Page 1


Juris Barkans Atminas par m a n i e m dienesta l a i k i e m n o 1 9 4 3 . g a d a 18. m a i j a l朝dz 1 9 4 6 . g a d a 1. a p r 朝 l i m


Juris Barkans

Atminas par m a n i e m dienesta l a i k i e m no 1943. gada 18. maija l朝dz 1946. gada 1. apr朝lim

R朝ga

2001


UDK

94(474.3)4-929 Ba 6 5 3

Juris Barkans. Atmiņas par m a n i e m dienesta laikiem n o 1 9 4 3 . g a d a 1 8 . maija līdz 1 9 4 6 . g a d a 1 . aprīlim Rīga, 2 0 0 1 , 1 4 8 l p p .

Grāmata

izdota,

pateicoties

Latvijas

finansiālajam

Grāmata

izmantoti

Redaktore, korektore Datorsalikums, maketēšana un vāka noformējums Izdevējs

ISBN 9984-643-31-X

Nacionālo

karavīru

biedrības

atbalstam

autora

zīmējumi

Ināra Karlsone Andrejs Zīle,

Svetlana

Lai vijas

Universitātes

žurnāla

"Latvijas

Zīle

Vēsture"fonds

© LU ž u r n ā l a "Latvijas V ē s t u r e " fonds, 2 0 0 1


Saturs Ievads

7

Ķemeros, RAD Bewerberlager 5

11

Travemūnde bci Lūbeck. RAD. Abt. 7/70

28

Bruss bei Konitz 35.SS-Pz-gren. A.u.E. Bataillon

53

Lauenburgā SS-Unterfūhrerschule

64

Kurzemē 19. latv. SS divīz. AuE bataljons

77

Kurzeme, 19. Latviešu SS divīzijas 44. pulka 6. rotā

101

Kurzeme. Kapitulācija

108

Lietuvā, Žagarē, gūstekņu nometnē

112

Ceļā uz Austrumiem

115

Krievijā - Moršanskā. H.K.B.fl.-C.C.C.P. (ļ)-up jiarepb 0322

119

Paskaidrojumi par saīsinātiem vārdiem un specifiskiem nosaukumiem

141

Epizodes. Kalnarāja iepazīšanās ar Lāci

145

6


Ievads Motto: Gaidi mani atkal mājas, tad, kad ievas ziedos plauks

J u r i s B a r k a n s bija d a u d z u m ū s u vecās aizejošās p a a u d z e s laika un l i k t e ņ a b i e d r s . Ari cīnu b i e d r s . Viens no m ū s u lielā p u l k a , it kā t ā d s p a t s kā visi un t o m ē r arī a t š ķ i r ī g ā k s , c i t ā d ā k s . Indivi­ d u ā l i s t s l a b ā n o z ī m ē . G o d ī g s , a p z i n ī g s , m ē r ķ t i e c ī g s . G u d r s savā j a u n ī b ā . Beidzis F r a n č u liceju, runāja franču, v ā c u un krievu valodā, arī latgaliski. J a u n ī b a s s k u r b u m ā apvaldīgāks, r ā m ā k s . V a r b ū t v i n a n o s v ē r t ī b a bija t ā , k ā d ē ļ v i ņ a m uzticējās, ticēja un cienīja. Viņš bija labs p u i k a , taisnīgs u n p a t i e s s , u n taisnīgi arī v i ņ a rakstītie v ā r d i . N o l i e k u izlasītās J u r a a t m i ņ a s , b e t d o m a s vēl ilgi kavējas tajās tālajās d i e n ā s . N o t i k u m i , p ā r d z ī v o j u m i , izjūtas... V a r b ū t d a ž i e m lasītais n e i z r a i s ī s ī p a š a s e m o c i j a s , j o sveša s ā p e u n p i e r e d z ē t a i s t o m ē r n e e s o t p a š a s ā p e . M u m s , n o t ā l ā s laika d i s t a n c e s a p l ū k o j o t t o r e i z k o p ā p ā r d z ī v o t o , ir savs īpašs v ē r t ē j u m s . D a ž a s m a n a s p ā r d o m a s p ē c lasītā. Otrā p a s a u l e s k a r a laiks bija J u r a , m ū s u visu kopīgais laiks. Tra­ ģisma pilnais ciešanu un p a z e m o j u m u , miljonu cilvēku nāves laiks.

7


M ū s u t a u t a s u n valsts traģēdijas laiks. N e z i ņ a s , z u d u š u cerību u n ilūziju laiks. Cilvēciskiem v a r o ņ d a r b i e m , pašaizliedzībai, g a r a spē­ k a m , v i s a m labajam b l a k u s stāvēja p r ā t a m n e a p t v e r a m s ļ a u n u m s , noziedzība, nodevība, meli u n netaisnība. Var strīdēties, vai p a r k a r u ir d a u d z vai m a z rakstīts, t e n d e n c i o z i vai p a t i e s i , b e t d o m ā j u , k a n e m a l d o s , t e i k d a m s , k a p a r l a t v i e š u j a u n e k ļ i e m v ā c u d a r b a d i e n e s t ā (KAD) J u r a B a r k ā n a a t m i ņ a s i r p i r m ā s līdz šim p u b l i c ē t ā s . Daļēji aizpildās baltais lauciņš k a r a laika v ē s t u r ē . A p m ē r a m 1 0 0 0 0 latviešu j a u n e k ļ u bija d a r b a d i e n e s t a r i n d ā s . J u r i s r a k s t a p a r d a r b d i e n e s t n i e k u i k d i e n u , u n šajās a t m i ņ ā s d a u d z i a t c e r ē s i e s sevi. P ē c k a r a p a a u d z ē m tās v a r b ū t j a u n u m s . G r ā m a t a s otrajā n o d a ļ ā stāstīts par d i e n e s t u armijā, n e s o t l e ģ i o n ā r a v ā r d u . P a r cīņu p r e t m ū s u v i s ļ a u n ā k o i e n a i d n i e k u - pa­ d o m j u okupācijas armiju. M u m s , Latvijas Brīvības cīņu d a l ī b n i e k u d ē l i e m , d z i m u š i e m brīvajā Latvijā, a u g u š i e m u n s k o l o t i e m p a t r i o ­ tiskā g a i s o t n ē , p ē c Baigā g a d a n o t i k u m i e m pārliecība p a r t o bija s t i n g r a u n n e g r o z ā m a . Mēs bijām z a u d ē j u š i m ū s u tēvu izcīnīto, 2 0 m i e r a g a d o s u z c e l t o Latvijas valsti. J u r a B a r k ā n a tēvs, S a e i m a s d e p u t ā t s n o Latgales līdz 1 9 3 4 . g a d a m , p a r U l m a ņ a a p v ē r s u m u tei­ cis š ā d u s v ā r d u s : "Tas bija nelikumīgi, b e t p a r e i z i . " Var p a r to strī­ d ē t i e s , b e t valsts i z a u g s m e u n p a š a U l m a ņ a n e s a v t ī g u m s r u n ā t a m par labu. P a d o m j u Savienība, tās k a r a s p ē k s okupēja, sagrāva m ū s u valsti, sāka asinsdzīres un tautas iznīcināšanu. Neviens to nevar ne a p s t r ī d ē t , ne noliegt. Divu n a i d ī g o lielvaru spēlē m ū s u p a š u rīcības izvēle bija m a z a , jo okupāciju varas diktēja savus n o t e i k u m u s . Mēs p a r v i n u a b u s p ē l ē m - P a d o m j u Savienības un Vācijas i m p ē r i s k a j ā m t i e k s m ē m - m a k s ā j ā m d ā r g u m a k s u a r t a u t a s asinīm, a r d e s m i t i e m t ū k s t o š u j a u n e k ļ u u n vīru dzīvībām. P a r m ū s u z e m e s i e k ā r o š a n u . P a r R i e t u m u v i e n a l d z ī b u un liekulību. Mēs - b a n d i n i e k i v i ņ u r o k ā s . Mēs - citu v a r u p a k ļ a u t ī b a i n o l e m t i e . Mēs - līdz p ē d ē j a m izturīgi bezcerīgajā v a r o n ī b ā . N e t a i s n ī b a uzvarēja. Bija rūgta a t m o š a n ā s uzvarējušā p a d o m i s k ā ļ a u n u m a r e a l i t ā t ē . M u m s , d a u d z i e m t ū k s t o š i e m , arī J u r i m , bija vēlēts b e z p ē d ā m p a z u s t Gulaga a r h i p e l ā g ā . Visi n e p a z u d ā m . Arī J u r i s B a r k ā n s n ē . Viņa dzīves smilšu p u l k s t e n i s vēl nebija iztecējis. P a r t o v i ņ a s m a g a i s stāstījums g r ā m a t a s trešajā n o d a ļ ā . J u r i s ticēja,

8


ka p ā r n ā k s m ā j ā s . Ticēja un gaidīja ari Vineta. Viņš a t g r i e z ā s , k a d tuvojās ievziedu laiks. 1 9 4 7 . g a d s bija a b u kopējā ceļa s ā k u m a g a d s . J u r a īsajā dzīvē n e p i e p i l d ī t a p a l i k a iecere kļūt p a r ā r s t u - ķ i r u r g u . L e ģ i o n a d ē ļ s t u d i j a s v i ņ š v a r ē j a s ā k t 1 2 g a d u s v ē l ā k n e k ā bija d o m ā t s . T o m ē r viņš kļuva p a r ā r s t u - ārstu r e n t g e n o l o g u - un darīja savu d a r b u a r a t b i l d ī b u u n a t d e v i , k ā darīja j e b k u r u d a r b u savā dzīvē. Dēli, Seldzis u n Indriķis, a r p a t i e s u l e p n u m u v a r a t c e r ē t i e s savu t ē v u . Viņš v i e n m ē r bija un palika tīrs, godīgs, cilvēcisks. Ari G u l a g a garīgi n e s a l a u z t s , b e t t u r p a v a d ī t a i s laiks bija t o m ē r uzspie­ dis savu ļ a u n o z ī m o g u v i ņ a veselībai. I e s p ē j a m s , tas bija iemesls vina p ā r a g r a i a i z i e š a n a i a i z s a u l ē 5 2 g a d u v e c u m ā . J u r i s bija m a n s d r a u g s . 1 9 4 4 . g a d ā T r a v e m i n d ē savā " k r a n k e n r e v i e r ā " viņš m a n i pāris n e d ē ļ u ārstēja n o s m a g a s s a a u k s t ē š a n ā s , b r o n h ī t a . Tā m a n bija arī a t p ū t a . T u r m ē s , seši zēni, zīlējām - kurš p ā r n ā k s , k u r š n ē . Mēs abi p a m ā c ā m . Dīvaini, b e t tā bija arī izzīlēts. Par p ā r ē j i e m č e t r i e m puišiem n e z i n u . E s m u g a n d a r ī t s , k a a r g r ā m a t a s i z d o š a n u Liktens m a n i r devis iespēju g o d i n ā t J u r a p i e m i ņ u , k a u t vai t ā d ā veidā m a z l i e t p a t e i k t i e s v i ņ a m p a r labestību, k o m a n d e v a viņa labā sirds.

Nikolajs Romano vs k is, Jura darba dienesta, kara dienesta un K u r z e m e s cīnu b i e d r s

9


Kemeros, RAD Bewerberlager 51 Ir 1943. gada maijs. 17. maijā beidzās ģimnāzijas eksterņu pārbaudījumu sesija. Esmu izturējis 23 eksāmenus, dabūjis gatavī­ bas apliecību un noslēdzis vienu savas dzīves posmu. 18. maijā man jāierodas Ķemeros, Tukuma ielā Nr. 1, RAD Bewerberlager 5, uz kurieni m a n i nozīmējis RAD štābs un Darba pārvalde. Tā 18. maija rītā ar visu arbeitsamta2 pavadzīmi sēžu Ķemeru vilcienā un uzsāku n ā k o š o dzīves posmu - dienesta laiku. Braucu un domāju. Esmu mazliet ziņkārīgs, varbūt arī mazliet uztraukts. Ierodoties nozīmētajā vietā, piedzīvoju pirmo vilšanos. Mums RAD R e i c h s a r b e i t s d i e n s t (vācu vai. der Reichsarbeitsdienst) - reiha d a r b a dienests; Bevverberlager 5 (vācu vai. das Bevverberlagcr) - darba dienestā iesaucamo n o m e t n e Nr. 5. Red. piezīme: Visus skaidrojumus, izņemot vietas ar norādi uz d i e n a s g r ā m a t a s autoru (aut.), devusi un latviskos tulkojumus veikusi r e d a k t o r e Ināra Karlsone. D i e n a s g r ā m a t u r e d i ģ ē j o t , ir i e v ē r o t a mūsdienu latviešu valodas ortogrāfija, t o m ē r slengu rakstība un personu vārdi vācu valodā ir saglabāti tādi, kādi tie ir autora tekstā. Arbeitsamta (slengs, vācu vai. das Arbeitsamt) - Darba pārvalde.

11


piešķirtajā ēkā agrāk ir bijusi kaut kāda patversme, kas atstāta Dieva ziņā. Netīras, riebīgas telpas. Koka lāvas bez maisiem. Aizsprosto­ tas pārpildītas atejas, kuru "aromāts" piepilda visu māju. Neviena cilvēka, kas varētu ko paskaidrot. Puiši ir aizbraukuši uz purvu, mājās mētājas viens otrs "slimnieks". Vakarā satieku savu klases biedru Dāvi Ozoliņu. Viņš atbraucis agrāk un ierīkojies IV mītnē Robežu ielā Nr. 7. Kā par laimi viņa istabā viena kušete vēl izrādās brīva un, izmantojot viņa laipno ielūgumu, es pārceļos uz turieni. Nākošajās dienās iepazīstos ar lagerfireru Robertu Firstu - izbijušu RAD formani 3 . Lepns, cakīgs 4 un iznesīgs puisis. Kādā veidā ieguvu ;i

Formanis (slengs, vācu vai. der Vormatm) - nav dots tulkojums, jo šis vārds ir specifisks vācu darba dienesta vadītāja nosaukums un tulkojumā zaudētu savu j ē g u . Teiktais attiecas arī uz līdzīgiem vārdiem t u r p m ā k : h a u p t f o r m a n i s , oberformanis un oberstformanis.

4

Cakīgs (slengs, vācu vai. zackig) - brašs, iznesīgs.

12


viņa simpātijas, nezinu, bet fakts ir tas, ka viņš mani nozīmēja par sardzes vīru. Sardze atrodas galvenajā mītnē, kur ir diezgan labas istabas,un nu m a n ir izdevība nokārtot savus parādus Dāvim, paņe­ mot viņu pie sevis. Brīnos par man uzsmaidījušo laimi. Es tak nepiederu pie vadošās kliķes. Sardzes priekšnieks Aizelksnis, sardzes vīri Rasmanis un Tolēns, virtšaftsfīrers 5 Lapiņš, haupttrupfīrers resp. špīss'1 Grebzde - tie visi ir Olava komercskolas absolventi. Arī pats Firsts. Tāpēc es nevaru saprast, kā esmu tur iekļuvis. Lai nu kā, esmu apmierināts un sāku strādāt. Darbs sastāv no d e ž ū r ā m , atvaļinājumu lapu izdošanas un pieņemšanas, istabu apgaitām vakaros un viesu, t.i., augstākās priekšniecības pieņemšanas. Protams, ari tas grūtākais 5

Virtšaftsfīrers (slengs, vācu vai. der Wirlschaftsfiihrer) - saimnieciskais vadītājs.

6

Spīss (slengs, vācu vai. der SpieJ?) - rotas virsseržants, saimnieciskais vadītājs (aut.).

13


u z d e v u m s - k ā r t ī b a s u z t u r ē š a n a - ir m ū s u k o m p e t e n c ē . D e ž ū r a s m ē s i e k ā r t o j a m tā, k a k a t r a trešā d i e n a v i e n a m n o m u m s i z n ā k brīva. Ērti u n labi. S a r d z e vienīgā n o visas n o m e t n e s tiek a p m ā c ī t a š p a t e n g r i f ā 7 p a š a Firsta v a d ī b ā . Visa n o m e t n e cītīgi m ā c ā s dzies­ mas, soļošanu un drusku ierindas mācības. Puiši i z l a i d u š i e s , disciplīnas nav. D a u d z i n o v i ņ i e m visu laiku stingri t u r ē t i v e c ā k u g r o ž o s , j ū t a s p i r m o reizi brīvībā, i z m a n t o to u n iet p ā r i k a t r a i r o b e ž a i . D z e r u n d z ī v o u z n e b ē d u . G a i s ā l i d o r u p j ī b a s u n jēli t e i c i e n i . S ā k u m ā j ū t o s stipri s a v ā d i , v ē l ā k v a i r s nereaģēju uz neko. Man nepatīk, bet nav m a n o s spēkos k a u t ko mainīt uz labo pusi. Pieklājīgam cilvēkam m ū s u atmosfēra n a v i z t u r a m a . Ceļa rādītājs u z R o b e ž u ielas s t ū r a a r u z r a k s t u " C a u k ciems 5 k m " tiek p ā r v e i d o t s , i z d z ē š o t b u r t u " C " un p ā r l a b o j o t to p a r " M " . M a z a i s k r o d z i ņ š T u k u m a ielā d a b ū j i s j a u n u i z k ā r t n i "Ķīnieša k r o d z i ņ š - P e m p s " . M ē s i e g ū s t a m formas. Tās ir b a l t a s a u d e k l a bikses un frencis ar gaišbrūnām zīmotnēm un brūnu kordeli8 iekantētiem uzplečiem. Pie tā visa n ā k RAD j o s t a un c e p u r e ar Tradīcijas Savienības n o z ī m i . T i e k p i e š ķ i r t a s a r i d i e n e s t a p a k ā p e s . S t a r p c i t u , šīs f o r m a s u n p a k ā p e s i r n e o f i c i ā l a s , a p s t i p r i n ā t a s tikai Rīgas RAD š t ā b ā , u n n e v i e n s tās n e p a z ī s t . Un te, lūk, p a r ā d ā s izdevība s p o ž u m a mīļo­ tājiem. T ā d s ir ari m ū s u priekšnieks Aizelksnis. S a r d z ē viņš ir reti a t r o d a m s . Lielāko tiesu laika viņš p a v a d a , k ā r t o j o t savu f o r m u . Pa v a k a r i e m tas p a r ā d ā s uz Ķ e m e r u g a l v e n ā s ielas spožs kā s a u l ī t e ar pāris m e i t e n ī t ē m . E l e g a n t s un šiks "virsnieks". A r d a r b i e m p u r v ā n e i e t p ā r ā k labi. Nav k o n t r o l e s . M ū s u v a d ī b a a p m e t u s i e s atsevišķā p r i v ā t m ā j ā u n i z m a n t o savas p r i e k š n i e c ī b a s privilēģijas: plītē c a u r ā m d i e n ā m u n n a k t ī s rīko orģijas s e n r o m i e š u stilā. Ir bijis gadījums, k a d v i e n ā naktī viena ap 1 5 - 1 6 g a d u s v e c a n e v a i n ī g a m e i t e n e t o p " i z m ī l ē t a " n o pieciem vīriem, r e s p . n o visas m ū s u a u g s t ā k ā s priekšniecības p ē c k ā r t a s , p ē c p o p u l ā r ā i z t e i c i e n a : " P a l a i ž r i p ā ! " U n p ē c t a m šie " v a r o ņ i " visu s ī k u m o s a t s t ā s t a k a t r a m , kas p a g a d ā s ceļā. Ar ko nu kurš m ē d z lielīties... Vispār v i e n a o t r a m e i t e n e s e n vairs n a v m e i t e n e , b e t j a u s i e v i e t e . . . 7

Špatengrifs (slengs, vācu vai. der Spalengrij]) - lāpstas tvēriens.

8

Kordelis (slengs, vācu vai. der Kord) - korda audums.

