu. Piecdesmito gadu sākumā Valsts Drošības ministrija sastādīja īpašu anotāciju, veltītu Sergijam un Ples- kavas misijai.1"1 Vēlāk rakstīja, ka Sergijs likvidēts lielās autoritātes dēļ. Vācieši sabijušies un novākuši metropolītu."5 Pat čekas ģenerālis Jānis Vēvers tam veltija kādu lekciju. Vecais čekists bez aplinkiem paziņoja: eksarhs savulaik pārgājis ienaidnieka pusē. Tātad nodevējs. Tikai par slepkavību tā pašķidri. Sergijs nogalināts, jo pārāk daudz zinājis… Izdarījuši to, protams, vācieši… Tā apgalvoja Vēvers.11'' Pierādījumus gan ģene​rālis neminēja.

Izlasot Vēvera teikto, rodas dīvaina sajūta: Sergijs nodevējs, pārgājis ienaidnieka pusē, pārgājis neatgriezeniski, taču nogalinājuši vācieši. Kā tad tā? Trūkst loģikas. Būtu autors kaut nedaudz lojālāks pret metropolītu, kaut nedaudz "saudzigaks", varētu vēl šaubīties… Taču Vēvera skarbums un naids rada gluži pretējas jūtas…

Vēl 1987. gadā drošības iestādes vēta arhīvus un senas liecības.117 Izrādās, ar Jekelna "atzīšanos" tā kā par maz. Prasās vēl kādi argumenti. Kā par brīnumu, ārzemju arhīvos atrodas "dokuments" — kāda Lat​vijas žurnālista vēstule. Papīram nav datuma, taču saturs nepārprotams. Izrādās, Sergija mašīnā sēdējis vel viens pasažieris — kāda krievu ģimnāziste. Meitenei izdevies paglābties. Tā izlēkusi no mašīnas un noslē- pusies krūmos. Lieciniece izrādījusies varen acīga. Iegaumējusi uzbrucēju auto numuru un atpazinusi kādu no bandītiem. Saskatījusi pat rētu sejā. Varmāka dienējis Kauņas SD.118 Liecība dīvaina. Šķiet, tās autors pārcenties. Būdams nāves bailēs, upuris paspējis ievērot desmitiem sīku detaļu… Nevis glābies, bet pētījis varmāku sejas un auto numurus. Tas nu tā kā par daudz.

Metropolīts jau vairāk nekā pusgadsimtu atdusas Pokrova kapos, taču strīdi par viņa nāvi nerimstas.

Aizvadītas pirmās tiesas dienas. Laiks pagājis, tincinot Jekelnu. Priekšā vēl liecinieki. Dokumentu pārbaude. Konfrontācijas. Un kur tad vēl pārējie ģenerāļi! Process tikko sācies, taču tautai spriedums jau kabatā. Sapulces. Mītiņi. Darba kolektīvu apspriedes. Tur spriedums gatavs: lai saņem pelnīto! Vācu fašistiskajiem bendēm — nāvessodu! Suņiem suņa nāvi! Tādas un līdzīgas rezolūcijas top cita pēc citas.

Arvīda Pelšes propagandas plāns rit pilnā sparā.

Arī tiesā izmaiņas. No Maskavas ieradies jauns tulks. Kāds vācietis — Heinrihs Dolvetcels. Tobrīd dokumentos dēvēts par Volfu. Pats Iekšlietu tautas komisārs Kruglovs sūtījis. Norīkojums steidzams.

Dolvetcels ieradies ar kara transporta lidmašīnu. Jāpalīdz Krupņikovam, jātulko apsūdzēto teiktais. Kirre ar Jākobsonu gan Krupņikovu uzteic, apbrīno jaunā virsnieka valodu prasmi. Taču vienam šis darbs nav pa spēkam, slodze par lielu, arī kļūdīties nedrīkst, jāstrādā kā automātam. Process nedrīkst kavēties!

Termiņi saskaņoti, Maskavā gaida rezultātu…

Dolvetcels ieradies īstajā brīdī. Turpmāk pienākumus sadalīs. Krupņi- kovs tulkos no krievu uz vācu, bet Dolvetcels būs atbildīgs par ģenerāļu teikto. Vācu mēlē sacīto pārtulkos krieviski.119 Pats jaunpienācējs — cilvēks pārbaudīts. Viens no Spānijas kara veterāniem, internacionālists, Vācijas komunistiskās partijas biedrs, savulaik dzimtenē notiesāts uz nāvi, arī ģimeni Hitlers represējis.

Cilvēks leģendārs. Mētājies no valsts uz valsti: Vācija, Dānija, vēlāk Spānija un Francija, pa vidu Padomju Krievija. Un viss šķiras interesēs, idejas vārdā. No 1944. gada nosūtīts darbā uz karagustekņu nometni Brjanskā. "Speciālists" vācu ģeneralitātes jautājumos…12" Pēc dabas jaunais tulks vienkāršs. Stāsta Hamburgas anekdotes un neieredz nacistus. Būtu viņam vara, pats savām rokām nožmiegtu…

Trešā tiesas diena iesākās ar liecinieku uzklausīšanu. Pirmais uz liecinieku paaugstinājuma Juris Akmens.* Bioloģijas fakultātes vecākais lektors, vēl pajauns cilvēks ar nedaudz spītīgu, bet lepnu sejas izteiksmi.

"Kādā valodā liecināsiet?" Pankratjevs sāka.

"Latviski…"

"Lūdzu, pastāstiet visu, kas jums zināms." Bridi iepauzējis, priekšsēdētājs piebilda: "Stāstiet savā dzimtajā valodā…"

Pēdējos vārdus Pankratjevs izrunāja īpaši, atdalot katru zilbi… Vēl palūdza, lai speciāli iztulko…

Lai ģenerāļi dzird, kā krievi respektē lat​viešu tautu… Šim faktoram liela politiska nozīme…

Nedaudz satraucies, Akmens sāka stāstīt: "Tūkstoš deviņi simti četrdesmit pirmā gada jūlija Rīgā izlīmēja plakātus četrās valodās: latviski, krieviski, poliski un vāciski. Katram iedzīvotājam jāziņo par cilvēkiem, kas strādājuši Padomju Savienības labā… Par sniegtajām ziņām piesolīta prēmija — trīssimt markas.

Tūkstoš deviņi simti četrdesmit pirmā gada divdesmit pirmajā jūlijā mani Jūrmalā arestēja…

Aizveda uz Rīgu un ievietoja Centrālcietumā. Pa ceļam vēl piekāva. Sita ar šauteņu laidnēm. Iesēdināja ceturtajā korpusā. Pie ieejas ievēroju dzeloņdrātis. Arī kādu pakārtu cilvēku. Vācieši to fotografēja.

Ieslodzītie runāja, ka šos briesmu darbus pastrādājuši boļševiki."121 J. Akmens 11912—2003|. 1941. gada 24. jūlijā ievietots Centrālcietumā. Uz Salaspils no- metni pārvests 1942. gada decembri, ko

kurienes 1943. gada 10. marta izmucis (ЦА ФСБ РФ, дело № 11-18313, т. 2, л. 49-521.

Sekoja atklāts un skarbs stāsts par cilvēku šaušanām, pazemojumiem… Vēlāk Salaspils nometne.

Bēgšana.

Gadu slēpies pie tantes Raunā, līdz sagaidījis krievus. Atmaksas laiks beidzot pienācis…

Viņa liecībās daudz paša pieredzēta un patiesa. Taču bija kāds "nieks", ko viņam "palūdza". Stāstot par līķu smaku Centrālcietuma pagalmā, jāliecina, ka cilvēkus apšāvuši vācieši. Runa par to pašu 1941. gada jūliju. Vāciešiem ienākot, atklājās krievu zvērības. Evakuējot Centrālcietumu, apšauti ieslodzītie. Šie briesmu darbi jāpieraksta vāciešiem…

Liecinieks savu uzdevumu izpildīja. Taču vēstures līkloči sākās krietni agrāk — 1940. gada jūnijā.

Akmens strādāja Jūrmalas Valsts ģimnāzijā. Dabas zinātņu skolotāja nostāja viennozīmīga: viņš jaunās varas atbalstītāju pulkā. Kad bērni savā nebēdnībā apmētā lupatām dižā vadoņa bildi, Akmens skrien sūdzēties. Tādu "provokāciju" pieļaut nedrīkst.'"

Cilvēki šo "aizrautību" neaizmirsa… Smags un grūts laiks visiem. Varām mainoties, daudzi kļuva nodevēji… Arī Akmens. Savā ziņojumā Valsts Ārkārtējai komisijai viņš nosauca astoņu latviešu vārdus: Ruska, Birkāns, Zariņš, Vanags, Miķelsons, divi Rijas un Špengcls…'" Visi tiek vainoti sadarbībā… Kā saka: dots pret dotu… Nav grūti spriest, kāds liktenis sagaida šos cilvēkus… Atmaksas rats griežas bez mitas.

Kad Akmens liecību beidza, sekoja jautājumi. "Sakiet, lieciniek," Zavjalovs vaicāja, "par kādiem grēkiem padomju cilvēkus meta cietumos?"

"Cik man zināms, Vācieši gribēja iznīcināt slāvu un latviešu tautu…"

"Vai bijāt kompartijas biedrs?" prokurors turpināja.

"Nē," pārliecinoši atteica liecinieks.

Atbilde zibenīga. Arī jautājums precīzs. Prokurors ar liecinieku saprotas no pusvārda…

Pienāca Jekelna kārta. "Vai jums ir jautājumi?" Pankratjevs vaicāja.

"Jā!" apsūdzētais novilka. "Liecinieks mums te stāstīja par cilvēku šaušanām un tamlīdzīgām lietām.

Es par to atbildēt nevaru. Ostlandē ierados tikai tūkstoš deviņi simti četrdesmit pirmā gada novembri.

Var​būt Akmens varētu precizēt… Arī par maniem parakstiem uz pavēlēm." Ģenerāļa teiktais mulsināja. Liecinieks izskatījās apjucis. Arī jautājums konkrēts. Nav kā ar prokuroru, kur viss saskaņots un pare​dzams.

"Ko jūs varat atbildēt?" tribunāla priekšsēdētājs pagriezās pret Akmeni.

"Personīgi es Jekelna parakstu nekad neesmu redzējis… Ieslodzītie minēja, ka šaušanai nepieciešama viņa sankcija… Viss, ko stāstīju, attiecināms uz tūkstoš deviņi simti četrdesmit otrā gada vasaru."

Kad atbildi pārtulkoja, ģenerāļa acīs iezibsnīja īpatna uguntiņa. "Liecinieks kļūdījies," ar neslēptu gandarījumu paziņoja apsūdzētais. "Tūkstoš deviņi simti četrdesmit otrā gada vasarā nevarēju neko sankcionēt. Jau no februāra līdz pat nākamā gada vasarai biju frontē."124 Vārdu kauja beidzās. Kurš vinnējis, bet kurš zaudējis, rādīs laiks. Taču viens bija skaidrs — fekelns cīnīsies līdz galam…

Pretstatā Akmenim, nākamais liecinieks — vīrs jau gados.

"Jūsu uzvārds, vārds, tēva vārds?" Pankratjevs lietišķi noprasīja.

"Bergs Gustavs Kārļa dēls." [20] "Tā kā jums grūti stāvēt, varat apsēsties…"

Tiesneša piedāvājums vietā. Liecinieks tiešām izskatījās vārgs. Ber- gam nedaudz pāri piecdesmit, taču paskats bēdīgs… Ne vēsts no kādreiz tik enerģiskā daktera. Tiesas priekšā rūpju un atbildības nomākts cilvēks. Gustavs Bergs nav sēdējis cietumā, arī nometnes viņam gājušas secen. Kara gados strādājis par ārstu, vadījis slimnīcas Daugavpilī un Jelgavā.

Kāda dīvaina likteņa nolemtība raksturoja šo laiku! Pirmais trieciens jau 1941. gada 21. augustā.

[21] Pēc vācu pavēles iznīcināja gandrīz visus daktera pacientus. Nelīdzēja iebildes, ka Latvijā tā nav pieņemts. Pie mums psihiski slimos aprūpē līdz to pēdējai dzīves dienai. Atbildes vietā — brutāls spēks un zvērības. Reizē ar slimniekiem nošāva pat kādu garāmgājēju. Cilvēks nebija spējis laikus uzrādīt dokumentus.

Līdzīgi rīkojās arī Jelgavā. Tur upurus šķiroja derīgajos un nederīgajos. Nederīgos aizveda 1942. gada 8. janvārī…125 Nav Berga vaina, ka laiks bija skarbs un nežēlīgs. Nāve gājusi tā pēdās…

Daktera liecība drūma un nospiedoša. Ari runāja viņš gurdeni, bez​krāsaini un vienmuļi.

Advokātiem, kā parasti, jautājumu nav. Pat apsūdzētie klusē. Vienīgi prokurors vēlas precizēt dažus faktus.* G. Bergs 11892—1974|.

[1] * Citos avotos minēts, ka Daugavpils psihiatriskās slimnīcas pacienti nošauti 22. augustā |sk. Latvijas vēsturnieku komisijas raksti, Rīga, 2003, 8. sējums, 327. lpp.l."Mums te Bergs liecināja, ka pirmā psihiski slimo iznīcināšana notikusi tūkstoš deviņi simti četrdesmit pirmā gada divdesmit pirmajā augustā. Vai Jekelns tajā laikā atradās Ostlandē?" prokurors pagriezās pret apsūdzēto.

"Tūkstoš deviņi simti četrdesmit pirmā gada augustā es biju Ukrainā."

"Bet tūkstoš deviņi simti četrdesmit otrā gada janvāri?" Zavjalovs neatlaidās.

"Jā," Jekelns piekrītoši pamāja, "atrados jau Ostlandē. Taču ar slimo iznīcināšanu man nav nekāda sakara. To izlēma impērijas galvenā drošības pārvalde. Izpildi uzticēja doktoram Langern."'26 K. Briedis 11896—19501.

Izskatījās, ka Jekelns atkal ticis sveikā cauri… Apsūdzētā vaina apšaubāma. Bet vai kāds to ņems vērā? Diezin vai! Ies tur ķēpāties… Viens nodarījums mazāk… vairāk… Ģenerālim jāatbild par visu…

Sava atbildības nasta arī lieciniekam. Pēc trim gadiem, četrdesmit devītajā, Bergs aizbrauca no Latvijas. Tēvzemē palikt kļuva bīstami. Kāds no kolēģiem brīdināja: "Dakter, gatavojies uz visļaunāko…

Tavus papīrus savākuši drošībnieki…"

Dzimteni Bergs pameta isi pirms lielās latviešu deportācijas. Tālākais ceļš uz Krieviju. Latvijā dakteris atgriezās pēc daudziem gadiem. Patvērumu atrada laukos. Dzīvoja klusi un nemanāmi. Tikpat klusi ari mira.

Trešais uz liecinieku paaugstinājuma — Kārlis Briedis. [22] Arī no mediķiem. Rīgas pilsētas 1. slimnīcas vecākais ārsts. Atšķirībā no kolē- gas Berga, liecinieks vēlas runāt krieviski. Viņš pats to lūdzis. Krievu mēle dakterim nav sveša. Savulaik beidzis Pleskavas komercskolu, studējis Petrogradas Psihoneiroloģiskajā institūtā, ar valodu problēmu nekādu.

Jau parādoties tiesas priekšā, liecinieks piesaistīja skatienu. Sirms, nedaudz ielikušu muguru, bet stalts virs. Sejas kontūras veidoja eleganti piecirptas melnas ūsiņas. Tad vēl acu skatiens — pētošs un labvēlīgs.

Ir cilvēki, kuri jau no pirmās tikšanās raisa cieņu. Šo sa)ūtu grūti aprakstīt. Taču fakts paliek fakts — šādas sajūtas realitāti apstrīdēt grūti.

Pat tribunāla priekšsēdētājs, likās, juta pietāti pret šo vīru.

"Lūdzu, izstāstiet, kas jums zināms par padomju sieviešu sterilizāciju," it kā atvainodamies Pankratjevs uzdeva jautājumu.

"Vācu okupācijas laikā atrados Rīgā. Strādāju pirmās slimnīcas ginekoloģijas nodaļā. Turpat darbojās arī Universitātes klīnika. Jau kopš tūkstoš deviņi simti četrdesmit otrā gada vasaras tur ievietoja ebrejietes. Pārsvarā no jauktajām laulībām. Sievietes sterilizēja. Tā tas turpinājās visu tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešo gadu. Cik man zināms, veica kādas piecdesmit operācijas."

"Kurš norīkoja sievietes uz klīniku?" prokurors turpināja.

"Es redzēju tikai pavadrakstus. Domāju, ka rīkojumus parakstīja apgabala komisārs."

"Vai bez ebrejietēm vēl kādas sūtīja?"

"Nē, tikai ebrejietes no jauktajām laulībām."

"Cik sarežģīta ir pati operācija?"

"Diezgan… Jāatver vēdera dobums. Arī operācijas risks pastāv. Taču galvenais — sievietei tiek atņemta auglība. Tas ir smags veselības bojājums."

Bez prokurora vienīgi Jekclnam bija kāds precizējošs jautājums. Ģenerāli interesēja mēnesis, kad aizsāka šīs operācijas.

"Vai nu tūkstoš deviņi simti četrdesmit otrā gada pavasarī, vai vasarā," Briedis atbildēja. "Precīzāk pateikt nevaru."

Jekelna aizstāvības taktika nemainījās. Ģenerālis piecēlās. Uz brīdi sastinga. Un tad skaļi un skaidri noskaldīja: "Tūkstoš deviņi simti četrdesmit otrā gada pavasarī un vasarā es Rīgā neatrados." Brīdi paklusējis, ģenerālis vēl piebilda: "Tādu pavēli par sterilizāciju es, protams, zinu. Tā nāca no Berlīnes."127 Ar šo Jekelna jautājumu liecinieka pratināšanu beidza. Atgriezies mājās, dakteris jutās noguris un iztukšots. Kad mājinieki vaicāja, kā gājis, Briedis klusu nopūtās: "Tā bija melnākā diena manā mūžā."128 — "Melnākā?" pārjautāja mājinieki. "Jā, melnākā," nopūtās dakteris. Ko viņš ar to domāja, var tikai minēt. Varbūt Briedis nevareja sev piedot? Viņš pārkāpis principus, savu dzīves kredo: nekad nerunāt sliktu par līdzcilvēkiem, vēl jo vairāk par kolēģiem… Taču pēdējos mēnešos dakteris šo solījumu lauzis.

Apstākļu spiests, bet lauzis… 1945. gada 2. decembrī viņu izsauca uz "stūra māju" — Valsts drošības tautas komisariātu. Kāds jauns drošībnieku leitnants Vasiļjevs iztaujāja par sterilizācijām: kad šīs operācijas veiktas? Kurš operējis? Atrunas nelīdzēja. Briedis spiests nosaukt savus kolēģus: docentu Krastiņu, asistentus — Eikenu un Legzdiņu. Tad vēl dakterus Pētersonu un Olofu. Arī kadu studenti Rubīni.

Kad Briedim jautāja, kur palikuši šie cilvēki, ārsts klusi attrauca: "Viņi aizbrauca līdz ar vācu armiju." [23] 129 Dakteris labi saprata, kas notiks ar kolēģiem, ja tie kritis krievu rokās. Vai viņi toreiz varēja atteikties? Nepildīt vācu rīkojumus? Izvēle jau vienmēr pastāv… Tikai tās cena?! Ne katrs to spēj maksāt.

Otrreiz savus kolēģus viņš nodeva 1945. gada 19. decembri. Briedi pratināja ģenerāļu apsūdzības lietā.130 Trešā reize nepienāca. Tiesa šo jautājumu pat neuzdeva… Tribunālam citi uzdevumi. Jānotiesā Jekelns! Par vietējiem interese maza. Kam vajadzīgi šie dakteriši? Ģenerālis atbildēs par visu…

Latvieši? Tie pagaidīs! Viņu kārta vēl pienāks. Latviešiem domāti slēgtie tribunāli. Ies tur ķēpāties ar publiskiem procesiem… Pārāk daudz goda… Galu galā latviešus var sodīt arī bez tiesas…

1946. gada 19. janvārī Lietuvas dzelzceļa nodaļas priekšnieks Salmiņš saņēma slepenu rīkojumu. Tā sūtītājs — pats Iekšlietu tautas komisārs Kruglovs. Pavēle lakoniska: no Viļņas uz Rīgu steidzami jāetapē kāds sevišķi bīstams valsts noziedznieks — vācu armijas ģenerālmajors Emīls Justs. No ģenerāļa galvas nedrīkst nokrist ne mats. Viņam jānodrošina atsevišķa kupeja un īpašs konvojs.131 Noziedznieks uz Latviju jānogādā kopā ar lietu. Turpmāk viņa likteni lems Rīgā."2 Uzdevums svarīgs un neatliekams. Drīz sāksies process! Taču ģenerālis fon Ditfurts sasirdzis. Viņam jāatbild par Lietuvu, taču izskatās, ka apsūdzēto sols var palikt tukšs. Kurš aizstās Ditfurtu? Jekelnam uzkrauta visa Ostlande. Bekings atbildēs par Igauniju. Latvijas niša aizpildīta ar uzviju. To "pārstāv" pieci grēkāži: Rufs, Kipers, Pavels, Montetons un Verters. Taču Lietuva pagaidām tukšā… Ja nu vienīgi Justs — Lietuvas drošības apgabala komandants. Arī pakāpe atbilstīga — ģenerālmajors. Vienīgi laika — tā atlicis pavisam maz. Līdz procesa sākumam vairs tikai nedēļa.[1] Kara beigās no Latvijas emigrēja divas trešdaļas latviešu ārstu. Viņu vietu aizpildīja icbrauceji no Krievijas.

Pats ģenerālis — persona visai interesanta. Emīlu Justu aizturēja Berlīnē 1945. gada 23. augustā, pēc divām nedēļām uzrādīja apsūdzību. Tās formulējumi vienkārši: ģenerālis tiek vainots spiegošanā.

Laikā no 1924. līdz 1938. gadam dienējis abvērā. Nodarbojies ar izlūkošanu. Spiegodams Vācijas labā, kaitējis Padomju Savienībai. Par zvērībām un kara noziegumiem ne vārda. Vienā teikumā pieminēta

Lietuva. Justs tur stiprinājis Hitlera režīmu. Tā arī visa apsūdzība.143 Ģenerāļa karjera sākās policijā. Uzkalpojies līdz majoram, viņš iestājās abvērā. Izveicīgo virsnieku bija ievērojuši. Pēc dabas tiešs, raksturā cēls — tā savu padoto vērtēja komandieri. Arī nacionālsociālistiskā pārliecība stingra. Plus vēl garīga un fiziska rosība. Justs teicami apguvis franču un lietuviešu valodu. Tādam visi ceļi vaļā. 1939. gadā Justu iecēla par militāro atašeju Lietuvā, vēlāk arī Latvijā. Karam sākoties, darbs Bukarestē. No Rumānijas taisnā ceļā uz Ostlandi. Tāds īsumā Justa dienesta gājums.134 1946. gada 21. janvārī ģenerāli atgādāja uz Rīgu. No stacijas taisna ceļā uz "stūra māju". īsi pirms desmitiem vakarā pirmā nopratināšana. Justu konfrontēja ar Jekelnu. Pratināja pats kara apgabala prokurors Zavjalovs.

Daži formāli jautājumi — un tūlīt vērsim pie ragiem. Pagriezies pret Justu, Zavjalovs vaicāja: "Kas jums zināms par Jekelna noziedzīgo dar​bību?" "Ģenerālis nežēlīgi apkaroja partizānus. Nežēloja nevienu…" Tālāk sekoja dažādu faktu, uzvārdu un notikumu uzskaitījums.

Atbilde Zavjalovu pārsteidza. Lietuvas drošībnieki gan stāstīja, ka Justam uz Jekelnu zobs… Taču tik lielu naidīgumu prokurors nebija gaidījis. Šis Lietuvas komandants izrādījās īsts atradums…

Savulaik Justa priekšnieki savos vērtējumos bija pārlieku optimisti. Tie rakstīja, ka ģenerālim nepiemīt trūkumi… Raksturs stingrs, nekādu vājību. Izrādījās — vērtētāji kļūdījušies… Viens trūkums tomēr bija — sava āda dārgāka par virsnieka godu… Tās dēļ var darīt visu, arī kļūt par nodevēju…

Pievērsies Jekelnam, Zavjalovs šķelmīgi noprasīja: "Justs runā pa​tiesību?"

"Nē," sekoja atbilde. "Justa liecību nevaru apstiprinat. Tā pārlieku juceklīga…" Šķita, Jekelns ar grūtībām apslāpē dusmas… Bridi paklusējis, viņš izgrūda: "Šis cilvēks apzināti runā nepatiesību. To viņš dara, lai slēptu pats savu līdzdalību cīņās ar partizāniem."

Zavjalovs varēja triumfēt. Konfrontācija izdevusies… nu šie abi plūksies uz nebēdu — spēj tik pierakstīt!

Sekoja vēl viens jautājums. Atbilde pārsteidzoša. Liecinieks stāstīja par Jekelna attieksmi pret lietuviešiem: "Tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešā gada vasarā vai pavasarī piedalījos kādā apspriedē.

Pulcējāmies Kaunā. Runājām par vietējo mobilizāciju leģionā. Uzstājās arī Jekelns. Viņš tik negatīvi izteicās par lietuviešiem, lamāja tos vienā laidā: nevēloties dienēt, kalpot Vācijai! Apspriede beidzās ar Jekelna pavēli: izķemmēt lielos mežu masīvus; visus, kuri liksies aizdomīgi, nošaut uz vietas… Nekādas izmeklēšanas un tiesas… Tieši tā arī teica: "Mežā noķertos lieciet pie sienas. Pāris simtus nošausim, pārējie paši izlīdīs kā utis no kažoka…""

"Vai Justs pareizi liecina?" Zavjalovs vaicāja. "Teicāt šādus vārdus?" Jekelns izskatījās apstulbis.

Justa daiļrunība pārsteidza. "Jā," ģenerālis izgrūda. "Šāda apspriede tiešām notika… Tikai ne četrdesmit trešā gada pavasarī, bet četrdesmit ceturtā gada aprīli vai maijā. Runājām nevis par leģionu, bet lietuviešu policijas veidošanu. Arī par meža ma​sīviem taisnība… Tāda runa bija…"'35 Konfrontācija spīdoša. Zavjalovs jutās apmierināts. Pārliecība — viennozīmīga. Justs jāuzklausa tiesā, jāpratina kā liecinieks… Apsūdzētais no viņa nesanāks. Vismaz šajā procesā nē… Pierādījumu pamaz. Arī laika nav atlicis. Gan jau paspēs to notiesāt… Arī par Ditfurtu nav skaidrības. Varbūt vēl atlabs?! Varbūt spēs nostāvēt tiesas priekšā?!

Justu uz tribunālu izsauca 28. janvāra rītā. Divu konvojnieku pavadībā zālē ieveda sirmu, bārdainu večuku. Ne vēsts no kādreiz tik respektablā militārā atašeja. Vēl pavisam nesen viņa formas svārkus rotāja ģenerāļa uzpleči. Uz apkakles atlokiem ozollapu uzšuves. Pie krūtīm ārzemju dāvātie ordeņi — somu Baltās Rozes I klases bruņinieku krusts, Viņa Gaišības Ungārijas karalistes pavaldoņa piešķirtā goda zīme. Un kur tad vēl pašmāju ordeņu lentītes, vācu ērglis ar kāškrustu nagos. Nekas nav palicis no bijušās godības. Kādreiz tik gludi skūtais diplomāts līdzinās katordzniekam. Uz galvas pāris šķipsnas sirmu matu, toties bārdas rugāji vareni. Tie pilnībā mainījuši sejas veidolu. Pat sieva nepazītu. Arī acu

skatiens mainījies. Zudusi augstprātība. Uz tiesu raugās saspringtas, zibošas ačeles. Vienīgi uzacis tikpat melnas kā agrāk. Skats nedaudz komisks: mati balti, bārda sirma, bet uzacis melnas. Pats stāvs salīcis un kalsns, gandrīz vai sažuvis…

"Jūsu uzvārds?" Pankratjevs lietišķi noprasīja.

"Justs."

"Vārds?"

"Emīls."

"Pakāpe?" "Ģenerālmajors."

Liecinieka balss skanēja pilnīgi bezkaislīgi, ne pacēlumu, nc kritumu… Šķita, viņš atbild savam komandierim, nevis tribunāla priekšsēdētājam. Nevar noliegt — kaut kas šajā cilvēkā mājoja, kaut kas no krama, kaut kas tvirts un nesalaužams… Jā, viņš varēja "locīties", aprunāt, galu galā atriebties. Taču pastāvēja kāda neredzama robeža, kāda smalka dvēseles stīga, kuru ģenerālis nekad nepārkāps. Justs šo "stīgu" vēl nodemonstrēs… Nodemonstrēs pārsteidzoši un negaidīti.

Kā jau bija gaidāms, Jekelnu liecinieks nežēloja, bet uzbruka tikpat sparīgi kā vēl nesen "stūra mājā". Arī par lietuviešiem parmeta… "Šo tautu es pazistu. Pavadīju Lietuvā vairākus gadus. Vēl pirms kara, kā Vācijas militārais atašejs… Vajadzēja taču saprast, ka ar leģionu nekas nesanāks. Neatradīsies neviens lietuvietis, kas tajā dienēs. Valsts taču par deviņdesmit pieciem procentiem katoļticīga!" pagriezies pret Jekelnu, Justs deklarēja.134 Tālāk sekoja vesela tirāde par to, kā Jekelns cīnījies ar partizāniem, kā apkarojis mierīgos iedzīvotājus. Bija jūtams, ka liecinieks aizrāvies…

Monologu pārtrauca Pankratjevs. "Sakiet, lieciniek, kā jūs, vācu armijas ģenerālis, vērtējat tādu izrēķināšanos ar mierīgiem iedzīvotājiem?"

Jautājums vietā… Pēc tādiem vārdu plūdiem jāseko vērtējumam. Justs pieņēma šo izaicinājumu.

Pagriezies pret Jekelnu, liecinieks skaļi un skaidri, uzsverot katru vārdu, noskaldīja: "Jāatzīst, ka šī Jekelna darbošanās radīja manī sašutumu."

Atbilde pārsteidza. Zāli pārskrēja tāda kā šalkoņa.

"Tas taču vērtējams ka noziegums," Pankratjevs turpināja, tad brīdi paklusēja un piebilda: "Saskaņā ar visu valstu likumiem."

"Pēc manām domām, jā," Justs piekrita.

Dzirdot šos liecinieka vārdus, zāle vairs nevaldījās. Sēdošie cits citam bikstīja sānos, skaļi kaut ko teica un izbrīnā raudzījās uz liecinieku. Emocijas pārauga troksni. Ari priekšsēža briļļu stiklos iezibsnlja pa viltīgai uguntiņai. Viņš varēja justies apmierināts. Jautājums trāpījis mērķi. Bijušais diplomāts atbildējis necerēti tieši.

Panākumu iedvesmots, Pankratjevs uzdeva nākamo jautājumu: "Sakiet, lieciniek, jums taču zināma apsūdzētā Pavēla izturēšanās pret padomju karagūstekņiem?"

Pēc brīža sekoja tikpat noteikta atbilde: "Ar pilnu pārliecību varu apgalvot, ka ģenerālim Paveļam nav nekāda sakara ar to, kas darījās četrdesmit pirmā — četrdesmit otrā gada ziemā. Viņš šo posteni ieņēma jau vēlāk."

"Kas jums dod pamatu tā apgalvot?" Pankratjeva balsi jautās ignums.

"Man bija saruna ar toreizējo nometņu inspektoru. Laikā, kad gūstekņiem klājās visgrūtāk, Pavels vēl nebija amatā…"

Strīdā iesaistījās prokurors. Uzmetis lieciniekam iznīcinošu ska​tienu, Zavjalovs stingrā balsī nobēra: "Ko? Tad iznāk — Pavels nav vainīgs?! Izmeklēšanā jūs teicāt ko citu!"13' Taču viss velti. Lai kā Justu tincināja un kaunināja, ģenerālis palika pie sava. Pavels nav vainīgs — un punkts. Viņš bija parādījis savu raksturu. Ne visu šajā lietā varēja prognozēt…

Cita lieta — Jekelns. Justs šo cilvēku apsūdzēja visos pasaules grēkos. Arī Jekelns nepalika parādā.

Pretrunu Justa liecībās netrūka. Liecinieks jauca notikumus, uzvārdus, norises vietas un laikus. Jekelns to veikli izmantoja. Jautājums pēc jautājuma, un "bilde" pavisam cita… Justa apgalvojumi drūp. Nu kaut vai tie paši partizāni, ar kuriem Jekelns Lietuvā cīnījies! Agrāk Justs apzvērējis, ka partizāņu Lietuvā nemaz neesot. Tagad saka ko citu… Vai šādām liecībām var ticēt? Ja ģenerāli tiesātu zvērinātie, spriedumu grūti paredzēt.

Arī pats Justs nav bez grēka. "Kurš formējis darba bataljonus? Kurš "izvilcis" šos desmitus tūkstošus no lietuviešu tautas?"138 retoriski vaicāja apsūdzētais. Jautājums nepatīkams. Apsūdzētais iet uz visu banku… Kas Jekelnam ko zaudēt?! Viņš var atļauties jebkādu jautājumu. Arī atmiņa ģenerālim lieliska.

Spēj tik piefiksēt, ko apsūdzētais stāsta.

Vēlāk ļaudis runāja, ka Jekelns lieciniekam pārmetis ari ebreju iznīcināšanu.lw Tā nu gan nebija tiesa. Ne tāda jautājuma, ne atbildes.

Beigusi pratināšanu, tiesa izsludināja pārtraukumu. Abu strīdnieku dialogs prasījis daudz spēka.

Jāatvelk elpa…

Vēl pirms starpbrīža īsa pavēle komandantam. Jāaizved liecinieks. Konvoja ielenkts, Justs pameta sēžu zāli. Arī viņš cietumnieks. Tāds pats kā tie uz apsūdzēto sola.

1946. gada aprīlī ģenerāli nogādāja atpakaļ uz Viļņu.140 Ar viņa lietu tīrais negals — izmeklēšana kaut kā nevedās, ne īstas apsūdzības, ne pierādījumu. Ar vienu abvēru tā kā par maz, prasījās vēl zvērības, laupīšanas… Izmeklēšanu vairākkārt pagarināja, pratināja caurām naktīm, pat gulēt ļāva tikai divas trīs stundas. Pašās septembra beigās noformēja apsūdzību.'41 Galvenais pārmetums — darbība vācu izlūkdienestā. Viss parējais — tukšas frāzes un likuma panti.

Kara tribunāla sēdi noturēja 1946. gada 2. novembrī. Process slēgts: tikai tiesneši, apsūdzētais un konvojs. Ne prokurora, ne advokātu. Pat liecinieka neviena. Uzklausīja pašu apsūdzēto. Justs savu vainu atzina daļēji. Atzina to, ko nevarēja noliegt. Jā, bijis Lietuvas drošības apgabala komandants, formējis lietuviešu frontes vienības, bijis izlūkdienesta darbinieks, savulaik gatavojis Rumānijas armiju, spiegojis Latvijā un Lietuvā, darbojies pret Padomju Savienību. Tas arī viss. Nekādu zvērību, partizāņu vai citu noziegumu. Visa tiesas izmeklēšana — nedaudz vairāk par stundu. Sēdes beigās — pēdējais vārds. Tajā apsūdzētais pārspēja pats sevi. Ģenerālis atzina, ka spiegojis Padomju Savienības laba… Vēl pirms kara!

Justs nosauca pat kontaktpersonu — kādu vēstniecības padomnieka palīgu Pozdiļekovu. Uzskaitīja arī ziņas, ko sniedzis: infor​mējis krievus par armijas vienību dislokāciju.

"Ar mierīgo iedzīvotāju iznīcināšanu man nav nekada sakara. Lūdzu, nosakot man sodu, ņemt to vērā!"142 Ar šiem vārdiem apsūdzētais savu īso uzstāšanos beidza.

Vēl pēc stundas pasludināja spriedumu. Augstākais soda mērs. Nošaušana.

Kā kuriozs — piebilde, ka sods piemērots bez mantas konfiskācijas.143 It kā Justam būtu ko konfiscēt…

Soda izpilde aizkavējās gandrīz par trim mēnešiem… Ģenerālmajoru Emīlu Justu nošāva 1947. gada 21. janvārī. Ģenerāļa sievai Annelīzei par vīra nāvi paziņoja pēc divdesmit diviem gadiem…144 Vēl pēc gadsimta ceturkšņa Justa mirstīgās atliekas ekshumēja. Viņš aprakts vienā bedrē ar lietuviešiem, kurus apšāva par pretpadomju darbību.145 Pārtraukumam beidzoties, tiesas komandants aicināja nākamo liecinieku. Pie mikrofona nostājās slaids, izskatīgs cilvēks. Tumši brūni mati, pelēkas acis, augsta piere. Arī skatienā apņēmība. Tas vieš uzticību. Labi piegulošs, tumši pelēks uzvalks. Balts krekls un rūpīgi piemeklēta kaklasaite. Viss atbilstīgi tā laika pieticīgajām iespējām.

Tiesas priekšā nostājies Zemkopības tautas komisariāta pārvaldes priekšnieks Jānis Kauliņš.

Lieciniekam tikai 35 gadi, taču amats respektabls. Jaunā vara viņam uzticas. Arī biogrāfija tīra. Uzticība iegūta jau četrdesmitajā gadā. Jaunais agronoms — padomju aktīvists — jaunās dzīves cēlāju rindās.

Kauliņš noticējis tās solījumiem. Noticējis "tais​nīguma un labklājības" valstij.

Varām mainoties, straujš likteņa pavērsiens. Vācu drošības policija arestēja Kauliņu jau 1941. gada 2. jūlijā. Sekoja gads Centrālcietumā, pēc tam Salaspils nometne. No 1943. gada 23. februāra atkal Centrālcietums. Kara beigas ieslodzītais sagaidīja Štuthofā. Gandrīz četri gadi pavadīti cietumos un koncentrācijas nometnēs. Sekoja ilgi gaidītā atbrī​vošana un ceļš atpakaļ uz Rīgu.146 Kad tiesas priekšsēdis jautāja, kādā valodā liecinieks runās, sekoja strikta atbilde: "Latviski!"

Tikpat strikta arī liecība: pirmās aresta dienas — pazemojumi. Ņirgāšanās. Sitieni ar gumijas nūjām, zābaku spērieni. Neskaitamas pratināšanas un mocības. Kauliņš liecināja par cietuma ikdienu. Stāstīja kaismīgi un pārliecinoši.

"Sakiet, vai SS virsnieki arī apmeklēja Salaspils nometni?" pagriezies pret liecinieku, prokurors jautāja.

"Jā!" cieti noteica liecinieks. Jautājums precīzs un mērķtiecīgs. Ari atbilde kategoriska. Tieši tas, kas vajadzīgs. Ko līdz Kauliņa liecība, ja tā nekalpo mērķim? Prokuroram jāpierāda, ka visā vainojams tieši Jekelns, neviens cits… Šajā apstāklī visa procesa sāls…

"Sakiet, apsūdzētais," Zavjalovs turpināja, "jūs dzirdējāt Kauliņa liecību. Viņš stāstīja, ka eksekūcijās pedalījušies SS virsnieki. Vai tas notika pēc jūsu pavēles?"

"Nē… Pēc manām pavēlēm neviens virsnieks netika sūtīts uz nometnēm. Cietumi, nometnes bija SD un gestapo ziņā. Es tur nejaucos."

"Vai tad SD priekšnieks nebija pakļauts jums?" prokurors neat​laidās.

"Tikai teritoriāli… Visas pavēles nāca no Berlīnes…"

"Jūs taču pieņēmāt ziņojumus?"

"Mani tikai informēja!" Jekelns bezkaislīgi atcirta.

"Kāpēc tieši jūs? Kāpēc ne citus, piemēram, Justu?" Zavjalovs kļuva izsmējigs. Balsī azarts un degsme. Viņam jāpanāk atzīšanās…

"Tāpēc ka biju augstākais SS un policijas vadītājs Ostlandē," aizkaitināts izgrūda apsūdzētais.

"Tieši tas jau mani interesē!""' platā smaidā atplauka Zavjalovs. Ari zāle uzspurdza smieklos.

Prokurors bijis uzdevuma augstumos. Ticis galā ar šo ietiepīgo un uzpūtīgo āzi… Nav ko teikt! Malacis!

Programma izpildīta simtprocentīgi.

Arī Kauliņš gavilē. Pienākusi atmaksas stunda. Viņš atspēlējies par visu. Taisnība uzvarējusi. Taču jaunais censonis vēl nezina, kādus pār​baudījumus gatavo dzīve…

Kartējais likteņa pavērsiens jau pēc dažiem mēnešiem. 1946. gada novembrī jaunā vara apsūdz Kauliņu smagā "noziegumā". Bijušais politieslodzītais "nodevis" dzimteni… Atrazdamies Salaspilī, uzkalpojies līdz barakas vecākajam, bijis skarbs un nežēlīgs…14S Kā radusies šāda apsūdzība? Grūti pat atbildēt… Varbūt kāds no bijušajiem likteņa biedriem?

Nometnes mala savu upuru prātu, mala kā dzirnakmeņi. Neviens neiznāca ārā tāds, kāds bijis. Katram jāiziet pazemošanas un degradācijas kurss. Dzīve tiek pārrauta… Pastāv divas pasaules — "tur ārā" un "šeit iekšā". Sākotnējā adaptācija — briesmīga. Cietākām jākļūst ne vien rokām, arī dvēselei. Daudzi notrulināja jūtas. Līdzīgi kā karā. Nežēlīgi smiekli, brutāls žests — vienīgais aizsardzības līdzeklis.

Līdzeklis, lai nekristu histērijā vai nesajuktu prātā. Daudzi attīstīja sevī nežēlību līdz pat sadismam.

Ieslodzītā ļaunākais ienaidnieks — pats ieslodzītais. Barakas pārpildītas. Dzīve vienmuļa. Ikdienas rīvēšanās drausmīga. Tādas sīkas laipnības kā "paldies" un "lūdzu" jāaizmirst. Viena vienīga neremdināma vēlme — atriebties. Atriebties mo​cītājiem, līdzbiedriem. Sava veida aizsargmehānisms pret bezpalīdzību.149 Bet varbūt apsūdzības iemesli pavisam citi? Jaunā vara netic nevienam. Katrs, kas cietumā vai nometnē palicis dzīvs, — nodevējs vai spiegs. Savādi cilvēki atnākuši no Austrumiem. Ne tiem tikuma, ne goda. Viens vienīgs aizdomīgums un brutāls spēks. Tad vēl augstprātība. Tāda pati kā vāciešiem.

Pirmā Kauliņa aizturēšana beidzās neveiksmīgi. Upuri paglāba nojauta un septītais prāts. Šīs maņas asinātas vēl Salaspilī un Štuthofā.

Bijušo politieslodzīto un Jekelna apsūdzētāju 1949. gada 13. jūnijā arestēja Valsts drošības tautas komisariāta viri. Apcietināšanu sankcionēja Iekšlietu karaspēka prokurors justīcijas pulkvedis Višņakovs.

Savu roku pielika arī valsts drošības ministra vietnieks pulkvedis Kozins. Tad vēl virkne mazāku garu: vecākais izmeklētājs kapteinis Korčemkins, nodaļas priekšnieks Pavlovičs un izmeklēšanas pārvaldes vadītājs majors Pešehonovs.130 Bēdīgi slaveno doktoru Langi nomainījuši citi viri. Taču būtība saglabājusies.

Represiju rats griežas bez mitas. Arests seko arestam. Pirmo apcietina Natāliju Liepiņu. Pēc mēneša — viņas dēlu Gvido. Abus kā bīstamus "noziedzniekus". Snieguši palīdzīgu roku "dzimtenes nodevējam" Kauliņam, devuši pajumti un pārtiku.

Reizē ar Kauliņu apcietina brāļus Zariņus — Jani un Arvīdu. Arī tie "Kauliņa bandas" locekļi.

Abiem dēliem seko tēvs — Teodors Zariņš. Veco "kulaku" arestē par "neziņošanu": rūdītais varas naidnieks slēpis savus bērnus…

Apcietina arī Juri Ulānu, Alfrēdu Nakeli un Eduardu Promultu. Visus par līdzdalību. Palīdzējuši "galvenajam noziedzniekam" Kauliņam. "Naidnieku" ķeršana pārvērtusies dīvaina sporta… Brīžiem šķiet, ka visi šie pešehonovi, kozini un korčemkini slēguši derības, savstarpēji sacentušies, kurš vairāk izķers Liepiņus, Zariņus un Kauliņus… Visu Latviju pārvērtuši vienā vienīgā cilvēku medību laukā…

1949. gada 27. augustā visiem deviņiem noformēja apsūdzības. Sekoja kāda justīcijas kapteiņa rezolūcija: lietu nosūtīt sevišķai apspriedei. Sodīt bez tiesas! Abiem Jāņiem — Kauliņam un Zariņam — pa divdesmit pieciem gadiem. Pārējiem pietiks ar desmit…151 Kārtējais posms Jaņa Kauliņa dzīvē noslēdzās.

Savu reabilitāciju viņš vairs nesagaidīja." Dēlu nesagaidīja arī Līne Kauliņa. Pārcietis vācu koncentrācijas nometnes, šis lepnais, izskatīgais cilvēks gāja bojā krievu cietumos. Neapskaužams liktenis. Labākie dzīves gadi pavadīti ieslodzījuma. Tur arī nāve sagaidīta. Kauliņu dzimtas koks aprāvies…

Procesa trešās dienas pievakarē zālē ieveda kādu meitenīti. Ģērbusies vienkāršā rūtotā kleitiņā ar melnu apkaklīti, viņa stāvēja līdzās kādai vecākai dāmai. Tumšās, mirdzošās acis ar izbrīnu raudzījās cilvēkos. Lieciniece ieradusies no Viļņas. Publikas skatienu pavadīta, bikli apsēdās pie tulku galda.

Salikusi rokas kā uz skolas sola, viņa saspringti vērās tiesnešos. Šoreiz formālā procedūra izpalika…

Bērns taču… Uz tiesu ieradusies skolniece — Arjana Pape.** "Sakiet, kā vācieši izturējās pret iedzīvotājiem?" vēlīgā balsī iejautājās Pankratjevs. "Pastāstiet mums…"

Uzmetusi acis līdzās sēdošajam virsniekam, lieciniece mazliet nedroši iesāka: "Piedzimu tūkstoš deviņi simti trīsdesmit astotajā gadā. Mans tēvs bija ārsts, māte skolotāja. Tēvu iesauca poļu armijā. No tās viņš vairs neatgriezās. Vēlāk ienāca vācieši. Mēs ar māti palikām Viļņā. Nedrīkstējām iet pa ietvi.

Tikai pa renstelēm. Arī zvaigznes jānēsā. Viena priekšā, otra uz muguras. Sāka ķert vīriešus. Cilvēki stāstīja, ka tos vedot uz nošaušanu. Četrdesmit pirmajā gadā paklīda baumas, ka ebreji uzbrukuši vācu karavīriem. Pēc tam mūs izdzina uz ielas, aplenca un kaut kur veda. Visus ebrejus savāca… Sākumā dzīvojām uz ielas. Vēlāk dabūjām istabiņu. Vācieši nāca bieži, ņēma cilvēkus un aizveda. Četrdesmit ceturtajā gadā visus bērnus līdz desmit gadu vecumam sapulcināja uz laukuma… Teicās, ka vedīšot uz medpunktu… Mātes klāt vairs nelaida… Tā mēs ar mammu šķīrāmies… Viņa taču saprata, ka mūs ved uz nošaušanu…"152* ļ. Kauliņš un pārējie lidzapsūdzētie reabilitēti ar LR Augstākās Tiesas Prezidija 1992. gada 14. decembra lēmumu |sk. LVA, 1986. fonds, 1. apr., 38865. lieta, 21.-23. lpp.).

[1] [24] tā laika prese neprecīzi dēvēta par Marjanu Papi.

Lieciniece runaja skaidrā un skanīgā balsi. Šķietami bez emocijām. Pārdzīvojums spēcīgs. Zālē kapa klusums. Ja vēl pieaugušais tā liecinātu, bet runāja taču bērns, stāstīja dvēseli un prātu stindzinošas lietas… Un visu mierīgā, nosvērtā balsī… Tikai, kad liecība beidzās, meitenei acīs asaras… Iespaids tik dziļš, ka nav pat jautājumu. Ari prokurors klusē.

Mazās Arjanas liecība — viens no procesa emocionālākajiem brīžiem. Pārdzīvojums, kas neprasa pierādījumus. Pēc šādas liecības argumenti kļūst lieki… Prokurors pārspējis pats sevi.

Liecinieci varēja nepratināt. Papes liecība iekļauta Ditfurta apsūdzībā. Tā kā ģenerālis sasirga, pierādījums atkrita. To varēja neizman​tot. Taču prokurors izlēma citādi… Izlēma un uzvarēja…

Avīzes rakstīja, ka tikai brīnums palīdzējis bērnam izglābties no nošaušanas.'5'1 Taču brīnuma nebija… Meiteni izglāba cilvēki. Kad konvojs bērnus lādēja vilcienā, Arjana palīda zem vagona, nemanīta šķērsoja sliedes un nokļuva blakus ceļā. Mazo bēgli ievēroja strādnieki, tādi paši ieslodzītie, starp tiem arī kāds Arjanas mātes paziņa — tēvocis Ļevijs. Viņš pierunāja vācu apsargu, lūdzās un dievojās, līdz vācietis piekrita. Pasaucis meiteni, tas uztraukumā noteica: "Ja tev ir kur iet, tad ej! Tikai pēc iespējas ātrāk! Lūk, pa šo šķērsielu… Un esi uzmanīga!"

Mazo Arjanu paglāba auklīte — Dobrovoļskas kundze. Sagādāja meitenei jaunu dzimšanas apliecību. "Nokrustīja" par polieti un paslēpa pie radiem.154 Brīnums bija noticis… Noticis, pateicoties kādam žēlsir​dīgam vācu karavīram un vienkāršai poļu sievai.

Ebreju iznicināšana satrauca Zavjalovu. Šis jautājums urdīja prātu un sirdi. Vēl pirms izmeklēšanas beigām prokurors pieprasīja kādu vēstuli. Dokuments — briesmīgs. Divu sieviešu pirmsnāves vēstule, adresēta brāļiem un māsām. Tajā kāds lūgums, kāds svēts vēlējums. Abas sievietes lūdz atriebties — atriebties par neģēlībām, kas pastrādātas…

Vēstulē stāsts par kādu polieti — "atraitni Marisju". Notikums banāls… Pulciņš ebreju slēpies no iznīcības, pārtiku gādājusi jau minētā Marisja, apmaiņā pret ēdienu devuši drēbes, kažokādas, veļu…

"Vēlāk Marisja pieprasījusi zeltu, piecus kilogramus. Ja nē, izdošot gestapo. Noteica pat termiņu…

Daļu no prasītā savācām, lūdzām vēl laiku, aizsūtījām parlamentārieti, kādu astoņgadīgu ebreju meiteni.

Bērns vairs neatgriezās… Marisja pievāca visu: zeltu, pulksteņus, gredzenus, brošiņas… Visu, ko sūtījām…

Pēc dažām dienām atnāca vācieši un lietuvieši. Grūti pat aprakstīt tās mocības, ko pārcietām. Šo vēstuli sūtām ebrejiem. Lai tie atriebjas, nogalina vismaz kādu no neģēļiem. Savas tautas vārdā pieprasām, asarām acīs lūdzam: atrie​bību un vēlreiz atriebību!

Vēstuli rakstām poliski. Ja kāds to atrastu ebreju mēlē, droši vien sadedzinātu. Taču poliski izlasīs — izlasīs un nodos ebrejiem. Kaut kas ar šo neģēli jādara! Tik daudz nevainīgu asiņu izlējusi! Grēkojusi savā un bērnu vārdā! Lai cieš arī viņas atvases — divi zēni un meitene! Lai vismaz šie trīs atmaksā par trīsdesmit mūsu bērnu nāvi! Vēlreiz lūdzam — nežēlojiet šo bābu… Uzvārdu nezinām, bet dzīvoja Lielajā Poguļankas ielā trīsdesmit četri…

Palieciet sveiki! Ar Dievu! Visu pasauli saucam pēc atriebes…

Raksta Gurevičs un Ass."155 Pāris atšķirīgu likteņu. Tikpat dažādas arī nostājas. Kurš uzņemsies izsvērt? Kam pietiks drosmes nosodīt? Ir lietas, ko nepiedod… Vai tad taisnīga atriebe nav svēta?!

1944. gada rudeni vācu karaspēks pameta Rīgu. Armijai sekoja tūkstošiem bēgļu. Prom devās daudzi. Kurš labprātīgi, kurš piespiedu kārtā. Vāciešiem sava politika. Avīzes to vien kliedza: aiz tankistiem sekos čekisti… Vai esat aizmirsuši Baigo gadu? Arī tad bija solījumi. Kas tiem sekoja? Viltus, krāpšana un varmācība… Tūkstošiem zaudētu dzīvību…

Protams, grūti šķirties no ierastās dzīves. Bēgļu gaitas nav joka lieta… Tuvojas ziema. Tuvojas aukstums. Šur tur vēl atskan balss — lai vai kas, es palieku šeit… Tādiem gribas jautāt — vai boļševiku laiks jums licies par maigu? Gribat vēlreiz pārbaudīt Dieva labvēlību? Vācieši taču neaiziet pavisam…

Mums paliek Kurzeme — tā mūsu šodienas Latvija. Paliek apsūdzības un naids…

Arī Jekelns publicējis paziņojumu. Tā teksts visai skarbs: tiem, kas nevēlas aizbraukt, liks to darīt piespiedu kārtā.156 Tic nav tukši vārdi. Ģenerālis zina, ko runā! Viņš nevēlas, lai krievi mobilizētu latviešus… Viņš negrib, lai iedzimtie nostājas naidnieka pusē… Tāpēc visiem jāeva​kuējas! Ari priesteriem…

1944. gada 22. septembri galvaspilsētu atstāja Rīgas bīskaps Jānis Garklāvs. Arī bīskaps kļuvis par bēgli. Nu pareizticīgo saime Dieva un Nikolaja Makedonska [25] ziņā. Turpmāk viņš vadīs eparhālās lietas, tā noteicis bīskapa Jāņa dekrēts.157 Garklāvs to parakstījis dienu pirms aizbraukšanas.

Makedonskim jau pāri astoņdesmit, dzīves pieredze — milzīga. Pārcietis divus karus, revolūcijas.

Varbūt jaunā vara saudzēs, neaiztiks? Taču vara nesaudzē nevienu. Katram sava atbildība. Arī Makedonskim! Viņam pavēlēs iet uz tiesu — iet un liecināt… Pirmā pratināšana jau 1945. gada 29. decembrī.15Я Jāstāsta par vācu laikiem. Jāliecina par okupantu zaimiem un ļaundarībām… Arī pratinātājs varen dedzīgs — kāds SMERŠ darbinieks Andrejs Buglaks. [26] vēl pajauns cilvēks ar kapteiņa uzplečiem.

Tieši pēc mēneša vecais priesteris stājās tiesas priekšā. Āriene varen iespaidīga — kupla, sirma bārda, gari, cieši pieglausti mati. Uz krūtīm masīvs sudraba krusts. Tad vēl melnais talārs, skats gandrīz kā diev​namā. Tikai ikonostasa vietā — zaļa plīša galds. Arī tiesa ne pastarā, bet cilvēku…

Jau ieraugot Makedonski, Pankratjevs nokomandēja: "Cilvēks jau gados. Pasniedziet viņam krēslu!

Atļausim Makedonskim sniegt liecību sēdus."

"Kas jums zināms par vācu izdarībām?" priekšsēdis jautāja. "Kur dzīvojāt okupācijas laikā?"

"Rīgā," nedaudz satraukti atbildēja liecinieks. "Visu laiku dzīvoju Rīgā. Mans amats — eparhālās padomes priekšsēdētājs."

"Pastāstiet par vācu attieksmi pret pareizticīgo baznīcu!" Liecinieks sāka ar Tihvinas Dievmātes ikonu. Stāstīja, kā metropolīta Sergija uzdevumā to slēpis, kā ikona aizvesta uz Vāciju, kāda bijusi tās vērtība un nozīme.159 N.Makedonskis 11865—19541.

[1] * Izmeklētājs Andrejs Tarasa dēls Buglaks. Dzimis 1913. gada Zbušinas ciema Baltkrievijā.

Partijā no 1939. gada. Kara laikā dienējis Centrālās armijas grupas izmeklēšanas daļā |sk. ГЛ1'Ф, картотека работников МГБ, N" 5304|.Batjuška gan neminēja, ka Dievmātes svētbildi no iznīcības paglābuši vācieši. Riskējot ar dzīvību, iznesuši no degošās baznīcas. Tāpat ne vārda par Jāņa Garklāva lomu. Tieši bīskaps ikonu aizveda uz Vāciju, bet vēlāk uz Ameriku. [27] Makedonskis runāja skaistā, dziedošā balsī. Arī tembrs tāds samtains. Šķit?, runātājs aizmirsis par tiesu. Uzskaitījis dažus gadījumus, kad baznīcām noņemti vara zvani, mācītājs pārgāja pie "slidenākas" tēmas — vācu represijām pret garīdzniekiem…

"Nekādu īpašu varmācību nebija," Makedonskis iesāka. "Varbūt daži atsevišķi gadījumi…"160 Dzirdot šos vārdus, tiesneši saskatījās, arī prokurors satraukts: ko tas vecis tur runā? Vai viņam netika stāstīts?! Mācīja taču, kā liecināt! Ko stāstīt un ko ne… Bet še tev! Muld savu muldēšanu…

Sirmais liecinieks laikam juta, ka nošāvis greizi, jo nākamie vārdi soģus nomierināja: "Janvāra beigās vācieši paziņoja, ka visai garīdzniecībai jāevakuējas. Bīskaps gan iebilda. Teicās to nedarīt…

Nevar tā pēkšņi pamest draudzi… Taču protesti nelīdzēja. Sākotnēji viņu aizveda uz Liepāju, bet vēlāk uz Vāciju. Septītajā oktobri arī citus aizdzina. Taču atradās ļaudis, kas izvairījās. Paveicās arī Trubeckojam.* * * Izvairījies no vāciešiem, protohierejs Nikolajs Trubeckojs krita krievu gūstā. 1944. gada 21. oktobrī viņu arestēja NKVD. 2003. gadā Jāņa Garlilāva audžudēls Sergejs Garklāvs (īstajā vārdā Sergejs Kožcvņikovsl Tlhvinas Dievmātes svētbildi atdeva Krievijai. Uz īsu brīdi to varēja apskatīt arī Rīgā. Viņu noslēpa kāds laivinieks."

Makedonska uzstāšanās īsa. Pat jautājuma neviena. Ko tādam prasīsi? Sarunās vēl kādus debesu brīnumus! Pie izmeklētāja stāstījis ko citu, tur cienīgtēvs liecinājis "pareizi". Stāstījis par "šausmām", ko piedzīvojusi pareizticīgo baznīca, kā vācieši "slēguši dievnamus, arestējuši un vajājuši mācītājus…"161 Taču tiesā viss aizmirsies! Aizmirsies — kas un kā jāstāsta…

Taču kam negadās. Vecais priesteris tāds pats ķīlnieks kā citi. Viņam nav kur dēties. Jau 1945. gada 20. aprīlī drošībnieki aizturēja mācītāja dēlu — arī Nikolaju.162 Makedonski, jaunāko, vainoja "noziedzīgās" darbībās. Vēl Latvijas laikā iestājies Krievu biedrībā — "pret- padomju organizācijā". Nu

laiks atbildēt. Sodīt vai nesodīt — tas jaunās varas ziņā. Dēla nākotne arī tēva rokās… Viss atkarīgs no priestera liecības Jekelna prāvā.

Vai Makedonskis viens šādas dilemmas priekšā?! Liecinieku saraksta augšgalā vēl kāds pareizticīgo mācītājs — Andrejs Jansons* no Alūksnes. Ari viņš, pretēji savai pārliecībai, liecinājis, ka vācieši apspieduši pareizticīgo tautu, vajājuši reliģiju un priesterus.1"3 Šodien var tikai minēt, kādus dvēseles spēkus tas no viņa prasījis. No pieciem mācītāja bērniem četri cietuši no krievu zvērībām. Meitu Lidiju izsūtīja 1941. gada 14. jūnijā. Izsūtīja kā Latvijas armijas eskadrona komandiera sievu. Dēlus Viktoru un Jēkabu notiesāja 1944. gada rudenī. Abus par "dzimtenes nodevību". Vienam desmit, otram piecpadsmit gadu. Jēkabu sodīja jau pēc tēva nāves — 1951. gada 27. aprīlī. Ari viņš "nodevējs". Sods visbargākais — divdesmit pieci.* * No pieciem bērniem paglābies tikai viens. Laime uzsmaidījusi vienīgi Nikolajam Jansonam. Bilance šaušalīga: no pieciem — tikai viens! Cik bērnu jāizaudzina, lai spētu šajā zemē pastāvēt? Un tad vēl jāiet un jāliecina, cik jaunā vara laba un vācieši slikti… Iecere velnišķa… No Austrumiem atnākuši nevis cilvēki, bet zvēri. Ne velti ļaudis runāja, ka Staļins nīdis divas tautas — latviešus un poļus. Poļus par boļševiku vēsturisko sakāvi pie Varšavas. Zaudējuma dēļ cietis vadoņa prestižs. Uz latviešiem apvainojies Pilsoņu kara laikā. Kāds no latviešu komisāriem sāpīgi aizskāris Staļina pašcieņu.

Uz ģenerāļu tiesāšanu vecais mācītājs neieradās. Liecinieku pie- veikusi slimība.164 Pēdējais sitiens viņa pašcieņai izpalika. Jansonam paveicies… Nākamais uz liecinieku paaugstinājuma nostājās kāds Ivans Terentjevs* * *A. Jansons (1871—1948). * Lidija Kalniņa pilnībā reabilitēta 1991. gada 16. novembri; Viktors Jansons — 1998. gada 20. aprīlī; Jēkabs Jansons — 1992. gada 20. martā; Pēteris Jansons — 1996. gada 22. maijā (sk. LVA, 2002. gada 10. jūlija izziņa Nr. N-6221/J-57 — GAPA).

[1] * * I. Terentjevs (1904—1967). — vecticībnieks no Latgales. Ražena auguma vīrs. īsts krievu lācis. Pleci plati. Seja nedaudz robusta, bet labsirdīga. Ari viņš bijušais padomju aktīvists. Četrdesmitajā strādājis apriņķa izpildkomitejā, atbildējis par produktu sagādi. Vāciešiem ienākot, nokļuvis cietuma.

Vēlāk gan atbrīvots. No apcietinājuma izpestīja kads radinieks, kuram pie jaunās varas teikšana. īsi pirms ģenerāļu tiesāšanas Terentjevu no jauna arestēja. Šoreiz "savējie"… Par ko īsti, tā arī neviens nepaskaidroja. Varbūt neuzticējās?

Uz tiesu liecinieku atveda konvojs. Taisnā ceļā no Rēzeknes. Nopratināšana pavisam īsa. Prokuroru interesē Audriņi… Kurš un kāpēc izrēķinājies ar mierīgajiem iedzīvotājiem?

"Dzirdēju, ka Audriņu ciemā slēpušies padomju partizāni," lieci​nieks vēstīja.

"Stāsta, ka pirms izrēķināšanās noticis kāds incidents," Zavjalovs neatlaidās. "Ciemā ieradušies vācu zaldāti, dzēruši un ālējušies, izvarojuši sievietes. Divi policisti nogalināti. Lai to slēptu, rakstījuši ziņo​jumu: ciemā, lūk, slēpjoties partizāni…"

Jautājums retorisks. Prokurors jau izstāstījis fabulu, pateicis priekšā atbildi… Taču liecinieks klusē.

Beidzot Terentjevs izgrūda: "Par to es nekā nezinu…"

Atbilde strupa. Ko tādam vairs prasīsi. Ar to pratināšanu beidza.

Pēc pāris menešiem Terentjevu atbrīvoja. Taču īsi pirms lielās latviešu deportācijas no jauna arestēja. Noturēja cietumā gandriz gadu.165 Vara baidījās no šā cilvēka. Pārāk tiešs un spītīgs pēc dabas.

No tāda visu var sagaidit — ies un aizstāvēs vēl latviešus! Ar vietējiem krieviem nekad nevari būt drošs… Tie nav impērijas cilvēki…

Mūža atlikušo daļu Terentjevs nodzīvoja klusi un nemanāmi. Strā- daja par sargu. Dzīves vētru laiks bija beidzies.

1940. gada 27. aprīlī SS Rasu pārvalde saņēma kādu iesniegumu. Rakstītājs — Hanss Centgrafs.

