Divaina tevzeme janis plaudis

Kaut iedzīta pazemē varenā pils Ezera krastā no seniem laikiem atradās lībiešu ciems Ale. Ezers aizauga, bet tuvumā izveidojās Aloja, - līdzīgiem vārdiem tūrisma ceļvežos stāstīts par apdzīvoto vietu, kam pietrūkst gan upes, gan strauta, gan ezera. Lai nokļūtu līdz tuvākajam ūdensbaseinam, jāiet trīs kilometri ZR virzienā.

Jūras iela pārtop par Alojas-Staiceles autoceļu ar koku puduriem un lauku mājām ceļmalas. Pie vairākām mājām, kā arī citās vietās atrasti jaunākā akmens laikmeta jeb neolīta cirvji. Akmens cirvji uzieti arī Salacas pietekas Joglas krastos. (Joglas nosaukums cēlies no lībiešu un igauņu vārda Jogi - upe.) Divus kilometrus no Alojas Joglas upīte tuvojas autoceļam. Dzirnavu aizsprosts tās ielejā sakrājis dīķi divdesmit divu hektāru platība.

Tā saucamais Ungurpils ezers ir viena no retajām Latvijas ūdenskrātuvēm, ko grezno peldošās salas. Šie peldošie veidojumi spēj pārvietoties ne vien horizontālā, bet arī vertikālā virzienā. Savā laikā dzirnavnieks vienu no sa​lām esot piestiprinājis krastam.

Arī pavasara palos ezera ūdeņi nespēj uzkāpt līdz Ezerkalnu dārzam un aizskalot senkapu uzkalniņu un akmens riņķi tam apkārt. Uzkalniņa augstums ir divarpus metri, bet diametrs astoņpadsmit metri. Kaut gan akmeņu «vainags» ir postīts un uzkalniņa vidū ir rakuma bedre, vēl jau palikuši vienpadsmit akmens bluķi. Tautā šie ugunskapi tiek dēvēti par Vel​na Klēpi.

Teika stāsta, ka reiz divi velni gribējuši celt tiltu pār Ungurpils ezeru. Viņi katrs no savas puses nesuši uz ezeru lielus zemes klēpjus. Te uzreiz iedziedājies gailis. Velni pametuši savus klēpjus un mukuši prom. Vēl tagad katrpus ezeram redzams mazs uzkalniņš. Turpat otrpus lielceļam atrodas ieplaka, kurā velni zemi ņēmuši.

Pie dzirnavu aizsprosta celiņš aizved uz augstieni ezera dienvidu krastā. Nonākam ēnainā parkā - droši vien tas stādīts vēl baro​nu laikos.

Ar velēnām aizauguši grāvji netieši liecina, ka 13- un 14. gadsimtā no šejienes pārvaldīts Alojas novads. Lepnie krustneši, kas nicinoši izturējās pret vietējām ciltīm, savas «vanagu ligzdas» bieži vien ieperināja mūsu senču pils​kalnos.

Pēc ziņām Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas arhīvā, 1940. gadā augstieni pie Joglas apmeklējis Pieminekļu valdes inspektors P. Stepiņš. Divdesmit divus gadus vēlāk te ieradās arheologs J. Graudonis.

-Ungurpils atrodas uz senlatviešu pilskalna," rakstīja Stepiņš. -Vienā vietā var redzēt senas vaļņu paliekas, un ari divas pilskalna nogāzes ir labi saglabājušās. Vietējais skolotājs stāstīja, ka viens no pils grāvjiem aizbērts pirms 60 gadiem."

-Pēc nostāstiem, pie Joglas upītes atradies Perkules pilskalns," piebilda J. Graudonis. Nocietinājumu grāvji vēl saglabājušies pils​kalna vietās ziemeļos un austrumos."

Pilskalna laukumā skolotājs pirms trīsdesmit gadiem licis bērniem izrakt bedri. Apmēram viena metra dziļumā atklājuši apdegušus priežu baļķus - senu celtņu paliekas.

Senatnē Ungurpils atradusies uz robežas starp letgaļu un lībiešu zemēm. Tā radusies no lībiešu ciema Pirkules (Pirkiles, Perkiles). Lībiešu Purkull latviski nozīmē Robežciems. Pirmās ziņas par Pirkili atrodamas 1306. gada lēņu grāmatā. Tajā rakstīts par Pirkiles iz- lēņošanu Johanam fon Ostinghauzenam.

Arhibīskapa lībiešu daļā jau savlaikus bija uzbūvētas vairākas pret ordeni vērstas pilis (Augstroze, Lielstraupe un Mazstraupe). Ziemeļos atradās viena vienīga vasaļa pils. Vēstures dokumentos tā dēvēta par Pirkeli. Vēsturnieki ir vienisprātis, ka Pirkeli jeb Ungurpili cēlis