14


Mums piešķir šņabi. Puiši priecājas un gaida. Gaida dienu, gaida trīs, nedēļu, bet "dzīvības eliksīrs" kā nerādās, tā nerādās. Būtu tas bijis kas cits, tad viss tā arī paliktu, bet tas, lūk, ir šņabis. Izveicīgā­ kie un uzņēmīgākie sāk okšķerēt. Tie izbraukā Rīgu un uzzin, ka no turienes tas dārgums ir izsūtīts. Ar šo faktu pietiek. Ķemeros dumpis, streiks! Uz Firsta galvas birst pārmetumi. Pamazām viss nāk gaismā: pārtikas līdzekļu noblēdīšanas mahinācijas ar kūrmājas virtuves pārziņa starpniecību, mūsu šņabi nodzērusi mūsu priekš­ niecība, un savāda "sagadīšanās", ka visa mūsu priekšniecība ir olavieši. Sākumā Firsts turas pretim, tad rod kompromisu: virtšafts­ fīrers Lapiņš tiek atcelts, sardzes priekšnieks tiek atcelts, zaudējumi tiks atlīdzināti. Līdz ar to jaunas iecelšanas amatos. Lapiņa vietā nāk Tolēns. Aizelkšņa vietā ieceļ mani (pirmais paaugstinājums, laikam tāpēc, ka esmu starp puišiem populārs), bet Tolēna vietā sardzē es ievelku Dāvi. Mūsu "nabaga" priekšniecība šķiras no •

16


dažiem saviem uzvalkiem, mēteļiem un pulksteņiem, lai varētu nokārtot parādus. Fabrikas pusdienas, ko mums dod, ir vairāk kā sliktas. Zupa, ko mēs saucam par "Zilo Donavu", spinātu sautējums, reizēm bojāta gaļa. Darba organizācijas nav nekādas. Atlīdzība, ņ e m o t vērā dažādus atvilkumus, ir niecīga. Bet puiši nezaudē dūšu un humoru. Faktiski nekas nespiež viņus to darīt, jo viņi visi saņem pakas un naudu no mājām. Vasara sāk pārmesties uz beigu pusi. Mūsu puiši pasākuši "ganīties" ķemernieku dārzos, kur sāk ienākties pirmie augļi. Taupīts netiek nekas. Ja kāds no puišiem iet pie brūtes, viņš paņem ziedus no kaimiņu dārza. Tā vienā jaukā dienā, manā dežūras laikā, ierodas šucmanis un prasa pēc Firsta. Izrādās, ka no iedzīvotāju, jeb, kā puiši saka, no iedzimto puses ir pienākušas sūdzības par puķu dobju izpostīšanu. Firsts svēti apsolās to visu likvidēt, bet nākošajā dienā, kad viņš brauc uz Rīgu pie savas meitenes, tam rokā ir milzīgs rožu pušķis, ko iepriekšējā naktī viņam ir sadabūjuši sardzes vīri... •

17


Ķemernieki mūs sauc par balto mēri, bet tas neatstāj nekādu iespaidu. Katru vakaru pulksten 22.00 es apstaigāju visas piecas ēkas tā saucamajā štubendurchganga'' laikā. Protams, man ieejot mītnēs, viss ir vislabākajā kārtībā. Puiši atrodas gultās, un nekas neliecina par to, ka varētu sekot kas cits kā gulēšana līdz pulksten 6.00. Bet tikko es attālinos no vienas mītnes, jau dzirdu, kā sāk spēlēt patafons, dzirdu sieviešu smieklus, nemaz nerunājot par tumšiem tēliem, kas spokaini aizslīd man garām pāri žogiem to ķemernieku dārzos, kur ir agrīnie āboli... Puiši dzied pašsacerēto dziesmu "Asjas" vai "Blondes Kātchen" melodijā: Artelis jau iegūst formu, Neizpilda dienas normu, Jo mums nedod maizi, desas, Tā, lūk, paliek mūsu iekšas liesas. Štubendurchgangs (slengs, vācu vai. der Stubendurchgang) - vakara apgaita, pārbaudot karavīru istabas.

18


Fīreri mums ar ir labi, Nodzer visu mūsu šņabi..., Un jūtas lieliski. Izdarītais "apvērsums" visus ir nomierinājis, atkal valda saticība un plaukst kulturālā dzīve. Puišu istabās pie sienām parādās lozungi: "Darbs nav zaķis - neaizbēgs", "Strādā tā, lai darbs netraucētu izpriecas" u.c. Nometnē nodibinājies orķestris, un iznāk pašu žurnāls - "Melnais Pankoks". Mūsu sardzei rodas jauns palīgs - suns. Viņu sauc Cēzars. Tas ir "maigs" kustonītis, nedaudz mazāks par teļu. Liekas, tīras vilku sugas. Neatkarīgi no tā, vai mūsu puiši ģērbjas formās vai privātās drēbēs, Cēzars pazīst visus 180 un ir gatavs katru no viņiem aizstāvēt. Tā vienreiz, kad no Rīgas pie manis atbrauca viesis, mans "trešdaļ" brālēns Zigis, es Cēzaram klātesot, teicu, lai Zigis mēģina man uzbrukt. Tiklīdz Zigis pacēla roku, Cēzars jau bija tam krūtīs, bet Zigis augšpēdus gar zemi. Cēzars mierīgi nogūlās Zigim blakus, uzlika t a m p u r n u uz kakla un sastinga. Tiklīdz Zigis mēģināja pakustēties, tā viņš tūlīt sajuta uz sava kakla "mazos, maigos" Cēzara zobiņus. Tik ilgi, kamēr es Cēzaru atsaucu nost. •

19


Musu Cezaram ir mazliet kanibaliska daba. Ja viņam no rīta uzprasa: "Nu, Cēzar, vai gribi bonbongu?", Cēzars reaģē gan, bet ne sevišķā sajūsmā, toties, ja uzprasa, vai viņš negrib brokastīs mazu sunīti, tad Cēzars sēž uz pakaļkājām, smilkst un lūdzas. Cēzars ir mums līdztiesīgs. Viņš skaitās sarakstos un saņem savu noteiktu pārtikas devu, pilnīgi līdzīgu mūsējai. Mūsu Cēzaram patīk iet "brīvsolī". Ja viņš izsprūk no sardzes, tad pēc 3-4 stundām ierodas noguris, slapjš un smirdošs, jo noteikti ir peldējies visos Ķemeru sērūdens grāvjos, un tomēr priecīgs, neskatoties uz to, ka viņu mazliet moka vainas apziņa. Nākošajā dienā es noteikti sagaidu likuma pārstāvi, kas atnes uzaicinājumu ierasties pie prefekta. Aizeju. Lielas lietas jau nav. Protokolu kaudzīte, vairāk nekas. Mūsu labais sunītis Cēzars tiek vainots: 1) klaidonībā, jo skrējis bez saites un uzpurņa, 2) malu medniecībā, jo kāds tur mežsargs vai mežzinis ir redzējis, ka mūsu Cēzars iznes no meža zaķēnu, neievērojot, ka ir zaķu taupīšanas laiks, 3) zādzībā, jo vairākām saimniecēm ir nokostas pāris vistu, 4) huligānismā, jo Cēzars, kaudamies ar kādu citu suni, to stipri sakodis, un tikai otrā suņa īpašnieka enerģiska iejaukšanās izglābusi to no nāves un 5) slepkavībās, jo pāris nedēļu laikā ir tikuši nokosti 2 vai 3 mazāki šuneļi un daži kaķi. Izrunājos ar prefektu, iestāstu, cik liela nozīmē ir Cēzaram mūsu vienībā, un panāku ka mēs tiekam cauri bez naudas soda, vienīgi ar brīdinājumu, ka, ja Cēzars vēl tikšot redzēts Kemeros bez saites, tad vinu nošaus. Jā, tāds bija mūsu labais sunītis Cēzars. Man manā jaunajā amatā mazliet vairāk darba. Jāuztur sakari ar kūdras fabriku. Ir ari šādi tādi piedzīvojumi: tā kādu rītu man piezvana no fabrikas un lūdz, vai es nebūtu tik mīļš un nesadzenātu iztrūkstošos 50 % puišu darbā. Apsolos darīt visu, ko varu, un dodos apgaitā. II mītnē atrodu divus cilvēkus. Tie ir "slimi". Ar nātrēm pa pliku vēderu, tad riktīgi sakasīt un mūsu ārsts noteikti uzstāda diagnozi: Scabies - kašķis. Eju tālāk. II mītnē nav neviena. Pieeju pie IV. Slēģi ciet, valda drausmīgs klusums. Atveru durvis un gandrīz apsēžos no drausmīgas kroga smakas, kas kā mīksts, biezs miglas vilnis apņem mani. Man liekas, ka esmu kļuvis lipīgs. Iekšā piķa melna tumsa, kājas atsitas stikla šķembelēs. Uzgriežu gaismu un - oli! Manām acīm atklājas skats kā Minhenes alus •

20


pagrabā pēc atentāta: apgāzts galds, uz tā skapis, viens salauzts krēsls. Uz grīdas un sienām ēdienu un dzērienu atliekas, tukšas pudeles, sasisti trauki. Ož pēc šņabja, alus, tabakas un vēmekļiem. Uz dīvāna atrodas priekšmets, ko pirmā mirklī nepazīstu, jo nevaru aptvert. Redzu divas kailas sievietes kājas kurpītēs, kaut ko sarkanu un drēbes. Tas viss izliekas ārkārtīgi bezformīgs un nereāls. Tā ir meitene - apkalpotāja no kūrmājas. Brunči tai pārvilkti pār galvu. Kailā ķermeņa apakšdaļa un viss vēders līdz viducim noziests ar biezu marmelādes kārtu. Stāvu kādu bridi, tad uzmanīgi ar diviem pirkstiem novelku brunčus uz leju un apsedzu šo dzīvo marmelādes trauku. Tad uzsitu daiļavai uz pleca. Tas bija moments, un viņas vairs nebija. Aizskrēja tā, ka es ne atjēgties nedabūju. Bet istabas iemītnieki ir mūsu "zelta jaunatne", mūsu topošā inteliģence... Jā, un iztrūkstošos vīrus tā ari nesadabūju. Dievs zin, kur tie bija izsvīduši. •

21


Dzīve rit tālāk. Mūsu kulturālie pulciņi ir gatavojušies un nupat ir sagatavojušies publiskiem priekšnesumiem. Mēs rīkojam balli. Mūsu rīcībā būs kūrmāja, pašu orķestris un viss, ko sirds vēlas. Veselu nakti sardze dabū strādāt ārpuskārtas darbus: mēs drukājam ielūgumus. Un tad "lielā" diena ir klāt! Pazīmes ir "labas". Jau no paša rīta redzu vienu mūsējo sēžam stacijā uz sola. Viņš sēž noliecies uz priekšu, rokas sniedzas līdz grīdai. Liekas, ka nabagam grūti, jo viņš n e p ā r t r a u k t i žagojas un spļauj garas, gļotainas siekalas. Tas ir sākums. Vakarā ierodas viesi. Tie brauc no Rīgas, no Slokas un turpat no Ķemeriem. Ieeja tikai pret ielūgumiem. Sākas. Muzikāli-vokāli priekšnesumi. Kameradšaftsfirers Gedulis lieliski nodzied pāris dziesmu, Rasmanis nospēlē vairākus gabalus uz flautas, Saldenais - uz vijoles. Akordeona solo, t r o m p e t e . Publika ir atsaucīga un aplausu netrūkst. Tad sākas vakara otrā daļa - pie galdiem. Šņabis plūst no pudelēm vīru galvās. Sākas dejas un viesīgā sadzīve jeb saviesīgā dzīve. Iekšā iet jautri. Visa kūrmāja dun un skan kā milzīgs bišu strops, bet ārā tumsā pulcējas Slokas puišu bari, kas mūsu dēļ ir palikuši bez meitām. Ap pulkstens 2.00 drošākie no viņiem mēģina iekļūt zālē, bet postenī pie ieejas stāv •

22


Sigurds Krauze, kam galvā jau ir mērens žvingulis. Sāk runāt dūres. Kaujas visi. Slocenieki, mūsu puiši, Ķemeru šucmaņi, vācu koman­ dantūras kareivji. Tumsā visi kaķi pelēki. Gadās, ka sadod paši savējiem. Sigurds jūtas savā elementā. Viņš ir veikls Milgrāvja pašpuika. Stāsta, ka kāds no mūsējiem Sigurdu pirmo reizi redzējis kādā no Ziemeļblāzmā rīkotajām ballēm. Sigurds stāvējis pie skatuves netālu no orķestra. Kreisā rokā viņam bijis norauts kakla­ saites gals, un viņš drūmi raudzījies ķermenī, kas asiņu peļķē gulēja tam pie kājām. Krauzem ir labi, bet tomēr nākošajā dienā Firsts, es un Grebzde ejam pestīt vinu no aresta telpām. Ejam mājās. Es prasu Sigurdam: "Kā tad īsti tur vakar bija?" - "Ak ko", viņš atbild, "es stāvu pie durvīm. Pienāk viens džeks no Slokas un ar visu varu grib tikt iekšā. Es sākumā viņam ar labu, bet šis ne. Tad es šo pie rīkles. Un tā sākās. Uzreiz redzu, vienam šucmanim rokā nagans. Es tak nevaru tā kaut ko pieļaut un bac! - tam šucmanim pa rīkli, bet šis man ar nagana spalu pa pauri, un es gar zemi gan. Mani sita, spēra ar kājām. Es pavēlos drusku sāņus krūmos, tur neviens mani nesita, un m a n bija tik labi! Bet cik ilgi tā nogulēsi? Lēcu augšā, pamanīju baltu plankumu, tas laikam bija kādam purns, un •

23


Līdz ar kautiņu bija beigusies arī balle. Kūrmājas pārzinis izmisis lūdzās, lai atsūta viņam 7.05 16 vīrus zāles nokopšanai. Apsolījos izpalīdzēt. Un atkal pierādījās, ka apsolīt ir vieglāk nekā pildīt. Kuras puišu istabu durvis veru vaļā, tās tūlīt atkal taisu ciet. Man ienākot, visās mītnēs, katrā istabā atskanēja sieviešu spiegšana. Puiši bija labi nodrošinājušies, un es esmu vēl arvien pārāk smalkjū­ tīgs, lai varētu izšķirt pārīti, kas atrodas zem segas. Kas to zāli tīrīja, nezinu vēl tagad. Dzīve sit augstus mutuļus. Darbi purvā iet uz beigām. Es kārtīgi izmantoju savas brīvdienas, braukājot uz Rīgu. Kādu dienu Rīgā sastapu savu bijušo skolas biedru Leonīdu Mansīrevu. Pēdējo reizi mēs redzējāmies 1939. gadā un dabiski, ka mums ir daudz ko pārrunāt. Viņš ir Hermann Goring divīzijā, dabūjis šķembu sēžamvietā un patlaban atpūšoties erholungsheimā 1 0 Dzintaros. Viņam atvaļinājums beidzas pēcpus10

Erholungsheims (slengs, vācu vai. das Erholungsheim) - atpūtas nams.

24


dien. Braucam uz Jūrmalu abi. Nu un tā mēs mierīgi ejam pa Jomas ielu un pļāpājam, kad ieraugām mums priekšā ejot divas meičas. Padzīsim vellu? - Lai iet! Sekojam. Viņas ieiet kafejnīcā, pasūta kūkas un kafiju. Mēs pie blakus galdiņa tāpat. Ar apkalpotāju mēs runājam vāciski, savā starpā franciski. Ar to, protams, ir pamodināta mūsu kaimiņieņu interese par mums. Viņas skatās un klausās, bet mēs neliekamies traucēties un turpinām mūsu sarunu. Viņas sāk mūs aprunāt, protams, latviski. Mūsu mati, acis, d e g u n i - v i s s dabū savu kritiku. Mēs tikko valdāmies, lai nesmietos. Leo samaksā, un mēs sēžam un gaidām. Viena no viņām aiziet. Kad arī otra taisās iet, Leo ar viņam piemītošo eleganci tai galanti pasniedz mēteli. Ar to ir ievadīta pazīšanās, un uz ielas mēs jau izejam kopā. Mēs sarunājamies vāciski. Viņai, nabadzītei, ar šo valodu iet diezgan •

25


pavāji, bet viņa turas dūšīgi. Kas mēs? No kurienes? Pretimnākošie kareivji mani sveicina. Tas atkal paceļ mūsu vērtību viņas acīs. Tad viņa satiek kādu savu paziņu un runā ar to krieviski. Mēs ar Leo saskatāmies un momentā pārvēršamies par krieviem un runājam krieviski. Nabaga meiča ir galīgā nesaprašanā. Tad Leo ir laiks iet. Mēs norunājam randiņu nākošajā dienā (uz kuru es noteikti nebū­ šu), un Leo skaidri latviski saka: "Jaunkundz, bet tad jūs būsiet noteikti?" Tam ir zibens spēriena efekts. - "Fui, kā jums nav kauna!" viņa izgrūž, apgriežas uz papēža un aizskrien, ka klaudz vien. Jā, jā. Ārzemnieki vienmēr ir interesantāki par savējiem, vai ne? Sezona beigusies. Puiši nodevuši formas un gultas veļu. Viņus atlaiž. Sardze un priekšniecība paliek pāris nedēļu ilgāk, lai nokārto­ tu saistības un d o k u m e n t u s . Ir septembris. Kādu dienu ieeju pārtikas veikalā un dzirdu šādu divu tantiņu sarunu: "Jā, un paldies •

26


Dievam, tas baltais mēris ir projām" - "Jā, nu vairs nepostīs dār­ zus." - "Tomēr, lai ari viņi bija lieli huligāni, Ķemeros bija dzīvība, bet tagad viss liekas tik tukšs un kluss..." Jā, cilvēks ir ieradumu lopiņš - viņš pierod pie visa... Pirmā dienesta vasara ir pagājusi jautri, bezrūpīgi un viegli. Nāk RAD komisiju dienas. Stundām ilgi mūs vadā no vienas telpas otrā un sīki izmeklē. Pirmajā istabā urīna analīzes. Viens otrs vai nu uztraukumā, vai kā citādi, bet vienkārši nevar pagādāt kaut pilīti izmeklējamās vielas. Tiem izpalīdz citi un katrs apgādā pa 7-8 "nevarīgo" kolēģu. Rasiskā izmeklēšana. Mums mēri galvas un ķermeņa dažādas proporcijas. Acu un matu krāsa, deguna forma, acu attālums - visam šeit ir sava nozīme. Dažus izbrāķē tikai tāpēc, ka to galvaskauss ir par apaļu un neatbilst indeksam tabulās. Tas, protams, neatsvabina šos "brāķus" no iesaukšanas leģionā pēc pāris nedēļām. Tad arī tas viss ir cauri, un mēs esam atvaļinājumā līdz iesaukumam. Iegūstam "Torfeinsatz"11 zīmi. Tas ir ievainojumu nozīmei līdzīgs bronzas gabals ar lāpstas attēlu un ozollapu vainagu apkārt. Uz tā ir uzraksts "Torfeinsatz - 1943". Mums ir tiesības to nēsāt. Dzīvoju pa māju un gaidu iesaukšanas pavēli, ko s a ņ e m u septembra beigās. 4. oktobra rītā jāierodas Brīvības ielā 98. Daudz negatavojos. Liekas, būšu viens no retajiem, kas neņems līdz daudz ēdamvielu un bagāžas. Vispār neciešu braukt, apkrāvies ar mantām. Tā arī šoreiz. Pēdējo nakti mājās kā par brīnumu guļu dziļā un mierīgā miegā. Uzcēlos ap 6.00, atvados un eju uz savākšanas punktu.

"Torfeinsatz" (vācu vai. der Torfeinsatz) - kūdras racēju darbs purvā.

27


Travemiinde bei Liibeck. RAD. Abt. 7/70. 1 2 Ir agrs. Rīga nupat tik mostas, bet pa Brīvības ielu virzienā uz jauno Ģertrūdes baznīcu manāma dzīva kustība. Gan atsevišķi, gan kopā ar vecākiem iet jauni puiši. Katram rokās kāds nesamais. Tie ir jaunie darba vīri. Arī manas gaitas virzās uz to pašu pusi. Satieku dažus pazīstamus un ejam tālāk kopā. Redzu savu klases biedru Brenneri. Viņam līdz iet vesela svīta pavadoņu: tēvs ar māti, māsa un pāris tantes. Ekspresis stumj ratiņus ar Brennera juniora bagāžu. Savāktuves telpas mūs saņem diezgan nemīlīgi. Pie vārtiem stāv vācu darba vīrs ar lāpstu un sargkareivis. Puiši nāk no visām pusēm. Ap 11.00 mūs izsauc pagalmā un sastāda pēc abteilungiem. Es esmu Abt. 7/70 un braukšu uz Travemindi. No mūsu klases esmu šai abteilungā vienīgais. Bet nekas, gan sarādīšu. Ap pīkst. 12.00 sāk apģērbt. Mums izsniedz formas un tās piederumus. Pareizāk sakot, izmet. Viss norisinās briesmīgi ātri un tāpēc iznāk, ka vienam otram virsbikses par īsām, apakšbikses par garām utt. Lai vēlāk izmainoties savā starpā, bet pagaidām mēs tur 12

Abt. 7/70 (saīsinājums vārdam vācu vai. die Abteilung) - nodaļa, daļa 7/70.