Jauneklis pašos spēka gados. Ari dzīves gājums — nevainojams: reālskola, Berlīnes Universitātes Juridiskā fakultāte. Trīsgadīgs prakses laiks un armija. Karavīra iemaņas jau apgūtas, arī līgava sameklēta. Atlicis vēl kāds nieks — precībām nepieciešama atļauja: jāiziet rasu, veselības un lojalitātes

pārbaude. Zinīgi cilvēki baudīs stāju, gaitu, muskulatūru, ādas un acu krāsu, pat matu formu, arī vaigu kaulus — cik tie izteikti un plati. Ārstiem kritēriji stingri: ja kauli pārāk masīvi — slikti. Vēl sliktāk, ja mati čirkaini vai lokaini. īpaša vērība mandeļveida acu krokai — tā var norādīt uz ebrejību… Svarīga arī ādas krāsa. Sārti balta, ziloņkaula vai olīvbrūngana? Pazīmes rādīs domi​nējošo rasi…

Ari dzimumorgāni, spēja radīt pēcnācējus un dzemdēt. Viss tiek vētīts un pārbaudīts. Un kur tad vēl senči: vecāki, vecvecāki, viņu brāļi un māsas. Senču asinīm jābūt tīrām. Arī konfesionālā piederība svarīga. īpašas ailes iedzimtajām vainām. Kurlums, vājdzirdiba, deformēta pēda. Vilkarīkle. Jānorāda viss.

Pat gūžas locītavas izmežģījums. Ja pretendents sirgst ar gara slimību vai krampju lēkmēm — izredzes vājas… Precības tiks liegtas.

Kāpēc vairot kroplības un nepilnības? Nācijas spēks — tās veselībā. Taču Hansam Centgrafam nav jāuztraucas. Rases kopaina laba. Nav ne mazāko šaubu. Fiziskā kondīcija pieņemama. Mati — tumši blondi; acis — zaļganpelēkas; āda — sārti balta. Viss normas robežās. Arī līgavai nekādas vainas. Vēl daži sīkumi, un atļauja tiks dota. Dzimtas turpināšanai nekādu šķēršļu.166 Centgrafam tikai 29 gadi. Taču mundieri rotā veco cīnītāju uzšuve. Arī Ziemas saulgriežu svečturi viņš saņēmis. No 1929. gada nacionālsociālistu rindās. Partijā iestājies 18 gadu vecumā, trīsdesmit pirmajā to pametis… Iemesls saprotams — nacionālsociālisti zaudējuši… Vēlēšanu lauri citiem. Taču laiki mainās: zaudējumam seko uzvara, tās augļi saldi, uzvarai draugu daudz. Arī Centgrafs atgriezies.167 Šaubu brīdis īss, tomēr cilvēku tas raksturo. Ko līdz kareiviska stāja, ja nav uzticības? Tās trūkumu kompensē izveicība un rosība. Kurš atcerēsies vecus grēkus? Karam sākoties, Centgrafs jau SS tiesneša amatā. Stāja nevainojama, arī izglītība laba, pazīst cilvēkus, pieņem pārdomātus lēmumus. Tādam visi ceļi vaļā. Virsnieka gaitu sākums Ukrainā, pēc tam seko Rīga. Amats solīds — SS un policijas tiesas priekšsēdētājs. Vienlaikus tiesu darba uzraugs Minskā.'6s Viņa pārziņā lietas par karavīru un policistu noziegumiem.

Jau sākot ar Ukrainu, Centgrafs dienējis līdzās Jekelnam, atradies ģenerāļa pakļautība. Viņam apsūdzētā gaitas zināmas un saprotamas, arī juridiskās fineses skaidras.

Kara beigas Hanss Centgrafs sagaidija Kurzemē. Gūstā padevās 1945. gada 8. maijā Kabilē.16" Kārtējais posms jaunā jurista dzīvē beidzās. Kara gados uzkalpojies līdz pulkvežleitnantam, lēmis par citu likteņiem, spriedis tiesu un sodījis. Nu pats sodāmo kārtā. Centgrafa liktenis uzvarētāju rokās, te neviens netaujā pēc rases tīrības, arī iedzimtās kaites nevienu neinteresē. Jautājumu loks precīzs: kur un par ko dienējis? Kā pakļautībā strādājis? Tad vēl anketas dati, mantas stāvoklis un citi "sīkumi". Sevišķa interese par sievu, bērniem, vecākiem un radiem. Taujā pēc uzvārdiem un adresēm, visu rūpīgi pieraksta un reģistrē, pratina cītīgi. Brīžiem šķiet — karojis nevis viņš, bet sieva un bērni. Apjausma nāk vēlāk — radi kļuvuši par ķīlniekiem… Ja visi striķi trūks — ķersies pie sievas, bērniem. Izcils arguments. Tas pieveiks visstiprāko vīru. Par tēvu grēkiem jāatbild bērniem… Taisnības labad gan jāteic, ka Centgrafam bērnu nebija. Arī sieva, par laimi, angļu zonā patvērusies. Visas cerības uz pulkvežleitnanta izmanību un pakalpību. Katram savs raksturs un principi. Viens paliek cilvēks pat bezdibeņa malā. Otrs pārtop lupatā jau pie mazākā šķēršļa.

Centgrafs rada otrajiem… Ne pārliecības, ne rakstura. Jau pirmā pratināšana liecināja par nodevību, Centgrafs atmaskoja Jekelnu, stāstīja visu, ko redzējis un dzirdējis. īsts atradums. Arī pratināt viegli.

Atbildes juridiski precīzas. Liecinieks prot formulēt, prot apsūdzēt un pamatot. Bijušais SS tiesnesis ir uzdevuma augstumos.

Viņa liecība veidos apsūdzības kodolu. īstenais apsūdzētājs nevis Zavjalovs, bet Centgrafs. Tieši viņš prata novilkt apsūdzības robežu. Kad izmeklētājs jautāja par Jekelna vainu, sekoja precīza un izsmeļoša atbilde: "Ģenerālis bija augstākais SS un policijas vadītājs Ostlandē. Teritoriāli viņam pakļāvās — SS karaspēks, kriminālā un kārtības policija, arī drošības orgāni — SD un gestapo. To sastāvā darbojās cietumi un nometnes. Visas šīs iestādes pildīja Jekelna norādījumus, gāja pie viņa ziņot

un atskaitīties, arī par Kaltenbrunnera pavēlēm… Jekelns varēja tās pārsūdzēt, apelēt pie Himlera un panākt savu. Ja cilvēkam dota vara, viņam jānes atbildība. Nevar visu uzkraut Berlīnei. Arī Jekelnam jāatbild!"170 Vienkāršos, precīzos vārdos Centgrafs noteica sava bijušā priekšnieka atbildības mēru. Kurš to varēja labāk, ja ne Berlīnes Universitātes absolvents? Zavjalovam līdz augstskolai vēl tālu…

Tribunāla priekšā Centgrafs stājās 28. janvāra vakarā. Konvoja pavadībā zālē ienāca vidēja auguma, kalsns cilvēks. No izredzētības ne vēsts, skats visai nožēlojams: pleci nošļukuši, acis izspiedušās, mati — vietām jau sirmi, kreisajā vaigā rēta, kas šķērso seju visā garumā — no acu plakstiņa līdz pat žoklim.

Tā vēl no jaunības, pārprastas vīrišķības laika. Tad špagas vai rapiera cirtiens skaitījās goda lieta.

Liecinieks ārēji ļoti mierīgs. Par ko lai satrauktos? Situācija pazīstama — pats kara gados sēdējis aiz tiesneša galda…

"Vai liecinieks Centgrafs?" Pankratjevs jautāja.

"Jā, Centgrafs."

"Jūs kara laikā bijāt Baltijā?"

"Jā, strādāju par SS un policijas tiesas priekšsēdētāju."

"Strādājāt Jekelna pakļautībā?" priekšsēdis turpināja.

"Obergrupenfīrers bija augstākais SS priekšnieks…"

"Ari Ukrainā?"

"Ja. No tūkstoš deviņi simti četrdesmit pirmā gada jūlija līdz oktobrim bijām kopā Ukrainā. Jau toreiz zināju par ebreju iznīcināšanu. Arī Rīgā tas pats. Nošāva no divdesmit līdz divdesmit pieciem tūkstošiem judu. Četrdesmit pirmā gada beigās tiesā iekrājās daudz lietu. Visas par ebreju šāvējiem.

Pēdējos apsūdzēja patvarībā — dzērumā šaudījušies un ālējušies. Ziņoju par to Jekelnam. Ģenerāļa nostāja bija strikta."

"Viņš taču nelika tos sodīt?" Zavjalovs bija neizpratnē.

"Lika gan…" liecinieks samulsa. "Turklāt ar visu likuma bardzību…"

"Bet viņi taču šāva ebrejus?"

Zavjalovs izskatījās apjucis. Lai Jekelns sodītu tos, kuri "iznīcinājuši žīdus"! Tas viņa galvā nerīmējās.

"Ne jau par ebreju šaušanu," Centgrafs taisnojās. "Sodīja par citu."

Taču velti. Zavjalovs neizpratnē. Paraustījis plecus, prokurors tikai noteica: "Ejam tālāk…"171 "Vai Jekelna pavēles bija obligātas SD un gestapo priekšniekiem?"

"Pats par sevi saprotams," Centgrafs droši noskaldīja. "Drošības policijas priekšnieks varēja tās nepildīt tikai viena gadījumā — ja pavēles runāja pretī impērijas galvenās drošības pārvaldes nostādnēm."

"Arī doktoru Langi tās saistīja?"

"Protams, arī Langem vajadzēja pildīt…"

Jautājums — atbilde. Atbilde — jautājums. Pratināšana ritēja strauji. Centgrafs formulēja apsūdzību pēc apsūdzības. Drīz vien sekoja loģisks apkopojums. Tribunāla priekšsēdis ieprasījās par atbildību: "Sakiet, lieciniek, vai Jekelnam jānes atbildība par SD un gestapo darbību?"

"Protams, viņš ir līdzvainīgs — savas kompetences ietvaros."

"Vai jums ir jautājumi?" pagriezies pret Jekelnu, Pankratjevs vaicāja.

"Tieši tā!" ģenerālis militāri noskaldīja. Apsūdzētais noskaņots kareivīgi. Viņš negrasījās padoties.

"Liecinieks stāsta par manu darbošanos Ukrainā," Jekelns iesāka. "Stāsta par ebreju šaušanām, kuras it kā notikušas pēc manas pavēles. Jautājums: vai Centgrafs personīgi piedalījās šajās eksekūcijas vai tikai dzirdējis par tām?"

Pirmajā brīdī liecinieks apstulba. Pagāja minūte, otra… Atbildes vietā klusums.

"Centgraf!" Pankratjevs nepacietīgi uzsauca. "Atbildiet! Apsūdzē​tais jums uzdeva jautājumu!"

Pārvarējis mulsumu, liecinieks izgrūda: "Personīgi ebreju šaušanā nepiedalījos, dzirdēju no Jekclna štāba virsniekiem…"

"Man vēl daži jautājumi," apsūdzētais bezkaislīgi turpināja. "Vai liecinieks zina, ka visu to veica operatīvā grupa — A? Šo vienību komandēja brigadenfīrers Rašs…"

"Jā, to es zinu," Centgrafs novilka.

"Kāds man ar to visu sakars?" Jekelns neatlaidās.

Atbildes vietā gari un izpluduši paskaidrojumi. Sākotnējais asums zudis. Liecinieks manāmi samulsis.

"Vai Jekelnam vēl ir jautājumi?" priekšsēdis vaicāja.

"Nē! Taču liecinieks nav pierādījis manu dalību ebreju likvidācijā," rezumēja apsūdzētais. "Pēc četrdesmit pirmā gada decembra tādus ga​dījumus es nezinu…"

"Laikam nebija vairs ebreju?"'71 Zavjalovs retoriski ievaicājās. Prokurora balsi jautās izsmiekls.

Acīs valšķīgas dzirkstelītes. Arī publikā smīni.

Apsūdzētais gan mēģināja ko bilst, taču nekā… Nekādas uzmanības. Dzirdami vien smiekli.

Sasprindzinājums zudis. Prokurora teiktais parāvis kādas neredzamas slūžas… Troksnis. Smiekli.

Replikas. Viens vienīgs skaņu jūklis. Tēma traģiska, taču zālē jautrība… Centgrafa un Jekelna duelis noslēdzies.

Centgrafs solīto izpildījis. Liecinājis pret Jekelnu. Darījis to sekmīgi un pārliecinoši. Par labu darbu pienācās atlīdzība. Liecinieks to arī saņēma. Brīvlaišanas vietā — cietums. Centgrafu arestēja 1949. gada rudenī. Drīz vien arī tiesa. Apsūdzība — trafareta. Būdams SS tiesas priekšsēdētājs, tiesājis padomju pilsoņus. Par izvairīšanos no dienesta sodījis ari kādu latvieti. Piespriedis augstāko soda mēru. Nu pienākusi paša Centgrafa kārta. Nāvessoda vietā — divdesmit pieci. Ne vairāk un ne mazāk, tā nosaka padomju likums. Centgrafs gan apelē, ka nav padomju pilsonis, bet vācu… Ari mierīgos iedzīvotājus nav šāvis… Taču apsūdzētā argumenti par vāju. Vainīgs — un punkts. Spriedums atstāts negrozīts.1" Bijušais gūsteknis kļuvis par noziedznieku.

Hansu Centgrafu atbrīvoja 1955. gada 13. decembri.174 Drīz pēc Adenauera vizītes Maskavā. Gūsta un ieslodzījuma laiks beidzies. Karjera metusi strauju kūleni. No tiesneša līdz cietumniekam. No uzvaras līdz zaudējumam. Sakāves cena smaga. Arī atbrīvošana nākusi vēlu. Centgrafs viens no pēdējiem… Viens no tautas, kura zaudējusi šajā lik​teņa spēlē.

Ritēja procesa ceturtā diena. Zālē ieveda nākamo gūstekni — Frici Blašeku. Bijušo SS būvinspekcijas priekšnieku. Uz liecinieku paaugstinājuma nostājās maza auguma apaļīgs vīrelis.

Blašekam nedaudz pāri četrdesmit, taču paskats bēdīgs. Ja nezinātu, varētu dot visus sešdesmit vai pat vairāk… Matu tikpat kā nav, labais lūpas kaktiņš noslīdējis, seja gudra, taču acīs neprāts… Izskatās, ka gūsteknis pārcietis insultu.

Pulkvežleitnants Blašeks — neordināra persona, Sudetijas vācietis, dzimis jauktā ģimenē: tēvs — čehs, māte vāciete. Rasu pārbaudi izgājis bez problēmām. Atzīts par labu jaukteni.175 Pēc izglītības arhitekts. Beidzis Prāgas augstāko reālskolu un Minhenes tehnisko augstskolu. Vēl pirms kara daudz projektējis un būvējis.

Blašeka stiprā puse — valodas. Bez dzimtajām vācu un čehu viņš brīvi runā angļu un franču mēlē.

Prot arī krieviski.176 Pēc rakstura — kaut kas pa vidu starp vācu sīkstumu un slāvu temperamentu. Tāds nekur nepazudis.

Atradīs, kam pieglaimoties un pakalpot. Arī attieksme pret Jekelnu negatīva: ģenerālis nav pratis novērtēt viņa spējas, izturējies pret Blašeku kritiski un noliedzoši, atteicies apbalvot un prēmēt.177 Aizskāris godu un pašcieņu. Šādas pārestības ne piedot, ne aizmirst.

Apsūdzot Jekelnu, atcerējās par Blašeku. Atcerējās tā naidu un atriebes kāri. Šis vīrs Jekelnu nežēlos. Sitīs precīzi un sāpīgi. Cilvēks kompetents. Zina ģenerāļa grēkus un vājības. Izstāstīs visu — visu, ko redzējis un dzirdējis.

Arī tiesneši zina un jūt, kāds vīrs nostājies to priekšā. Pāris formālu jautājumu — un tūlīt vērsim pie ragiem…

"Sakiet, lieciniek, kas jums zināms šajā lietā?" Pankratjevs bez aplinkiem noprasīja.

"Tūkstoš deviņi simti četrdesmit otrā gada divpadsmitajā jūlijā ierados Rīgā," Blašeks pārliecinoši iesāka. "Mani nozīmēja par SS būvinspekcijas priekšnieku. Iepazinos ar Jekelnu. Apmeklēju viņu Bruņinieku namā. Risinājām dažādus celtniecības jautājumus. Esmu bijis arī ģenerāļa dzīvoklī. Pēc Jekelna lūguma sagādāju viņam mēbeles. Par godu šim notikumam namatēvs rīkoja vakariņas. Piedalījās gan kārtības policijas priekšnieks, gan SD un gestapo vadītāji. Atnākuši kopā ar sievām. Iedzērām, uzkodām. Visas sarunas par mēbelēm. Cik tās elegantas un solīdas. Vēlāk tēma mainījās. Apspriedām darba lietas. Tad pārgāja pie ebrejiem. Jekelns iekaisa, solīja tos iznīdēt. Iztīrīt visu Baltiju un Baltkrieviju. Ar vienu lodi piebeigt vismaz trīs… dzērumā to vairākkārt atkārtoja…"

Blašeka monologu pārtrauca priekšsēdis. Pagriezies pret Jekelnu, viņš it kā bezkaislīgi noprasīja: "Vai Blašeks runā taisnību? Teicāt tā?"

"Jā," apsūdzētais novilka. "Liecinieks saka patiesību. Esam tikušies. Arī pie manis dzīvoklī. Par ko runājām, neatceros. Visi bijām iereibuši. Arī Blašeks apskurbis. Kaut ko par ebrejiem spriedām. Vai nu gluži par iznīcināšanu, to tagad nevaru pateikt."178 "Varbūt prokurors vēlas ko jautāt?" pamājis Zavjalova virzienā, Pankratjevs ieprasījās.

"Jā… Man jautājums Blašekam. Sakiet toreiz, kad bijāt ciemos, vai tas, ko Jekelns teica par ebrejiem, bija viņa personiskais viedoklis?"

"Personiskais?!" liecinieks nosmīnēja. "Mums nevienam nebija personiskā viedokļa… Šādu greznību atļauties nevarējām. Ja nu vienīgi Jekelns. Viņš starp tiem, kuri to veidoja. Pārējiem jādzīvo bez savām domām… Visai vācu tautai tāds liktenis."179 Prokurora jautājums nav nejaušs. Viņam jārūpējas par apsūdzību, jāpierāda Jekelna vaina.

Apsūdzētā pozīcija vienkārša: par visu atbildīga Berlīne, tur visu izlēma un sprieda, viņam atlika vien izpildīt.

Ari par ebrejiem — svarīgi. Jekelnam sava interese. Ne gluži bezpersoniska. 1932. gadā viņš devis kādu zvērestu, tūlīt pēc ievēlēšanas Reihstāgā paziņojis, ka viņam nav saikņu vai attiecību ar ebrejiem.'80 Ja neskaita pirmās sievas Šarlotes tēvu Paulu Hiršu — attiecību nekādu. Sievas tēvs bija ebrejs, tirgotājs, kuru Jekelns vēlāk nosauks par kara spekulantu, parazītu, kas iedzīvojies uz inflācijas rēķina. Savu uzskatu maiņu viņš pamatoja kādā vēstulē Himleram: "Ritēja trešais laulības gads. Manās rokās nonāca kāda grāmata — "Grēks pret asinīm". Darbs mani satrieca. Atdarīja acis. Jau agrāk radās šaubas… Šaubījos par Hirša kunga ārisko izcelsmi. Taču sejā nekā ebrejiska. Drīzāk otrādi. Taču grāmata pārliecināja. Tā deva skaidrību. Hiršs bija ebrejs. Šis atklājums — viens no smagākajiem dzīves triecieniem. Tas atsvešināja no sievas. Zuda dvēseles saikne. Nāca apskaidrība. Sapratu, ka mana pirmā laulība izjuks… Arī pret sievastēvu — viens vienīgs naids. Vēlējos nošaut šo kraupaino suni…"18' Atklāsme interesanta. Liecina par apsēstību. Taču ir kāds "bet"… Vēstule rakstīta, lai taisnotos, lai skaidrotu, kāpēc pats Jekelns negādā par saviem pirmās laulības bērniem. Pamatojumam noder viss: ebrejība, rasu teorija, naids… un citas augstas lietas. Lai nemaksātu, derīgs jebkurš "arguments"… Var tikai apbrīnot šā vīra racionālo tvērienu. Domās ideālists, taču rīkojās ļoti praktiski, to juta arī tiesā. Kad Blašeks ģenerāli apsūdzēja ebreju šaušanā, Jekelns to kaismīgi apstrīdēja.

Liecinieks minēja dažas epizodes no četrdesmit pirmā gada rudens: kāds upuris — vecs vīrs — izvilcis nazi un vēlējies pārgriezt sev vēnas. Pieskrējis Jekelns un kliedzis: "Tev nav tiesību atņemt sev dzīvību!" Izņēmis pistoli un nošāvis veci.

Tad vēl divas skaistas meitenes — dvīņu māsas. Stāvējušas bedres malā. Mugurā vienīgi smalks zīda kombinē. Viena no tām koķeti jau​tājusi: "Vai mums šo te," norādot uz lencītēm, "arī novilkt?"

Piemēri dzīvi. Klausoties tirpas skrien pār kauliem, taču apsūdzētais mierīgs. Noklausījies liecinieka teikto, Jekelns oponēja:

"Es neapstrīdu, ka četrdesmit pirmajā notika eksekūcija. Taču Blašeks to nevar zināt. Rīgā viņš ieradās tikai četrdesmit otrā gada jūlijā. Es personīgi ebrejus nešāvu…"182 Loģika dzelžaina. Ko iebildīsi? Blašeks tiešām Rīgā nav bijis. Vien klausījies, ko citi runā.

Nebija jau tā, ka Blašeks visu liecinātu pēc citu stāstītā. Nu kaut vai tās pašas Jekelna mēbeles. Par tām liecinieks zināja no paša pieredzes. Jautājums mazsvarīgs, taču strīdus raisīja pamatīgus. īstas vārdu kaujas, gandrīz vai batālijas. Arī pirmais Jekelna jautājums par mēbelēm.

"Iepriekšējā izmeklēšanā Blašeks stāstīja, ka es, bēgot no Rīgas, pielādēju veselu kravas mašīnu ar mēbelēm," Jekelns bilda un turpināja. "Viņš gan atzina, ka runa bija par garnitūru, ko liecinieks pats man sagādāja… Mēbeles bija vācu izcelsmes."

"Vācu izcelsmes?" Blašeks brīnījās. "Mēbeles gatavotas no Latvijas Padomju Republikas materiāla, tās izgatavojuši latvieši… Savu roku pie​lika arī padomju karagūstckņi!"

"Nav runa par mēbelēm, kuras gatavotas Latvijā!" Jekelns neatlaidās. "Es prasu par tām, kuras atveda no Cehoslovākijas!"

Apsūdzētā sīkmanība izklausījās komiska. Mēbeļu jautājums pacelts neiedomājamos augstumos…

Tūlīt aiz ebrejiem — mēbeles…

Arī zālē jautrība. Cilvēki saskatās. Dažs nevar noturēt smieklus. Pēc brīža smejas jau visa zāle.

Kad publika nedaudz pieklusa, Pankratjevs ievaicājās: "Vai Jekel- nam vēl ir kāds jautājums?"

"Jā," apsūdzētais atcirta. "Es tomēr gribētu precizēt… Lai Blašeks apstiprina, ka mēbeles nākušas no Cehoslovākijas!"

"Vai jūs to apstiprināt?" pagriezies pret liecinieku, priekšsēdis ieprasījās.

"Jā, dažas mantas atvedu no Čehijas. Pēc manas pavēles tās izga​tavoja Prāgā."

Brīdi paklusējis, Blašeks piebilda: "Jau iepriekšējās izmeklēšanas laikā nācām pie slēdziena, ka šis jautājums, salīdzinot ar visu pārējo, absolūti nav svarīgs…"'1*3 Pēdējos vārdus liecinieks izruna ja īpaši, atdalot katru zilbi. Viņš labi juta publikas noskaņojumu…

Blašeks nebija vīlies. Liecinieks vēl nebija beidzis, kad zāle burtiski uzsprāga. Viņa pēdējie vārdi pazuda kopējā smieklu, repliku un skaņu jūkli. Smējās visi, pat priekšsēža briļļu stiklos lēkāja draiskas uguntiņas.

Padomju presē Si epizode attēlota neprecizi. Raksta autors Rlašekam piedēvējis vārdus, kurus liecinieks nav teicis (sk. P. Krupņikovs. Mazā Niīnberga. Dzimtenes Balss, 1984, Nr. 13).

Jekelna neatlaidība bija padarijusi to smieklīgu. Epizode sika, taču jautājums paliek. Kāpēc mēbelēm tik svarīga nozīme? Vai nav vienalga, no kurienes tās nākušas? Varbūt Jekelns negribēja kļūt par sīku zagli? Demonstrēt savu niecību? Viņš, ģenerālpulkvedis, pievācis kaut kādas mēbeles… Varētu vēl saprast, ja tās būtu vācu, bet latviešu?! Šis fakts aizskāra godu un pašcieņu.

Citādi — nekā īpaša. Karā laupīja visi. Salīdzinot ar ģenerālpulkveža Serova [28] apetīti, Jekelna "mēbeles" šķiet sīkas un nenozīmīgas. Padomju drošības dienesta vadītājs laupīja daudz vērienīgāk. No Berlīnes uz Maskavu kursēja kara transporta lidmašīnas — pilnas ar paklājiem, gleznām, sudrabu un zeltu. Viss, apejot muitu un robežkontroli. Kravu galamērķis — Serova dzīvoklis.184 Un cik no Latvijas aizveda? Pat manu vecāku pieticīgās mēbeles bija iekārojis kāds no krievu virsniekiem. Ilgi pētījis un slavējis. Brīnījies, kā tik lielas mēbeles dzīvoklī iedabūtas. Tad licis dzīvokli atstāt — esot gaidāma artilērijas apšaude… Mēbeles paglāba vienkāršo zaldātu neprasme — viņi nemācēja tās izjaukt.

Blašeka un Jekelna vārdu kauja beidzās. Liecinieks bija demonstrējis savu atjautību un prasmi.

Liecība saturā tukša, taču ļoti tēlaina un dzīva. Neko teikt — cilvēks veikls un mērķtiecīgs. Arī pašapziņas netrūkst. Viņš labi saprot, ko no viņa gaida.

Blašeku, tāpat kā Centgrafu, sagūstīja Kurzemē — 1945. gada 9. maijā. Pēdējais amats — sapieru pulka štāba darbinieks. Nodarbojies ar Kurzemes cietokšņa nocietinājumu būvi. Ari pēc kara — nodarbe līdzīga. Blašeks iecelts arhitekta godā. Tepat Rīgā — Gūstekņu pārvaldes dzīvokļu ekspluatācijas daļā.

Viņš projektēja un būvēja Dinamo stadionu. * *18:>Ivans Serovs 11905—19901. No 1945. gada jūnija

padomju militārās administrācijas Vācija komandiera vietnieks. Ģenerālpulkvedis. 1963. gadā ģenerālim atņemts Padomju Savienības Varoņa nosaukums. Ari militārā pakāpe pazemināta — no ģenerālpulkveža līdz ģenerāl​majoram.

[1] * Dinamo stadions atradās pašreizējā Skonto sporta un izstāžu kompleksa vieta.

Arī raksturs tikpat sīksts un mērķtiecīgs. Rūpējas par biedriem, prot panākt savu, cīnās par katru kapeiku. Tikai viens piemērs: 1947. gadā valsts īsteno finanšu reformu. Izņem lieko naudu. Visu, kas guļ zeķē. Apmaiņas likme drakoniska — par desmit rubļiem pretī dod tikai vienu. Kad šo likmi piemēro arī gūstekņiem, Blašeks protestē. Likums traktēts nepareizi. Vāciešu nauda guļ krājbankā, nevis zeķē. Šeit kurss pavi​sam cits.

Gūstekņa dzīve skarba. Par eksistenci jācīnās. Incidents pēc incidenta. Kāds negrib maksāt solīto.

Cits neievēro maizes normu… Pēc četriem gediem pirmā brīvlaišana. Daļu no gūstekņiem atbrīvo. Pāris dienu pirms ešelona aizbraukšanas atklājās zādzība. Pazudis pāris jaunu zābaku. Aizdomās tur divus aizbraucējus. Bāzes priekšnieks Rozentdūls ir strikts: vai nu samaksājiet, vai aizdomīgos — cietumā! Citu alternatīvu nav. Naudu savāca Blašeks, apstaigāja visus ar cepuri un parādu nolīdzināja. Aizbraucēji vēl lūdza: "Tu, Frici, to lietu noskaidro! Ja paveiksies, samesto naudiņu izdali visiem palicējiem."

Kad ešelons aizbrauca, zābaki atradās. Rozentdūls saņēma tos atpakaļ, taču naudu neatdeva…

1861949. gads ievadīja vāciešu sodīšanas trešo vilni. Nevēloties atbrīvot gūstekņus, Padomju Savienība padarīja tos par kara noziedzniekiem. Daudzus sodīja bez pietiekama pamata. Četrdesmit devītā gada decembrī Blašeks strādāja par arhitektu sporta biedrības Dinamo rūpkombinātā, projektēja kādas vecas rūpnīcas pārbūvi. Kombināta direktors Nūdels bija solījis atlīdzību — piecsimt rubļu. Simt trīsdesmit avansā, bet pārējos pēc darba pabeigšanas. Avansu arhitekts saņēma.

Arī darbu paveica. Galīgais norēķins gaidīja 17. decembrī. Taču prēmijas vietā — cietums. Blašeku arestēja 1949. gada 18. decembrī." Viņa sūdzību par algas neizmaksu noraidīja. Tā lēma Gūstekņu pārvaldes operatīvais pilnvarotais Abramovičs.'*7 Tā, lūk! Sūdzies vēl! Blašeka nepiekāpība maksāja brīvību.

Viņa lietu skatīja Latvijas PSR Iekšlietu karaspēka tribunāls. Apsūdzība smieklīga: kara inženieris Blašeks vadījis aizsardzības līniju būvi. Kaitējis Padomju Savienībai un no vāciešiem saņēmis Kaujas nopelnu krustu. Tas ari viss. Cilvēks nav ne šāvis, ne postījis, ne laupījis. Tikai būvējis. Taču sods — desmit gadu.

Blašeks gan sūdzas, taču veltīgi. Spriedums paliek negrozīts.188 Var tikai apbrīnot šā cilvēka nepiekāpību: iesniegumi, sūdzības, priekšlikumi un petīcijas. Un viss atbrīvošanas vārdā. Lai to panāktu — Blašeks gatavs cīnīties par mieru, atomieroču aizliegšanu, Vācijas demi- litarizāciju un daudzām citām lietām. Pat pret Korejas karu.189 Brīžiem šķita, ka cietumnieks nav savā prātā… Viņš dēvē sevi par akadēmiķi un Vācijas aizsardzības ministra draugu, lūdz uzņemt padomju arhitektu savienībā…190 Raksta uzsaukumiem līdzīgus aicinājumus un skrejlapas. Izmēģina visu, kas var tuvināt lielajam dzīves mērķim — atbrīvošanai.

Lēmums par atbrīvošanu pienāca 1953. gada 29. maijā. Gūstekni atbrīvoja ar īpašu PSRS Augstākās Tiesas Kara kolēģijas lēmumu.191 PSRS robežu Blašeks šķērsoja 1953. gada 28. septembrī. Lielākā dzīves kauja izcīnīta. Tā paņēmusi divpadsmit gadu no mūža. Viss, ko arhitekts radījis, sen gājis zudībā. Vai nu nojaukts, vai nopostīts. Nav pat Dinamo stadiona. Palikuši vien vārdi, kas teikti, apsūdzot Jekelnu.

Tūlīt pēc Blašeka uzklausīšanas Pankratjevs izsludināja pārtraukumu. Pēdējā vārdu kauja prasījusi daudz spēka, jāatvelk elpa — viss pratināšanas smagums tribunāla priekšsēža un prokurora plecos.

Pankratjevs ar Zavjalovu tie galvenie! No viņiem prasīs atbildību. Pārējie tikai skata pēc. Jākobsons ar Kirri pārstāv "latviešus", pamatnāciju, kurai jānosoda vācieši. Ar Bočkovu sarežģītāk: šis rezerves tiesnesis nolikts par sargu, viņam jāpieskata pārējie. Ja kas — jāziņo. Vara netic nevienam. Tik svarīgā procesā nedrīkst kļūdīties. Mazākais misēklis — un galvas ripos.

Taču pagaidām viss normāli. Arī tiesnešu izvēle nekļūdīga. Katram sava uts… Visgrūtāk Pankratjevam: viņš lielā terora cilvēks, tiesājis savējos — "tautas ienaidniekus", bijis bargs un nežēlīgs.

Ja jau krievus nav žēlojis, notiesās arī vāciešus.

Kas krieviem Pankratjevs, latviešiem Bočkovs. Pabaisa figūra. NKVD tribunāla priekšsēdētājs, izskatīgs vīrietis. Tvēriens dzelžains, nesaudzēs nevienu. Kad tiesā pratināja dakteri Bergu, soģa acīs neizpratne: atradies liecinieks… Būtu man teikšana, tāds sen būtu aiz restēm…

1945. gada maijā Bočkova vīri notiesāja kādu psihiatriskās slimnīcas medmāsu Emīliju Itenbergu.

Notiesāja par dzimtenes nodevību. Apsūdzība formāla: medmāsa pārkāpusi likumu, pakļāvusies vāciešiem, pieļāvusi, ka okupanti aizved viņas slimniekus… Tādu "līdzdalībnieku" cik uziet, tā jebkuru varēja notiesāt — arī sētnieku, kas vācu laikā slaucījis ielas: arī viņš nodevējs, pildījis okupantu norādījumus, aizvācis no ielām gružus.

Nevienu pat neinteresēja, vai cilvēks spējis pretoties, spējis cinities ar bruņotu pārspēku. Galvenais — sodīt!

Lai izklausītos pārliecinošāk, "piešuva" vēl pāris epizožu: kad sarkanarmieši izdemolēja apsūdzētās vasarnīcu, medmāsa bijusi neapmierināta, lamājusi varu, paudusi antipadomiskus un profašistiskus uzskatus.

Redz kā — uzvarētājus nedrīkstēja pat kritizēt… Viens neapdomīgs vārds — un tevi nodēvēs par fašistu, apsūdzēs un notiesās.

Atrada vēl kadu grēku. Izrādījās, ka pēc Itenbergas lūguma atbrīvota kāda apkopēja — bijusi padomju aktīviste. Ari tas skaitās noziegums.

Nu grēku nasta pilna. Sods — desmit gadu.192 Taču tribunāla priekšsēdis nav apmierināts. Sods par mīkstu. Kas tādai "noziedzniecei" desmit gadu? Viņa pelnījusi daudz vairāk! Varbūt pat augstāko soda mēru?! Pēc Bočkova lūguma lietu pārbauda Maskava. Pats Augstākās Tiesas Kara kolēģijas priekšsēdētājs ģenerālpulkvedis Ulrihs.* Tikai viņš tiesīgs izlemt, vai sods par mīkstu vai bargu. Ulriha rokās daudzu cilvēku likteņi, arī Itenbergas. Taču šoreiz Bočkovs pārcenties. Sods atzīts par "normālu".193 Tribunāla norise rūpīgi plānota, pēc katrām divām stundām — pārtraukums. īss starpbrīdis, lai atvilktu elpu un izstaipītu notirpušās kājas. Atpūtai — īpašas telpas. Vienas tiesnešiem, otras apsūdzētajiem, to izvietojums simbolisks. Vieni sēž virs otriem. Tiesneši virs ģenerāļiem. Pēdējie iedzīti pagrīdē. Apsūdzēto telpas ierīkotas skatuves bedrē, risinājums atjautīgs, arī drošība garantēta.

Līdz apsūdzēto solam vien pāris metru un šauras vītņu kāpnes. "Pagrīdnieki…" konvojnieki smejas. Tā viņiem vajag! Vēl nesen Jekelns stāvējis šīs greznās zāles tribīnē, nu iedzīts pagrīdē… fekelna pratināšana beigusies. Pienākusi ģenerālleitnanta Zigfrīda Rufa kārta. Viņš nākamais uz apsūdzēto sola, tūlīt aiz Jekelna, otrs svarīgākais… Bijušais Rīgas komandants. Arī apsūdzība barga.

Kuluāros viņu dēvē par Rīgas spridzinātāju un postītāju.

Līdzīgi Jekelnam, Rufs rezignēti mierīgs. Profesionāls karavīrs. Viss mūžs pavadīts armijā. 1903. gadā iestājies Fridriha ģimnāzijā. Tūlīt no skolas sola Kadetu korpuss, pēc tam dienests: trīsdesmit divi gadi nostaigāti uzplečos. Par ģenerālleitnantu iecelts tikai divus mēnešus pirms kapitulācijas— 1945. gada 1. martā.194V. V. Ulrihs |1888—1951|. Karjeru sācis čekā. No 1923. gada strādājis PSRS Augstākās Tiesas Kara kolēģijā. Sākotnēji par priekšsēdētāja vietnieku, vēlāk priekšsēdētāju.

Gūstā padevies Breslavā [29] — 1945. gada 6. maijā. Jau 30. jūnijā nogādāts Krasnogorskā.195 Pieci mēneši slavenajā ģenerāļu nometnē un atpakaļ uz Rīgu.

"Stūra mājas" pagrabā Rufu ievietoja 1945. gada 11. decembrī. Procedūra ierasta. Sākumā kratīšana. Ģenerāļa mantība skopa: divi čemodāni, kabatas portfelis ar vācu markām, armijas putekļu mētelis, divi frenči, ziemas cepure un pāris kreklu. Tad vēl tualetes piederumi, plastmasas portsigārs un citi nieki. Pati dārgākā manta — kastīte ar taukiem.196 Viss pārējais zudis, pat laulības gredzens: to novilka kāds no gūstītājiem. Arī zelta krustu nočiepa.

Pirmā pratināšana jau 13. decembri. Un tā katru dienu līdz pat tiesai. Arī pratinātājs dedzigs — kāds

majors Suhovs.* * Cilvēks ar pieredzi. Rīgā pabijis vēl pirms kara — 1941. gada janvāri. Toreiz kā Nometņu pārvaldes operatīvais pilnvarotais. Šoreiz izmeklētāja godā. Darba režīms skaudrs. Rufu pratina divas reizes dienā. No pusdienlaika līdz vēlai pēcpusdienai. Un tad otrā tūre — no deviņiem vakarā līdz nakts melnumam. Slodze arī tulkam*** un stenogrāfistei. Stundas netiek skaitītas. Brīžiem pratina vai pusi diennakts. Ko darīsi? Izmeklēšanai laika pavisam maz. Tribunāls negaidīs. Ja nepabeigsi laikā — pašu notiesās.

Tribunāla priekšā ģenerālis stājās 28. janvāra pēcpusdienā. Augumā stalts, taču ļoti novājējis. Mati pavisam īsi un sirmi, sejas vaibsti asi. Vienīgi acis — tajās jaušama ironija. Rufs neizskatās nobijies.

Drīzāk izbrīnīts un pārsteigts. Acīs krīt ģenerāļa profils, deguns līdzinās putna knābim, arī kakls garš. Nu putns kas putns. Mute maziņa, lūpas cieši sakniebtas un plānas. Vienīgi ausis — tās padevušās varenas.

Var neredzēt neko citu, taču ausis paliek atmiņā. Vēl acis… Tajās intriga un spīts.

"Kāda bija jūsu pēdējā militārā pakāpe?" prokurors bez aplinkiem noprasīja. "Ģenerālleitnants."

"No kura gada dienat armijā?"

"Armijā esmu no tūkstoš deviņi simti trīspadsmitā…"

"Kad jūs iecēla par Rīgas komandantu?"

Tagadējā Polijas pilsēta Vroclava. * Sergejs Suhovs. Dzimis 1908. gadā. Partijā no 1928. gada. Čekista stāžs skaitāms no 1932. gada.

1941. gadā NKVP Ieslodzījumu pārvaldes 3. nodaļas operatīvais pilnvarotais |sk. ГАРФ, картотека работников МГГ>, N0 112101.

[1] * * Rufa tulks — Ļubova Sutina (1913—19901, ebrejiete, profesionāla valodniece. "Četrdesmit ceturtā gada aprīli… Izsauca uz fīrera galveno mītni un nozīmēja. Aprīļa sākumā ar lidmašīnu devos uz Rīgu."

"Pastāstiet, apsūdzētais, kādas armijas daļas jums bija pakļautas!" Zavjalovs vēlīgi mudināja.

"Manā rīcība atradās lauku žandarmērijas vads, zemessargi un līdz maija vidum arī sapieru rota…"

Brīdi padomājis, Rufs piebilda: "Ja pilsētai uzbruktu ienaidnieks, manā rīcībā nonāktu arī pārējās vienības. To skaitā militārās un civilās iestādes. Visiem butu jāpilda komandanta rīkojumi. Pilsētu labprātīgi atdot nedrīkstējām…"

"Tad jau iznāk," Zavjalovs rezumēja, "ka jums pakļāvās gan sauszemes, gan jūras un gaisa spēki?

Pareizi sapratu?"

"Nē!" Rufs iecirtās. "Es jau teicu, ka tāda situācija iestātos tikai uzbrukuma gadījumā."

Nepanācis sev vēlamu atbildi, prokurors pārgāja pie citas tēmas: "Sakiet, apsūdzētais, vai pilsētā cēlāt arī aizsardzības būves?"

"Nē… Rīga neskaitījās cietoksnis, vien atbalsta punkts. Par cietokšņiem pasludināja Liepāju un Ventspili."

Izskatījās, ka arī šī atbilde Zavjalovu neapmierina. Pratināšana kaut kā nevedās. Lai ko prasītu, atbilde noliedzoša. Šķita — Rufs nojauš pratinātāja mērķi. Katrs jautājums atduras kā pret sienu…

Bijušais Rīgas komandants nav ar pliku roku ņemams: šis rūdītais karavīrs pieprot arī vārdu kaujas.

Brīdi paklusējis, prokurors sāka visu no jauna: "Sakiet, Ruf, civilā administrācija jums taču pakļāvās?"

"Nē, nepakļāvās…"

"Bet jūsu pavēles? Tās taču bija obligātas?!"

"Man šādas pavēles nebija jādod," ģenerālis atcirta.

"Ar kā palīdzību tad jūs cēlāt nocietinājumus?" Zavjalovs uzsprāga.

Taču Rufs mierīgs. Arī atbilde līdzsvarota: "Nocietinājumus cēla sapieri… Tikai no četrdesmit ceturtā gada augusta piesaistījām iedzīvotājus."

"Ak mierīgie iedzīvotāji?!" prokurors atplauka. "Kas jums tos deva?"

"Ģenerālpulkvedis Šerners — armijas grupas Nord komandieris."

"Cik tad bija šo iedzīvotāju?" Zavjalovs neatlaidās.

"Manā rīcībā bija no trīs simtiem līdz četriem tūkstošiem."

"Katru dienu?"

"Jā…" Rufs novilka. "Tā bija ikdienas norma."

"Apsūdzētais!" Zavjalovs kļuva bargs. "Vai jums zināma Hāgas konvencija? Konvencijas sestais pants aizliedz izmantot aizsardzības darbos iedzīvotājus. Kāpēc jūs to pārkāpāt?" Beidzot prokurors panācis savu. Pieķēris ģenerāli. Taču Rufs likās nesatricināms: "Es pildīju armijas grupas komandiera pavēli."

"Bet jūs pats!" Zavjalovs sašutis iesaucās. "Pats taču ari bijāt priekšnieks… Vai jums akli viss jāpilda?"

Rufs gan mēģināja kaut ko bilst, taču veltīgi. Prokurors viņā neklausījās. Uzmetis acis zālei, Zavjalovs svinīgi noteica: "Abi pārkāpāt, kopā ar savu priekšnieku ignorējat konvenciju.""'7 Zavjalovs gan bija kļūdījies. Hāgas 1907. gada konvencijas 6. pants nerunāja par civiliedzīvotājiem, tas attiecās uz karagūstekņiem. Advo​kāta replika būtu īsti vietā, taču aizstāvji klusēja.

Arī kopēja situācija kuteliga. Ne Staļins, ne Hitlers neparakstīja Hāgas konvenciju.198 Tā viņus nesaistīja. Tāpat kā daudz kas cits, kas notika šajā karā. Starptautiski atzītās normas pārkāpa abas puses.

Padomju Savienība pat sarāva sakarus ar Starptautisko Sarkano Krustu."9 Kādas tur vēl konvencijas un pienākumi?! Ne Zavjalovam morālas tiesības prasīt, ne Rufam atbildēt!

Panākumu iedvesmots, prokurors turpināja uzbrukumu.

"Sakiet, apsūdzētais," Zavjalovs iejautājās, "cik daudz karagūs- tekņu jūs izmantojāt?"

"No pirmā līdz astotajam oktobrim ap divsimt cilvēku."

"Katru dienu?"

"Es to nevaru pateikt," Rufs attrauca. "Par karagūstekņu izmantošanu uzzināju tikai iepriekšējā izmeklēšanā. To liecināja ģenerālis Verters."

"Kurš sūtīja gūstekņus?" prokurors neatlaidās.

"Arī to nezinu… Varbūt kāds no mana štāba virsniekiem."

"Vai tad jums nav jāatbild par saviem padotajiem?"

"Es tā negribēju teikt…" apsūdzētais samulsis iebilda. "Tas tikai izskaidro, kāpēc nevaru precizēt."

Prokurors bija zirgā… Nu tik jādod virsū! Pratināšana gāja no rokas. Pagriezies pret tribunāla priekšsēdi, Zavjalovs noskaldīja: "Atļaujiet man uzdot jautājumu Verteram!"

"Lūdzu," piekrītoši pamājis ar galvu, Pankratjevs piekrita. "Apsūdzētais Verter, nāciet pie mikrofona!" Ģenerālis, satraucies un apmulsis, gandrīz skriešus, steidzās iz​pildīt priekšsēža pavēli.

"Kas jums, apsūdzētais, deva karagūstekņus nocietinājumu bū​vei?" Zavjalovs stingrā balsi noprasīja.

"Rīgas kara komandants Rufs!"

"Vairāk jautājumu man nav,"200 prokurors rezumēja.

Zavjalovs jutās apmierināts. Vārdu ciņa beigusies. Šo raundu viņš uzvarējis. Ari publika apmierināta. Prokurors bijis uzdevuma augstumos, nav pievīlis cerības. Taču cīniņš vēl pusceļā. Ar ģenerāli tik viegli neies: šis cilvēks prot aizstāvēties, arī reakcija zibenīga. Ne velti visos raksturojumos cildināta ģeneraļa drošsirdība un izcilās taktika spējas.201 Ja to papildina ar cīņas sparu, rezultāts neizpaliek. Arī prokurors to juta. Brīdi padomājis, Zavjalovs uzdeva nākamo jautājumu: "Sakiet, Ruf, ko jūs darījāt ar tiem, kas atteicās iet darbos?"

"Ziniet…" apsūdzētais sastomījās. "Es tikai izmeklēšanā uzzināju, ka zaldāti viņus aizturēja…"

"Nav runa par aizturēšanām," prokurors neapmierināts novilka. "Es jums prasu par represijām!

Sapratāt?"

Taču Rufs likās nesatricināms. Pagriezies pret tiesu, ģenerālis no​skaldīja: "Par represijām neko paskaidrot nevaru. Tādas lietas neesmu darījis." Šķita, prokurors šādu atbildi jau gaidījis, l'ielēcis kājās, Zavjalovs lūdza nolasīt kādu avīzes rakstu: Tēvijā' ziņots par represijām. Nošauti pieci saboticri… Izvairījušies no darba, klejojuši.

"Nu ko jūs tagad teiksiet?!" prokurors uzvaroši noprasīja.

"Neko…" Rufs atcirta. "Tā bija policijas lieta. Man ar to nav nekāda sakara. Lai kādu liktu nošaut…

Nē! Tādu pavēli neesmu devis…"

"Ak neesat devis? Labi!" Zavjalovs teica. "Tad man jautājums ļckelnam. Sakiet, apsūdzētais, jūs dzirdējāt, ko teica Rufs… Iznāk, ka cilvēkus šāva policija, tātad pēc jūsu pavēles?" ' 1944. gada 21. augusta laikraksts Tēvija ziņota, ka nošauti pieci sabotieri: lietuvietis Balis Lacas, krievi — Jānis Sutovs, Aleksejs Tkajuks un Nikolajs Oņičenko, kā ari latvietis Vladislavs Maracinskis.

Jautājums vietā. Prokurors izspēlējis gudru gājienu: salaidīs šos abus matos — un patiesība rokā.

Taču šoreiz neizdevās. Jekelns palika nesatricināms: tādu pavēli nav devis.

"Kurš tad?" Zavjalovs retoriski vaicāja. "Jūs neesat, arī Rufs atsakās. Iespējas tikai divas: vai nu viens, vai otrs." Par trešo alternatīvu prokurors bija "aizmirsis".

Pēc brīža sekoja Jekelna atbilde. Atbilde lakoniska un pārsteidzoša. Pavēries Zavjalovā, ģenerālis cieti noteica: "Civilpersonas varēja sodīt tikai ar tiesas spriedumu… Rufam šādu tiesību nebija…" Nedaudz paklusējis, apsūdzētais piebilda: "Es gan no piektā augusta līdz oktobrim Rīgā nebiju… Atrados frontē pie Igaunijas un Latvijas robežas…"

"Es jums neprasu, vai bijāt Rīgā vai ne." Zavjalovs šņāca. "Mans jautājums par Rufu… Vai cilvēks, kuram augstākā vara Rīgā, bija tiesīgs izdot tādas pavēles?"

Arī šoreiz atbilde noliedzoša.202 Lai kā prokurors censtos, panākumu nekādu. Jekelns mainījis nostāju. Vēl izmeklēšanas laikā ģenerāļi strīdējās un plēsās. Viens otru apsūdzēja un kaunināja — taču tiesā nekā…203 Abu pozīcija vienota. Zavjalovs kļūdījies, nav novērtējis pre​tinieku.

Ari par tiesāšanu dīvaini… Apraduši ar troikām, krievi aizmirsuši par tiesu. Šis civilizācijas ieguvums atzīts par lieku. Kāds tur brīnums! "Tautas ienaidniekus" taču šāva bez tiesas. Saraksts, uzvārds, burtiņš "n" — un cilvēka vairs nav. Nošauts. Kāpēc lai vācieši ķēpātos? Rīkotos citādi? Tas prokurora izpratnei par smagu. Tiesu var iestudēt, var sadalīt lomas, režisēt ainas, inscenēt finālu… Taču karā tam nav laika! Arī dzīvības cena zema. Kāda jēga to svērt un mērīt? Taču Jekelns ar Rufu solidāri — viņi nav vainīgi, vainojama tiesa, kas sodījusi cilvēkus. Sodījusi bargi un nežēlīgi.

Noklausījies Jekelna teiktajā, Zavjalovs kļuva domīgs. Kaut kas šajā lietā misējies. Kaut kas nevedās, kā plānots. Jekelns meties aizstāvēt Rufu, apsūdzība sašķobījusies. Arī zālē klusums, pat tiesneši tādi kā apmulsuši.

Klusumu pārtrauca prokurors: "Atļausiet vienu jautājumu Mon- tetonam!"

"Lūdzu," Pankratjevs novilka.

"Sakiet, apsūdzētais, kurš apstiprināja lauku kara tiesu spriedumus? Vai komandantam nebija šādu tiesību? Par nāves spriedumiem taču jālemj Rufam!"

"Tikai gadījumā, ja pilsētā noteikts kara stāvoklis…"

"Vai tad karā," prokurors neatlaidās, "var but arī miera stāvoklis?"

"Jā," Montetons noteica.204 Atbilde Zavjalovu pārsteidza. Ari šis nostājies Rufa pusē. Būtu zinājis, nebūtu nemaz jautājis. Veiksme Zavjalovu pametusi. Arī Rufs to jūt. Ģenerāļa acīs šķelmīgas uguntiņas.

Brīžiem šķiet — apsūdzētais ņirgājas par tiesu… Sak, jautājiet vien! Ne tādus vien esam pievarējuši!

Taču nākamā tēma daudz nopietnāka, apsūdzība smaga. Rufs tiek vainots zvērībās: 1944. gada oktobrī Rīgas komandants organizējis masveida tvarstīšanas un deportācijas.

"Apsūdzētais Ruf," prokurors skarbi ievaicājās, "pastāstiet, kā organizējāt cilvēku tvarstīšanu Rīgā!"

"Oktobra sākumā tikos ar ģenerālpulkvedi Šerneru. Fronte cieta no karavīru trūkuma. Pārāk daudz

dezertieru. Ģenerālis pavēlēja organizēt vairākas ķemmēšanas. Lika aizturēt kareivjus, kuri mētājās ielās.

Arī Jekelns saņēma norādījumus. Operāciju veicām četrdesmit ceturtā gada septītajā un devītajā oktobrī…"

"Mani neinteresē, kā jūs aizturējāt savus zaldātus!" pārtraucis Rufu, Zavjalovs strupi nošņāca.

"Labāk pastāstiet, kā tvarstījāt civil​iedzīvotājus!"

"To es nezinu," apsūdzētais atcirta. "Par policijas uzdevumiem netiku informēts."

"Kā?" prokurors sašutis iesaucās. "Vai tad jūs nestrādājāt kopā? Pajautāsim Jekelnam! Redzēs, ko viņš mums stāstīs!"

"Jekeln, nāciet pie mikrofona," priekšsēdis sausi noteica. "Pastāstiet, kā organizējāt operāciju. Kurš to vadīja — Rufs vai jūs? Neaizmirs​tiet arī par mērķi…"

"Uzdevums tika formulēts precīzi," Jekelns lietišķi iesāka. "Ostas darbiem vajadzēja ap tūkstoti strādnieku. Tā kā brīvu darbaroku trūka, vajadzēja pielietot spēku. Operāciju veicām kopīgi. Aizturējām vīriešus. Ķērām visus, kuri mētājās bez darba vai nevarēja uzrādīt dokumentus." Brīdi klusējis, Jekelns piebilda: "Par šo operāciju, par visu, kas tur da​rījās, atbildam mēs abi — gan es, gan Rufs."205 Atbilde atklāta, ļckclns vainu atzinis, darījis to godīgi un vīrišķīgi. Var dažādi vērtēt šo cilvēku, taču nevar noliegt ģenerāļa drosmi. Tāda rīcība vienmēr raisa cieņu. Pat konvojnieki pret šo vīru izturējās ar pietāti. Arī Rufa acīs izbrīns — tā vienkārši piecelties un teikt: ")ā, esmu atbildīgs, sodiet mani!" To ne katrs varēja dabūt gatavu.

Vienīgi eksekūcijas apjomi — tie daudzkārt samazinati. [30] Kāds tur tūkstotis?! Jāsmejas. Cilvēkus bariem dzina uz ostu, krāva kuģos, un — ardievu, Dzimtene… Tā vāciešu "pateicība"… Piespiedu deportācija. Akcija brutāla un nežēlīga. Attaisnojuma nekāda. Par to vien apsūdzētie pelnījuši nāvi…

Tikai sodītāji! Vai tie par kripatu labāki?! Tādi paši bendes un noziedznieki. Vāciešu iesākto turpināja krievi… Tās pašas ķemmēšanas un tvarstīšanas. Tās pašas deportācijas, tikai kuģu vietā vagoni, arī virziens cits. Kādā mobilizācijas uzsaukumā Jekelns pareģoja: "Sarkanie jūs iznīcinās, un to, kas vēl atlicis no latviešu tautas, izsūtīs uz Sibīriju."206 Vārdi iedarbīgi: iznīcinās un izsūtis! Izsūtīs un iznīcinās!

Pareģojums drūms, arī pieredze bēdīga. Piecpadsmit tūkstošus deportēja vēl pirms kara.

Pēc "atbrīvošanas" vēl trakāk. Ešelons aiz ešelona. Izsūtīto straume nebeidzama." Uzvarētāji izrēķinās ar zaudētājiem… No Jelgavas vien 1945. gada februāri nosūtīja piecus vilcienu sastāvus. Katrā ne mazāk kā tūkstotis cilvēku. Un tas viss pāris nedēļu laikā — no pirmā līdz septiņpadsmitajam februārim.207 Latviešiem jāatbild par vāciešiem? Latvija nav atbrīvota, Latvija ir iekarota. Perspektīva drūma. Cilvēki melš, ka zemi iztīrīšot, visus izvedīšot: no zīdaiņa līdz sirmgalvim. Būs otra Kēnigsberga: paliks majas, ielas, kapsētas, baznīcas, trūks vienīgi tautas. Tās mūžs aprāvies uz ešafota. ' 1944. gada 7. un 9. oktobri no Rīgas piespiedu kārtā uz Vāciju tika deportēti vairāki desmiti tūkstoši cilvēku.

[1] * Pēc aptuvenām aplēsēm, tūlīt pēc kara no Latvijas izsūtīja ap 40 000 iedzīvotāju.

1950. gada 3. martā Rīgā ieradās kāds rakstnieks un publicists, dedzīgs miera aizstāvis, Staļina prēmijas laureāts un antifašists — Iļja Ērenburgs. [31] Ierašanās iemesli svarīgi — rakstnieks izvirzīts par deputāta kandidātu. Tepat Rīgā — Staļina rajona vēlēšanu apgabalā.208 Viņam uzticēs pārstāvēt Latviju. Kandidātu saraksts iespaidīgs.

Līdzās I'elšem un Kirhenšteinam — Ērenburgs. Cilvēks cienījams. Romāni Vētra, Parīzes krišana. Un kur tad vēl daudzie raksti un publikācijas! Visa karalaika prese pilna. Raksti asi un nesaudzīgi. Tie dod spēku. No tiem smeļas naidu. Naids — rakstnieka instruments. Ērenburgs to pārvalda lieliski. Kas vāciešiem Gebelss, krieviem — Ērenburgs. īsts naida priesteris. Kads fragments no armijas avīzei veltīta raksta. Adresēts frontiniekiem. Izklausās pēc instrukcijas. Ari nosaukums iespaidīgs. Tiešs aicinājums nonāvēt. Nonāvēt vācieti! Nevis fašistu vai nacistu, bet — vācieti…

Raksta ievadā dažas sadomātas vācu karavīru vēstules. Tajās nicinājums pret krieviem. Tālāk seko galvenais teksts: "Mēs zinām visu. Mēs atceramies visu. Mēs esam sapratuši: vācieši nav cilvēki. No šā

brīža… "vācietis" mums skan kā lāsts. Šis vārds liek strādāt šautenes aptverei. Nav ko muti dzesēt un spriedelēt. Labāk nonāvēt. Ja neesi nožmiedzis kaut vienu — diena zudusi. Ja domā, ka tavā vietā to izdarīs kaimiņš — neesi sapratis galveno. Neesi apjēdzis draudus. Ja nenogalināsi frici, viņš nogalinās tevi. Paņems tavus mīļos. Paņems un mocīs savā nolādētajā Vācijā. Ja nevari nogalināt ar lodi, izvelc durkli. Ja tavā frontes iecirknī klusums, ja gatavojies cīņai, nosit vācieti vēl pirms kaujas. Ja atstāsi to dzīvu, viņš nositīs krievu. Vācietis piesmies tavu sievu. Ja esi nositis vienu, nosit ari otru. Nekas nav uzjautrinošāks par vācu līķiem. Neskaiti dienas. Neskaiti jūdzes. Skaiti nogalinātos. Nosit vācieti! — to prasa tava māte. Nosit vācieti! — to lūdz tavs bērns. Nosit vācieti! — to liek tava zeme. Nekļūdies!

Nešauj garām! No​galini!"20' Rakstnieka dzimtais vārds — Hlijahu Hirševičs.

Teksts — ģeniāls. Ģeniāls savā vienkāršībā. Arī naids ģeniāls. Pateikts vienkārši. Pateikts skaidri.

Gandrīz vai mutē ielikts… Vardi saprotami, līdzības tuvas, loģika dzelžaina, ticība — pilnīga. Teksts līdzīgs parolei, kādam slepenam kodam.

Vēlāk kods papildināts. Uzlabots!

"Vācijas vairs nav. Ir tikai kolosāla noziedznieku banda…210 Vācijā tu neredzēsi tautu. Tu redzēsi zaldātus. Tu redzēsi viņu tēvus, bērnus un sievas. Tu redzēsi feldfēbeļus un feldmaršalus. Tu redzēsi ieroču piegādātājus un lielgabalu gaļu. Visu redzēsi… Tikai ne tautu!"2" Ja nav tautas — nav ari žēlastības.

Vācijā viss atļauts. Atļauts sist un spīdzināt, nogalināt un dedzināt, aplaupīt un izvarot. Viss atriebes vārdā. Viss — svētu dusmu un naida vārdā.

Sieviešu izvarošana — atriebes akts visai vācu tautai. Atriebes vārdā upuri drīkst nogalināt un izķēmot.212 Iļjas Ērenburga vārdu spēks milzīgs. Aicinājums nogalināt — materializējies. Tas pārtapis rīcībā, iemiesojies konkrētos "darbos". Kad vācu karaspēks atkaroja kādu Nemersdorfas [32] ciemu Austrumprūsijā — skats pavērās šaušalīgs: ciemata nostūrī kāds viesu nams — WeiЯer Krug. Pa labi iela, tās malā novietoti redeļu rati. Pie ratiem stāvus piesieti četru kailu sieviešu liķi. Aiz WeiЯer Krug ceļš ved centra virzienā, tālāk laukums, nezināmā karavīra piemineklis. Laukuma stūrī cits viesu nams — Roter Krug. Aiz tā šķūnis, lieli divviru vārti, katrā vārtu pusē pa nogalinātai sievietei. Upuri kaili. Tie piedurti ar durkļiem. Arī dzīvokļos viena vienīga asiņu jūra. Septiņdesmit divi līķi. Sievietes un bērni.

Izrēķinājušies zvērīgi. Upuru skaitā pat zīdaiņi, kas piebeigti ar sitienu pa galvu. Viens trieciens — un galvaskauss pušu. Kādā ēkā uz dīvāna sēž vecas un aklas sievietes līķis. Upurim trūkst daļa no galvas. Tā nošķelta ar cirvi.

Visi upuri pirms nāves mocīti un izvaroti.213 Tā nu bija sagadījies, ka Ērenburga vārdu maģisko spēku pirmie izbaudīja Austrumprūsijas vācieši.

To, kas darījās Kēnigsbergas apkārtnē, grūti pat aprakstīt. Visvairāk cieta bēgļi. No pusmiljona cilvēkiem, kuri apdzīvoja Austrumprūsijas dienvidrietumu daļu, pusi sabrauca uz bēgļu ceļiem nokļuvušie padomju tanki.21,1 Brauca tieši pāri cilvēkiem, samaļot upurus un saplacinot automobiļus.

Janvāra nogalē* * padomju armijas grupējumi plosījās Kēnigsbergas un Zāmlandes apkārtnē.

Pēdējais bēgļu vilciens no Kēnigsbergas aizgāja 1945. gada 21. janvārī. Pilsēta nokļuva pilnīgā ielenkumā. Masīvie gaisa uzbrukumi praktiski nopostīja jau tā drupās esošo Kēnigsbergu.

Aprakstītie notikumi risinājās 1944. gada oktobrī. Kādreizējā Nemersdorfa pēc kara pārdēvēta par Kaļiņingradas apgabala Gusevas rajona Majakovskas ciemu.

[1] * Domāts 1945. gada janvāris.

Ceturtdaļa no pilsētā palikušajiem zaudēja dzīvību 9. aprīļa kaujās. Tad Kēnigsberga nonāca krievu varā.

Armijai ienākot, īstenoja neskaitāmas vācu iedzīvotāju likvidēšanas. Lai nošautu, pietika ar aizdomām. Nošāva dzelzceļniekus, ugunsdzēsējus, pat konduktorus. Visus, kas nēsāja formu. Nošāva tos,

kuri nevarēja paciest, kā izvaro viņu sievas, māsas un mātes. Tāpat nobeidza sievietes, ja tās pretojās varmācībai. Nesaudzēja pat vecus cilvēkus un bērnus.215 Ieņemot pilsētu, sākās zādzības un laupīšanas.

Iedzīvotājus izdzina no mājām,- sastādīja kolonnās un dienām ilgi lika soļot. Bezjēdzīgi vadāja no vietas uz vietu. Kad mantu izlaupīja, gūstekņus atbrīvoja.216 Tas, ko sagūstītie redzēja un piedzīvoja, pārsteigtu vispārdrošāko iztēli: pa ielām klīstoši krievu karavīri. Ceļmalās gulošas sievietes, daļa no viņām — jau mirušas. Visas saceltiem svārkiem un asiņainu apakšveļu. Kādā bunkurā — tēvs ar meitiņu, abi miruši. Arī bērnu izvarojuši. Svārki norauti un krekliņš vienās asinīs.217 Krievu karavīri vāciešus uztver kā mantu. Mantu, kuru var paņemt un izlietot. Tas, kā vācieši dzīvo, ko ēd, slimo vai mirst, uzvarētājus neinteresē. Tie atņem viņiem mājas, dzīvokļus un iedzīvi.218 Arī iedzimto dzīvība — vien plika graša vērta. Kareivji ar tiem var darīt, ko grib. Vēl tagad atmiņā kāda epizode: zaldāts tuvojas vācu sievietei. Upuris instinktīvi atvirzās. Saniknots par "noraidījumu", karavīrs visu acu priekšā nošauj nelaimīgo. Divi šāvieni galvā, un sieviete saļimst. Vīrietis, kurš mēģina to aizstāvēt, saņem zābaka spērienu. Notikuma izskaņa drausmīga: nedēļām ilgi sievietes līķis karājās izģērbts pie dzeloņdrāšu žoga. Tā ķermeni iedurta dakša… Cilvēks līdzīgs nobrauktam sunim vai kaķim.

