Divaina tevzeme janis plaudis

bet zviedru militārā administrācija sāka bažīties, ka vēlāk pilsētniekiem neiznāk raudāt un plēst matus tāpat kā caram. Tā paša Kubes kalna dēļ.

Zviedri 1697. gadā uzdeva rātei kalnu norakt, taču rīdzinieki pavēli pildīja gausi un negribīgi.

Vēl 1754. gadā kalns bija cieši apbūvēts. 1769. gadā kāds ceļotājs rakstīja, ka plaši pazīstamajā Kubes kalnā atrodoties daudzas mājas, kur «mīlas priesterienes» piekopjot savu amatu.

1356. gada Rīgas ienākumu grāmatā atrodams ieraksts latīņu valodā: «Konrāds Slinte nomā laukus, kas atrodas aiz ordeņa kungiem piederošām dzirnavām Smilšu kalnā (Montē Arēna), maksājot pilsētai vienu Rīgas marku.» Secinām, ka Livonijas ordenim tolaik piederējušas dzirnavas Smilšu kalnā, kuras acīmredzot bijis tas pats Latviešu Indriķa hronikā piemi- netais mons antiquus. Dzirnavas Kubes kalnā minētas arī 1404. un 1502. gadā pilsētas ienākumu grāmatās. Tā saucamās stabu vējdzirna​vas shematiski attēlotas 1621. gada un 1634. gada plānos.

Krievijas un Zviedrijas uzbrukumos 16.- 18. gadsimtā tās izmantotas par novērošanas punktu, postītas un atjaunotas. Iespējams, ka Kubes kalnā bijusi senā Vējdzirnavu ieliņa (Windmunlengasse).

1783. gadā te atradās Zo​benu ložas dibinātā Sv. Jāņa nabadzīgo bāre​ņu patversme.

Zviedru laikos ārpus vaļņiem un grāvjiem radās jauna Ārrīga, kur aizliedza celt akmens ēkas.

Vēlāk šajās vietās izveidojās Vidzemes un Latgales priekšpilsētas. 1626. gadā teritoriju ietvēra nocietinājumu līnija ar vienpadsmit mazām skanstēm un palisādu žogu. Tas stiepās no Sv. Jura patversmes sētas (vēlākais Jura Alunāna un Andreja Pumpura ielu stūris) līdz Daugavai. Jaunajā nocietinājumā ietilpa ari Kubes kalns, kura dienvidu gals līdz 16. gadsimta vidum pie tagadējā Bastejkalna bija savienots ar Smilšu bastionu. Pēc tam Kubes kalna nosaukumu attiecināja uz pakalnu ziemeļaustrumos - starp vēlākajām K. Valdemāra, Dzirnavu, Lazaretes un Elizabetes ielām. Uzkalnu tolaik vagoja dzi​ļas gravas.

Gadsimtu gaitā Senais kalns gāja bojā.

Sevišķi postoši bija plūdi. Vienā no vecākajām Rīgas hronikām - t.s. Padela hronikā - stāstīts, ka 1649. gada palos ledus un ūdens, brāžoties uz pilsētas pļavām, pārrāva dambi, pārpludināja Rīgas priekšpilsētu, nopostīja dau​dzas mājas un aiznesa daļu no Kubes kalna. Līdzīgi notika arī 1774. gadā.

Ko saudzēja dabas stihija, to iznīcināja cilvēks. Rīgas iedzīvotājiem paugurs bija neizsmeļama smilšu krātuve. 1783- gadā ar kalna smiltīm tika piepildīta Rīdzenes ieleja un purvainās vietas pilsētas apkārtnē, kā arī tika la​boti pilsētas vaļņi.

No 1784. līdz 1785. gadam Kubes kalnu iznīcināja pilnīgi. Vēstures pieminekli noraka krievu militārā administrācija pēc Katrīnas II pavēles. Norokot Kubes kalnu, atrasti cilvēku kauli bez zārku paliekām. Domājams, ka tie uzieti vecās kapsētas vietā. Ar smiltīm uzpildīja Rīgas cietokšņa zemo esplanādi. Agrāk lie​los palos Rīgas priekšpilsētu iedzīvotāji skrēja, cik spēka, uz Kubes kalnu.

Zemes darbi 18. gadsimta beigās, kā arī Jāņa dambja izbūve mazināja plūdu briesmas bijušā Senā kalna apkārtnē, tādējādi tas izglā​ba daudzu cilvēku dzīvības.

Pēc kalna norakšanas lielu palu laikā cil​vēki meklējuši glābiņu Avotu ielas kāpās.