28


stāvam diezgan nožēlojamā izskatā. Pienāk vakars, un līdz ar to mūsu izskats ir stipri uzlabojies. Man ir atkal laimējies, jo viss, ko es dabūju, m a n derēja bez mainīšanas. Varbūt zābaki ir drusku par lielu, bet tas jau sīkums. Gaidām rītdienu, vārtāmies pa nārām un dziedam. Brennera tēvs ir iepazinies ar 7/70 transporta priekšnie­ ku. Tiek laists darbā speķis un nauda. Brenners juniors jūtas liels un stāsta, ka viņam dienestā būšot vieglas dienas. Pienāk nakts. Guļam slikti. Miegs nenāk un tā lielāko nakts daļu nopļāpājam. Ir rīts. Uz ielas pie logiem salasījušies piederīgie. Arī mans vecītis ir tur. Sakliedzamies. Dažas mātes atnesušas saviem dēliem "ceļa maizi", un tā ar d a ž ā d u šņoru palīdzību pa "gaisa pastu" tiek nogādāta no ielas telpās. Protams, caur logiem. Ap pīkst. 9.00 pagalmā atļauj ielaist piederīgos, un mēs esam ar viņiem. Puišiem ir savādas sejas. Viens otrs nopietns, citi pārspīlēti jautri. Svilpe. Skrienam un nostājamies abteilungos. Ejam uz a t u t o š a n u un jūtamies apvainoti. Mums tak utainu nav. Beidzot esam uz perona. Pienāk ešelons. Tie ir parasti lopu vāģi, kuros mēs novietojamies pa 40 vīru katrā. Perons pilns pavadītāju. Mātes, tēvi, radi. Dažiem •

29


a t n ā k u š a s arī m e i t e n e s . G a n d r ī z visiem p u ķ e s , u n v a g o n i izskatās p ē c p u ķ u d o b ē m . P u l k s t e n s 1 7 . 0 0 a t s k a n l o k o m o t ī v e s svilpiens, u n e š e l o n s s ā k k u s t ē t . P e r o n s u n e š e l o n s d z i e d " D i e v s , svētī Latviju!" U z p e r o n a d a u d z i r a u d . R a u d arī d a ž i n o m u m s . Š ķ i r š a n ā s n u reiz i r t ā d a g r ū t a lieta u n b r a u k š a n a s v e š u m ā t ā p a t . U n t o m ē r ir d a ž ā d a s a i z b r a u k š a n a s . Tie, kas b r a u c SD p a v a d ī b ā , k u r k a t r ā solī rēgojas m a š ī n p i s t o l e s s t o b r s , tie v a r b ū t izmisuši. M ē s , p r o t a m s , n e . A r " N u a r Dievu, V i d z e m ī t e " e s a m j a u u z tiltiem u n pāri t i e m . Tilti... N e z i n k ā p ē c tieši šeit m ū s u Rīgas tiltiem ir t ā d s n e n o s a k ā m s , mistisks spēks? T i e m pāri b r a u c o t , arī m a n paliek tā savādi ap sirdi. Gribot n e g r i b o t j ā d o m ā p a r to, k a diez vai vēl d a b ū s r e d z ē t mājas. Bet t a m drīzi e s m u pāri. D z i e d a m n e b ē d ī g a s d z i e s m a s . G a r a s t ā v o k ­ lis u z l a b o j a s . J e l g a v a . Drīz ir klāt Lietuvas r o b e ž a . P ā r b r a u c o t tai, e š e l o n s u z brīdi kļūst a t k a l n o p i e t n s . Š a u ļ o s s t ā v a m pāris s t u n d u . Puiši i z m a n t o laiku un iepazīstas ar t u v ā k o a p k ā r t n i . Nav vajadzīgs d a u d z laika, lai u z z i n ā t u visādus t u m š u s c a u r u m u s , k u r ir iespējams visu ko d a b ū t , ja tikai ir n a u d a . Leiši, liekas, ir ļoti šiverīgi ļ a u d i s , j o d a u d z i n o v i ņ i e m a p s t a i g ā e š e l o n u u n prasa, vai n e v ē l a s p i r k t ļergu, j e b p ā r d o d segas, z ā b a k u s vai ko citu. Puiši i z m a n t o tik l a b u s apstākļus un iegādājas "stiprinošus padzērienus". Savādi, ka cilvēkam ir tieksme a p r e i b i n ā t i e s . N e j a u visiem, bet lielākajai d a ļ a i . M ū s u puiši ir krituši uz šņabi tikpat kā kaķi uz b a l d r i ā n u . B r a u c a m a t k a l . V a g o n o s k l u n k š ķ " d z i m t e n ī t e s " p u d e l e s , o ž pēc d e n a t u r ē t ā s p i r t a , s k a n r u p j a s d z i e s m a s balsīs, kas a r v i e n v a i r ā k a i z s m o k . Tilzītē lielākā daļa puišu ir t ā d ā stāvoklī, ka n a v spējīgi aiziet p ē c z u p a s . Viņi guļ v a g o n o s k r u s t ā m š ķ ē r s ā m . Kur v i e n a m d i b e n s , t u r o t r a m galva, v i s n e i e s p ē j a m ā k a j ā s p o z ā s . I r n a k t s , a p g a i s m o j u m s ļoti vājš un s p o k a i n s , liekas, ka v a g o n ā a t r o d a s bezjēdzīgā k a u d z ē sasviesti m i r o ņ i . U z p e r o n a salasās a p m ē r a m trešā d a ļ a e š e l o n a . S a s t ā j a m i e s un ejam pēc z u p a s . Tā ir vārīta no p u t r a i m i e m un k a u t 13

k ā d i e m " e r s a t z i e m " . Ēdu. P ā r ā k garšīga j a u t ā n u nav, b e t n e v a r arī teikt, ka b ū t u slikta. "Vēmekli", " C ū k u b a r ī b a " - tā vien s k a n a p k ā r t u n r e d z u , k a liela d a ļ a n o m u m s izgāž savu k o c h g e š i r u 1 ' ' s a t u r u z e m ē . Mēs e s a m izlepuši... 1 4

Ersatzi (slengs, vācu vai. der Ersalz) - aizvietotājs, aizstavējs. Kochgeširs (slengs, vācu vai. das Kochgeschirr) - karavīra katliņš ēdienam.

30


Braucam atkal. Nu jau pa Vāciju. Vienmuļas lauku ainavas. Plaši tīrumi, lieli sugas lopu ganāmpulki un pa gabalu viens no otra ciemi. To ēkas būvētas pēc šablona. Mums nepatīk. Mēs smejamies, ka, tādā ciemā dzīvojot, nekad nedrīkst piedzerties, jo tad vairs nevar atrast savu māju. Dirschawāls stāvam stundas piecas. Ešelons ir novirzīts kaut kur tālu uz blakus ceļa. Puiši zirgojas vagonos un apceļ dzelzceļniekus. Kāds vecāks vīrs velk laternas uz semaforiem, un tas kļūst par apcelšanas objektu. "Onkul, uzvelc mēnesi!" skan sauciens, un te nu mēs piedzīvojam pārsteigumu. Viņš pagriežas pret mums un saka: "Jūs laikam esat latvieši?" Vakarā braucam tālāk un šoreiz bez pieturām. Mums ir izdots maršferflegungs 1 6 3 dienām, tā kā pa ceļam mums nekur vairs nav Dirschavvā - autors acīmredzot domājis vietas nosaukumu Vācijā, kas varētu būt "Dirschau". Maršferflegungs (slengs, vācu vai. die Marschverpflegung) - karavīru kolonnai līdzi dotais uzturs.

31


jābarojas. Un tā sākas nedienas. Mūsu vagonos nav ateju un ar dzeršanu un paģirām viens otrs ne Tilzītē, ne Dirschavvā nav nokārtojis savas "darīšanas", un nu iznāk, ka jau trešo dienu nevar atbrīvoties no liekajiem "krājumiem". Tas varbūt izliekas jocīgi, bet tas, kas pats to nav piedzīvojis, diez vai var saprast, cik tāda lieta var būt grūta. Ešelons pietur vienīgi, ja ziņnesis rāda slēgtu ceļu. Šajos brīžos puiši izbirst gar sliežu ceļa malām, bet tu nepagūsti ne atpogāties, kad vilciens jau brauc tālāk. Mums tas ir pirmais tāda veida ceļojums un mums nav pieredzes. Mēs nevaram aptvert, ka par improvizētiem naktspodiem varētu izmantot kaut vai avīžu lapu, kuru pēc tam ar visu saturu var izmest laukā. Mēs vēl esam zaļi... Daži, kam tās vajadzības nav tik spiedošas, zobojas un izsmej tos, kuri staigā pa vagonu, zobus sakoduši. Tad atrod izeju. Ešelonam pieturot, puiši pazūd bremžu būdiņās un nākošajā pieturā mainās. Bremžu būdas, protams, drīzumā ir pilnas ar kaudzi, un vagonā no tās puses sāk spiesties nelaba smaka. Pēc 3 V2 dienām iebraucam Lībekā un pievēršam sev ļaužu uzma­ nību, ka dziedam latviešu dziesmas un... "Is the long way to Tipereri". Vēl 18 km un esam gala punktā Travemindē. Neliela piejūras •

32


k ū r o r t a pilsētiņa. Vecpilsēta g o t u stilā, š a u r ā m , l ī k u m o t ā m i e l i ņ ā m . Soļojam tai c a u r i , līdz n o n ā k a m pie Traves. Tai m ū s p ā r c e ļ pāri a r p r ā m i , u n m ē s a t r o d a m i e s u z Privalla 1 7 , kas skaitās m i l i t ā r a z o n a . Vēl 1 '/> km gājiens un i e r a u g ā m m ū s u n o m e t n e s : p e l ē k a s lidotāju b a r a k a s , l a u k u m s a r k a r o g a m a s t u u n d z e l o ņ d r ā š u žogs. Baraku logi aplipuši ar j a u n o v ā c u d a r b a vīru sejām. Viņi šeit ir i e r a d u š i e s j a u pāris d i e n u a g r ā k . .Mūs s a d a l a v a d o s un t r u p ā s un i e r ā d a t e l p a s . E s m u IV v a d a 1 1 . t r u p ā , k u r ā e s a m 1 6 puiši. P u s e n o m u m s i r vācieši, k u r i m u m s liekas vēl tīri b ē r n i , j o s t a r p v i ņ i e m n a v n e v i e n a v e c ā k a p a r 1 6 g a d i e m . B r e n n e r a tēva speķis ir līdzējis, jo j u n i o r s aiziet uz a m b u ­ lanci, bet m u m s j a u nākošajā d i e n ā s ā k a s d i e n e s t s . 7.00 c e l š a n ā s , 8 - 9 u n l e r r i c h t s " 1 , 9 - 1 0 fiziskā a u d z i n ā š a n a ,

10-12 ordnungs-

d i c n s t 1 9 , r e s p . i e r i n d a s m ā c ī b a , divas s t u n d a s p u s d i e n a s p ā r t r a u ­ kums,

1 4 - 1 5 G c r ā t t e c l m i s c h e A u s b i l d u n g ( m ā c ī b a p a r d a r b a rī­

k i e m ) , 1 5 - 1 6 u n t e r r i c h t s , 1 6 - 1 7 p u t z u n d flick S t u n d e , 2 0 1 7 - 1 8 d z i e d ā š a n a , t a d v a k a r i ņ a s , p ē c k u r ā m k a r t u p e ļ u m i z o š a n a vai kas cits līdz 2 2 . 0 0 , k a d i r Z a p f e n s t r e i c h 2 1 , S t u b e n d u r c h g a n g u n m u m s visiem j ā b ū t g u l t ā s . Mūsu p r i e k š n i e k i : O b e r s t f e l d m e i s t e r Richter, a b t e i l u n g a k o m a n ­ dieris, i e m a n t o j i s p a l a m u "Trusītis", īss, r e s n s . P a z ī s t a m s ar saviem speciāliem un oriģināliem izteicieniem kā, p i e m ē r a m : "5 U h r vvecken - m e h r Freizeit h a b e n ! " 2 2 u t t . O b e r f c l d m e i s t e r s F r a n k e O b e r s t f e l d m e i s t c r a vietnieks, solīds un pieklājīgs vīrs. F e l d m e i s t c r s S c h n e e m a n n . I v a d a k o m a n d i e r i s , p ē c p u i š u i z t e i c i e n i e m - lādzīgs. U n t e r f c l d m e i s t e r s Mūllers - II v a d a k o m a n d i e r i s , z e m n i e k u puisis, rupjš. U f m

23

L u n d s - III v a d a k o m a n d i e r i s - izbijis m i e s n i e k s un

17

l'rivalls - zaļumjosla.

18

Unterrichts (slengs, vācu vai. der Unterricht) - mācības.

'''

Ordnungsclienst (slengs, vācu vai. der Ordnungsdienst) - ierindas mācība. Putz und flick Stunde (slengs, vācu vai. die /'i/iz- und Flickstunde) - tīrīšanas un lāpīšanas stunda.

21

Zapfenstreich (vācu vai. der Zapfenstreich) - vakara junda.

22

5 Uhr vvecken - mehr Freizeit haben (vācu. vai.) - Modināt pulksten 5 nozīmē iegūt vairāk brīva laika.

2:1

Ufm (saīsinājums no vācu vārda Unlerfeldmeisler). •

33


artilērijas feldfēbelis. Liels, masīvs, ārkārtīgi brutāls un rupjš. Teica­ mi pārvalda krievu trīs - un vairākstāvīgos lamu vārdus. Ufm Lūders - mūsu vada komandieris - mazs, sīks, bet ātrs un cakīgs. Vienīgais virsnieks ar ģimnāzijas izglītību. Viņš uzstāda ļoti augstas prasības un prot likt svīst saviem apakšniekiem, bet nekad neprasa vairāk, kā pats spēj. Un tāpēc puiši viņu ciena. Ufm Knorr - ķēķa pārzinis, liels un resns kā jau šefpavārs un labsirdīgs. Obertruppfīrers Reiss - kamervarts 2 4 - diezgan raksturīgs "untera" tips 2 S . Nu un kā pēdējie - mūsu mazie gariņi formaņi. Mūsu vadā tādu ir divi Kiehns un Walleweins. īsti ķēžu suņi. Dienests. Dienu no dienas viens un tas pats. Katrai kļūdai, neuzmanībai no mūsu puses seko vai nu unterfeldmeistera vai 24

Kamervarts (slengs, vācu vai. der Kammerwart) - noliktavas pārzinis.

25

"Untera" tips (slengs, vācu vai. unter) - a p a k š , šeit: padotā tips, apakšnieka tips.

34


formaņu pavēle skriet, sēsties, skriet, sēsties. Mūsu bikšturi nav elastīgi. Tiem tikai muguras daļā ir iešūts mazs gumijas gabaliņš un, sēžoties un augšā lecot, mūsu bikšu pogas iztrūkst viena pēc otras... Maršējot mums vienmēr jādzied pēc principa: "Soldat singt nicht schon, aber /aut!" 2 6 , mums jābūt ātriem, izveicīgiem un cakīgiem. Ufm Lūders saka: "Klein, aber flink,"27 un tai ir jābūt mūsu devīzei. Man uz papēžiem ir tulznas 5 latu lielumā, pa 6-7 uz katra, viena otrai virsū. Tās plīst, pielīp zeķēm, nedabū sadzīt un nejēdzīgi sāp. Arī daudziem citiem ir līdzīgi. Un tomēr es soļoju, skrienu, dziedu un nekliboju, jo dienestā nedrīkst būt vārgs. Mums atrodoties mītnēs, formaņi cenšas sarūgtināt mums dzīvi, kā vien varēdami. Visur viņi piesienas, un tad nāk pavēle: "Unters Bett marsch, marsch!" -"Auf das Bett marsch, marsch!" 2 8 un tā pārmaiņus, kamēr mēs esam cauri slapji. Tad liek uzvilkt gāzmaskas, padzen zem gultām un liek dziedāt. Nelaimīgs ir tas puisis, kam iekrīt stubendiensts 2 9 . Vakaros uz stubendurchgangu formaņi vienmēr kaut kur atrod putekļus, un t i e tad nokļūst uz nabaga stubendiensta sejas 30 . Mums katram ir savs skapītis - špinds : ". Tajā ir jāsakārto pēc šablona visi mūsu armatūras 138 priekšmeti. Dievs pasargi, ja kāds no tiem ir 2-3 mm tuvāk vai tālāk! Mūsu lāpstām ir jābūt tādām, ka tajās var spoguļoties. Mūsu apģērbiem ir vienmēr jābūt bez mazākā traipa, neskatoties uz to, ka ik dienas mēs dabūjam vārtīties pa dubļiem. Visa šī dzīve lielākajai puišu daļai nosit garu. No mūžīgās skriešanas sāp cisku muskuļi. Liekas, ka tur graiza ar nažiem un naktīs vienmēr kājas rauj krampji. Vakarā, brīvajā laikā, neviens nedomā ne par ko citu kā tikai - kā ātrāk tikt gultā, jo mēs esam nodzīti līdz pēdējai iespējai. Katru svētdienu mēs dabūjam potes. Pret tīfiem, pret dizentēriju, pret šarlaku un difteriju. Mūs sabaksta kā adatu spilventiņus. Tas ir dienests. Nejēdzīgi grūti. Gandrīz visi puiši lamājas, kurn un čīkst Soklal singt nicht schon, aber kuili (vācu vai.) - Kareivis nedzied skaisti, bet skaļi! 27 2

"

Klein, aber flink. (vācu vai.) - Mazs, bet žigls. Unters Bett marsch, marsch! - Auf das Bett marsch, marsch! (vācu vai.) - Zem gultas marš, marš! Uz gultas marš, marš!

2

''

Stubendiensts (slengs, vācu vai. der Stubendienst) - istabas dežūra.

1,1

Stubendiensta seja - šeit: dežuranta seja.

"

Špinds (slengs, vācu vai. das Spind) - skapītis kazarmās.

35


par dienestu un ēdienu, lai gan mūs baro labi. Es nekurnu. Taisni otrādi - es pat jūtos kaut kā apmierināts. Vrri12 Kiehns un Ufm Lūders skatās uz mani ar cieņu. Neesmu piedzīvojis, ka Kiehns būtu mani kaut kā aizskāris. Esmu cakīgs un man patīk. 33 Sākas baustelle . Ejam darbā katru otro dienu. Darbs ir grūts: mums jārok cietā mālā 4 m dziļi un 1 m plati kanalizācijas grāvji. Sākumā sāp kauli, vēlāk darbs vairs neliekas grūts. Darba rīki labi un apmācība arī. Tad es vēl nezināju, kā tas m a n noderēs pēc nepilniem diviem gadiem... Ordnungsdienstā beidzam ņemt špatengrifu. Mākam izveicīgi un cakīgi uzmest lāpstu plecā un izdarīt visas reglamentā ar to paredzē32

Vm (saīsinājums no vācu vārda Vormann).

33

Baustelle (slengs, vācu vai. die Baustelle) - būvlaukums.

36


tās kustības. Un tā kādu dienu Ufm Lūders izved mūs laukā un saka: "Ja jūs parādīsiet labu špatengrifu, būsiet līdz plānā paredzētā laika beigām brīvi." Tas ir vilinoši. Stāvam un gaidām komandu. Ceram, 3A ka būs izdošanās. "Stillgestandenl" - mēs sastingstam - "Den 35 SpatenV' - klakš! un mēs aptveram lāpstas - "L/ber!"35 - lāpstas ir plecos un kļūda. Gan tikai vienam no visa vada. - "Es jūs iemācīšu mīlēt lāpstu," nosaka Lūders un tad sākas. Lāpsta izstieptā rokā. Roka uz augšu, uz leju, uz sāniem, uz augšu. Plaukstā griezt. Tā tas iet tik ilgi, kamēr liekas, ka rokā vairs nav ne kripatiņas spēka, tā trīc un sāp. Tad pārmaina rokas, un sākas viss no gala. Puiši turas, sakoduši zobus, un svīst, bet Lūders pats dara visu līdz un smaida. Liekas, ka viņam tas nesagādā nekādas grūtības. Tad "Spaten im Vorhah !" 3 7 , un mēs sākam lēkāt. Līst sviedri, sāp rokas un kājas, bet mēs lēkājam. Tas izskatās rotaļīgi un viegli, bet esmu ar mieru gandrīz vai zvērēt, ka no 1 0 0 0 vīriem tikai viens būs tāds, kas to varēs izturēt ilgāk par pusstundu. Mēs lēkājam... Tad viens neiztur. Tas ir vācietis Zimmermanis no 12. trupas - jauns puišelis ar bērna seju. Viņš nokrīt, izmet lāpstu un sāk raudāt. "Aufl"38 nāk komanda. "7n

Linie

angetreten

marschl"39

marsch,

un

mēs

stāvam.

Lūders

nostāda Zimmermani ierindas priekšā. Viņš stāv, saviebis savu bērna seju, un no tā zilajām acīm tek sīkas asaru straumītes. "Schauen Sie mal diesen von

Arbeitsmann,

dieses

VVaschlappen an," saka Ufm, "diese Parodie Muttersōhnchen,

diesen...