Bads arī vāciešus padarīja par noziedzniekiem. Pilsētā uzradās bandas, kas zaga, laupīja un slepkavoja, aplaupīja un iznīcināja savējos. Arī šā iemesla dēļ no pilsētas izzuda vācieši. Tie vienkārši izgaisa. Viņu mantību un miesu vēlāk pārdeva. Turpat Kēnigsbergas melnajā tirgū. Par cepeša gaļu uzdeva cilvēku aknas un ciskas.2111 Kad vēlāk pa ielām sāka kursēt tramvaji, ar tiem pārvietojās krievi. Vāciešiem tur atrasties — bīstami, viņus apsaukā un nievā, viņiem jāstaigā pa renstelēm. Taču arī tur nav droši. Krievu puišeļi izraus no rokām somiņu. Apmētās ar pudelēm un izlamās.220 Arī pratināšanas zvērīgas. Upurus nešķiro. Sieviete vai vīrietis — liktenis visiem viens, fa liegsies, tevi sitīs un pazemos. Kāds zīmīgs jaunas meitenes stāsts: "Katru dienu dažas no mums veda mazgāties uz paštaisītu ūdens tvertni. Tur visu kareivju acu priekšā vajadzēja izģērbties. Vēlāk pratināšanas. Pārsvarā pa naktīm. Kad noliedzu savu līdzdalību noziegumos, manā priekšā nostājās jauns krievu karavīrs ar pletni rokās. Pēdējais, ko atceros, bija naidā zvērojošas acis un bļāvieni: "Tu melo! Tu melo!" Atģidos kādā slēgtā telpā. Līdzās man vēl divas sievie​tes. Abām muguras asiņainas."221 1946. gada septembri Kēnigsbergu pārdēvēja par Kaļiņingradu. Pilsētā masveida sāka ieplūst krievu civilpersonas. Vēl atlikušajiem vāciešiem bija jāpamet mītnes. Parasti viss notika ļoti ātri. Iedzīvotāji pat nevarēja izlemt — kadas mantas ņemt, kādas atstāt. Vāciešiem atvēlēja vien graustus un pagrabus. Lai nenomirtu badā, cilvēki vāca gliemežus, vārīja liepu lapas un zāli. No ielām pazuda suņi un kaķi. Kad slimību un bada novārdzinātie vācieši uzstāja, lai tiem ļauj pamest teritoriju, atbilde viena: "Pirms aizbraukt, jūs visi te nosprāgsit!"222 Briesmīgie higiēnas apstākļi sekmēja tādu slimību kā tīfs, dizentērija, kašķis un malārija izplatīšanos. Nežēlīgi paaugstinājās mirstība. Bads un slimības paņēma vismaz pusi no Kēnigsbergā palikušajiem vāciešiem.*2" Dažu gadu laikā pagaisa senas eiropeiskas kultūras vaibsti. Iedzīvotāju acu priekšā dzimtās vietas kļuva svešas. Ari Kēnigsbergā aizvien vairāk ieguva krievu pilsētas seju. Vecās ordeņpilsētas mūžs beidzies, dzīvi palikušie vācieši nav manāmi: tie mitinās pilsētas graustos, velk savu dzīvību pagrabos un bēniņos.

Līdzīga bēdu ieleja arī laukos. Visu ražu konfiscē armija. Lauksaimniecībai paredzētās platības aizaug ar krūmiem un nezālēm, kādreiz iekoptā zeme sāk līdzināties stepei, cilvēki novesti līdz izmisumam. Lai izdzīvotu, jāšķērso labi apsargātā robeža, kas šo teritoriju atdala no Lietuvas un Latvijas.

Spītējot briesmām, daudzi devās uz Baltiju. Devās, lai izlūgtos pārtiku, darbu un patvērumu. Devās, lai ubagotu un saņemtu žēlastības dāvanas. Lai pagarinātu sev un piederīgajiem dzīvību. Katrs tāds brauciens — spēle ar nāvi, taču izvēles nav. Uz Lietuvu un Latviju dodas sievietes, vīrieši, jaunieši un bērni. Dodas

pēc iztikas un glābiņa. Lietuviešu un latviešu devīgums palīdzēja izdzīvot.

[1] 1945. gada vasarā Kēnigsbergā vēl dzivoja ap 70 000 vāciešu.

Ari baltieši riskēja. Ja atklās, ka palīdzi vācietim, nepatikšanas garantētas. Pašu represēs un izsūtīs.

Taču cilvēki neatteica, daudzus izglāba no bada nāves. Vēl tagad arhīvi glabā pateicības vārdus: "Mēs viņus neaizmirsīsim, arī saviem bērniem stāstīsim, kā lietuvieši un latvieši mums palīdzēja pašā grūtākajā brīdī."2" Pilnīga vācu iedzīvotāju izsūtīšana sākās 1947. gada rudeni. Gada laikā deportēja nedaudz vairāk par simts tūkstošiem vāciešu. Pārsvarā sievietes un bērnus. Pēdējos izveda ieslodzītos.22' Deportācija totāla. Visi vācieši izsūtīti, palikuši vien kapsētās dusošie — tie arī vienīgie šīs zemes saimnieki.

1944. gada oktobrī vācu karaspēks plānveidīgi atstāja Rīgas priekš- tilta pozīcijas. Tas pameta Daugavas labo krastu. 12. oktobra rītā pilsēta tinās biezos dūmu mutuļos. Iedzīvotājus uz ielām tikpat kā nemanīja. Pēdējais vilciens pār dzelzceļa tiltu pārripoja jau pēcpusdienā. Taču uz Zemgales tilta vēl dzīva kustība. Nebeidzamas vācu divīziju kolonnas šķērso Daugavu.

Dienā pretinieks gan mēģināja sagraut tiltus. Taču tērauda kolosi izturēja. Vien pontonu tiltā trāpīja kāda bumba. Šo bojājumu ātri novērsa.

Degošo Rīgu atstāja pēdējās vienības. Pāri Zemgales tiltam vēl pār- dārdināja kāda triecienlielgabalu baterija. Un tad iestājās klusums…

Tilti gatavi spridzināšanai, pēc divpadsmit minūtēm aizdedzinās degļus. Vēl pēc septiņām — brīdinājuma signāls. Un tad — tad viss ies gaisā.

Degļu bunkurā agregats jau darbojas. Vēl pēc brīža — pavēle. Acis kā piekaltas sekunžu rādītājam.

Pēdējās minūtes un sekundes. Virsleitnanta laba roka uz slēdžu sviras. Vēl mirklis, un tumsu pāršķeļ žilbinoši gaiša uguns vētra. Satricinošs gaisa spiediens… Tam seko grāviens — drausmīgs un iznicinošs. Šķiet, pamats zem kājām zudis. Kad dūmi izklīduši, abu tiltu vairs nav. Palikuši vien balsti. Ūdens aprijis milzu sijas un arkas. Viss deformēts un sadragāts. Kādreiz tik lepnie Daugavas tilti nu līdzinās plosītai metāla čūskai. Tās milzu ķermenis pārklājis upi.

Arī pontonu tilts zudis. Tā vietā brīvi plūst ūdens.226 Karš paņēmis daudzu paaudžu krāto un celto.

Bezjēdzīgā krievu artilērijas uguns un piķējošo bumbvedēju uzbrukumi nodarījuši ne mazāk posta, taču jāatbild zaudētajiem. Par Rīgas postītāju pasludināts ģenerālleitnants Rufs. Viņš stājies tribunāla priekšā.

"Sakiet, apsūdzētais," Zavjalovs jautāja, "kādus objektus jūs Rīgā iznīcinājāt?"

"Cik atceros, Ostlandes komandiera plānos bija tilti pār Daugavu, ostas būves, pasts, telegrāfs, radio, Rīgas elektro un udenssūkņu stacijas. Tad vēl rūpnīcas Vairogs, VEF un Kvadrāts. Vairāk šobrīd nosaukt nevaru."

"Bet Ķeguma spēkstacija?" prokurors brīnījās. "Šī spēkstacija neattiecās uz mani… To uzspridzināja saskaņā ar sešpadsmitās armijas pavēli."

"Skaidrs," Zavjalovs griezīgā balsī noteica un turpināja, "sakiet, kāpēc iznīcinājāt skolas, muzejus, slimnīcas, baznīcas un tūkstošiem dzīvojamo māju? Tie taču nav militāri objekti!"

"Par tādiem plāniem pat dzirdējis neesmu," Rufs paraustīja plecus. "Es varu atkārtot tikai to, ko jau teicu… Par civiliem objektiem pavēles nebija… Kāda jēga tos spridzināt? Pēdējo divu nedēļu laikā Rīgai cauri izgāja trīs ceturtdaļas no armijas grupas Nord. Aptuveni simts tūkstoši cilvēku… Daļa no viņiem Rīgā nakšņoja un atpūtās. Izmantoja skolas, slimnīcas un citus objektus…"

"Kā? Vai tad neplānojāt iznīcināt Rīgu?" Zavjalovs iesaucās.

"Nē!" Rufs atcirta. "Nebija ne tādu plānu, ne norādījumu."127 Pēdējā atbilde Zavjalovu nokaitināja. Piecēlies viņš lūdza nolasit kādu Valsts Ārkārtējās komisijas aktu. Dokuments iespaidīgs, arī skaitļi nosaukti. Izklausās jau briesmīgi — Rufs spridzināšanai gatavojis

sešus tūkstošus objektu! Bet šeit stāsta, ka neko nav zinājis! Avīzes jau Rufu notiesājušas, tur spriedums gatavs. Sunim suņa nāve. Tādu pat pakārt būtu par maz!228 Tikai viena bēda. Rufs savu vainu neatzīst.

Arī objekti stāv kur stāvējuši.

"Apsūdzētais," Zavjalovs turpināja, "pastāstiet, ko jūs Rīgā mīnē​jāt? Kādas ēkas tur iekļāvāt?"

"Tādu pavēli neesmu devis. Rīgu nebija paredzēts mīnēt."

"Kurš tad tās mīnas tur ielika?" prokurors jautāja ņirdzīgā tonī.

"To es nezinu," tikpat sarkastiski atcirta apsūdzētais.

"Tātad jūs sevi par vainīgu neatzīstat?"

"Nē, neatzīstu."

"Kurš tad vainīgs?" Zavjalovs retoriski ievaicājās.

"Vainīgi tie, kuri devuši šādu bezatbildīgu pavēli!"

"Kas konkrēti? Jums kā komandantam taču būtu jāzina!"

"Kā es varu zināt!" Rufs iesmējās. "Pilsētā, kur dzīvo vairāk par pusmiljonu iedzīvotāju," apsūdzētais vīpsnāja. "Nē, to es nevaru zināt…"

Kad Rufa atbildi pārtulkoja, zāli pāršalca smiekli.229 Smējās visi. Pat konvojnieku sejas saspringtas. Vēl brīdis — un apsargi neizturēs, ņirgs pilnā balsī. Rufa atbilde tik nekaunīga, ka gribot negribot jāsmejas. Par to vien var cienīt šo vīru.

Vienīgi prokurors nopietns. Zavjalovs šo vārdu kauju zaudējis. Šo​reiz smejas par viņu.

Sekoja vēl pāris nenozīmīgu jautājumu, un tiesa izsludināja pār​traukumu.

Vakara sēde sākās ar kāda cietumnieka nopratināšanu. Konvoja pavadībā zālē ieveda vidēja auguma cilvēku. Izskats — kā jau cietumniekam. Augums nedaudz salīcis, pleci nošļukuši, matu tikpat kā nav.

Vienīgi acu skatiens gudrs un dziļdomīgs, arī uzaču loki iespaidīgi.

Ienācējs apstājās un nedaudz ironiski vērās tiesnešos.

"Jūsu uzvārds?" Pankratjevs lietišķi noprasīja.

"Hartmanis."* "Vārds, tēva vārds?"

"Arnolds Ādolfa dēls."

"Kādā valodā varat liecināt?"

"Protu latviski, krieviski, vāciski, angliski un poliski…""0 Pirmajā brīdī tribunāla priekšsēdis apstulba: nožēlojams arestants runā piecās valodās… A. Hartmanis (1905—1976).

Arī pārējie izbrīnīti, vienīgi Bočkovs ironisks. Šo vīru majors pazīst: Hartmanis viņa "klients"… Ar Bočkova svētību "noziedznieks" ieslo​dzīts un notiesāts."1 Hartmani arestēja 1944. gada 15. novembrī — mēnesi pēc Rīgas ieņemšanas. Apsūdzība dīvaina — būdams tirdzniecības un rūpniecības departamenta direktors, palīdzējis ienaidniekam, sekmējis vācu armijas varenību. Vēlāk gan apsūdzību grozīja. Pašiem čekistiem tā nelikās droša. Hartmani notiesāja par dalību kādā studentu korporācijā: Ulmaņlaikā sastāvējis krievu studentu biedrībā, paudis buržuāziskus uzskatus un pareģojis padomju iekārtas krišanu."2 Sods atbilstīgs "normai" — desmit gadu un punkts…"'

Uz tiesu Hartmani atveda no "stūra mājas" pagraba. Viņa uzdevums — apsūdzēt Rufu. Stāstīt par Rīgas komandantu visu, ko zinājis un dzirdējis. Šādu liecību apstrīdēt būs grūti!

"Sakiet, lieciniek," priekšsēdis turpināja, "ko jūs varat mums pa​stāstīt šajā lietā?"

"Septītajā un devītajā oktobrī Rīgā notika lielas cilvēku tvarstīšanas," Hartmanis visai dedzīgi iesāka. "Pilsētā izvietoja žandarmus un karavīrus. Ķēra visuS. Ari mani aizturēja. Paglābos, tikai pateicoties amatam. Daudzus manus darbiniekus savāca. Kad mēģinājām tos izpestīt, visi tikai plātīja rokas: neko nevarot darīt. Tāda esot pavēle. Ķerot vīriešus. Sūtot uz ostu un tālāk uz Vāciju."

"Vai bija arī zvērības?" Zavjalovs jautāja.

"Zvērības?!" Hartmanis pārjautāja.

"Jā, zvērības," prokurors apstiprināja.

"Zinu vairākus nošaušanas gadījumus. Dzirnavu un Tērbatas ielas stūrī nošāva vairākus jauniešus.

Tas notika brīdī, kad viņi mēģināja mukt."

"Pastāstiet mums par Rīgas komandantu," Pankratjevs iejaucās. "Konkrēti par to pavēli, kas viņam piešķīra augstāko varu Rīgā." "Šādu dokumentu esmu lasījis," Hartmanis iztapīgi nomurmināja. "Tur skaidri bija pateikts, ka Rīga atrodas kara darbības zonā. No šā brīža Rufs komandēs visus, to skaitā civilās iestādes."

"Sakiet, lieciniek, tajās masveida cilvēku tvarstīšanās…" priekšsēdis lēni iesāka, "kādi militārie formējumi tur piedalījās? Vai bija arī policija?"

"Jā, arī policija piedalījās. Redzēju vēl žandarmus, komandantūras vīrus un tankistus melnās formās."

Brīdi iepauzējis, Hartmanis klusi piebilda: "Ķēra visus, to skaitā dezertierus. Taču saķerto karavīru skaits bija niecīgs… Pārsvarā civilie…

Tos dzina veseliem pūļiem…"

"Ko vēl varat pastāstīt?" prokurors turpināja.

"Varu par iekārtu demontāžu…"

"Lūdzu!"

"Septembra beigās un oktobra sākumā demontēja rūpnīcas… Lādēja kuģos un veda uz Vāciju.

Cilvēkus, kuri pretojās, arestēja. Pat VEF direktoru represēja."

"Un kā ar nocietinājumu būvi? Vai cilvēkus pēc Rufa pavēles sū​tīja?"

"Jā, skaitu noteica militārā administrācija. Civilā pārvalde tikai izpildīja… Iebilst nevarējām. Visu noteica pilsētas komandants."

"Vai prokuroram ir vēl jautājumi?" Pankratjevs lietišķi noprasīja.

"Nē, nav…"

"Aizstāvjiem?" priekšsēdētājs pagriezās pret advokātiem.

Atbildes vietā — klusums. Pankratjevs jau gribēja vērsties pie Rufa, kad pamanīja Dolgopolova lūdzošo skatienu…

"Jums ir jautājums?"

"Jā…" aizstāvis nedroši ierunājās.

"Lūdzu…"

"Sakiet, lieciniek, kurš pildīja komandanta pienākumus tūlīt pēc Rīgas okupācijas?"

"Pulkvedis Uleršpergers… Vēlāk gan viņa vietā iecēla citu… Tā vārdu gan neatceros."

"Vai pazināt ari vietējās pašpārvaldes ģenerāldirektoru Dankeru?"

"Jā…" Hartmanis piekrītoši pamāja ar galvu.

"Zinājāt arī viņa rīkojumu par iedzīvotāju mobilizāciju aizsardzī​bas darbos?"

"Zināju gan!" liecinieks zibenīgi atcirta. "Taču tas neko nemainīja. Dankers tikai dublēja vācu nolemto. Atkārtoja latviski… īstais lēmējs bija Rufs.""4 Tūlīt pēc advokāta vārdu deva Rufam.

"Sakiet, apsūdzētais," Pankratjevs jautāja, "vai jums ir jautājumi?"

"Jā!" Rufs paziņoja. "Liecinieks Hartmanis stāsta, ka aizsardzības būvēs iesaistīja valsts kalpotājus.

Esot bijusi tāda pavēle… Vai Hartmanis varētu precizēt? Nosaukt šā rīkojuma autoru?"

"Pavēli saņēmu no Darba pārvaldes. Dokuments atsaucās uz pilsē​tas komandanta rīkojumu…"

"Vai uz pavēles bija mans paraksts?" Rufs neatlaidās.

"Nē, taču visi runāja, ka tā nākot no komandanta…"

"Tātad liecinieks nav redzējis manu parakstu!" apsūdzētais pašap​zinīgi noteica.

"Vai jums vēl ir jautājumi?" pagriezies pret Rufu, priekšsēdis īgni jautāja.

"Jā. Es tomēr gribētu tikt skaidrībā… Saprast, kāpēc liecinieks mani aprunā, stāsta par dokumentu,

kuru nemaz nav redzējis!"

"Nu…" Hartmanis saminstinājās, "pilsētas valde visur līmēja plakātus, sludināja, ka Rufam pieder augstākā vara… Arī man radās tāda pārliecība…"

"Tātad pavēli neesat redzējis!" apsūdzētais triumfēja. "Jūsu liecība balstās vien uz baumām un valodām… Kaut ko esat dzirdējis, kaut ko piedomājis…"

"Sakiet, Ruf…" strīdā iejaucās prokurors, "jums jau iepriekšējās izmeklēšanas laikā bija konfrontācija ar Hartmani. Vai atceraties?"

"Atceros gan…" apsūdzētais novilka.

"Es gribētu jautāt par tām iedzīvotāju tvarstīšanām," Zavjalovs turpināja. "Kā tad tur īsti bija?

Atzīstat šīs akcijas vai ne? Lūgtu atbildēt pavisam īsi: jā vai nē!"

Uz brīdi zālē iestājās klusums. Zavjalova jautājums ģenerāli samul​sināja. Rufs izskatījās apjucis.

"Jā…" apsūdzētais nopūtās. "To es atzīstu.,."MS Prokurors jutās gandarīts. Šoreiz viņš Rufu pievarējis, panācis atzīšanos un paglābis liecinieku…

Vēl mirklis — un Hartmanis būtu izgāzies, Rufs gūtu virsroku un plūktu "uzvaras" augļus. Taču šoreiz prokurors izrādījies veiklāks: precīzs jautājums, un morālais pārsvars atgūts.

Hartmanis savu liecību bija beidzis. Divu konvojnieku pavadībā liecinieks pameta tiesas zāli. Pie nama ārdurvīm viņu jau gaidīja cietumnieku furgons uz "stūra mājas" pagrabu. No "stūra mājas" taisnā ceļā uz ziemeļiem, sods jāizcieš Noriļskā, tur Hartmanis nosēdēs no zvana līdz zvanam.

1949. gada martā izsūtīs ari viņa sievu Austru Hartmani.236 Savu reabilitāciju šie cilvēki vairs nesagaidīs. Arnoldu Hartmani attaisnoja jau pēc nāves — 2000. gada 1. decembrī. Visi mēģinājumi panākt to vēl dzīves laikā beidzās neveiksmīgi. 1966. gada 5. augustā reabilitēja Hart- maņa līdzapsūdzēto Leonīdu Kuzminski. Taču paša Hartmaņa lūgumu noraidīja. Tas, pateicoties LPSR prokurora vecākā palīga Viktora Buses [33] slēdzienam. Šis Krievijas latvietis, kura tēvu nošāva 1937. gadā, bija ciets un nelokāms… Līdzjūtības nekādas, vien agrā jaunībā iedzītas bailes…"7 Kad Hartmanis bija izvests no zāles, tiesas priekšsēdis lūdza pasaukt nākamo liecinieku — kādu Ferdinandu Purīti.* * Uz liecinieku paaugstinājuma nostājās neliela auguma, ļoti izskatīgs cilvēks. Mati blondi, acis zilas, arī sejas panti — pareizi. Pēc papīriem latvietis, taču izskatās gluži kā ārietis… No agras jaunības gājis jūrā, apbraukājis vai puspasaules; līdzīgi Hartmanim, prot valodas: runā angļu, vācu, franču un igauņu mēlē.238 Arī raksturs bijušam jūrniekam — ciets un nelokāms.

"Kādā valodā liecināsiet?" Pankratjevs sāka.

"Latviešu," liecinieks ar tikko jaušamu izaicinājumu noteica.

"Lūdzu…" priekšsēdis piekrītoši pamāja ar galvu. "Pastāstiet par vācu zvērībām, ko piedzīvojāt okupācijas laikā."

"Līdz tūkstoš deviņi simti četrdesmit pirmajam gadam dzīvoju tepat Rīgā," Purītis sāka nedaudz trīcošā balsi. "Strādāju Rīgas Manufaktūrā. Vāciešiem ienākot, mani arestēja, ļau ceturtajā jūlijā tiku ievietots Centrālcietuma. Visas kameras pārpildītas. Nebija pat kur apsēsties, kur nu vēl izgulēties. Visur netīrība. Arī ēdiens — zem katras kritikas. Produkti iepuvuši un smirdoši. Pratināšanas laikā ieslodzītos sita un mocīja. Pats redzēju kādu ievainotu un bezsamaņā gulošu sievieti…"

V. Bus|s|e. Dzimis 1925. gadā Ņižņijnovgorodā. LPSR prokuratūra strādājis no 1951. gada lidz 1986. gadam. No 1959. gada uzraudzijis valsts drošības orgānus.

Tēva represēšanas (aktu sākotnēji noklusējis. Vēlāk to atzinis. Atzišanos inspirējis toreizējais LPSR prokurora vietnieks Hcinrihs Martinelli. Arī lielā terora upuris. Laikā no 1938. gada līdz 1939. gadam atradies apcietinājumā. No nāves Martinelli paglāba N. Afanasjevs, vēlakais Sarkanās Armijas galvenais kara prokurors (sk. LRPA, Personas lieta Nr. 6-983, 4.-7. lpp.; H. Martinelli Personas lieta, 6. lpp.ļ. * F. Purītis (1908—1961). Tālaika publikācijās nereti kļūdaini dēvēts par Purvīti.

Pie pēdējiem vārdiem liecinieka balss aizlūza, Puritis sastindzis vērās tiesnešos un klusēja.

"Tālāk — kas bija tālāk?" Pankratjevs nepacietīgi jautāja.

"Lūdzu uzdot man jautājumus," pārvarējis mulsumu, liecinieks klusu noteica.

"Sakiet, par ko jūs arestēja?" priekšsēdis vēlīgā balsī prasīja.

"Arestēja?" Purītis pie sevis nomurmināja. "Arestēja pilnīgi bez vainas. Nekādu apsūdzību neuzrādīja."

"Kad vācieši jūs atbrīvoja?"

"Atbrīvoja pēc četriem mēnešiem, četrdesmit pirmā gada novembri. Pēc tam slēpos. Līdz pat četrdesmit ceturtā gada pavasarim. Martā arestēja otrreiz. Ievietoja Salaspilī. Nosēdēju līdz pat jūnijam, kad mani negaidīti atbrīvoja."239 No Salaspils nometnes Purīti izpestīja sieva, pēc tautības vāciete. Aizgājusi pie doktora Langes, viņa izlūdzās vīra atbrīvošanu. Cietumnieks atgriezās — tik izmocīts un novājējis, ka pat miesīgais bērns to OAO vairs nepazina.

"Ko jūs zināt par iedzīvotāju tvarstīšanām, kuras vācieši organizēja Rīgā?" priekšsēdētājs lietišķi vaicāja.

"Ja nemaldos, tad jau septembrī iedzīvotājus dzina ierakumu darbos. Tos, kas nevēlējās, piespieda ar varu."

"Kurš piespieda?" "Žandarmērija un policija," liecinieks apstiprināja.

"Ko vēl varat pastāstīt?" Zavjalovs vaicāja.

"Vēl par Rīgas komandantu. Rufs izdeva pavēli, ka visiem jāevakuējas uz Vāciju. Kad cilvēki to nedarīja, sākās tvarstīšanas. Arī mani sagrāba. Turpat Brīvības un Ģertrūdes ielu stūrī. Aizturēja un nosūtīja uz savākšanas punktu."

"Daudz cilvēku aizturēja?"

"Tobrīd savākšanas punktā varēja būt ap pieciem tūkstošiem. Cilvēkus sastādīja kolonnās un automātistu ielenkumā dzina uz ostu. Piestātnē jau stāvēja kuģi."

"Vai bija arī sievietes, bērni?"

"Nē, tikai vīrieši." Brīdi paklusējis, Puritis vēl piebilda: "Sadzina uz kuģiem kā lopus. Ne īsti kur stāvēt, ne apsēsties."

"Kad jūs aizveda uz Vāciju?"

"Vāciju?" liecinieks pārjautāja. "Nē, mani ncaizveda. Astotajā oktobrī es no kuģa aizmuku…"

"Aizmukāt?" prokurors likās izbrīnīts.

"Jā, aizmuku," Purītis cieti noteica.2'" Liecinieks nebija melojis. Viņš tik tiešām paglābās. Viens no retajiem, kam tas izdevās. Arī šoreiz, pateicoties sievai. Silvija Purīte kuģī slepus ienesa kleitu. Pārģērbies sieviešu drānās, cietumnieks piešmauca savus gūstītājus. Jau tajā pašā vakarā, slēpdamies no žandarmiem, viņš atgriezās mājās.242 Purītim kārtējo reizi bija uzsmaidījusi veiksme.

Vēl daži precizējoši jautājumi, un liecinieka pratināšanu beidza. Savu pienākumu viņš bija izpildījis: liecinājis pret Rufu un stiprinājis apsūdzību, darījis to godīgi un atklāti.

Nepagāja ne mēnesis, kad l'urīti no jauna apcietināja. Šoreiz krievi. Paņēma tieši no darba… Bez liekām ceremonijām un brutāli. Pat maiņas kolēģi neizpratnē: sazin velns, kas darās?! Ņem bijušos antifašistus un spundē cietumos. Vienus varmākas nomainījuši citi. Laikam jau Tēvijai taisnība — krievi nebūs labāki.

Tūlīt pec apcietināšanas — kratīšana. Tai seko nopratināšana. Visi jautājumi par to pašu: kāpēc vācieši atstājuši dzīvu? Kāpēc izlaiduši no cietuma? Vai nav savervēts? Arī par kuģi prasa — kā izdevies

apšmaukt sargus un paglābties? Kāda modra auss dzirdējusi viņa liecību, dzirdējusi un atcerējusies… Ej vēl liecini tādiem par labu!

Arī sievu tirpina. Sauc uz čeku un pratina.243 Ja uzzinātu par viņas vācu cilmi, izsūtīšana garantēta.

Taču Purīšiem paveicās. Pēc četriem mēnešiem atbrīvoja pašu Ferdinandu. Kāds labdaris bija galvojis par viņu. Arī sievu vairs neaiztika. Vienai latviešu ģimenei paveicies… Taču cik bija tādu, kurām nepaveicās?

Pēc Purīša nopratināja kādu Albertu Rumbu, jau pavecāku vīru, bijušo Latvijas armijas pulkvežleitnantu. Arī viņš par ierakumu darbiem, piespiedu evakuāciju un militāro režīmu. Liecība vērsta pret Rufu. Neka īpaši svarīga un nozīmīga. Viss jau iepriekš dzirdēts un novērtēts.244 Kad Rumba savu liecību beidza, tiesas priekšā izsauca Jūliju Lāci. [34] Uz liecinieku paaugstinājuma nostājās vēl pajauns cilvēks. Mugurā tumši brūns uzvalks, kaklasaite pieskaņota, mati cieši pieglausti, uz acīm brilles, kuru apaļie, no metāla stīpiņas veidotie rāmji nedaudz kontrastē ar smagnējo zodu. Pati seja — nekā īpaša. Nekas tāds, kas paliktu atmiņā. Vienīgi acu skatiens tāds šaudīgs un iztapīgs.

Lācis, līdzīgi Hartmanim, strādājis okupācijas pašpārvaldē — sociālās nodrošināšanas departamentā. Strādājis par ierindas grāmatvedi.245 Taču tiesā viņa amats "paaugstināts". Apsūdzibas raksts to dēvē par Latvijas ģenerālapgabala Sociālā departamenta direktoru.246 Tas tā — lai izklausītos!

Lai piedotu nozīmību: skat, kāds cilvēks ieradies! Bijušais vācu pakalpiņš — liels priekšnieks, bet atnācis apsūdzēt… Varas pozī​cija viltīga.

Uzklausījis priekšsēdētāja jautājumu, liecinieks nesteidzīgā balsī sāka stāstīt: "Četrdesmit ceturtā gada rudenī pildīju departamenta direktora pienākumus. No pilsētas komandanta pienāca rīkojums. Norādījums par bērnu namu evakuāciju. Saņēmis pavēli, ķēros pie izpildes. No Rīgas un Majoru bērnu namiem bija jāizved mazuļi. Jānogādā ostā un tālāk ar kuģi uz Vāciju. Evakuācijas uzdevumu izpildījām. Skats bija briesmīgs. Bērni raudāja un kliedza. Zīdaiņus lika tieši kravas tilpnē.

Krāva kā maisus. Citu citam līdzās… Taisni uz metāla grīdas. Visapkārt netīrība un putekļi."247 Lāča liecība strikta un kategoriska. Liecinieks runāja kā prokurors, pat balss intonācija dzelžaina.

Klausoties viņā, likās dīvaini… Rufs pavēlējis — Lācis izpildījis… Pastrādājis šausmu lietas, taču nav ne arestēts, ne tiesāts?

Uzklausījis liecinieku, Pankratjevs pagriezās pret Rufu: "Apsūdzētais, vai jums ir jautājumi?"

"Ir gan!" apsūdzētais atcirta. "Liecinieks norāda, ka saņēmis no kara komandanta pavēli par bērnu namu piespiedu evakuāciju. Man ir jautājums — kādā formā un veidā viņš pavēli saņēma?"

Galvenais apsūdzētais, ģenerālpulkvedis Fridrihs Jekelns (sk. BArch (ehem. BDC), SS-FiihrerPersonalaktc Friedrich ļeckeln).

Jekelns izmeklēšanas laikā 1945. gada decembrī (sk. ЦА ФСБ РФ, дело № H-18313, т. 1).

Apsūdzētais tiesas sēdē 1946. gada janvāri (sk. LVK A, arh. Nr. 179). Uz jautājumiem ģenerālis atbildēja stoiskā mierā. Taču spēku izsīkuma un pārguruma dēj procesa laikā viņš zaudēja samaņu.

Rīgas komandants, ģenerālleitnants Rufs izmeklēšanas laikā Zigfrīds Rufs (sk. ЦА ФСБ РФ, дело № H-18313, т. 4).

(sk. BArch MSg 109/2230).

Apsūdzētais tiesas sēdē 1946. gada janvāri (sk. LVKA, arh. Nr. 179). Savā pēdējā vārdā ģenerālis atvainojās nevis krievu, bet latviešu tautai.

■

Liepājas komandants, ģenerālleitnants Montetons izmeklēšanas laikā 1945. gada Albrehts Barons Dižons fon Montetons. decembri (sk. ЦА ФСЬ 1'Ф, Nācis no senas franču aristokrātu дело N« H-18313, т. 12). dzimtas (sk. BArch MSg 109/474).

Apsūdzētais tiesā 1946. gada janvāri (sk. I.VKA, arh. Nr. 179). Pēdējā vārdā ģenerālis runāja īsi un precīzi.

Ģenerālmajors Fridrihs Verters, — vēl pulkvežleitnanta uzplečos (sk. BArch MSg 109/2938).

Verters izmeklēšanas laikā (sk. ЦА ФСБ РФ, дело № H-18313,

Verters uz apsūdzēto sola 1946. gada janvārī (sk. LVKA, arh. Nr. 179). Procesa laikā apsūdzētais pieteica kādu savdabīgu lūgumu.

Ģenerālmajors Broņislavs Pavels (sk. BArch MSg 109/1949).

Apsūdzētais izmeklēšanas laikā 1945. gada decembrī (sk. IļA OC5 P<t>, neno № H-18313, t. 8).

Pavels sniedz paskaidrojumus tiesā. Apkārt notiekošo apsūdzētais uztvēra ar pārsteidzošu aukstasinību. Viņš sēdēja kā pārakmeņojies (sk. LVKA, arh.'Nr. 179).

Daugavpils, vēlāk arī Saldus un Kuldigas komandants Hanss Kipers (sk. BArch Msg).

Kipers izmeklēšanas laikā (sk. ЦА ФСБ РФ, дело № H-18313, т. 16).

Ģenerālis tiesas sēdē. Jau pēc skata redzams, ka apsūdzētais ir uz nervu sabrukuma robežas (sk.

LVKA, arh. Nr. 179).

Pats jaunākais no apsūdzētajiem, pulkvedis Aleksandrs Bekings. Izmeklēšanas laikā 1945. gada decembri (sk. ДА ФСБ РФ, дело № Н-18313, т. 10).

Bekings procesa laikā 1946. gada janvāri (sk. LVKA, arh. Nr. 179). Pulkvedis strīdējās par katru apsūdzibas punktu. Cinījās lidz galam. Zāles simpātijas piederēja apsūdzētajam.

Ģenerālleitnants Volfgangs fon Ditfurts, profesionāls izlūks. Slimības dēļ Ditfurts nenonāca uz apsūdzēto sola. Lieta izbeigta 1946. gada 26. martā sakarā ar ģenerāļa nāvi (foto: Deutschlands Generale und Admirale. Teil IV. Die Generale des Heeres. 1921—1945. Band 3. Osnabrьck, 1994, Seite 150).

Rīgā dzimušais Hanss Buholcs. Baltvācietis. Vācu armijas leitnants. Tulks. Kļūdaini iekļauts apsūdzēto skaitā kā Higiēnas institūta līdzstrādnieks. Kļūmes iemesls — vienkārša uzvārdu sakritība (sk. РГВА, фонд 46Q/n, дело № 1873656).

Ditfurts izmeklēšanas laikā 1945. gada decembri (sk. ЦА ФСБ РФ, дело № H-18313, т. 14).

Majors Georgs Zauers. Baltvācietis. Lidz 1939. gadam dzivoja Latvijā. Dienējis propagandas rotā.

Sākotnēji kļūdaini iekļauts apsūdzēto skaitā kā Mežaparka koncentrācijas nometnes komandants (sk.

PI'BA, фонд 46Q/ii, дело № 1865683).

Fridrihs Jekelns

Fridrihs Verters _;;■1

Zigfr카ds Rufs

Albrehts Barons Di탑ons fon Montetons

Hanss Kipers

Broņislavs Pavels

Aleksandrs Bekings

Apsūdzēto karikatūras. Zīmējusi Felicita Pauļuka. Publicētas laikrakstā Cīņa, 1946. gads, Nr. 23.

Montetona karikatūra, ievietota laikrakstā Sovetskaja Latvija, 1946. gads, Nr. 26, ar mākslinieka "Jorša" parakstu. Faktiski tās autore ir Felifita Pauļuka. "Joršs" nošpikojis no īstās autores.

publicēta Cīņā, 1946. gads, Nr. 25.

Kara tribunāla priekšsēdētājs, justīcijas pulkvedis Mihails Pankratjevs. Bijušais PSRS prokurors.

Lielā terora īstenotājs Krievijā. Cilvēks ar piecu klašu izglītību (foto: Звягинцев А. Г., Орлов Ю. Г. Заложники вождей. Москва, 2000, с. 10).

Kara tribunāla rezerves tiesnesis, justīcijas apakšpulkvedis Anatolijs Bočkovs. Viena no baisākajām figūrām šajā procesā. LPSR Iekšlietu karaspēka kara tribunāla priekšsēdis. Cilvēks, kura vadītā iestāde Latvijā represēja

Pa labi, tribunāla priekšsēdētājs Pankratjevs tiesas procesa laikā Pankratjevs. Viņam lidzās — tribunāla (sk. LVKA, arh. Nr. 179). loceklis Maksis Jākobsons-Andersons (sk. LVKA, arh. Nr. 179). tūkstošiem nevainīgu cilvēku (sk. РГАСПИ, фонд 17, on. 100, дело № 252646).

Tribunāla loceklis, justīcijas pulkvedis Eduards Kirre. Apbalvots ar PSRS Nopelniem bagātā čekista goda zirni Nr. 150 (foto no Kirres radinieku ģimenes arhīva).

Justīcijas majors Ivans Moskatovs. Piedalījās 1946. gada 23. janvāra kara tribunāla rīcības sēdē.

Pēc tautības bulgārs. Vēlāk viņu nomainīja Krievijas latvietis, pulkvedis Eduards Kirre (sk. РГАСПИ, фонд,17, on. 107, партбилет № 04756169).

Pulkvedis Eduards Kirre ar sievu Bertu un audžumeitu Dainu. Uzņēmums izdarīts 1949. gadā (foto no Kirres radinieku ģimenes arhīva).

Čekists Kirre Padomju Savienībā. Trīsdesmitie gadi (foto no Kirres radinieku ģimenes arhiva).

Eduards Kirre (labajā pusē). Līdzās viņam sieva Berta. Tālāk sievas māsa ar brāli — latviešu strēlnieku. Uzņēmums izdarīts Pirmā pasaules kara laikā (foto no Kirres radinieku ģimenes arhīva).

Eduards Kirre un viņa nākamās sievas Bertas iesvētības 1915. gadā (foto no Kirres radinieku ģimenes arhīva).

Eduardam Kirrem piešķirtās Nopelniem bagātā čekista goda zīmes statūts (grāmatas autora personiskais arhīvs).

Tribunāla loceklis, justīcijas majors Maksis Jākobsons-Andersons. Krievijas

Sarkanais komandieris Maksis Jākobsons-Andersons. 1920. gadā Čerepovecā (foto no JākobsonaAndersona ģimenes arhīva). latvietis. Vienīgais kara tribunāla loceklis, kuram bija augstākā izglītība. Uzņēmums izdarīts 1952. gadā (foto 110 Jākobsona-Andersona ģimenes arhiva).

Maksis Jākobsons-Andersons, PSRS tirdzniecības pārstāvniecības Trīsdesmitie gadi (foto no Jākobsona-Andersona ģimenes arhīva).

Londonā

darbinieks.

Maksis Jākobsons-Andersons (labajā pusē) 1920. gadā Tihvinā kopā ar draugiem (foto no Jākobsona-Andersona ģimenes arhīva).

Nikolajs Zavjalovs. Trīsdesmitie gadi (foto no Zavjalova radinieku arhīva).

Prokurors, justīcijas pulkvedis Nikolajs Zavjalovs (sk. РГАСПИ, фонд 17, on. 100, дело № 10745).

Nikolajs Zavjalovs tiesas procesa laikā (sk. LVKA, arh. Nr. 179). Prokuroram tā bija pati nozīmīgākā lieta visā mūžā. Taču lielāko dzīves mērķi — kļūt par ģenerāli — viņš tā arī nesasniedza. Žanis Jurgenovskis. Vienīgais latvietis

Pēteris Krupņikovs. Laikā 110 1944. gada oktobra lidz 1946. gada decembrim SMERŠ līdzstrādnieks. Vācu ģenerāļu procesā darbojās kā tulks. 1953. gada foto (sk. LLUA, arh. lieta Nr. 1592,2.-3. lpp.).

no 10 cilvēku lielās ģenerāļu lietas izmeklētāju grupas. īsi pirms Latvijas okupācijas mainījis uzvārdu. Jau 1940. gada jūnijā darbojās NKVD ar uzvārdu "Algards" (sk. LVVA, 2996. fonds, 1. apr., 7309. lieta, 3. lpp.).

Kmanuils Sotņiks ar meitu. Laikā no 1945. gada augusta līdz 1947. gada aprīlim Gūstekņu un internēto pārvaldes darbinieks. Ģenerāļu izmeklēšanas lietā darbojās kā tulks (sk. I,R IeM ICA, arh. lieta Nr. 9307) 1960. gada fotogrāfija (foto no Sotņika ģimenes arhiva). Žanis Algards. Būdams SMERŠ līdzstrādnieks, izmeklēja pulkveža Aleksandra Bekinga lietu.

Sešdesmito gadu foto (sk. ЦАМО, УПК, карточка A-477384 (Алгард Жан Карлович), РГАСПИ, фонд 17, оп. 107, учетная карточка № 12803160).

Kara liesas kopskats. Centrā tribunāla locekļi. I'a labi advokātu galds, pa kreisi sēž prokurori.

Simona Gutmana zīmējums (grāmatas autora personiskais arhīvs).

Uz apsūdzēto sola: Jekelns, Bekings u. c.

Uz apsūdzēto sola: Pavels, Verters u. < Simona Gutmana zīmējums (grāmatas autora personiskais arhīvs' Simona Gutmana zīmējums (grāmatas autora personiskais arhīvs).

Pie aizstāvju galila sēž advokāti: vidū Jekelna aizstāvis Nikolajs Milovidovs. Cilvēks ar labu izglitibu. Maskavas advokātu kolēģijas orgbiroja loceklis. Pa labi — Sergejs Saņņikovs, aizstāvju grupas vecākais. NKVD darbinieks. Bez izglītības.

Rufa aizstāvis Boriss Dolgopolovs. Vienīgais no advokātiem, kurš prata lasīt un rakstīt vāciski (sk.

AOK МГКА, личное дело Долгополова Б. Н.).

Viņam uzticēta Montetona aizstāvība. Pa kreisi — Zigfrīda Rufa aizstāvis Boriss Dolgopolovs.

Advokāts ar universitātes diplomu (sk. LVKA, arh. Nr. 179).

Jekelna aizstāvis Nikolajs Milovidovs. Nācis no inteliģentas ģimenes. Viņa tēvs bija advokāts, bet vecaistēvs — garīdznieks (sk. AOK МГКА, личное дело № 402).

Ģenerālu Vertera un Kipera aizstāvis Viktors Markevičs. 1945. gadā aizstāvējis "p°lu teroristus" (sk. AOK МГКА, личное дело Маркевича В. П.).

Dižona fon Montetona aizstāvis Sergejs Saņņikovs. Maskavas advokātu kolēģijas orgbiroja vaditājs (sk. AOK МГКА, личное дело Санникова С. Е.).

Lai apmeklētu tribunāla sēdes, bija nepieciešama īpaša caurlaide, atsevišķa gan rīta, gan vakara sēdēm. Arī krāsa katrai sēdei sava (grāmatas autora personiskais arhīvs).

Pavēla un Bekinga aizstāvis Pjotrs Divnogorskis. NKVD uzticības persona (sk. AOK МГКА личное дело Дивногорского П.П.).

Juris Akmens tiesā apsūdzēja Jekelnu. Viņa liecībā patiesi fakti mijās ar klajiem izdomājumiem (foto no Akmens ģimenes arhīva).

Ārsts Gustavs Bergs. Jelgavas psihiatriskās slimnīcas direktors. Tiesā liecināja par psihiski slimo iznicināšanu. Baidoties no represijām, Bergs 1949. gadā slepus aizbrauca no Latvijas (foto no Medicīnas muzeja arhīva).

Liecinieks Jānis Kauliņš izturēja vācu koncentrācijas nometnes, taču aizgāja bojā krievu lēģeri (sk.

LVA, 1986. fonds, 1. apr., 38865. lieta).

Liecinieks Kārlis Briedis. Rīgas 1. slimnīcas vecākais ārsts. Pārnācis mājās no tiesas, Briedis to nodēvēja par melnāko dienu savā mūžā (foto no Brieža radinieku ģimenes arhīva).

Ivans Terentjevs (otrais no kreisās), ražena auguma Latgales vecticībnieks. Uz tiesu šo cilvēku atveda konvojs (foto no Terentjeva radinieku ģimenes arhīva).

Arnolds Hartmanis ar sievu Austru kāzu dienā 1930. gada 8. februāri. 1949. gadā Austru Hartmani sodīja par vīra "grēkiem" un izsūtīja uz Sibiriju (foto no Hartmaņa piederīgo arhīva).

Arī liecinieku Arnoldu Hartmani uz tiesu atveda no cietuma. Hartmanis — bijušais Latvijas pašpārvaldes rūpniecības un tirdzniecības departamenta direktors. 1945. gadā viņu notiesāja par piederību krievu studentu biedrībai!!! Ģenerā|u prāvā Hartmanim "uzdeva" liecināt pret Rufu.

Trīsdesmitie gadi (foto no Hartmaņa piederīgo arhīva).

Vienu no emocionāli spēcīgākām liecībām tiesā sniedza astoņgadīgā Arjana Pape. Pa kreisi no liecinie​ces tulks Pēteris Krupņikovs (sk. LVKA, arh. Nr. 179).

Rufa apsūdzības liecinieks Ferdinands

Liecinieks Anselms Mutuls — 1943. gadā Rīgā, Ģeoloģijas pārvaldē (foto no Mutuļa radinieku ģimenes arhīva).

Mutuls 1936. gadā Rīgas Jūrmalā. Tobrīd viņš pat nevarēja iedomāties, kāds likteņa pavērsiens sekos pēc astoņiem gadiem (foto no Mutuļa radinieku ģimenes arhīva).

Puritis, bijušais jūrnieks, Iļģuciema Manufaktūras meistars — cietis gan no vāciešiem, gan krieviem.

Trīsdesmitie gadi (foto no Purīša radinieku ģimenes arhīva).

Docents Jānis Vilde. Viens no galvenajiem ģenerāļa Rufa apsūdzētājiem. Cilvēks ar traģisku likteni.

Padomju varas upuris. Notiesāts par Ļeņina vārda "diskreditāciju" (foto no Viides radinieku ģimenes arhiva).

Līvānu draudzes prāvests Staņislavs Vaikuļs. Sēdējis cietumā gan pie vāciem, gan krieviem (foto no Rīgas Metropolijas kūrijas arhīva).

Antoņina Roslava. Karš viņai atņēma gan viru, gan dēlu. Tiesā liecināja pret Vertcru (foto no Roslavas tuvinieku ģimenes arhiva).

Slokas celulozes un papīra kombināta strādniece Anna Abiks. Ģenerā|a Vertera apsūdzētāja. Tai pašā laikā Annas znots slēpās no NKVD (foto no Abiks radinieku ģimenes arhīva).

Liecinieks Jūlijs Lācis. Strādājis okupācijas pašpārvaldē. Taču baudija jaunās varas labvēlibu.

Cilvēks, kas stāvējis abās frontes pusēs. Tiesā sniedza nepatiesu liecību (foto: LVVA, 5050. fonds, 2. apr., 4552. lieta).

Viens no kolorītākajiem lieciniekiem — Pečoru klostera mantzinis Serafims Rozenbergs. Mūks liecināja par Pečoru klostera dārgumu aizvešanu (foto no Pečoru klostera arhiva).

Mūks Serafims Rozenbergs XX. gadsimta 70-tajos gados (foto no Pečoru klostera arhīva).

Pareizticīgo priesteris Nikolajs Makedonskis (pa labi). Liecinieks ar skanīgu un samtainu balsi.

Viņam blakus metropolīts Augustīns. 1936. gadā izdarīts uzņēmums (foto no Latvijas Pareizticīgo baznīcas Sinodes arhiva).

Pareizticīgo priesteris Andrejs Jansons. No pieciem mācītāja bērniem četrus represēja krievi.

Bilance šaušalīga.

Taču liecināt viņam vajadzēja par vācu zvērībām. Slimības dēļ Jansons tiesā neieradās (foto no Alūksnes novad​pētniecības un mākslas muzeja fondiem). Ģenerālmajors Emīls Justs. Vācu militārā izlūkdienesta darbinieks. No 1939. gada

Ieslodzītais Justs Lietuvas PSR NKVD iekšējā cietumā. 1946. gada uzņēmums (foto: LTUA, fonds Kl, apr. 58KA, lieta 796/3). vācu militārais atašejs Lietuvā, vēlāk arī Latvijā. Sākotnēji Justu gribēja tiesāt saslimušā ģenerāļa fon Ditfurta vietā (foto: BArch Pers 6/1434).

Hanss Centgrafs, bijušais SS' un policijas tiesas priekšsēdētājs. Nejau prokurors Zavjalovs, bet vācietis Centgrafs juridiski precīzi noformulēja ģenerāļa Jekelna apsūdzības apjomu. Tas gan neglāba pašu

Ieslodzītais Hanss Centgrafs (foto: РГВА, фонд 460/п, дело № 1876570).

Centgrafu (foto: BArch (ehem. BDC), SS-Fūhrer-Personalakte Hans Zentgraf).

Fricis Blašeks, bijušais SS būvinspekcijas priekšnieks. Sudetijas vācietis. Jauktenis. Aizskarta pašlepnuma vārdā liecināja pret Jekelnu. Labs orators (foto: BArch (ehem. BDC), SS-FūhrerPersonalakte Fritz Blascheķ).

Ieslodzītais Fricis Blašeks (foto: PI'BA, фонд 460/ii, дело № 1860013).

Jefreitors Herberts Šeifers. Liela auguma vīrs. Siltumtehniķis no Drēzdenes. Liecinieks apsūdzēja fon Montetonu (foto: РГВА, фонд 460/n, дело № 1861825).

Liecinieks Gotfrids Veins, ģenerāļa fon Montetona raitnieks un izpalīgs. Pēc profesijas konditors.

Stāstīja par savu bijušo priekšnieku baumas un tenkas (foto: РГВА, фонд 46(Vn, дело N« 1707873).

Majors Vilhelms Veils. Apsūdzēja Paveļu partizānu apkarošanā un zvērībās. Pats liecinieks mira ieslodzījumā — speciālā nometnē. Fotogrāfijā viņš redzams īsi pirms nāves (sk. РГВА, фонд 46Q/n, дело № 03-489572).

Liecinieks Gerhards Šverts. Vācu armijas

vecākais jefreitors. Tiesā apsūdzēja ģenerāli Verteru. Pirms kara strādājis par tiesnesi. Vēlāk arī viņam bija jāizbauda apsūdzētā liktenis (foto: РГВА, фонд 460/n, дело № 1865850).

Ģenerā|a Kipera apsūdzētājs Jānis Liepiņš. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Jau trīsdesmitajos gados nodevis Latvijas valsti. Strādājis gan Padomju Savienības, gan Vācijas labā (foto: LVVA, 1304. fonds, 1. apr., 930. lieta, 13. lpp.).

Fridriha Jekelna, Zigfrīda Rufa, Volfganga fon Ditfurta un citu apsūdzēto noziegumu izmeklēšanas lietas pirmā sējuma vāks (sk. ЦА ФСБ РФ, дело № H-18313, т. 1).

Zigfrīda Rufa aresta orderis, izsniegts 1945. gada 20. decembri (sk. ЦА ФСБ РФ, дело № H-

18313, т. 4, л. 2).

Baltijas Kara apgabala tribunāla 1946. gada 3. februāra sprieduma titullapa (sk. ЦА ФСБ РФ, дело № H-18313, т. 20, л. 305).

Sprieduma pēdējā lapa. To parakstījuši justīcijas pulkveži Mihails Pankratjevs un F.duards Kirre, kā ari justīcijas majors Maksis Jākobsons-Andersons (sk. ЦА ФСБ РФ, дело № H-18313, т. 20, л. 311).

"Pie manis ieradās tris vācu zaldāti…"

"Un nodeva jums pavēli…" Rufs sarkastiski bilda.

"Jā!" Lācis pārliecinoši noskaldīja. "Viņi man draudēja, solīja nošaut… Es biju spiests to pildīt…

Vēl zaldātu klātbūtne telefoniski devu rīkojumus…"

"Es lūgtu pēc atmiņas nocitēt šo pavēli!" apsūdzētais neatlaidas.

"Nu… tur… bija rakstīts," liecinieks nedaudz apmulsis turpināja, "ka Majoru bērnu nama iemītnieki jānogādā Rīgas ostā…"

"Vai jums ir vēl jautājumi?" Pankratjevs ieprasījās. Taču, šķita, Rufs viņā nemaz neklausās. Iekarsis viņš uzdeva jau nākamo jautājumu: "Sakiet, lieciniek, šo pavēli, kuru atnesa zaldāti… Vai viņi atsaucās uz mani? Es sapratu, ka uzvārdu tie nemaz neminēja…"

"Jā!" liecinieks pēkšņi atzina. "Uzvārdu viņi nenosauca."

"Ak tā!" apsūdzētais triumfēja. "Tad man tiesai jāpaziņo, ka es nekad neesmu izdevis šādu pavēli…

Arī zaldātus neesmu sūtījis…"248 Apsūdzētais cīnījās. Ģenerālis vēl cerēja, ka argumenti spēs pārliecināt tiesu. Arī pēdējo vārdu kauju viņš uzvarējis. Lāča liecība izklausījās apšaubāma, arī pats liecinieks — dīvains. Viņa "vājība" — dzīvokļi… Tos Lācis mainījis bez mitas. Viens pilsētas rajons pēc otra. Adrese pēc adreses. Četrdesmit trešā gada beigās liecinieks dzīvoja Vāgnera ielā. Pēc īsa brīža jau Vidzemes gatvē. Tad Jumāras štrāsē.

Līdz beidzot divstāvu savrupmājā Lielvārdes ielā."9 Un tas viss nepilna gada laikā. Dīvaini! No kā šis cilvēks slēpās? No kā baidījās? Varbūt kalpoja diviem kungiem? Varbūt stāvēja abās frontes pusēs?

Varbūtību daudz, taču patiesība viena — Lāča liecība sadomāta un falša. Ne jau Rufs izrikoja un pavēlēja. Ne viņš lika aizvest Latvijas bāreņus. 1944. gada rudenī Rīgai tuvojās fronte. Laiks trauksmains. Visi glābās, kā varēja. Aizbrauca Sociālā departamenta direktors Sīlis. Viņa vietā nāca Jaundzems. Taču arī jaunais vadītājs devās uz Kurzemi. Par bērnu nama evakuaciju rūpējās direktore Kalniņa. Neko nepanākusi, aizbrauca arī viņa. Ja ne dažu darbinieku pašaizliedzība, bāreņi būtu pamesti likteņa varā. Par bērniem rūpējās auklītes un kopējas. Brauca uz Rīgu meklēt palīdzību pie ģenerāļa Bangerska un evakuācijas nodaļas vadītāja Niedres. Sirdsapziņa neļāva pamest bērnus…

Trešā oktobra pēcpusdienā piezvanīja no sociālā departamenta. Kāds ierēdnis ziņoja, ka rit bērnus vedīšot uz Rīgu. Tur gaidot glābiņš — kuģis uz Vāciju. Autobusus sarūpēja Bangerskis ar Šildi.250 Arī kuģis jau stāvēja. Vācieši bērniem atvēlējuši kādu Minden Rremen, kas pārvadā preces. Kad ieprasījās pēc kā labāka, atbilde strupa: ja negribot, lai braucot atpakaļ. Vajadzēja samierināties. Vēl pirms aizbraukšanas siltas pusdienas no Tautas palīdzības. Tā pēdējā ceļamaizc no Dzimtenes. Piektā oktobra vakarā Rīgu atstāja kāds kuģis, aizvedot daļu no Latvijas nā​kotnes…

Rufa apsūdzība būvēta ļoti pārdomāti. Liecinieks pēc liecinieka. Katram savs stāsts un argumenti.

Kad Lācis beidza liecināt, to nomainīja Jānis Vilde, Latvijas Universitātes docents, zinīgs un kompetents.

Viens no galvenajiem ģenerāļa apsūdzētājiem.

"Kādā valodā runāsim?" I'ankratjevs lietišķi vaicāja.

"Varu krieviski," liecinieks mundri atsaucās.

"Lūdzu…" priekšsēdis apmierināts noteica. "Pastāstiet mums par vācu zvērībām. Stāstiet visu, ko zināt šajā lietā."

"Kad Rīgai tuvojās Sarkanā Armija," Vilde iesāka, "vācieši sāka aģitēt. Aicināja pamest pilsētu.

Baidīja ar krievu zvērībām. Solīja nopostīt Rīgu. Būšot otra Staļingrada. Visu pārvērtīšot gruvešos. Pat vācu ārsti brīdināja: brauciet prom! Pie darba ķērušies Jekelns ar Rufu. Tie Rīgu pazudinās. Akmeni uz akmeņa neatstās.

Pilsētā sākās iedzīvotāju tvarstīšanas. Ķēra vīriešus. Nepakļāvīgos — nošāva. Vai nu sestajā, vai

septītajā oktobri karaspēks ielenca galvenās ielas. Aizturēja visus. Arī mani. Tajā dienā kopā ar sanitāru gājām pa Brīvības ielu. Stabu ielas krustojumā ieraudzījām cilvēku pūli. Nepaguvām ne atjēgties, kad arī mūs sagrāba. Iegrūda barā. Sāku skaidroties. Stāstīt, ka esmu ārsts. Kopā ar sanitāru dodos uz dežūru.

Pretī saņēmu vien lamas. Kāds no zaldātiem kliedza: "Tu neesi ārsts! Droši vien komunists! Gribi gaidīt sarkanos." Saņēmis dunku, atkal ielidoju pūlī. Līdzās kolēģis. Panikā nekritām. Lēnām virzījāmies uz kolonnas galvgaļu. Sajūta briesmīga. Ari apkārtējie šausmās. Gājiens pildās ar upuriem. Ķer cilvēkus taisni uz ielas. Ja kāds atsakās, to piespiež ar varu. Manā acu priekšā atšķīra vīru no sievas. Izmisumā vīrietis ieķērās durvju kliņķī. Mēģināja pretoties. Sekoja sitieni ar šauteņu laidnēm. Kliedzieni.

Vaimanas. Vienu bridi šķita, ka pūlis izjuks. Tāds kā apjukums. Arī gūstītāji neizpratnē. Šajā brīdī izravāmies… Skrējām cik jaudas… Tikai vēlāk apjēdzām, ka esam izglābušies.""1 Vildes stāstījums tēlains. Emocionāli spēcīgs. Pēc šādas liecības pierādījumi kļūst lieki. Pats tēls pārtapis argumentā.

"Ko vēl varat pastāstīt? Varbūt par kultūras vērtību iznīcināšanu?" priekšsēdis vaicāja.

Izskatījās, ka liecinieks šo jautājumu gaidījis. Piekrītoši pamājis ar galvu, Vilde turpināja: "Vācieši visiem stāstīja, ka krievi iznīcinājuši Vecrīgu…"

"Vecrīgu?" Pankratjevs pārjautāja.

"Jā," apstiprināja liecinieks. "Četrdesmit pirmā gada jūnijā tika iznīcināta pilsētas Rāte. Cieta Pētera baznīca, Melngalvju nams un daudzas citas ēkas. Postījumos vainoja Sarkano Armiju. Taču tā nav taisnība. Visi šāviņi nāca no Pārdaugavas. No kanāla puses — neviens."

"Jūs gribat teikt, ka Sarkanā Armija nešāva uz Vecrīgu?"

"Tieši tā! Postījumus veica vācieši. Arī Jelgava tas pats. Pilsētu iznīcināja hitlerieši. Viņi dedzināja un spridzināja. Šo faktu var aplie​cināt visi Jelgavas iedzīvotāji."252 Jautājums mērķtiecīgs. Arī atbilde precīza. Visos postījumos vainojami vācieši. Gan Rīgu sagrāvuši, gan Jelgavu nodedzinājuši… Visur savu roku pielikuši, rīkojušies noziedzīgi un mežonīgi… Var jau būt, ka Vil- dem taisnība… Tikai kāds tam sakars ar Rufu? Viņš Rīgā ieradās tikai četrdesmit ceturtā gada pavasarī.

Arī Jelgavas komandanta godā ģenerālis nav bijis. Šo apsūdzību viņam uzkraut lieki. Ne jau Rufs lika šaut pa Vecrīgas torņiem vai dedzi​nāt Jelgavu! Pilsētas sagrāva karš.

"Vai prokuroram ir kādi jautājumi?" Pankratjevs ieprasījās.

"Jā, man ir jautājums. Lieciniek Vilde, kas jums ir zināms par skolu, dzīvojamo namu un kultūras iestāžu iznīcināšanu? Vai tas tika darīts pēc Rufa pavēles?"

"Atkāpjoties vācieši iznīcināja Vecrīgu," liecinieks pilnīgi bezkaislīgi iesāka, "pilsētas daļu, kam ir liela kultūras vērtība. Cik zināms, iznīcināja ari daudzas skolas, bibliotēkas un citus objektus…"

Noskaitījis šis vispārējās frāzes, liecinieks apklusa. Atbilde nekonkrēta. Ari par Rufa pavēli klusums. Taču prokurors apmierināts… Brīdi paklusējis, Zavjalovs uzdeva nākamo jautājumu: "Sakiet, lieciniek, kādas represijas vācieši īstenoja pret latviešu zinātniekiem un speciālistiem?"

"Bija aresti, nošaušanas. Iznīcināja docentu Kronu* " — pazīstamu Rīgas neirologu. Jānosauc ari docents Idelsons.*:21 Dakteri aizturēja. Kas notika tālāk — nezinu. Tad vēl profesors Mincs.*1" Ari manu asistentu Gotšalku*" represēja. Nošāva pat laboranti Raiheli.*'sl Vēl varu nosaukt ārstus Bērziņu*161 un Kirhenšteinu.* " Tāpat profesoru Ļebedinski…*181" "Vai viņus apsūdzēja?" prokurors nepacietīgi iejautājās. "Par apsūdzībām nezinu," pavēries Zavjalovā, liecinieks noteica. Brīdi paklusējis, Vilde piebilda: "Šos cilvēkus arestēja. Kur viņi palika, nemāku teikt. Vienkārši pazuda — un viss."

"Tālāko likteni nezināt?" prokurors neatlaidās. "Kā jau teicu, Raiheli un Kronu nošāva," liecinieks nopūtās. "Par pārējiem nezinu."253 Citu starpā Vilde minēja Ļebedinski, Latvijas Universitātes zooloģijas profesoru, Šveices pilsoni, kas Latvijā bija nodzīvojis divdesmit divus gadus.

Rīgā Ļebedinskis ieradās 1920. gada rudeni. Atbrauca kopā ar ģimeni — sievu un diviem dēliem.

Apmetās kādā Kuldīgas ielas savrupmājā. Vieta klusa, pat idilliska, visapkārt dārzi un zaļumi. Arī karjera veiksmīga: gada laikā no docenta līdz profesoram.

Pats profesors — liela auguma, ļoti laipns un izpalīdzīgs. Pēc skata — tipisks ebrejs. Ari sieva — austrumnieciska. Mati kupli un čirkaini. *'" Izracis Krons j 1874—1941). Hikur Cholim slimnīcas nervu slimību nodaļas vadītājs. LU dpccnts Krons nekad nav bijis. Gājis bojā pašnāvībā. *' Hiršs Šahne Idelsons [1869—19441. Laikā no 1907,—1910. gadam Tērbatas Universitātes pjļvātdocents. Nonāvēts Stuthofa.

Vladimirs Mincs (1872—1944). Vairāku Krievijas universitāšu, kā arī LVU profesors. 1918. gada sniedzis ķirurģisku palīdzību atentāta ievainotajam Ļeņinam. Gājis boja Buhen- valdē. "'4| Bruno Gotšalks |1904—1941|. Padomju laika |1941ļ J. Vildes asistents. Tiesas protokolā kļūdaini dēvēts par Dogaldu.

Basja Raihcie. 1941. gada ]. Vildes laborante. Tiesas protokolā kļūdaini nosaukta par Riijfeni.

[1] 7ļ Precīzi identificēt šo personu nav iespējams, jo cilvēku ar šādu uzvārdu Latvijā ir daudz. *l Lidija Kirhcnšteina (1903—19431. Augusta Kirhcnšteina hraļameita. Nogalināta Valmiera^ koncentrācijas nometnē. *'* Tiesas protokolā kļūdaini dēvēts par Iļjinski.