Lachen

Sie

ihn

aus!" 4 0 viņš pavēl. Vācieši smejas, latvieši klusē. "Weg\'H1 izkliedz Lūders Zimmermanim, un tas skrien uz baraku. Lūders paceļ viņa lāpstu un met tam nopakaļ. Un mācības turpinās... H

Stillgestandenl (vācu vai.) - pavēle: Mierā!

I!i

Den Spatenl (vācu vai.) - Lāpstu ņemt!

•"' 17 38

''' 111

Ūberl (vācu vai.) - (Lāpstu) pār plecu! Spaten im Vorhalti (vācu vai.) - Lāpstas priekšā! Aufl (vācu vai.) - Augšā! In Linie angetreten marsch, marsch\ (vācu vai.) - Līnijā stāties marš, marš! Schauen Sie mal diesen VVaschlappen an, diese Parodie von Arbeitsmann, dieses Muttersōhnchen, diesen... Lachen Sie ihn ausi (vācu vai.) - Paskatieties uz šo lupatu, darba vīra parodiju, šo memmes dēliņu, š o . . . izsmejiet viņu!

41

Weg\ (vācu vai.) - Prom! •

37


Ir jau novembra beigas. Salsts un krīt sīks slapjš sniegs. Katru rītu pēc celšanās mēs ejam laukā vingrot. Vienīgais apģērbs peldbiksītes. Katru otro dienu leibeserziehung 4 2 jūrmalā, kur zie­ meļu vējš mums kailajās miesās sit sniegu un sīkus ledus kristāliņus. Cimdus mums dienestā neļauj valkāt. Maršējot mums sastingst rokas un, tām sasilstot, rodas ellišķīgas sāpes nagu saknēs. Sāpes ir tik stipras, ka bieži gadās, ka kāds ģībst. Uz dienestu un darbu ejam bez šineļiem un tādēļ salstam. Uz lauka mūs dresē Ufm Lūders, trupā - formaņi. Skapīšu un gultu izjaukšana, dažādi tīri zemiski paņēmieni, kas nostāda cilvēku zemāk par lopu. Tas atkārtojas katru dienu, un liekas, ka visa tā mērķis ir iznīcināt katrā no mums savu personīgo "es", padarīt mūs par paklausīgiem automātiem. Tāds ir dienests. Brīžiem ir jāpieliek visi spēki, lai neietriektu kādam formanim dūri sejā. Ar visu to man tomēr dienests patīk. Mums sola ausgangu'", bet nometnē ir bijuši vairāki šarlaka gadīju­ mi un mūs tur karantīnā, tāpēc neatļauj ausgangu, bet atļauj mācības un darbu. Brenneris strādā ambulancē par hilfsheilgehilfi44. Speķim un naudai ir teikšana -Brenneris nav pat dienesta smakas ostījis. Es esmu sadraudzējies ar savu trupu. īstu draugu man nav, bet draudzīgs esmu ar visiem un izpalīdzu katram. No puišiem gandrīz visi latvieši ir vidusskolu abiturienti, no vāciešiem - neviena. Kalējs Juris, blonds, šiverīgs zēns, iesaukts par "Kalašu" un "Izvirtuozu", rāmais Tolēns, mazliet vientiesīgais Melceņs Oļģerts - dramatiskās skolas audzēknis, Liepiņu Voldis - ārkārtīgi dzīvs un spītīgs puisis un citi. No vāciešiem palicis atmiņā Jensens, kas ordnungsdienstā reiz izstrādāja labu joku: mēs stāvam ierindā, un mūs dresē Ufm Mūllers, jo Lūders bija komandējumā. Pēkšņi Mūllers pieiet pie Jensena un prasa: "Wie heifien Sie?" - "Jensen" - "A... lochl Wie heifien

Sie?"

-

"A...

loch!

UnterfeldmeistefHS,

mēs

pārējie,

42

Leibeserziehung (vācu vai. die Leibeserziehung) - fizkultūra.

43

Ausgangs (slengs, vācu vai. der Ausgang) - brīvdiena, brīvsolis.

44

Hilfsheilgehilfs (slengs, vācu vai. der Hilfsheilgehilfe) - feldšera palīgs.

45

Wie heifien Siel-Jensen. -A...

loch! Wieheifien Siel-A...

pro-

loch! Unterfeldmeister.

(vācu vai.)-Kā jūs s a u c ? - J e n s e n s . - Paka...! Kā jūs sauc? - Paka...! Unterfeld­ meister!

38


tams, smejamies, arī Mūllers. Melceris, p r o t a m s , izvērtās par apcelšanas objektu, sevišķi no Kalašas puses, kas mūžīgi draudēja to izvarot. Ap decembra sākumu Brenners saņem ziņu, ka tiek atlaists no RAD. To ir atkal panācis speķis un Brennera tēvs. Līdz ar to atbrīvojas hilfsheilgehilfes vieta. Vm Kiehns, m a n s trupfīrers, draudzējās ar hauptformani Ischi, kas bija ambulances "valdnieks", un kādu dienu dzirdēju, kā Kiehns Ischem teica: "Barkans ist der beste Lette in meiner Truppe"46. Tur laikam bija meklējami cēloņi p ā r m a i ņ ā m manās turpmākajās dienesta gaitās. Nevienam nav noslēpums, ka es interesējos par medicīnu, ka šo to zinu, ka mans tēvs ir ārsts. Un tā, pašam nezinot, tieku izvirzīts par kandidātu "zilā b r ī n u m i ņ a " a m a t a m . Pie kam izšķirošais fakts gan šajā gadījumā nebija manas zināšanas medicīnā, bet gan tas, ka, atrodo­ ties krankenrevierā 4 7 uz revierreinigungu 4 8 , salaboju Ischem telefona aparātu. Līdz ar to viņš mani noeksaminē: "Ko jūs dosiet pret caureju?" - "Tannalbinu vai Opium 0,03", es atbildu, un ar to mans liktenis ir izšķirts. T.i., pie Isches, bet ne vada komandiera, ar kuru man iznāk "patīkama" saruna visa vada klātbūtnē: "Barkans, vai jūs zināt, ka par jums runā kā par j a u n u feldšeri?" - "Tieši tā, unterfeldmeister" - "Vai jūs ko saprotat no tā?" - "Tieši tā, unterfeldmeister!" - "Kāda jums izglītība?" - "Ģimnāzija, unterfeld­ meister" - "Jūs nekā nesaprotiet no medicīnas!" - "Kā ne, unterfeld­ meister" "Nekā jūs nesaprotiet, saprotat?" - Neatbildu. "Nekā jūs nesaprotat! Skaidrs?" viņš atkārto. "Tieši tā, unterfeldmeister!". Tas nozīmē, ka, ja man prasīs, vai es ko zinu, man ir pavēle atbildēt, ka ne. Man pašam sevi jānoliedz. Diezgan bēdīgi, vai ne? - Vakarā eju sardzē. Pienāk rīts. Ir 17. decembris. Nupat kā noeju no posteņa, kad man pienāk pavēle ierasties pie Oberstfm 4 9 . Ieeju, ziņoju un 46

Barkans ist der beste Lette in meiner Truppe. (vācu vai.) - Barkans ir labākais latvietis manā daļā.

17

Krankenreviers (slengs, vācu vai. das Krankenrevier) - medicīnas punkts ar gultām slimniekiem.

48

R e v i e r r e i n i g u n g s (slengs, vācu vai. die Revierreinigung) - tīrīšanas darbi medpunktā.

4 J

'

Oberstfm. (saīsinājums no vācu vārda Oberslfeldmeister).

39


stāvu. Pie vina ir Hvm™ Ische un Ufm Lūders. Lūders skatās man ziņkārīgi acīs. Ostfm m a n uzstāda pilnīgi tos pašus jautājumus, ko Lūders iepriekšējā dienā. Lūders skatās saspringtu seju. Man caur smadze­ nēm izšaujas neskaitāmas domas, tad saku: "Ich weift nicht, Oberfeldmeister,

ob

ich

was

verstehe,

aber

ich

habe schon

in

diesem

Fach 52

gearbeitet."'^ Ostfm smaida, arī Lūders un Ische. "Der ist schlau," saka Ostfm Lūderam, tad pagriežas pret mani: "Ab morgen gehst •

M

Hvm (saīsinājums no vācu vārda Hauptformann).

r>

' Ich weiji nicht, Obeŗfeldtneister, ob ich was verstehe, aber ich habe schon in diesem Fachgearbeitet. (vācu vai.) - Es nezinu, vai es ko saprotu, bet šinī specialitātē es esmu jau strādājis.

52

Der ist schlau. (vācu vai.) - Tas ir slīpēts.

40


du

nach Revier undfāngst an zu

arbeiten."53

Ar to

arī beidzas

mans

ierindas dienests. Pārvācos ar visiem saviem 138 armatūras priekš­ metiem uz ambulances telpām. Man ir pašam sava istaba, galdiņš, telefons, respektīvi visas ērtības. Mans šefs Hvm Ische medicīnā izrādījās vājāks par mani, un tā es drīzi vien ieguvu lielāku autoritāti nekā viņš. Pēc tam mūsu abteilunga vāciešiem izbeidzas dienesta laiks, viņi aizbrauc īsā atvaļinājumā un tad tiem jāiet armijā. Līdz ar viņiem aizbrauc arī Ische, un vina vietā nāk Ufm Perners. Ārkārtīgi simpātisks, taisnīgs un prātīgs vīrs ar 10 gadu medicīnas praksi. Vienīgā vājība viņam ir sievietes, kurām viņš veltī gandrīz visu savu laiku. Viņš māk kombinēt ar lielu izveicību, tā ka pat tajā laikā, kad pie viņa dzīvo sieva, viņam bez tās ir vēl pāris mīļākās. Ufm Perneram nav laika priekš reviera, viņš mani ir pārbaudījis un pilnīgi paļaujas uz mani. Faktiski es esmu noteicējs visā kraukenrcvierā un par to puišu likteņiem, kas nāk uz revieru. Sakarā ar vāciešu aizbraukšanu mums pienāk papildinājumi no citām nometnēm. Sabrauc diezgan daudz pazīstamu puišu, arī mani klases biedri Norberts, Balodis, Geidāns un Freimanis. Pāris dienu vēlāk no Jāgelas nometnes ierodas viens sirdsslimnieks - Lapiņu Uldis. Viņš, protams, ierodas ambulancē. Paņemu viņu sev par sanitāru un Perneram par ordonancr"', resp. denčiku. Mūsu telpās ievācas aviācijas Hōhenprūfstelle 5 5 sakarā ar ko es pārvācos uz citu istabeli. Tur mēs ierīkojamies divatā ar Uldi. Šajā istabā tad arī nodzīvoju līdz pat RAD beigām. Dzīve rit jautri un gludi. Parasti visas manas 15 gultas ir aizņemtas un katru vakaru ambulatoriski pieņemu pa 20-30 cilvēku. Slimnieki man ir dažādi. Vienam kašķis, citam furunkuli, dažādi sīki augonīši. Sevišķi pazīstams ir Minings no pirmā vada. Kad redzu viņu nākam, man sāk drebēt sirds par maniem plāksteru krājumiem, jo tas vīrs aiznes sev līdzi vismaz metru plākstera. Kad sāku strādāt revierā, bija diezgan liela naba­ dzība. Trūka medikamentu un pārsiešanas materiālu. Rakājoties pa visiem aktiem, atradu, ka mēs kādreiz esam saņēmuši medika53

Ab morgen gehst du nach Revier undfangst an zu arbeiten. (vācu vai.) - No rītdienas tu iesi uz m e d p u n k t u un sāksi strādāt.

5,1

Ordonance (slengs, vācu vai. die Ordonnanz) - ziņnesis.

r,r

HōhenpriifsLelle (vācu vai.) - (aviācijas) augstuma izmēģināšanas vieta.

'

41


mentus no Arbeitsgau VII56. Man uzreiz radās laba ideja. Varbūt nelikumīga, jo mums ir tiesības pieprasīt materiālus tikai no viena izdales punkta, bet es riskēju un uzrakstu divus. Vienu uz Luft57 waffensanitātsmittelausgabestelle , kur mēs esam piestiprināti, bet otru

uz

Sanitātsteil, Arbeitsgau

VII™.

Un raugi, m a n s manevrs izdodas, es saņemu ārstniecības līdzekļus no abām vietām. Turklāt Ische pieprasīja reizi 2 mēnešos, bet es paskatos instrukcijās un sāku pieprasīt 2 x mēnesī. Un mani 5f

Der Arbeitsgau VII (vācu vai.) - darba dienesta apgabals VII.

57

Die Luftwaffensanitatsmittelausgabestelle (vācu vai.) - sanitāro materiālu izdales

58

Sanitātsteil, Arbeitsgau VII (vācu vai.)-sanitārā daļa, darba dienesta apgabals Vil.

'

punkts gaisa karaspēkam.

42


skapīši ir pilni ar visu, ko tik vajag. Es savu mazo krankenrevieru apgādāju tā, ka pat Fliegerhorsta krankenreviers, kam mēs esam pakļauti un kur ir pat neliels hospitālis, sūta pie manis savus ļaudis aizņemties vienu vai otru medikamentu. Es jūtos lepns. Bet kādā jaukā dienā pēkšņi no Arbeitsgau VII ierodas viens vācu formanis. Viņš stādās priekšā un ziņo, ka nupat esot beidzis hilfsheilgehilfju kursus un ir atkomandēts pie mums. Pavēle paliek pavēle, un es atgriežos savā trupā. Esmu pārsteigts par to, kā puiši ir izlaidušies. Es neesmu tik pārāk ilgi projām no trupas, bet disciplīna ir stipri kritusies. Pirmajā vakarā, kad Vm Nielsens taisa štubendurchgangu un Melcerim ir stubendiensts, notiek tāda lieta: Melceris gaida, kamēr Nielsens ienāk. Kalaša ir noģērbies pliks un krāmējas gar savu gultu. Ienāk Vm Nielsens. Melceris pieiet viņam klāt tik tuvu, ka gandrīz saskaras drēbes, izstiepj strauji roku Nielsenam gar ausi un pērkondimdošā balsī ziņo. Kalaša stāv pliks, izgāzis vēderu, arī sveicina un smalkā balstiņā nopīkst: "Ein Mann schon ausgezogen, kommt gleich ins Bett hineinl"59 Tai mirklī nodziest gaisma. Grab katliņi un viena aizkāpa balss nodzied: "Du kriegst zwei schdne blaue Augenl"6" Nielsens zibina savu kabatas lampiņu, ir nobijis un sola ziņot Fūhreram von Dienst. Nākošajā dienā Tolēns grib baumot. Viņš ieiet 12. trupā un čukst: "Puikas, martā mēs brauksim uz mājām...", bet 12. trupa nav labvēlīgi noskaņota. Viens mirklis, un Tolēns guļ uz galda ar noģērbtām biksēm. Laiž darbā šķēres un tinti. Pēc 15 sekundēm viss ir kārtībā, Tolēns pazūd mazgājamās telpās, bet vakarā, kad uz štubendurchgangu nāk Ufm Lunds un dod

komandu:

u

Aus

dem

Bett

marsch,

marschl

- Hemd

hochhe-

bl

ben\" , mūsu Tolēns stāv ar debesszilu vēderu un skatās Lundam acīs un pat nemirkšķina. Lunds pasmaida un tā arī paliek. Kamēr es dzīvoju pa trupu, revierā notiek sazvērestība pret jauno formaņi. Viņu neieredz viss abteilungs, priekšniecību ieskai­ tot. Puiši, kuri tekoši runā vāciski, pēkšņi kļūst galīgi neprašas. Ufm r,,J

Ein Mann schon ausgezogen, kommt gleich ins BeUhinein. (vācu vai.)-Viens kareivis izģērbies, tūlīt nāks gultā.

60

Du kriegst zwei schdne blaue Augen. (vācu vai.) - Tu dabūsi divas skaistas zilas acis.

61

Aus dem Bett marsch, marschl Hemd hochhebenl (vācu v a i . ) - N o gultas laukā marš, marš! Pacelt uz augšu kreklu! •

43


Perners smīn vien un neko nesaka. Dabiski, viņam taču tagad pašam ir jāstrādā. Mans kolēģis tiek dzīts izmisumā. Perners aizsūta to atvaļinājumā, un es esmu atkal atpakaļ. Trupā biju tikai trīs dienas. Ostfm Richter kaut kā panāk mana kolēģa pārkomandēšanu uz citurieni, un es esmu atkal kungs un pavēlnieks krankenrevierā. Ir jau marts. Katru rītu eju uz morgenapeli 6 2 , kur man ir "gods" būt par innendiensta 6 3 priekšnieku, resp., katru rītu eju ar ziņojumu pie Fūhrer von Dienst. Un tā, kad viss jau nokārtots, 11. marta rītā pēc karoga pacelšanas komandas uWeggetreten"M vietā nāk koman­ da "SLillgestandenl"63. Esam pārsteigti un gaidām, kas būs. Tad izsauc pēc uzvārdiem astoņus vīrus. Arī mani. Mūs nostāda ierindas priekšā un nolasa: "Befehl! Ab 11. Mārz 1944 Arbeitsmānner Dižmanis, Dunike, Barkans, Kalējs, Melnbārdis, Svilis, Treimanis und Niedra werden zu Vormānnern befdrdert."h<' Pavēli nolasa Ostfm Richters, un tā mēs kļūstam formaņi. Laikam katru tomēr dīda mazs godkārības velniņš, jo, kad es rakstu uz mājām un uz absendera 6 7 rakstu "Vm Barkans" "Am Barkans" vietā, es jūtu tādu kā apmierinā­ jumu. Laiks rit. Bieži braukāju gan uz Ķīli, gan Lībecku, Blankensee, Maltīti, Entinu. Reiz, iebraucot Ķīlē, piedzīvoju "tommiju" 6 8 uzlido­ jumu. Tas ir tīrs darbs. Ap 1200 B-24 bumbvedēji nepilnas stundas laikā notīrīja 3 A no pilsētas. Izejot no patvertnes, man atklājās baigs, bet krāšņs skats. Sešstāvu ēkas abās ielas pusēs dega. Nekad nebiju iedomājies, ka mūra ēkas var degt kā lāpas. Milzīgas liesmas, dūmu mākoņi. Neskatoties uz skaidro saulaino laiku, saule izskatās kā bāla ripa pie debesīm. - Ķīlē mani pirmo reizi sveicina kāds vācu 62

Morgenapels (slengs, vācu vai. der Morgenappel) - rīta pārbaude, nosaucot klātesošo vārdus.

'' 1

Innendiensts (slengs, vācu vai. der Innendienst) - iekšējais dienests.

'"'

Weggetreten\ (vācu vai.) - Izklīst!

65

Stillgestandenl (vācu vai.) - Mierā!

66

Befehl! Ab II. Mārz 1944 Arbeitsmānner Dižmanis, Dunike, Barkans, Kalējs, Melnbārdis, Svilis, Treimanis und Niedra werden zu Vormānnern befordert. (vācu vai.) - Pavēle! Ar 1944. gada 11. martu darba vīri... (vārdi) tiek paaugstināti par formaņiem!

67 f,s

Uz absendera (slengs, vācu vai. der Absender) - nosūtītājs. "Tommiji" - domātas angļu lidotāju apakšvienības Otrā pasaules kara laikā.

44


darba vīrs. Jūtos pārsteigts, un tikai tad, kad viņš jau pagājis man garām, es atjēdzos, ka viņš ir mani sveicinājis. Maijā sāk klīst baumas par atvaļinājumu. Un tik tiešām mēs to sagaidām. Kā pirmais brauc I vads. Man ir izvēle un es piebiedrojos I vadam. Drošs, kas rokā, vai ne? Un es pareizi izdarīju, kā to vēlāk pierādīja laika ritums. 1944. gada 4. jūnijā dažiem no mums piešķir obervormani. Esmu starp tiem. 5. jūnijā izbraucam uz Rīgu. Braucu ar zvaigznīti uz uzpleča un jūtos ļoti apmierināts. Varbūt tas ir mazliet muļķīgi, nezinu. Mēs braucam uz Dzimteni. Pārbraucot Vācijas - Lietuvas robežu, gandrīz piedzīvojam to, ka mūs sūta atpakaļ, jo angļi iesākuši invāziju kaut kur Francijā un ir izsludināta Urlaubsperre69'. Tomēr tā lieta nokārtojas, un mēs braucam tālāk un pamazām tuvojamies Latvijai. Pie Latvijas robežas puiši kļūst vai traki. Tie lec no ejošā vilciena un kliedz, ka pirmie sperot kāju uz Latvijas zemes. Cik tomēr Latvija ir maziņa! Pēc brīža esam Jelgavā un vēl pēc pusotras stundas, tiltiem zem mums dārdot, iebraucam Rīgā. Savāda pacilāta sajūta. Milzīgā ātrumā drāžos uz mājām. Viens, divi - esmu pa trepēm augšā un stāvu pie durvīm. Sirds sit tā, ka pats varu to (,lJ

Die Urlaubsperre (vācu vai.) - aizliegums dot atvaļinājumu.

45


dzirdēt. Tad spiežu zvana pogu un līdz ar to it kā izgaist visa burvība. Viss liekas tā, it kā jau bijis. Piecas dienas Rīgā. Mums ir laimējies, neviens vairs atvaļinājumā netiks... Piecas dienas... pamaz... Tās ir mierīgas un laimīgas dienas. Bez trakošanas un šņabja, bet tomēr ļoti labi. Staigāju pa Rīgu. Izbraucu uz Jūrmalu. Jūrmalas stacijā uz perona paeju garām vienam darba vīram. Tas noskatās manī, bet nesveicina. Es neliekos zinis; kad nāku atpakaļ, viņš izstiepjas un cakīgi sveicina. Tas man liekas divaini. Es redzu, ka viņš ir latvietis. Pieeju un prasu: "Kāpēc tu pirmo reizi mani nesveicināji, bet otro reizi gan?" - "O, es domāju, ka tu esi fricis, bet, kad tu nāci atpakaļ, es redzēju tev pie krūtīm kūdras blembu. Nu, un latviešu oberformani es sveicinu labprāt. Starp citu, mūsu abteilungā neviena latviešu oberformaņa nav." Tā ja, arī savs uzskats par sveicināšanu. Vai ne? Piecas dienas ir īss laiks, un 14. jūnijā esmu jau atkal stacijā uz perona. Viena vīra trūkst. Tas ir Norgello. Esam jau nostājušies ierindā, kad parādās arī mūsu "dezertieris". Viņš nāk četrrāpus pa kāpnēm, piedzēries kā lūks, bet tomēr ierodas. Ofm Franke viņu uzslavē. Seko atutošanas procedūra un esam jau atkal vilcienā. Jau otro reizi pārbraucam dzelzs tiltu un tagad saprotam, ka tikai Dievs zin, kad un vai vispār mēs atgriezīsimies mājās. Es biju pārliecināts, ka neiešu bojā. Es ticēju, ka atgriezīšos. Mēs braucam un izskatāmies pēc Ziemassvētku vecīšiem. Tik daudz dažādu saiņu un paku mums ir sadots līdzi. Mēs vedam visam abteilungam. Mātes un radi neaizmirst savējos un izmanto katru izdevību, lai tiem ko nosūtītu. Mēs šo nastu nesēju ēzeļu pienākumu uzņemamies ar prieku. Tuvojas Jāņi, un laikam tāpēc mūsu pakās un somās pa brīžam ir dzirdama tāda kā mistiska guldzēšana. Kad ierodamies Travemindē, mūs saņem ar gavilēm. Izdalām pakas, un tagad tikai sākas īstā J ā ņ u priekšsajūta un gatavošanās tiem. Beidzot tie ir klāt! Uldis kaut kur sagrabinājis pāris pudeļu vīna. Mierīgi tās dzeram. Mazliet domājam, mazliet sapņojam, pavisam maz runājam, un mums ir labi. Ieeju septītajā istabā, kurā man guļ puisis, kas no atvaļinājuma sev piemiņai līdzi pārvedis pavisam "jauku" gonoreju. Dabūjis no kādas mīļas meite­ nītes Rīgā. Kad prasu nosaukt viņas vārdu un adresi, viņš atsakās. "Tas nevar būt, ka viņa man pielaidusi, tāda jauka, godīga meitene!" •

46


viņš saka. - "Kad tad Tev bija sakars ar viņu?" - "Pēdējā vakarā," "Vai Tu sen pazīsti viņu?" - "Tai pašā vakarā es ar viņu iepazinos..." Kādi nu kuram ir uzskati par godīgām meitenēm... Pamazām viņš paliek nikns. "Nē, un tomēr to esmu dabūjis no viņas! Ak tu mauka tāda..." un nākošajās piecās minūtēs man ir rokā visi dati, kurus nosūtu uz Arbeitsgau VII un Rīgas Sanitātspolizei. Tad piesaku savam pacientam dzīvot godīgi, nedzert un netrakot, un eju palūko­ ties, kas notiek abteilungā. Troksnis, dziesmas. Vēlāk ļaudis runāja, ka Travemindē esot logu rūtis drebējušas. Izeju cauri sardzei. Pagalma vidū stāv Ufm Mūllers un rēc. Viņu aiz roku īkšķiem tur divi puiši. Viņš trako. No nometnes flaktorņa 7 0 nokāpj kāds zaldāts. Nelaimīgais! Neīstā laikā viņš pagadās, jo 70

Flak (saīsinājums vācu vārdam Flugzeugabwehrkanone) - zenītlielgabals (aut.).

47


pēkšņi Mūllers izraujas un nabaga flaksoldats dabū sejā pamatīgu 71 sitienu, bet Mūllers rēkdams pazūd kantīnes virzienā, kur I vads svin Jāņus. Pieskrējis, Mūllers ierauga caur logu kādu seju. Sitienā pabirst stikli un - o! - Ufm Perners, m a n s skaistais Perners Travemindes mazais Donžuāns - dabū pārsistu, zili s a r k a n u uztūkušu lūpu! Mūllers ir jau kantīnē. Viņš stāv, līgojas un asiņu pieplūdušām acīm skatās visapkārt. Ofm Franke pamāj diviem puišiem. Tie satur Mūlleru, bet Franke pieiet klāt un saka: "Er mufš sein eigenes Blut schen,

dann wird er ruhig"72, atrota savu virsnieka

71

Kantīne (slengs, vācu vai. die Kantine) - ēdamtelpa.

72

Er mujš sein eigenes Blut schen, dann wird er ruhig. (vācu vai.) - Viņam jāredz paša asinis, tad viņš kļūst mierīgs.

48


frenča piedurkni, pavelk roku atpakaļ, un nāk īss, spēcīgs sitiens Mūlleram sejā. Pašķīst asinis. Mūllers it kā saraujas, kā sadugst un pēkšņi sāk raudāt. Priekšnieki viņu sitot, kolēģi viņu sitot, apakšnie­ ki viņu sitot - visi viņu sitot... Ostfm Richters, vērojot šo "lielisko" ainu, aiz sajūsmas pieslapināja grīdu un nolūza... Divi puiši apņē­ mās to nogādāt uz. vasarnīcu, bet cik tālu tādu gaļas gabalu aiz­ vāksi? Un tā nabaga Trusītis paliek guļot kaut kur krūmos. Mūllers pa šo laiku ir mazliet atžirdzis un pazudis savā istabā, kur sākas liels troksnis. Izrādās, ka viņš savas dusmas izgāž uz savu sievu un bērniem. Neko darīt, tēloju žēlsirdīgo un pievācu Mūllera famīliju7'' uz krankenrcvieru. Ufm Buschs (2,05 m garš) stāv pie sardzes, lēni līgojas un kliedz: "Zch bin Unterfeldmeister Busch, ich bin Fūhrer vom

Dienst

und ich

tixtge Verantwortungfūr allesYm

Katru

viņa vārdu pavada sitiens pa krūtīm. Trešā vada nedzērušie puiši staigā pa trupstūbēm 7 '' tm nes pagalmā tos, kas tur vemj, un savukārt pagalmā nolūzušos - telpās. Pēc tam seko fliegeralarms 7 6 . Gaisa trauksmes vispār pie mums nav nekāds retums. Pareizāk sakot, tā ir tik regulāra parādība, ka mēs pēc tām nosakām laiku. Tā katru dienu pīkst. 12.00 lommiju formācijas pārlido mūs un aiziet Berlīnes virzienā. Ap 14.30 vai 15.00 tie atgriežas. Formācijas ir dažādas. Citreiz tikai pāris duču Mosquitos, citreiz pa 1000 B24 - lidojošo cietokšņu. Vislielākā, ko esmu redzējis, bija 1600 lidmašīnu. Visas formācijas pavada Hurricano un Spitfire iznīcinā­ tāji. Zīmīgi tas, ka, bumbvedējiem nākot, neviens flaks nešauj. Turpretim, kad tie dodas atpakaļ pār jūru, viss gaiss ir pilns ar šrapneļiem. Angļi ir gudri, viņi smalki zin visus ugunspunktus. Apkārt mums atrodas virkne automātisko 2 cm flakti. Mums pa labi ir aerodroms un IT', stellē (aviācijas izmēģināšanas un papildinā­ šanas punkts), mums priekšā Traves līcis, kas ir piebāzts ar jūras lidmašīnām. Pretējā krastā atrodas aviācijas fabrika. To visu sargā 73 71

Famīlija (slengs, vācu vai. die Familie) - ģimene. Ich bin Unterfeldmeister Busch, ich bin Ftihrer vom Dienst und ich trage Verantwortung fur alles\ (vācu vai.) - Es esmu unterfelmeistars Bušs, es esmu darba dienesta vadītājs un atbildu par visu!

75

Trupstūbes (slengs, vācu vai. die Truppstube) - karaspēka daļas istabas.

76

Fliegeralarms (slengs, vācu vai. der Fliegeralarm) - gaisa trauksme. •

49


2 cm flaki, bet, lūk, ir viena 300 m plata sprauga. Vienu rītu, kad bumbvedēji ir jau virs jūras, nāk viens Huricans. Tas, liekas, ir sašauts. Lībekas 8 cm flaks zēvelē tam virsū nelabu uguni, un virs līča tas pēkšņi sametas, pāriet grīstē un krīt. Kareivji flaktorņos met gaisā ķiveres un sauc "urrā", bet par agru... Apmēram 400 m virs zemes Huricans pēkšņi izlīdzinās un paņem mērķeklī vienu noenku­ rotu BV-222. Tak, tak, tak, t a k - b u m s ! Kārta, šāviens no lielgabala, un lielā, simtsdivdesmit vīru ar visu apbruņojumu uzņemt spējīgā lidlaiva sasveras uz sāniem un sāk grimt, bet tommijs pa 300 m spraugu izšmauc uz jūru un aizlido uz savu Englandi. Tas viss norisinās manu acu priekšā, ne tālāk kā 300 m no manis, jo esmu privileģētā stāvoklī - man nav jāiet patvertnē. Tā es dabūju daudz redzēt. Kādu citu reizi nāk novēlojies B-24. Tas ir sašauts, to redz pēc lidojuma, un Lībekas smagais flaks darbu pabeidz. Uz mirkli lidmašīna pazūd šrapneļu mākonītī, tad redzu, kā izbirst astoņi melni punkti, kas strauji tuvojas zemei. Tā ir B-24 ekipāža. Atveras krītširmji. Vienu no tiem vējš nes taisni uz mūsu pusi. Pati lidma­ šīna bez apkalpes lido tālāk un virs jūras pēkšņi izšķīst. Redzu lejā krītam tikai degošus gabalus. Tad viss ir cauri. Skrienam uz to vietu, kur vajadzēja nolaisties tommijam. Pļava, pļavā atsprādzēts krītširmis. Tommijs stāv, atspiedies pret aploka stabu. Viņam mugurā ir haki krāsas kombinezons vienās kabatās, kas visas ir ar rāvējslē­ dzējiem. Galvā viņam laiviņa, uz pleca - kļavas lapa - tātad kanādietis. Viņš ir garš, blonds, zilām acīm un mazām ūsiņām. Kombinezona apkakle ir vaļā, un apakšā ir redzams elegants pletkrekls un nevainojamā mezglā sasieta kaklasaite. Kājās elegantas divkrāsainas kurpes. Viņš stāv un mierīgi gaida. Mēs stāvam pa gabaliņu un noskatāmies. Tommiju saņemt nāk vācu landsvērists 7 7 . Tas ir vecs vecītis, neliela auguma, līkām kājām. Tā kā visi stulmzābaki tiek nosūtīti aktīvajai armijas daļai, tad viņam kājās ir tanki, bet ikri notīti ar melniem tīteņiem, kas viņa līkās kājas padara vēl līkākas. Plecā tam ir norvēģu šautene ar uzspraustu durkli, kura gals atrodas večukam augstu pāri galvai, bet šautenes laidne velkas gandrīz pa zemi. Tas ir kuriozs skats. Tommijs izliekas 77

Landsvērists (slengs, vācu vai. die Landesvvehr) - zemessargs.

50


fričuku neredzot, un tad, kad tas viņam ir pienācis jau dažu soļu atstatumā, viņš iebāž roku vienā no daudzajām kabatām, izvelk plānu zelta cigarešu etviju un piedāvā vācietim cigareti, uz viņu pat nepaskatoties... Jā, bet otrā dienā pēc Jāņiem nāk atskaņas: šuvēja mēģināta izvarot, pie Ostfm Richtera esot rādījusi saplēstus zeķturus un apakšbikses. Piekauti visi vācu formaņi. Mazais Pifke izģērbts kails un zem dušas sists ar klopfpeitschēm 7 8 , tad sasiets un ar gāzmasku galvā atstāts uz grīdas. Viņu izpestījusi Mūllera sieva. Pie manis ierodas Mūllers. Viņa balss ir galīgi izbļauta. "Hier, Barkans" 7 9 , viņš čukst un rāda man savus īkšķus, kas ir sapampuši mērenu baļķīšu resnumā. Tā pagāja Jāņi. Dienas rit. Izbraukāju VVarnemindi pie Rostokas. Kādu dienu, darbojoties gar dažādām puišu ķermeņu daļām, ieraugu pa logu iekšā skatoties Ufm Lunda ģīmi. "Barkans, was hab ich hier?"80 viņš prasa un rāda sev uz zodu. Redzu, ka tur ir slapjā ēde. Pasaku, saku arī, ka to vajadzētu apstrādāt ar Ungt. Hidrarg. Album praecepitatum, bet viņš nosmejas: "Ja, das mdchtest du, mir Gesicht vollschmieren, ivo.s?"81 un tad apprasījās, vai pie manis krankenrevierā esot ateja. "Nu, protams," es atbildēju. - "Tad tu vari turp aiziet, "viņš nosaka un pazūd. Nākošajā dienā es izbraucu uz Blankensee pēc medikamentiem, un kā gadās kā ne, pārbraucu tikai nākošās dienas pievakarē. Ieeju ar zāļu koferi bchandlungsstubē 8 2 , un ko es redzu?! - Ufm Lunds sēž tiz ķeblīša, bet Ufm Perners ir noziedis tam visu seju un pašreiz bindē to ciet. Pēc šīs procedūras l.undam paliek vaļā tikai viena acs un mute. Viņš pamirkšķina man ar savu vienīgo aci tin, tā vainīgi skatoties, saka: "Jā, un uz ateju tomēr laikam jāiet man pašam..." Pēc tam Lunds mani vairs citādi nesauca kā par "Doktor Barkans".

78

Klopfpeitsche (slengs, vācu vai. die Klopj'peilsche) - pātaga dauzīšanai. Hier, Barkans. (vācu vai.) - Šeit, Barkans.

,H

"

s1

Barkans, was hab ich hierl (vācu vai.) - Barkān, kas man šeit ir? Ja, das mdchtest du, mir Gesicht vollschmieren, tvos? (vācu vai.) - J ā , to tu gan vēlētos, man notriept visu seju, vai ne?

si

Behandlungsstube (slengs, vācu vai. die Rehandliingsstube) - pārsienamā istaba.

51


Tā paiet jūnijs un jūlijs. Augusta sākumā pie mums atbrauc viesi - grupa SS virsnieku. Mēs stāvam kaili viņu priekšā, un tie mūs apskata apmēram tā kā miesnieks govi. Tad viņi aizbrauc. Sāk klīst baumas par iesaukšanu. Cerības saņemt solīto atvaļinājumu pēc RAD beigām izkūp kā dūmi vējā. 20. augusts ir tā diena, kad mēs n o d o d a m visu armatūru, izņemot to, kas mugurā. Mēs vēl nezinām, uz kurieni mūs pārsviedīs. Mums atņem RAD grāmatiņas un izsniedz RAD beigšanas apliecības un Tradīciju Savienības nozīmes. Ir pierasts pie pelēkajām barakām, pie jūras, pie visa un varbūt pat mazliet skumji no tā visa šķirties, bet no otras puses, mūs jau vilina jaunais un nezināmais. 1944. gada 2 1 . augusta rītā mēs maršējam pēdējo reizi pa šoseju no nometnes uz Travemindi un dziedam:

u

Die dunkle Nacht ist nun

vorbeū"83

Stacijas

laukumā

84

ejam a c h t u n g ā garām Ostfm Richteram un pār veča vaigiem nobirst divas asaras. Esam vagonos un braucam. Mums mugurās vēl arvien ir zaļi brūnās RAD formas. "O

du

schd-6-o-ner A-a-arbeitsdienst,

Fūnfundzwanzig Undjeder Und dann

83

mufi zum

Pfennig zum

ist

der

Reinverdienst,

Arbeitsdienst,

Waffen-SS\"HS

Die dunkle Nacht isl nun vorbeil (vācu vai.) - Tumšā nakts ne reiz beigusies!

84

Iet achtungā (slengs, vācu vai.) - iet prūšu solī.

85

Ai tu skaistais darbclienests, Divdesmit pieci feniņi tīras peļņas, Un katram jāiet darbdienestā, Un pēc tam uz ieroču SS.

52


Bruss bei Konitz 35.SS-Pz-gren. A.u.E. Bataillon Mūsu ceļojums nav garš. Naktī nonīkstam vagonos un no rīta esam Konitzā. Soļojam cauri pilsētiņai, līdz n o n ā k a m līdz SS k a z a r m ā m . Mums ierāda telpas. Puiši jūtas omulīgi. Vēl mēs neesam ieskaitīti armijā, bet jau izskaitīti no RAD. Sakarā ar to viss bataljons sev atļaujas tādas vaļības, kas citkārt novestu aresta telpās. No dažādiem virzieniem pienāk arvien jauni RAD latviešu abteilungi, un dienas laikā mēs esam salasījušies visi latviešu darba vīri no visām Vācijas nometnēm. Mūs sadala rotās aptuveni pa 300400 vīru katrā. Rotu komandieri ir vācu SS virsnieki, bet tie mainās. Šodien viens - rīt otrs. Grupu vadītāju mums nav. Pa bataljonu mētājas kādi seši latviešu UschasS(>. Tie pilda U.v.D. dienestu un tamlīdzīgi. Mēs skatāmies uz viņiem mazliet no augšas. Laikam tāpēc, ka viņi katra vācieša priekšā, arī tad, ja tie ir zemākas pakāpes, pieņem pamatstāju. Bet paši arī neesam labāki. Ja ir pavēle stāties, puiši velkas kā titis pa kažoku, pindzelējas, gorās, neizpilda koman­ das. Nabaga latviešu Uschas sprāgst vai no ādas laukā. Kad parādās Uscha (saīsinājums, vācu vai. der Unterscharfuhrer) - kaprālis (aut.).

53


87

jauns vācu sturmans un nokliedzas, puikas stāv kā ozoli. Man ir drausmīgas dusmas par to. Vai tad tiešām tāds vācu smurgulis var vairāk par latviešu kaprāli? Kur ir mūsu pašlepnums? Dzīvojam pa Konitzu un faktiski nedarām neko. Revierdiensts, pa retam ierindas mācība, sports. Ejam 9 km uz ezeru peldēties. Esam vēl arvien RAD zaļajās formās. Divas mūsu rotas ir apvienotas 88 zem viena Oschtu komandas. Tas ir stingrs, bet lādzīgs vīrs, pagara auguma, kalsnējs. Viņš vadā mūs pastaigās. Tā reiz ejam uz ezeru. Jāiet cauri Konitzai un mēs dziedam. Karsts laiks, puiši j ū t a s mazliet gurdeni, bez tam mēs esam no dažādiem abteilungiem neesam sadziedājušies un dziesma neskan tā, kā vajadzētu. Mūsu 87

Sturmans - dižkareivis (aut.).

ss

Oschtu - virsleitnants (aut.).