Vecākais dēls Gabriels — gandrīz vai mātes kopija, tie paši viļņainie mati, kas Lijai, arī sejas panti smalki. Jaunākais Edvards atsities tēvā: deguns masīvs, ausis atkārušās, zem acīm maisiņi, sejā vīrišķs skar​bums.

Viss Ļebedinska dzīvē ritēja pēc stingra plāna. Ziemā lekcijas, vasarā komandējumi: Vācija, Šveice, Anglija, Polija… Un tā gadu no gada.

Arī ģimenes dzīve rimta. Vecākais dēls studēja Šveicē, vienīgi jaunākais pa māju. To pievarējusi kāda nervu kaite. Zēns nerunā, vien stāv pie atvērta loga un klusē, mute vaļā, acīs dīvains trulums.

Brīžiem dēls agresīvs: labāk viņu netraucēt — metīs ar visu, kas gadīsies pie rokas.

Jauns dzīves posms sākas, kad ienāca krievi. Jau četrdesmitā gada oktobri Ļebedinski iecēla par zooloģijas un salīdzināmās anatomijas katedras vadītāju. Ari komandējuma maršruti mainījušies. Šveices vietā Maskava un Vologda. Jaunā vara profesoram uzticas.

Vēl pēc gada aina pavisam cita. Dzīve metusi strauju kūleni. No profesora bezdarbniekos.

Vāciešiem šis kristītais ebrejs izrādījies lieks. Būdams zinīgs cilvēks, Ļebedinskis labi saprata, kas viņu gaida. Vienīgā cerība Šveice. Jau 14. jūlijā profesors lūdza atļauju izbraukšanai. Taču atbildes vietā klusums. Nomācošs un briesmīgs. "Atbilde" pienāca pēc astoņiem mēnešiem. 1942. gada 27. martā Ļebedinska mājvietu aplenca SD vīri. Visapkart karavīri. Pie logiem un durvīm — sargi. Pēc brīža uz lieveņa parādījās virsnieks. "Kur ir tie nolādētie žīdi?" strupi ieprasījās atnācējs. Kāds no kaimiņiem norādīja uz pirmā stāva durvīm. Vēl mirklis, un dzīvoklī iebruka bars drošībnieku. Sekoja stingra pavēle: "Visiem saģērbties, un marš — uz izeju!" Nedaudz satrūkusies, Ļebedinska kundze lūdza minūtiti, lai sakravātu drēbes. "Jums tiek dota pusstunda!" noskaldīja virsnieks. Pazemīgi noliekusies, profesora kundze devās pie vīra un dēla. Visa ģimene sapulcējusies nelielā istabā līdzās virtuvei.

Apsēdies pie virtuves galda, virsnieks ar pirkstu galiem rotaļīgi bungāja pa spīdīgo vaštūhu…

Iekārtojies ērtāk, vēl lūdza atnest kafiju.

"Atvainojiet, virsnieka kungs," Ļebedinska lūdza, "man jāielej glāzē ūdens… Dēlam jādzer zāles."

"Eh…" atmetis ar roku, virsnieks kaut ko noburkšķēja.

Ielējusi ūdeni, Lija devās uz istabu. Edvards izmisīgi vērās mātē. Šķita — dēls sāk kaut ko saprast.

Visus pēdējos mēnešus viņš dzīvoja tādā kā trauksmes izjūtā.

Piegājis pie dēla, profesors trīcošām rokām ielika Edvarda mutē nelielu stikla ampulu. "Sakod," viņš čukstus lūdza… Izmisīgi pavēries tēvā, zēns paklausīja…

Tikmēr Lija izklāja uz grīdas segu un dažus spilvenus.

Noguldījis dēlu, profesors pagriezās pret sievu. Pavēries acīs, viņš sniedza mazu stikla pērlīti…

Lija klusi apgūlās. Pagriezās pret sienu un, nedaudz ar roku atbal​stījusi galvu, pārkoda ampulu…

Nu bija pienākusi mājastēva kārta. Pēdējo reizi pavēries sievā un dēlā, viņš smagi noslīga uz grīdas.

Izdzēris kafiju, virsnieks sāka nervozēt — kur tie nolādētie kavējas? Cik var gaidit? Piecēlies no galda, viņš devās uz istabu. Kad durvis atlauza, skats pavērās briesmīgs. Vistuvāk durvīm gulēja dēls.

Acīs šausmas un neprāts. Turpat līdzās māte. Atbalstījusi galvu, tā vērās siena. Pirmajā brīdī šķita, ka sieviete aizmigusi. Pats profesors vēl bija dzīvs. Ķermenis trīsēja. Sejas muskuļi raustījās. Acis izmisīgi vērās griestos. Ļebedinskis kaut ko vēl gribēja teikt, taču bija jau par vēlu.

Līķus savāca tajā pašā dienā, caur pirmā stāva logu ielādēja mašīnā un aizveda.JM Kad Vilde liecību beidza, Pankratjevs pagriezās pret Rufu: "Apsūdzētais, vai jums ir jautājumi?"

"Nē,"255 paraustījis plecus, ģenerālis attrauca.

Nebija jau ko jautāt. Vildcs liecība emocionāli spēcīga, taču saturā tukša. Par latviešu tvarstīšanu 1944. gada 7. un 9. oktobrī Rufs savu vainu bija atzinis. Viss pārējais, ko Vilde liecināja, — skaudrs un bries​mīgs. Taču kāds tam sakars ar apsūdzēto? Ne viņa vaina, ne atbildība. ļānis Vilde varēja justies apmierināts: viņš savu uzdevumu izpildījis, arī jaunā vara pateicīga. Vilde ievēlēts par profesoru, saņēmis veselības aizsardzības teicamnieka nozīmi, viņam uzticēta katedra, arī slimnīcas nodaļa. Un kur tad vēl Neiroloģijas muzejs! Pienākumu tik daudz, ka visus pat uzskaitīt nevar.

Arī atzinības netrūkst… Tā nāk no slimniekiem, studentiem, ārstiem.

Netrūkst arī skauģu! Tie Vildes dzīvi vēl grauzīs un vētīs. Taču ir kāda dīvaina likteņa nolemtība…

No tās neizbēgt nevienam — arī Vildi pēc ģenerāļu lietas represēja. Dakteri arestēja piecdesmitā gada decembrī. Arestēja brutāli un nekaunīgi. Arī apsūdzība "briesmīga": Vilde apšaubījis padomju varas pamatlicēja ģenialitāti, rakstījis par Ļeņina smadzenēm, apgalvojis, ka vadoņa smadzeņu šūnas saēdis sifiliss… Un tas viss kādā Latvijas Ārstu Žurnālā. Vēl brīvvalsts laikos.256 Jau pati apsūdzības nostādne dīvaina. Cilvēks tiek vainots "noziegumā", kuru pastrādājis citā valstī un iekārtā. Apsūdzība liek savu mērauklu svešas valsts vēsturei. Rīkojas, it kā Latvijas valsts nemaz nebūtu bijusi, it kā latvieši no sākta gala būtu dzīvojuši Padomju Savienībā. To vien darījuši kā pārkāpuši padomju likumus un pauduši buržuāziskus uzskatus. Arī Vildes pratināšana zīmīga. Pirmais jautājums par profesoru Paulu Stradiņu: ko apsūdzētais varot liecināt par viņa pretpadomju uzskatiem? "Pazīstot Stradiņu," Vilde iztapīgi atbildēja, "varu kategoriski apgalvot, ka viņš ir pārliecināts nacionālists.

Savulaik darbā ņēmis tikai latviešus. Slavējis Ulmani, par ko vēlāk saņēmis ordeni. Kad no Kurzemes katla atgriezies Kristaps Rudzītis, profesors arī viņu žēlojis. Iekārtojis darbā un palīdzējis. Tajā pašā laikā pret krieviem nicīgs un augstprātīgs. Vēl nesen kāda konferencē izmetis: "Sabraukuši te visādi, ies mūs vēl mācīt, tie spēj vien jaukt un postīt."" Brīdi paklusējis, apsūdzētais vēl piebilda: "Ari par Rudzīti varu teikt to pašu. Tāds pats nacionālists kā Stradiņš. Tie paši uzskati un pārliecība. Ulmaņa iedvesmots, izstrādājis jautājumu par latviešu rases tīrību. Jauno varu uzņēmis ar naidu. Pat avīzes atteicies lasīt — neesot nekā interesanta…"257 Cerot uz glābiņu, Vilde aprunāja kolēģus, divus cienījamus latviešus. Darīja to zemiski un nodevīgi.

Arī domu gaita vienkārša: redz, redz, kur vēl lielāki nacionālisti — ķeriet viņus, apsūdziet, tikai mani saudzējiet! Taču vara nesaudzēja nevienu. Jau pēc trim mēnešiem lietas izmeklēšana pabeigta, arī apsūdzības raksts gatavs. To vizējis pats drošības ministrs Noviks. Dokuments varens: veselas trīs lappuses, arī paraksti trīs: Perminovs, Uspenskis un Pešehonovs.258 Visi no Valsts drošības ministrijas.

Visi atbildīgi par latviešu represēšanu un sodīšanu.

Piecdesmit pirmā gada 20. maijā Vildem piesprieda desmit gadus. Ne jau tiesa, bet Sevišķā apspriede.259 Turpat pie Valsts drošības minis​trijas… Paši izmeklē, paši arī tiesā. Ātri un ērti.

Viss atbilstīgi likuma burtam un garam… Pat aģentu ziņojumi ievietoti īpašā paketē. Uzvārda neviena, tikai pseidonīmi, segvārdi un iesaukas. Ziņotāju daudz. Arī kāds "Zāle".260 Cilvēks zinigs.

Dzīvojis turpat līdzās. Racis dziļi un pamatīgi. Atradis gan "Ļeņinu", gan "sifilisu"… Kādā vecā

pirmskara žurnālā atradis un nostučljis. Ļaudis melsa, ka melno darbu veicis kāds Rūdolfs Krūmiņš, bijušais pagrīdnieks, avantūrists un pseidozinātnieks, skaudīgs un nenovīdīgs: sūdzējies par visiem, sagandējis dzīvi daudziem. Vissmagāk Vildem, kam Krūmiņa nelabvēlība maksāja brīvību.

Iekarotāji panākuši savu: latvieši pārtapuši stukačos un nodevējos, tautā atdzimis kalpa sindroms, nožēlojams un zemisks. Brālis nodod brāli, kaimiņš kaimiņu… Viens nodod otru. Visi kopā — savu tautu.

Jānis Vilde gan šo grēku izpirka: ārstēja ieslodzītos, glāba tiem dzīvību. Palīdzēja ari latviešiem.

Daudzus izpestīja no smaga darba un iznicības.261 Vildi reabilitēja 1956. gada 20. aprīlī.262 *** Piektā tiesas diena sākās ar kāda liecinieka nopratināšanu. Zālē ienāca neliela auguma cilvēks.

Vīrietim nedaudz pāri četrdesmit, taču mati jau sirmi, sejas panti skarbi. Tāds pats skarbums arī acīs, to skatiens gudrs un vērīgs. Tad vēl piere — tāda plata un cēla. Viņš aicināts apsūdzēt Rufu. Taču liecībā par ģenerāli ne vārda, vien kāda traģiska pēdējā kara drāma.

"Jūsu uzvārds, vārds, tēva vārds?" priekšsēdis bezkaislīgi noprasīja.

"Mutuls Anselms Franča dēls."

"Kādā valodā liecināsiet?"

"Krievu."

"Pastāstiet, kas jums zināms par vācu zvērībām."

"Sākšu ar arestu. Apcietināja mani tūkstoš deviņi simti četrdesmit ceturtā gada divdesmit devītajā februāri. Piecas dienas nosēdēju gestapo pagrabā. Kamera maziņa. Domāta diviem trijiem, taču mēs tur sēdējām pieci. Ventilācijas nekādas. Vēlāk pārveda uz Centrālcietumu. Ari tur viss pārpildīts. Ēdināja slikti. Dienā trīssimt gramu maizes un zupa. Tā gan vairāk bija domāta lopiem… Vienreiz nedēļā pirts.

Katru otro nedēļu — pastaiga. Tā nodzīvoju vairākus mēnešus.263 Septembrī mūs evakuēja uz Vāciju. Izsēdināja Dancigā. Tad ar lopu vagoniem uz Zaksenhauzenu. Sastādīja kolonnās un veda. Ārā tumšs. Līņā lietus. Sajūta baisa. Ik pa laikam uzkliedzieni: "Kustieties! Sarkanie suņi! Kustieties!"

Seko komanda: "Skriešus!" Pēc divām minūtēm jauna pavēle: "Soļot!" Tad: "Stāvēt!" Un atkal: skriet, soļot, stāvēt! Komanda pēc komandas. Viens pazemojums pēc otra. Un tā bez gala…"264 Liecinieka balss aizlūza… Atmiņas vēl pārāk dzīvas: kopš atbrīvošanas pagājuši tikai deviņi mēneši.

"Vai aresta laikā jums izvirzīja kādas apsūdzības?" Pankratjevs jautāja.

"Jā," novilka liecinieks. "Mani notiesāja… Notiesāja par pretošanos vācu varai. Apsūdzības rakstu saņēmu tikai diennakti pirms tiesas. Arī aizstāvis parādījās vēlu. Tiesā noskaidrojās, ka advokāts nav iepazinies ar dokumentiem… Tas viss atgādināja ņirgāšanos, kaut kādu komēdiju, ne tiesu. Taču spriedums bargs — astoņi gadi…"265 Par ko liecinieks tiesāts, priekšsēdis nejautāja. Tas tiesu neinteresēja. Jautājums lieks un nevajadzīgs. Vai nav vienalga? Galvenais, ka notiesāts…

1944. gada 29. februāris — viena no traģiskākajām dienām liecinieka dzīvē. Anselms Mutuls — poļu izcelsmes latvietis — nāca no vidēji turīgas dzimtas. Pēc profesijas ģeologs, beidzis Parīzes universitāti un Strasbūras ģeoloģijas institutu. No 1938. gada strādājis Latvijas derīgo izrakteņu apguves komitejā. Vēlāk institūtā. Strādājis līdz pat liktenīga​jai četrdesmit ceturtā gada februāra dienai.

Jau gadu iepriekš viens no kolēģiem, Pāvels Francmanis, vēlējās pāriet frontes līnijai. Ludza Mutuļa palīdzību, Anselms piekrita, ar sava sievasbrāļa Hruckova līdzdalību centās to īstenot, taču operācija izgāzās. Starp domubiedriem atradās nodevēji. Kāds Stepans Gudlovskis un Ivans Rogodins, ikdienā saukts par "Vaņušu". Abi pēdējie — gestapo aģenti. Francmani un Mutuļu arestēja Rīgas stacijā — brīdi, kad abi kāpa vilcienā, lai dotos uz Lubānas rajonu.

1944. gada 14. jūnijā lietu skatīja īpašā tiesa. Tās spriedums bargs. Francmanim — nāvessods, bet Mutulam astoņi gadi. Nošāva arī sievas​brāli — Kirilu Hruckovu.2*6

Ja liecinieku nebūtu tiesājuši vācieši, to izdarītu krievi. Pietiktu ar faktu, ka viņš vācu laikā strādājis vietējā pārvaldē. Jau to vien uzlūkotu kā "palīdzību" vācu bruņotajiem speķiem un notiesātu līdzīgi Hartmanim.

Ari par vācu nometnēm pārmetumi: ka izdzīvojis? Kā palicis dzīvs? Varbūt ticis savervēts? Šādi un līdzīgi iebildumi skanēja brīžos, kad opo​nentiem pietrūka argumentu…267 Anselms Mutuls mira 1959. gada 23. augustā. PSRS Zinātņu Akadēmija savā nekrologā rakstīja, ka mūžībā aizgājis viens no ievēro​jamākajiem inženierģeoloģijas speciālistiem Latvijā.268 Trīsdesmitā janvāra rītā tiesas priekšā stājās barons Dižons fon Montetons. Vācu armijas ģenerālleitnants. Aristokrāts. Nācis no cienījamas un ievērojamas dzimtas. Viņa senči 1717. gadā pārcēlās no Francijas uz Prūsiju. Kopš tā laika visi Montetoni sevi uzskata par vāciešiem. Taču līdztekus vācu mēlei brīvi pārvalda arī franču. īsta karotāju dinastija. Arī barona tēvs bijis karavīrs — vācu armijas ģenerālmajors. Dēls gājis tēva pēdās. Beidzis karaskolu. Piedalījies Pirmajā pasaules karā. Pēc kara studijas Ģenerālštāba akadēmijā. No 1933. gada dienests Kara ministrijā. Vadījis kavalērijas nodaļu.269 Vēlāk korpusa komandiera adjutants. Pulka komandieris. Tālāk jau divīzijas vadītājs. Karjera vienmērīga. No leitnanta līdz ģenerālim. Arī raksturojums nevainojams: liela auguma, slaids, patīkama āriene, laba militārā stāja, teicamas fiziskās un garīgās dotības, raksturā krietns, uzstāšanās droša, pēc dabas mierīgs un pieticīgs, brīvs no parādiem, izturējis virsnieka goda kodeksu, mīl dienestu un savu darāmo, paraugs kareivjiem, izceļas ar centību un noteiktību.270 Pretstatā Jekelnam un Rufam — īstas zilās asinis… Arī sieva aristokrāte — grāfiene Margarete fon Šulenburga-Nordšteimke.271 Dzimta ne mazāk slavena. Cēlusies no bruņniecības. Vēl četrpadsmitā gad​simta sākumā.

Montetona karjera beidzās Liepājā — 1945. gada 9. maijā. Barons padevās gūstā. Jau pēc mēneša — 7. jūnijā — viņu nogādāja Krasno- gorskā.272 Tur savāca visus augstākos rangus.

Uz Rīgu Montetonu etapēja 1945. gada 20. decembrī, noformēja pēc visiem kanoniem, ar visiem parakstiem un vīzām. Arestu sankcionēja Zavjalovs ar Karļinu. Pats lēmuma pieņēmējs — SMERŠ majors Harkovs. Turpat līdzās drošībnieku apakšpulkvedis Cepkovs. [35] Viktors Cepkovs. Dzimis 190S. gadā. Partijā no 1927. gada. Čekista stāžs skaitams no 1938. gada. Pēdēja dienesta pakape — pulkvedis. Karjeru sācis kā operatīvais pilnvarotais. Vēlāk izmeklētājs, nodaļas vadītājs un sevišķi svarīgu lietu pārvaldes darbinieks. 19S4. gada pārgājis darbā uz Iekšlietu ministriju. Tajā pašā gada veselības stāvokļa dēļ atvaļināts no dienesta (sk. ГЛРФ, картотека Г1>, личное дело № 2069). Viņš viens no galvenajiem. Bez viņa piekrišanas nevar nokrist ne mats. Arī vīza kā ministram. Vēziens plašs.

Pildspalvas vietā sarkans zīmulis.2" Gluži kā pašam Berijam. Tikai krāsa cita. Lavrentijs Pavlovičs mīlēja zaļo…

Montetona mantu klāsts varens. Kā jau aristokrātam. Pat pidžama un zamšādas cimdi. Tad vēl zelta gredzens. Tā iekšmalā gravējums: "M. v. d. Sch." — Margarethe von der Schulenburg. Tas piemiņai no sievas, no abu laulības. Gredzenu gan nēsāt neļāva. Tam vieta mantu krātuvē.274 Pats dārgākais — papirosi… Arī tie uzskaitīti. Uzskaitīts viss: šinelis, formas cepure, frencis, bikses, ari apakšveļa un zeķes. Tā arī visa ģenerāļa mantība.

Apsūdzība tāda pati kā Rufam. Tikai Rīgas vietā Liepāja. Viss tas pats: izpostījis Liepāju, deportējis iedzīvotājus, izvedis rūpnīcu iekārtas un dzinis cilvēkus ierakumu darbos.275 Plus vēl partizāņu kustības apkarošana. Ne jau Latvijā, bet Krievijā…

Atšķirībā no Rufa — Montetons pilnīgi bezkaislīgs. Ne mazākā satraukuma, pleci taisni, augums kā stīga, sejā nicīgs skarbums, par publiku interese maza. Viņš pat neskatās uz zāli, vienīgi uz tiesnešiem.

Acīs duras barona platā piere, smalkais, nedaudz ieliektais deguns un zaļās, stingās acis.

"Apsūdzētais," l'ankratjcvs skarbi prasīja, "pastāstiet mums isumā, ko jūs atzīstat un ko ne!"276 Sākums dīvains. It kā cilvēks būtu bez vārda un uzvārda. To pat neprasa! Arī par dienesta pakāpi klusums… Ne labdien, ne sveiki, tūlīt vērsim pie ragiem… Ko atzīst, ko ne. Savādi… Varbūt laika

trūkums? Limits pārsniegts? Laiks gan aizgājis. Pirmā diena apsūdzībai, tad divas Jekelnam, viena Rufam.

Montetonam atlicis vien "īsumā". Viņam pa​skaidrojumi bus jāsniedz tikai īsumā…

Apsūdzētais sāka ar partizāniem. Sāka skaidrot, ko atzīst un ko ne. Vairāk gan neatzīst… No piecdesmit nodedzinātiem ciemiem atzina tikai astoņus. Arī par represijām atbilde izvairīga. "Par šaušanām un deportācijām nevaru atbildēt!" Montetons noskaldīja. "Tādas pavēles neesmu devis.

Pieļauju, ka bija atsevišķi gadījumi. Varbūt kādu arī nošāva. Taču ne pēc manas pavēles. Varu atbildēt tikai par laiku no četrdesmit ceturtā gada trīsdesmit pirmā marta līdz divdesmit astotajam jūnijam. Tad apsargājām dzelzceļu. Viss notika saskaņā ar manu gribu.277 Neslēpšu, ka rīkojums attīrīt no partizāniem Kriviču stacijas rajonu saistījās ar ciemu nodedzināšanu. Taču šādi cīņas pasākumi ir likumīgi…"278 Apsūdzētais stāstīja gari un plaši. Runāja garlaicīgi. Balss modulā- ciju nekādu. Ne pacēlumu, ne kritumu. Tonis nogurdinošs. Jau pēc tiesnešu acīm redzams, ka barona stāstītais viņus garlaiko. Datumi, uzvārdi, vietu un operāciju nosaukumi, skaitļi un fakti. Visa kā tik daudz, pat atcerēties grūti.

Zāle atdzīvojās, kad Montetons pieminēja bruņuvilcienu… Stāstija, kā šāvis uz labu laimi. "Ievēroju tikai virzienu. Vai kāds šāviņš arī trāpīja, pateikt nevaru," apsūdzētais piebilda. "Vismaz ugunsgrēka dūmus neredzēju."279 Jā, mikstčaulību ģenerālim pārmest nevarēja. Darīs visu, ko liks. Ja vajadzēs dedzināt — dedzinās, ja šaut — tad šaus. Darīs visu, kas nepieciešams. Visu, ko prasīs militārā situācija. Žēlastības nekādas, tikai pa​vēles precīza izpilde. Ne velti baronu raksturoja kā stingru un noteiktu.

Tālāk sekoja stāsts par Kauņu. Apsūdzētais devis pavēli iznīcināt abas elektrostacijas, ūdenssūkņu iekārtas un citus objektus.

Kauņai sekoja Liepāja. "Kad četrdesmit ceturtā gada desmitajā oktobri sākās krievu uzbrukums Klaipēdas apgabalam," Montetons turpināja, "mani nozīmēja par Liepājas komandantu. Šo cietokšņa pil​sētu vajadzēja noturēt. Noturēt par katru cenu! Vismaz trīs mēnešus!

Sākām organizēt aizstāvību. Iekārtojām divas nocietinājumu joslas — ārējo un iekšējo. Apmācījām cilvēkus. Sagatavojām ap diviem tūkstošiem pilsētas aizstāvju. Trīs stundu laikā visiem bija jābūt kaujas gatavībā.

Noliktavās uzkrājām pārtiku. Rezerves lielas. Pietiktu trim mēnešiem. Paēdinātu gan armiju, gan iedzīvotājus. Tobrīd Liepājā varēja būt ap četrdesmit divi tūkstoši civilo. Iedzīvotāju skaitu vajadzēja sa​mazināt. Vismaz uz pusi."280 "Sakiet, apsūdzētais," pārtraucis Montetonu, Zavjalovs jautāja, "kādu daudzumu cilvēku jūs deportējāt no Liepājas?" Bridi iepauzējis, prokurors niebilda: "Tikai, lūdzu, bez liekiem paskaidrojumiem! No​sauciet skaitu, un viss!"

"Nu… varēja būt ap divpadsmit tūkstošiem. Precīzi pateikt nevaru. Uzdevumu izpildījām tikai daļēji…"281 "Labi," Zavjalovs norūca, "turpiniet savus paskaidrojumus."

"Izpildot komandanta pienākumus, vajadzēja apstiprināt vienu kara tiesas spriedumu. Uzlidojuma laikā cilvēks bija ielīdis noliktavā. Zagli pieķēra, un tiesa viņam piesprieda nāvessodu. Vēl notiesājām divpadsmit karagūstekņus… Arī par zādzību. Kuģa izkraušanas laikā tie bija nočiepuši nedaudz pārtikas.

Sods nebija bargs. No viena līdz diviem gadiem…"

"Bet kur tad tie divdesmit, kurus nošāva žandarmērija?" prokurors neiecietīgi izmeta.

"Es šo spriedumu neapstiprināju," Montetons atcirta, "tikai izdevu atļauju, piekritu nošaušanai. Viņu vaina spiegošanā bija pierādīta. Par visiem simts…"

"Ja neapstiprinājāt, tātad cilvēkus nenošāva?!" Zavjalovs indīgi piebilda.

"Gribu vēlreiz atkārtot — šo cilvēku vaina neraisīja šaubas."

"Atbildiet man tieši!" prokurors neatlaidās. "Viņus nošāva pēc jūsu rīkojuma? Jā vai nē!"

Pēc pēdējā uzbļāviena apsūdzētais sarāvās. Nostiepies kā stiga, ģenerālis noskaldīja: "Tieši tā!

Nošāva saskaņā ar manu pavēli!"282

"Skaidrs," Zavjalovs apmierināts noburkšķēja. Viņš šo raundu bija vinnējis: piespiedis tiepšu, panācis atzīšanos.

Ar "partizāniem" tik viegli negāja. Apsūdzētais turējās stingri un nelokāmi. Ari pierādījumu bāze vāja. Ne īstu dokumentu, ne skaidrības. Tādas pašas ari ģenerāļa atbildes: nezinu, nebiju, neatceros.

Atlika vien "spēlēt uz publiku"… To prokurors arī darīja.

"Sakiet, Monteton," Zavjalovs jautāja, "ko nozīmē jēdziens "mirusī zona"? Vai ar to jāsaprot slepkavības, dedzināšanas un lau​pīšanas?"

"Mums, vecajiem karaviriem, šis termins zināms jau no Pirmā pasaules kara," Montetons pašapzinīgi skaidroja. Šķita, viņš nesaprata jautājuma mērķi. ""Mirusi zona"," apsūdzētais turpināja, "bija radīta jau pie Zigfrīda līnijas. Visas apdzīvotās vietas tika nopostītas. Iedzīvotāji padzīti. Darīja visu, lai pretinieka karaspēkam nebūtu kur patverties. Taču tas nenozīmēja zvērības."

"Bet laupīšanas?"

"Jā, produktus sagrāba… Taču ne jau kaujas vienības — tām bija jākaro. Laupīšanām neatlika laika."

"Taču, kad jūsu divīzija atkāpās — vai tā pildīja kaujas uzdevu​mus?" Zavjalovs neatlaidās.

"Tieši tā…"283 Jautājums aiz jautājuma. Atbildes dažādas. Pārsvarā nenoteiktas. Ne īsta efekta, ne noteiktības.

Viena vienīga muļļāšanās. Tā "mokoties", pratināšanu arī beidza.

Montetona apsūdzībai izsaukti trīs liecinieki. Kāds partizāns Kova- ļovs un divi vācu karagūstekņi.

Pirmo tiesas priekšā izsauca partizānu.

"Jūsu uzvārds, vārds un tēva vārds?" priekšsēdis lietišķi prasīja.

"Kovaļovs Aleksejs Pētera dēls."

"Izstāstiet mums visu, ko zināt par vācu zvērībām."

"No tūkstoš deviņi simti četrdesmit pirmā gada oktobra līdz četrdesmit trešā gada decembrim atrados partizāņu vienībā," liecinieks sāka. "Tā sauktajā Polockas brigādē. Darbojāmies Polockas un Viteb- skas apgabalos. Biju liecinieks nežēlīgām zvērībām. Vācieši dedzināja sādžas, izlaupīja lopus un apšāva mierīgos iedzīvotājus. Visu to pasniedza kā cīņu ar partizāniem. Cik tur cīņas, cik atriebības, grūti spriest. Taču nežēlības daudz. Zaldāti baidījās būt žēlsirdīgi. Ja nebūsi pietiekami bargs, nosūtīs uz fronti.

To mums stāstīja paši kareivji, kad saņēmām viņus gūstā."

Liecinieks minēja nodedzinātās sādžas, nošauto skaitu un citas detaļas. Sauca pat konkrētus uzvārdus. Tikai par Montetonu ne vārda. Liecība īsa, koncentrēta un bezpersoniska.

"Vai prokuroram ir jautājumi?" Pankratjevs prasīja.

"Nē," Zavjalovs attrauca.

"Aizstāvjiem?"

"Arī nav," Saņņikovs vienaldzīgi noteica.

"Varbūt apsūdzētais vēlas?"

"Jā!" Montetons mundri atsaucās. "Man ir jautājums: liecinieks mums te stāstīja par zvērībām, taču nenosauca divīziju, neteica, ka zvē​rības pieļāvuši mani karavīri!"

Jautājums loģisks. Ari priekšsēža reakcija zibenīga. Pagriezies pret tulku, Pankratjevs nicīgi izmeta: "Paskaidrojiet apsūdzētajam, ka Ko- vaļovs piedalījies partizāņu cīņās. Ņēmis gūstekņus no trīssimt deviņ​desmit pirmās divīzijas…"284 Kad Montetonam pārtulkoja tiesneša sacīto, ģenerāļa acīs pavīdēja izbrīns. Tādu "triku" viņš nebija gaidījis. Liecinieka vietā atbildējis tribunāla priekšsēdis, komentējis liecību, darījis to prasmīgi un veikli: ieli​cis Kovaļova mutē vārdus par 391. divīziju. Vārdus, kurus liecinieks nav teicis…

Ar šo "patiesību" Kovaļova pratināšanu beidza.

Nākamais uz liecinieku paaugstinājuma štāba jefreitors Gotfrīds Veins. Vēl jauns un izskatīgs puisis, brūnēts ar zilām acīm un piemīlīgu smaidu. Pēc profesijas pavārs, dzimis konditora ģimenē, līdz

dienestam rāvies pa krogiem un restorāniem: cepis, vārījis un šmorējis. 1938. gadā iesaukts armijā. No pirmās dienas līdzās Montetonam. Ģenerāļa rait- nieks un izpalīgs. Cilvēks zinīgs. Viens no tuvākajiem barona līdzgaitniekiem. Uzmanījis katru priekšnieka soli. Līdz pat kapitulācijai rūpējies par ģenerāļa mundieri, maltīti un labsajūtu, kopā ar ģenerāli padevies gūstā: Liepājā — 1945. gada 9. maijā.28' Sākoties izmeklēšanai, atcerējās par Veinu. Kur vēl labāks liecinieks par viņu?! īsts atradums!

Denščiks par apsūdzētāju. Jefreitors pret ģenerāli. Iecere fantastiska.

Kad liecinieku ieveda tiesas zālē, Montetons sarāvās — pārāk ne​gaidīta bija šī tikšanās.

"Jūsu uzvārds?" priekšēdis uzmeta ienācējam skatienu.

"Veins, Gotfrīds Veins."

"Dienesta pakāpe?"

"Jefreitors," nedaudz piesarcis, liecinieks nomurmināja.

"Vai jūs pazīstat ģenerāli Montetonu?"

"Pazīstu gan…"

"No kura laika?"

"Zinu ģenerāli no tūkstoš deviņsimt trīsdesmit astotā gada."

Atbildējis uz dažiem vispārējiem jautājumiem, Veins ķērās pie lietas. "Četrdesmit otrā gada novembrī," liecinieks sāka, "fon Montetons komandēja trissimt deviņdesmit pirmo mācību un kaujas divīziju. Atceros, ka novembra beigās braucām no Vitebskas uz Gorodoku. Pa ceļam ievēroju divas pakārtas sievietes. Kad ieprasījos par iemesliem, ģenerālis atbildēja, ka noziedznieces uzbrukušas vāciešiem. Par to arī sodītas.

Ja nekļūdos, šo ceļu apsargāja trīssimt deviņdesmit pirmā divīzija. Četrdesmit trešā gada jūlijā Vitebskas apkaimē notika partizāņu tvarstīšana. Arī mēs piedalījāmies. Operācijas laikā dedzināja sādžas, aiz​dzina lopus un apšāva partizāņu atbalstītājus.

Vēlāk pārcēlāmies uz Kauņu. Tur pēc Montetona pavēles uzspridzināja tiltus, radiotorni un tuneli.

No Kauņas devāmies uz Liepāju. Ģene​rāli iecēla par šīs pilsētas komandantu."

"Kas jums zināms par zvērībām Liepājā?" pārtraucis liecinieku, Pankratjevs jautāja.

"Zinu, ka iedzīvotājus dzina ierakumu darbos. Visus no sešpadsmit līdz piecdesmit piecu gadu vecumam. Pats savām acīm redzēju. Cilvēkus apsargāja karaspēks un žandarmērija. Ari uz Vāciju deportēja. Lādēja kuģos un veda prom. Četrdesmit piektā gada janvārī biju Liepājas tirdzniecības ostā.

Redzēju vīriešus, sievietes, bērnus un sirmgalvjus. Visus sadzina, lai vestu uz Vāciju."

"Ko vēl varat pastāstīt?" "Četrdesmit piektā gada janvārī vai februārī aizturēja desmit personas. Pie aizturētajiem atrada slepenus radioraidītājus. Kas ar viņiem tālāk notika, nezinu…"

"Kādā pilsētā? Kur viņus aizturēja?" priekšsēdis bija neizpratnē.

"Nu Liepājā," liecinieks piesarka.

"Labi," Pankratjevs norūca. Pārvarējis mirkļa mulsumu, viņš pievērsās Montetonam: "Vai jums ir jautājumi lieciniekam?"

"Jā… Veins stāstīja par divām pakārtām sievietēm. No liecības izrietēja, ka to pastrādājusi mana divīzija. Taču tā nav taisnība… Eksekūciju veica pavisam cita karaspēka daļa…"

"Vai tad tas ir jautājums?" Pankratjevs iesmējās. "Tā jau ir atbilde. Ja gribat jautāt, tad jautājiet.

Lūdzu!"

"Lai je-frei-tors man atbild, vai viņš tur redzēja kaut vienu zaldātu no trīssimt deviņdesmit pirmās divīzijas? Kā viņš zina, ka sievietes pakāra tieši manas divīzijas karavīri?" Montetons dusmās šņāca. "To izdarīja Minskas komandants, nevis es…"

"Jūs laikam nesapratāt!" uzmetis acis Montetonam, Pankratjevs ņirdzīgi izmeta. "Kam jūs jautājat?

Pats sev? Nesniedziet taču atbildi!"

Piezīme asprātīga, dialogs uzjautrinošs, pat zālē smiekli un ņirgas. Vienīgi apsūdzētais nopietns, stāv

piesarcis un nokaunējies.

Nogaidījis, līdz publika nomierinās, priekšsēdis pievērsās Veinam: "Lieciniek, atbildiet uz apsūdzētā jautājumu!"

"Par tām pakārtajām sievietēm…" liecinieks nedroši ierunājās, "ka to izdarījusi mūsu divīzija… Tas ir tikai pieņēmums. Tā kā ģenerālis zināja, nospriedu, ka pie vainas mūsējie…"

"Man ir vēl kāds jautājums Veinam," Montetons turpināja.

"Lūdzu," Pankratjevs piekrītoši pamāja ar galvu.

"Vai liecinieks tur redzēja kaut vienu mūsu kareivi?" apsūdzētais ieprasījās jau otrreiz.

"Nu… neredzēju… Tikai iedomājos… izdarīju tādu secinājumu…" Šķiet, pēdējā atbilde ģenerāli apmierināja. Izslējies viņš stingri noteica: "No teiktā varu konstatēt, ka jefreitors izsaka tikai savus apsvēru​mus… Tie nav pierādījumi…"286 Uz šīs nots Veina pratināšanu beidza. Tūlīt aiz Veina tiesas priekšā stājās Herberts Šeifers. Arī jefreitors, armijā iesaukts tikai 1942. gada februārī. Gūstā kritis jau 1944. gada 4. jūnijā, Viļeikas ciemā Baltkrievijā. Pēc profesijas siltumtehniķis. Pirms dienesta strādājis kādā elektrostacijā Drēzdenē.

Atšķirībā no Veina, Šeifers nacionālsociālistiskās partijas biedrs, ļau no trīsdesmit ceturtā gada.

Pats liecinieks — liela auguma vīrs, mati melni, acis pelēkas. Citādi nekā īpaša. Tipisks strādnieka cilvēks. Vienīgi partijas piederība. Tā noteiks viņa likteni.

Arī liecība parasta. Jefreitors stāstīs par kādas sādžas dedzināšanu. Apsūdzēs Montetonu zvērībās, deportācijās un laupīšanās. Izpildīs savu liecinieka pienākumu… Pat apsūdzētais neprotestēs. Ne jautājumu, ne repliku.2"7 Štata liecība. Štata apsūdzētājs. Arī liktenis… štata. Apsūdzot Montetonu, liecinieks izraks sev "kapu" — pats sevi aprunās un nosodīs. Šeiferu notiesāja 1949. gada 19. novembrī. Apsūdzība īsa: 1944. gada maijā piedalījies kādas sādžas dedzināšanā. Atņēmis iedzīvotājiem četrdesmit zirgus un govis. Nošāvis kādu padomju pilsoni, kura uzvārdu noskaidrot nav izdevies. Tas ari viss. Sods — divdesmit pieci gadi.28* Cietumnieku atbrīvoja 1953. gada 21. jūnijā. Tā paša gada septembrī viņš šķērsoja Padomju Savienības robežu.2"9 Karš bija beidzies arī sil- tumtehniķim no Drēzdenes.

Vēl, izmeklējot Montetona lietu, nopratināja kādu Tatjanu Vek- šinu, Sarkanās Armijas poļitruka sievu. 1945. gada 20. decembrī viņu izsauca pie izmeklētāja.

"No kura gada dzīvojāt Liepājā un ar ko nodarbojāties?" leitnants Revizorovs vaicāja.

"Pilsētā ierados tūkstoš deviņi simti četrdesmitā gada septembrī. Atbraucu kopā ar dzīvesbiedru un meitu. Vīrs dienēja flotē. Es saimniekoju pa māju. Audzināju bērnu. Uzbrūkot vāciešiem, mūsu armija atkāpās. Prom devās arī vīra vienība. Braucu kopā ar viņu. Pa ceļam mūs abus ievainoja. Biju spiesta palikt kara hospitāli. Tur arī vāciešus sagaidījām. Dzīvesbiedru kā politdarbinieku arestēja un nošāva.

Mūs ar meitu ievietoja koncentrācijas nometnē. Vēlāk izlaida. Piedāvāja darbu. Turpat Metalurgā par inženieri-konstruktoru. Tā kā no piedāvājuma atteicos, nosūtīja meža darbos. Vēlāk strādāju Tosmarē. Pēc vāciešu padzīšanas iestājos darbā Liepājas tirdzniecības ostā."

"Kas jums zināms par ostas minēšanu un citām vācu ļaun​darībām?" izmeklētājs prasīja.

"Kad četrdesmit ceturtā gada vasarā vāciešus padzina no Jelgavas," Vekšina turpināja, "Liepājā sākās panika. Visi gatavojās evakuācijai. Nervozēja gan vācieši, gan vietējie līdzskrējēji. Dedzināja dokumentus. Izveda rūpnīcu iekārtas, lopus, mēbeles un citas mantas. Rudeni sāka mīnēt tirdzniecības ostas piestātnes. Ari dienvidu molu un kuģu remonta darbnīcas. Tāpat raka mīnas zem bijušās kazarmas, ūdenssūkņu stacijas un citām būvēm. Vienlaicīgi sākās cilvēku deportācijas. Veda uz Vāciju rūpnīcu strādniekus un dzelzceļniekus. Arī krievu nometnes tīrīja… Pārējos dzina ierakumu darbos."

"Pēc kā rīkojumiem to visu darīja? Kas to visu komandēja?" Revizorovs nepacietīgi jautāja.

"Nemāku teikt," lieciniece attrauca. "Tā lēma vācu militārā pārvalde. Bet kas konkrēti — nezinu."290 Izmeklētājs cerēja, ka Vekšina nosauks Montetonu. Taču nekā — ģenerāļa uzvārds izpalika, taču

liecība zīmīga: tā pavilka svītru veselam laikmetam. Vēl tagad atmiņā četrdesmitā gada rudens. Latvija.

Liepāja, ļaunas teritorijas un iespējas. Arī ģimene laimīga. Tēvs flotes virsnieks. Māte inženiere. Meita skolniece. Paraugs sev un citiem! Cilvēki atnākuši kā iekarotāji. Jūtas lieli un vareni. Viņiem armija, flote, vara un spēks. Kas ienācējiem latvieši?! Ne tiem spara, ne pretestības. Pat prezidents zaķpastala.

Ielaidis valstī svešu armiju. Ielaidis bez ciņas. Vai tāds maz pelnījis valsti?!

Taču likteņa labvēlība isa. Vien deviņi mēneši. Dzīve metusi strauju kūleni. No uzvaras līdz zaudējumam. Vīrs nošauts. Pati apcietināta. Smags darbs un ciešanas. Un tā četrus gadus. Beidzot pienākusi atmak​sas stunda. Nu jācieš būs citām sievām un mātēm…

1947. gada 8. maijā SMERŠ izmeklētājs gvardes kapteinis Meļihovs uzrādīja apsūdzību kādai jaunai latviešu sievietei — Veltai Purmalei. "Noziegumu" saraksts iespaidīgs: Purmale dzīvojusi ienaidnieka okupētā teritorijā, strādājusi Smiltenes lopkautuvē, apgādājusi vācu armiju ar gaļu, vēlāk pārcēlusies uz Vāciju, auklējusi kāda fašistu ierēdņa bērnu, islaiclgi atgriezusies Rīgā, kalpojusi pie austrumapgabalu ģenerāl- komisāra Drekslera, spodrinājusi viņa dzīvoklī logus, mazgājusi grīdas un slaucījusi putekļus.

Darbības peļamas un noziedzīgas. 1944. gada vasarā atgriezusies Vācijā. Jau pēc kapitulācijas nodevusi dzimteni. Stājusies laulībā ar kādu Frici Šindleru no Tiringas. Saņēmusi vācu pasi un pilsonību.

Grēkojusi pret padomju valsti un tautu.

Veltu Purmali arestēja 1946. gada rudenī. Ievietoja pārsūtīšanas nometnē. Taču jaunā sieviete izmuka. Pārgāja demarkācijas līniju un "padevās" amerikāņiem. Bēgli izdeva pēc trim mēnešiem. Tad arī sodī​ja. Laulību pielīdzināja nodevībai. Purmalei piesprieda desmit gadus. No Vācijas taisnā ceļā uz Sibīriju. Savu atbrīvošanu viņa sagaidīja 1955. gada septembri.2" Mājās atgriezās kopā ar meitiņu, vatenī ievīstītu mazu "krie- venu" Vaļu. Tas pūrā no otrā vīra, kuru ieslodzījumā nosita krītošs koks. Liktenis neapskaužams: pirmo vīru atņēma vara, otro — krītošs koks.

[36] Fricis Šindlers otrreiz neapprecējās. Nesagaidījis savu Veltiņu, viņš deviņdesmitā gada rudeni mira.292 Nu katrs gulēja savā zemē: Velta Latvijā, Fricis — Vācijā. Vai Šindlers vienīgais, kuram sievu atņēma karš? Līdzīgu dzīvesstāstu bija daudz. Mīlestība tautības nešķiro. To izdara vara. Tai cilvēki sadalīti savējos un svešos, draugos un ienaidniekos. Latviešiem kritusi naidnieka loze: viņus pat savā zemē vajā — vajā kā svešiniekus.

1945. gada 30. oktobrī Rīgas stacijā ierastā kņada. Ļaudis steidz uz vilcieniem, pulcējas pie kasēm un peroniem. Viss kā pirms kara, tomēr ne gluži… Daudz svešu seju, daudz formastērpu. Miliči.

Armijnieki. Šauteņu durkļi. Vērīgi, neuzticības pilni skatieni. Vieta bīstama: te pārbauda dokumentus, meklē "bandītus" un "tautas ienaidniekus", pat latviski runāt neiesaka — noturēs vēl par vācieti.

Skatu piesaistīja kāds jauns pārītis. Skaista meitene un iznesīgs vīrietis. Ari viņiem jāuzrāda dokumenti. Pēkšņi jauneklis, sagrābis meitenes roku, metās bēgt. Uz perona svilpieni, aprautas komandas, smagu zābaku dunoņa un vairāki šāvieni. Bēglis pakrita. Jau pēc mirkļa abus aizveda. Drošībniekiem laimējies — aizturējuši kādu vācieti, bijušo jefreitoru Ernestu Breneki. Viņa pavadone latviete — Lilija Sīkule. Abi mīlnieki iepazinās Rīgā četrdesmit trešā gada vasarā. Ernests vācu armijas šoferis, vadā kādu priekšnieku. Lilija parasta frizierīte. Vēl pirms kara apprecējusies, iekārtojusi dzīvokli, sagaidījusi dēliņu. Taču ģimenes laime aprāvusies: vīrs iesaukts leģionā, nosūtīts uz fronti. Tomēr sirdij nepavēlēsi!

Iepazinās ar Ernestu, saskatījās un samīlējās, pat uz Kurzemi kopā devās. Lilija iekārtojās par frizieri, turpat līdzās Ernesta karaspēka daļai.

Karam beidzoties, Lilija savu iemīļoto paslēpa. Iedeva vira pasi un uzvalku. Solīja mūžīgu mīlestību un uzticību. Pat kādu slepenu zvē​restu deva: viens otru nenodot un cīnīties ar čekistiem līdz nāvei…

Kad abus arestēja, Lilijas dzīvoklī palika piecgadīgs dēliņš… Bērns gaidīja mammu pārnākam, taču vara lēma citu — notvēruši bīstamus noziedzniekus, tādiem pienākas sods.[1] Veltu Purmali (1922— 1994) reabilitēja 1994. gada 23. maijā.

Jau pirmajā pratināšanā Lilija ievēroja sava vira mēteli. To uzvilcis kāds no "likumsargiem" —

NKVD darbinieks Hvostovojs. Savs labums ari viņam. Ticis pie solīda apģērba.

Ernestu un Liliju notiesāja Iekšlietu karaspēka tribunāls. Tas pats, kuru vadī'a vācu ģenerāļu tiesātājs Bočkovs. Sods atbilstīgs "noziegumam": jefreitoram Brenekem — pieci gadi, Sīkulei — septiņi…293 Viņa lielāka noziedzniece, slēpusi fašistu un nodevusi dzimteni… Neatļautas mīlas cena augsta. To vajadzēs samaksāt pilnā apmērā.

Liliju Sikuli [37] atbrīvoja tikai 1952. gada 2. augustā. Ernestu Breneki divus gadus agrāk — 1950. gada 22. aprīli.294 Abiem karš beidzies. Beigusies arī jaunība… Brīvestības cena smaga: Lilija zaudējusi arī dēlu, puisēns uzaudzis svešos ļaudīs…

1946. gada 29. janvāra vakarā pie valsts drošibas tautas komisāra Alfona Novika risinājās kāda svarīga apspriede. Sastavs cienīgs. Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas pārvaldes priekšnieka palīgs Ivans Cepkovs. Viņš pārstāv Maskavu. Tad vēl Baltijas Kara apgabala prokurora paligs, kāds pārstāvis no SMERŠ un pāris vietējo drošībnieku. Dienas kārtībā aģentu ziņojumi. Arī tēma svarīga — tautas noskaņojuma izzināšana… Jau gandriz nedēļu avīzes drukā tiesas sēžu pārskatus. Atreferē apsūdzēto teikto un liecinieku stāstīto. Teksti rūpigi rediģēti. Stilistika noslīpēta. Retorika skarba. Tomēr ceku interesē iedzīvotāju domas. Kā cilvēki reaģē? Kādus secinājumus izdara? Ka vērtē vācu zvērības un tri​bunāla rīcību?

I'arsvarā ziņojumi šabloniski. Vairums vāciešus nosoda, arī žēlastību nejūt, drīzāk vienaldzību vai naidu. Krievi to pauž atklātāk. Kas viņiem friči? Fašistu žurkas — ne vairāk! Latvieši — noslēgtāki…

Iedzīvotājos jūtamas bailes un piesardzība.[1] Lilija Sikule |Sulainis| reabilitēta 1992. gada 10. septembri. Ļaudis izsakās dažādi. Kāda Virsnieku nama apkopēja sarunājusi zilus brīnumus: "Tiesa nav taisnīga. Far ko viņus tiesā? Par to, ka pildījuši Hitlera pavēles? Mūsējie taču arī pildīja, dedzināja pilsētas un šāva…"

Kāds cits uzstājis, ka jāsoda vietējie… "Par ko tiesāt vāciešus?" runātājs brīnījies. "Viņi bija taisnīgi. Bez pārbaudes un izmeklēšanas nevienu nešāva. Kad dzīvoju okupētajā teritorijā, friči pret mums izturējās daudz labāk nekā vietējie…" Zīmīgi tērgājusi ari kāda Rīgas mājsaimniece: "Vāciešus tiesā, bet ģenerāļi sēž un smejas — tic zina, ka viņus nesodīs. Vien pabaidīs un vēlāk atlaidīs…"

Ir arī skeptiķi. Tie apšauba visu. Gan liecinieku teikto, gan dokumentos rakstīto. Tirgū viens plātījies, ka liecinieki nerunājot taisnību: "Cilvēkus iebaidījuši un samācījuši. Spieduši liecināt pret vāciešiem. Viņu teiktais — vieni vienīgi meli un izdomājumi. Arī baznīcas naidnieks nav postījis.

Mūsējie paši vien sagrāvuši."295 Aģenti strādā arī cietumā.296 Lai izprastu apsūdzētā Vertera noskaņojumu, viņa kamerā iesēdinājuši kādu gūstekni. Kādu vācu virsnieku. Špikam jāiegūst uzticība. Jānoskaidro nianses un detaļas: ko apsūdzētais atzīs, ko ne. Vai neizstrādās muļķības un nesarunās niekus? Ar atklātu tribunālu jābūt uzmanīgam. Viens nepārdomāts vārds — un tautas uzticība zaudēta…

Kā nākamais tiesas priekšā jāsauc Fridrihs Verters, Vācu armijas kadru virsnieks. Ģenerālis padevies gūstā 1945. gada 8. maijā. Tepat Kūlciemā — četrpadsmit kilometru no Tukuma. Padevies kopā ar visu štābu. Jau pēc nepilna mēneša nogādāts Krasnogorskā.297 Arī Verters tipisks militārists. Beidzis reālģimnāziju Erfurtē, vēlāk mācijies karaskolā, piedalījies Pirmajā pasaules karā. Pēc kara darbs policijā — līdz pat 1935. gadam, kad apsūdzētais atgriezies armijā. Uz- kalpojies līdz pulkvedim, ģenerāļa pakāpi ieguvis tikai divus mēnešus pirms kara beigām — 1945. gada 1. martā.

Pēc rakstura mierīgs un pašapzinīgs. Pārliecināts nacionālsociālists. Apliecinājis sevi kaujās, taču vairāk noderīgs bandu apkarošanai… Tā Verteru raksturoja viņa priekšnieki. Ari spējas viduvējas: ne velti visus kara gadus pulkvežos nostaigājis… Karjeru bremzējis iniciatīvas trūkums.298 Rīgā Verteru nogādāja 1945. gada 12. decembri. Mantu klāsts visai trūcīgs. Taču atšķirībā no citiem ģenerālis spējis saglabāt dažus vācu krustus un sievas ģīmetni metāla rāmī. Anketās uzrādījis savus

mirušos vecākus, māsu un kundzi Noru, taču ne vārda par dēlu.299 Šo faktu viņš noklusējis, arī dzīvesbiedres adresi nav minējis.

Vertera lietu izmeklēja Iļja Kosjakovs, [38] jauns un dedzīgs puisis, drošībniekos jau no 1938. gada.

Karjera veiksmīga: pāris gados no jaunākā leitnanta līdz kapteinim. Metodes straujas un uzbrūkošas: to apliecināja jau pirmās pratināšanas. Parasti sāka ap desmitiem vakarā, nobeigums trijos no rīta. Sākotnēji Verters vainu neatzina. "Vēlreiz gribu atkārtot," ģenerālis aizkaitināts apgalvoja, "nekādas zvērības neesmu īstenojis, nekādas!"

"Tā nav taisnība!" Kosjakovs kliedza. "Izmeklēšanas rīcībā ir pierādījumi… Pēc jūsu pavēlēm veiktas masveida eksekūcijas… Runājiet patiesību!"300 Tādā stilā un tonī izmeklēšana turpinājās gandrīz mēnesi. Verters taisnojās un spurojās, līdz beidzot salūza… Sāka stāstīt par kādu Slokas iedzīvotāju, kuru saticis ceļā no ierakumu darbiem, dusmās licis tai atgriezties… Tad vēl pieļāva, ka pēc viņa pavēles Opočkā nošauti divi "latvieši" — Jasiulovičs un Gruzevičs…

Nonāca pat līdz kuriozam. Ģenerālis atzina, ka Engures ezerā licis skaldīt ledu… Ledus drupināts, lai traucētu ienaidnieka lidmašīnu nolaišanos.301 Arī to pieskaitīja noziegumiem… Brīžiem šķita, ka vajag tikai "uzspiest", un apsūdzētais pieļaus visu, pat miesīgas mātes nožmieg- šanu… Vienīgi par lidzapsūdzētajiem ne vārda. Pat ģenerāli Hansu Kiperu Verters neizdeva.

Izmeklēšana ritējusi gludi. Taču to, kas notiks tiesā, paredzēt grūti. Nu kaut vai Vertera lūgums par divu liecinieku izsaukšanu. Ne tos kāds redzējis, ne dzirdējis. Ari rakstveida pierādījumi skopi. No Slokas un Valmieras saņemti vien pliki akti. Nav ne īstu liecinieku, ne faktu…302[1] Iļia Kosjakovs, dzimis 1914. gada Ērjanskas apgabala. Partijā no 1938. gada. Arī čekista stāžs no 1938. gada. Sākotnēji izmeklētājs Kaļiņinas apgabalā. No 1944. gada jūlija LPSR Valsts drošības tautas komisariāta izmeklētājs. Vēlāk pārgājis darba centrālajā aparata Maskavā un Ivanovas apgabala pārvaldē. Pēc Staļina nāves strādājis Iekšlietu ministrijas sistēmā. Pēdēja dienesta pakāpe — apakšpulkvedis jsk. ГЛРФ, картотека сотрудников ГБ). Ģenerāļa Vertera pratināšanu sāka 30. janvāra vakarā. Pie mikrofona pienāca vidēja auguma, nedaudz korpulents vīrs. Verteram krietni pāri piecdesmit, matu tikpat kā nav, vienīgi deniņos un uz pakauša dažas sirmas šķipsnas. Acu skatiens mierīgs un pārliecinošs, sejas ovāls izteiksmīgs. Ja nezinātu, varētu domāt, ka Verters izkāpis no kādas kinolentes…

Daži vārdi ievadam, un tribunāla priekšsēdis ķērās pie lietas.

"Sakiet, apsūdzētais," Pankratjevs jautāja, "kur jūs dienējāt laikā no divdesmitā līdz trīsdesmit piektajam gadam?"

"Strādāju Berlīnes policijā," apsūdzētais noskaldīja.

"No kura laika bijāt partijā?"

"Partijā?" apsūdzētais pārjautāja.

"Jā, jā," priekšsēdis apstiprināja.

"Nu, nacionālsociālistos es sabiju tikai divus gadus. No trīsdesmit trešā līdz trīsdesmit piektajam."

[39] "Pēc tam vairs neiestājāties?"

"Nē," apsūdzētais cieti noteica.

"Kā ar partijas programmu? Vai to atbalstījāt?" priekšsēdis turpināja.

"Daudzos punktos atbalstīju… Taču bija lietas, kam nepiekritu…"

"Labi," Pankratjevs novilka. "Tagad pastāstiet par apsūdzību. Ko atzīstat, ko ne? Tikai īsi un konkrēti. Kā virsnieks!"

"Zināt," apsūdzētais sāka, "atzīstu tikai trīs vainas formas: vainu kā tādu, tad līdzvainibu un, visbeidzot, nevainību. Īsti vainīgs varu būt tikai gadijumos, ja par kādu lietu esmu personīgi atbildīgs.

Piemēram, attiecībā uz Sloku. Nevaru noliegt, ka izmantoju mierīgos iedzīvotājus nocietinājumu darbos.

Tāpat nenoliedzu par nāvessodiem, kurus piemēroja vietējās komandantūras. Par šiem noziegumiem gan uzzināju tikai iepriekšējā izmeklēšanā.

Neatzīstu sevi par vainīgu darbībās, kuras īstenoja augstākas instances. Tāpat nevaru atbildēt par to, kas darījās mana atvaļinājuma laikā. Arī Rīgu neesmu sagrāvis. Par to mani vainot velti. Tāpat kā par Slokas cementa fabrikas postīšanu. Nevaru atbildēt arī par iedzīvotāju evakuācijām no Valmieras apkārtnes. Neatzīstu arī tos deviņpadsmit upurus, kurus nošāva Slokā. Ar to man nav nekāda sakara."[1] 1935. gadā Verters atsāka dienestu armijā. Pēc Vacijas likumiem kadru virsnieki nedrīkstēja sastāvēt partijās.

"Varbūt jūs varētu konkrētāk par katru gadījumu," I'ankratjevs ieminējās.

"Varu… Piemēram, par Zonenfelda stāstīto. Šis vācu armijas leitnants, kuru vēlāk degradēja līdz zaldātam, liecina par manu dalību soda ekspedīcijās. Šā cilvēka liecību es neatzīstu. Viņš darbojās soda rotā, kuru komandēja ģenerālis Bots. Man ar to nav nekāda sakara."

Zonenfelds — viens no diviem lieciniekiem, kurus Verters lūdza izsaukt uz tribunāla sēdi. Pagaidām šis lūgums palicis bez atbildes…

Tālāk sekoja apsūdzētā stāstījums par Krieviju. Ģenerālis runāja gari un plaši, skaidroja katru savu soli, precizēja detaļas, minēja uzvārdus, ciemu nosaukumus, operāciju datumus un citus sīkumus. Zāle atdzīvojās, kad Verters uzskaitīja upurus: "Opočkā saskaņā ar manām pavēlēm nošāva divdesmit cilvēkus, Krasnoje ciemā — tikai piecus… Ja liecinieks Šverts, kas strādāja manā komandantūrā, min citus skaitļus, tad varbūt arī viņam taisnība…" Ģenerālis vēl nebija pabeidzis teikumu, kad publika uzspurdza smieklos. Pirmo reizi Verters bija atzinis, ka varētu būt kļūdījies. Atzinis, ka citam lielāka taisnība nekā viņam… Turpmāk sekoja vēl uzjautrinošākas lietas. Apsūdzētais stāstīja par lopu rekvizīcijām. Vēlreiz minēja savu padoto Švertu: "Ja viņš stāsta, ka daļu no lopiem, kurus vajadzēja nodot, paturējuši, un bieži ēduši nelegālus bifštekus, tad man nav ko teikt…" Noplātījis rokas, apsūdzētais bez​palīdzīgi vērās tiesā. Tikmēr zālē spurgšana, ņirgas un vispārēja jautrība.

Nedaudz atguvies, Verters turpināja: "Man jāteic, ka mierīgie iedzīvotāji no tā necieta. Zirgus, ko atņēmām partizāniem, atdevām mūsu atbalstītājiem. Tiem zemnieku dēliem, kuri dienēja mūsu apakšvienībās."

"Precizējiet, lūdzu! Par kādām apakšvienībām ir runa?" Pankrat- jevs bija neapmierināts.

"Nu par tām, kurās dienēja vietējie iedzīvotāji…"

"Kādas armijas sastāvā šīs vienības bija?" priekšsēdis neatlaidās.

"Cilvēki dienēja mūsu — vācu — armijā…" Šķita, šādu atbildi Pankratjevs vismazāk gaidījis. Ierāvies krēslā, viņš truli skatījās Verterā. "Kāda velna pēc?" priekšsēdis pie sevis no​burkšķēja. "Kas man lika to vaicāt?"

Ari zālē viļņošanās. Cilvēki sačukstas, apmainās replikām. Smejies vai raudi, taču atbilde izskanējusi. Izskanējusi pietiekami skaļi un skaidri: tos zirgus, kurus atņēma partizāniem, atdeva krievu zemniekiem.

Pabeidzis stāstījumu par Krieviju, apsūdzētais turpināja par Latviju: "Mani apsūdz, ka Valmieras apkārtnē veicu piespiedu deportāciju. Evakuēju vairāk nekā septiņpadsmit tūkstošus cilvēku. Tā nav taisnība. Nekādu evakuāciju neesmu veicis. Valmieru pametu piecpadsmitajā jūlijā. Tālāk par Rīgu. No piecpadsmitā augusta strādāju Rīgas komandanta pakļautībā. Būvēju nocietinājumus. Darbos izmantojām iedzīvotājus. Strādāja arī sievietes. Negāja viegli. Taču vairāk par astoņām stundām nevienam nelika strādāt. Strādniekiem devām piecsimt gramu maizes, sviestu, desas un papirosus. Arī mazliet šņabja. To gan piešķīra tikai vienu reizi nedēļā. Deva tiem, kuri labi strādāja."

Arī pēc šīs frāzes zālē smiekli. Verters tiktāl uzjautrinājis publiku, ka tā nevar nomierināties.

"Tālāk pāreju pie Slokas," apsūdzētais turpināja. "Divdesmit asto​tajā jūlijā kļuva zināms, ka Sarkanā Armija nāk no Šauļiem cauri Mita- vai uz Tukumu. Parādījās pirmie krievu tanki. Biju tuvu izmisumam.

Manā ricibā toreiz nebija nevienas vienibas. Redzēju, kā caur Sloku muka civilās pārvaldes ierēdņi.

Automobilis aiz automobiļa. Žēl, ka toreiz neaizturēju… Vēlāk sākām būvēt nocietinājumus. Iedzīvotāji raka prettanku grāvjus. Darbs grūts. Izmantojām ari sievietes. Par to esmu gatavs atbildēt."

"Tas ir viss?" Pankratjevs iejautājās. "Šķiet, izstāstīju visu,"303 atviegloti nopūties, Verters savus pa​skaidrojumus beidza.

Pēc Vertera uzklausīšanas tiesa izsludināja pārtraukumu. Nelielu pīppauzi. Stunda vēla, diena pagājusi saspringti, nopratināti divi apsūdzētie, kaudze liecinieku. Taču laiks negaida. Neliela atelpa — un pie darba. Jāuzklausa vēl vairāki izsauktie. Tūlīt pēc pārtraukuma īsa pa​vēle komandantam: "Paaiciniet liecinieci Annu Abiku!"* Pie tulku galda nostājās pavecāka kundze. Augums kalsns, mati cieši pieglausti, acīs mulsums un izbīlis.

A. Abiks (1875—1967). Tiesas protokolā kļūdaini dēvēta par Ābiķi.

"Pastāstiet mums, lieciniece, kā vācieši iesaistīja jūs ierakumu darbos," Pankratjevs vēlīgā balsī mudināja.

"Tūkstoš deviņi simti četrdesmit ceturtā gada septembrī," vecā sieva nedroši iesāka, "mani mobilizēja aizsardzības būvju celtniecībā. Sapulcējāmies pie stacijas. Sadzina visus: jaunus, vecus, klibus un slimus… Zaldātu pavadībā veda uz aizsardzības līniju… Turpat aiz Slokas. Iedeva lāpstas un cirvjus. Strādājām no agra rīta līdz vēlai naktij. Artilērijas apšaudes laikā mani ievainoja. Šķemba trāpija galvā. Zaudēju pat samaņu. Kad atjēdzos, apkārt neviena. Kaut kā aizvilkos līdz pilsētas valdei. Tur pārsēja galvu. Nogulēju trīs nedēļas. Pat no gultas nevarēju piecelties."

"Cik jums toreiz bija gadu?"

"Septiņdesmit…"

"Vai vācieši kaut ko maksāja par darbu?"

"Es par tām pusotrām dienām nesaņēmu neko…"

"Varbūt ēdināja?"

"Nē," lieciniece strikti noteica.

"Apsargāja… jūs zaldāti?"

"Zaldāti?" sieva saminstinājās. "Jā, viņi atradās līdzās."