54


Oschtis nozibsnī ar acīm, bet nekā nesaka. Izejam no Konitzas, kur sākas eleganta betonēta šoseja. Tad nāk Oschtu pavēle: "7m Laufs89 chritt - marsch, marschl" un mēs skrienam. Frenči ir ciet, un drīz vien mēs izskatāmies pēc novārītiem vēžiem. Esam cauri slapji, sviedri lien acīs, degunā, mutē, bet mēs skrienam ar mūsu Oschtu pašā priekšā vienmērīgiem, gariem soļiem. Arī viņš ir slapjš un tā mati tam līp pie pieres. Mēs skrienam. 2 km, 3, 5, 7 km. Viens otrs no mums sāk atpalikt. Ierinda ir izstiepusies kilometru garumā, kad nāk komanda: "Im Schritt"90. Nekad es nevaru un nevarēšu saprast, kā cilvēks vispār var kaut ko tādu dabūt gatavu. Mājā, mierīgos apstākļos es droši vien jau pēc 3 km būtu beigts. Ejam kādu brīdi, tad apsēžamies atpūtā un dziedam. Un skaties, klausies un brīnies dziesmas skan tā, it kā mēs visu mūžu nebūtu neko citu darījuši kā tikai dziedājuši. Tad ejam uz ezeru. Pēc peldes sakārtojamies un soļojam atpakaļ uz kazarmām. Esam jau tuvu Konitzai, kad mūsu Oschtu viltīgi pasmaida un pēkšņi nāk komanda: u Ach-tung!" 300 vīri sit prūšu parādes soli kā viens. Ierinda ritmiski cilājas un betons dimd zem mūsu kājām. Mēs ejam achtungā tik labi kā nekad vēl līdz šim. Man liekas, ka Leibstandart 'Ādolf Ilitler" 9 1 parādēs pie Reichstaga neietu labāk! Oschtu smaida pār visu seju. "Marschordungl"92 un mēs jau ieejam Konitzā. Pa labi parks un alus bode. "Reihc rechts\"m un mēs visi saejam tur iekšā. Protams, pusstundas laikā tur vairs nav ne pilītes alus, un mēs ejam tālāk. Soļojot pa pilsētu, dziedam tā, ka logu rūtis dreb. Tad esam atkal kazarmās. Vakarā notiek pavirša veselības apskate. Ir sestdienas vakars, un klīst baumas, ka rītā viss bataljons iešot uz cirku. Tā arī ir. Svētdien cirks ir formās tērptu vīru pārpildīts. Mēs esam sasēdināl i pa sektoriem, un iznāk īpatnēja krāsu rotaļa. Sektors zilganzaļo SS uniformu, zilpelēko lidotāju un mūsu zaļibrūno RAD forma. Atlikušais sektors raibs no civilajiem. Pēc izrādes mielojamies ar svētdienas pusdienām un ēdam brīnišķīgu pudiņu, lai arī gatavotu 89

//n Laufschritl - marsch, marscM (vācu vai.) - Skriešus marš, marš! Im Schritt} (vācu vai.) - Soļiem!

91

''93

Leibstandart - miesas sardze. Marschordungl (vācu vai.) - nostāties soļošanas kārtībā. Reihc rechts\ (vācu vai.) - ierinda, pa labi.

55


no ersatziem, bet garšīgu gan. Tad nāk atpūta, jo mums pazi­ ņo, ka nākošajā rītā pīkst. 4.00 mēs maršēsim uz Brusu, kas atrodas 29 km no šejienes. Tur būšot mūsu novietne un apmācības. Tur mūs pārģērbšot SS formās utt. Esam ziņkārīgi un gaidām. Gaidām un nezinām, kādus pārstei­ gumus mums sagādās brīnišķīgais pudiņš, ko ēdām pusdienās! Pulkstens ir 3.00, kad atskan svilpe un mēs ceļamies. 4.05 mēs esam jau laukā, gājiena kārtībā. Viens otrs no puišiem sūdzas par vēdersāpēm un caureju. Tā nu, protams, nav liela nelaime, un mēs uzsākam gājienu. Knapi esam izgājuši no pilsētas, kad apmēram Vi daļa ierindas pazūd krūmos. Nu jau vairs ne dažiem, bet visam bataljonam jāskraida. Mēs skrienam pārmaiņus, kā viens krūmos, otrs laukā, un tā viss mūsu 29 km garais ceļš sastāv no vienas vienīgas krūmos skriešanas, un mēs abpus ceļam esam atstājuši ļoti "taustā­ mas pēdas". Ieejot Brusā ir tādi, kas lielās, ka esot bijuši 14-17 reizes. Izmaršējam cauri Brusai un ieraugām mūsu mītnes. Milzīgs smilšu klajums, uz kura paceļas daudzas barakas. Apkārt neiztrūk­ stošais dzeloņdrāšu žogs. Pie vārtiem vācu postenis. Ieejam. Mūs sadala pa rotām un barakām. Šīs barakas, liekas, ir no visprimitī­ vākajām. Sienas ir saāķētas ar āķiem, jumts virsū un baraka gatava. Pa šķirbām notiek brīva gaisa cirkulācija, kas pilnīgi izslēdz jebku­ ras ventilācijas nepieciešamību. Esmu 4. rotā. Tā skaitās bataljona smagā rota, bruņota ar mīnmetējiem un ložmetējiem. Rotas koman­ dieris mums ir Uschtu 9 4 Busch, kontuzēts un ievainots - viena stikla acs, mākslīgi zobi un daudz ordeņu. Viņam ir aristokrātiska uzveša­ nās un viņš ir ļoti cakīgs, bet ļauns, liekas, viņš nav. Bez Buša no ys "vidējās" priekšniecības vēl ir Oscha Todte - mana vada koman­ dieris, viens Uscha un špīss. Pārējie ausbilderi 9 '' ir stūrmaņi, rotenfīreri 97 un schūtzes 9 8 no Rumānijas vāciešiem. Šo mazo gariņu ir 1,4

Uschtu - leitnants (aut.).

95

Oscha (saīsinājums, vācu vai. der Oberschaŗfiihrer) - seržants (aut.).

96

Ausbilderi (sleng, vācu vai. der Ausbilder) - instruktori.

97

Rotenfīreri (sleng, vācu vai.) - virskareivis (aut.).

98

Schiitzes (sleng, vācu vai.) - kareivji (aut.).

56


daudz. Uz katru grupu pa četri gabali. Un tā ir pazīme, ka mums neies labi. Sākumā nekā daudz no dienesta nejūtam. Mums nav vēl pat šauteņu. Ejam ierindas mācībā, klausāmies unterichtus un lēnā garā valkājam nost mūsu RAD formas. Tā paiet pirmā nedēļa un mums nav vēl pat dokumentu. Tos dabūnam pēc dažādu anketu izpildīšanas. Mums ir jādod paraksts, ka esam brīvprātīgie. Tas jau nu ir tā mazliet jocīgi, ka to liek darīt jau pēc tam, kad divas nedēļas esam dienestā. Līdz ar dokumentu saņemšanu visus ģimnāziju abiturientus pataisa par fūhrerbevverberiem 9 9 un nosūta mūsu anketas uz Berlīni. Vēl pēc pāris dienām mūs sāk apģērbt. Mēs saņemam gluži jaunas formas un armatūru. Lai nezaudētu nekā no apmācību laika, tad mūsu apģērbšana notiek pa nakti. Un nākošajā dienā mums izdala šautenes un durkļus. Ari pilnīgi jaunus, bet par to gan mēs nepriecājamies, jo tos ir ļoti grūti noturēt tādā izskatā kā pirms lietošanas. Lai un kā, bet nu mēs esam jau apbruņoti un formās. Ikdienai mums izsniedz zilus drilinus, tos tad mēs ari cītīgi novārtam. Dienests sāk pieņemt citu nokrāsu. Katru dienu ejam ārā un uz ilgu laiku. Mūsu mazie "gariņi" trenkā mūs un cenšas "ielikt rociņu". Viņi liek mums gulties peļķēs, rāpot, pumpēt, bet mums ir RAD prakse kaulos, un mūs tā īsti izdzīt viņiem neizdodas. Ja mums liek skriet, tad mēs skrienam "senču solī", sīkā lēnā riksītī. Mēs esam kļuvuši prātīgāki, vai ne? Mūsu špīss - ārkārtīgi nesimpātisks Oscha - mūs nodarbina līdz pašam zapfenstreicham. Pie vārtiem stāv vācu postenis, tā ka "brīvsolī" arī ir grūti aiziet. Faktiski mēs esam tikpat kā apcietināti. Bet ar visu to mēs nekrītam garā. Mūsu špīsam patīk, ka pēc Befehlausgabcs 1 0 0 nodzied "Rosemari" (laikam tā sauc viņa brūti), ko katru vakaru arī darām, bet mūsu špīsam par prieku, ar mazliet savādākām beigām: Soldaten sind Soldaaten Und keine Akrobaaten, VVir kennen keinen Abcnd frei, Das ist'ne grofse Schvveinerei. Ro-o-se-marie! 99

Fuhrerbevverberi (slengs, vācu vai. der Fūhrerbewerber) - pretendents vadītāja postenim.

1011

Befehlausgabe (slengs, vācu vai. die Befehlausgabe) - pēc pavēles izdošanas.

57


Protams, par šiem vārdiem mums galvas neglauda, mēs ciešam represijas, bet nepiekāpjamies. Mūs atkal no j a u n a sapotē pret visām sērgām. Mums n o ņ e m asiņu grupas un kreisās rokas augšdilba iekšpusē ietetovē asins grupu. Mēs jau pazīstam savus ieročus. Mīnmetējs iet pozīcijā 20-25 sekundēs, ložmetējs - 20 sek. Mēs šaujam, duram, skrienam. Mēs uzbrūkam un aizstāvamies. Mūsu apmācības laukums ir visa Brusas apkārtne. Vācu varas iestādes ir izmetušas vietējos iedzīvotājus no mājām (starp citu, šeit ir bijušās Polijas teritorija) un mūsu "poligons" ir 40 km 2 liels. Mums ejot pa apvidu, manī bieži ir tādas kā skumjas, kad redzu apkārtējo postažu. Daudzi lauki ir palikuši nenopļauti, tāpat kartupeļu vagas nenovāktas. Saimnieku mājas •

58


mums noder par atpūtas vietām un tāpat arī par mērķiem mūsu mīnmetējiem. Un te visur ir dzīvojuši poļi - tādi paši cilvēki kā mēs un kā paši vācieši. Kur viņi visi ir pašreiz? Droši vien izvietoti koncentrācijas un iznīcināšanas nometnēs. Mēs mācāmies mest rokasgrāmatas. Mūsu zilajiem driliņiem nav nevienas vietas apvidū, kas būtu mums par netīru. Mūs novārtā, ka mūs ir grūti pazīt. Mēs rokam ierakumus un spridzinām. Pirmo reizi ejot mest rokasgranātu, gadās diezgan labs "joks". Viens no mūsu puišiem ir kreilis. Bet tā kā pēc priekšraksta granāta jātur labā rokā, bet noraujamā poga kreisajā, tad instruktors liek viņam tā granātu saņemt. Pēc komandas "VVt/r/!""" pa gaisu aizlido norauja­ mā poga..., bet granāta ir puisim rokā. Vēl 4 sekundes, faktiski mazāk, un tai ir jāsprāgst. Puisim tiešām šai momentā ir neaprakstā­ ma sejas izteiksme. Arī atisbikleram. Situāciju izglābj vada koman­ dieris, kas izsit granātu no rokas pāri uzbērumam, kurtai pašā mirklī arī ir sprādziens. Taktiskos uzbrukumos un aizstāvēšanās apmācībās mēs lieto­ jam tā saticamo platzinunīciju, tās ir patronas ar samazinātu pulvera daudzumu un sarkanu koka lodi, kas pēc šāviena, izejot no stobra, vienkārši sašķīst un 3-4 m attālumā jau ir nekaitīga. Protams, tuvumā tai ir pietiekami liels spēks. Tā divi mūsu puiši saderēja, ka nevar izšaut at platzpatronu 1 0 2 cauri ķiverei. Nu, tas otrais paņem pirmā ķiveri, noliek zemē, pielādē šauteni, pieliek stobru pie ķiveres. Šāviens - un ķiverei pašā pierē 2 latu lieluma caurums, bet ķiveres īpašnieks ir zaudējis derības un aiziet uz četrām dienām "atpūsties" bunkurā uz "stingro". Vispār mūsu puišiem galvas strādā labi. Reiz mūsu vadam "uzbrūkot", mēs saņemam "uguni". Bet šoreiz, liekas, tā ir uguns bez pēdiņām. Kaut kas nelabi svilp­ dams iet pa gaisu, atsitas zaros vai ieurbjas zemē. Mūsu vadnieks Oscha Todte klanās pie katra svilpiena. uWo haben die Munidon gekriegl?

Sie sehiefien

doch scharf'103,

šis

noņurd,

tad

tam

pietiek,

viņš izrauj P38 un izšauj visu magazīnu pāri mūsu "ienaidnieka" ""

Wwj\ (vācu vai.) - Metiens!

102

Platzpatrona (slengs, vācu vai. die Platzpatrone) - tukša patrona.

103

Wo haben die Munilion gekriegt? Sie schiejšen doch scharf. (vācu vai.) - Kur tad tie dabūjuši munīciju? Viņi šauj pa īstam. •

59


galvām. Šoreiz klanās viņi. Mācības kļūst spraigas. Un tas viss notiek pavisam vienkārši - izšautas platzpatronas čaulīti iebāž stobra galā, otru - aizslēgā un tik zēvelē vaļā. Čaulīte aiziet, ka džinkts vien. Protams, ja kādam ķertu, tad rezultāti nebūtu neko sliktāki kā pēc "dum dum" lodes. Pienāk no Berlīnes SS-Hauptamta 1 0 4 paziņojums par mūsu ieskai­ 10S tīšanu fūhreranwertero un tajā vakarā visā rotā tiek šūtas divas baltas lentītes šķērsām pāri uzplečiem. Špīss staigā un lamājas: 104 105

SS-Hauptamt (vācu vai.) - SS-Galvenā pārvalde. Fiihreranvverteri

(slengs, vācu vai. der Fiihreranwārter) - p r e t e n d e n t s uz

virsnieka pakāpi.

60


"Pāris n e d ē ļ a s tik dienējot un j a u staigā ar " m a k a r o n i e m " . Kad es sāku d i e n ē t , t a d g a n tā nebija." Mēs m ā c ā m i e s . S t a r p citu arī ātri ēst. Jo pie m u m s ir tā, ka, ja lēni ēd, tad d a b ū tikai v i e n u porciju, bet, ja ēd ātri, v a r d a b ū t vēl p a p i l d d e v a s . Tā viens otrs ir iepraktizējies izēst 3 - 4 porcijas. Arī es p r o t u z i b e n s ā t r u m ā i z s t r ē b t tīri v e r d o š a s z u p a s katliņu. Mūs a p m ā c a t u v c ī ņ ā m . Uschtu Buschs m u m s r ā d a d a ž ā d u s p a ņ ē m i e n u s . Viņš t i e š ā m ir veikls. Puiši u z k l ū p v i ņ a m gan pa v i e n a m , g a n arī vairāki k o p ā , b e t viņš s a m ē r ā viegli tiek ar visiem galā. Z e m ī š u Ojārs stāv m a l ā , s k a t ā s un d o m ā . T a d viņš p a i e t solīti uz p r i e k š u un s a k a : " U n t e r š t u r m f ī r e r , b e t ja es iztaisu t ā d u t v ē r i e n u ? " un a p ņ e m Buša m u g u r u , tā ka viņa galva ir i e s p i e s t a O j ā r a m v ē d e r ā . Bušs m ē ģ i n a a t b r ī v o t i e s . Abi n o k r ī t . Zemītis pie­ spiež, un Buša stikla acs un mākslīgie zobi ir iespiesti smiltīs. Vēl s p i e d i e n s . Buša m u g u r a ieliecas un d i b e n s izskatās ass. Ojārs atlaiž, Bušs p i e c e ļ a s . Viņa seja i r b ā l a u n s a v i e b t a s ā p ē s . Viņš l ē n ā m aizklibo, b e t m ē s t u r p i n ā m m ā c ī b a s . N ā k o š a j ā d i e n ā U s c h t u Bušs a t r o d a s l a z a r e t ē . I z r ā d ā s , k a viņa ievainojumā d a b ū t a i s m u g u r k a u l a p l ī s u m s a t n ā c i s vaļā. Pēc 2 n e d ē ļ ā m U s c h t u Bušs n o m i r s t . M u m s i r j a u n s r a t n i e k s : Uschtu Lutjēns. Mēs n e v a r a m s a p r a s t , vai viņš ir francūzis vai Elzasas vācietis. Galu galā tas ir vienalga. L u t j ē n s i r ašs, n a d z ī g s u n l a b p r ā t " i e l i e k kloķi". Bet m u m s p a r a p m i e r i n ā j u m u n e tikai m ē s , bet arī m ū s u a u s b i l d e r i d a b ū hinlīgen u s 1 0 6 , cik u z i e t . L u t j ē n a m i r ī p a t n ē j a pieeja u n t e r i c h t i e m . "Kas t a g a d n ā k p ē c d i e n e s t a p l ā n a ? " viņš p r a s a k ā d a m n o m u m s . "Priekšlasījums, U n t e r š t u r m f ī r e r . " - " T ē m a ? " viņš p r a s a o t r a m . " S p i e g o š a n a s n o v ē r š a n a " - " T ā t a d - z i n ā m s , k a m ir j a u t ā j u m i ? " Pilnīgs k l u s u m s . - " T ā t a d n e v i e n a m ? Labi! Priekšlasījums ir n o t u ­ r ē t s " u n m ē s e s a m veselu s t u n d u brīvi. T ā k ā m ē s e s a m l a u k ā , t a d l a s ā m tuvējā k a r t u p e ļ u l a u k ā k a r t u p e ļ u s , c e p a m tos u g u n s k u r ā u n ē d a m . Katrā ziņā m u m s tas i r d i e z g a n svarīgi, j o B r u s ā u z t u r s i r vājš. P a r a s t ā k o l r ā b j u z u p a u n s a u s ā d e s a . Kas n a v ēdis kolrābju zupu, tam vispār nav priekšstata par šo brīnumjauko paēdienu. Izskatās tas tā: katliņā a t r o d a s caurspīdīgs, m a z l i e t duļķains š ķ i d r u m s , k u r ā p e l d divi vai trīs pilieni t a u k u un ripiņās sagriezts k o l r ā b i s . T ā d u ripiņu ir a p m ē r a m p u s d u c i s . Šīs r i p i ņ a s ir bezgaršī106

Hinlīgeni (slengs, vācu vai. hinliegen) - atrasties guļus.