"Kā vācieši izturējās pret jums?" priekšsēdis neatlaidās.

"Nu… lika strādāt. Vairāk neko pastāstīt nevaru."

"Vecu cilvēku, tādu kā jūs, daudz bija sadzīts?"

"Bija gan… Skaitu gan nevaru pateikt."

"Arī bērnus izmantoja?"

"Nē…"

"Varbūt pusaudžus?"

"Arī pusaudžus neredzēju. Vienīgi večus…"

Liecība skopa. Lai ko jautātu, atbilde strupa. Ne īpaša efekta, ne nozīmes. Izskatās, ka cilvēks atnācis, pavēles dzīts. Ari par ievainojumu piepušķots… Lika teikt, ka slimojusi trīs nedēļas… Ta vajagot! Kā tu nepakļausies? Ņems un pašu vēl apcietinās! Ari znots slēpjas no jaunās varas. Velns butu rāvis visus tos komunistus un krievus… Vienus var​mākas nomainījuši citi.304 Nākamais liecinieks kads Mihails Bikovs. Cilvēks bez adreses… [40] [1] Pretstatā citiem lieciniekiem, par M. Bikova dzīvesvietu norādīts vien Pleskavas apgabals un Strugi Krasnijc rajons. Nav ne ciema, ne ielas, ne arī mājas (sk. ЦЛ ФСБ РФ, дело № H-18313, т. 19, л. 60-621.

Bijušais vācu stārasts. It kā būtu uz brīvām kājām, taču tiesas zālē Bikovu ieveda konvojs.

"Pastāstiet, ko jūs zināt par vācu zvērībām Strugi Krasnije rajonā?" Pankratjevs bez aplinkiem noprasīja.

"Okupācijas laikā strādāju pie vāciešiem. Iesākumā mani dēvēja par pilnvaroto, vēlāk par stārastu…

Par vācu komandantūrām zinu visu. Arī darbiniekus pazīstu… Pēdējais mūsu rajona komandants bija

pulkvedis Verters."

Sekoja stāsts par zvērībām, nošaušanām un citām eksekūcijām.

Noklausījies Bikova stāstīto, Pankratjevs pagriezās pret Zavjalovu: "Vai jums, prokuror, ir jautājumi?"

"Jā, atļausiet vienu! Sakiet, lieciniek, vai visas šīs zvērības notika Vertera laikā?"

"Tieši tā," liecinieks militāri noskaldīja.

"Aizstāvībai… jautājumi?" pievērsies advokātu galdam, priekšsēdis noprasīja.

"Nē, mums nav jautājumu."

"Verteram?"

"Jā, es gribētu pajautāt."

"Lūdzu."

"Sakiet, kur Strugos dzīvoja čigāni?"

"Viņi tur nedzīvoja — čigānus sadzina."

"Kur viņus nošāva?"

"Netālu no Luhoņas sādžas. Tagad šo vietu visi dēvē par Čigānu kapsētu."

Noklausījies atbildi, Verters pagriezās pret tiesu: "Es vēlreiz gribu atkārtot, ka man par šo lietu nekas nav zināms. Tā bija policijas un SD lieta."

"Vēl jautājumi?" Pankratjevs noprasīja.

"Jā… atļausiet! Sakiet, lieciniek, jūs te stāstāt par represijām, par komandanta pavēlēm. Vai uz kādas no tām bija arī mans paraksts?"

"Redzēju dokumentu…" liecinieks sastomījās, "uz kura bija zīmogs… Tad vēl apakšā bija rakstīts: lauku komandantūra…"

"Bet paraksts?" Verters neatlaidās. "Mans paraksts? Nevar taču būt dokuments, uz kura ir tikai zīmogs, bet nav paraksta!"

Jautājums palika bez atbildes. Bikovs drūmi vērās ģenerālī un klusēja.

"Ir vēl jautājumi?" priekšsēdis nepacietīgi ieprasījās.

"Jā," Verters noskaldīja. "Lai liecinieks man atbild par to cepuri!"

Jautājums kuriozs. Bikovs tiesā liecināja, ka Verters, jājot cauri ciemam, notriecis viņa cepuri. It kā par to, ka stārasts nav viņu sveicinājis. Vesels jandāliņš. Ģenerālis bļauj, ka tā nav taisnība. Bikovs apgalvo pretējo. Dialogs beidzās ar Vertera paziņojumu: "Varu apgalvot, ka nebija tādas pavēles, ka vietējiem jāsveicina vācu virsnieki… Ari cepuri neesmu lieciniekam notriecis. Viss vieni meli un izdomājumi." [41] "Vai jums vēl ir jautājumi?" priekšsēdis nepacietīgi noprasīja.

"Jā, ir. Kad sākās evakuācija no šā rajona?"

"Jūlijā… augustā…" Bikovs paraustīja plecus.

"Nav taisniba! Evakuāciju veicām septembri un oktobri."

"Vēl gribat ko jautāt?" Pankratjevs ieprasījās.

"Jā… Kad jūs redzējāt," Verters pagriezās pret liecinieku, "ka cilvēkus šautu tikai par to, ka viņi pārgājuši no vienas sādžas uz otru?"

"Bija tāda pavēle… Pats savām acīm redzēju."

"Arī manu parakstu redzējāt?"

"Neatceros… Par jūsu parakstu neatceros…"''0:, Jautājums aiz jautājuma. Atbildes izvairīgas. Pārliecības nekādas. Labāk tādu liecinieku nebūtu saukuši — viena blamāža un izgāšanās.

Kad Bikova pratināšanu beidza, viņš konvojnieku pavadībā pameta zāli. Bijušā stārasta vietu ieņēma kāds gūsteknis — Gerhards Šverts. Liela auguma virs ar inteliģentu seju, pēc profesijas jurists, pirms kara strādājis par tiesnesi, Verteram kalpojis par rakstvedi. Gūstā saņemts Talsos — 1945. gada 8.

maijā.106 "Jūsu uzvārds, vārds, tēva vārds?" Pankratjevs noprasīja. "Šverts Gerhards Fridriha dēls."

"No kura gada esat partijā?"

"No trīsdesmit trešā…" samiedzis acis, liecinieks nomurmināja.

"Verteru pazīstat?"

"Jā, zinu no četrdesmit trešā gada. Sākumā biju kara tiesas rakstvedis. Tad strādāju SA operatīvajā daļā. Vēlāk pārgāju uz izlūkošanas nodaļu."[1] Padomju vēsturnieku darbos šī epizode attēlota kļūdaini un ačgārni. Liecinieka Bikova mutē ielikti vārdi, kurus viņš nav teicis |sk. Reiz cēlās strēlnieks sarkanais ļAtmiņu un dokumentu krājums], Rīga, 1971, 335. lpp.ļ.

"Ko jūs varat pastāstit par soda ekspedīcijām?"

"Apsūdzētais Verters četrdesmit trešā gada septembri ieradās Opočkā. Pildīja komandanta pienākumus. Viņa pakļautībā atradās virkne koman​dantūru…"

Sekoja stāsts par komandanta funkcijām, tiesībām un pienākumiem. Liecinieks sauca uzvārdus, amatus, raksturoja darbiniekus, mi​nēja to izdarības un zvērības. Lieciba konkrēta un pārliecinoša.

"Sakiet, lieciniek," pārtraucis Šverta monologu, Pankratjevs jautāja, "jūs taču esat jurists?"

"Jā…" liecinieks novilka. "Beidzu juridisko fakultāti."

"Kā jūs vērtējat lauku komandantūras rīcibu no starptautisko tie​sību viedokļa?"

"Vērtēju negatīvi… Šāda rīcība bija pretrunā ar tiesībām…"

Kad Šverts savu liecību beidza, Verteram bija tikai viens jautājums. Pagriezies pret savu bijušo padoto, viņš klusi vaicāja: "Kāpēc jūs man agrāk neziņojāt, ka notiek tādas nelikumības un zvērības?"

Taču jautājums palika bez atbildes. "Jūs varat neatbildēt!" priekšsēdis cieti noteica. "Verteram vajadzēja to agrāk jautāt… Vēl Opočkā vajadzēja interesēties, kas notiek viņam pakļautajās komandantūrās."307 Piezīme taisnīga, arī zālē smiekli. Pankratjeva replika novērtēta atzinīgi.

Paša Šverta liktenis neapskaužams. 1949. gada 10. jūnijā Bobruis- kas Iekšlietu karaspēka tribunāls viņam piesprieda 25 gadus. Apsūdzība trafareta: piedalījies soda ekspedīciju plānošanā, vācis izlūkdienesta informāciju un veicis padomju pilsoņu tiesāšanu un sodīšanu. Neviena konkrēta fakta vai uzvārda. Tikai vispārējas frāzes. Ja nebūtu atcēluši nāvessodu, apsūdzēto nošautu. Par to nevarēja būt šaubu. Tagad nāves​soda vietā — Vorkuta. Darbs ogļu šahtās garantēts.

1953. gadā Šverts nonāca slimnīcā. Veselība iedragāta: kājas pietūkušas, redze pasliktinājusies, aizdusa, galvas reiboņi un citas vainas. Bijušais tiesnesis un jefreitors kļuvis par nespejnieku.

1953. gada decembrī PSRS Augstākās Tiesas Kara kolēģija Švertu atbrīvoja.308 Tieši dienu pirms gadumijas, 1953. gada 30. decembrī, Padomju Savienības robežu šķērsoja kāds invalīds, kurš bez brillēm nevarēja izlasīt par dzelzceļa staciju nosaukumus.

Pamazām tiesas diena tuvojās beigām. Atlicis nopratināt vēl kādu Slokas celulozes un papīra rūpnīcas strādnieci. Komandants zālē ieved vidēja auguma pusmūža sievieti. Mugurā tumša kleita, plecus klāj balta apkaklīte, savilkta ar vienkāršām lentītēm. Uz acīm brilles, kuru apaļie rāmji dara seju skarbu.

Ja nebūtu mazo zelta auskariņu, varētu domāt, ka zālē ienākusi lauku skolotāja, stingra un taisnīga.

"Jūsu uzvārds?" Pankratjevs lietišķi noprasīja.

"Roslava Antoņina Grigorija meita."

"Kādā valodā liecināsiet?"

"Esmu krieviete," Roslava pašapzinīgi noteica.

"Skaidrs."

Lieciniece izsaukta, lai stāstītu par nocietinājumu celtniecību. Abas kopā ar Annu Abiku rakušas prettanku grāvjus. Liecības abām līdzīgas. Līdzīgi arī likteņi. Vienai znots slēpjas no krieviem, otrai vīru nošāvuši vācieši. Arī vecākais dēls kara laikā pazudis. [42] izgājis no mājām un nav atgriezies.

Jau 1944. gada rudeni Antoņina izskraidīja visus apkārtnes mežus, līdz kādā krūmu ielokā ievēroja nesen aizraktu bedri. Atrada pat vīram sūtīto vēstuli. Turpat mežā. Lidzās rakumam. Tas nemieru tikai vairoja.

1945. gadā Valsts Ārkārtējā komisija ekshumēja līķus. Starp nošautajiem arī Antoņinas vīrs. Vēl atlika atrast vecāko dēlu. Izsludināja pat Vissavienības meklēšanu, taču ziņu nekādu. Ļaudis runāja, ka dēls aplaupīts un nosists, tomēr māte cerēja…[1] Pēckara presē izplatītās ziņas, ka arī Roslavas dēlu nošāvuši vācieši, neatbilst patiesībai.Pēc kapitulācijas Slokas papīrfabrikā strādāja vācu karagūstekņi, vēl jauni puiši. Roslava katru uzlūkoja un nopētīja, it kā mēģinot starp tiem ieraudzīt savu zēnu… Vienam pat maizi iedeva. Tāds vājiņš un tieviņš, pēc skata līdzīgs dēlam, sejas vietā palikušas vien acis un ausis.

Kāds no apsargiem bija to ievērojis: strādniece vācu kareivim iedevusi maizi. Pārkāpums briesmīgs…

Roslavu sodīja ar diviem mēnešiem karcera.309 Pa dienu darbs, vakarā karceris… Par mazāko nepaklausību sitieni — brutāli un nežēlīgi. Sita ar rīkstēm. Un par ko? Par žēlsirdību… Ari sūrstēja sāpīgi. Sita taču savējie — krievi…

Verters Slokas upurus neatzina. Nav viņa vaina un grēks. Tā apgalvoja ģenerālis. Kad apsūdzētais gribēja to skaidrot, Pankratjevs viņu aprāva: "Paskaidrojumu laiks beidzies. Ja nav jautājumu, tad sēdieties."310 Kad priekšsēdētāja teikto pārtulkoja vāciski, Verters sarāvās… Paskaidrojumu laiks beidzies? Arī tiesas diena beigusies, apsūdzību dzirdēts daudz. Cik no tam patiesas, cik sadomātas — to izšķirs Dievs.

Procesa sestās dienas rīts atausa drūms un pelēcīgs. Debesīs neviena gaiša plankumiņa, vējš atnesis slapju sniegu un slapjdraņķi, laiks dūmakains, arī publika miegaina un apātiska. Sēdes sākums nolikts uz desmitiem. Viss kā parasti. Zāli piepildījuši armijnieki, pat balkons pilns: tur nosēdināti Virsnieku nama darbinieki, atdzīti piespiedu kārta. Jādemonstrē vienotība un solidaritāte. Netrūkst arī labi ģērbtu civilo… Špikiem jānāk obligāti. Jānāk un jāklausās, un jādzird, ko tauta runā un spriež. Tad vēl pati "tauta".

Vienkārši lauku viri un sievas. Ari tie sūtīti, lai demonstrētu… Lai neviens neteiktu, ka tiesa domāta vien izredzētiem.

Savas vietas ieņēmuši avīžnieki. Turpat līdzās šaržu meistari — mākslinieki. Sestā rindā Felicita Pauļuka. Šodien jāzīmē Hanss Kipers. Figūra nožēlojama. Pat simpātiju nekādu. Roka pati velk sakņupušu stāvu. Deguns līdz zemei, acis izvalbītas. Ja Jekelns ar pašcieņu, Kipers galīgi sašļucis.

Pauļukai līdzās kāds "Joršs", ari mākslinieks, krievu avīzes sūtīts.

It kā dažādi meistari, taču zīmējumi līdzīgi. Tās pašas kontūras, vaibsti un grimases. Izskatās, ka viens zīmējis no otra. Kurš no kura? Šoreiz vaininieks Joršs! Viņš grēkojis — lūrējis meitenei pār plecu un kopējis…3" Taču — kas vēsturei kopija? Tai svarīgs oriģināls. Pats Kipers uz nervu sabrukuma robežas, sejā sāpju izteiksme, zem acīm tumši loki. Vēl brīdis — un apsūdzētais raudās. Dzīve pagalam. Karjera beigusies. Jāstāv šeit krievu tiesas priekšā. Jāstāv un jātaisnojas. Vai tādu nākotni viņš sev bija iecerējis?

Kipera biogrāfija līdzīga citam. Dzimis karavīra ģimenē, tēvs Pauls Kipers — atvaļināts pulkvedis, dienestu beidzis kā pēdējais Krimas pussalas vācu komandants. Dēls gājis tēva pēdās. Izglītojies mājās, privātskolā, reālģimnāzijā un komandieru kursos. Izgājis Pirmo pasaules karu. Mētājies pa garnizoniem, štābiem un vienībām, fau no 1938. gada profesionāls komandants. Sākumā Vācijā, pēc tam Francijā un Krievijā.

1932. gadā stājies laulībā. Apprecējis divdesmit gadu jaunāku sievu — Annemariju fon Vaidorfu.

Ari bērni vēl maziņi: vecākajam desmit, jaunakajam tikai tris gadiņi.

Otrā pasaules kara sākums neveiksmīgs. Krītot no zirga, Kipers guvis smagu traumu. Desmit mēnešus pa slimnīcām un hospitāļiem, līdz pat 1942. gada decembrim bijis rezervē, vēlāk dienests Ukrainā un Ostlandē. Kara beigas sagaidījis Kuldīgā, šeit arī padevies gūstā. Jau pēc mēneša etapēts uz Krasnogorsku.

Uz Rīgu atvests 1945. gada 10. decembrī.312

Kipers — līdzīgi Verteram — vidusmēra cilvēks. Labs biedrs, patīkams kompanjons, labvēlīgs un gādīgs pret padotajiem. Nevainojama attieksme pret dienestu, raksturs cēls. Taču kaujas laukā nav bijis, ini​ciatīvu nav izrādījis, apkarojis vien bandas un noziedzniekus… Tas arī lielākais ģenerāļa grēks.3'3 Kipera lietu izmeklēja kapteinis Tolstovs, Drošības tautas komisariāta nodaļas vaditāja vietnieks.

Ari tulks profesionāls un uzticams — jauna ebreju meitene Nehama Lurjē. Dzimusi un skolojusies tepat Rīgā. Tēvs pulksteņmeistars, māte zobārste. 1937. gadā iestājusies pagrīdes organizācijā Latvijas darba jaunatne. Vēlāk komjaunatne, evakuācija un darbs kādā Čuvašijas kolhozā. 1945. gada 29. augustā atgriezusies Rigā. Jau oktobrī stājusies darbā gūstekņu parvaldē par tulku. Ar valodām spīdoši. Brīvi pārvalda latviešu, krievu, vācu un angļu. Arī biogrāfija lieliska: pagrldniece, komjauniete, 1941. gadā evakuējusies uz Padomju Savienību. Ko vēl labāku var vēlēties? 17. oktobri parakstījusi saistību: glabāt visus NKVD noslēpumus, neizpaust redzēto un dzirdēto pat radiem un draugiem.

"Ja kādreiz strādāšu literatūras un dramaturģijas laukā," Lurjē rakstīja, "arī tad pildīšu solījumu.

Nestāstīšu un nerakstīšu nekā tāda, kas atklātu man uzticētās operatīvās un aģentūras ziņas. Ja to pārkāpšu, atbildēšu likuma priekšā."314 Pati izmeklēšana strauja. Pratināt sāk ap diviem dienā, tad pārtraukums un vakarā otrā tūre. Tā ievelkas līdz pat diviem vai trijiem naktī. Un tā katru dienu. Slodze milzīga. Vispirms jau pašam apsūdzētajam. Kiperu noveduši līdz nervu sabrukumam, arī pašiem nogurums. Taču visam jābūt pabeigtam laikā, tribunāls negaidīs: ja nepaspēsi, pašu notiesās.

Apsūdzība noformēta ar izdomu. Arī liecinieku sastāvs oriģināls. Vēl tikai pēdējā pārbaude — tiesa, kas saliks visus punktus uz "i".

"Sakiet, Kiper, jūs piedalījāties tūkstoš deviņi simti četrpadsmitā gada karā?" Pankratjevs jautāja.

"Tieši tā!" apsūdzētais militāri noskaldīja.

"Kur un par ko?"

"Biju leitnants, tad vecākais leitnants austrumu un rietumu fron​tēs. Komandēju eskadronu."

"Kur tieši austrumos bijāt?" prokurors interesējās.

"Biju Lietuvā, Latvijā, cīnījos pie Jaunjelgavas un Kokneses."

"Tātad karojat Baltijā?" Zavjalovs rezumēja.

"Tieši tā!"

"Apsūdzētais Kiper," prokurors svinīgi iesāka, "ar ko jūs nodarbo​jāties, kad Hitlers sagraba varu?"

"Tajā brīdī dienēju pie Kaseles. Pildīju garnizona priekšnieka pie​nākumus."

"Partijā nebijāt?"

"Nē, nekad neesmu bijis."

"Bet kā ar mērķiem?" prokurors viltīgi ieprasījās. "Vai atbalstījāt fašistus?"

"Sākotnēji atbalstīju. Cerēju, ka beidzot stāvoklis Vācijā uzlabosies. Līdz tam bija neskaitāmas partijas… Visas tikai plēsās, bet dzīve gāja uz leju… Neaprakstāms bezdarbs un posts…"

"Arī ekspansiju "dzīves telpas iegūšana" atbalstījāt?" Zavjalovs neatlaidās.

"Nu," Kipers sastomījās, "tikai daļēji…"

"Daļēji…" prokurors brīnījās. "Bet uzbrukumu Padomju Savienībai?"

"Nē!" strikti noteica apsūdzētais. "Tam es nepiekritu."

"Taču piedalījāties?"

"Jā, kā karavīrs biju spiests to darīt."

Tālāk sekoja jautājumi par Parīzi, Ukrainu, laupīšanām un zvērībām, ari par komandanta pienākumiem.

"Sakiet, apsūdzētais," Zavjalovs vaicāja, "vai apstiprinājāt arī nā​ves spriedumus?"

"Jā, bet ļoti reti. Tikai izņēmuma gadijumos."

"Kas tie bija par gadījumiem?"

"Sabotāža, uzbrukumi vācu bruņotajiem spēkiem…"

"Ari tad, ja pastāvēja tikai aizdomas?" prokurors neatlaidās.

"Nē… Šādus gadījumus neatceros…"

"Kā tā…" Zavjalovs indīgi novilka. "Vai tad nebija neviena sabotā- žas gadījuma? Visā okupācijas laikā… neviena?" prokurors ņirgājās.

Zālē smiekli: prokurora tonis visus uzjautrinājis. Ari Kipers apjucis.

"Ukraina es biju tikai piecas nedēļas. Nebija tādu situāciju…"

"Bet citos rajonos?"

"Pēc tam nāca Ostlande. Taču ari tur," Kipers murmināja, "es šā​dus spriedumus neatceros."

"Arī Ostlandē neapstiprinājāt?"

"Nē!" ģenerālis atcirta.

"Kad jūs ieradātics Dvinskā?" [43] Zavjalovs pārgāja pie citas tēmas.

"Tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešā gada divdesmit ceturtajā februārī, pulksten pusvienpadsmitos vakarā." Šādu precizitāti neviens nebija gaidījis. Nevarēja saprast, vai Kipers to teicis izbīlī vai gribējis izjokot tiesu. Ģenerāļa raksturojumi izcēla viņa retorikas mākslu: prot labi uzstāties un oponēt…

Taču prokurora morālais pārsvars neapšaubāms. Zavjalovs precīzi jūt — pret šo vīru varēs atļauties visu… Gan dzēlīgus un sarkastiskus jautājumus, gan piezīmes un replikas, pat izsmieklu un ironiju. Kipers nav pretinieks: apsūdzētais morāli sagrauts un nospiests, ne tam asuma, ne dzēlības, vien tāda skolnieciska pretimrunāšana. Nu kaut vai par operāciju Vīnes mežs.

"Sakiet," Zavjalovs pagriezās pret Kiperu, "kādas zvērības pielieto​jāt pret iedzīvotājiem?"

"Varu atbildēt tikai pēc nostāstiem," apsūdzētais taisnojās.

"Labi… Stāstiet!"

Prokurors konsekventi Daugavpils vietā lietoja tās krievisko nosaukumu Dvinska.

"Mani informēja," ģenerālis nedroši sāka, "ka notikusi sadursme ar partizāniem. Dedzinātas mājas un iznīcināti to palīgi. Toreiz teica, ka nošauti kādi piecdesmit cilvēki. Vai tas bija daudz vai maz — nevaru pateikt. Vēl cilvēkus sūtīja darbos — uz dzimteni… Tā man vismaz stāstīja."

"Kādu dzimteni?" prokurors sašuta.

"Nu… Vāciju…" Kipers apjucis noteica. Arī pēc šīs atbildes jautrība. Te iespurdzās viens, te otrs…

Beigās jau smējās visa zāle. Apsūdzētais sajaucis "dzimtenes" — savējo ar svešu…

Kad sāka par soda ekspedīciju formēšanu, gāja vēl trakāk. "Kurš formēja šīs vienības?" prokurors prasīja. Zavjalovu interesēja operācija Vīnes mežs.

"Lauku komandantūra," apsūdzētais droši atbildēja.

To tik prokuroram vajadzēja. Sajutis intrigu, viņš uzdeva nākamo jautājumu: "Tātad soda vienības komplektēja lauku komandantūra, kuru vadījāt jūs?"

"Tieši tā!" Kipers noskaldīja. Apsūdzētā vārdi pazuda skaņu jūklī. Šis "tieši tā" visus uzjautrināja.

"Iznāk, ka šī asiņainā operācija gatavota ar jūsu palīdzību?"

"Es par nosaukumu atbildēt nevaru," apsūdzētais oponēja. "Operāciju komandēja ģenerālis Forsbergers. Piegādāju tikai vienu bataljonu."

"Tātad piegādājāt!" prokurors neatlaidās.

"Tieši tā. Tāda bija pavēle…"

"Operācijā tika iznīcināti padomju pilsoņi?" prokurors azartiski kala dzelzi. Zāle uz mirkli pamira.

Visi gaidīja, ko atbildēs Kipers. Vai tiešām viņš iekritīs? Taču apsūdzētais nesaprata. Pēc brīža jau skanēja ierastais: "Tieši tā.'"315 Ar savu "tieši tā" apsūdzētais bija izracis sev kapu. Aizmārša nebija klausījies sava kolēģa teiktajā.

Aizmirsis sacīto par vainu, līdzvainību un nevainību. Pats atzinies un formulējis apsūdzību.

Vēlāk gan ģenerālis atģidās. Skaidroja, ka ekspedīcijas laikā bijis 150 kilometru no cīņu vietām.

Nav varējis ne ietekmēt, ne lemt. Taču izlietu ūdeni nesasmelsi. Kas pateikts — pateikts. Jāatbild ne vien par darbiem, bet arī par vārdiem…

Zavjalovs aizvien vairāk iejutās savā lomā, netaupija zobgalības. "Sakiet, apsūdzētais," ar ņirdzīgu sejas izteiksmi, prokurors jau​tāja, "vai jūs piedalījāties operācijā pret partizāniem četrdesmit ceturtā gada maijā?"

"Jā, piedalījos," Kipers novilka. "Kādā lomā?"

"Man vajadzēja vadīt kadu iecirkni, taču es to nevadiju."

"Cik karaspēka vienību toreiz bija jūsu pakļautībā?"

"Manā," apsūdzētais saminstinājās, "nebija nevienas…"

"Ko tad jūs tur darījāt?" prokurors brīnijās.

"Vēlējos komandēt, taču no tā nekas nesanāca…"

"Ko komandēt — pulku, divīziju?"

"Nu… pastiprinātu pulku," Kipers nedroši ieminējās.

"Kāda jums toreiz bija pakāpe?" Zavjalovs uzvaroši turpināja. "Ģenerālmajors…"

"Vai tad vācu armijā ģenerāļi komandē pulkus?" "Ļoti bieži…"

"Sakiet, Kiper, kāpēc jūs tā rāvāties cīņā? Gribējāt izcelties?" "Visu kara laiku ne reizi nebiju komandējis," apsūdzētais vientie​sīgi attrauca. "Gribēju pamēģināt…"

Dzirdot Kipera atbildi, zālē atkal smiekli. Un kā lai nesmejas? Prokurors tik meistarīgi uzdod jautājumus!

"Vai gribējāt ordeni dabūt?" Zavjalovs turpināja. "Nē," apsūdzētais strikti noteica, "gribēju uz fronti…" "Bet ordeni?"

"Protams," nejūtot zemtekstu, Kipers iesāka, "no ordeņa neatteiktos." Atbilde panaiva. Publikā viena vienīga jautrība. Ir gan jokupēteris šis Kipers! Prasi ko gribi — atbildēs… Un vēl publiku sasmīdinās.

"Varbūt jums neuzticējās? Nedeva vienību, neticēja?" Zavjalovs zobgalīgi vaicāja.

"To es nevaru pateikt," apsūdzētais paraustīja plecus.

"Jums to nepaskaidroja?"

"Nē…"

"Varbūt bija neērti, ka ģenerālis komandēs bataljonu?" prokurors neatlaidās.

"Nezinu."

"Varbūt priekšniecība baidījās, ka ģenerāli sagūstīs partizāni un blamāža vien sanāks?" Zavjalovs ņirdza.

"Nē, nē, nekādā gadījumā," Kipers nomurmināja.

Prokurors bija cerējis, ka ari šoreiz viņš spēs sasmīdināt, taču publikā klusums. Šķiet, apsūdzētājs pāršāvis pār strīpu. Pat priekšā sēdošie virsnieki nepatikā novērsās.

Klusumu pārtauca Pankratjevs: "Tiesa pasludina pārtraukumu. Sēdi atsāksim pēc piecpadsmit minūtēm."316 Pēc pārtraukuma Kipera pratināšanu turpināja.

"Sakiet, apsūdzētais," prokurors noprasīja, "par ko aresteja Dvinskas iedzīvotāju Špaku?"

"Viņš strādāja par kinomehāniķi vienā no kara rūpnīcām. Izrādījās, ka Špaks ir ebrejs. Viņu arestēja žandarmērija. Visas jūdu lietas bija SD ziņā."

"Kāds bija viņa tālākais liktenis?"

"Iepriekšējā izmeklēšanā man stāstīja, ka Špaku nošāvuši."

"Bet kurpnieks Hofmans — par ko viņu arestēja?" "Šo gadījumu cs nezinu. Tas droši vien bija pirms manas ierašanās Dvinskā."

"Vai kāds jums stāstīja par Hofmanu?" Zavjalovs neatlaidās.

"Nē," Kipers aizkaitināts noteica, "neviens par to man nav stāstījis. Tikai iepriekšējā izmeklēšanā

uzzināju, ka Hofmans it kā sodīts par spekulāciju… Manas vainas tur nav."

"Sakiet, Kiper, cik cilvēku jūs nodevāt SD?" "Ja domājat ebrejus, tad visus, kas strādāja komandantūrā… Visi bija jānodod drošības dienestam."

"Kāpēc?" Zavjalovs skarbi vaicāja.

"Nu… karaspēka daļas nedrīkstēja nodarbināt ebrejus," apsūdzētais bezkaislīgi noteica.

"Bet kāpēc arestējāt?" prokurors neatlaidās.

"Viņi jau tāpat skaitījās apcietināti…"

"Apcietināti?"

"Jā… Ebrejus ieslēdza tikai pa nakti. Pa dienu tie varēja brīvi staigāt."

"Kur tad viņus ieslēdza?"

"Ieslēdza turpat darba vietās…" "l'ar ko piekāvāt frizieri Racu? Viņš strādaja pie jums koman​dantūrā."

"Ari par šo gadījumu uzzināju tikai iepriekšējās izmeklēšanas laikā…"

"Vēl bija četri cilvēki! Viņus arestēja žandarmērija… Starp viņiem ari kāda meitene, uzvārdā Fridlande… Kāpēc viņus nošāva?"

"Neko nezinu," Kipers atcirta. "Ari to uzzināju tikai izmeklēšanas laikā.""7 Zavjalova dedzību varēja saprast. Prokuroru interesēja tautiešu liktenis, ebreji — viņa sāpe un naids. To Zavjalovs nevarēja piedot nevienam. Bija pierādīts vai nebija — kāda tam nozīme? Katram, kas aizskāris viņa tautas brāļus, jāatbild likuma un Dieva priekšā.

Par ebrejiem Kiperu tincināja jau iepriekšējās izmeklēšanas laika. Ģenerāļa pozīcija strikta: "Rasu teorijai es nepiekritu. Lieki bija vērsties pret ebrejiem. Vajadzēja vienoties ar Angliju un izsūtīt jūdus uz Pales- tīnu."318 Jau toreiz viņš kategoriski noliedza savu līdzdalību Špaka nošaušanā.'"41 Neatzina ari friziera Raca piekaušanu.320 Par padomju izpletņlēcējas Rozas Fridlandes likteni liecināja kāds Hermanis Ročko. Stāstīja, ka pēc Kipera pavēles tā nošauta. To Ročko uzzinājis no kāda žandarma, kura uzvārdu liecinieks bija aizmirsis.321 Tiesā nopratināja ari ebreju Dāvidu Lipkoviču. [44] Liktenis dramatisks: 1941. gada vasarā tikai brīnums glābis viņa dzīvību. Vēlāk kalpojis vāciešiem par automehāniķi. Iesākumā policijā, vēlāk komandantūrā. Pret Kiperu attieksme krasi negatīva: "Ja vajadzēja labot mašīnu, komandants sauca ar svilpienu kā dzīvnieku. Citi vācieši ar cieņu — par meistaru vai atslēdznieku. Bet šis nē — tikai ar svilpienu."322 Kad beidza pratināt Lipkoviču, Zavjalovs iejautājās par Kurzemi: "Apsūdzētais, jūs bijāt ari Saldus un Kuldīgas komandants?"

"Jā," Kipers novilka.

"Pastāstiet tribunālam par savu darbibu šajās pilsētās." "Četrdesmit ceturtā gada septembrī mani pārcēla uz Kurzemi. Oktobra vidu iecēla par Saldus komandantu. Nodarbojos ar aizsardzības līniju celtniecību. Fronte atradās septiņus astoņus kilometrus no pilsētas. Nemitīgas artilērijas apšaudes un gaisa uzbrukumi. Līdzko pilsētā ienāca kāda jauna karaspēka daļa, sākās artilērijas apšaude. Tas liecināja par pretinieka izlūku klātbūtni. Lai to novērstu, aplencām veselus pilsētas kvartālus. Pārbaudījām dokumentus. Aizturējām aizdomīgos. Taču neko būtisku neatklājām. Nekādas iedzīvotāju šaušanas nenotika. Vien izraidījām trīs vieglas uzvedības sievietes. Četrdesmit ceturtā gada decembri evakuējām daļu no iedzīvotājiem. Palika vien tie, kurus iesaistījām nocietinājumu darbos.

Nominējām arī trīs tiltus. Taču līdz manai aizbraukšanai nekas uzspridzināts netika.

Par Kuldīgas komandantu mani iecēla četrdesmit piektā gada divdesmit astotajā februārī. Savus pienākumus pildīju līdz astotajam maijam. Arī Kuldīgā būvējām nocietinājumus. Rakām prettanku grāvjus. Katru dienu strādāja no trīsdesmit līdz piecdesmit cilvēku. Nekādus postījumus Kuldīgai neesmu

nodarījis. Tikai nominējām tiltu pār Ventu. Minēšanas plānu kapitulācijas dienā atdevu Sarkanās Armijas komandieriem. Paši arī atminējām."3" "Jūs, Kiper, stāstījāt par Saldus iedzīvotāju evakuāciju," Zavjalovs iejaucās. "Teicāt, ka to darījāt frontes tuvuma dēļ."

"Ne tikai!" apsūdzētais cieti noteica. "Man bija jārūpējas par cilvēku apgādi ar pārtiku. Kauju dēļ tā bija apgrūtināta…"

"Tātad evakuējāt, lai pabarotu?" prokurors piesarcis rezumēja.

"Protams… Iedzīvotājus nogādājam tālāk aizmugurē…"

Pārskaities par Kipera atbildi, Zavjalovs sāka citēt kadu Valsts Ārkārtējās komisijas aktu.324 Taču ģenerāli tas nepārsteidza. Šķiet, viņš beidzot atguvies un parādījis savu oratora prasmi. Šoreiz prokurors zaudētājos. Uz šīs nots apsūdzētā pratināšanu beidza.

Pēcpusdienā sāka pratināt lieciniekus. Pirmo izsauca kādu Liepiņu." Tiesas priekšā nostājās vidēja auguma cilvēks. Seja bāla un nomocīta, galva pagriezta nedaudz profilā, labās acs vietā tukšums. Šķita, kroplība ienācēju mulsina. Pat tiesneši kautrīgi novērsās. Mirkļa neveiklību pārtrauca Pankratjevs: "Kādā valodā liecināsiet?"

"Latviešu," liecinieks klusi noteica.

"Lūdzu. Kas jums zināms par zvērībām Daugavpilī? Pastāstiet tie​sai visu, ko zināt!"

"No tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešā gada strādāju Daugavpilī," Liepiņš sāka, "dienēju kriminālpolicijā. Redzēju, kā vācieši izturas pret karagūstekņiem. Attieksme ņirdzīga un pazemojoša. Arī baroja viņus slikti. Apģērba vietā tikai skrandas. Četrdesmit trešā gada vasarā sākās iedzīvotāju tvarstīšanas. Laida darbā ieročus un rokas granātas.

Kādus divdesmit cilvēkus arestēja. Viņu tālāko likteni es nezinu."MS Klausoties lieciniekā, šķita dīvaini — kā šis cilvēks ticis lieciniekos? Strādājis pie vāciešiem, rāvies pa kriminālpoliciju, palīdzējis okupantiem. Arī pats īstenojis zvērības. Un te pēkšņi — liecinieks?

Atnācis apsūdzēt Kiperu?

Dīvaina un pārsteidzoša arī visa liecinieka dzīve. Jānis Liepiņš — bijušais latviešu strēlnieks. Trīs Jura krustu un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. 1915. gadā brīvprātīgi iestājies 3. Kurzemes Latviešu strēlnieku bataljonā. 1916. gada nakti no 23. uz 24. decembri veicis izcilu varoņdarbu — izlūku komandas sastāvā uzspridzinājis vācu aizsardzības līniju. Atbrīvojis ceļu uzbrukumam. Rūdāms smagi ievainots, izpildījis uzdevumu līdz galam. Parādījis izcilu izveicību, drošsirdību un apķērību. Cīņās zaudējis labo aci. Biedri pat domājuši, ka Liepiņš kritis. Smago ievainojumu dēļ uzskatīts par mirušu.

Tikai laimīgas nejaušības dēļ nokļuvis hospitāli. Kāds no kareivjiem ievērojis, ka "kritušais" vēl elpo.326 Savulaik Lāčplēša Kara ordeņa domei Liepiņš rakstīja rūgtus, bet zīmīgus vārdus: "Veselību man atņēma karš. Fizisku darbu strādāt nevaru. Arī citam amatam neesmu derīgs. To liedz izglītības trūkums.

Taču par ģimeni jārūpējas. Manā apgādībā sieva, mazs bērns un darba nespējīgi vecāki.

Darba meklējumos esmu virinājis dažādu iestāžu durvis. Taču visur mani atraida: kam vajadzīgs cilvēks ar vienu aci. Pat vecāku pensijas paaugstinājumu atteica.

Vēlos, lai Dzimtene mani neaizmirst. Lai neaizmirst tos vecākus, kuri upurējuši savu dzīvi, audzinot valsts aizstāvjus. Lai nenoliedz tos, kuri, pildot savu vissvētāko pienākumu, kļuvuši par nespējīgiem kropļiem."327 Dzimtene Liepiņu neaizmirsa. Bijušais strēlnieks un Lāčplēša ordeņa kavalieris uzsāka dienestu Latvijas robežsardzē. Arī amats cienīgs — Armijas štāba informācijas nodaļas Indras posteņa vadītājs.328 Darbības lauks atbildīgs — armijas izlūkdienests nav joka lieta.

1924. gadā bijušo strēlnieku uzņēma Nacionālajā Latvijas atvaļināto karavīru biedrībā. Stājoties savienībā, viņš deva arī kādu svinīgu zvērestu, solot pildīt pilsoņa pienākumus pret valsti. Neizpaust

noslēpumus un nepalīdzēt ienaidniekam. Neievērot tikai paša labumu, bet pirmā vietā turēt Tēvijas godu un cieņu.329 Doto zvērestu Liepiņš lauza. Savu Dzimteni izlūks nodeva jau 1926. gadā. Sākumā neoficiāli. Taču pēc trim gadiem jau kā "pilntiesīgs" špiks un nodevējs. Padomju Savienības aizkordona aģents ar pseidonīmu "Kaimiņš".

Krieviem "Kaimiņš" piegādāja visu: robežapsardzības pirmā bataljona shēmu, apzīmējot posteņus un "vājās vietas".

Nodeva savus komandierus un biedrus, Latvijas izlūkdienesta struktūru, personālijas un darba metodes. Nolika zem sitiena visu Latvijas aģentu tīklu, atklāja mūsu izlūku vārdus, pārvietošanās laikus un vietas.

Rūpīgi vāca un pārsūtīja slepeno dokumentu norakstus, arī Latvijas izlūkdienesta šifrus, Zemgales divīzijas kara un saimniecisko piegāžu plānus.

Uzskaitīja divīzijas virsnieku un instruktoru vārdus, pat bruņu​tehnikas vienības.

Nežēloja nevienu. Izdeva Latvijas armijas galvenā štāba informatorus, to ārzemju sakarus un kontaktus, arī politiskās un kriminālpolicijas struktūrvienību darbiniekus un vadītājus. Nosauca viņu amatus, funkcijas un rakstura īpašības.

Ziņoja visu, strādāja "godīgi" un pašaizliedzīgi, nekādas divkosības vai blēdības. Viss Liepiņa darbs tikai vienas valsts — Padomju Savienības labā…

Pat ienaidnieks viņu slavēja.

"Par "Kaimiņu" man palikuši vislabākie iespaidi," rakstija kāds OGPU' ārzemju informācijas nodaļas darbinieks Fedosenko. "Nav neviena momenta, kas norādītu uz provokāciju. Liepiņu "pieskatīja" mūsu cilvēki. Taču aizdomu nekādu. Aģents drošs un uzticams."

Vienīgais, par ko padomju puse šaubījās, bija motīvi. Kāpēc Liepiņš piekritis strādāt tās labā? Sava loma, protams, atlīdzībai, kuru aģents saņēma… Vai visu var izmērit naudā? Pārāk ātri un viegli Liepiņš piekritis. Jābūt vēl kādam dziļākam iemeslam! Motīvam, kura deļ cilvēks gatavs pārdot savus biedrus, Dzimteni un godu, nodot savu valsti un tautu.

Uz šo jautājumu Liepiņš varēja atbildēt tikai pats… Viņš to arī izdarīja — kādā vēstulē sievai…

Atklāja savu dvēseli. Situācija smaga. Starp laulātajiem radušās domstarpības. Ģimene draud izjukt. Lai to glābtu, cilvēks raksta dziļi personisku un atklātu vēstījumu. Daudz tajā banāla un sadzīviska, daudz vīrišķas muļķības un iedomības, daudz no laulāto parastās retorikas, taču ir arī slēptākas jūtas un pārdzīvojumi…

"Velta! Atbildot uz Tavu vēstuli, piekrītu, ka daudz mūsu dzīvē bijis laba," laulātais taisnojās, "daudz arī kļūdu. Taču tāds bija laikmets, kurā veidojām dzīvi. Karš. Revolūcija. Visi tie nenormālie apstākļi, kuros dzīvoju… Tu nevēlējies uzklausīt un saprast. Saprast cilvēku, kuru iedragājis karš un dzīve. Nevēlējies izprast vīrieti, kurā plosās aizskarts pašlepnums, kurš pārdzīvo savu kroplumu, kura sirdī atlicis vien īg​nums pret dzīvi un lidzcilvēkiem.

Esmu Tevi daudzkārt apvainojis gan kā māti, gan sievieti… Taču darīju to, izmisuma dzīts…

Tu necenties mazināt manas vājības. Taisni otrādi. Grūdi mani vēl tālāk. Tālāk ļaunumā, kurā stigu.

Biju taču sapņotājs, ne praktiskas dabas cilvēks. Tava cietsirdība atnesa vien mokas un ciešanas… Šķiet, dzīvē mani nekas labs vairs negaida…"**'30* Объединенное Главное политическое управление — Apvienotā galvenā politiskā pārvalde.

[1] [45] vēstule citēta fragmentāri, nedaudz mainot tās stilistiku un valodu.Šajā ziņā Liepiņš runāja kā pareģis. 1932. gada 17. jūnijā viņu arestēja. Apcietināja pēc Latvijas armijas štāba Informācijas nodaļas priekšnieka pavēles. Virsseržantu apsūdzēja sadarbībā ar padomju izlūkdienestu. Noturēja cietumā vairākus mēnešus, taču pierādījumu trūkuma dēļ vēlāk atbrīvoja.331 Tālākie dzīves gadi ritēja ikdienišķi un rimti. Liepiņš pārmaiņus dzīvoja gan Rīgā, gan laukos.

Mētājās no viena darba otrā. Līdz pat

gada jūnijam… Krieviem ienākot, "izlūks" atkal zirgā. Pats pieteicies Talsu NKVD priekšniekam.

Izstāstījis par saviem "nopelniem" un parakstījis jaunu saistību. Atkal piekritis sadarboties. Vienigi segvārds jauns. "Kaimiņš" pārtapis "Nazarovā". Taču jaunā vara netic nevienam. gada 10. janvārī negaidīts arests. Kārtējā lojalitātes pārbaude… Liepiņu pat konfrontē ar viņa bijušo priekšnieku, kādu Latvijas armijas izlūkdienesta kapteini. Konfrontē par viņa agrāko nodevību pret Latvijas valsti un tautu. Kad šaubas zudušas, aģentu atbrīvo, arī pseidonīmu atstāj. Vēl pēdējās instruktāžas kādā Valdemāra ielas dzīvoklī — un visi ceļi vaļā. Taču pēc mēneša sākās karš. Sarkanā Armija bēga. Haoss neaprakstāms. Arī Liepiņa rezidents sprukās. Ne īstu uzdevumu, ne pienākumu."2 Liepiņš atkal palicis bez saimnieka. Palicis ienaid​nieka okupētā teritorijā.

1942. gada janvārī Jānis Liepiņš devās uz Daugavpili. Iestājās darbā kriminālpolicijā. Strādāja par uzraugu. Vēlāk asistentu un jaunāko inspektoru. Darbs ierasts. Kratīšanas. Pratināšanas. Aresti. Ieslodzīto sišana un mocīšana: iekaustījis kādu pusaudzi Broņislavu Šķerbu. Tas ir vienīgais, ko viņš prot. Ne velti pilsoņu kara laikā bijis Omskas revolucionārā kara tribunāla loceklis. Jaunā vara spēj to novērtēt. Vācu uzticība pilnīga. Pat pistole piešķirta. Dienesta nagans Nr. 61283.433 Taču 1943. gada decembrī Liepiņu no policijas atbrīvoja. Veselība sašķobījusies. Kad Daugavpilij tuvojās Sarkanā Armija, bijušais policijas inspektors devās uz Rīgu. Tālāk uz Kurzemi.'34 Vēlāk gan vajadzēja uzklausīt pārmetumus: kā viņš, vecs padomju izlūkdienesta darbinieks, nav gaidījis Sarkano Armiju, bet mucis līdz ar vāciešiem?

Jauns dzīves posms sākās pēc Vācijas kapitulācijas. To Liepiņš sagaidīja Kurzemē. 1945. gada 12. maijā pieteicās kādam NKVD operatīvās grupas vadītājam. Izstāstīja par savu "slepeno padomju izlūka darbību" un lūdza padomu. Kāds jauns drošībnieku kapteinis tikai atmeta ar roku: "Gan jūs sameklēs.

Izsauks uz Ventspili un visu no​skaidros. Pagaidām sēdiet un gaidiet."335 Nekāda ilgā gaidīšana nesanāca. Liepiņu arestēja Rīgas stacijā 1945. gada 24. jūnijā. Tieši uz Jāņiem. Viņa uzvārds figurēja meklējamo sarakstos: Latvijas laikā strādājis robežsardzē, pie vāciešiem kalpojis policijā.

Sāka skaidroties un pētīt. Pat apsūdzību cēla. Arī lieciniekus sameklēja. Bijušos daugavpiliešus. Tie par sišanām, arestiem un pratināšanām… Šoreiz lomas mainījušās. Sit un pratina pašu Liepiņu. Sit tā, ka pat izmeklēšana jāaptur.336 Cietumnieks nevar parunāt, kur nu vēl liecību dot.

Bija jāgaida, kamēr no Pleskavas atved vecā aģenta "Kaimiņa" per​sonas un darba lietas. Izrādījās — saskan. Tiešām Liepiņš — aizkordona aģents! Arī segvārdu daudz: sākotnēji "Kaimiņš", tad "Nazarovs", vēlāk 'Tvans Ivaničs". Pēdējais variants pārāk viegli atšifrējams… Latviski "Ivans Ivaničs" tas pats Jānis Jāņa dēls vien ir. Segvārds atbilst cilvēka vārdam un tēva vārdam? Nianse maznozīmīga.

1946. gada 24. janvārī Jāņa Liepiņa krimināllietu izbeidza. [46] Moti​vācija vienkārša: nav pierādīts, ka apsūdzētais piedalījies represijās un palīdzējis vāciešiem.337 No cietuma apsūdzēto atbrīvoja 1946. gada 25. janvāri — vienu dienu pirms ģenerāļu procesa sākuma. Atbrīvoja ar nosacījumu: Liepiņām jāliecina par vācu zvērībām, jāapsūdz ģenerālis Hanss Kipers…

Liecinieks pat tādu uzvārdu nebija dzirdējis. Taču — ko darit? Ja jāiet, tad jāiet. Kas viņam, "vecam izlūkam", ko bīties! Ne tādus vien uzdevumus pildījis.

Jāņa Liepiņa liecība pavisam īsa: neviena konkrēta uzvārda vai fakta. Tikai vispārējas frāzes. Vien apgalvojums, ka Kipera laikā Daugavpilī notikušas zvērības.,w Ari jautājuma neviena. Pat ģenerālis rausta plecus.

Liecinieks savu pienākumu izpildījis. Apsūdzējis fašistu, nu var doties mājās. Izlūka karjera beigusies, atlikusī dzīve pelēka un ikdienišķa. Kādā Rīgas nomales dzīvokli. Ne ģimenes, ne draugu. Vien kāda tuva paziņa. Tā Liepiņu ari apglabāja.[1] |. Liepiņš reabilitēts 2002. gada 26. septembri. Reabilitēts par nepamatotu turēšanu apcietinājumā. Formāli jau pareizi. Padomju spiegs reabilitēts par pārestībām, ko tam nodarījusi padomju vara. Taču pēc būtības Liepiņa reabilitācija līdzinās kuriozam.

Cilvēks darījis daudz ļauna, kaitējis savai tautai un valstij. Kas no viņa atlicis? Tik vien kā arhīvu vāki —briesmīgi un nožēlojami.

1946. gada 3. janvāri uz Valsts Ārkārtējās komisijas sēdi izsauca Staņislavu Vaikuļu — Līvānu draudzes prāvestu. Izsaukuma iemesls svarīgs. Jāgatavojas vācu ģenerāļu tiesai, jāpārbauda prāvesta noskaņojums. Vaikuļs izraudzīts par liecinieku. Priesteris aicināts apsūdzēt ģenerāli Hansu Kiperu.

Lieciniekam jāstāsta, kā vācu vara nīduši katoļu baznīcu, kā postījusi dievnamus un nīcinājusi ļaudis.

Sākotnēji bija iecerēts citādi. Reliģisko lietu pilnvarnieks Valdis Šeškens tiesā gribēja redzēt pašu metropolītu Antoniju Springoviču, taēu viņa eminence atrunājās: esot par vecu, arī veselība klibojot.

Daudz noderīgāks Staņislavs Vaikuļs. [47] '"9 Jau trīsdesmitajos gados iestājies pret nacionālsociālismu.

Vēlāk pats no vāciešiem cietis. Par nepakļāvību pat cietumā sēdējis, cilvēks pieredzējis un rūdīts. Tikai viena bēda — pati liecība. Tās konspektu Vaikuļs gatavoja vairākas dienas, rakstīja un pūlējās, taču rezultāti vāji. Nav ne dramatisma, ne krāsu. Grūti atrast pat kādu nopostītu baznīcu. Ja nu vienīgi dievnamu zvani — tos gan noņēma. Arī par Kiperu bāli: ne tam ko "piesiet", ne apsūdzēt. Būs vien jāiztiek ar četrdesmit pirmajā gadā redzēto un dzirdēto. Tad Kipera Latvijā gan nebija. Taču kopējam fonam derēs, arī dramatisma pietiks.

Lai izklausītos solīdāk, Vaikuļu sāka dēvēt par katoļu baznīcas metropolītu. Kas tribunālam Līvānu draudzes prāvests?! Amatam trūkst skanējuma, izklausās pārāk provinciāli. Ne pasaule zina Līvānus, ne prelātu Vaikuļu. Taču Latvijas katoļu baznīcas metropolīts! Tas par kaut ko liecina! To pat ārzemēs sapratīs un novērtēs… Arī melos nepieķersi. Prāvestam izdota Springoviča pilnvara: viņš bīskapa ģenerālvikārs.

Tiesas priekšā Vaikuļs stājās 31. janvāra vakarā.

"Paaiciniet nākamo liecinieku!" Pankratjevs griezīgā balsī noko​mandēja.

Zālē ienāca stalts virs. Tērpies melnā sutanā. Atšķirībā no batjuš- kām, mati pavisam īsi. Ari krustu neredz. Skatiens pilns pašcieņas un vērīguma.

"Jūsu uzvārds, vārds, tēva vārds?"

"Vaikuļs Staņislavs Antona dēls."

"Kādā valodā liecināsiet?"[1] S. Vaikuļs (1887—1961).

"Krievu," liecinieks satraukts atbildēja.

"Pastāstiet par vācu attieksmi pret Latvijas iedzīvotājiem un baznīcu."

"Okupācijas laikā," Vaikuļs sāka, "dzīvoju Līvānos. Tūlīt pēc vācu ienākšanas sākās aresti. Policijas iecirkņi pārpilditi. Līvānu apkārtnē nogalināja septiņus ebrejus. Par to man stāstīja kāds paziņa Orlovs.

Gandrīz katru dienu cilvēkus aizturēja un ieslēdza sinagogā. Pa naktīm veda uz mežu. Kādu vakaru pie manis mājā ieskrēja Baruhs Armists. Puikam tikai četrpadsmit. Zēns aizelsies stāstīja, ka izglābies no nāves. Bijis ieslodzīts sinagogā. Vēlāk visi aizvesti uz mežu. Nolikti bedres mala. Vācieši sākuši šaut.

Cilvēki krituši bedrē. Arī viņš ievēlies. Zaudējis samaņu. Nakti atģidies un izlīdis. Zēns nebijis pat ievainots.

Trīs nedēļas es puiku slēpu. Vēlāk par to uzzināja policija. Tūkstoš deviņi simti četrdesmit pirmā gada augusta beigās ieradās vācieši un Armistu savāca. Par viņa tālāko likteni neko nezinu.

Bez ebrejiem nošāva vairākas čigānu ģimenes. Četrdesmit otrā gada janvāra beigās arestēja ari mani. Noturēja cietumā līdz marta sākumam.

Arhibīskaps lūdza no vāciešiem paskaidrojumus. Atbilde nāca strikta: lai savos sprediķos slavējot Hitleru, tad atbrīvošot. Kad viņa eminence atteicās, vācieši tam atņēma automobili un kādu Sāpju Dievmātes statuju."

"Kā okupanti izturējās pret baznīcas īpašumu?" Pankratjevs pār​trauca Vaikuļu. "Četrdesmit trešajā gadā pēc vācu pavēles baznīcām noņēma bronzas zvanus. Nosūtīja uz Vāciju un pārkausēja. Auces un Lubānas baznīcās ierīkoja kazarmas."340 Vēl daži jautājumi, un Vaikuļa pratināšanu beidza. Kad liecību pārtulkoja vāciski, Kipers tikai

paraustīja plecus… Vai viņš varēja atbildēt par 1941. gadu? Latvijā ģenerālis ieradās tikai 1943. gada 24. februārī. Kāds Kiperam sakars ar liecinieka stāstīto? Ne viņa atbildība, ne vaina.

Taču Vaikuļs savu pienākumu izpildījis — liecinājis par vācu zvērībām un izrīcībām. To, cik stāstītais būs derīgs apsūdzībai, izlems tiesa.

Paša prāvesta liktenis neapskaužams. 1950. gada 3. augustā viņu arestēja Valsts drošības ministrijas vīri. Kāds Liholets ar Stepanovu. Savāca tieši no baznīcas. Atrāva no draudzes, tuviniekiem un mājas.

Iespundēja kādā šaurā būrī, kurā varēja tikai stāvēt. Turēja bez ēdiena un ūdens. Vārdzinaja līdz samaņas zudumam un bezspēkam. Ari apsūdzība "briesmīga" — savulaik Latgolas Vordā publicējis antikomunistiskus rakstus. Sūrojies, ka dzīvi Padomju Krievijā varot slavēt tikai muļķi. Sociālisma vārdā tur nīcinot gadsimtiem krātas vērtības. Labākos dēlus metot cietuma un iznīcinot. Zemi pārvērtuši ciešanu un bēdu lejā. Pat mongoļu-tatāru jūgs nav nesis tik daudz posta kā komunistu vadoņi…

Papildinot apsūdzību, Vaikuļam "piesēja" ari okupantu atbalstīšanu: esot slavējis vācu armiju.

Sprediķos aicinājis stiprināt un atbal​stīt okupantu varu.

1950. gada 9. novembri lietas izmeklēšanu pagarināja. Vaikuļu apsūdzēja sakaros ar bandītiem: no padomju varas slēpis divus ksendzus: Vizuli un Juhņeviču. Par šo faktu informējis metropolītu Springoviču.

Tad vēl par vācu laiku. Vaikuļs esot piesavinājies nošauto ebreju mantu… Tagad jāmeklē, kur prāvests to slēpis.'*" Par to, ka ebrejus glābis un pie vāciešiem cietumā sēdējis, ne vārda. Antifašistu pataisījuši par noziedznieku. Visu šo brīnumu sameistarojis Drošības ministrijas izmeklēšanas daļas priekšnieks Fotijs Pešehonovs. Savulaik pat Noviks viņu uzteicis: esot kulturāls cilvēks. Pats pratinot noziedzniekus un protot atklāt viņu sakarus…'42 Redz kā?! Pateicoties Pešehonovam, Vaikuļam "piešuva" arī ebrejus?

Otrs no varoņiem — drošības ministrs, pulkvedis Jānis Vēvers. Krievijas latvietis. Čekā no 1922. gada.'14'' Izcēlies Kazaņā, kur īstenojis Lielo teroru. Par sadarīto Vēvers "atskaitījās" 1958. gadā.

Stāstīja, kā apcietinājis un pratinājis nevainīgus cilvēkus. "No 1935. gada maija līdz 1937. oktobrim strādāju par Tatārijas APSR Iekšlietu tautas komisariāta nodaļas vadītāju," Vēvers rakstīja. "Lietu izskatīšanā pieļāvu likuma pārkāpumus. Bija Ježova direktīva par masu represijām pret vācu tautības personām. Pēc tam vajājām poļus, somus, igauņus, lietuviešus un lat-vie-šus… Šo personu lietas izmeklējām ar vienkāršotām metodēm. Apsūdzējām viņus spiegošanā. Mūsu uzdevums tik meklēt un graut… Nekādus pierādījumus neprasījām. Pietika ar ciema padomes izziņu, ka cilvēks kulaks vai latvietis… Pietika, lai izlemtu viņa likteni un no​šautu…"

Taču vēlāk nelaimīgos reabilitēja. Lielāko daļu pēc nāves. Ari par šiem "varoņdarbiem" vajadzēja skaidroties. Bija jāatbild uz pratinātāju jautājumiem: ''Kā tad tā? ļūs parakstījāt apsūdzības slēdzienus, bet materiāls izrādījās viltots! Neizlokieties, Vēver! Par to vajag atbildēt!"

"Es ari negribu izlocīties," Vēvers iebilda.

"Uz jūsu sirdsapziņas ir šo cilvēku dzīvība."

"Jā," pratināmais atzina, "tās ir uz manas sirdsapziņas… Taču vai es vienīgais?"

"Piekritu, ka neesat vienīgais… Taču ari jums jāuzņemas atbildība."

"Vai es varēju iebilst?" Vēvers taisnojās. "Ja pretotos, pašu nošautu. Taisījās pat iesēdināt.

Pasludināja par neatmaskotu tautas ienaidnieku un četrus mēnešus pratināja… Ari es gribēju dzīvot. Vai man vairāk vīrišķības kā citiem?"'44 Tādā stilā un toni Vēvers runāja 1958. gadā, taču agrāk tonis bija pavisam cits. Ari pašapziņa cita! īsto vīru atsūtījuši uz Latviju. Atsūtījuši, lai nicinātu un pazemotu…

Kāds iebildis, ka Vēvers taču savējais — latvietis. Vai no Krievijas sūtīja latviešus? Diezin vai.

Sūtīja švaļus un pabiras… Sūtīja tos, kas "brīnumainā kārtā" palikuši dzivi… Šīs pabiras arī lēma Vaikuļa likteni. 1951. gada 17. martā viņam piesprieda desmit gadus.'44 Pie vāciešiem cietumā pavadīti

vien divi mēneši, pie krieviem — seši gadi. No ieslodzījuma prāvestu atbrīvoja 1956. gada 29. aprīlī.4144 Kipera lietā nopratināja vēl kādu cienīgtēvu — Saldus pirmās evaņģēliski luteriskās draudzes ganu Romānu Vanagu.** Vienīgo luterāņu mācītāju šajā lietā. Uz tiesu gan viņu neaicināja.

Vanags čekistiem stāstīja, kā vācieši nīduši baznīcu, dzinuši ļaudis ierakumu darbos un evakuējuši iedzīvotājus.147 Taču liecība pabāla, maz tajā krāsu un dramatisma.

Ari Vanagu gaidīja Vaikuļa liktenis: viņš par savu lojalitāti samaksāja ar brīvību… 1948. gada 3. jūlijā mācītāju arestēja. Apsūdzība trafareta — cienīgtēvs baznīcas aizsegā nodarbojies ar pretpadomju aģitāciju un propagandu…

Lai pierādītu mācītāja "vainu", izmantoja pat kapos teiktu runu. Pavadot kādu no "bandītu" lodes kritušu milici, izteicies divdomīgi. Solījis skarbu vēju: "Šis vējš, kuru pieredzējām, nāks no jauna… Tas dzels vēl stiprāk un nežēlīgāk."

S. Vaikuļs reabilitēts 1989. gada 30. augusta.

[1] [48] R. Vanags (1902—1969].

Piekabināja ari aizsargus: bijis 14. Kuldīgas aizsargu pulka kapelāns. Darbojies Tautas palīdzībā.

Aprūpējis karavīrus un bēgļus. Sods desmit gadu. 1949. gada martā izsūtīja ari mācītāja ģimeni — sievu, dēlu, pat kādu audžu puiku, kas dzīvojis Vanaga ģimenē.

Kad 1955. gada decembrī Vanags vēlējās atgriezties Dzimtenē, atbilde strupa — neesot pamata! To parakstījis kāds PSRS prokuratūras speclietu daļas prokurors Vladimirs Ščerbiņins. [49] Vēlākais LPSR prokurora vietnieks, Nopelniem bagātais jurists… Cītīgi pildījis latviešu "šķīdināšanas" plānu… Pēc kara rāvies pa Lietuvu. No 1962. gada Latvijā, taču latviski ne vārda… Atsūtīts pieskatīt, ziņot un nepieļaut…**'48 Tūlīt pēc Vaikuļa tiesas priekšā jāstājas ģenerālmajoram Broņislavam Paveļam.*** Persona savdabīga. Ģenerālis dzimis Polijā, nācis no jauktas ģimenes, viņa ārisko izcelsmi baudīs sīki un smalki, mērīs slāvu asiņu piejaukumu, taču kopumā atzīs par labu..:149 Pavēla biogrāfija līdzīga citām. Ģimnāzija, karaskola un dienests. Vēlāk Pirmais pasaules karš un demobilizācija. Pēc kara darbs policijā, līdz pat 1935. gadam. Gribējis stāties partijā, taču process ieildzis. Kamēr visu pārbaudījuši, Pavels pārcelts armijā. Tur jautājums atkritis: vācu armijas kadru virsniekam jāstāv ārpus politikas.'50 Par partijas lietām apsūdzēto tincināja jau iepriekšējās izmeklēšanas laikā. Prasīja, kā izskaidrot viņa vēlmi stāties nacistos.

"Es, protams, simpatizēju Hitleram," ģenerālis atbildēja. "Vadonis apsolīja vairot armijas spēku.

Atbrīvot no Versaļas līguma un apvienot vācu zemes."

V. Ščerbiņins 11924—1982). No 1950. līdz 1953. gadam strādājis Viļņā. Pēc tam Maskavā. No 1962. gada Rīgā. Ebrejs. Taču kautrejies to atzīt. Anketās noradījis, ka pēc tautības esot krievs ļsk.

LRPA, Personas lieta Nr. 883). * Tieši pateicoties Ščerbiņinam, savulaik amatā netika apstiprināts LPSR prokurora vietnieks J. Sproģis |sk. LRPA, Personas lieta Nr. 522, 33. lpp.).

[1] * * Presē neprecīzi devets par Bruno Paveļu.

"Vai karu pret Krieviju arī atbalstījāt?"

"Austrumu kampaņas pirmajās dienās vācu propaganda mums skaidroja… Apgalvoja, ka uzbrukums novērsīšot Padomju Savienības agresiju. Tā pie Vācijas robežām koncentrējot spēkus un būvējot aerodromus."351 Gūstā Pāvelu saņēma Kurzemē — 1945. gada 8. maijā. Kapitulāciju virsnieks sagaidīja Pelču pilī pie Kuldīgas. Tieši pulksten 10 vakarā pilī ieradās krievi. Saņēma ģenerāļus un — ardievu, Kūrlande!

Jau 3. jūnijā Pāvelu nogādāja slavenajā NKVD nometnē Nr. 27 pie Maskavas.352 Pēc pusgada — atkal Latvija. 1945. gada 9. decembrī ģenerāli iemeta "stūra mājas" pagrabā.353

Kādreizējais vācu drošības policijas virsnieks sāka izbaudīt padomju drošībnieku tvērienu. Pavēla lietu izmeklēja majors Aleksandrs Šahovs, [50] bijušais 20. tanku brigādes izmeklētājs, čekā no 1939. gada, 1943. gadā ieskaitīts pretizlūkošanas pārvaldē SMERŠ.'Ъ4 Ari tulks piekomandēts — kāda rudmataina ebrejiete F. Deifta. Vēlāk tulku gan nomainīja. 1946. gada 2. janvārī Šahovam palīgos devās Pēteris Krupņikovs. [51] 355 Savējais. Arī viņš no SMERŠ — pretizlūkošanas pārvaldes operatīvais pilnvarotais. Cilvēks uzticams: no 1935. gada pagrīdē, apkarojis Latvijas valsti, 1940. gadā iestājies kompartijā, vēlāk strādnieku gvardē. Tālāk evakuācija un 201. latviešu strēlnieku divīzija.354 Pa abiem darbs sekmējas raitāk. Izmeklēšanu pabeidza, un Pavēla apsūdzību nodeva tiesai.

Procesa sestās dienas vakarā tribunāla priekšsēdis paziņoja, ka tiks pratināts bijušais gūstekņu nometņu priekšnieks Broņislavs Pavels.

Pie mikrofona pienāca vidēja auguma virs. Stāja nevainojama, augums nostiepts, sejā ne mazākā izbīļa, vaibsti skarbi, acu skatiens vērīgs. Mati īsi un sirmi, taču uzaču loki melni — gluži kā Jekelnam.

Pavels pēc dabas noslēgts, stingrs pret sevi un padotajiem, ārkārtīgi apzinīgs. Drosmīgs, fiziski izturīgs un darbspējīgs. Vienmēr tiecies paveikt kaut ko īpašu, taču spējas viduvējas, ari redzesloks šaurs: tik vien kā interese par militārām lietām. Tad vēl godkāre, paškritikas trūkums un sīkumainība. Ar tādu saprasties būs grūti.357 Ja nu vienīgi spēlēt uz godkāri… Zavjalovs tā ari darīja. Pratināšanu sāka ar ordeņiem un goda zīmēm.

[1] Aleksandrs Šahovs, dzimis 1914. gadā. Komjaunatnē un partijā no 1931. gada. 1953. gada pārgājis darbā Iekšlietu ministrijas sistēmā (sk. ГАРФ, картотека сотрудников ГБ). " * Р. Krupņikovs 1988. gadā ievelets par LVU profesoru.

"Apsūdzētais Pavel, kādus apbalvojumus jūs saņēmāt?" prokurors lietišķi vaicāja.

"Par izcilību — vācu Zelta krustu…"

"Bet Dzelzs krustus? Pirmās un otrās šķiras?"

"Tos man piešķīra jau Pirmā pasaules kara laikā… Par kaujas operācijām Francijā," Pavels atbildēja.

"Vairāk apbalvojumus neesat saņēmis?"

"Nē," apsūdzētais cieti noteica.

"Tūkstoš deviņi simti četrdesmit pirmā gada decembri un četrdesmit otrā gada sākumā jūs komandējāt piecpadsmito kājnieku divīziju?"

"Jā. Divīziju pieņēmu četrdesmit otrā gada ceturtajā janvārī…" Pavels precizēja. "Līdz tam komandēju astoņdesmit pirmo pulku."

"Vai pulks ietilpa piecpadsmitās divīzijas sastāvā?" prokurors neat​laidās.

"Jā gan," ģenerālis piekrita.

"Vai toreiz bijāt Narofominskas rajonā?"

"Tieši tā!" apsūdzētais noskaldīja.

Precizējis šos faktus, Zavjalovs pārgāja pie galvenā jautājuma. Vil​tīgi smaidot, viņš prasīja: "Vai toreiz Narofominskas un Vjazmas apkārtnē devāt pavēli de​dzināt ciemus?"

"Tieši tā! Tādu pavēli parakstīju," Pavels atzina.

"Cik sādžu nodedzinājāt?"

"Varbūt sešas, varbūt astoņas… Precīzi pateikt nevaru. Arī nosau​kumus neatceros."

"Kas notika ar iedzīvotājiem?" prokurors griezīgā balsī jautāja.

"Saskaņā ar manu pavēli evakuēja…"

Brīdi paklusējis, Pavels lietišķi piebilda: "Jūtos vainīgs… Esmu gatavs atbildēt."

"Kas notika ar cilvēku iedzīvi? Es domāju mājlopus."

"Mājlopus?" Pavels brīnījās. "Nekādu lopu nebija… Tos izlietoja jau uzbrukuma kaujās…"

"Kurš izlietoja?" Zavjalovs brīnījās.

"Nu… armija… karaspēks. Kas gan cits?!" apsūdzētais ironizēja.

"Jūsu karaspēks?"

"Tieši tā!"

"Skaidrs…" prokurors novilka. Šķiet, viņš jutās apmulsis. Tik atklātu atbildi Zavjalovs nebija gaidījis. Taču Pavels bez stomīšanās — kā karavīrs atzina. Un vēl noskaldīja: "Tieši tā!" Līdzīgi Verteram… Tikai bez nožēlas un vainas. Sausi un precīzi. Arī publika sašutusi: izrādās, šis bezkauņa pat nekautrējas — atbild tieši un konkrēti.

Kad Pavels atzina, ka pievākuši arī velteņus, zālē troksnis. Cilvēki smejas. Ir nu gan jokupēteris! Pat vaļenkus pievācis — pievācis, lai nenosaltu…

"Atņēmāt ar varu?" Zavjalovam balss nopietna, taču pats tikko var noturēties… Vēl bridis, un apsūdzētājs sāks zviegt.

"Nē. Nekādas vardarbības nebija," paraustījis plecus, ģenerālis no​teica, "drīzāk līdzcietība."

"Nesapratu…" prokurors iebilda. "Es runāju par vardarbību, bet jūs par līdzcietību?"

"Nu… cilvēki ir dažādi. Viens vairāk līdzjūtīgs, cits mazāk," Pavels mierīgi noteica.

"Es prasu kon-krē-ti!" Zavjalovs noskaldīja.

Taču ģenerālis nesatricināms. Bridi paklusējis, viņš bezkaislīgi nobēra: "Tad man atliek vien atkārtot. Atkārtot, ko jau teicu…"*58 "Jā…" Zavjalovs nodomāja. Ar šo vīru tik viegli neies. Cilvēks bez emocijām. Ne humora, ne baiļu.

Gluži ka tāds automāts. Maļ savu maļamo.

"Sakiet, Pavel," prokurors jautāja, "kad jūs Ostlandē sākāt pildīt gūstekņu pārvaldes priekšnieka pienākumus?" "Četrdesmit otrā gada oktobra sākumā tiku ieskaitīts rezervē. Dzīvoju pa mājām…"

"Es jums neprasu par mājām…" Zavjalovs aizkaitināts norūca. "Es jautāju par gūstekņu pārvaldi."

Taču apsūdzētais mierīgs. Pavēries tiesā, viņš uzliek brilles, ieska​tās papīros un sausi saka: "Šo amatu ieņēmu četrdesmit otrā gada oktobra beigās."

"Kādas nometnes atradās jūsu pakļautībā?"

Brīdi pārdomājis, Pavels sāka uzskaitīt: "Rīga, Salaspils, Daugavpils, Rēzekne, Jelgava, Šauļi, Liepāja, Kauņa, Viļņa, Minska un citas. Visas pat atcerēties nevaru…"

"Kā vērtējat gūstekņu dzīves apstākļus?" Zavjalovs neatlaidās. "Ēdiens bija slikts," apsūdzētais nopūtās. "Pat komandanti sūdzē​jās, ka nepietiek maizes…"

"Kurš sūdzējās?" prokurors bija aizkaitināts.

"Nu… vicekomandants un visi pārējie priekšnieki… Savu vainu es tur nesaskatu. Normas noteica armijas virspavēlniecība. Atceros, man rādīja kādu dokumentu. Tajā fiksēti normatīvi: simt piecdesmit gramu maizes, nedaudz putraimu un citu produktu. Nu ļoti pieticīgi un skopi. Arī dzīves apstākļi slikti.

Visas barakas pārpildītas. Apģērbs zem katras kritikas. Cilvēki staigāja skrandās. Pat zābaku nebija.

Vienīgais par mirstību nevaru piekrist. Par to man netika ziņots. Arī par zvērībām neko nezinu."359 Noklausījies Pavēla stāstīto, Zavjalovs lūdza nolasīt vairākus dokumentus. Arī kādu eksperta slēdzienu. [52] 360 Secinājumi graujoši, arī gūstekņu problēma traģiska un baisa. Taču — cik tur ģenerāļa vainas? Par gūstekņu pārvaldes priekšnieku Pavels sabijis vien pusotra mēneša: 1942. gada 15. oktobrī iecelts, bet jau 1. decembrī nosūtīts citā darbā.361 Paspējis vien degunu apsildīt… Vai godīgi viņam uzkraut atbildības slogu?

Gūstekņu likteni lēma abas karojošās puses. Lēma bargi un necilvēcīgi. No 5,7 miljoniem sagūstīto krievu bojā aizgaja vairāk nekā puse. Krievijā mira katrs trešais vācu gūsteknis. Kara sākumā pat gūstā neņēma. It sevišķi jau ievainotos un slimos. Kad 1942. gada janvārī vācu karaspēks atkaroja Feodosiju, pavērās šausmu skati. Vācu lazarete pārvērsta kapsētā. Visus ievainotos nogalinājuši krievi. Tā viņi tur gu​lēja: nošauti, nosisti vai dzīvi ugunī iemesti.362 Tālāk apsūdzēto pratināja par Minsku. Tur ģenerālis pildījis galvenā kara komandanta pienākumus.

Tincināja par zvērībām, cvakuāci- jām, partizāņu apkarošanam un citam lietām. Jautāja par konkrētām

sādžām un cilvēkiem: kā noteicis, vai cilvēks ir partizāņu atbalstītājs vai nav. Pavels taisnojās, ka sprieduši pēc ādas jakām. Ja cilvēks tādu nēsājis — pieskaitīts partizāniem. Vietējiem zemniekiem tāda apģērba nav bijis. Meklējuši māju tuvumā patronu čaulītes. Ja atraduši — jautājums izlemts. Cilvēks nodots SD… Arī kažokus skaitījuši. Ja mājā vairāk puskažoku nekā iedzīvotāju — radušās aizdomas, ka saimnieks tos rezervējis banditiem… Aizdomīgos represējuši.363 [1] Pats slēdziens par pārtikas normu ekspertizi tapis vienas dienas laikā. 1946. gada 3. jan- vari pieņemts lēmums, bet jau 4. janvari eksperti parakstījuši aktu.

Daļu no apsūdzībām Pavels atzina. Par citām strīdējās. Pozīcija dīvaina. Liecībām trūka konsekvences: ne īsta piekrišana, ne kategorisks noliegums. Kaut kas pa vidām. Kaut kas pelēks un netverams.

Arī Zavjalova maniere nicīga un nievājoša.

"Sakiet, Pavel," prokurors jautāja, "trīsdesmit trešajā gadā gribējāt stāties partijā?"

"Jā…" apsūdzētais novilka, "vēlējos. Taču sāku dienēt armijā un jautājums atkrita…"

"Hmm… atkrita?" Zavjalovs novlpsnāja. "Tomēr Hitlera politiku atbalstījāt?"

"Atbalstīju," Pavels dedzīgi piekrita. "Hitlers bija cilvēks, kurš varēja apvienot tautu, stiprināt kaujas garu un atjaunot vācu impērijas robežas."

"Hitlera grāmatu Mein Kampf esat lasījis?" prokurors negaidīti iejautājās.

"Nē…"

Vēl tulks nebija pārtulkojis Pavēla teikto, kad zāli pāršalca smiekli. Smējās visi. Pat tiesneši un advokāti. Te nu Pavels bija iekritis. Ta slavējis Hitleru, bet vadoņa grāmatu nav lasījis…

Publika vēl turpināja smieties, kad sekoja nākamais jautājums: "Sakiet, apsūdzētais, jūs vispār esat kaut ko lasījis?"

"Tieši tā!" nejuzdams zemtekstu, ģenerālis noskaldīja.

"Ko, piemēram?"

Nu… esmu daudz grāmatu lasījis. Taču pēdējos gados tam neiznāca laika. Nepārtraukti pārbraucieni.

Dienesta vietu maiņas. Pienākumi. Uzdevumi. Tas viss paņēma dienas, nedēļas un mēnešus. Kad lai lasa?"

"Vai ilgi, kopš vairs nelasāt?"

"Precīzi pateikt nevaru," Pavels apmulsis nomurmināja.

"Nu… gadus desmit?" Zavjalovs turpināja.

"Jā…" Pavels vientiesīgi atzina. "Tā apmēram varētu būt…"364 Arī pēdējā atbilde raisīja smaidus. Un kā lai nesmejas? Pavēla teiktais patiess, bet naivs. Pats Zavjalovs piepūties kā gailis, it kā būtu bez grēka. Vai viņš kāds zinātnieks un pētnieks? Beidzis vien septiņas klases, tad vēl īstermiņa juridiskos kursus — tā arī visa viņa izglītība. Prokurors mīl sievietes un jautru dzīvi… Jautrības dēļ pat amatu zaudēja. Sieviešu dēļ partijas rājienu nopelnījis.365 Tiesas dienai beidzoties, ļaudis vēl ilgi pārrunāja. Vestibilā virsnieki. Ari viņi spriež par abu ecēšanos: "Kā viņš tam Paveļam! Vai nav malacis?! Arī par to Mein Kampf precīzi! Redz, šis nemaz nav lasījis!" — "Tak nē jau!" iebilst kāds cits. "Kas viņam Pavels?! Pulkvedis necieš ģenerāļus… Necieš vīrus, kam deguns gaisā un pakāpe augstāka."

Vēl brīdi pārsprieduši, virsnieki izklīda. Kārtējā tiesas diena bei​gusies. Rimušas kaislības un strīdi.

Septītā tiesas diena sākās ar kāda vācu gūstekņa pratināšanu. Viņš aicināts apsūdzēt Paveļu. Pie mikrofona pienāca vidēja auguma cilvēks, mati melni, acis brūnas, no ārieša ne vēsts. Tiesas priekšā nostājies Hermanis Junkers, vācu armijas vecākais jefreitors. Visus kara gadus rāvies sanitāros — tepat Jelgavā, karagūstekņu nometnē. Pēc profesijas mākslinieks, beidzis Hamburgas mākslas skolu, pēc tam akadēmiju Minhenē. Pirms kara strādājis par dekoratoru, apceļojis vai puspasaules: Francija, Anglija, Itālija. Un visur gleznojis. Sākoties karam, profesiju mainījis. No mākslinieka — sanitāros. Sākotnēji Jelgava. Tad Kurzeme. Kara beigas sagaidījis Ventspilī. Tur arī gūstā padevies.366 Nu jānāk uz tiesu,

jāstāsta, cik Pavels slikts un zvērīgs.

"Ko jūs varat pastāstīt par vācu zvērībām?" Pankratjevs lietišķi vaicāja.

"Tūkstoš deviņi simti četrdesmit pirmā gada augustā mani pārcēla uz Rīgu," liecinieks sāka. "Vēlāk nosūtīja uz Jelgavas karagūstekņu nometni. Nometne atradās divus kilometrus no pilsētas. Pie Lielupes.

Agrāk tur bijusi lauksaimniecības izstāde. Gūstekņus veda ešaloniem. Daudziem kājās tikai lupatas. Pat apavu nebija. Visi izsalkuši un netīri. Veselos nosūtīja lauku darbos. Izdāļāja latviešu zemniekiem. Lai strādā. Ja ne latvieši, daudzu vairs nebūtu starp dzīvajiem.

Nometnē ēdiens zem katras kritikas. Maize sapelējusi un veca. Lazarete pārpildīta. Lielākoties kuņģa slimnieki. Atceros kādu no oktobra dienām. Atgriezos lazaretē. Atnāca krievu ārsts un ieminējās, ka vēloties parunāties. Dakteris stāstīja, ka atklājis divus tīfa slimniekus.

Piezvanīju vāeu arstam, kurš man nenoticēja. Solīja pienākt no rīta. Kad ieradās, vieni vienīgi pārmetumi: kāpēc tik vēlu ziņojuši? Kur agrāk bijuši? Situācija skaidra — gūstekņi mira no dizentērijas un tīfa."

"Sakiet, lieciniek," Zavjalovs jautāja, "kurš četrdesmit otrā gada oktobrī — novembri bija galvenās karagūstekņu pārvaldes priekšnieks?"

"Uzvārdu neatceros," liecinieks apmulsis nomurmināja, "taču esmu pārliecināts, ka starp apsūdzētajiem viņu pazīšu…"

Liecinieks pārlaida acis ģenerāļu solam un uzspēlētā svinīgumā norādīja uz Paveļu: "Lūk, viņš! Šķiet, tas ir ģenerālis Pavels."

"Jūs ko? Redzējāt viņu nometnē?" Zavjalovs tikpat manierīgi jautāja.

"Jā," liecinieks saminstinājās, "varēju redzēt tikai Jelgavā, citur jau neesmu bijis…"

"Skaidrs," prokurors bija apmierināts.

"Vai Paveļam ir jautājumi?" priekšsēdis vaicāja.

"Tieši tā!" ģenerālis noskaldīja.

"Sakiet, lieciniek, kad jūs konstatējāt šos tīfa slimniekus? Kurā gadā?" "Šķiet, četrdesmit pirmā gada oktobrī," Junkers paraustīja plecus.

"Vēl jautājumi?" Pankratjevs prasīja.

"Jā," ģenerālis attrauca, "man ir vēl daži jautājumi. Sakiet, Junker, kam pakļāvās jūsu lazarete?"

"Lazareti komandēja galvenais ārsts… Dakteris atradās kāda cita priekšnieka pakļautībā,"367 liecinieks sastomījās. Junkers pat galvenā ārsta uzvārdu bija piemirsis…

Pavēla jautājums sita precīzi. Kā vienkāršs sanitārs varēja atcerēties Paveļu, ja viņš pat savu tiešo priekšnieku aizmirsis?

Vēl daži nebūtiski jautājumi, un Junkera pratināšanu beidza. Liecinieks "uzdevumu" izpildījis. Jau pēc gada Junkeru repatriēja uz Vāciju.368 Nākamo uz liecinieku paaugstinājuma izsauca kādu Rēzeknes iedzīvotāju Stepanu Nazarovu. Vācu laikā strādājis karagūstekņu nometnē. Turpat Rēzeknē. Palīdzējis okupantiem. Arī viņš pret Paveļu. Visas zvērības nākušas no ģenerāļa. To viņš dzirdējis no kāda tulka: esot tāds Pavels, kas licis ieviest kārtību.

Padarīt režīmu skaudrāku un nežēlīgāku.

Kad Nazarovs savu liecibu beidza, sākās jautājumi.

"Sakiet, lieciniek, jūs minējāt, ka četrdesmit otrā gada oktobri — novembri miruši divdesmit trīs tūkstoši gūstekņu?" apsūdzētais jautāja.

"Tā man stāstīja…" Nazarovs saminstinājās.

"Precizējiet, lūdzu, laika periodu!" Pavels neatlaidās.

"Nu… tas varēja būt trīs mēnešu laikā."

"Tad jau iznāk," ģenerālis rezumēja, "ka mēnesi miruši septiņi tūkstoši cilvēku."

"Laikam gan…" Nazarovs paraustīja plecus.

"Iepriekšējā izmeklēšanā liecinieks stāstīja ko citu!" Pavels pagriezās pret tiesu. "Viņš liecināja, ka četrdesmit otrā gada novembri Rēzeknes nometnē bija tikai pieci tūkstoši karagūstekņu… Kā varēja nomirt septiņi, ja pavisam kopā bija tikai pieci tūkstoši?"369 Liecinieks gan mēģināja skaidrot un stāstīt, minēja skaitļus un argumentus, taču liecības sākotnējais efekts zudis… Fakti stiprāki par argumentiem! Šo vārdu kauju apsūdzētais uzvarējis…

Kad Nazarovs beidza liecināt, priekšsēdis lika pasaukt vēl kādu rēzeknieti — Rušanovu. [53] zālē ienāca neliela auguma pilnīgs cilvēks. Gaiši, gari mati, kupla, rūsgana bārda, vienīgi ūsas un uzacis tumšas. Skatiens labsirdīgs, bet ļoti vērīgs. Mugurā melna sutana, uz krūtīm masīvs sudraba krusts, arī ķēde iespaidīga.370 "Jūsu uzvārds, vārds?" Pankratjevs jauta ja.

"Rušanovs Jevstratijs Nikolaja dēls."

"Lieciniek, jūs bijāt Valsts Ārkārtējās komisijas loceklis. Pastāstiet tiesai, ko komisija noskaidroja."

"Nu… apskatījām vietas, kur nogalināja ebrejus," liecinieks sāka. "Es pats redzēju, kā ebrejus arestēja. Par tālāko nezinu. Atceros, kā veda karagūstekņus. Atlasīja veselos un kaut kur sūtīja. Slimos un nespējīgos atstāja uz vietas. Noturēju viņiem dievkalpojumus. Daudzus stiprināju un mierināju. Vienreiz dievkalpojuma laikā redzēju, kā sita kādu gūs​tekni. Par ko, nezinu.

Vācieši sāka iesaukt jauniešus. Arī no krievu ģimnāzijas. Teicās, ka viņi brīvprātīgi ejot vācu armijā… Daudzi izvairījās un slēpās. Nepa​klausīgos tvarstīja, gūstīja un vēlāk nošāva."

"Kā okupanti izturējās pret katoļu un pareizticīgo baznīcām?" Pankratjevs jautāja.

"Vācieši baznīcu lietās īpaši nejaucās."

"Vai jums zināmi gadījumi, kad baznīcas tika sagrautas?" priekš​sēdis kļuva neiecietīgs.

"Nē, tādus gadījumus es nezinu. Mūsu apkaimē šādas lietas nenotika. Baznīcas vācieši neposti ja."371 Liecinieks runāja samtainā un mazliet dziedošā balsī. Šķita, pat apsūdzētie aizgrābti klausās. Valoda sveša, taču tonis mierinošs un dzidrs. īsts sludinātājs.

Pats Rušanovs Latvijā ieradās kā misionārs. Vēl gadsimta sākumā. Sāka kalpot baznīcā. Aicināja visus — gan pareizticīgos, gan vecticībniekus. Cilvēks cienījams, ļoti runigs un liberāls. Gan krievus, gan vāciešus ar krustu sagaidīja. Vācu laikā glāba čigānus, rakstīja tiem kristāmzīmes. Iekļauts pat Valsts Ārkārtējā komisijā. Arī viņam sava baža un sāpe. Vecākais dēls Vasilijs pie vāciešiem bijis misionārs.

Tai pašā Pleskavas misijā. Kara laikā devies uz Pleskavu. Braucis atklātā dzelzceļa platformā. Tur arī lodi sagaidījis.375 Kurš to raidījis — partizāni vai dzelzceļa sargi —, tas palicis noslēpums, ļa dēls būtu izkļuvis sveikā, diezin kā viņam tagad klātos. Bijis taču okupantu pakalpiņš…

Pēc Rušanova pratināšanas vārdu deva apsūdzētajam.

"Vai Paveļam ir jautājumi?" Pankratjevs prasija.

"Jā!" ģenerālis atsaucās. "Man ir viens vienigs jautājums. Vai liecinieks var norādīt, cik gūstekņu atradās Rēzeknes nometnē?"

"Es precīzi neatceros," Rušanovs domīgi iesāka, "taču domāju, tūkstoši trīs četri varēja būt…"373 To tikai Paveļam vajadzēja. Ja trīs četri, tad kā varēja nomirt septiņi tūkstoši dienā? Viņš arvien vēl mēģināja apstrīdēt liecinieka Naza- rova nosaukto skaitli…

Vairāk jautājumu nebija. Pat advokāti klusēja. Kad vecais priesteris atstāja zāli, cilvēki noraudzījās ar cieņu.

Rušanovs mira 1956. gada 19. decembri.

Viņa lolojumu un svētumu, Nikoļskas baznīcu, nojauca sešdesmito gadu sākumā. Novāca vienā naktī.

Cilvēki no rīta pamodās, bet baznīcas vairs nav. Baznīcas kapsētu likvidēja. Likvidēja visu, kas cilvekiem dārgs un svēts.

Ari ģimenes liktenis traģisks. Priestera jaunāko dēlu Grigoriju nogalināja ļaundari. Noslepkavoja ikonu dēļ. Par savu ticību cieta arī meita. Olimpiādu Rušanovu izraidīja no padomju valsts:174 Laikmets

misionāram atņēmis visu. Palikušas vien atmiņas.

Nākamais liecinieks — daudz nopietnāks un skarbāks. Viņš liecinās pret Paveļu. Stāstīs, kā ģenerālis apkarojis partizānus. Apsūdzēs komandieri zvērībās.

Komandants zālē ieveda slaida auguma cilvēku vācu formastērpā. Seja iegarena, mati tumši brūni, acis zilas, deguns smails un nedaudz ieliekts.375 Cilvēks izskatīgs, tikai skatienā nogurums — it kā liecinieks nebūtu gulējis… Varbūt pratināts un tramdīts? Dievs vien zina, taču paskats savāds, arī deguns lauzts — virs ta paliela rēta.

Apstājies pie tulku galda, ienācējs tramīgi uzmeta acis tiesai…

"Jūsu uzvārds?" priekšsēdis jautāja.

"Veils Vilhelms Franča dēls."

"Dienesta pakāpe?"

"Majors…"

"Partijas piederība?"

"Nacionālsociālistos iestājos trīsdesmit otrajā gadā."

"Esat no fabrikantu ģimenes?"

"Jā…" Veils novilka.

"Pastāstiet, lieciniek, ko jūs zināt par soda ekspedīcijām, kuras vadīja Pavels?"

"No četrdesmit pirmā gada jūnija līdz četrdesmit otrā gada decembrim dienēju sardzes pulkā par komandiera adjutantu. Četrdesmit otrā gada martā mūsu vienība ieradās Sluckā. Decembrī mani pārcēla uz Molodečno. Tiku nozīmēts par kara komandantūras operatīvās daļas vadītāju. Toreiz mūs komandēja ģenerālis fon Šamo-Ostens. Cilvēks cienījams, taču netika galā ar partizāniem. Četrdesmit otrā gada novembrī vai decembrī Ostenu nomainīja ģenerālmajors Pavels. Kādā no dienesta sanāksmēm jaunais komandieris skaidri pateica — līdzšinējais darbs viņu neapmierina. Pret partizāniem jācīnās bargāk un nežēlīgāk. Arī drošības zonas jāpaplašina. Visi pārkāpēji nekavējoties jāiznīcina… Nošāva pat kādu divpadsmitgadīgu zēnu, kas spēlējās pie dzelzceļa. Lai novērstu uzbrukumus, nodedzināja piecas sešas saimniecības. Arī ķīl​niekus ņēma."

"Sakiet, Veil," Zavjalovs jautāja, "vai es pareizi sapratu, ka ģenerāli Ostenu noņēma mīkstčaulības dēļ?"

"Jā," liecinieks apstiprināja. "Pavēlniecība uzskatīja, ka Pavels rīkosies asāk un nesaudzīgāk…"376 Ar šo Veila atbildi pratināšanu beidza. Liecība īsa, liecinieks savu uzdevumu izpildījis, raksturojis Paveļu kā zvēru…

1948. gada 4. augustā notiesāja pašu Veilu. Par zvērībām, soda ekspedīcijām, māju dedzināšanu un cilvēku iznicināšanu. Sods atbil​stīgs likumam — 25 gadi.

Ari uzskaites grupa barga — "vācu fašistiskais neģēlis". Cilvēks skeptisks un konservatīvs. Pret Eiropas demokrātiju — kritisks. Tā ieslodzīto raksturoja nometnes priekšnieki. Šāds raksturojums paredzēja zināmas sekas. 1950. gadā Veilu nosūtīja uz īpašu Iekšlietu ministrijas nometni. Jau pats ceļš līdz lēģerim — īstens pārbaudījums! Uz 10 dienām izsniedza "sauso paiku" — 600 gramus maizes, 135 gramus zivs un 200 gramus cukura. Ar to jāpietiek un jāiztiek! Ari galapunktā nekā priecīga. Darbs azbesta ieguves rūpnīcā. Izredzes izdzīvot — minimālas. Šis pārbaudījums Veilu arī nokāva. Gūstekņa sirds neizturēja. Bijušais vācu armijas majors mira 1951. gada 30. jūlijā.37 Līdz ieslodzījuma beigu termiņam bija atlikuši 22 gadi.

Tūdaļ pēc Veila tiesas zālē ieveda kādu lietuvieti — Vincentu Šu- šinsku. Liecinieku sarakstā tādu uzvārdu neatrast. Cilvēks no neku​rienes, tomēr atvests — atgādāts, lai sniegtu liecību. "Šušinski," Pankratjevs it kā nesteidzās. "Pastāstiet tiesai, ko zināt par okupantu zvērībām."

"Tūkstoš deviņi simti četrdesmit pirmajā gadā strādāju Mariam- poles apriņķi par milici," liecinieks paklausīgi sāka. "Kad ienāca vācieši, paslēpos. Sākās iedzīvotāju tvarstīšanas. Jau pēc trim četrām dienām cietumi bija pilni. Ieslodzītos sāka pratināt un sist. Visiem prasīja, ko darījuši padomju laikā. Vai

kāruši sarkanos karogus. Tagad ar šo karogu kātiem viņus kārtīgi noslānīšot. Pēc dažām dienām gadījās būt Kalvarijas apkārtnē. Netālu no pilsētas redzēju, kā pa ceļu ved ieslodzītos. Vēlāk dzirdēju šāvienus.

Pirmajā mašīnā atveda kādus piecdesmit Sarkanās Armijas virsniekus. Otrajā — vietējos iedzīvotājus.

Starp nelaimīgajiem pazinu advokātu Malakausku, dakteri Tabalausku un citus. Pēc ceturtā decembra mani pašu arestēja. Jautāja, kāpēc iestājies milicijā. Esot sitis un spīdzinājis cilvēkus. Protams, visu no​liedzu. Stāstīju, ka padomju likums to neparedz…"

Kad Šušinsks liecību beidza, notika kas neparasts. Piecēlās Pavēla aizstāvis Divnogorskis.

Pagriezies pret liecinieku, viņš klusā balsī ierunājās: "Jūs te stāstījāt par vācu okupantu zvērībām. Sakiet, Šušinski, kurā gadā un mēnesī tas notika?" "Četrdesmit otrā gada novembrī…" [54] "Skaidrs. Vairāk jautājumu man nav," Divnogorskis noteica un apsēdās/78 Epizode īsa, bet zīmīga. Pirmoreiz kāds no aizstāvjiem piecēlies un uzdevis būtisku jautājumu. Un kā lai neuzdod? Šušinska stāstītais dīvains… Kāds liecībai sakars ar Paveļu? Nevarēja taču ģenerālis vienlaicīgi pildīt trīs dažādus amatus un atrasties trīs dažadās vietās: vadīt Gūstekņu pārvaldi Rigā, aizpildīt komandanta vietu Minskā un vēl represēt iedzīvotājus Lietuvā… Kaut kas te šķita sadomāts.

Kāds tam sakars ar apsūdzību? Nekāds! Tomēr cilvēku uzklausīja… Varbūt gribēja dzirdēt kādu lietuvieti? Lai vēlāk nebūtu pārmetumu… Process taču starptautisks! Sanāks pārāk vienpusēji. Pratina latviešus, krievus, vācus un ebrejus, taču lietuvieša neviena… Situācija jālabo! Robs jāaizpilda!

Kad Šušinsku izveda, Zavjalovs atmodās: "Kas mums vēl palicis?"

"Liecinieks Kemps…" tribunāla priekšsēdis klusu noteica.

"Uzskatu, ka viņš nav jāpratina!" Zavjalovs kategoriskā tonī no​skaldīja.

"Kāds viedoklis aizstāvjiem?" Pankratjevs vaicāja.

"Mēs piekrītam…" advokāti gandrīz vai korī attrauca.'79 Un kā lai nepiekrīt? Ja Zavjalovs saka — nevajag, tad nevajag… Process jau tā iekavējies… Ies tur vēl klausīties kādu vācu gūstekni!

[1] Iespējams, ka tiesas sēdes protokolā ieviesusies kļūda: 1942. gada novembra vietā domāts 1941. gada rudens. Taču ari šai gadījumā apsūdzētajam Paveļam ar šīm eksekucijām nebija nekāda sakara.

Taču liecinieka biogrāfija interesanta. Fridrihs Kemps nācis no augstskolas, profesionāls filologs, Bonnas universitātes docents, vācu un franču valodas zinātājs. 1933. gadā palicis bez darba, vēlāk iesaukts armijā, dienējis Minskā, uzkalpojies līdz pulka komandiera adjutantam, apkarojis partizānus.

Gūstā saņemts pie Kēnigsbergas — 1945. gada 21. janvārī.

1950. gada 18. aprīli arī Kempu notiesāja. Apsūdzība nekonkrēta: piedalījies, padomju pilsoņu evakuācijā. Atņēmis iedzīvotājiem 40 govis. Tas ari viss. Sods — kā jau ierasts — 25 gadi.

Tūdaļ pēc tiesas Kempu nosūtīja uz Iekšlietu ministrijas sevišķo nometni. Taču docentam paveicās.

Gūsteknis izdzīvoja. Jau pēc trim gadiem ar īpašu Kara kolēģijas lēmumu viņu atbrīvoja. Spriedums lakonisks: tā kā Kempu turēt ielodzijumā nav lietderīgi, nolemts viņu atbrīvot vēl pirms termiņa un repatriēt uz Vāciju.'80 Karš bija beidzies vēl vienam Rīgas procesa lieciniekam.

1939. gada 18. novembri Rīgas Jaunās Ģertrūdes baznīcā notika kāda svinīga laulību ceremonija.

Līgavainis — Žanis Jurgenovskis, stūrmanis uz tālbraucēju kuģiem. Līgava — Latvijas Universitātes Tautsaimniecības fakultātes studente. Skaists pāris. Bertai mugurā balta līgavas kleita, galvu rotā gaisīgs un žilbinošs plīvurs. Arī Žanis elegants: gaišs, rūtots uzvalks, pogcaurumā sarkana neļķe, krūšu kabatā tumši sarkans lakatiņa stūris, tāpat kaklasaite — sarkana ar baltām šķērs- svītrām. Nu gluži kā uz valsts svētkiem.

Lieciniekos brālis ar kādu darba kolēģi. Jaunlaulātos svēti mācītājs Bilmanis.

Pats līgavainis glīti sasukāts, tumšos matus šķir akurāts celiņš. Mazas, melnas ūsiņas, plata piere, vērigs acu skatiens — noslēpumains un intrigas pilns. Cilvēks visu mūžu pa jūru: sācis kā junga uz

tvaikoņa Dagmāra, vēlāk matrozis, tad bocmanis. 1933. gadā iesaukts armijā. Dienējis jūras aviācijas divizionā, pienākumus pildījis labi, parakstījis svinīgo zvērestu. Tikai uzvedība varēja būt labāka: Žanis mūždien neapmierināts, nepatīk vara, ari iekārta nekam nederot. Cilvēks ar pretenzijām. Izbraukājis daudzas pasaules jūras, iemācījies valodas, brīvi pārvalda angļu, zviedru, norvēģu un vācu, ticies ar daudziem cilvēkiem… Taču jūtas nenovērtēts. gadā furgenovskis iestājās Rīgas jūrskolā. Pēc gada atgriezās kara flotē. Iestājās par matrozi uz minu tralera Imanta. Negaidīts lēmums, taču Žanis pats sev padomdevējs… gada 16. maijā abi laulātie iesniedza lūgumu par uzvārda maiņu — gribot latviskāku. "Jurgenovskim" nekādas vainas, taču pārāk polisks, vajadzētu kaut ko nacionālāku. Izvēlējās uzvārdu "Algards"… Izvēle dīvaina! Bet ko iebildlsi? Likums to neliedz, ļa "Algards", tad "Algards"… Izklausās pēc salikteņa, uzvārds līdzīgs parolei, kādam slēptam kodam… It kā "Ļeņina gvarde", "avangards" vai "sarkangvards".

Taču varbūt tikai laulāto untums?

Jauno uzvārdu Jurgcnovski saņēma 1940. gada 8. jūnijā. Līdz Latvijas okupācijai atlikušas vien deviņas dienas. "Jurgenovsku" pāra vairs nav, abi pārtapuši "Algardos". Ne tādus kāds zina, ne pazīst. Pat skolas biedriem un kaimiņiem tāds uzvārds neko neizsaka… Vari sākt dzīvi no jauna: ne pagātnes atmiņu, ne saistību.

Jauns dzīves posms sākās tūlīt pēc krievu ienākšanas. Jau 1940. gada jūnijā Žanis Algards "stūra mājā". Bijušais matrozis — NKVD darbinieks. Viņš jau iepriekš zinājis, visu paredzējis, pat uzvārdu nomainījis. Konspirācija pilnīga. Cilvēks pārliecināts un uzticams. Ari dzīves pretenzija apmierināta…

No ierindnieka priekšniekos.

Kad sākās karš, Algards jau drošībnieku vecākais leitnants, NKVD īpašās nodaļas izmekletājs. No 1943. gada SMERŠ — pretizlūkošanas pārvaldes nodaļas vadītājs turpat Ziemeļrietumu frontē.""

SMERŠ seko armijai, darba pilnas rokas: jāķer spiegi, vācu pakalpiņi, nacionālisti un visi pārējie…

Pirmām kārtām jau vācieši.

1944. gada 13. augustā Algarda kabinetā ieveda kādu vācu pulkvedi Aleksandru Bekingu.*82 Noķēruši dienu iepriekš turpat Igaunijā. Persona interesanta — bijušais Tallinas apriņķa, vēlāk Viru un Valkas rajonu komisārs, komandējis civilo administrāciju; svarīgs putns.

Pirmais jautājums par vācu izlūkdienestu. Ari par aģentiem, kuri atstāti Sarkanās Armijas aizmugurē.

Taču pulkvedis neko nezina, nav viņa sfēra un saprašana.

Tālāk pratināja par biogrāfiju un radiem. Gūsteknis izbrīnīts — izmeklētājs labi runā vāciski. Taču kārtības labad pieaicināja tulku, ebrejieti Fainu Gebs.

"Izstāstiet par savu dzīves gājumu," Algards bez aplinkiem jautāja.

"Esmu dzimis tūkstoš astoņi simti deviņdesmit septitajā gadā Minhenē," Bekings satraukts sāka.

"Tēvs nodarbojās ar tirdzniecību, māte saimniekoja pa mājām. Tūkstoš deviņi simti četrpadsmitajā gadā beidzu reālskolu. Tajā pašā gadā abi vecāki nomira, palikām divatā ar brāli. Toreiz man bija tikai sešpadsmit gadu. Sākas karš. Kā brīvprātīgais devos uz fronti."

"Kas jums to spieda?" izmeklētājs brinījās.

"Neviens nespieda… Pats aizgāju. Gribēju kalpot Dzimtenei!"

"Un tālāk — kas notika tālāk?"

"Ieskaitīja mani septītajā Bavārijas artilērijas pulkā. Izgāju apmā- cību. Pulka sastāvā piedalījos cīņās. Septiņpadsmitajā gadā brivprātlgi pieteicos kara lidotāju skolā. Pēc beigšanas nozīmēja Bavārijas iznici​nātāju eskadriļā. Piedalījos septiņdesmit piecos kaujas lidojumos."

Pabeidzis pēdējo teikumu, Bekings uz bridi apklusa.

"Turpiniet, turpiniet!" Algards skubināja.

"Pēc Vācijas sakāves astoņpadsmitajā gada uzsāku dzīvi Ham- burgā. Apmeklēju vakara universitāti.

Mācījos arhitektos. Reizē praktizēju kādā birojā. Universitātes saīsināto kursu beidzu divdesmitajā gadā.

Pārcēlos uz dzīvi Braunšveigā. Uzsāku patstāvīgu arhitekta praksi. Apprecējos. Piedzima meita. Arī

brālis Maksis strādāja par arhitektu."

"Kādas partijās un organizācijās bijāt?" pratinātājs vaicāja.

"Trisdesmit pirmajā gadā iestājos S>4 organizācijā un nacionālso​ciālistos."

"Kālab to darījāt?"

"Pārliecības dēļ," Bekings cieti noteica. "Ne karjeras, bet pārlie​cības vārdā… Piekritu mūsu partijas ideoloģijai un politikai…"'*83 Atbilde atklāta. Lai kā Algards ienīstu fašistus, Bekinga teiktais viņam patika. Tāds pats pārliecināts cilvēks kā viņš. Ja prasa, tad atbild skaidri un gaiši, bez aplinkiem un divkosības. Tāda nostāja raisīja cieņu.

"Sakiet, vai Jekelnu pazināt?" Algards negaiditi vaicāja.

"Pazinu…"

"Ko varat pastāstīt?"

"Par Jekelnu?" Bekings pārjautāja.

"Jā… jā…" izmeklētājs pamāja.

"Neko nevaru…" Brīdi padomājis, pulkvedis vēl piebilda: "Par Jekelna dienestu neko nezinu…"384 Ari pēdējā atbilde cieta — vismaz aprunāt Bekings nevienu netaisījās. Cilvēks krietns, ari fiziskā sagatavotība — teicama, bet to Bekings izmeklēšanā noklusējis. Viņa aizraušanās — jātnieku sports, savulaik komandējis pat veselu pulku. Apbalvots ar SA sporta nozīmi, saņēmis arī citas godalgas un balvas, piedalījies Reiha kongresos un lāpu gājienos, bijis aktīvs un azartisks.3HS Uz Rīgu pulkvedi atveda 1945. gada 12. decembrī.'"6 Pēc pāris nedēļām jau pirmā apsūdzība. Nekā konkrēta. Bekings novērtēts kā dedzīgs fašistu ideoloģijas piekritējs. 1931. gadā iestājies partijā un SA. Stiprinājis okupācijas varu Igaunijā. Tad vēl pāris vispārējas frāzes par karagūstekņiem. Tā arī visa apsūdzība.

Lēmumu pieņēmis Algards. Sankcionējis Zavjalovs. Apstiprinājis Karļins. Un vēl beigās visam piekritis Cepkovs. Četri paraksti, un ap​sūdzības mašīna iedarbināta.387 Arī tulku komanda nokomplektēta. Līdzās Fainai Gebs vēl kads Ābrams Fogels.*388 Cilvēks punktuāls, gandrīz vai redaktors, pārbauda katru vārdu un teikumu, lai viss būtu gludi, lai vācu mēle neķertos un skanētu.

To, vai skanēs un neķersies, novērtēs tiesa. Aleksandra Bekinga pratināšanu sāka 1. februāra pēcpusdienā. Viņš pēdējais no apsūdzētajiem. Pats jaunākais. Pulkvedim 48 gadi. Izskatīgs vīrietis, iemantojis publikas labvēlību. Augums slaids, mati tumši brūni, arī acis brūnas, deguns smalks, klasisks zoda izliekums. Uz pieres neliela rēta, tad vēl biezās un tumšās uzacis — sieviešu interese nodrošināta.

Ari Bekinga acīs vilinājums, skatiens vērtējošs: stenografistes, sekretāres, visas uz- cirtušās.

Nostājies pie mikrofona, apsūdzētais nervozi vērās tiesā. Viņš vēl cerēja, paļāvās. Ābrams Jakova dēls Fogels, dzimis 1924. gadā Rīgā. Ģenerāļu lietā ka tulks darbojas arī viņa sieva — Zak ļFogeleļ Roha Girša meita (1924—1993). No 1945. gada rudens gūstekņu nometnes Nr. 317 operatīvās daļas darbiniece (sk. LR IM ICA, arhīva lieta Nr. 1157).

Klusumu pārtrauca Pankratjevs.

"Pastāstiet mums, Beking," priekšsēdis griezīgā balsī jautāja, "kā​dus ordeņus esat saņēmis?"

"Karā pret Franciju otrās pakāpes Dzelzs krustu. Tad vēl Atzinibas krustus — pirmo un otro šķiru.

Tos man piešķīra jau Igaunijā."

"Vairāk apbalvojumu nav?"

"Nē, nav," apsūdzētais mierīgi noteica.

"Tagad par uzbrukumu Padomju Savienībai," Pankratjevs turpināja. "Kad un kur šķērsojāt PSRS robežu? Kādā amatā bijāt?"

"Mūsu pulks dislocējās Francijā. Pienāca pavēle, ka jādodas uz austrumiem. Kas un kāpēc, nebija ne jausmas. Ieradāmies Austrumprūsijā. Pirmā jūnija naktī mūs piecēla un nakts maršā dzina austrumu

virzienā. Sasniedzām kādu meža masīvu. Kas ar mums notiks, nezinājām. Klīda baumas, ka šķērsosim Padomju Savienības teritoriju, lai dotos uz Turciju."

"Ko jūs te par baumām…" priekšsēdis īgni norūca. "Atbildiet uz jautājumu. Kādā amatā toreiz bijāt?"

"Ložmetējnieku rotas komandieris," Bekings izbijies attrauca.

"Skaidrs. Bet tagad par Rozenberga štābu. Kas tas par štābu un kad jūs tur pārcēla?" "Šķiet…" apsūdzētais saminstinājās, "tūkstoš deviņi simti četrdesmit pirmā gada divdesmit piektajā jūnijā. Uzreiz pēc Grodņas ieņemšanas. Atsauca ar telegrammu. Kas man būs jādara, neteica. Vēlāk skaidroja, ka runa ir par okupēto teritoriju pārvaldi. Jāorganizē vietējā administrācija, jāizvēlas ierēdņi."

"Un tikai?" pratināšanā iejaucās prokurors. "Bet kā ar laupīšanām, eksckūcijām?"

"Par to gan nerunāja," Bekings uztraukts murmināja. "Produktus… Jā, tos vajadzēja gādāt."

"Kā tas ir — gādāt?" Zavjalovs turpināja. "Atņemt, nolaupīt?" Prokurora balsī īgnums, pat naids.

Procesam drīz jābeidzas, bet šis vēl laužas, stāsta pekstiņus.

Bekings jutās tik apstulbis, ka uztraukumā nobēra: "Tieši tā!" Zālē troksnis. Smiekli. Apsūdzētais pats atzinies laupīšanā…

Kad publika nedaudz pierima, sekoja nākamais jautājums: "Sakiet, Beking, ko jums tai štābā mācīja?"

"Nu… Sākotnēji gatavoja amatam Liepājā, mācīja izvēlēties ierēdņus."

"Es jums neprasu par ierēdņiem, bet par attieksmi. Kādu politiku vajadzēja īstenot? Ko darit ar okupētajām teritorijām — vai pievienot Vācijai?"

"Jā," apsūdzētais piekrita, "to gan skaidri un gaiši pateica, ka austrumu apgabali jāpievieno. Mācīja, kā izturēties pret vietējiem. Stāstīja, ka jāsadarbojas, jāizturas labi un pretimnākoši, jāiekaro igauņu tautas simpātijas. Igauņus uzskatīja par vērtīgāko tautu Baltijā. Tautu, kura mums labvēlīga."

"Vai es jums prasu, kā vērtējat vienu vai otru tautu," Zavjalovs aizkaitināts šņāca. "Vēlos noskaidrot jūsu praktisko darbību. Par to stāstiet! Arī par vainu neaizmirstiet! Ko atzīstat, ko ne." Šķita, Bekings sapratis. Mirkli paklusējis, viņš raitā balsī iesāka: "Saskaņā ar impērijas komisāra pavēli man bija tiesības sodīt. Tādas tiesības piešķīra visiem apgabalu komisāriem. Varēju cilvēkus ielikt cietumā — lidz pusgadam. Varēju arī sodīt. Augstākais sods — divdesmit tūkstoši marku. Ja cilvēks nepildīja obligātās piegādes vai nestrādāja, vajadzēja piemērot sodus. Arī par maizes došanu gūstekņiem. Tāda bija armijas pavēle. Vēl bija jāveic iedzīvotāju piespiedu evakuācija. Jāatbrīvo piefrontes josla. Cilvēkus nosūtījām frontes aizmugurē. Par šīm darbībām vainu atzīstu."

"Un tas ir viss?" Zavjalovs brīnījās.

"Jā," stingri noteica apsūdzētais. "Vairāk man nav ko stāstīt. Arī par vainu neko piebilst nevaru."

"Citos nodarījumos sevi par vainīgu neatzīstat?"

"Nē, neatzīstu."

"Bet politiski neuzticamo personu saraksti?" Zavjalovs neatlaidās.

"Gar tiem man nebija daļas. Sarakstus veidoja SD. Mēs tikai iz​mantojām."

"Kādam nolūkam tos vajadzēja?"

"Nu… pavisam vienkārši. Sarakstus izmantojām, izsniedzot ieroču atļaujas un nakts caurlaides. Arī zemes un mājas atdevām politiski uzticamiem. Tādiem uzstādījām tālruņus. Vēl izsniedzām radioaparātu lietošanas atļaujas. Kurš katrs radio klausīties nevarēja." Šajā brīdī Bekinga un Zavjalova dialogs pārtrūka. Pie prokurora pienāca tiesas sekretārs Dudikovs un pasniedza zīmīti. Atri to pārlasījis, Zavjalovs piecēlās un lūdza pārtaukumu: viņu steidzami izsauc pie tāl​ruņa. Zvans no Maskavas.

Noklausījies prokurora teikto, Pankratjevs izsludināja 10 minūšu starpbrīdi.389 1943. gada 20. janvārī Rīgā notika kāda Vācu sevišķās tiesas sēde. Aiz tiesnešu galda doktors

Knieps. Tiesa izskata apsūdzību pret atslēdznieku Aleksandru Pisarevu, drēbnieku Strateniusu Ezernieku un skolotāju Melāniju Salceviču.

Lietas fabula vienkārša. 1942. gada februārī Pisarevs ar Ezernieku ziņkārības dēļ uztvēruši Maskavas radio. Sākuši klausīties ziņas krievu valodā.

Vēlāk savu noziedzīgo darbību turpinājuši. Ciemojoties pie skolotājas Salcevičas, ieslēguši Londonas raidītāju. Skolotāja abiem tulko​jusi Londonas stāstīto.

Kad tiesā abus pratināja, vainīgie atzina, ka krievu raidījums bijis gluži pretējs vācu virspavēlniecības ziņotajam. Esot interesanti klausīties, kā krievi melo. Nekādus citus propagandas raidījumus ne Pisarevs, ne Ezernieks neesot dzirdējuši.

Arī skolotāja Salceviča taisnojās — ziņas tikai pārtulkojusi. Vai tas angļu vai cits radio, pateikt nevarot. Ziņojumā dzirdēto nevienam nav stāstījusi. Naidīgu propagandu nav veikusi.

Tiesa par vainīgiem atzina visus. Pisareva un Ezernieka nodarījums smagāks — abi ar nolūku meklējuši neatļautu raidītāju. Salcēvičas pārkāpums vieglāks, skolotāja tikai tulkojusi, naidīgo staciju pati nav meklējusi, arī radioaparātu kāds cits ieslēdzis.

Spriedums bargs: vainīgo taisnošanās par ziņkāres apmierināšanu nepelna ticamību. Šāda rīcība parāda noziedznieku politisko nostāju.

Sods katram pēc nopelniem: Pisarevam divi gadi, Ezerniekam divarpus, bet Salcevičai gads. Visus gaida pārmācības nams un cietums.

Nozieguma sastāvi jauni: "ārzemju radio klausīšanās" un "kaitniecība". Šādus jēdzienus Latvija līdz šim nav pazinusi.390 Tagad visiem būs ielāgot, kas labs un kas slikts! Katru "noziedznieku" gaidīs ne​novēršams sods!

Pēc septiņiem gadiem laiki tie paši. Vienīgi vara cita.

1950. gada 3. augustā Valsts drošības ministrijas vīri arestēja Maksi Rozenbergu, Valsts arhīva elektriķi. Apsūdzība "nopietna". Būdams naidīgi noskaņots, veicis pretpadomju aģitaciju. No valsts arhīva nesis avīzes, rādījis paziņām un stāstījis, ka amerikāņi sāks karu. Uzvarēs krievus un atjaunos Latvijas valsti.

Apsūdzētais klausījies ārvalstu radio, [55] slavējis buržujus, uzteicis viņu dzīvesveidu.

Stāstījis vēl "trakākas" lietas: latviešiem padomju laikos nebūšot dzīves. Ari "kulakus" izsūtījuši bez vainas. Drīz nebūs ne produktu, ne iztikas. Kolhozi tautu izputināšot.

Maksi Rozenbergu aprunāja savējie — bēdu brāļi, tādi paši ieslodzītie. Nodeva arī kaimiņi un "draugi". Kāds Meijers, Freibergs, Eiduks un citi. Liecināja par apsūdzētā "noziegumiem": kam ko stāstījis un rādījis, kam atstāstījis radio dzirdēto.

Arī pats Rozenbergs ne bez grēka. Apstākļu spiests, nodeva savu līdzbiedru — Ansi Strautiņu, kādu 1. slimnīcas sanitāru.

Apsūdzību kamols vēlās bez mitas. Viens glābdamies nodeva citu, taču beigas visiem vienādas.

Maksim Rozenbergam — astoņi, Strau​tiņam Ansim par gadu mazāk — cietumā jāsēž septiņi gadi/91 Pie krieviem sodi bargāki. Termiņi garāki. Ja vācieši piesprieda gadu vai divus, tad krievi veselus astoņus. Viņiem tādi vīri kā Vēvers un Pešehonovs — šo cilvēku priekšā Bekings nobāl. Tie nesaudzēs nevienu! Kas viņiem Rozenbergs? Kaut kāds vietējais… latvietis… Elements naidīgs! Tādus tik cietumā un prom.

[1] Tūlīt pēc Sarkanās Annijas ienākšanas visiem Rīgas iedzīvotājiem lika nodot radioaparātus. Pat Cīņas redakcija viens vienīgs uztvērējs. Radio nodots Vulfsonam. To Mavriks, piespiedis ausij, klausās… Dievs pasarg, ja dzirdēs citi… (sk. Purs L. Aizejot atskaties. Rīga, 2005, 174. Ipp.ļ.

Pēc pārtraukuma vārdu cīņas atsākās.

"Apsūdzētais Beking," prokurors stingrā balsī noprasīja, "es vēlreiz par tiem politiski neuzticamo sarakstiem. Iepriekšējā izmeklēšanā taču atzināt. Teicāt, ka sarakstus taisījāt un vēl nodevāt SD." Taču apsūdzētais nesatricināms. Pavēries Zavjalovā, viņš mierīgā balsi noteica:

"Vai tad jūs nezināt? No šim liecībām es atteicos."

"Skaidrs…" prokurors noburkšķēja. "Tomēr cik šādu personu bija?"

"Bez Tallinas apriņķa pārvaldīju arī citus rajonus. Politiski neuzticamo pārak daudz nebija. No simt līdz divsimt cilvēku."

"Tik vien?" Zavjalovs brinijās.

"Jā. Nu varbūt mazliet vairāk vai mazāk, bet tā apmēram bija."

Pēdējā atbilde prokuroru samulsināja. Kas šie nieka simts vai divsimt, salīdzinot ar Krieviju? Tur trīsdesmit septītajā rēķināt sāka ar tūk​stoti! Bet šeit kaut kādi simti. Neticami!

"Bet drošības policija?" pārvarējis mulsumu, Zavjalovs jautāja. "Vai tā jums nepakļāvās?"

"Nē," apsūdzētais stingri noteica. "Policija man nepakļāvās!"

"Bet norādījumi," prokurors neatlaidās. "Kāpēc sūtījāt norā​dījumus?"

"Policija pakļāvās vecākajam komisāram. Es rīkojos tikai kompetences ietvaros, sūtīju rīkojumus par kādas personas aizturēšanu."

"Tātad pakļāvās?"

"Nē!" pulkvedis atcirta.3*2 Lai kā Zavjalovs tirpināja, Bekings nelokāms: nē — un viss!

Atmetis ar roku, prokurors pārgāja pie nākamā jautājuma — par​tizāniem.

"Sakiet, apsūdzētais, vai jūs piesaistījāt karaspēku cīņai ar par​tizāniem?"

"Nē, personīgi šajās akcijās nepiedalījos. Armijas daļas man nepakļāvās. Nekādas pavēles dot nevarēju."

"Bet par produktu sagādēm? Jūs noteicāt piegāžu normas?"

"Nē!" apsūdzētais iebilda.

"Kurš tad?" Zavjalovs uzstāja.

"Normas noteica igauņu pašpārvaldes amatpersonas. Es tikai gādāju, lai tās izpildītu."

"Taču ka ar pārpildīšanu — plānu pārsniedzāt?" Jautājums gluži kā no stahanoviešu laikiem. Tomēr Bekings ciets: "Nē. Tādas lietas nebija, normas nepārsniedzām."

"Par ko tad jūs pateicības saņēmāt?" prokurors ironizēja.

"Ne jau par pārsniegšanu, bet izpildi."

"Un tomēr, Beking, kas lika jums tā censties, pūlēties, tā laupīt igauņu tautu. Gribējāt izkalpoties?"

"Nekādā gadījumā," apsūdzētais oponēja. "Pildīju tikai savus pienākumus. Gribēju, lai Vācija uzvar karu. Viss pārējais man šķita otršķirīgs.

Jā, ar šo apsūdzēto tik viegli negāja. Uz katru jautājumu precīza atbilde. Bekings runāja ar pārliecību. Arī apsūdzība pašķidra. Viss bal​tiem diegiem šūts.

"Nu labi…" Zavjalovs novilka. "Tagad pāriesim pie sodīto personu sarakstiem. Sodījis esat trīssimt septiņpadsmit cilvēku par lauksaimniecības produktu piegāžu neizpildi. Likāt naudas sodus, piemērojāt arestus. Noteicāt konfiskācijas."

"Konfiskācijas?" Bekings brinījās. "Ko es tādu būtu konfiscējis?"

"Vai tad neatceraties?" prokurors ņirdzīgi bilda. "Lopus, graudus."

"Jā, bet tikai normas robežās."

"Bet kurš cietumā lika?" Zavjalovs turpināja.

"Igauņu policija," pulkvedis atcirta.

"Jā," prokurors piekrita, "taču policija pakļāvās jums?"

"Nē, to es kategoriski noliedzu. Lai tiesa dod man iespēju pa​skaidrot. Lai varētu saprast."

"Paskaidrot varēsit vēlāk. Man tāpat viss skaidrs," Zavjalovs re— • 104 zume)a.

"Atgriezīsismies pie sodīto personu saraksta. Kā tas nokļuva pie jums?" "Ģenerālpulkvedis Lindemans pavēlēja, teica, lai nodod man."

"Kādam nolūkam?" prokurors ironizēja. "Lai noliktu arhīvā?"

"Nē, lai iztīrītu apgabalu."

"Tātad lai cilvēkus izdzītu un represētu?"

"Par represēšanu nebija runa," Bekings mierīgi noteica. "Evakuā​ciju, jā, to vajadzēja veikt."

"Gribējāt visus padarīt par nabagiem?"

"Nē."

"Nu kā tad nē! Mantu taču konfiscējāt?!"

"Nekādā gadījumā," pulkvedis iebilda. "Armija deva mašīnas. Transportējām iedzīvi uz aizmuguri.

Cik varējām, tik palīdzējām. Ari dzīvesvietas izvēli neierobežojām." Šķita, apsūdzētā mierīgais tonis tracina Zavjalovu. Nemaz neklausoties, viņš jau kuro reizi atkārtoja vienu un to pašu: "Apsūdzētais Beking! Tātad jūs izdzināt ļaudis no mājām, atņēmāt ipašumu un teicāt, lai iet kur grib.

Izputinājāt cilvēkus, pataisījāt plikus un nabagus!"

"Tā vis nebija," pulkvedis iebilda. "Protams, bagātāki viņi nekļuva. Taču ar kara skarbajiem apstākļiem vajadzēja rēķināties. Igauniju ne​gribējām atdot. Gatavojāmies smagām kaujām."

"Karojāt ar mierīgiem iedzīvotājiem?" Zavjalovs indīgi iebilda.

Atbildes vietā Bekings tikai noliedzoši purināja galvu.

Tālāk jautājums par Paldisku bēgļu nometni. Prokurors visiem spēkiem centās pierādit apsūdzētā vainu, uzstāja, ka ļaudis tur saluši un badojušies.

"Sakiet, Beking, vai sievietes un bērnus arī tur iemitināja?"

"Jā, bija gan sievietes, gan bērni. Ari somi un zviedri."

"Savu vainu kaut nedaudz atzīstat?" Zavjalovs bezcerīgi noprasīja.

"Tikai daļēji. Ģenerālkomisārs man uzdeva kontrolēt bēgļu dzīves apstākļus. Mana vaina, ka nelūdzu lielākas pilnvaras. Necentos novērst trūkumus."

"Jūsu dēļ mira simtiem cilvēku?"

"Nē!" apsūdzētais atcirta.

"Kam tad jāatbild?"

"Nometņu pārvaldei. Viņiem jāatbild. Man šī iestāde nepakļāvās."

"Bet kā ar lldzvainibu?" Zavjalovs viltigi prasīja.

"Par līdzvainibu es jau teicu. Otrreiz neatkārtošu. Ja to var uzskatīt par vainu, tad jā."395 "Apsūdzētais," prokurors turpināja, "jūs pats liecinājāt, ka daudzus vajadzēja represēt. Sodīt par noteikumu neievērošanu. Nu… kaut vai tā maizes došana gūstekņiem! Sakiet, par ko arestējāt Sokolovu ģimeni?" "Šādu gadījumu neatceros. Pirmoreiz to dzirdēju iepriekšējās izmeklēšanas laikā," Bekings cieti noteica.396 Uz mirkli pārtraucis jautājumus, Zavjalovs sāka citēt liecinieces Plovičas teikto.

Liecību savākts daudz. To skaitā Pečoru iedzīvotājas Trunto Kar- llnes stāstītais: "Tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešā gada decembrī es kādam gūsteknim pasniedzu maizes gabalu. Turpat uz ielas. Par žēlsirdību samaksāju. Apgabala komisārs — viņa uzvārdu vairs neatceros — uzlika man naudas sodu: simt vācu markas."'"7 Redz, Rekings uzlicis naudas sodu! Bet kurš arestēja un rīkstēm "aplaimoja" Antoņinu Roslavu?

Slokas celulozes rūpnīcas strādnieci. Arī viņa pasniegusi maizi. Tikai ne krievu, bet vācu karavīram!

Kurš sodījis bargāk? Bekings vai kāds cits?

Ticis galā ar gūstekņiem un maizes došanu, Zavjalovs turpināja pratināšanu: "Pastātiet, kā jūs izlaupījāt Pečoru klostera dārgumus."

"Cik atceros, četrdesmit ceturtā gada aprīļa sākumā pie manis ieradās kāds Rozenberga štāba pārstāvis. Atveda šīs iestādes vēstuli. Teksts lakonisks: pēc metropolīta Sergija lūguma klostera dārgumi jāpārved uz Rīgu. Arī pamatojums vienkāršs. Vērtības jāglābj no krievu gaisa un artilērijas uzbrukumiem. )au pirms nākšanas pie manis sūtnis apciemoja Pečoru klostera pārzini Pāvelu. Vēlāk Pāvels man prasīja padomu — ko darīt? Dot dārgumus vai nedot?"

"Un ko jUs viņam ieteicāt?" prokurors bija ieintriģēts.

"Teicu, lai nedod! Vispirms lai atved metropolīta Sergija vēstuli, tad lemsim. Sazvanījos ar ģenerālkomisariātu Tallinā. Ari tur piekrita manam viedoklim."

"Par kādiem dārgumiem bija runa? Vai par briljantiem, zeltu, sud​rabu un citām vērtslietām?"

"Jā," Bekings piekrita. "Priekšmetu vērtība pārsniedza vairākus miljonus marku."

"Un kur tad visu šo bagātību aizveda? Vai uz Rīgu?"

"Tikko saņēmām Sergija vēstuli, tā visu pārsūtījām uz Rīgu."

"Lai pasargātu no bumbošanas?" Zavjalovs indīgi iestarpināja.

"Tieši tā."

"Jūs taču zināt, ka vēlāk visu nosūtija uz Vāciju."

"Par to nevaru spriest," apsūdzētais lietišķi rezumēja. "Jebkurā gadījumā Pečorus bombardēja, Rīgu ne."

"Jūs droši vien nenoliegsiet, ka sekmējāt dārgumu izvešanu."

"Zināmā mērā. Man to lūdza."

"Tātad jūs atzistat sevi par vainīgu izlaupīšanā?"

"Nē," Bekings kategoriski paziņoja. "Ja jau izsniedzu šis vērtības pareizticīgo baznīcas galvam metropolītam Sergijam, tad neko neesmu laupījis. Tādas lietas varēja notikt tikai Rīgā."

"Jūs taču dzirdējāt, ko teica Jckelns?" Zavjalovs neatlaidās. "Metropolītu nogalināja SD. Sākotnēji izmānīja vēstuli, izkrāpa dārgu​mus un pēc tam noslepkavoja."