61


gas, ar cietām šķiedrām, kas nav sagremojamas. To mums dod vienreiz dienā. Vakarā m u m s dod pa diviem kukulīti "Kumifs107 brot" , ap 30-40 gr margarīna, ap 50 gr marmelādes un 50 gr vai nu siera vai desas. No rītiem var dabūt Vi litru rūgtas kafijas. Kādu vakaru pārnākot mājās, mūs sagaida pārsteigums: pie rotnieka pieiet Funirs un kaut ko stāsta, rotnieks pamāj ar galvu, un Funirs griežas pie mums: "Wer hat mir eine VVurscht gestohlen?"lim - Protams, neviens nekā nezin. Tā arī paliek. Bet puiši zog. Ne jau desas, bet kartupeļus un pēc zapfenstreicha gruppstūbes pārvēršas par virtuvēm, kur mazo čuguna krāsniņu gaida gandrīz vai visi grupas vīri. Cepšana, vārīšana un sutināšana iet līdz pat celšanās laikam. Bet ne vienmēr iet tik gludi. Spīsam ir nejauka paraža šad tad negulēt, bet pastaigāt pa novietni. Un tad atgadās, ka kartupeļi, pankūkas vai kas cits sabirst krāsnīs, bet mēs taisām "maskarādi", kas noslēdzas ar to, ka mēs maršapģērbos ar visu uzkabi stāvam uz ķeblīšiem un izstieptās rokās turam šauteni. Spīss sēž blakus un lasa grāmatu. Mutē tam ir svilpe, kurā viņš iepūš pēc vienādiem intervāliem. Uz katru svilpienu mēs drusku pietupjamies, kamēr esam galīgi notupušies, tad tādā pašā garā ceļamies augšā un sākam visu no jauna. Brusa. Smiltis un dubļi. Mūžīgās ieroču tīrīšanas, apels un pēctīrīšanas. Solījums. Stāvam laukumā. No mīnmetējiem, ložmetēju lafetēm ir iztaisīta tribīne. Karogi. Viens kaut ko skaļi lasa, bet attālums ir par lielu (mēs slāvam kvadrātā 12 rotas), un mēs neko nedzirdam. Drīz ceremonija ir galā, un nu mēs skaitāmies j a u pavisam īsti kareivji. Mums dod ausgangu. Brusā nav kur iet. Pilsētiņa ir maza. Iedzīvotāji ir "folksdeutsche III", respektīvi, tie ir poļi, kuri ir bijuši spiesti atteikties no savas tautības. Šur tur veikalu priekšā uz izkārtnēm spiežas cauri vecie uzraksti poļu valodā. Paliek kaut kā sērīgi. Man nepatīk iet ausgangā. Puiši no vietējiem piepērk klāt maizi, miltus un šo to. Ar mums viņi ir draudzīgi, bet vācieši šeit nevar dabūt absolūti neko. Iemācos rīkoties ar tālmēru un šķēru tālskatu. Mēs pamazām kļūstam nobrieduši frontei un daudzi no mums varbūt nāvei vai 1117 108

"KumiEbrot" (vācu vai. der Kommiji) - frontes maize. Wer hat mir eine VJurschtgestohlen? (vācu vai.) - Kas man nozadzis ciesas gabalu? •

62


kroplumam. Oscha Todte ir par mums sajūsmināts, kad mēs no krūšu mīnmetēja ar netiešo tēmēšanu, t.i., pat mērķi neredzot, sagāžam 9 g r a n ā t a s no 600 m a t t ā l u m ā 5 m rādijā ap mērķi. Tuvojas oktobris, un beidzas mūsu rekrūšu gaitas. Puišus, kuri nav Fūreranverteri, nosūta uz d a ž ā d ā m specskolām - sakarnieku, pionieru, artilēristu u.c. Mēs - nākošie virsnieki, gaidām braucienu uz Lauenburgu. Par šo vietu ir dzirdēts daudz ļauna, bet mēs nebīstamies - mums tak ir jau 15 mēnešu vācu dresūra aiz muguras. 3 1 . oktobrī, agri no rīta saņemam marschferflegungu un ejam uz staciju. Nīkstam uz perona un lēnā garā notiesājam mūsu maršdevas. 16.05 pienāk ešelons. Sakāpjam vagonos un - ardievu Brusa, ardievu smiltis! Mēs braucam! •

63


Lauenburga SS-Unterfuhrerschule Lauenburga! Šo vārdu pazīst liela daļa latviešu instruktoru. Ja viņiem par to jautā, tad viņi ļoti nelabprāt to atceras. Nu, un tagad mēs esam ceļā uz turieni. Dažādas domas, neziņa un minējumi. Tad esam klāt. Ir nakts un līņā. Taustīdamies nostājamies uz perona un uzsākam gājienu. Pa ceļam izmaināmies ar kādu vienību. Tie ir latvieši. Mēs viņus neredzam, bet dzirdam. Līdz m u m s atlido epiteti un novēlējumi, līdzjūtības apliecinājums. Viņi jūtas laimīgi, jo šonakt droši vien tajos pašos vagonos, kuros atbraucām mēs, aizceļos no Lauenburgas. Esam skolā. Stāvam pie lielas mūra ēkas. Skraida vācu Uschas, mirkšķinādami kabatas lampiņas. Tad mūs salaiž iekšā. Lielas, plašas telpas. Grupās mēs esam pa 20 vīriem. Visa skola sadalīta divās daļās: Nord- un Sūdlager 1 0 9 , starp kuriem atrodas apmācību laukums. Ziemeļu nometnē koka barakas un vispār rādās, ka būs sliktāk kā pie mums. Es esmu 6. rotas trešajā vadā, divpadsmitajā grupā. Mūsu ratnieks Ostu VValters - ļoti dižs un cēls virsnieks - daudz gar mums nekrāmējas. Viss dienests guļ uz vadu un grupu komandieru pleciem. Jau nākošajā dienā sākas l(l J

'

Nord- un Siidlager (vācu vai.) - Ziemeļu n o m e t n e un Dienvidu n o m e t n e .

64


dienesti. Iepazīstamies ar mūsu vadniekiem - Oberslandai im j u n k u r u U r b ā n u . Tas ir mierīgs, kluss un cilvēcīgs vīrs. Pieticīga r u n ā š a n a u n u z v e š a n ā s , bet v i ņ a krūtis g r e z n o visi o r d e ņ i , i z ņ e m o t B r u ņ i n i e k a k r u s t u . N e k a d n e d z i r d a m n o vina k l i e d z i e n u : "Hinlcg e n ! " " ° - " G r a n a r e " 1 " viņš klusi s a k a , un m ē s g u ļ a m - "Einschlag"ni- m ē s c e ļ a m i e s . Un tas p a t s n o t i e k ļoti reti. Toties i z t r ū k s t o š o p a n ā k m ū s u grupfīreri - U s c h a s H o s e n f e l d e r s un Arnds, s a u k t s p a r "Vau vati". Tie m u m s liek gulties, r ā p o t , lēkāt, s k r i e t . Viņi i z d o m ā visu i e s p ē j a m o u n n e i e s p ē j a m o , lai i z d z ī t u m u m s a p z i n u , k a m ē s e s a m cilvēki - m u m s i r jābūt a u t o m ā t i e m . Daudz untcrichtu. M u m s m ā c a t a k t i k u , topogrāfiju, ieroču m ā c ī b u . Mēs s t r ā d ā j a m pie smilšu k a s t ē m , k u r pēc k a r t e s a t v e i d o j a m a p v i d u u n i z v e d a m t a k t i k a s m ā c ī b a s . M u m s liek v a d ī t u n t e r i c h t u s , lasīt lekcijas. Tas viss n o t i e k t e l p ā s . Un laukā w a f f e n d r i l l s " : ! un i e r i n d a s m ā c ī b a s . Izjaucam un saliekam ieročus, ejam pozīcijās. Katru atsevišķu k u s t ī b u m ē s m ā c ā m i e s 3 - 4 s t u n d a s n e p ā r t r a u k t i . Viss iet u z ā t r u m u . D a r ā m t o visu a r vaļējām u n a i z s i e t ā m a c ī m , k a m ē r pazīs­ tam līdz p ē d ē j i e m s ī k u m i e m visus vācu armijā lietojamos kājnieku i e r o č u s : M ī n m e t ē j u AGVV, š a u t e n e s G 1 8 , G98-K, p a t š a u t e n e s M g 3 2 , M g 4 2 , l a f e t e s , m a š ī n p i s t o l e s M p i 3 8 , Mpi B e r g m a n n , SK, r a ķ e š u pistoles,

pistoles P38

un P D 8 , Panzerschreck114,

Panzerfaustns. Visu

i e s p ē j a m o . T e l e f o n s , o p t i s k i e i n s t r u m e n t i . Teorija u n p r a k s e . U n n e p ā r t r a u k t i " p u m p e n " , " k a l t e " u t t . "Unter dem Berr!" - "Auf dem Bert!" "Auf dem Spindl" Trūkst tikai: "Auf dem Spind\ Im Kochgeschirr und Deskel z u ! " 1 1 6 , kā m ē s paši s m e j a m i e s . 1111

Hinlegenl (vācu vai.) - Gulties!

111

Cranatel (vācu vai.) - granātu ņemt!

111

Einschlagl (vācu vai.) - mii. Trāpījums!

1,1

VVaflendrills (slengs, vācu vai. der Woj]'endnll) - ieroču mācības dresūra.

111

Panzerschreck (vācu vai.) - tanku biedēklis.

r

" ' l'anzerfausl (vācu vai.) - tanku dūre. 1

Unter dem Bett\ Auf dem Bell] Auf dem Spindl" Auj dem Spindl Im Kochgeschirr unci Deskel zu! (vācu vai.) Zem gultas! U/. gultas! Uz skapīša! Uz skapīša! Katliņā un vāku virsū! •

65


Ejam sardzē. Stāvam posteņos skolas dažādos stūros. Skolas teritorijā atrodas nometināti cietumnieki. Konvojējam tos. Tie ir dažādi. Lielākā daļa politiskie. Aprunājos ar tiem. Izrādās, ka viņu apstākļi nav daudz sliktāki par mūsējiem. Viņi pa diviem dabū 400 gr maizes un divreiz zupu. Paka tabakas nedēļā un 2 cigaretes dienā. Mēs dabūjam: 500 gr maizes, 1 reiz dienā siltu ēdienu un 3 cigaretes dienā. Mums gan nāk klāt "aukstā deva". Mēs esam ļoti cilvēcīgi pret mūsu apsargājamiem. Laižam tos "ganīties", un neviens no viņiem nekad nav lauzis vārdu. Visi ir atgriezušies laikā. Viņi pastāvigi gaida, kad sardzē būs latvieši. Mūsu rotā ir uzradies zaglis. Pirmajā vadā regulāri zūd cigaretes. Un kādu dienu vainīgais ir noķerts. Pusdienas laikā - 12.00 vainīgo noliek stūbes stūrī un •

66


visa grupa - 10 vīri - iet garām un katrs vienu reizi sit ar tizkahi. Sit, kur gadās, un tā turpina līdz pīkst. 13.00, kad jāiet ēst pusdie nas. No 13.30 līdz 14.00 vēl turpina, tad liek sodītajam izmazgāt asinis no grīdas un sienām. Otrā dienā viņš stāv pie "slimniekiem". Viņa sejā vispār nav vairs nekā cilvēcīga- tā ir bumba ar šķirbām, zili melna un greiza. Iznāk špīss reģistrēt slimniekus. Viņš noskatās uz puiša seju, pasmaida un nesaka nekā. Lai gan visa sodīšanas akcija notika neoficiāli, tomēr špīss kaut kā bija par visu informēts. Tai mirklī nāk rotnieks. "Menschl

Was ist denn mit dem passiert\,,u?

šis iesaucas, špīss šo iesauc schreibstūbē" 8 un aiz durvīm kaut ko stāsta. Paveras durvis. Rotnieks izbāž galvu, apskata vēlreiz II grupas "darbu" un nosaka "Ja, gut gearbeitet"1'9. Protams, nākošajā unterichtā, ko mums lasīja rotnieks, viņš mazliet novirzījās no tēmas, aizrādot, ka mums neesot tiesību pašiem izrēķināties ar noziedzniekiem. Un tā arī viss palika. Nekādu represiju. Bet tas zellis droši vien vairs savu mūžu nezags. Tai pašā laikā N-lēģerī arī noķer divus "brāļus". Tie ir mēģinājuši no Furiera noliktavas izzagt spaini mākslīgā medus (ap 14 kg) un kādas .12 desas, bet tos noķer. Nākošajā dienā, kad esam apmācībās uz lauka, abi vainīgie apstaigā visas skolas mācību vietas (14 rotas, kopā ap 25 km gājiens) konvoja pavadībā. Tiem katrā rokā ir medus spainis, kaklā pakārta desa un mugurā ar smiltīm pilna piebērta m u g u r s o m a . To muguru un krūtis grezno uzraksts: "Ich habe [2U gestohlen" . Uz vakara pusi knapi turas kājās. To skatiens ir truls. Tad tic 5 dienas aiziet "atpūsties" bunkurā. Tuvojas Ziemassvētki un Jaungads. Mēs rīkojam balli kantīnes telpās. Mums ir savs orķestris un šādi tādi priekšnesumi. Mums izdala "kantīni" - cigaretes, šņabi, šampanieti. Sēžu pie galda un atceros Ziemassvētkus pirms gada. Tas bija RAD 7/70. Liekas, jau tik sen. Un kāda starpība toreiz un tagad! Toreiz zālē sēdējām pie kopā saliktiem galdiem. Krēsla. Priekšā divas eglītes un pie katras 117

Menschl Was isL denn mit dem passiertl (vācu vai.) - Cilvēkbērns! Kas tad ar šo noticis!

1,8 119 120

Schreibstūbe (slengs, vācu vai. die SchreibsLube) - kanceleja, kantoris. Ja, gul gearbeitel. (vācu vai.) - Jā, labi pastrādāts. Ich habe geslohlen. (vācu vai.) - Es zagu.

67


no tām divi darba vīri ar nūjiņām, kurās iestiprinātas degošas svecītes. Atskan neredzama runātāja balss: "Pirmā liesmiņa lai aizdegas priekš visām mātēm!", un katrā eglītē tiek aizdedzinātas divas svecītes - "Otrā - priekš tiem, kas cīnās frontēs un tiem, kas krituši par tēvzemi" - iedegas atkal četras mazas uguntiņas. Zālē tiešām svinīgi - mistiska noskaņa - "Trešā - mūsu fīhreram", tad balss kļūst zemāka, dobjāka un pieaug: "Mēs saucam jūs, darba vīri Tiedemanu un Ore!" Mums pārskrien tirpuļi pār mugurkaulu. Šie abi darba vīri ii' miruši mūsu dienesta otrajā mēnesī. Vispār tie Ziemassvētki bija dvēselei, bet šeit Lauenburga tie ir tikai miesai. Zapfenstreichs ir pārcelts uz 24.00. Es izmainu savu šņabi pret cigaretēm. Un daudzi tā dara, toties šņabja cienītāji (tādu ir vēl vairāk nekā mēs) salasa sev itin pie­ klājīgas "baterijas". Rotu mītnēs skan dziesmas un klaigas. Viss ir ļoti jauki un labi, bet nākošajā rītā, neskatoties uz to, ka pēc plāna paredzēta brīvdiena, negaido ldzird svilpjam "austreten" 1 2 1 . Stāvam. Iznāk špīss. Viņš nostaigā pāris reizes gar ierindu, nostājas, saliek rokas uz muguras un saka: "Meine Herren\ Ich auklīte wissen, wie kann

das

vollgekotzt?

vorkommen, Was?...

dafi

heute Morgen

die gesamten Aborte

sind

Weggetreten\'n22

Dienests rit. Nāk izbraucieni uz Strepsch, kur parasti paliekam 24 stundas. Kaujas mācības. Puiši ir frenčos, tie ir piesvīduši un kūp. Atpūtas brīžos tie sasalst un lokoties knikšķ. Dienu no dienas mums ir slapjas kājas. Bet gripa un saaukstēšanās šeit ir svešas. Mūsu grupai sākas nedienas. Nezinu, kādu iemeslu dēļ Uscha Arnds un Hosenfelders sāk mums piegriezt tādu uzmanību, bet fakts ir tas, ka katru vakaru pēc stubendtirchganga mums sākas "uzjautri­ noša" nodarbošanās. Esmu istabas vecākais, man nākas jo sevišķi "priecāties" par šiem vakariem. Tie parasti sākas ar špindtt apskati, pie kam visu 20 skapīšu saturs salido istabas vidū, izveidojot lielu kaudzi. Kad tas ir pabeigts, nāk pārģērbšanās ik pa 5 minūtēm, jeb Austreten (vācu vai.) - iziet no ierindas. Meine Herrenl Ich mikhle wissen, wie kann das vorkommen, dajš heute Morgen die gesamten Aborte sind vollgekotzt? Was7... Weggelrelen\ (vācu vai.) - Mani kungi! Es vēlētos zināt, kā tas var būt, ka šodien no rīta visas atejas ir pievemtas? Ko?... Izklīst! •

68


mūsu žargonā - "maskarāde". Ik pa piecām minūtēm mēs pie ;. mies pie Hosenfeldera - vienreiz maršapģērbā, otrreiz A garnitūra, tad driliņos, tad treniņapģērbā un atkal no gala. Pie pieteikšanās, 123 resp, pēc tās seko vesela virkne "hinlīgenu" un "hūpferu" . Tā tas iet katru vakaru līdz pulkstens 2-3 naktī, bet 6.00 mums ir jāceļas. Un pa dienu mūs nemaz nemoka mazāk. Bet tad vienreiz mums pietiek. Pēc Hosenfeldera komandas "Nach im

Drillich

und

Schlafsack

bei

10 Minuten ganze Stube

Unterfūhrerstube

autretenl"12*

visa

grupa izņemot mani paliek gultās. Paiet noteiktās 10 minūtes, un es dzirdu, kā pa trepēm klaudz Hosenfeldera zābaku naglas. Atraujas durvis, un ieskrien 1 Ioscnfclders. Viņa seja ir sarkana ar baltiem plankumiem. Pirms viņš paspēj ko teikt, pieeju pie viņa un noberu parasto stubendienesta ziņojumu: "78 Mann in Betten, ein im Krankenrevier,

Schūler

Barkans

zum

Stubendienst

kommandiert.

Stube gereinigt und gcliiftctV - "Was habe. ich befohlenl"12* viņš rēc.

Es atkārtoju iepriekšējā reizē viņa teikto pavēli. "Jūs atbildēsiet!" viņš kliedz, "pēc desmit minūtēm pavēlei jābūt izpildītai!" un viņš aiziet. Mēs noturam ātru "kara apspriedi" un nolemjam nepie­ kāpties kaut vai tāpēc vien, ka, pavēli izpildot, mēs piebērsim ne tikai savu istabu ar salmiem, bet arī pusi koridora un trepes, kas mums būtu pēc tam jātīra līdz rītam. Hosenfelders ir atkal klāt. "Kāpēc vīri nav augšā?" - "Viņi atsakās" - "Kāpēc jūs viņiem nepavēlat? - "Tāpēc, ka pēc HDV 222§ istabas vecākajam nav tiesību pavēlēt, tikai aizrādīt." - "Hra, labi! Bet jūs vēl dabūsiet! Es gādāšu par to, lai n o j u m s nekad neiznāk unterfūhrers!" viņš nošņācās un pazūd. Protams, mūsu dienests līdz ar to kļūst gandrīz neciešams. Izejot laukā, mums liek maskēties, noziest seju ar kvēpiem. Mēs izskatāmies pēc purva velniem un saceļam ik reizi 123

"1 linlīgeni" un "hupferi" (slengs, vācu vai. hinliegen, hūpfen) - guļus, lēkāt. Nach W Minuten ganze Stube im Drillich und Schlafsack bei Unterfūhrerstube autretenl (vācu vai.) - Pēc 10 minūtēm visai istabai nostāties drilliņā un guļammaisā pie unterfīrera istabas durvīm!

125

/<S' Mann in Betten, ein im Krankenrevier, Schuler Barkans zum Stubendienst kommandiert. Stube gereinigt undgelūļiell -Was habe ich befohlen\ (vācu vai.) - 18 kareivji gultās, viens medpunktā, skolnieks Barkans pilda istabas dienestu. Istaba iztīrīta un izvēdināta! - Ko es pavēlēju!

69


sensāciju, kad šādā izskatā, dziesmām logu rūtis drebinādami, soļojam cauri Lauenburgai uz kazarmām. Bet vakaros mūs vienmēr drillē gan ar mazgāšanos, gan ar špindu izjaukšanu. Es aizeju pie vada komandiera. Starp citu, viņš no oberstandartenjunkura pa šo laiku ir kļuvis par leitnantu, t.i., Uschtu. "Untersturmfūhrer," saku, stāvot uz vina istabas sliekšņa, "atļausiet ieiet?" "Lūdzu" - "Es gribēju ar jums parunāt ne kā padotais ar priekšnieku, bet kā cilvēks ar cilvēku." - "Lūdzu," viņš saka un ieinteresēts skatās manī. Nu es viņam pastāstu visu, kas noticis pēdējās divās nedēļās. Ka mums mūžīgi piesienas pie tīrības un kārtības, neskatoties uz to, ka mēs esam vienīgā grupa rotā un droši vien visā skolā, kas trīs •

70


reizes dienā mazgā grīdu utt. "Labi," saka Urbāns "es šovakar I H I M I pie jums." Ap 21.30 Urbāns ir pie mums. Es zinu, kā panākt lielāku efektu un, kad redzu Urbānu nogriežoties uz mūsu štūbes pusi nokliedzos "Puikas pie skapjiem!" Tas ir moments, un 19 viri stāv katrs pie sava špinda. Urbāns ienāk. "Stillgestandenl" komandēju, tad eju ar ziņojumu: "Untersturmfuhrer,

Gruppe 12 zum Stuben- und

Spindappell angetretenl" "Rūhrt euchl"126 saka Urbāns un smaida. Tad

nostaigā gar špindiem, apskata istabu. "Ailes in Ordunng,"127 viņš saka un iet laukā. "Achtung\'n2S es nokliedzu, un tad tas ir garām. Pīkst. 22.00. Visi, izņemot štubendienstu un mani, gultās. Svilpe: Stubendurchgang. Ienāk Hosenfelders. Stubendiensts noziņo. Grupņiks pieiet pie viena špinda, attaisa durvis. "Nennen sie das Ordnung? Saustall ist das!" 1 2 9 viņš saka un izstiepj roku, lai sāktu vandīt visu laukā. "Unterscharfūhrer," es saku "atļaujiet ziņot." Viņš pārsteigts pagriežas pret mani - "Bitte." - "Pirms 15 minūtēm šeit bija Uschtu Urbāns un pieņēma istabas un špindu apeli. Viņš atrada, ka viss ir kārtībā." Hosenfelders nobāl, sakož zobus un izgrūž "So, na gut Gute Nacht, Kameraden">M) un aiziet. Ar to beidzās mūsu "nodarbības" vakaros, bet ne laukā. Parasti izbraucienos uz Strepschu mūsu vada (mēs esam smagais vads) munīcija tika izdalīta pa visu rotu vienmē­ rīgi, bet šoreiz mēs dabūjam stiept paši. Mums katram, kam nav pašu mīnmetēja daļu (vieglākā 18,5 kg) iedod pa 2 munīcijas kastēm (~ 13 kg), bez tam visa uzkabe, gāzmaska, lāpsta un šautene. Un 8 km garo ceļu no Strepsches stacijas līdz poligonam mēs ejam, ap­ krauti kā nastu nesēji ēzeļi, un pēc visa tā dziedam, cik tik rīldes nes. No mūsu vidus tiek izstumti nesekmīgie un tie, kam mute pārāk vaļīga. Tāds ir arī Ervīns Grīns, mans labs paziņa vēl no Travemindes laikiem. Viņš jūtas omulīgi un ir jau nodevis gandrīz visas mantas. 126

Unterst urmflihrer, Gruppe 12 zum Stuben- und Spindappell angetretenl - Rūhrt euchl (vācu vai.) - Leitnant, 12. grupa ieradusies uz istabas un skapīšu pārbaudi! -

Brīvi! 127 Iis

Ailes in Ordunngl (vācu vai.) - Viss kārtībā! Achtungl - Uzmanību!