"Es neko neesmu laupījis. Klostera dārgumus saņēma metropolīts. Viņš ar savu parakstu to apliecināja."

"Bet vēlāk… vēlāk taču aizveda uz Vāciju!"

"Par to, kas bija vēlāk, atbildēt nevaru."

"Nu, bet šodien," prokurors zaudēja pacietību, "vai šodien nejūtat atbildību? Kas tā par saglabāšanu? Laupīšana!"

"Laupīšana… laupīšana…" apsūdzētais pie sevis murmināja. "Taču es taja neesmu piedalījies.

Klostera pārvaldnieks pats lūdza palīdzēt."

"Labi," Zavjalovs neapmierināts noburkšķēja.

"Pie šā jautājuma mēs vēl atgriezīsimies, kad pratināsim lieciniekus. Tagad pāriesim pie cita jautājuma. Jūs vadījāt nacistu partiju Pečoru apgabalā?"

"Jā, biju impēriskās varas iemiesotājs partijā."

"Impēriskās varas iemiesotājs…" Zavjalovs pie sevis noteica. "Kas tā par iemiesošanu? Kāda īpaša pilnvara, vai?"

"Nē, tādas pilnvaras bija visiem apgabalu komisāriem."

"Jūs… ko… atbalstījāt Hitlera murgainās idejas? Atbalstījāt terito​riju sagrābšanu, pārdali?"

"Ne…"'W8 Bekings it kā ķircinot atmeta. Viņš Zavjalovu nokaitinājis. Ar šo figurantu prokuroram neveicās. Ne īstas apsūdzības, ne pierādījumu. Ari pati tiesājamā izvēle neveiksmīga. Pulkvedis pārstāv civilo varu. Piešuj nu tādam kara noziegumus un zvērības! Pat laupīšana nesanāk! Pečoru dārgumus izveda pēc paša metropolīta rīkojuma. Klosteri tik tiešām bombardēja." Kāda tur laupīšana? Kāds tam visam sakars ar Bekingu? Nekāds! Vai apsūdzētais varēja atbildēt par Rīgu? Ari ne!

Sk. Патриарх Алексий П. Православие в Эстонии, Изд. Церковно-научиый центр, 1999, с.

417.

Pat atsauce uz Jekelna liecību neveikla. Prokurora teiktajā trūka loģikas. Sodīt Sergiju varēja tikai krievi. Vāciešiem tāda iemesla nebija.

Pēc Bekinga nopratināšanas tiesa izsludināja pārtaukumu. Process tuvojās beigām. Atlikuši vēl trīs liecinieki. Tad vēl apsūdzēto lūgumi, tiesu debates un pēdējais vārds.

Pirmo pēc starpbrīža izsauca Eduardu Treijāru — vienigo igauni, kurš liecinās tribunālā. Pie mikrofona pienāca vidēja auguma cilvēks ap gadiem piecdesmit. Ģērbies tumšā uzvalkā, kaklasaite izceļas uz zili pelēkā krekla. Krūšu kabatā pildspalva — liecinieka amata rīks: vācu laikā viņš strādājis par rakstvedi, turpat Pečoros pie miertiesneša.

"Kādā valodā liecināsiet?" Pankratjevs ievaicājās.

"Varu krieviski, igauniski."

"Nu tad labāk krievu valodā. Izstāstiet par vācu zvērībām. Kā vācieši izturējās pret igauņu tautu?"

"Tāpat kā pret krievu — slikti, tikpat slikti," Treijārs pašapzinīgi iesāka.

"Jūs dzīvojāt Pečoros…" Pankratjevs it ka rezumēja. "Vai atkāp​joties vācieši pilsētu iznīcināja?"

"Nepaspēja. Sarkanā Armija izjauca. Uzbrukums bija tik spējš…"

"Skaidrs…" priekšsēdis nokrekšķināja. "Varbūt par vācu zvērībām? Varat nosaukt kādus konkrētus faktus?"

"Jā!" liecinieks zibenīgi piekrita. "Okupanti arestēja Sokolovu ģimeni. It kā pie viņiem atrada radioraidītāju. Šo cilvēku tālāko likteni nezinu."

"Vai prokuroram ir jautājumi?" priekšsēdis lietišķi prasīja.

"Jā. Cik lieli bija vācu uzliktie naudas sodi?"

"Precīzi pateikt nevaru," Treijārs saminstinājās, "liekas, ap tūkstoš marku."

"Viens tūkstotis marku?" Zavjalovs izbrīnīts pārjautāja.

"Jā, tūkstotis," liecinieks atkārtoja. "It kā piemēroja arī cietumsodus un īpašumu konfiskācijas.

Tūkstoš deviņi simti četrdesmit otrā gada vasarā ar izpletni nometa manu radinieku. Sarkanās Armijas uzdevumā. Vācieši to nogalināja. Apraka turpat zem krūma. Tikai četrdesmit piektā gada vasarā viņu pārapbedījām."

Pēdējā replika lieka — Treijārs pārcenties, izmuldējies par radinieku, atklājis noslēpumu. Kāda velna pēc…?! Nepiedodami! Vai tā rīkojas savējie…? Vai viņam kāds prasīja? Tā atklāties…?! Taču izlietu ūdeni nesasmelsi. Tagad katrs sapratīs, kas viņš par liecinieku… Uzmetis Trei- jāram īgnu skatu, Zavjalovs klusi noteica: "Vairāk jautājumu nav."

"Varbūt Bekingam ir jautājumi?" Pankratjevs pārtrauca klusumu.

"Jā, vairāki!" apsūdzētais noskaldīja. "Sakiet, lieciniek, jūs te runājāt par sagādes normām, teicāt, ka apgabala komisārs tās apstiprinājis. No kurienes tādas ziņas?"

Liecinieks samulsa. Pavēries Bekingā, Treijārs murmināja: "Es nezinu, kurš apstiprināja. Taču par izpildi rūpējāties, likāt sodus, saucāt pie atbildības."

Kad atbildi pārtulkoja, sekoja nākamais jautajums: "Kā liecinieks var apgalvot, ka komandantūra pakļāvās apgabala komisāram?"

"Arī to nevaru," liecinieks bezpalīdzīgi atzina.

"Es vēlētos paskaidrot…" Bckings iejaucās. "Šobrīd tas nav svarīgi," Pankratjevs iebilda. "Kādi jums vēl ir jau​tājumi?"

"Gribētu precizēt par Sokolovu ģimeni. Liecinieks stāstīja, ka viņi arestēti un vēlāk nošauti. Vai viņš to var apstiprināt?"

"Nē," Treijārs nopūtās. "Par nošaušanu neteicu."

"Bet pavēle? Kā liecinieks zina, kurš parakstījis pavēli?"

"Dokumentu redzējis neesmu. Vienīgi tauta runāja. Stāstīja, ka viss noticis ar Bekinga ziņu."399 Sekoja vēl vairāki jautājumi. Atbildes nenoteiktas: neatceros, nezinu, nevaru apgalvot. Liecinieks

jauca uzvārdus, notikumus, laikus, jauca visu, ko vien var sajaukt. Treijāra stāstītais nepārliecināja. Jau iepriekšējā izmeklēšanā viņa liecības dīvainas. Tikai tukšas frāzes un vispārinājumi. Pirmajā pratināšanā neviena konkrēta fakta. Tikai vēlāk, kāda samācīts, liecinieks sāka piesaukt uzvārdus, atcerēties notikumus.400 Visa Treijāra liecība — viena vienīga izgāšanās. Labāk nebūtu sau​kuši un pratinājuši.

Nākamais liecinieks — daudz nopietnāks. Tiesas priekšā kāds Viļņas ebrejs Anoliks. Viņš par Klogas nometni. Liecība emocionāli spēcīga un pārliecinoša. Cilvēks stāsta, ko piedzīvojis un pārcietis.

Ari liecības nobeigums fascinējošs. Bijušais cietumnieks nolād vāciešus: "Visu nogalināto un nomocīto vārdā, arī tā gūstekņa vārdā, kurš sniedzās pēc maizes, es šeit stāvu jūsu priekšā un stāstu par vācu zvērībām. Asinis jāizpērk ar asinīm. Vācieši savus bojāgājušos atrieba ar mūsu dzīvībām. Nu pienākusi viņu kārta! Par mūsu ciešanām jāatbild! Nu jāmaksā ar savām asinīm!"

Vārdi skarbi, arī atbildība smaga. Tikai kāds tam sakars ar Bekingu? Šķiet — nekāds…

Kad liecinieks bija beidzis, jautājuma neviena. Pat apsūdzētais piecēlās un, paraustījis plecus, noteica: "Tā kā cietumi un nometnes man nepakļāvās, jautājumu nav."401 Un ko gan viņš jautātu? Pat prokurors cieš klusu. Ne argumentu, ne jautājumu. Nekā tāda, kas apstrīdētu vai noliegtu Bekinga teikto. Šķiet, Anoliks pratināts skata pēc — tā, lai radītu fonu.

Bija pienākusi pēdējā liecinieka kārta. Zālē ienāca jauns, ļoti kalsns cilvēks. Mugurā melna sutana.

Tumši brūna, kupla bārda, arī mati kupli, to cirtas sedz ausis un plecus. Uzmanību piesaista platā piere un skatiens — tāds dziļš un caururbjošs. Tad vēl iespaidīgie uzaču loki.

Tiesas priekšā nostājies mūks Serafims Rozenbergs. [56] Pečoras klostera mantzinis. Nācis no bagātas ģimenes. Tēvam savulaik piederēja daļa no liela linu pārstrādes uzņēmuma. īpašumā arī zemes un mājas. Ģimene jaukta. Tās galva — Jānis Rozenbergs — latvietis, māte krieviete. Dēls Arkādijs beidzis Tartu krievu ģimnāziju. Dienējis igauņu armijā. 23 gadu vecumā iestājies klosterī. Par savu izvēli Serafims lakonisks: "Biju mazattīstīts un kautrīgs. Izpriecas un baudas mani nesaistīja. No ikdienas un garlaicības patvēros reliģijā. Tā deva spēku. Lasīju garīgas grāmatas, iepazinu vientuļnieka dzīvi."

[1] S. Rozenbergs 11909—1994I. Par to mazattīstību — nedaudz pārspīlēts: Rozenbergs brīvi pārvaldīja latviešu, igauņu, krievu, vācu un angļu valodu.

Ari par motīviem samelots. Cilvēki runāja, ka Rozenbergu uz klosteri atvedusi nelaimīga mīlestība.

Vecāki lieguši dēlam viņa iecerēto. Kautrīgai? un romantiskais jauneklis ņēmis to ļaunā, no bēdām iestājies klosterī.

Pasaule zaudējusi gudru, talantīgu cilvēku, taču ieguvusi dievbijīgu un uzticīgu mūku.

Fanātiķis, kas klostera kārtību ievēro līdz vissīkākajām niansēm. Nekādas savtības, arī godkāre iegrožota. Tikai lūgšanas, gavēņi un svēto grāmatu pārrakstīšana. Ļaudis viņu godāja par svēto. Jauneklis noslēgts un disciplinēts. Serafima dzīves kredo — vienmēr jāklausa priekšniecība.402 "Lieciniek," priekšsēdis uzmeta Rozenbergam paviršu skatienu, "pastāstiet, kas jums zināms par klostera dārgumu izlaupīšanu!"

"Kad fronte tuvojās Pečoriem," liecinieks sāka, "klostera pārzinis aicināja brāļus uz sapulci.

Piedalījās arī kāds vācu virsnieks Bergs. Viņš mums skaidroja, kāpēc dārgumi jāpārved uz Rīgu.

Galvenais — jāglābj vērtibas no gaisa uzlidojumiem un artilērijas apšaudes. Brāļi lūdza to nedarīt. Taču gadījumā, ja klosteris būtu jāatstāj, evakuēt relikvijas līdz ar visiem iemītniekiem. Nedaudz pārsprieduši, izklīdām. Cerējām, ka tik tālu nenonāks.

Pēc vienas vai divām dienām ieradās vācu karavīri, ielādēja mantas un aizveda. Teicās, ka uz Rīgu.

Līdzi aizbrauca divi vai trīs no mūsē​jiem. Atpakaļ viņi tā arī nav atgriezušies."

"Kādas vērtības aizveda?"

"Pārsvarā liturģijas priekšmetus. Lietas, kurām ļoti liela vērtība: ikonas, mitras, vēsturiskas

relikvijas. Dažas pat no Ivana Bargā laikiem."

"Priekšmetus apsargāja vācu kareivji un virsnieki?" I'ankratjevs prasīja.

"Cik redzēju, apsargāja vācieši."

"Vai viņi jums teica, ka saņēmuši metropolīta vēstuli?"

"To es nezinu," Rozenbergs paraustīja plecus.

"Uz kurieni dārgumus pārveda vēlāk?"

"Tikai tagad uzzināju, ka aizveda uz Rīgu, bet vēlāk uz Vāciju."

"Vai par apgabala komisāru Bekingu esat dzirdējis? Pazināt viņu?" Zavjalovs iesaistījās pratināšanā.

"Jā," liecinieks nedroši attrauca.

"Sakiet," prokurors turpināja, "vai krātuvi aizveda ar Bekinga ziņu un palīdzību?"

"Nu…" liecinieks saminstinājās, "apskati varēja veikt tikai ar komisāra atļauju."

"Tātad — ar Bekinga ziņu?" Zavjalovs rezumēja.

"Acīmredzot," liecinieks piekrītoši pamāja, "bez viņa teikšanas to izdarīt nevarēja."

Tā kā aizstāvjiem jautājumu nebija, priekšsēdis griezās pie Bekinga: "Vai jums, apsūdzētais, ir jautājumi?"

"Tieši tā!" pulkvedis noskaldīja. "Sakiet, kā jūs zināt," Bekings pagriezās pret liecinieku, "ka bez manas atļaujas vērtības nevarēja pār​vest uz Rīgu?"

"Es neko neapgalvoju," Rozenbergs samulsa, "teicu, ka, pēc manām domām, to nevarēja izdarīt bez komisāra ziņas."

"Pie kā atradās glabātuves atslēgas?"

"Atslēgas?" liecinieks pārjautāja. "Atslēgas bija pie klostera pārziņa."

"Kurš tad varēja ar tām rīkoties?" apsūdzētais neatlaidās. Jautājums precīzs. Klostera mantzinis bija pats Rozenbergs!

"Varēja rīkoties pārzinis," liecinieks piesarcis murmināja. "Viņš varēja lemt, tikai saņemot apgabala komisāra rakstisku atļauju."

"Sakiet," Bekings turpināja, "vai es devu pavēli par klostera dārgumu pārvešanu?" Šajā brīdī zālē iestājās nospiedošs klusums. Pagāja minūte, otra, taču atbilde nesekoja. Liecinieks stāvēja kā sālsstabs un klusēja. Situāciju glāba Pankratjevs. Pagriezies pret tulku, viņš nokomandēja: "Pasakiet apsūdzētajam, ka liecinieks to nezina!"

Kad priekšsēža teikto pārtulkoja, uzmetis ašu skatienu lieciniekam, Bekings klusi noteica: "Paldies."41" Nopratināts pēdējais apsūdzības liecinieks. Serafims Rozenbergs lēniem soļiem atstāja zāli. Viņa loma klostera mantas izvešanā divdomīga. 1944. gada 14. martā visus Pečoru dārgumus iepakoja trīs kastēs. Pirmajā 421, otrajā 56, bet trešajā 47 priekšmeti. Pavisam kopā 524 relikvijas. Lietas vērtīgas un vēsturiski nozīmīgas. Sudraba trauki — krūzes, šķīvji un biķeri. Tad krusti un ikonostasi. Daudz zelta un dārgakmeņu. Visi priekšmeti sīki aprakstīti: materiāls, no kā gatavots, svars, diametrs, augstums un citi parametri. Ari inventāra numurs no​rādīts.

Visi priekšmeti iesaiņoti — aizvešanai. Par vērtību iepakošanu sastādīts akts. Dokumentu parakstījuši: klostera pārzinis Pāvels Gorškovs, mūks Serafims Rozenbergs, diakoni Nikolajevs, Ņečajevs un kāds māceklis Semjonovs.

Neviens cits dokumentu nav vizējis. Nav ne Bekinga, ne cita vācieša paraksta. Vērtību evakuaciju gatavojuši paši klostera brāļi. Viņi mantas uzskaitījuši un iepakojuši.404 1944. gada 17. aprīlī no Rīgas saņemts apliecinājums par vērtību saņemšanu. Mantu glabāšana uzticēta eksarha Sergija kancelejai. Turpat zem dokumenta ar roku pierakstīts: "Visi dārgumi ir un paliek Pečoru klostera īpašums." Labvēlīgos apstākļos visu nogādās atpakaļ. Draudu gadījumā sūtīs tālāk no frontes."405 Kad Pečoros ienāca Sarkanā Armija, klostera pārzini arestēja. Aizturēja vēl četrus mūkus. Visus par

sadarbību ar hitleriešiem. Pašu igu- menu notiesāja uz 15 gadiem. Pāvels Gorškovs mira apcietinājumā.406 Arī Serafimu Rozenbergu pratināja un tramdīja. Taču mūkam palai​mējās — vai nu viņš kādu nodeva, vai citādi pakalpoja. Dievs vien zina! Varbūt piekrita apsūdzēt Bekingu, liecināt, ka pulkvedis izlaupījis Pečoru dārgumus? Izmeklēšanā gan Serafims apgalvoja, ka klostera mantu pavēlējis aizvest Pāvels Gorškovs.407 Kad vēlāk viņam to jautāja, mūks teicās, ka aizmirsis.408 Vienmēr klausījis priekšniecību…

Uzklausījusi Rozenbergu, tiesa izsludināja nelielu starpbrīdi. Pēc pārtraukuma — apsūdzēto lūgumi.

Sēdi iesāka ar kādu tiesas priekšsēža paziņojumu: "Mums te Verters iesniedza pieteikumu par divu gūstekņu izsaukšanu. Apsūdzētais lūdz nopratināt Zonnenfeldu un Janiki. Kāds viedoklis prokuroram?"

[1] 1973. gada Vācija atdeva Pečoru klosterim savulaik aizvestos dārgumus (sk. Ilorioe BpeMU. 1973, N" 261.

"Lūgums jānoraida," Zavjalovs samulsa. "Apsūdzība nevar no​drošināt minēto liecinieku ierašanos."

"Ko domā aizstāvji?" Pankratjevs lietišķi prasīja. "Tiesas izmeklēšanu var nobeigt arī bez minētajiem lieciniekiem," advokāts Markevičs bezkaislīgi noteica.

"Apsūdzētais Verter," priekšsēdis it kā atvainojas, "vai jūs pastāvat uz Zonnenfelda un Janikes nopratināšanu? Mēs šos cilvēkus nevaram tik ātri nogādāt tiesā."

Noklausījies Pankratjeva teikto, Verters piekrita. Ģenerālis savu lūgumu atsauca.409 Vai tiešām tribunāls nespēja izpildīt Vertera lūgumu — atgādāt tik vien kā pāris liecinieku? Izsaukt cilvēkus, kuru stāstītais radījis šaubas? Varbūt pie vainas zvans no Maskavas? Tā dēļ pat sēdi vajadzēja pārtraukt. Ziņa svarīga: abu liecinieku vairs nav. Pakārti. Gan Zonnenfelds, gan fanike sodīti ar nāvessodu. Nav vairs ko saukt un pratināt. Bet tiesas priekšsēdis te stāsta, ka nevarēs tik ātri izsaukt!

Jāsmejas… Pat notiesāt nevar ar godu… Trūkst drosmes pateikt, ka abi jau miruši.

Eduarda Zonnenfelda liktenis traģisks. Cilvēks nācis no kārtīgas ģimenes, ieguvis teicāmu izglītību — kuģu būves inženieris, darba lietās izbraukājis visu pasauli, pabijis Amerikā, Indijā, Austrālijā un Āfrikā, pārstāvējis kādu Hamburgas un Dienvidamerikas kuģu kompāniju. 1940. gadā iesaukts armijā. Kā leitnants dienējis vācu Otrajā flotilē Vilhelmshāfenā. 1941. gadā nav izpildījis kādu pavēli. Kara tiesa Zon- nenfeldu degradējusi par zaldātu, plus vēl četri gadi cietumā, vēlāk soda nometne Somijā. 1943. gadā "apžēlots", nosūtīts uz fronti. Dienests soda bataljonā. Vienības sastāvā kāda īpaša triecienrota.

Darbs netīrs un pazemojošs: jākar, jāšauj un jādedzina. Nevis godīga cīņa kaujas laukā, bet eksekūcijas.

Karš inženiera dzīvi sabojājis. Cilvēku pārvērtis slepkavā… Arī "alga" attiecīga. 1946. gada 4. janvārī Ļeņingradas apgabala kara tribunāls piesprieda Zonnenfeldam nāvessodu.410 Līdzīgs liktenis Gerhardam Janikem. Arī viņš piedalījies eksekūci- jās un zvērībās. Kara tribunāla spriedums bargs. 1946. gada 5. janvārī gūstekni pakāra.4" Citiem apsūdzētajiem lūgumu nebija. Vienīgi Verters, nesagaidot uzaicinājumu, piecēlās un enerģiski žestikulēja. "Vēlos paskaidrot," apsūdzētais bija satraukts, "ka nesaprotu liecinieka Bikova teikto. Pat nevaru izskaidrot. Lai es iezemiešiem liktu sevi sveicināt?! Principiāli iebilstu tādām pavēlēm, kas vietējiem liktu atdot godu vācu virs​niekiem."

"Tiesa ņems vērā jūsu paskaidrojumus," Pankratjevs tēvišķi mierināja. Ir nu gan jokupēteris! Vai tiešām viņš domāja, ka Bikovs tā vienkārši atnācis… Atnācis uz tiesu, stāsta baltu patiesību, apsūdz Verteru?! Viņam lika! Vēl priekšā pateica, kas un kā jārunā!

Ari Bekings, kolēģa iedvesmots, mēģināja kaut ko teikt: "Varbūt tiesa uzklausīs. Vēlos paskaidrot. Nu… par to policiju. Bija vai nebija manā pakļautībā. Arī citus jautājumus varu papildināt."

"Tiesa jau uzklausīja jūsu paskaidrojumus," priekšsēdis neiecietīgi izmeta. "Mēs dzirdējām liecinieku stāstīto. Visu pārējo lemsim apspriežu istabā."412 Noraidījis Bekinga lūgumu, Pankratjevs paziņoja, ka tiesas sēde slēgta. Pārtraukums līdz rītdienai.

Abi lūdzēji nedaudz apjukuši. Verters ar Bekingu vēl cerēja, ka tiesa būs taisnīga, uzklausīs viņu iebildumus un argumentus.

Tiesas izmeklēšana beigusies. Laiks izvērtēt dzirdēto un redzēto. Procesa astotā diena sākās ar prokurora apsūdzības runu.

Piecēlies no vietas un atvēris plānu mapīti, Zavjalovs sāka lasīt: "Pilsoņi tiesneši! Vairākas dienas Kara tribunāla skati pievērsti drausmīgu noziegumu ainām, ko vācu iebrucēji nodarījuši padomju Baltijas tautām. Šie briesmīgie noziegumi bija fašistu dziļi pārdomātas, noziedzīgu pasākumu sistēmas sastāvdaļa.

To nolūks dibināt vācu fašisma kundzību visā pasaulē. Visas brīvību mīlošas tautas pārvērst vācu imperiālisma vergos. Tiekdamies uz šo mērķi, viņi kara postā iegrūda visu pasauli."

Prokurora balss monotona un griezīga. Neatrāvis acis no teksta, viņš turpināja lasīt. Pieminēja gan Hitleru, gan Rozenbergu un Lozi. Ticis galā ar pasauli un cilvēci, prokurors pievērsās Baltijai: "Vispirms vācu okupanti likvidēja Lietuvas, Latvijas un Igaunijas valstu patstāvību. Šo republiku teritorijas pasludināja par vācu provinces Ostland daļu. Baltijas zemes padarija par vācu kolonijām.

Nodibināja īstu koloniālisma režīmu. Vācu valodu pasludināja par vienīgo oficiālo. Centās iznīcināt visu, kas atgādināja latvju tautas nacionālās tradīcijas."

Uzskaitījis postījumus un nosaucis dažu iznīcināto kultūras darbinieku vārdus, prokurors pārgāja pie vēstures. Pie XIII gadsimta. Te nu varēja dzirdēt visus iespējamos epitetus un salīdzinājumus. Likās, Zavjalovs pārpārēm izgāž savu naidu un žulti pret tik nīstajiem vāciešiem. Šo runas daļu gatavojis kāds vietējais vēstures pārzinātājs.

Iedzēris malku ūdens, prokurors turpināja: "Baltijas tautām ar vācu iebrucējiem kartojami veci rēķini. Trīspadsmitajā gadsimtā vācu suņu bruņinieki — īsti avantūristi, laupītāji, slepkavas un salašņas — iebruka Latvijā un Igaunijā, mēģināja nokļūt tālāk, taču pie Peipusa ezera ceļu tiem aizšķērsoja lielā krievu tauta. Apmetušies uz dzīvi Baltijā, suņu bruņinieki kļuva muižnieki, zem​niekus padarot par dzimt vergiem."

No XIII gadsimta prokurors pārlēca uz piekto gadu. Tam sekoja fon der Colcs, landesvērs un bermontieši. Zavjalovs pat citēja kādu latviešu tautasdziesmas rindu: "Lai piedošu, kam piedošu, vācietim nepiedošu."

Runas vēsturisko daļu apsūdzētājs beidza ar Garlība Merķeļa vārdiem: "Agri vai vēlu pienāks manas tēvzemes verdzinātāju lielā tiesas diena. Lai viņa tiesā. Un viņa tiesās. Drebiet, asinssūcēji!"

Ja runas pirmā puse vēl likās baudāma un interesanta, tad tālākais sāka nogurdināt. Iebāzis degunu papīrā, Zavjalovs sāka uzskaitīt visus apsūdzēto noziegumus. Runas lielākā daļa veltīta Jekelnam: biogrāfija, amati, dienesta gaitas, noziegumi. Prokurors piesauca uzvārdus un datumus, citēja pat atsevišķu liecinieku teikto, taču visu ļoti monotonā un rimtā balsī: nekādu modulāciju, nekādu pacēlumu vai kritumu, viens vienīgs uzvārdu, faktu un notikumu ņirbeklis. Bez pauzēm, punktiem un komatiem.

Jekelnam sekoja Rufs, tad Montetons, Verters, Kipers un visi pārējie. Metode tā pati: amats, pienākumi, noziegumi. Nekādu emociju. Tikai faktu uzskaitījums.

Zālē sēdošie garlaikoti, sačukstas, blenž skatuvē… griestos, pamet acis uz apsūdzēto solu. Prokurora runa sāk līdzināties radiotranslāci- jai — tik ierastai un tukšai. Nebūtu grēks pat iesnausties.

"Kādu sodu pelnījuši šie nožēlojamie cilvēces atkritumi?" prokurors pēkšņi iesaucās. Šķiet, tā bija vienīgā reize, kad Zavjalovs atrāva skatienu no papīra. To dzirdot, acis pašas atdarījās. Kāds tur vairs snaudiens?! Šo vārdu dēļ cilvēki cietušies, gaidījuši. Avīzes gan rakstīja: nelieši pelnījuši nāvessodu. Un tomēr — nekad jau nevar zināt! Varbūt prokurors kādu pažēlos? Paprasīs tikai gadus? Taču Zavjalovs bargs. Nekādu pārsteigumu: "Visu nomocīto, nogalināto un saplosīto vārdā cilvēces taisnības un progresa vārdā, es apsūdzu Jekelnu, Rufu…"

Tālāk varēja neklausīties. Galvenais — pēdējie vārdi. Tie izskanēja pietiekami skaidri: "Visiem viņiem prasu nāvessodu pakarot!"413

Kad prokurors savu runu beidza, sekoja tulkojums. Visu Zavjalova teikto lasīja vācu melē.414 Vēl viens pārbaudījums pacietībai. Vienīgi uz apsūdzēto sola — tur kāri tver katru vārdu.

Tulka balss garlaicīga. To klausoties, sagaidīja pusdienas laiku. Vakara sēdē vārdu dos aizstāvjiem.

Ar šo paziņojumu tiesa izsludināja pārtraukumu.

Pēc pārtraukuma pirmais uzstājās Nikolajs Milovidovs — Jekclna aizstāvis.

"Biedri tiesneši!" advokāts iesāka. "Jau vairāk nekā nedēļu tribunāls skata lietu par vācu fašistu velnišķigajām zvērībām. Visas šīs ļaundarības iedvesmojusi vācu militārisma politika. Politika, kura centās pārvērst mūsu zemi vienā milzīgā latifundijā. Vergu nometnē, kurā slāvu kalpi strādātu vācu kungu labā.

Mana aizstāvamā noziegumi ir vissmagākie. Viņš tuvu stāvējis Hitleram un pārējiem nacistu barvežiem. Akli pildījis viņu pavēles un norādījumus. Bijis uzticams savu kungu politikas īstenotājs."

Tālāk sekoja visu apsūdzības epizožu uzskaitījums. Aizstāvis neko neapstrīdēja, tikai uzskaitīja.

Lūdza ņemt vērā, ka Jekelns pildījis pavēles, bijis karavīrs. Un, kā jau karā pieņemts, klausījis savai priekšniecībai. Šo apstākli advokāts lūdz ievērot. Par sodu — ne vārda. Parasti jau lūdz vismaz mīkstināt… Taču šoreiz nekā! Pat to Jekelns nav pelnījis?!

Agrāk kolēģi Milovidova runas slavēja. Cik tās spilgtas, precīzas un vienkāršas! Bauda klausīties!

Viss skaidrs un saprotams. Taču šoreiz nekā — nav ne krāsas, ne smaržas, vien gaisa tricināšana.

Formāla un nožēlojama.

Tūlīt aiz Milovidova runāja Boriss Dolgopolovs. Viņš aizstāv Rufu. Pieredzējis advokāts, kriminālists, ari izglītība lieliska, taču runa pabāla. Kaut kas līdzīgs jau kolēģa teiktajam. Ne grama vairāk, ne mazāk. Aizstāvēšanas vietā sanāk vien apstāvēšana.

Dolgopolovu pie mikrofona nomainīja Sergejs Saņņikovs. Aizstāvju grupas vecākais. Viņam uzticēta Montetona aizstāvība. Runas tonis mierīgs un nosvērts, politiskā takta pārpārēm. Ja nezinātu, ka runā aizstāvis, varētu domāt, ka vēl viens apsūdzētājs.

Tālāk vārdu dod Viktoram Markevičam. Viņš runā pa diviem — aizstāv Verteru un Kiperu. Pedants, divdesmit darba gadu laikā tikai viena piezīme — tā pati par sīku disciplinārpārkāpumu. Patiess internacionālists, kādreizējais poļu sociālists, nesen piedalījies Varšavas procesā, "aizstāvējis" poļu teroristus.

Cilvēks uzticams, bažu nekādu: ne pārcentīsies, ne sarunās ko lieku. Runa normas robežās. Uzdevums izpildīts.

Pēdējais no aizstāvjiem Pjotrs Divnogorskis. Viņa aprūpē Pavels ar Bekingu. Ne viņam mācīt, ka jāuzvedas politiskās lietās! Pieredze vēl no trīsdesmitajiem gadiem.415 Arī viņš nelūdz sodu mīkstināt, vien ņemt verā apstākļus: nav jau tā, ka tīši kadu slepkavojuši, apsūdzētie vien pildījuši pavēles un karojuši. Nav viņu vaina, ka cīņu tie zaudējuši.

Pēdējā vārdu kauja sākās tūlīt pēc aizstāvju runām. Tiesa uzklausīja pašus apsūdzētos. Pirmo pie mikrofona izsauca Fridrihu Jekelnu.

"Jums tiek dots pēdējais vārds," Pankratjevs bezkaislīgi sāka. "Ko jūs varat teikt, apsūdzētais?"

"Iepriekšējās izmeklēšanas laikā un tiesā," Jekelns runāja noteiktā un stingrā balsi, "sāku apzināties savu vainu. Man jānes atbildība par akcijām, ko veicu. Tāpat jāatbild par pavēlēm, kuras izdevu.

Dzirdot prokurora runu un soda mēru, kuru viņš pieprasīja, sapratu… Sapratu, ka jāatbild arī par tiem rīkojumiem, kuri netika izpil​dīti. Netika īstenoti pilnā mērā.

Saskaņa ar PSRS Augstākās Padomes dekrētu jāatbild par visu, kas darījās Ostlandē. Jāatbild par SS, SD un gestapo. Tāda pieeja atbildību tikai vairo. Palielina daudzkārt. Pat grūti lūgt mīkstāku sodu.

Mans liktenis augstās tiesas rokās. Vienīgais, ko ceru — tiesa ņems vērā vainu mīkstinošus apstākļus.

Pašu spriedumu gaidīšu ar visdziļāko nožēlu. Pieņemšu ar cieņu."4'6 Apsūdzētā pēdējie vārdi skanēja kā tērauds, stingri un noteikti. Ģenerālis neko nelūdza, vienīgi teica, ka ar cieņu pieņems jebkuru sodu.

Arī zālē kapa klusums. Kaut kas šajā cilvēka fascinēja. Apsūdzētais netaisnojās, nelocījās, nesolīja

laboties, vien skarbi novērtēja atbildības nastu, kas gūlās ģenerāļa plecos. Viņš gatavs atbildēt par sevi un citiem, gatavs atbildēt par visu, kas darījies Ostlandē. Ari par to, kā nemaz nav bijis.

"Sēdieties!" pagriezies pret Jekelnu, priekšsēdis komandēja. "Vārds tiek dots Rufam. Apsūdzētais, nāciet pie mikrofona."

Rufs pavisam mierīgs, tikai tonis nedaudz cits.

"Iepriekšējās izmeklēšanas laikā," ģenerālis sāka, "un šeit, stāvot augstās tiesas priekšā, atzīstu savu vainu. Atzīstu tajos punktos, kuros saskatu atbildību. Apzinos, ka ar tiem rīkojumiem, kurus devu, esmu nodarījis tautai lielu ļaunumu, sagādājis ciešanas. Taču nekad neesmu rīkojies, zemisku motīvu vadīts.

Vēlos to uzsvērt! Kā karavīrs pildīju pavēles, klausiju savus priekšniekus.

Taču šodien nožēloju. Nožēloju, ka manas pavēles radījušas tik dziļas sekas. Tās pildītas neapdomīgi un skarbi. Vēlos, lai ciešanas, kuras nodarītas latviešu tautai, ātrāk beigtos. Ātrāk sadzītu ievainojumi, kurus latviešiem esmu nodarijis."

Dzirdot ģenerāļa vārdus, publika zālē sakustējās, klausītāju rindas pāršalca izbrīns. Tāda kā nožēla: Rufs atvainojies latviešiem?! Ne krieviem, bet tieši latviešiem?! Viņam rūp tikai latviešu tauta? Ir nu gan nekauņa!

Taču apsūdzētais nesatricināms. Nedaudz saminstinājies, viņš turpināja: "Vienmēr esmu gatavs strādāt un pierādīt. Pierādīt, ka neesmu vēlējies nodarīt sāpes latviešu tautai.

Lūdzu augsto tiesu dot iespēju. Vēlos izteikt lūgumu mīkstināt sodu, kuru pieprasīja prokurors."4'7 Rufs pēdējo vārdu beidza. Ģenerālis lūdza mīkstināt sodu, dot viņam iespēju. Viņš vēl cerēja, ka liktenis būs labvēlīgs.

Apsūdzētā runa iespaidīga, sevišķi par latviešiem. Lūgt piedošanu tautai, nožēlot. Vārdi vēsturiski…

Tie ceļ pašu teicēju!

"Skaidrs…" Pankratjevs noteica. "Nākamais — Montetons. Lūdzu."

Pienācis pie mikrofona, apsūdzētais pavērās tiesā, uzmeta acis zālei un tad drošā balsi iesāka: "Jau iepriekšējā izmeklēšanā atzinu, ka manas pavēles noveda pie nehumānas rīcības. Rīcības, kas visumā runāja pretī starptautiskajām tiesībām. Taču tādi bija augstākās priekšniecības rīkojumi un norādījumi. Norādījumi, kurus personīgi nosodīju. Nu kaut vai Ādolfa Hitlera pavēle… Tā paredzēja sodīt kareivjus un virsniekus par mīkstčaulību. Par to, ka nav bijuši pietiekami bargi. Pārāk maigi cīnījušies ar par​tizāniem. Arī par nepaklausību Hitlers lika sodīt. Līdz pat nāvessodam.

Es atzīstu savu vainu noziegumos, par kuriem liecināju jau iepriekšējās izmeklēšanas laikā.

Esmu godīgi un atklāti izstāstījis par savu darbību. Nožēloju tās lietas, kuras biju spiests veikt.

Pēc dabas esmu ļoti humāns virsnieks. Taču kā godīgs karavīrs biju spiests pildīt pavēles un rīkojumus."418 Runa īsa un skaidra. No tiesas apsūdzētais neko nelūdza. Vienīgi vainoja Hitleru. Taču vārdi par humānismu… Tic sabojāja visu. Izsauca vien smīnus un ņirgas.

Montetonam sekoja ģenerālis Verters.

"Savās pirmajās nopratināšanās par gūstekņu nometnēm," apsūdzētais atzina, "es sameloju.

Nepareizi norādīju to cilvēku skaitu, kurus pavēlēju nošaut. Visās pārējās stāstīju taisnību, neko neslēpu.

Tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešajā gadā uzsāku dienestu Krievijā. Manā sirdī nebija naida pret krieviem. Vērojot krievu ļaudis, nācu pie pārliecības, ka Hitlera domas par krieviem ir pilnīgi ačgārnas.

Man nebija nodoma darīt ko sliktu vai noziedzīgu. Taču Hitlera propaganda ietekmēja. It sevišķi jauniešus. Ari vecāki ļaudis, pašiem negribot, pakļāvās viņa ietekmei. Propagandas iespaidā vācieši kļuva augstprātīgi. Krievu cilvēki tiem likās nepilnvērtīgi.

Tagad pāris vārdus par sodu, kuru mums lūdza prokurors. Gribu, lai jūs ņemtu vērā… Nekad neesmu bijis augstos amatos. Vienīgi četrdesmit trešajā gadā mani ieskaitīja armijas virspavēlniecības rezervē.

Taču tur iekļāva visus vecākos virsniekus.

Ja runājam par manu darbību kara komandanta postenī, varu paskaidrot. Esmu devis pavēli par

piecdesmit cilvēku nošaušanu. Nevaru piekrist, ka Strugos notikušas masveida eksekūcijas. Tas neatbilst patiesībai. Taču ciņa pret partizāniem bija jāveic. Jācīnās, lai nodroši​nātu armijas aizmuguri.

Daži vārdi par lieciniekiem Zonnenfeldu un Janiki. Šie viri man nepakļāvās. Viņus komandēja ģenerālis fon Bots. Visas zvērības un sādžu dedzināšanas veica soda rota. Man ar to nebija nekāda sakara.

Ari postījumus drošības zonās izdarīja vēlāk. Jau pēc manas pārcelšanas. Par to jums stāstīja liecinieks Bikovs. Tāpat par Ļadiem un citām sādžām. Šis zvērības nevar attiecināt uz mani.

Līdzīgi ar Valmieru. Iedzīvotāju piespiedu evakuācijā neesmu piedalījies. To darīja apgabala komisārs. Ari koncentrācijas nometnes neatradās manā pakļautībā. Valmierā neko neesmu postījis.

Vienīgi devu pavēli par spridzināšanas darbu sagatavošanu.

Deviņpadsmit cilvēku nošaušana Slokā nav mans roku darbs. To veica policija. Komandantam šī iestāde nepakļāvās. Cik zinu, cilvēkus nošāva pēc impērijas komisāra Lozes pavēles. Dokumentu ar viņa parakstu redzēju izmeklēšanas materiālos.

Pāris vārdu gribu veltīt Hitleram. Apziņa par vadoņa politikas būtību neradās vienā dienā. Jau vēlāk, kad radās apskaidrība, bija jānožēlo. Taču — ko es varēju? Vajadzēja samierināties. Arī amatu zaudēt baidījos. Hitlera plānus sapratu jau trīsdesmit devītajā gadā. Tūlit pēc iebrukuma Čehoslovākijā. Tas Eiropai bija kā spļāviens sejā.

Uzbrukumu Krievijai uzskatīju par noziedzīgu. Boļševiku agresijai neticēju. Taču Hitlers! Jau pēc pirmajiem panākumiem viņu pārņēma lielummānija. Sāka uzskatīt sevi par Cēzaru, Aleksandru Lielo.

Domāja, ka iekaros visu pasauli. Pēc manām domām, Hitlers vērtējams kā visu laiku lielākais kara noziedznieks. Viņš iznīcināja ne tikai vācu tautu un valsti. Šis cilvēks nesa nebeidzamas ciešanas citām tautām.

Lielākā vācu tautas daļa atteikusies no nacionālsociālisma mācības. Ja tiesa dos iespēju, turpmāk cinīšos par demokrātiskām idejām. Ļaujiet man veltit savus spēkus Vācijas demokratizācijai. Vācijai jāsadraudzējas tik ar Krieviju. Esmu pārliecināts, ka lielā krievu tauta ļaus pastāvēt karā sadragātajai Vācijai.

Par saviem pārkāpumiem nožēloju. Atzīstu sevi par vainīgu iedzīvotāju dzīšanā ierakumu darbos.

Esmu līdzvainīgs arī kara tiesu spriedumu akceptēšanā. Pārāk maz kontrolēju šo iestādi. Paļāvos.

Tagad par to jāatbild. Kā komandierim jānes atbildība par savu padoto rīcību.

Lemjot manu likteni, atcerieties, ka es pildīju savus karavīra pienākumus. Lai cik noziedzīgas būtu pavēles, mums, karavīriem, tās jāpilda. Šo apstākli lūdzu ņemt vērā. Tas man viss."41' Kad Verters runu beidza, zālē valdīja dažādas izjūtas — no līdzjūtības līdz izsmieklam. Tā cīnīties par dzīvību?! Pat Hitleru gatavs nodot! Un vēl cīnīties par Vācijas demokratizāciju! Ari tā krievu slavināšana nedaudz šķebināja. Atradies draugs… Kad pakaļa deg, gatavs pašu velnu celt debe​sīs… Taču pēdējie vārdi par karavīra pienākumu, jā, to visi saprata. Faktiski Verters bija runājis advokāta vietā.

Pateicis to, ko noklusēja aizstāvis.

"Sēdieties!" Pankratjevs nokomandēja. "Apsūdzētais Kiper, pie mikrofona! Jums tiek dots pēdējais vārds."

Pretstatā citiem, Kipers galīgi sašļucis, no agrākā ģenerāļa ne vēsts, palikusi vien nelaimes čupiņa.

Izvilcis no kabatas papīra lapu, apsūdzē​tais sāka lasīt: "Atzīstu sevi par vainīgu tajos punktos, kurus minēju jau iepriekšējā izmeklēšanā un tiesā. Taču visu esmu darījis, sekojot pavēlēm. Lūdzu ņemt to vērā. No-visas sirds nožēloju. Esmu gatavs atbildēt. Atzīstu ari kļūdas. Kā karavīrs devu zvērestu. Zvērēju noziedzīgai un bezatbildīgai valdībai. Lūdzu atvieglot man sodu."420 Nolasījis tekstu, apsūdzētais smagi nopūtās. Ierāvis galvu plecos, viņš lēniem soļiem atgriezās savā vietā.

Nākamais runāja ģenerālis Pavels. Šķita, tiesa viņu maz ietekmējusi. Tā pati staltā stāja, arī sejas

izteiksme nemainīga. Tas pats ska​tiens — pilns pašlepnuma un spīta. Tikai valoda cita.

"Esmu jau atzinis savu vainu noziegumos, kurus pastrādāju. Uzņemos atbildību arī par kareivjiem.

No tīras sirds, ar pilnu atbildību, varu paziņot, ka dziļi nožēloju visu, ko esmu darījis. Tomēr atļaujiet teikt dažus vārdus. Kā piecpadsmitās divīzijas komandieris atzīstu: sādžu dedzināšana, it sevišķi ziemas apstākļos, bija cietsirdība. Tas tika darīts pēc manas pavēles. Par to esmu gatavs atbildēt. Šo atbildību nemazina apstāklis, ka pildīju korpusa komandiera pavēli. Arī mani centieni panākt pavēles atcelšanu to neatvieglo.

Tagad par manu darbību karagūstekņu pārvaldē. Piekrītu, ka izturēšanās pret gūstekņiem vērtējama kā noziedzīga. Četrdesmit pirmā — četrdesmit otrā gada ziemā no slimībām, bada un aukstuma mira pusotrs miljons gūstekņu. Taču es nesu atbildību vien par četrdesmit otrā gada oktobra pēdējām dienām un novembri. Šajā posteni nostrādāju tikai piecas nedēļas. Lūdzu ņemt to vērā, mīkstināt sodu. Mana vaina, ka nespēju novērst trūkumus. Pārtikas normas nebija manā ziņā. Es tur neko nevarēju grozīt.

Normas noteica sauszemes karaspēka intendan- tūras priekšnieks. Viņam par to jānes atbildība. Ari pavēles par ieslodzīto sišanu un zīmogošanu izdeva augstākā virspavēlniecība. Tās stājās spēkā vēl pirms manas iecelšanas. Par nometņu stāvokli atbildēja komandanti. Stājoties amatā, tās apmeklēju. Gādāju par gūstekņu stā​vokļa uzlabošanu. Organizēju papildu ēdināšanu. Darīju visu, ko spēju.

Arī kā Baltkrievijas komandants savu vainu esmu atzinis. Par to man vajadzēs atbildēt. Daudzās Hitlera un augstakās virspavēlniecības pavēles ietekmēja zaldātus. Nodarīja milzu ļaunumu. Arī propaganda uzkurināja. Sākās zvērības. Par sekām jau runājām. Augstākās instances prasīja nežēlīgu cīņu, lika apkarot partizānus. No viņu uzbrukumiem cieta armija. Zaudējumi bija milzīgi. Kādā no operācijām nodedzinājām piecas sādžas. Par šo gadījumu esmu atklāti visu izstāstījis. Nožēloju izdarīto. Taču tā nebija mana iniciatīva.

Nobeigumā vēl tikai paris vārdu…" Pavels saminstinājās. "Vainu, kuru sevi jūtu, vēlos izpirkt.

Vēlos atmaksāt to, ko nodarījuši mani padotie. Ceru, ka šī tiesa parādīs vācu tautai, pie kā var novest akla sekošana vadoņiem. Cilvēkiem, kuri pārņemti ar vājprātīgiem mērķiem. Tiem, kuri šo mērķu vārdā gatavi izmantot jebkādus līdzekļus.

Pieņemot sodu, palieku dziļā pārliecībā, ka vācieši atradis ceļu pie citām tautām. Lai arī vēlu, bet atradīs. Ļaujiet ari man iet šo ceļu. Nespriediet bargi! Nepiemērojiet nāvessodu!"421 Runa spēcīga, pilna nožēlas un vainas, taču ar pašcieņu, bez paze- mibas un pieglaimības. Ari par sodu godigi. Pavels vienīgais, kas atklāti pateica, lūdza saglabāt dzīvību.

Runai beidzoties, zālē klusums. Tik atklātu valodu no Pavēla nebija gaidījuši. Apsūdzētā teiktais atstājis iespaidu. Daudziem acis tāda kā nožēla.

Pēdējais pie mikrofona nostājās pulkvedis Aleksandrs Bekings.

"Augstā tiesa!" apsūdzētais stingrā balsi sāka. "Savu vainu esmu atzinis godīgi. Atzinis kā bijušais apgabala komisārs un nacionālsociālists.

Par to esmu gatavs atbildēt. Viss, ko kādreiz vērtēju kā savu pienākumu, tagad pārvērties noziegumā.

Vai es rīkojos pēc sava prāta un gribas? Nē! Kā teicis izcilais vācu dzejnieks Gēte: "Kas cenšas, tas ar pazīst maldu."

Kā cilvēks un bijušais nacionālsociālists patiesi nožēloju visu, ko darīju noziedzīgu mērķu vārdā.

Mana lielākā cieņa krievu tautai.

Lūdzu augsto tiesu saudzīgāku sodu! Apņemos izpirkt vainu. Darīt visu, lai nolīdzinātu pagātnes noziegumus. Mazinātu postu, ko nesu krievu tautai.

Lai ši tiesa kalpo mieram un saskaņai Eiropas tautu vidū. Šai apstāklī redzu procesa augstāko mērķi un jēgu."422 Izskanējusi pēdējā runa. Varbūt pati dziļākā? Arī Gētes vārdi vietā. Trešais teikums no slavenās trīsrindes, ko saka Tas Kungs. Dieva vārdi zīmīgi. To jēga vien kopā tverama: "Līdz kamēr viņš virs zemes mīt, Tu drīksti viņa pēdas dzīt. Kas cenšas, tas ar pazīst maldu."

Pulksten pusvienpadsmitos vakarā tiesneši aizgāja apspriesties.4" Viņiem jālemj apsūdzēto likteņi.

Vācu ģenerāļu likteni izlēma jau krietni pirms tiesas. 1945. gada 29. oktobrī Lavrentijs Berija saņēma slepenu vēstuli. Sūtījums lakonisks: "Izpildot jūsu uzdevumu, esam izskatījuši materiālus par vācu karagūstekņu zvērībām. Pārbaudījuši NKVD, NKGB un SMERŠ materiālus. Secinājumi viennozīmīgi 105 personas nododamas tiesai. To lietas izskatāmas atklātos procesos. Vācieši jātiesā: Ļeņingradā, Smoļenskā, Veļikije Lūkos, Kijevā, Nikolajevā un Rīgā. Procesu sagatavošanas darbs jāorganizē Valsts drošības tautas komisariāta izmeklēšanas nodaļu priekšniekam ģenerālleitnantam Vlodzimirskim, Sarkanās Armijas galvenajam kara prokuroram Afanasjevam, gūstekņu un internēto pārvaldes nodaļas vadītājam ģenerālmajoram Drozdovam un SMERŠ nodaļas vadītājam pulkvedim Kartašovam.

Visi pārējie vācieši jātiesā parastajā kārtībā [57] |..| slēgtos procesos. Bez prokurora un aizstāvju piedalīšanās. Arī liecinieki nav jāsauc. Lietas iztiesājamas vien pēc savāktajiem materiāliem."

No 105 figurantiem Berija atlasīja astoņdesmit piecus, toties atklāto procesu skaitu palielināja. Jau nosauktās pilsētas papildināja Brjan- ska. Nu kopā sanāca astoņas tiesas, astoņas pilsētas, astoņi procesi.

1945. gada 5. novembrī dokumenti par vāciešu tiesāšanu nonāca uz politbiroja locekļa Molotova galda. Pēc dažām dienām jau pirmais politbiroja lēmums. 1945. gada 10. novembri nodibināta īpaša komisija. Tai jāizstrādā rekomendācijas. Jānosaka: kur, kad un par ko tiesās vāciešus.

1945. gada 13. novembri politbirojs pieņēma galīgo lēmumu: procesiem jānotiek astoņās pilsētās, to skaitā ari Rīgā. Visas lietas izskatāmas atklātās tiesas sēdēs.

Darba koordinācijai izveidoja komisiju. Tās priekšsēdētājs — ārlietu tautas komisāra vietnieks Andrejs Višinskis. Viņš ari atbildīgs par visu komisijas darbu. Atbildīgs par ideoloģiju un taktiku. Par Višinska vietnieku iecēla tieslietu tautas komisāru Ričkovu. Par locekļiem — Goļakovu, Kruglovu, Kobulovu, Abakumovu un Afanasjevu.

Goļakovs pārstāvēs Augstāko Tiesu, Kruglovs — Iekšlietu tautas komisariātu, Kobulovs — drošībniekus, Abakumovs — SMERŠ, bet Afanasjevs — kara prokuratūru.

Komisijas uzdevumi precīzi. Kruglovs, Kobulovs, Abakumovs un ģenerālprokurors Goršeņins vadīs izmeklēšanu. Ričkovs ar Goļikovu gādās par tiesnešiem un advokātiem. Goršeņinam "jāizdala" un "jāat​lasa" prokurori.

Savi pienākumi arī vietējām partijas čekām. Jānodrošina izmeklēšanas un tiesas sekmīga norise.

Jāgādā par prāvas atspoguļošanu presē.424 Komisijas darbs ritēja raiti. Uz sēdēm regulāri sauca visu astoņu kara tribunālu priekšsēdētājus un prokurorus.

[1] Lielāko daļu gūstekņu sodīja slēgtos procesos. Notiesāja aptuveni 35 tūkstošus cilvēku |sk. Трагедия плена (сборник материалов), Красногорск, 1996, с. 1781.

Atklātu procesu bija nedaudz. 1945.—1946. gadu mija 8 tiesas. 1947. gada beigās vēl 9 procesi: Staļinā, Bobruiskā, Scvastopolē, Čerņigovā, Poltavā, Vitcbskā, Kišiņcvā, Novgorodā un Gomeļā (sk. ГАРФ, фонд 9492, ом. la, дело № 511).

Par Rīgu atbildēja Pankratjevs un Zavjalovs. Iesākumā saskaņoja apsūdzības rakstu. Tā ideoloģisko daļu akceptēja pats Višinskis. Tieši Ārlietu tautas komisāra vietnieks izdomāja, ka vācieši likvidējuši Latvijas valsts patstāvību. Kam citam, ja ne Višinskim to zināt! Tieši viņa vadībā sagrāva Latvijas valsti.

Ari ideja par vācu nīšanu un krievu slavēšanu no viņa. Tāpat kā ģermanizācija un daudzas citas lietas. Tās nāca no Ārlietu ministra vietnieka mutes.

Apsūdzības raksta galīgo variantu vizēja armijas galvenais kara prokurors Afanasjevs. Tikai tad to akceptēja komisija.

Ari prokurora apsūdzības runu un sprieduma projektu saskaņoja. Tie uz komisijas galda gulēja jau trīs dienas pirms procesa beigām. Vēl līdz debatēm un tiesas izmeklēšanas pabeigšanai. Par to atbildēja Zavjalovs ar Pankratjevu.

Saskaņots tika viss, arī sodi. Visi apsūdzētie jāpakar! Tāds bija lēmums. Ja par citām pilsētām vēl

diskutēja, tad par Rīgu ne. Tiesai jādemonstrē vara, jāaudzina un jāietekmē. Ja nepieciešams — ari jāie​biedē! Jādara viss, lai pat muļķim būtu skaidrs: jebkura pretošanās — velta!

Lietu izskatīšanas termiņi noteikti: ja nokavēsi kaut dienu — slikti. Katrai tēzei, vārdam, burtam un skaitlim jābūt saskaņotam. Nekādas pašdarbības!

Pankratjevam arī citi pienākumi. Jāgādā par sēžu stenogrammām, lieciniekiem, tulkiem, kārtību un daudzām citām lietām. Par visu jārūpējas kopā ar Zavjalovu. Šo cilvēku rokās visa procesa norise. Viņi atbildēs ar saviem amatiem, prestižu un galvu.

Pienākumi arī citiem: vēl līdz procesa sākumam jāpublicē apsūdzēto vārdi, vāciešu pastrādātie noziegumi un zvērības, vēlāk arī apsūdzī​bas raksti.

Sava rūpe tieslietu tautas komisāram: jāakceptē aizstāvju saraksti.425 Jāvērtē advokātu morāli politiskās īpašības, pat aizstāvju runas jāpārbauda. Jāstrādā čakli un mērķtiecīgi. Rīgas procesam starptautiska nozīme! Šai lietā kļūdas netiks piedotas!

Pulksten pusdivos nakti iznāca tiesa. Iznāca, lai pasludinātu spriedumu.42<> Stunda vēla. Pagājušas astoņas saspringtas dienas, uzklausīti apsūdzētie, pratināti liecinieki, lasīti dokumenti. Prokurors spēris zibeņus un pērkonus. Ari advokāti kaut ko runājuši. Procesam atvēlētais laiks iztecējis. Jau 3. februāris…

Pankratjeva skatienā nogurums. Izvilcis plānu llnljpaplra kaudzīti, viņš saka lasīt: "Padomju Sociālistisko Republiku Savienības vārdā. Baltijas kara apgabala tribunāls atklātā tiesas sēdē izskatīja lietu par fašistu ļaun​darībām Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR teritorijās…"

Sekoja apsūdzēto vārdi, amati. īss noziegumu uzskaitījums un secinājumi. Viss spriedums ietilpis divpadsmit ar roku rakstītās lapās.

Nobeigumā verdikts: Jekelnu, Rufu, fon Montetonu, Verteru, Ki- peru, Paveļu un Bekingu sodīt ar nāvessodu pakarot. Spriedums galīgs un nav pārsūdzams.427 Lai taupītu laiku, Pankratjeva teikto vienlaikus tulkoja vāciski. Vēl nebija izskanējuši pēdējie vācu mēlē teiktie vārdi, kad priekšsēdis, pagriezies pret komandantu, sausi noteica: "Biedri komandanti Norī​kojiet papildu apsardzi! Tiesas sēdi pasludinu par slēgtu."

Vēl bridis, un apsūdzētos aizveda. Publikā apjukums. Ļaudis īsti nevar aptvert. Ne gaviļu, ne aplausu. Tikai pēc mirkļa tāda kā murdoņa: te viens ierunājās, te otrs. Drīz čalo jau visa zāle. Cilvēkus pārņēmis priecīgs satraukums kā pirms viesībām. Tiesa beigusies, spriedums dzirdēts, atlikusi vēl tikai eksekūcija…

Turpat biedrības mājā vēl kāda formāla procedūra. Notiesātie parakstās. Apliecina, ka dzirdējuši spriedumu. Rokraksti vēl stingri, vēzieni plaši. Vienīgi Rufam roka trīcējusi — paraksts sanācis tāds krecelīgs.428 Kad notiesātos aizveda uz čekas mājas pagrabu, vēl kāds pārbaudījums. Jāraksta apžēlošanas lūgumi. Jāraksta obligāti! Jāadresē Staļi​nam.429 Jānožēlo grēki un jālūdz piedošana.

Ko ģenerāļi rakstīja — palicis noslēpums. Šos dokumentus lietai nepievienoja. Jau pret ritu saņēma ziņu, ka apžēlošana noraidīta.

Trešā februāra rīts atausa pelēks un miglains. Smidzināja lietus. Ja nakti zemi vēl klāja plāna sniega kārta, tad no rita viens vienīgs mel​nums. Laiks drūms un nemīlīgs.

Deviņos no rīta Valsts drošības tautas komisariāta iekšējā cietuma priekšnieks saņēma pilnīgi slepenu rīkojumu. Teksts lakonisks: lūdzu izdot Gūstekņu un internēto pārvaldes 3. nodaļas priekšniekam majoram Nedzveckim šādas uz nāvi notiesātās personas. Sekoja visu ģenerāļu vārdi un dzimšanas gadi.

Rīkojuma beigās vēl piebilde — ieslodzītie "izsniedzami" sakarā ar sprieduma izpildi. Uz dokumenta parakstījies kara tribunālā sekretārs majors Dudikovs. Majors parakstījies Pankrat- jeva vietā.41'0 Šodien lielā soda diena. Uzvaras laukuma publiski kārs noziedzniekus. Tādus skatus Rīga nav redzējusi vairākus gadsimtus. Pēdējais publiskais nāvessods izpildīts 1677. gada 14. jūlijā. Tad pie kauna staba piesēja un sodīja kādu Gabrielu Franku, no Vācijas atbraukušu studentu. Sodīja par Rīgas dedzināšanu.

Nu sodīs veselus septiņus. Eksekūcijas priekšdarbus veica Centrālcietumā, vēl pirms tiesas. Tur būvēja karātavas: sagarināja masīvos balstus un paliktņus, izkala skavas un riņķus. Darbu uzticēja kādam vecticībniekam Streļcovam no Latgales. Viņš kopā ar amata brāli no Liepājas izgatavoja astoņus metāla apļus, katru pārdesmit centimetru diametrā. Rūpīgi apvīlēja. Vēl ar ādu apšuva. Lai neplēš karātavu striķi… Visu mantību iekrāva mašīnās un pa taisno aizveda uz eksekūcijas vietu. Uzstādīja ļoti savlaicīgi — jau pāris dienu pirms procesa beigām.

Radio ziņoja, ka vāciešus kārs vienos dienā, tieši pusdienlaikā. Tad vācu bendēm izpildīs nāvessodu. Ļaudis sāka pulcēties jau ap vienpadsmitiem. Daudzi ieradās organizēti. Kolonnās līdz pontonu tiltam un pēc tam "brīvprātīgi". Visiem jāsatiekas Uzvaras laukumā! Veda skolēnus, studentus. Klasēs skaidroja, ka fašistus sodīs par biedinājumu. Lai latvieši zina, kas gaida jaunās varas pretiniekus! Tieši tā arī teica — bez kautrības, nekaunīgi un tieši.

Arī darba vietās aģitēja, sauca pie vadības, brīdināja, skaidroja un pavēlēja. Pamēģini tikai neierasties!

No laukiem veda organizēti. Vaļējās mašīnās. Kā uz dziesmu svētkiem! Pat kazarmas iztīrīja.

Kareivjiem piešķīra īslaicīgus atvaļināju​mus. Aizveda līdz laukumam un tad brīvsolī.

Efekts pārsteidzošs. Ļaudis plūda straumēm, laukums pārpildīts, viena liela, pelēka masa. Daudz kara invalidu, demobilizēto un evakuēto. Cilvēki ģērbti armijas biksēs, zābakos un vateņos. Acis krīt arodskol- nieku melnie šineļi. Redz ari vietējos. Vēl pirmskara šūtās drēbēs un mēteļos. Sejas raibu raibās. Gan eiropeiskas, gan svešas un aziātiskas. Pie tā Rīgai jāpierod! Tādu seju būs arvien vairāk.

Dzird gan tikai krievu valodu. Ienācēji jūtas kā uzvarētāji. Balsis skaļas. Izturēšanās bravūrīga. Tā viņu uzvaras diena… Ari ebreji gavilē. Beidzot nākusi tik gaidītā atmaksa!

Ap divpadsmitiem apturēja transporta kustību. Iepretim soda laukumam visā sliežu garumā izvietoja vaļējas tramvaja platformas. Uz tām nostādīja karavīrus. Skats iespaidīgs. Gluži kā grandiozs vīru koris.

Liepās un laternās sakāpuši puišeļi. Lai labāk varētu saskatīt! Viņiem šī izrāde vesels notikums.

Soda laikam tuvojoties, sasprindzinājums pieauga. Paklida runas, ka tam no Igaunijas kļuvis slikti.

Kam tieši, neviens nezināja, tikai runāja. Virsnieku vidū ziņas precizākas: Bekings esot paģībis. Kā uzzinājis, ka apžēlošana noraidīta, zaudējis samaņu. Kāds no drošībniekiem čukstēja, ka notiesātais sajucis. Ej nu zini! Taču eksekūcija kavējas. Pulkstenis jau tuvojās trim.

Pēkšņi kads iesaucās: "Brauc! Brauc!" Vēsts par konvoja tuvošanos zibenīgi paršalca pūli. Pavisam negaiditi, ļaudīm neredzot, notiesātos atveduši. Atveduši divos slēgtos cietuma busiņos. Ātri pārvietojuši vaļējās kravas mašīnās. Un nu tās, zaldātu ielenktas, tuvojās. Četras polutorkas. Aizmugures borti vaļa.

Sānu sienām pārlikts dēlis. Uz tā sasēdināti upuri. Pa divi katrā mašīnā. Vienīgi fekelnam atsevišķa. Arī karātavas savas. Nav ne ar vienu jādalās… Viņa pārinieka cilpa tukša. Ditfurtu no soda glābusi slimība.

Pārējiem ešafots kopigs. Divas cilpas uz viena pārliktņa.

Mašinas lēnām tuvojās. Kravas kastēs karavīri. Zaldāti ielenkuši upurus. Divi no sāniem. Viens aiz muguras — tas pats galvenais: viņam jāuzmauc cilpa, jānofiksē un jāpievelk, ari striķis jānotur.

Mašīnas piestāja zem karātavām. Šajā brīdī paredzēta runa. Pēteris Krupņikovs no autobusa jumta lasīs spriedumu. Teiks, ka notiesātie pakarami. Taču iecere pajuka. Pūli pārņēmis satraukums. Vēl bridis, un ļaudis pārraus drošībnieku ķēdi. Tāda sajūta, ka vētra sākusies. Pūlis šņāc un gārdz. Ko tādā mirklī runāsi?

Jau pēc brīža sāka maukt cilpas. Starpgadījumu nekādu. Tikai viens no upuriem it kā pārlieku nervozs. Cilvēks protestē, mēģina izrauties. Tāda sajūta, ka viņš nav sapratis. Bet varbūt tikai rādās.

Pārējie kā novārīti: ļaujas bendēm un klausa uz vārda. Vienīgi Jekelns mierīgs. Ar veiklu galvas kustību pats sev cilpu uzmauca, tad nostājās un lepnu skatienu vērās pūlī. Atmiņā vēl Rufs, Rīgas koman​dants. Arī viņš uzlūkoja ļaudis. Skatienā vien riebums un nicinājums.

Mirklis īss. Mašīnas lēnām sāka kustēties. Nedaudz pieturot striķus, bendes savus upurus nogrūda.

Siekalu šļaksti. Konvulsijas. Drudžainas kāju un ķermeņa kustības. Sejas kļuva sarkanas. Pēc brīža jau zilganas. Beidzot galvas lēnām noslīdēja uz sāniem. Pūlis ievaidējās… it ka iestenējās. Bet tikai uz mirkli. Jau pēc brīža ļaudis sāka aurot. Rēkoņa pieņēmās spēkā ar katru mirkli. Kāda no priekšā stāvošām sievām histēriski kliedza: "Паразиты! Смерть им… паразитам!" Kāda cita viņai piebalsoja: "Поближе увидеть! Не только увидеть… но и дотронуться!"

Pūlis sašūpojās, sāka locīties kā čūska: šķita, cilvēku masa sāk griezties kā ūdens vērpetē, tādā kā atvarā. Ja vienā stūrī zaldāti ļaudis noturēja, tie pārsviedās uz citu pusi. Pēc mirkļa kareivju ķēde neizturēja. Pūlis metās pie karātavām. Sēdināja nedzīvos ķermeņus cits citam uz pleciem un histēriski smēja. Kāda aptrakusi sieva pat norāva Jekelna līķim virsbikses, atstājot to apakšveļa. Citi sāka šūpot ķermeņus un raustīt kājas. Ļaudis ārdījās kā negudri. Tikai pēc laba laika izdevās tos savaldīt. Kāds no kareivjiem sakārtoja Jekelna līķi.

Ne jau visi tik naidīgi un kareivīgi. Kad upurus sodīja, daudzi riebumā novērsās. Ne jau lai žēlotu.

Nē! Kas viņus ko žēlot?! Ļaudīm netīkama pati izrāde, šī brutālā varmācība un mežonība. Tā izteica visu — vienu varmāku vietā atnākuši citi.

Palēnām pūli atspieda. Pie karātavām norīkoja papildu sardzi. Kaislības rima. Ļaudis pamazām izklīda. Kad cilvēki bija aizgājuši, atklāja zādzību: no līķu kājām pazuduši spožie hromādas zābaki."'

1946. gada 3. februārī sastādīja kādu īpatnu aktu. To parakstīja NKVD Gūstekņu un internēto pārvaldes priekšnieks Nedzveckis. Tas pats, kuram uzticēja nāvessoda izpildi. Tad vēl Baltijas kara apgabala tri​bunāla priekšsēdis Pankratjevs un kāda ārste Jagodinska.

Dokuments apliecināja nāvessoda izpildi. Tajā melns uz balta rakstīts: visi septiņi — Jekelns, Rufs, Dižons fon Montetons, Verters, Kipers, Pavels un Bekings — pakārti. Nāve iestājusies momentāni. Akta beigās piezīme vēsta, ka visi noziedznieki tajā pašā dienā apbedīti.432 Guldīti zemes klēpī?!

Tā gan nebija taisnība. Ģenerāļu līķi karājās vēl vairākas dienas. Sasaluši… Basām kājām… Gluži kā rēgi…

Vēlāk paklīda runas, ka mežabrāļi iecerējuši līķus nolaupīt un aizvest. Tikai tad sasalušos ķermeņus lielā steigā noņēma un apglabāja, arī karātavas nojauca. Nekas vairs neliecināja par šo drūmo, asiņaino un Dieva nolādēto vietu.

1946. gada 22. martā, pusotru mēnesi pēc vāciešu eksekūcijas, mira vēl kāds apsūdzētais — ģenerālleitnants Volfgangs Ditfurts. Nāvi kon​statēja pulksten 10 un 15 minūtēs no rita. Ģenerāli cietuma slimnīcā ievietoja 1946. gada 11. janvārī divas nedēļas pirms procesa sākuma.

Ievietoja sakarā ar sirds dekompensāciju, nefrozonefrītu, hipostātisku bronhītu un artcriosklerozi.

Par spīti medikamentozai un diētiskai ārstēšanai, panakt veselības uzlabošanos neizdevās. Ar katru dienu Ditfurta veselības stāvoklis pasliktinājās. Parādījās vecuma nespēks, galvassāpes, bezmiegs un nctirī- gums. Pieauga sirdsdarbības vājums. Arī pēdu, roku un sejas tūska.433 Ģenerāļa skatiens kļuva depresīvs. Mirējs noslēdzās. Šķita, vecais vīrs saprot, kas to gaida.

Apsūdzētais jau sen samierinājies ar visu. Vienīgi seja saglabāja aristokrātisma un inteliģences vaibstus.

Cil​vēks gan izskatījās vecāks par saviem gadiem. Izteikti novājējis un vien​aldzīgs.

[1] fosifs Leiba dēls Rumelis. Dzimis 1912. gada Jelgavā. Lidz 1951. gadam strādājis Iekšlietu ministrijas sistēmā. Vadijis cietuma sanitāro daļu. Medicīnas dienesta kapteinis. 1946. gadā parakstījis aktu par ģenerāļa Ditfurta nāvi. 1978. gada vēl dzīvojis Rīgā. Par tālāko ziņu nav.

Radās iespaids, ka cietuma ārsts Josifs Rumelis [58] tā īsti nav mācējis izskaidrot Ditfurta nāvi. No viņa prasīja ieslodzītā stāvokļa uzlabošanos. Uzlabošanos par katru cenu. Vismaz līdz procesa sākumam!

Taču uzdevums palika neizpildīts. Apsūdzētais mira. Lai "piesegtu" savu neveiksmi, dakteris atrakstījās, lietoja vispārējas frāzes. Neveiksmes norakstīja uz slimnieka vecumu un nespēku.

Vai Ditfurts mira dabīgā nāvē? Grūti teikt. Ārsta pieraksti skopi. Iespējams, vecais ģenerālis aizgājis no bada raisītām komplikācijām. Taču uzmanību saista vēl kāds fakts — ne mazāk savdabīgs un mīklains.

Tajā pašā dienā cietuma slimnīcā mira arī pulkvedis Aleksandrs Bekings. Tas pats Bekings, kuru it kā pakāra Uzvaras laukumā Rigā. Patiesībā viņa nāve konstatēta 1946. gada 22. martā, jau pēc dažām dienām — 1946. gada 26. martā — Baltijas kara apgabala tribunāls pieņēma lēmumu par Bekinga lietas izbeigšanu. Sakarā ar notiesātā nāvi.414 Dokuments no lietas gan izņemts, taču reģistri palikuši.

Tajā paša dienā lieta izbeigta ari pret Ditfurtu. Tribunāla lēmumu parakstījis justīcijas pulkvedis Šurigins, majori Moskatovs un Miša- kovs. Kā sekretārs piedalījies jau zināmais Dudikovs. Lieta izbeigta sakarā ar ieslodzītā nāvi. Arī datums juridiski nostiprināts — 1946. gada 22. marts.43® Kuru tad pakāra Uzvaras laukumā Rīgā? Kuram lika iejusties upura lomā? īstas atbildes nav vēl šodien. Dievs vien zina, kuru pakāra. Droši vien kādu citu vācieti. Vai tad Rīgā gūstekņu trūka? Pilnas nometnes! Atrast līdzīgu cilvēku? Problēmu nekādu! Bekingu Rīgā neviens pat nepazina, ne viņa portretu kāds redzējis, ne pašu sastapis. Jekelns — cita lieta! Viņa attēlus drukāja avīzēs, rādīja kinohronikas. Par pārējiem — maza bēda. Ne tos kāds zina, ne pazīst! Ja nu vienīgi karikatūras, daži miglaini kinohronikas kadri. Tas arī viss.

Vai pirms kāršanas varēja paziņot, ka Bekings saslimis? Diezin vai. Pūlis alka upuri! Jau Ditfurts izstājies… un te vēl Bekings?! Tas nu būtu tā kā par daudz! Tāpēc izlēma — pakārt citu. Ar lietu nesaistītu cilvēku. Eksekūcijai jānotiek, un tā notika. Vienīgi pati vēsture šķebīga. Viens vienīgs farss — zemisks un nožēlojams.

Arī pašu tiesātāju likteņi nožēlojami. 1949. gadā visa valsts atzīmēja Staļina 70. dzimšanas dienu.

Svinīgā sēde arī apgabala virsnieku namā. Ar referātu uzstājās kara tribunāla priekšsēdis Pankratjevs.

[59] ievads lielisks. Pulkvedis slavina dižo vadoni un tautu tēvu. Uzteic viņa drosmi, gudrību un tālredzibu. Runas vidū notiek kas negaidīts. Pankratjevs tā aizrāvies, ka aizmirsis piesardzību. Pulkvedis atcerējies pagātni. "Gribu jums izstāstīt kādu gadījumu," runātājs familiāri iesāka. "Apspriedām pie Staļina notiesāto pirmstermiņa atbrīvošanu. Apspriede rimta. Nekā ipaša. Pēkšņi fosifs Visarionovičs ieprasījās: "Ko?!" Balss draudīga. "Mums — tāds likums? Tas ļauj atbrīvot politiskos? Vēl pirms termiņa?"

Klātesošie pamira, mēģināja skaidrot, stāstīt, ka cilvēki izcietuši sodu un nav pamata viņus turēt apcietinājumā. Taču vadonis nelokāms: "Nu un, ka izcietuši? Ari pret mani pierādījumu nebija, taču ohianka vienalga arestēja." Bridi paklusējis, Staļins sev raksturīgā intonācijā vēl piebilda: "Tāds likums mums neder.""

Tālāk sekoja vēl pārsteidzošākas lietas. Pankratjevs atcerējās, ka Staļins pieļāvis fiziskas ietekmēšanas līdzekļus, sevišķi politiskās lietās.

Kad orators runu beidza, zālē klusums. Virsnieki apjukuši. Cilvēks izpļāpājies. Sarunājis muļķības… Varbūt sācis jau atzīmēt? Nav izvēr​tējis spēkus?!

Par kļūdām jāmaksā. 1950. gada 13. martā Pankratjevu atbrīvoja no amata. Vēl pēc pusgada vispār atvaļināja. Karjera beigusies. Beigusies uz visiem laikiem. Mūža nogalē vēl jāsniedz liecības par Tupoļeva repre- sēšanu, jāskaidrojas un jātaisnojas. Vecā staļinista laiks iztecējis.436 Šis mazizglītotais cilvēks nokļuva augstos amatos, pateicoties nejaušībai un aklai paklausībai. Ja ne gadījums ar Staļina dzimšanas dienu, vēsture viņu sen būtu aizmirsusi.437 Līdzīgs liktenis ari rezerves tiesnesim Anatolijam Bočkovam.* * Šis cilvēks vadīja visbaisāko organizāciju — Latvijas PSR Iekšlietu ministri​jas karaspēka tribunālu.

1951. gada 28. martā augstākas instances pārbaudīja apakšpulkveža Bočkova darbu. Secinājumi: tiesas priekšsēdim nav juridiskas izglītības. Par savu teorētisko līmeni nerūpējas. Nemācās. Tiesas praktisko darbību gan pārzina, taču vadīt nav spējīgs. Arī zināšanas vājas. Organizatorisko dotību — nekādu. * M. Pankratjevs 11901—19741.

[1] * A. Bočkovs 11903—19601.

Tiesas darbā pieļāvis virkni nopietnu kļūdu. Bijis pārāk liberāls. Valsts nodevējiem piemērojis

pārāk mīkstus sodus: Grodmanis, Ķezbers un Losāns sodīti vien ar trim gadiem brīvības atņemšanas.

Vēlāk tiem piemērota amnestija. Arī Zālītim, Zalcmanim, Eisakam, Magricam, Žī- guram, Melnstrālei un Lūsim sodi par maigu. Augstāka instance tos atcēlusi, likusi sodīt bargāk.

Acīs krīt kada likumsakarība: visi "noziedznieki" latvieši, bet sodītāji krievi."" 1948. gada 3. jūlijā Boēkovs tiesai nodevis kādu latvieti Stepanu Burkēvicu. Bijušo Tēvijas fotogrāfu. Jau 12. jūlijā viņam piespriesti 25 gadi. Tiesājis kāds justīcijas kapteinis Davidenko. Tad vēl jefreitors Zeļcnovs un ierindnieks Hmeļevs. Burkēvics tiesāts par dzimtenes nodevību. Dienējis 19. divīzijā par kara korespondentu. Ar saviem fotouzņēmumiem izplatījis vācu ideoloģiju.4'9 Par to, ko redzējis un bildējis… saņēmis divdesmit piecus gadus. Hanss Friēe, vācu radio šefs, vismaz runāja, stāstīja un komentēja. Taču Nirnbcrgas tribunāls viņu attaisnoja! Jā, Nirnberga nav Riga, te soda bargāk un nežēlīgāk. Ne velti 1949. gadā kāds ļaundaris nozaga Bočkova jaunāko meitu, aizveda tieši no Kirova parka. [60] Laime, ka cilvēki bija ievērojuši. Laupītāju izdevās atrast un meiteni nogādāt mājās. Ļaudis vēlāk melsa, ka tā bijusi mežabrāļu atriebība. Pārāk bargi Bočkovs sodījis latviešu partizānus, bijis ciets un nelokāms.440 To, ka cilvēki savā zemē jutas kā vajāti zvēri, Bočkovs nesaprata. Viņš pārstāvēja likumu un taisnību. Vienīgo tais​nību? Citas nemaz nebija! Kādi tur partizāni?! Vien nacionālisti un bandīti.

1951. gada decembrī Bočkovu nosūtīja uz Saratovu par vietējā tribunāla priekšsēdi. Vēlāk pensionēja.4,1' Savus pēdējos dzīves gadus "tiesnesis" dzīvoja noslēgti, remontēja savu veco Pobedu un brauca uz Majoru dāču. Zem mašīnas arī aizgāja: aizbraucis uz Jūrmalu, sāka kaut ko remontēt un mira.442 Tagad Vērmanes dārzs.

[1] * Tieši okupācijas represiju rezultātā latviešu dzimstība samazinajas uz pusi. Vēl I944. gadā pamatnacijas īpatsvars Latvijā bija 80% no iedzīvotāju kopskaita.

Arī apglabāja Bočkovu dīvaini. Konspirācija pilnīga: nav ne sektora, ne rindas, ne kapa numura,viss aizslepenots un sen jau aizmirsts. Palikuši vien upuri… Vairāk nekā 47 tūkstoši reabilitēto!44,1 Nevainīgi notiesāto! Lūk, visu šo justīcijas ierindnieku, jefreitoru un apakšpulkvežu darba rezultāts! [61] Šis "darbs" vēl ilgi sūrstēs un dedzinās! Ne to aizmirst, ne piedot! Apslaktēja milzum daudz ļaužu un pēc tam vēl izdomāja, ka latvieši izmirstot… Šā cilvēka darbība Latvijai nesusi vien ciešanas un bēdas. Daudz izpostītu likteņu un salauztu dzīvju.

Banāls arī Zavjalova [62] 1" dzīves ceļš. 1950. gadā viņš beidza Kara juridisko akadēmiju, taču karjeras iespējas izsmeltas, vien nosūtījums uz Novosibirsku. No tā prokurors atteicās, ari par ģenerāli nekļuva. Lielākais dzīves mērķis palika nesasniegts. Visi viņa lūgumi beidzās ar noraidījumu.

Pamatojums vienkāršs: Zavjalova izlaidīgā dzīve nav ģenerāļa uzpleču cienīga! Plus vēl prokuratūras kadru tīrīšana. Valsts plānoja no orgāniem padzīt visus ebrejus, pēdējā kampaņa pulkvedim liktenīga.

Zavjalovs atvaļināts un nosūtīts pensijā.444 Prokurora karjera beigusies, gandarījuma nekāda, vien atmiņas un ikdienas dzīve.

Tāpat neveicās Jākobsonam-Andersonam. *121 Visu mužu nostaigāja vietas izpildītājos. Līdztekus darbam Rīgas garnizona tribunālā sāka universitātē lasīt lekcijas. Tēma iespaidīga — kara kriminālās tiesības. Arī katedra uzticēta, pat disertācijas tēma apstiprināta, taču ar zinātni neveicās… Maskava pat docenta godu neatvēlēja: pulkvedim nav zinātniskā grāda. Ari līdzšinējās publikācijas dīvainas: no zinātnes ne smakas. Tās aicina vien stiprināt modrību, aizstāvēt dzimteni un mīlēt Staļinu. Par tādām vairs grādus nedod. Nelīdz ari rektora ļurgena lūgumi. Maskavu tie nepārliecina. Laiki un tikumi mainījušies.

Mūžu noslēdz vien nekrologs. No dzīves aizgājis tiesnesis un labs cilvēks.44S Staļina aiziešana daudziem dzīvi mainījusi. Pat Žanis Algards*11' kritis nežēlastībā. Dzīve metusi strauju kūleni. 1953. gadā viņš iecelts par kadas maiznicas pārzini. Visu mūžu skraidijis un apkarojis Latvijas valsti, taču karjeras kritiens graujošs — no čekista maizniekos.446*'41 [1]|4, Dzīves nogalē Ž. Algards strādājis par Rīgas refrižeratoru flotes bāzes kapteini un vecāko inženieri.

E. Kirre (1889—1973). *'" N. Zavjalovs |1900—1964). *'"' M. Jākobsons-Andersons [1897—19591. Ž. Algards 11911—1975).

Ari Kirrem*lsl gājis līdzīgi: visa pēckara karjera — dilstoša. No 1946. līdz 1952. gadam LPSR Augstākās Tiesas loceklis. Spriedis bargi un nežēlīgi. Vienmer skaidrojis, vai apsūdzētais no kulakiem vai nabagiem. Tas pie soda noteikšanas pats galvenais, viss pārējais tikai detaļas…

1949. gada martā pie viņa dzīvokļa durvīm pieklauvēja kāda sieviete. Trīcošā balsī nelaimīgā lūdza: "Eduard Reingoldovič! Palīdziet! Naktī arestējuši manu vīru. Nezinām, par ko."

Sieviete raudāja un lūdzās. Taču pulkvedis nesatricināms: "Nevaru, kundze. Neko nevaru līdzēt.

Sapratāt?"

Vai tiesnesis negribēja vai nevarēja? Grūti teikt. Gan negribēja, gan nevarēja. Viņš tāds pats ķīlnieks kā visi.

1952. gadā Kirri pārcēla uz Tieslietu ministriju, vēl pēc gada uzņēma advokātos. Tūlīt pēc Staļina nāves. Tad visi bijušie pačibēja. Kirre pamuka advokātos. Tā arī gāja uz darbu — galifē biksēs un armijas frencī. Vienīgi uzplečus noņēma. Rokās allaž virsnieka pleca soma. To pulkvedis tik ierasti virpināja, ka šaubu nekādu. Kad sieva pukojās, lai taču uzvelk kaut ko solīdāku, vecais tikai attrauca: "Lai visi redz, lai zina, ka esmu čekists!" Taisnība — ja Kirrem atņemtu mazo, sarkanbrūnas ādas vākos iešūto grāmatiņu, — kas paliktu? Nekas! Ne pašapziņas, ne cilvēka. Čeka visa viņa dzīve. Bez tās nebūtu Kirres.

Paliktu vien Kūris — vecais, labais tēva dotais uzvārds. Paliktu daiļkrāsotāja māceklis un mākslinieks.

Latvija iegūtu talantīgu gleznotāju, toties zaudētu vēl vienu čekistu.

1955. gadā pie Kirres atnāca kāda bijušā "noziedznieka" sieva. Vīru savulaik tiesājis pats Kirre.

Tiesājis par dzimtenes nodevību. Vēl Aug​stākajā Tiesā sēdējis.

Sieviete mulsumā lūdza: varbūt advokāts Kirre varētu uzrakstīt sūdzību par tiesneša Kirres spriedumu? Pats izlēmis, pats varētu tagad apstrīdēt…

Advokāts, protams, palīdzēja. Kas viņam… Veco spriedumu viņš atcerējās. Arī lietas materiāli zināmi. Toreiz notiesāja kādu Burki-Bur- kcviču. Notiesāja bez pamata. Tā arī advokāts sūdzībā uzrakstīja: tādi laiki bijuši… Daudzus nevainīgus tiesājuši. Par darbu vēl honorāru pa​ņēma — 150 rubļus.

Vienīgi vadība neizpratnē: ka tā var? Rakstīt sūdzību par savu spriedumu un vēl naudu ņemt?! Šo faktu Kirrem pieminēs vēl ilgi. Liks atskaitīties, eksaminēs. Pārmetīs politisku tuvredzību.

Piedāvās rakstīt atlūgumu un doties pensijā. Taču advokāts stingrs: rakstīja čekai, sūdzējās Pelšem, visus apvainojumus noraidīja. Kas viņam, vecam čekistam, ko bīties?! Tikai vēlāk, jau pēc paša gribas, Kirre devās pensijā.447 Tā nu sanācis… Vēsture dīvaina. Advokāts sūdzējies par savu spriedumu… Vesela intriga… Diez ko Kirre rakstītu par vāciešu tiesāšanu? Varbūt teiktu, ka apsūdzētie notiesāti bez pamata? Bet varbūt apgalvotu, ka ģenerāļu aizstāvība bijusi formāla: advokātiem liegts uzdot jautājumus, pieteikt lieciniekus un pārbaudīt pierādījumus?

Arī pati apsūdzība dīvaina. Daudz vispārīgu frāžu. Maz konkrētu faktu.

Iespējams, Kirre rakstītu, ka Bekings sodīts pārāk bargi. Lai nu Jekelns un Rufs, bet Bekings un citi?

Vai to apsūdzības korektas? Vai viss bija pierādīts? Jautājumu daudz. Nu kaut vai tie paši partizāni! Kas vienam partizāns, citam bandīts. Un otrādi… Šā vai tā, bet aizstāvim būtu ko rakstīt!

Arī fakts, ka daži ģenerāļi sisti, raisa pārdomas un iztēli. Kāds teiks — atriebe. Ari tiesa! ŠI sajūta salda un svēta.

Kā šodien spriestu Kirre?! Varbūt apgalvotu, ka uz katru ģenerāli sodīti vismaz pārdesmit tūkstoši latviešu? Pusi tautas uzstiepuši uz ešafota… Bet varbūt noliegtu visu. Teiktu, ka sodīti vien bandīti un noziedznieki! Dievs vien zina, ko viņš teiktu un apgalvotu. Katrai lietai sava vēsture un patiesība. Nav

autora uzdevums to pārtaisīt vai grozīt. Vien izzināt un pētīt!

Rīgā, 2007. gada 10. maijā

Saisinajumi un atsauces

ЦА ФСП РФ — Центральный архив Федеральной службы безопасности Российской Федерации (Krievijas Federācijas Federālā drošības dienesta centrālais arhīvs). ГЛРФ — Государственный Архив Российской Федерации (Krievijas Federācijas Valsts arhīvs|. РГВА — Российский Государственный военный архив (Krievijas Valsts Kara arhīvsļ. ЦАМО РФ — Центральный Архив Министерства Обороны Российской Федерации (Krievijas Federācijas Aizsardzības ministrijas Centrālais arhīvs). РГАСПИ — Российский Государственный Архив Социально-политической истории России (Krievijas valsts sociāli politiskās vēstures arhīvs). ЦАГМ — Центральный Архив города Москвы |Maskavas pilsētas centrālais arhīvs).

AOK MIKA — Архив отдела кадров Московской городской коллегии адвокатов (Maskavas advokātu kolēģijas kadru daļas arhīvs).

BArch — Bundesarchiv /Militārarchivļ (Vacijas federālais arhīvs, Militārā arhīva nodaļa).

BArch (ehem. BDC) — Bundesarchiv (ehemalige Berlin Document Center) (Vācijas federālais arhīvs, kādreizējais Berlīnes dokumentu centrs).

LTUA — Lietuvos ypatingajame archyvas (Lietuvas speciālais arhīvs|.

LWA — Latvijas Valsts Vēsturēs arhīvs.

LVA — Latvijas Valsts arhīvs.

LVKA — Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs.

LRPA — Latvijas Republikas Prokuratūras arhīvs.

LR 1M ICA — Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Informācijas centra arhīvs.

LUA — Latvijas Universitātes arhīvs.

LLUA — Latvijas Lauksaimniecības Universitātes arhīvs.

LAKA — Latvijas advokatu kolēģijas arhīvs.

GAI'A — Grāmatas autora personīgais arhīvs. фонд — fonds on. — опись (apraksts) дело — lieta т. — том (sējums) л. — лист (lietas lapa) с. — страница (lappuse) об. — оборот (otra pusei apr. — apraksts s. — sējums lpp. — lappuse o. p. — otra puse Seite — lappuse (vācu vai.) p. — page (lappuse angļu vai.

I'ersonalakle — personas lieta (vācu vai.) mape — grāmatas autora personīgā arhīva dokumentu tematiskais iedalījums arhv. Nr. — arhīva numurs 9 Звягинцев Л., Орлов К). От первого прокурора России до последнего прокурора Союза, Москва, 2001, с. 266-269.

GAPA, М. Pankratjeva mape, 1. lpp.

ЦАМО РФ, личное дело № Н-121896, л. 1-12. ЛОК МГКА, личное дело Na 831, Якобсон-Андерсон М. X., л. 1-13. LUA, personas lieta Nr 4306, Jākobsons-Andcrsons M. К., 1.-8. lpp. GAPA, M. Jakobsona-Andersona mape, 1.-4. lpp. НА ФСБ РФ, дело N" H-18313, т. 20, л. 1.

Ciņa, 1946, Nr. 23.

LAKA, personas lieta Nr. 384, Kirre E. R., 1.-5. lpp.

GAPA, E. Kirres mape, 1.-4. lpp. РГАСПИ, фонд 17, он. 100, дело N" 252646, Бочков А. К.

GAPA, А. Bočkova mape, 1., 9. lpp., ļRīgas pilsētas finanšu nodaļas 1945. gada 26. jūlija lēmums Nr. 990/K).

LVKA, arhv. Nr. 179. ЦА ФСБ РФ, дело № H-18313, т. 20, л. 43. Ciņa, 1946, Nr. 23. Советская Латвия, 1946, Nu 22, 23. GAPA, F. Pauļukas mape, 2., 4. lpp. ЦА ФСБ РФ, дело № H-18313, т. 20, л. 44-47. LVKA, arhv. Nr. 179.

BArch, W-10/50029, Scite 3, 43. ЦА ФСБ РФ, дело № H-18313, т. 14, л. 172-174, 182-183.

Turpat, 214.-215. lpp.

Turpat, 266.-271. lpp.

Turpat, r. 20, л. 47, 329.

GAPA, P. Krupņikova mape, 7. lpp. ГЛРФ, фонд 9401, он. 2, дело № 141 |особая папка Молотова), л. 60. LWA, Р-132. fonds, 30. арг., 3. lieta, 27. lpp.

LVVA, Р-132. fonds, 30. арг., 3. lieta, 29.-29. о.р. lpp. LVA, PA-101. fonds, 8. apr., 20. lieta, 78. lpp. ГАРФ, фонд 7021, он. 93, дело NT 3693, л. 27, 29. turpat, 166., 168. lpp.

Pl'BA, фонд 460, дело N [63] 1865683, л. 1-3. Тифа!, lieta Nr. 1873656, 1.-7. lpp. ЦА ФСБ РФ, дело № H-18313, т. 20, л. 47-51.

Turpat, 19. s., 1. lpp.

LVVA, P-132. fonds, 30. apr., 2. lieta, 1.-2. o. p. lpp. ЦА ФСБ РФ, дело H-18313, т. 19, л. 1-59.

TUrpat, 60.-62. lpp.

Turpat, 20. s., 52-53. lpp.

LVA, PA-101. fonds, 9. apr., 12. lieta, 16. lpp. turpat, 7. apr., 31a. lieta, 61. lpp.

Literatūra un Māksla, 1946, Nr. 5.

Kļaviņš J. Kā vācu okupanti un latviešu buržuāziskie nacionālisti izpostīja Latviju, Riga, 1946, 30.-31. lpp. НА ФСБ РФ, дело N" Н-18313, г. 20, л. 55.

Die Ortcnau, 1996, 76. Jahreshand, seite 471. ЦА ФСБ РФ, дело N" H-18313, т. 1, л. 14.

TUrpat, 20. sēj., 55.-59. lpp.

GAPA, P. Krupņikova mape, 4. lpp. ЦА ФСБ РФ, лсло № H-18313, т. 1, л. 176-177.

Turpat, 20. sēj., 61.-62. lpp.

Turpat, 1. sēj., 24. lpp.

Turpat, 182.-183. lpp.

Turpat, 69. lpp.

Tēvija, 1942, 28. aprīli, Nr. 97.

Rīkojumu Vestnesis, 1942, 1. maijs, Nr. 73.

Strods H. Zem melnbrunā zobena, Rīga, 1994, 66.-67. lpp.

Padomju okupācijas režīms Baltijā 1944.—1959. gadā: politika un tās sekas, Rīga, 2003, 251.lpp.

Migranti Latvijā. 1944,—1959. Dokumenti, Rīga, 2004, 59. lpp. ЦА ФСК РФ, дело № H-18313, т. 20, л. 62-68.

Turpat, 68. lpp.

GAPA, Tiesas procesa aculiecinieku mape, 2. lpp. turpat, F. Pauļukas mape, 3. lpp. turpat, Р.

Krupņikova mape, 9. lpp. ЦА ФСБ РФ, дело N" H-18313, т. 20, л. 68. ГАРФ, фонд 9401, он. 1, дело Nu 2226.

Kaufmann М. Churbn Lettland, Konstanz, 1999, Seite 11. Тифа!, 13. lpp.

Turpat, 530. lpp.

Turpat, 7. lpp.

Turpat, 67., 68. lpp.

Turpat, 530. lpp. Цейтлин 111. Документалышя история евреев Риги, 'Гельавив, 1989, с. 158. ЦА ФСБ РФ, дело № 11-18313, т. 1, л. 23-26.

Turpat, 29. lpp.

Turpat, 20. sēj., 85.-88. lpp.

RArch |ehem. BDCļ, SS-Fuhrer-Rersonalakte Friedrich ļeekeln, Seite 96-97.

GAPA, P. Krupņikova mape, 5. lpp. Клейман И. Рига — гетто, ievietots krājuma Две судьбы в Великой отечественной войне, Санкт-Петербург, 2006, с. 182-183.

Gordons F. Maldīgu priekšstatu traģēdija, ievietots krājumā Okupācijas varu nodarītie postījumi Latvijā 1940—1990, Stokholma — Toronto, 2000, 84. lpp. Скорик К. Мы меняемся вместе с окружающим нас миром, ievietots krājumā Евреи в меняющемся мире — V, Рига, 2005, с. 147. ЦА ФСБ РФ, дело № Н-18313, т. 20, л. 66.

Turpat, 1. sēj., 163.-164. lpp.

LWA, P-1018. fonds, 1. apr., 77. lieta, 49. lpp. Молодая Гвардия, 1995, N" 5, с. 40. Всверс Я. Православная духовная мисия — агентура фашистской разведки, Рига, 1973, с. 5.

LWA, Р-1026. fonds, 1. apr., 16. lieta, 54. lpp.

LVVA, P-82. fonds, 1. apr., 39. lieta, 190. lpp. Голиков А. Мартиролог православных священнослужителей и церковнослужителей Латвии. !>епресиро«анных в 1940—1955 гг., Москва, 1999, с. 11. Санктпетербургские Епархалъние Ведомости, 2002, N" 26/27, с. 122. Голиков А. Мартиролог православных священнослужителей и церковнослужипи'лей Латвии, //еп/ксированных в 1940—1955 гг., Москва, 1999, с. 7. Клейман И. Рига — гетто, ievietots krājumā Две судьбы в Великой отечественной войне, Санкт-Петербург, 2006, с. 185. Санктпетербургские Епархалъние Ведомости, 2002, N" 26/27, с. 123.

Turpat, 122. lpp.

GAPA, Sergija mape līdzgaitnieku atmiņas), 1 -2. lpp. Голиков А. Мартиролог православных священнослужителей и церковнослужителей Латвии, репресированных в 1940—1955 гг., Москва, 1999, с. 14-19.

Тифа!, 19. lpp Тифа1, 19.-20. lpp.

LVVA, Р-70. fonds, 5. apr., 49. lieta, 366.-370. lpp.

Turpat, 257. lpp.

Tēvija, 1943, 15. marts, Nr. 62.

LVVA, P-1026. fonds, 1. apr., 14. lieta, 55.-59. o. p. lpp., 80.-80. o. p. lpp., 87.-87. o. p. lpp. Голиков А. Мартиролог православных священнослужителей и церковнослужителей Латвии, репресированных в 1940—1955 гг., Москва, 1999, с. 22. Санктпетербургские Епархальние Ведомости, 2002, N" 26/27, с. 133.

LVVA, 2580. fonds, 3. арг., 452. lieta, 141.-142. lpp.

LVVA, 7469. fonds, 1. арг., 78. lieta, 17.-18. о. р. lpp.

LWA, 7469. fonds, 1. apr., 20. lieta, 39. lpp. Юшкевич В. Участие органов госбезопасности в подготовке и проведении открытых судебних процессов над нацистскими военними преступниками, ievietots krājumā Отечественные спецслужбы в послевоенные годы, Москва — Великий Новгород, 2002, с. 78-79. ЦА ФСК 1>Ф, дело N" 11-18313, т. 1, л. 10-11.

BArch ļehem. BDC), SS-Fūhrer-Personalakte Friedrich ļekeln, Seite 29-30.

Turpat, 24. lpp.

Turpat, 28. lpp.

Turpat, 171. lpp.

LVA, 1986. fonds, 2. apr., P-2792. lieta, 55.-61. lpp.

Turpat, 6.-17. lpp.

Turpat, 17.-18. lpp.

Turpat, 28. lpp.

Turpat, 33. lpp.

Turpat, 38.-44. lpp.

Turpat, 51.-52. lpp.

TUrpat, 114.-116. lpp.

TUrpat, 120. -123. lpp.

Turpat, 128., 129. lpp. ЦА ФСБ РФ, дело N" H-18313, т. 1, л. 111-113.

Turpat, 14. sēj., 195., 210. lpp.

Turpat, 1. sēj., 264. lpp. Вестник русского христианского движения, 1978, № 128, с. 246-250. САРА, Sergija mape (garīdznieka С. Tailova atmiņas), 1.-2. lpp.

LVAA, P-1026. fonds, 1. apr., 16. lieta, 1.-5. lpp. Балевиц 3. Православная церковь Латвии под сенью свастики (1941—1944), Рига, 1967, с. 76-77. Веверс Я. Православная духовная мисия — агентура фашистской разведки, Рига, 1973, с. 6, 21.

LVVA, 2580. fonds, 3. apr., 452. lieta, 141.-142. lpp. Фомин С. Кровью убеленные — мученики и исповедники Северо-Запада России и Прибалтики (1949—1955), Москва, 1999, с. CLVI. САРА, Krupņikova mape, 4., 10. lpp.

BArch, Pers. 14/29, Seite 1-20. ЦА ФСБ РФ, дело № H-18313, т. 20, л. 93-94.

GAPA,). Akmena mape (līdzgaitnieku atmiņas), 1.-3. lpp. ЦА ФСБ РФ, дело N" H-18313, т. 2, л. 53-57.

Turpat, 20. sēj., 94.-96. lpp.

Turpat, 96.-97. lpp.

Turpat, 99.-100. lpp.

Turpat, 100.-101. lpp.

GAPA, K. Brieža mape, 2. lpp. ГАРФ, фонд 7021, он. 93, дело N" И. ЦА ФСБ РФ, дело К' Н-18313, т. 2, т. 397-398.

LTUA, Kl. fonds, 5. apr., SB 796/3. lieta, 6. lpp.

Turpat, 58. apr., BB 796/3. lieta, 175. lpp.

Turpat, 174.-174. o. p. lpp.

BArch, Pers. 6/1434, Seite 3-4, 37-38.

LVVA, 1474. fonds, 1. apr., 1615. lieta, 5.-8., 106.-109. lpp. ЦА ФСБ РФ, дело N" Н-18313, т. 1, л. 340-345. BArch, Pers. 6/1434, Seite 37. ЦА ФСБ РФ, дело № Н-18313, т. 20, л. 101-103.

Turpat, 104. lpp.

Turpat, 106.-108. lpp.

Reiz cēlās strēlnieks sarkanais (Atmiņu krājums), Rīga, 1971, 2. sējums, 331. lpp. jP. Krupņikovs. Maza Nirnbergaļ.

LTUA, Kl. fonds, 58. apr., BB 796/3. lieta, 180. lpp.

Tьrpat, 192.-196. lpp. turpat, KAB 796/3. lieta, 2.-28. lpp.

Turpat, BB 796/3. lieta, 204.-210. lpp.

Turpat, 211.-212. lpp.

Turpat, 215. lpp.

Aitiekus E. Tuskulēnai: egzekuciju aukos ir Budeliai (1944—1947), Vilnius, 2006, 340.-343. lpp.

L1A ФСБ РФ, дело N" Н-18313, т. 2, л. 130.

Turpat, 20. sēj., 111.-112. lpp.

LVA, 1986. fonds, 1. apr., 38865. lieta, 2. lpp.

Kogon E. The Tbeory and Practice of Hell, New York, 1966, р. 300-314.

LVA, 1986. fonds, 1. apr., 38865. lieta, 1.-3. lpp. Тифа!, 4.-25. lpp. ЦА ФСБ РФ, дело № Н-18313, т. 20, л. 117. Советская Латвия, 1946, № 24. Ciņa, 1946, Nr. 23. ЦА ФСБ РФ, дело N" Н-18313, т. 15, л. 4-7.

Turpat, 18. sēj., 236.-237. lpp.

Tēvija, 1944, Nr. 231, 232.

LWA, 7469. fonds, 2. apr., 256. lieta, 1. lpp. ЦА ФСБ РФ, дело № Н-18313, т. 3, л. 214-222. Тифа1, 20. sēj., 118.-119. lpp. Тифа!, 119. lpp.

Turpat, 3. sēj., 215. lpp.

LVA, 1986. fonds, 2. apr., Р-4766. lieta, 37., 107. lpp. ЦА ФСБ РФ, дело N" Н-18313, т. 2, л. 282-285. Тифа!, 20. sēj., 144. lpp.

Тифа!, 121.-123. lpp. Гифа!, 19. sēj., 60.-62. lpp. GAPA, I. Terentjcva mape, 1.-2. lpp.

BAreh (ehem. BDC), SS-Fьhrer-Personalakte Hans Zentgraf, Seite 76-79; 85-88; 92-100; 101-109; РГВЛ, фонд 460/п, дело N" 1876570, л. 1-2.

BArch (ehem. BDC), SS-Fьhrer-Personalakte Hans Zentgraf, Seite 48, 53. Тифаг, 2.-7. lpp. РГВА, фонд 460/п, дело № 1876570, л. 1 об. ЦА ФСБ РФ, дело № Н-18313, т. 1, л. 318.

Turpat, 20. sēj., 124.-125. lpp. Тифа1, 126.-130. lpp. РГВА, фонд 460/п, дело № 1876570, л. 5-6. Тифа!, 38. lpp.

BArch ļehem. BDC), SS-Fьhrer-Personalakte Fritz Blaschek, Seile 25. РГВА, фонд 460/п, дело N" 1860013, л. 1.

BArch (ehem. BDCI, SS-Fьhrer-Personalakte Fritz Blaschek, Seile 52. ЦА ФСБ РФ, дело № Н-18313, т. 1, л. 328-329, Шфа!, 20. sēj., 136.-138. lpp. Тифа!, 20. sēj., 141. lpp.

BArch (ehem. BDC), SS-Fьhrer-Personalakte Friedrich leckein, Seite 59. Тифаг, 76.-77. lpp. ЦА ФСБ РФ, дело № Н-18313, т. 1, л. 330-331, ТЪфаГ, 20. sēj., 139. lpp.

Turpat, 20. sēj., 139. lpp. Семиряга M. Как мы управляли Германией, Москва, 1995, с. 176-177. РГВА, фонд 460/м, дело N" 1860013, л. 27-28.

Tьrpat, 28.-28. о. р. lpp.

Turpat, 29. lpp.

Turpat, 45.-46. lpp.

Turpat, 38. lpp.

Turpat, 30., 39., 43. lpp.

Turpat, 54. lpp.

LVA, 1986. fonds, 1. apr., 16274. lieta, 1.-16. lpp.

Turpat, 58. lpp.

BArch, Pers. 6/1803, Seite 1-10. РГВА, Справка N" И-2855 от 10.11.2006 г. ЦЛ ФСБ РФ, дело № 11-18313, т. 4, л. 6.

Turpat, 20. sēj., 144.-147. lpp. Хавкнн Б. Л. Немецкие веннопленные в СССР и советские военнопленные в Германии. Постановка проблемы. Источники и литература, ievietots krājumā Проблемы военного плена: истории и современность, часть 2, Вологда, 1997, с. 7.

Turpat, 8. lpp. ЦЛ ФСБ РФ, дело N" Н-18313, т. 20, л. 147-148.

BArch, Pers. 6/1803, Seite 11-12. ЦА ФСБ РФ, дело № Н-18313, т. 20, я. 150-151.

Turpat, 1. sēj., 233. lpp.

Turpat, 20. sēj., 156. lpp.

Turpat, 153.-154. lpp.

Die Ortenau, 1996, 76. Jahresband, Seite 487. Гущин В. Госбезопасность в Елгаве 1944—7969, изд. "GIV" с. 5.

Ciņa — 1950, Nr. 35, Nr. 36, Nr. 55, 15. martā; Padomju ļaunatne — 1950, Nr. 44, Nr. 45.

Красная Звезда — 1942, N' 172. Красная Звезда — 1945, N" 85. Правда — 1944, № 129.

Dokumentation der Vertreibung der deutschen Bevцlkerung aus den Gebieten цstlich der Oder—NeiЯe, Mьnchen, 1984, Band 1, Seite 61E-62E. Turpat, 7-9. lpp.

Turpat, 35E. lpp.

Turpat, 64E.-65E. lpp.

Turpat, 66E. lpp.

Dokumentation der Vertreibung der deutschen Bevцlkerung aus den Gebieten цstlich der Oder—NeiЯe, Mьnchen, 1984, Band 2, Seite 163.

Turpat, 147. lpp.

Turpat, 121. lpp.

TUrpat, 114., 120. lpp.

Turpat, 118. lpp.

Turpat, 112.-115. lpp.

Dokumentation der Vertreibung der deutschen Bevцlkerung aus den Gebieten цstlich der Oder—NeiЯe, Mьnchen, 1984, Band 1, Seite 9IE. Turpat, 93E. lpp.

Dokumentation der Vertreibung der deutschen Bevцlkerung aus den Gebieten цstlich der Oder— NeiЯe, Mьnchen, 1984, Band 2, Seite 149.

CmtuuHCKue депортации (1928—1953). Дою/менты, Москва, 2005, с. 635-640.

Tēvija un Kurzemes Vārds — 1944, Nr. 243, 247. ДА ФСБ РФ, дело № II 18313, т. 20, .п. 157-159.

Ciņa — 1946, Nr. 28. ЦЛ ФСБ РФ, дело № Н-18313, т. 20, л. 159-161.

Turpat, 162. lpp.

LVA, 1986. fonds, 2. apr., P-4766. lieta, 120. lpp.

Turpat, 2.-26. Ipp. Turpat, 134. Ipp. ЦА ФСБ РФ, дело N" H-18313, т. 20, л. 161-166.

Turpat, 166.-167. Ipp. LVA, 1986. fonds, 2. apr., Р-4766. lieta, 359. Ipp. LVA, 1986. fonds, 2. apr., P-4766. lieta, 152.-154; 347.-350. Ipp. LRPA, Personas lieta Nr. 6-983, 7. Ipp. GAPA, F. "uriša mape, 5.-9. Ipp. ЦА ФСБ РФ, дело № H-18313, т. 20, л. 168 turpat, 5. sēj., 118.-121. Ipp. GAPA, F. Puriša mape, 2. Ipp. ЦА ФСБ РФ, дело N" H-18313, т. 20, л. 169.

GAPA, F. Punša mape, 2. Ipp. Turpat, 1. Ipp. ЦА ФСБ РФ, дело N" H-18313, т. 20, л. 170-172 turpat, 5. sēj., 32.-36. Ipp. LVVA, P-69. fonds, 5. apr., 2. lieta, 63. Ipp. ЦА ФСБ РФ, дело № H-18313, т. 19, л. 24.

Turpat, 20. sēj, 173. Ipp. turpat, 5. sēj., 98.-99. Ipp. LVVA, P-132. fonds, 30. apr., 38. lieta, 22.-23. Ipp. ЦА ФСБ РФ, дело N" H-18313, r. 20, л. 174.

LVVA, 2942. fonds, 1. apr., 8375. lieta, 37. o. p.-38. Ipp. turpat, P-69. fonds, 5. apr., 2. lieta, 63.

Ipp. A. Seķcs Atmiņas par Majoru bērnu nama aizvešanu, citēts pēc |. Riekstiņa raksta Latvijas bāreņi Vācijā. 1944.—1949.gads, — Latvijas Vēstnesis, 1996, Nr. 146. ЦЛ ФСБ РФ, дело N" H-18313, т. 20, .п. 174-174 об.

Turpat, 178.-179. Ipp. Turpat, 177. Ipp. GAPA, N. Ļebedinska mape, 1.-8. Ipp. LVVA, 7427. fonds, 13. apr., 984. lieta, 1.-2.; 8.-9.; 12.; 16.; 23.; 37.; 40.-48.; 102.-105.; 125.; 129.-134. Ipp. turpat, 2894. fonds, 3. apr., 523. lieta, 28. Ipp. turpat, 3234. fonds, 20. apr., 12811. lieta, 1.-3. Ipp. turpat, 7427. fonds, 6. apr., 282. lieta, 5.; 15.; 42. Ipp. turpat, 294. lieta, 20. Ipp. turpat, 291. lieta, 19. Ipp. turpat, 296. lieta, 21. Ipp. turpat, 2927. fonds, 8. apr., 141. lieta turpat, 7427. fonds, 6. apr., 283. lieta, 27. Ipp. turpat, 3256. fonds, 5. apr., 830. lieta, 9.; 80. Ipp. ЦА ФСБ РФ, дело № H-18313, т. 20, л. 180.

LVA, 1986. fonds, 2. apr., 4485. lieta, 1.-2. Ipp. Turpat, 3.-11. Ipp. Turpat, 12.-14. Ipp. Turpat, 15. Ipp. Turpat, 24. Ipp. Lasmanis U. Tēva gadsimts, Rīga, 2001, 166. Ipp. LVA, 1986. fonds, 2. apr., 4485. lieta, 30.-31. Ipp. ЦЛ ФСБ РФ, дело № H-18313, т. 20, л. 180-181.

GAPA, A. Mutuļa mape, 15.-16. Ipp. ЦА ФСБ РФ, дело N" H-18313, т. 20, л. 189.

GAPA, A. Mutuļa mape, 12.-14. Ipp. Turpat, 4. Ipp. Известия Академии Наук СССР, серия геологическая, 1961, N" 12. ЦА ФСБ РФ, дело № 11-18313, т. 12, л. 14-15.

BArch, Pers. 6/521, Seite 13-14, 20, 68. Тифа!, 31.-32. Ipp. РГВЛ, справка N" И-2855 от 10.11.2006 г. ЦЛ ФСБ РФ, дело N" Н-18313, т. 12, л. 2-2 об. Тифа!, 6.1рр.

LWA, P-132. fonds, 30. арг., 2. liela, 5. Ipp. 1IA ФСБ РФ, дело № Н-18313, т. 20, л. 185. ТЪфа!, 12. sēj., 181.-182. Ipp. ТЪфа!, 47.-52. Ipp. Тйфа!, 20. sēj., 188. Ipp. Т\1фа1, 189., 192. Ipp. Тифа!, 197. Ipp. ТЪфа!, 197. Ipp. T\irpat, 193. Ipp. Turpat, 13. sēj., 48.-50. Ipp. Тифа!, 20. sēj., 197.-198. Ipp. РГВА, фонд 460/n, дело N" 1707673, л. 1-2 об., 7.

IJA ФСБ РФ, дело N" Н-18313, т. 20, л. 199-202. !ифа!, 13. sēj., 30. Ipp. Тигра!, 20. sēj., 202.-204. Ipp. Тифа!, 13. sēj., 7. Ipp. РГВА, фонд 460/н, дело N" 1865850, л. 1-4.

РГВЛ, фонд 460/н, дело № 1865850, л. 15. Тифа!, 18. 1рр. ЦА ФСБ РФ, дело N" Н-18313, т. 13, л. 119-121.

LVA, 1986. fonds, 1. арг., 40107. liela, l.-ll. Ipp. GAPA, V. Purmales mape, 1 l.-ll. о. р. Ipp. Dculschc Diensiellc (VVAStl, N. V-21-677/599, 20.10.2006.

LVA, 1986. fonds, 1. apr., 16372. liela, 1.-24. Ipp. Deuische Dienslelle |WASl|, N. V-21-677/599, 20.10.2006. GAPA, L. Sīkulcs mape, l.<-8. Ipp. Исторические чтения на Лубянке 2001 г. Отечественные спецслужбы в послевоен ные *о<)ы, Москва, Великий Новгород, 2002, с. 81-82. Тифа!, 78.1рр. РГВЛ, справка Nn И-2855 от 10.11.2006 г.

BArch, Pers. 6/2054, Seite 1-26. ЦА ФСБ РФ, дело № Н-18313, т. 6, л. 2-13. Тигра!, 49.-53. Ipp. Тифа!, 116.-120.; 135.-138. Ipp. LWA, P -132. fonds, 30. apr., 2. lieta, 6. Ipp. ЦА ФСБ РФ, дело Na Н-18313, т. 20, л. 204-212.

Turpat, 212.-213. Ipp. GAPA, A. Abiks mape, 1.-2. Ipp. ЦА ФСБ РФ, дело № Н-18313, т. 20, л. 212-217. РГВА, фонд 460/н, дело N" 1865850, л. 1-3. ЦА ФСБ РФ, дело № Н-18313, т. 20, л. 217-219. РГВА, фонд 460/п, дело N" 1865850, л. 3-18.

GAPA, А. Roslovas mape, 1 .-3. Ipp. ЦА ФСБ РФ, дело № Н-18313, т. 20, л. 219-222.

GAPA, F. Pauļukas mape, 5. Ipp. ЦА ФСБ РФ, дело N" Н-18313, т. 16, л. 8, 9-10, 12-15. BArch, Pers. 6/1540, Seite 2-5, 28-29, 34. РГВЛ, справка N" И-2855 от 10.11.2006 г.

BArch, Pers. 6/1540, Seite 52.

LR IM ICA, N. Lurje personas lieta, Nr. 441, 2.-33. Ipp. ЦА ФСБ РФ, дело N" Н-18313, т. 20, л. 222-233. Тифаг, 233.-237.1рр.

Turpat, 237.-239. Ipp. Turpat, 16. sēj., 12.-15. Ipp. Turpat, 105.-109. Ipp. Turpat, 225.-228. Ipp. Turpat, 17. sēj, 72. Ipp. Turpat, 17. sēj., 81.-85. Ipp. Turpat, 20. sēj., 245.-247. Ipp. Turpat, 16. sēj., 84.-97. Ipp. Turpat, 20. sēj., 243.-245. Ipp. Turpat, 20. sēj., 243. Ipp. Turpat, 20. sēj., 248. Ipp. LWA, 1304. fonds, 1. apr., 930. lieta, 13.-16. Ipp. Turpat, 16.-17. Ipp. Turpat, 3235. fonds, 2. apr., 4536. lieta, 11. Ipp. Turpat, 2625. fonds, 1. apr., 205. lieta, 103.-103. o. p. Ipp.

LVA, 1986. fonds, 2. apr, P-2927. lieta, 32.-34. Ipp. LVVA, 1536. fonds, 22. apr., 7028. lieta, 9.-10. o. p. Ipp. LVA, 1986. fonds, 2. apr, P-2927. lieta, 12. Ipp. Тифа!, 13., 44.-46. Ipp. LVA, 1986. fonds, 2. apr, P-2927. liera, 14. Ipp. LVVA, 1398. fonds, 1. apr., 23. liela, 48. Ipp. Тифа!, 2623. fonds, 2. apr., 2. liela, 5. Ipp. LVA, 1986. fonds, 2. apr, P-2927. liela, 14. Ipp. Тифа!, 46.-47. Ipp. Turpat, 30. Ipp. ЦЛ ФСБ РФ, дело N" H-18313, т. 20, л. 248-249.

Cakuls J. Latvijas Romas katoļu baznīcas vēstures materiāli, Rīga, 2001, 178.lpp. GAPA, St. Vaikuļa mape, 7. Ipp. ЦА ФСБ РФ, дело N" H-18313, т. 17, л. 1-9. Тифа1, 20. sej., 249-251. Ipp. LVA, 1986. fonds, 2. apr., P-5929. lieta, 1. -14. Ipp. Broks ļ. Prelāta Staņislava Vaiku/a piemiņai (atmiņas, rokraksti, pārdomas), Rīgas Mctropolijas kūrijas arhīvs, 34. Ipp. Cakuls J. Latvijas Romas katoļu priesteri (1918—1995), Rīga, 1996, 149. Ipp. Cakuls J. Latvijas Romas katoļu baznīcas vēstures materiāli, Rīga, 2001, 175. Ipp. CAPA,). Vevera un F. Pešehonova mape, 28. Ipp. Тифа!, 1.-3. Ipp. Riekstiņš ). Staļiniskās represijas Kazaņa, 5.-27. Ipp. |raksts nav publicēts!

LVA, 1986. fonds, 2. apr., P-5929. lieta, 14. Ipp. Тифаг, 15.-16. Ipp. ЦЛ ФСБ РФ, дело № H-18313, т. 17, л. 154-155. САРА, R. Vanaga mape, 1.-27. Ipp. LRPA, Personas lieta Nr. 883, 2.-7. Ipp., 14., 28.-30. Ipp. BArch, Pers. 6/1713, Seite 14-16. ЦА ФСБ РФ, дело N" H-18313, т. 8, л. 13-20. Тифа1. РГВА, справка N" И-2855 от 10.11.2006 г. ЦА ФСБ РФ, дело N" Н-18313, т. 8, л. 6. ГАРФ, картотека сотрудников ГБ. ЦЛ ФСБ РФ, дело № Н-18313, т. 8, л. 199.

LLUA, lieta Nr.1592, 2.-5. Ipp. LUA, 7. apr., 10550. lieta, 5.-6. Ipp. BArch, Pers. 6/1713, Seite 27-28. ЦА ФСБ РФ, дело N" H-18313, т. 20, л. 251-254.

Turpat, 254.-255. Ipp. Тифа1, 8. sej, 344.-,345. Ipp. BArch, Pers. 6/1713, Seite 25-26. Проблемы военного плена: история и современность, Вологда, 1997, часть 2, с. 6.

Lehman A. Gefangenschaft und Heimkehr, Mьnchen, 1986, Seite 1, 19-20. ЦА ФСБ РФ, дело № H-18313, т. 20, л. 260. Тифа!, 262. lpp. РГСПИ, фонд 17, оп. 10, дело № 10745, л. 9-10. РГВА, фонд 460/и, дело № 0784990, л. 1-2 об. ЦЛ ФСБ РФ, дело N" Н-18313, т. 20, л. 263-267. РГВА, фонд 460/п, дело № 0784990, л. 2 об. ЦА ФСБ РФ, дело № Н-18313, т. 20, л. 267-269.

GAPA, Rušanova mape, 1. lpp. НА ФСБ РФ, дело № Н-18313, т. 20, л. 269-271. Санктпетербургские Епархальные Надо,части, 2002, № 26/27, с. 198. Latgales Kultūrvēsturēs muzejs, Inv. Nr. 850, 1.-4.lpp.

Turpat, lnv. Nr. 853, 1. lpp. GAPA, J. Rušanova mape, 2. lpp. ЦА ФСБ РФ, дело № H-18313, т. 20, л. 271. Резекнеиские вести, 3 окт. 1993 г. GAPA, J. Rušanova mape, 2., 6., 8. lpp. РГВА, фонд 460/и, дело Nc 03-489572. ЦА ФСБ РФ, дело № Н-18313, т. 20, л. 272-273. turpat, 9. sēj., 21.-24. lpp. РГВА, фонд 460/п, дело № 03-489572. РГВА, фонд 460/и, дело № 1873656, л. 18. ЦЛ ФСБ РФ, дело № Н-18313, т. 20, л. 274-275.

Turpat, 276. lpp. РГВА, фонд 460/п, дело № 1863382, л. 1-21.

LWA, 3234. fonds, 1. арг., 3399. lieta, 1.-2. о. р., 7. lpp. Turpat, 2996. fonds, 1. арг., 7309. lieta, 1., 3.^3. о. р. lpp. Turpat, 3402. fonds, 1. арг., 57. lieta, 28. о. p.-29. lpp. ЦАМО, УПК, картотека № Л-477384 ("Алгард Жан Карлович") ЦА ФСБ РФ, дело № Н-18313, т. 10, л. 11-14.

Turpat, 109.-1 II. lpp.

Turpat, 208.-210. lpp.

Alexander Boecking, BArch, SA — Fьhrer Personalakte (ehem. 1ЮС), Seite 8-13. ЦА ФСБ РФ, дело N" H-18313, т. 11, л. 89.

Turpat, 10.sēj., 1.-2. lpp.

Turpat, 345.^46. lpp.

TUrpat, 20. sēj., 276.-280. lpp.

Alexander Boecking, BArch, SA — Fьhrer Personalakte (ehem. PDC), Seite 8.

Tēvija, 1943, Nr. 19, 32, 195.

LVA, 1986. fonds, 2. apr., lieta Nr. P-9855, 1.-18. lpp. ЦА ФСБ РФ, дело N:| H-18313, т. 20, л. 279-280.

Turpat, 280.-282. lpp.

T\irpat, 282.-283. lpp.

Turpat, 284.-287. lpp.

T\irpat, 287. lpp.

TUrpat, 11. sēj., 53. lpp.

TVirpat, 20. sēj., 287.-289. lpp.

Turpat, 289.-293. lpp.

TUrpat, 10. sēj., 335.-337. lpp, 11. sēj., 1.-2., 9.-11. lpp.

Turpat, 20. sēj., 293.-295. lpp. Геродник Т. Правда о Псково-Печорском монастыре, Москва, 1963, с. 37 GAPA, S. Rozenberga mape, 1.-3. lpp. ЦА ФСБ РФ, дело № Н-18313, т. 20, л. 296-297.

Turpat, 11. sēj., 281.-301. lpp.

Turpat, 279. lpp. Санктпетербургские Епархальные Недомости, 2002, №26/27, с. 173.

IIA ФСБ РФ, дело N' II 18313, т. 11, л. 39-40.

GAPA, S. Rozenberga mape, 1. Ipp. ЦЛ ФСБ РФ, дело N" H-18313, т. 20, л. 298.

Turpat, 7.sēj., 37.-40. Ipp.

РГВА, картотека ГУПВИ: Зонненфельд. ЦА ФСБ РФ, дело № 11-18313, т. 7, л. 48-50. РГВА, картотека ГУПВИ: Янике. ЦА ФСБ РФ, дело № Н-18313, т. 20, л. 298-299.

Turpat, 299. Ipp. Tiesas prāva par vācu fašistisko iebrucēju ļaundarībām Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Padomju Sociālistisko Republiku teritorijā, Rīga, 1946, 99.-147. Ipp. ЦА ФСБ РФ, дело N" 11-18313, т. 20, л. 299.

Turpat, 299. Ipp. AOK МГКА, личное дело N"402, Миловидов II. П., л. 28 Turpat, личное дело Долгополова Б. Н., л. 15 Turpat, личное дело Санникова С. П., л. 24 Turpat, личное дело Маркевича В. А., л. 18 Turpat, дисциплинарное дело Дивногарский П. II. №3481, л. 14. ЦА ФСБ РФ, дело N" Н-18313, т. 20, л. 300.

Turpat, 300. Ipp. TUrpat, 300.-301. Ipp. Turpat, 301.-302. Ipp. Turpat, 302.-303. Ipp. Turpat, 303.-304. Ipp. TUrpat, 304. Ipp. Turpat, 304. Ipp. ГАРФ, фонд 9401, он. 2, дело № 141, л. 56, 59-60. РГА ЦП И, фонд 17, он. 162, дело №37, л.

157. TUrpat, 159.-160. Ipp. ГАРФ, фонд 9492, он. 1а, дело N" 510.

Turpat, lieta Nr. 511 (abas lietas izmantotas pēc analoģijas). ЦА ФСБ РФ, дело № Н-18313, т. 20, л. 304.

Turpat, 305.-311. Ipp. Turpat, 318.^324. Ipp. GAPA, Р. Krupņikova mape, 8. Ipp. ЦА ФСБ РФ, дело № Н-18313, т. 20, л. 325.

GAPA, Eksekūcijas aculiecinieku mape, 1.-47. Ipp. ЦА ФСБ РФ, дело № Н-18313, т. 20, л. 327.

Turpat, 329. Ipp. LVA, 1986. fonds, A. Bekinga alfabētiskā kartīte. ЦА ФСБ РФ, дело № Н-18313, т. 20, л. 330. Звягинцев А, Орлов К). От первого прокурора России до последнего прокурора Союза, Москва, 2001, с. 273-274. Реабилитация: как это было (Документы), Москва, 2000, с.

192. История политических репрессий и сопротивление несвободе в СССР, Москва, 2002, с. 155.

LVA, РА 15500. fonds, 1. арг., 944. lieta, 12.-15а. Ipp. TUrpat, 1986. fonds, 1. арг., 1731. lieta, 43., 59, 60., 184. Ipp. Turpat, 1179. lieta, 184. Ipp. GAPA, A. Bočkova mape, 7.-8. Ipp. РГАСПИ, фонд 17, он. 100, дело № 252646.

GAPA, A. BoCkova mape, 7.-8. Ipp. Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūras 2006. gada 23. oktobra izziņa Nr. 4-2/2171.

LR Augstākās tiesas 2006. gada 25. oktobra izziņa Nr. 7-4/10-1894 nos. Афанасьев H. А. Когда расстреливали прокуроров, Ievietots rakstu krājumā: Фронт военных щюку]юров, Составители: Ушаков С. Ю., Стукалов А. А., Москва, 2000, с. 159-160. РГАСПИ, фонд 17, он. 10, дело № 10745, с. 7 об. GAPA, N. Zavjalova mape, 1., 4, 4. о. р. Ipp. LUA, personas lieta Nr. 4306, Jakobsons-Andersons M. К., 6., 11., 20., 38, 48.^19, 51, 61, 89, 96.-99. Ipp. ЦАМО, картотека № А-477384 (АлгарД Жан Карлович).

LAKA, personas lieta Nr. 384, Kirre E. R„ 6., 7, 16, 16., 25, 33, 38, 40, 49. Ipp. GAPA, E. Kirres mape, 3.-4. Ipp. Andris Grutups Ešafots Apgāds "ATĒNA", reģistrācijas apliecība nr. 40003301814, Blaumaņa ielā 16/18 - 2a, Rīga, LV 1011, e-pasts: atena@atena.lv www.atena.lv Iespiests un iesiets SIA "Jelgavas tipogrāfija" * J. Liepiņš (1896—19771.

2 ЦЛ ФСБ РФ, дело N" H-18313, т. 20, л. 43. РГАСПИ, фонд 17, он. 10, дело N" 10745, л. 3, 8-11. Афанасьев Н. А., Когда расстреливали ирокуро/юв. Ievietots rakstu krājumā: Фронт военных прокуроров. Составители: С. К). Ушаков, А. А. Стукалов. Москва, 2000, с. 58. С.АРА, Р. Krupņikova mape, 5. lpp.

GAPA, Tiesas procesa aculiecinieku mape, 2.-6. lpp.

LVKA, arhv. Nr. 179.

Ciņa, 1946, Nr. 23.

3 AOK МГКА, личное дело Савинкова С. Е., л. 1, 6-7, 11, 13-14, 16-16 об.

4 АОК МГКА, личное дело № 402, Миловидов II. П., л. 5-8 об., 14, 27.

5 АОК МГКА, личное дело Долгополова Б. 11., л. 1-2, 18, 21. turpat, личное дело N" 201, Долгополов Б. П., л. 1-3, 17. turpat, дисциплинарное дело, Долгополов Б. П., л. 3. turpat, дисциплинарное дело NJ 121, Долгополов Б. Н., л. I. turpat, дополнительное личное дело Долгополова Б. П., л. 6, 8, 15.

6 АОК МГКА, личное дело Маркевича В. П., л. 5-5 об., 7-7 об., 18.

7 АОК МГКА, личное дело N" 193, Дивногорский П. П., л. 5. turpat, дисциплинарное дело N" 65, Дивногорский II. II., л. 2, 10. turpat, дисциплинарное дело N"3481, Дивногорский П. П., л. 2, 19, 24. turpat, дополнительное личное дело, Дивногорский П. П., л. 17-17 об.

8 ЦЛ ФСБ РФ, дело N' II 18313, т. 20, л. 3-12.

[34] j. lācis 11911—1980).

[35[44] d. lipkovičs (1904—19891.

[53] rušanovs (1873—19[63] lvka, arhv. nr. 179.