1

"' Nennen sie das Ordnung? Saustall isl dasl (vācu vai.) - To jūs saucat par kārtību? Tā ir cūku kūts!

130

So, na gut. Gute Nacht, Kameradenl (vācu vai.) - Nu, labi. Ar labunakti, biedri!

71


Cik ilgi viņš pie mums paliek - dienu jautājums. Tāpēc viņš arī jūtas ļoti drošs. Mums irwaffenreinigungs 1 3 ', kad bez jebkādām ceremoni­ jām atveras durvis un iekšā vistipiskākajā civilista gaitā ienāk Ervīns. Viņš piešļūc pie Hosenfeldera, pārspīlēti cakīgi sveicina, noļodzās un

saka:

"Unterscharfūhrer,

bitte

an

der

VVaffenreinigung

teilnehmen

132

zu dūrfen" . Viņam norāda vietu, atstatu no mums, kur viņš, "uzbūvējis boku", cītīgi tīra savu šauteni. Pēc minūtēm 15 Ervīns griežas pie grupnika: "Uscha, lūdzu atļauju iziet", viņa sejā atspogu­ ļojas vai visas pasules ciešanas un vajadzība. "Jūs paliekat" - "Bet man tik ļoti vajag!" - "Jūs paliekat!" Ervīns bēdīgs atgriežas pie sava boka un šautenes, un pēkšņi vispārējā klusumā atskan ne visai pieklājīga skaņa. "Sau!" 1 3 3 iesaucas Uscha, bet Ervīns miermīlīgi piebilst: "Es taču teicu, ka man noteikti vajag." - "Hinlegen, pumpen\" un Ervīns guļ un pumpē. Pie katras uzspiešanās uz augšu Ervīns atkārto līdzīgu skaņu. Viņš neimitē, tā tiešām ir dabīga. Mēs knapi valdāmies. uRaus\"VM rēc grupnieks. Ervīns uzceļas, lēni notīra rokas un virzās uz durvīm. "Nu jau man vairs nevajag," viņš nosaka. Otrā dienā viņš aizbrauc uz Berentu, kur atrodas 15 divīzijas štābs, bet mums mācības turpinās. Šautuvē lasām tur atstātos uzrakstus. Tie ir vācu, franču, somu, igauņu, latviešu valodā. Vispār, liekas, visas pasaules valodās, bet tie visi pauž vienu domu: "Vēl 29 dienas un no šīs elles būsim ārā," - "Dievs radīja paradīzi un cilvēku - velns elli un Lauenburgu". Protams, arī mēs atstājam tur savus epitetus. Ar šauteni es šauju vidēji- no 32punktiem es dabūnu 28-30, bet toties ar pistoli no 25 metriem es varu "sasēdināt" visu magazīnu vēlamajā vietā tā, ka visus 8 caurumus var apsegt ar plaukstu. Liekas, ka es esmu labākais pistoļu šāvējs, ieskaitot mūsu virsniekus un instruktorus. 1135 Mēs gaidām "Alarm Scharnhorst" mēģinājumu. Sagaidām. Pīkst, ir 3.00, kad mūs no miega izrauj svilpe un sauciens: "Alarm 131 m

vVafFenreinigungs (slengs, vācu vai. die Wajfenreinigungs) - ieroču tīrīšana. Unterscharfūhrer, bille cm der Waffenreinigung teilnehmen zu diirfenl (vācu vai.) Kaprāl, lūdzu atļaut piedalīties ieroču tīrīšanā.

133

Sau\ (vācu vai.) - Cūka!

134

Raus! (vācu vai.)-Ārā!

135

Alarm Schamhorsl (vācu vai.) - Trauksme Sarnhorsta.

72


Scharnhorstl" Tas nozīmē, ka 3.15 mums jābūt gataviem, 3.45 ii sapakotas mugursomas un iztukšoti špindi, saņemti papildus ieroci un munīcija. 4.00 visai skolai jāstāv uz apmācības lauka un 4.15 ir 136 abmaršs . Tā arī ir. Stāvam šineļos, uzkabē ar mugursomām, municīju un ieročiem. 4.30 sākas forsēts gājiens. Ejam pa Lauenburgas apkārtnes kalniem, gan pa ceļiem, gan pa apvidu. Pārgājiens nav garš - 26 km, bet to dara grūtu ellišķīgais nesamais - svars, kas mums ir jāstiepj. Protams, arī negulētā nakts. Un ar visu to atgriežo­ ties, mums jādzied, lai arī kājas iet krustām. Tas ir "Scharnhorsts." Nāk atkal parastās dienas ar visu labo un ļauno. Vakari skolas kantīnē, kad dažreiz pa diviem izdzeram 48 kausus alus. Pelēkas un nejēdzīgi smagas dienas. Pienāk ziņas, ka Sarkanarmija virzās uz priekšu un esot pie schneidemūhles 1 3 7 . Mums izziņo Alarmstufe I 1 3 8 un, mācībās ejot, mēs ņemam līdzi aizzīmogotās kastēs kaujas munīciju. Mēs ejam streifēs 1 3 9 uz Dancigas ceļa, pa kuru plūst nepārredzama bēgļu straume. Civilie un daudz militāro. Mūsu uzdevums ir aizturēt militāros, pārbaudīt un vai nu ļaut iet, vai nosūtīt uz maršrotu mūsu skolā, no kurienes tie ātri atgriežas frontē. Ir zināms apmierinājums un patīkama varas apziņa, kad stāvu uz šosejas un apturu garām braucošos vāģus arī tad, ja tur sēž vīri ar zeltītiem uzplečiem. Mums ir lielas tiesības - mums - vienkāršiem šutzēm - bet mēs, lūk, esam SS,

un

vārdiem:

"Im Natnen

des

SS Reichsfūhrers Himmler halten

Sie!" 1 4 0 ir ļoti liels svars. Kāds leitnants mums izbēg caur logu... Vācieši ir paniski noskaņoti. Mēs esam mierīgi un tāpēc jūtamies pārāki. "Brotbeutelkamerad"w ir apzīmējums mūsu armijas kolēgām. 142 Nāk Alarmstufe II . Mēs saņemam katrs 90 patronas, un pirmie numuri - pistoles. Uschu attiecības pret mums krasi mainās. Viņi 136 1

"

Abmaršs (slengs, vācu vai. der Abmarsch) - došanās pārgājienā. Schneidemuhle (slengs, vācu vai. die Schneidemūhle) - kokzāģētava.

I3S

Alarmstufe 1 (vācu vai.) - Trauksme Nr. 1.

m

Streifēs (slengs, vācu vai. die Streife) - patruļas.

40

'

Im Nennen des SS Reichsfūhrers Himmler hallen Sie\ (vācu vai.) - SS reihsfirera Himlera vārdā apstājieties!

141

Brotbeutelkamerad (vācu vai.) - biedrs no pilnas bļodas.

142

Alarmstufe II (vācu vai.) - Trauksme Nr. 2.

73


pēkšņi kļūst ārkārtīgi laipni un draudzīgi. Mēs gaidām Einsatz143 pavēli, tur laikam tas suns ir aprakts, bet šī pavēle kavējas. Mūsu rotas trīs pirmos vadus taisās sūtīt uz Kurzemi. Mēs - ceturtais esam noskumuši. Mums ir sajūta, ka nebūs labi, un tāpēc gribam galvas nolikt vismaz Dzimtenē. Pirmie vadi nodod mantas, bet mums turpinās mācības. Janvāris iet uz beigām un līdz ar to arī mūsu kurss. 30. janvāra rītā, kad mums notiek unterrichts, pēkšņi ieskrien ziņnesis ar pavēli. Un tieši ceturtais vads pīkst. 14.00 ar daļu 5. rotas un visu 3. rotu stāv stacijā uz perona. Mēs esam bez ieročiem, bet toties mums ir maršdevas, un, tiklīdz esam ešelonā, tā sākas ēšana. Mēs braucam uz Dancigu. Stāvam Gotenhafenā. 143

Einsatz (vācu vai.) - raidīšana kaujā.

74


Izejam stacijā un, kad atgriežamies, - mūsu vilciens ir pazudis. Ai lielu nobrišanos pa sniegu, atrodam ešalonu kādus 6 km tālāk uz blakus sliedēm. No rīta esam Dancigā un esam noēduši 3 dienu 144 maršdevu. Esam Dancigas frontleitstellē . Guļam. Saņemam atkal maršdevas 7 dienām un siltus apģērbus: trušu vestes, cimdus, galvas sildītājus. Aizejam uz kantīni. Tur pie galdiņiem sēž īgni vācieši. "Kurp jūs braucat?" - "Uz Kurzemi," mēs priecīgi atsaucam - "Jūs esat traki, tur taču ir maiss!" - "Un tad? Tā ir īstā vieta priekš īstiem vīriem!" - "Traki, jūs tur iesiet bojā!" - "Un ja arī! Brauciet līdzi!" "Nē, nē" - "Jūs tak neesat nekādi kareivji!" - "Mēs esam karavīra grāmatiņu nesēji" - "Nē, marmelādes rijēji jūs esat," atcērt kāds no mūsējiem. Nākošajā rīta mēs kāpjam uz kuģa. Mums ir pacilāta sajūta, un briesmīgi pilni vēderi, jo desas, konservi un sviests no maršdevām ir likvidēts. Viss, izņemot maizi un smēķus. Pirms mēs vēl sākam braukt, mūs sāk mocīt "jūras slimība" - caureja. 1945. gada 1. februārī 15.00 sākas mūsu ceļš uz Dzimteni, kas mums acumirklī nesola nekā laba. Ir diezgan augsta jūra. Pa klāju samērā grūta staigāšana, bet visgrūtākais ir tikt galā ar mūsu caurejām. Atejas ir provizoriskas un, pateicoties kuģa zvalstīšanās, tur nosēdēt ir ārkārtīgi komplicēta lieta. Mums izdala peldjostas. Es nebiju kautrīgs nekad. Tā arī šoreiz es savācu sev kādas 12. Gan tikai ar zīda vates pildījumu un ... ierīkoju sev viselegantāko guļas vietu. Vispār ņemot, šīs jostas izrādās liekas, jo līdz ar gaismiņu mēs ieraugām krastu un Liepājas kontūras. Savāda sajūta. Lai ari nekad neesmu Liepājā bijis, tomēr man viss šķiet tik bezgala tuvs un mīļš. Un tā ir visiem. Liekas, ka šai mirklī vairs nav tā kā parasti, ka ej, kur gribi, bet, ja paklausies, ko runā puiši, tad vari droši piekrist teicienam, ko izteica kāds no mūsējiem: "Sāc runāt, par ko gribi: vai par automobīļiem vai lidmašīnu kupoliem, par lauk­ saimniecību vai tehniku, bet beigās tomēr runās par maukām." Jā, mēs esam Dzimtenē! Izkāpjam krastā un apmetāmies Liepājas frontleitstellē, bet ne ilgi. 16.00 sasēžamies lopu vāģos un ceļojam tālāk. Pēc Vācijas maigā klimata mēs nežēlīgi salstam, mums liekas, ka esam nokļuvuši arktikas apgabalos, un mēs esam itin priecīgi par siltajām drēbēm, ko saņēmām Dancigā. Naktī iebraucam Biks1,1

Frontleitstellē (slengs, vācu vai. die Frontleitstellē) - frontes dispečera punkts.

75


tos, kur mūs sagaida divi latviešu virsnieki. Pēc 18 mēnešiem mēs apkārt dzirdam atkal latviešu valodu, latviešu komandas, bet mēs neesam pieraduši pie tām, un tās mums izliekas savādas. Faktiski par to būtu jākaunas, bet tā ir. Sākas mūsu dienests latviešu daļās.

76


Kurzeme 19. latv. SS divīz. AuE bataljons Nostājamies ierindā pie Bikstu stacijas. Drīz sākam gājienu. Esam bez ieročiem, un šeit ir piefrontes josla. Mums aizliedz atklāti smēķēt. "Uzgrūdis kukuruzņiks cigāru," noteic pavadonis. Bet mēs, lūk, nevaram aptvert to, ka mūs var kaut kas apdraudēt. Jau ar gaismiņu soļojam caur Jaunpili. Man tāda savāda sajūta, jo tur es nodzīvoju visu 1942. gada vasaru un nebiju iedomājies, ka nokļūšu šeit šādos apstākļos. Mūsu gājiens noslēdzas Pētertālē, kur atrodas Koclina. Apmetāmies apkārtējās mājās pie saimniekiem, kuri mūs uzņem ļoti laipni. Tā mēs dzīvojam, nekā nedarīdami, līdz kādu rītu mūs nostāda. Uz balta zirga, baltā truša vestē un tādā pašā cepurē ar Bruņinieka krustu kaklā pie mums piejāj kāds vīrs. Tas ir leitnants Ancāns. Viņš mūs īsi uzrunā, tad runā kāds kapteinis. Viņa runa bija īsa, bet kodolīga: "Nu, zēniņi, drīz jūs būsiet frontē. Bet tas nekas. Tik briesmīgi jau nav. Ja nāk kāds krievu tanks, tad tikai parādi Panzerfaustu -, un šis laižas lapās. Bet tagad, kas vēlas 10 dienas atvaļinājumu, piesakās pie manis." Tā kā man nav kur braukt, es palieku vienībā, bet daļa puišu aizbrauc. Faktiski es varētu kādam piebiedroties un man neietu •

77


slikti, bet es to neizdarīju. Aizstaigāju līdz Kurzemniekiem. Tur viss pa vecam. Papļāpāju un gāju atkal projām. Pēc pāris dienām mūs pārceļ uz kādu bijušo skolu, tuvāk frontei. No divīzijas pienāk pavēle, ka mēs esam 19. divīzijas instruktoru skola. Mēs kļūstam par instruktoriem, bet Lauenburgas 3. rota par mūsu skolniekiem. Sākam mācības. Protams, nejau Lauenburgas garā. Cenšamies mūsu skolniekiem iemācīt visu bez "kloķa likšanas". Par rotnieku mums ir leit. Vītols, vīrs ar EK I un II 1 4 5 . Mācības turpinās normāli līdz 13. februāra pēcpusdienai, kad ziņneši salasa mācībās izgājušos vadus skolas pagalmā. Stāvam pēc komandas "Mierā!" un rotnieks saka apmēram šādus vārdus: "Puiši, pie Lestenes krievs taisa sūdus. Iesim tam sadot pa biksām!" Viņam runājot, mēs ar acu kaktiņiem redzam kādu krievu IL-2, kas ar izslēgtu motoru nāk mūsu virzienā. Ltn. Vītols, stāvot aiz ēkas, to neredz, bet mūsos vēl sēž vācu dresūra, un mēs stāvam. Mēs redzam plākšņu galos pazibam uguntiņas, un tomēr mēs stāvam, kamēr lodes nogrāb pa pagalmu, un vītols kliedz "Izklīst!" Pēc 20 minūtēm esam gatavi gājienam. Ejam bez šineļiem, samērā viegli ģērbušies. Pirmajos krustceļos mums piebiedrojas mūsu 2. rota un, tā kā ejam strēlnieku virknē, tad mūsu vienība izstiepjas neiedomājami gara. Kāds vācu leitnants no automašīnas mums izdala tanku dūres. Tālumā dzirdamā dunoņa, mums uz priekšu ejot, kļūst skaļāka. Virs frontes nepārtraukti lido krievu triecienlidmašīnas. Lielgabalu dārdoņā mēs jau varam izšķirt atsevišķus sprādzienus. Mēs tuvoja­ mies frontei. Mēs esam kļuvuši klusi, un mūs pārņem savāda sajūta. Bailes? Nezinu, grūti pateikt. Drīzāk nemiera sajūta. Līdz ar krēslu mēs esam klāt. Kāds aizšauts T 34 apšauda ceļu. Kanonāde norimst. Ir jau tumšs. Kā krievi, tā mūsējie lieto spīdošo munīciju, kas tumsā iezīmē gaišas trajektorijas. Pa brīžam gaisā paceļas raķetes. Izliekam posteņus, un paši salienam pa māju drupām. Gulēšana, protams, nav. Krievs piešauj katjušu. Tā izskatās pēc lielām raķetēm. Stāsta, ka to lādiņš šrapneļu vietā ir pildīts ar visādiem dzelzs krāmiem šķembām, vecām naglām un skrūvēm. Rītā būs kauja, mūsu uguns­ kristības, bet manī nupat ir brīnišķīgs, dziļš miers. Līdz ar gaismu ieņemam pozīcijas. Ierakumu šeit nav. Guļam sniegā. Tā kā apšaudī145

EK I un II - Dzelz Krusta I un 11 pakāpe. •

78


šanās nenotiek, tad neturamies noteikti pie pozīcijām. Staigāju gar māju drupām un pētu apkārtni. Mūsu priekšā ieplaka, aiz tās mežs, kurā atrodas sarkanarmija. Mūs šķir apmēram 600 m. No labā flanga nāk ievainotie. Tie ir vācieši. Man tie liekas kā kādas nereālas parādības. Piepalīdzu vienam 18 gadus vecam vācietim ar cauršautām

plaušām.

"Der

Kompanieschef ist

gefallen...

der

Zugfuhrer

ist

4(

gefallen.. ."' ' viņš saka un acīs tam asaras. Es vēl lāgā nevaru aptvert, kas ir karš. Netālu no manis aiz škūna stāv divi vācu VB ar funku 1 4 7 . Pēkšņi kaut kas nosvilpj, sprāgst un funka vairs nav. Abi vācieši guļ l4f

'

Der Kompanieschef ist gefallen (vācu vāl.) - rotas komandieris ir kritis... der Zugfuhrer ist gefallen - vada komandieris ir kritis...

147

Stāv VB ar funku (slengs, vācu vai. der Funk) - stāv artilērijas priekšējais novērotājs ar radio (aut.).

79


zemē. Viens lēni paceļas, uzceļ otru sev uz pleciem un klibodams aiziet. Tas ir sākums. Krievu aizmugurē atskan dunoņa, un ap mums sāk sprāgt krievu lauka artilērijas granātas. Tās nāk ar īsu svilpienu. Tām seko mīnmetēju "klepošana", smago mīnmetēju "dumnināšana". Šauj paki un flaki. Šauj katjuša. Gaiss sāk stenēt no lādiņu šņākšanas. Zeme dreb. Liekas, ka atrodamies milzīgā, verdošā katlā. Nāk krievu lidmašīnas, kas mūs apšauda ložmetējiem un met bum­ bas. No rīta vēl pavisam baltais sniegs kļūst melns no uzvandītās zemes un granātas kvēpiem. Šauj atkal katjuša un, liekas, šoreiz veļas taisni man virsū. Pieploku, cik tik varu, zemei un tā man šoreiz liekas briesmīgi mīļa. Liekas, ka man brauc virsū milzīgi dārdoši rati, ka to riteņi atrodas man jau virs galvas. Sprādzieni tuvojas. Viens sprāgst metrus 5 man priekšā. Nervi sasprindzināti. Gribas lēkt augšā un bēgt, gribas skaļi kliegt. Bet es zinu, ka mazākā piecelšanās man garantē uz duci šķembu. Nākošais sprādziens metrus 3-4 aiz muguras. Sajūtu sitienu papēdī. Tad sprādzieni attālinās, un es varu atvilkt elpu. Apskatos papēdi, tur ir sīciņa šķcmbiņa. Pilnīgs nieks, bet, ja tādu dabū kaklā vai sejā, tad ar to var pietikt... Apkārt nekas nav mainījies, tikai sniegā vairs nav baltu vietu. Tā ir viesuļuguns. Tā turpinās nepārtraukti un ar tādu pašu sparu kā sākumā jau veselas 6 stundas. Tās ir manas ugunskristības. Varbūt sākumam drusku par strauju, bet tomēr dvēselē man ir dīvains miers. Metrus 15 mums priekšā atrodas aizputināti ierakumi, ko ievērojam pēc salmu kušķiem, kas aptīts ap sprunguļiem. Pārskrienam. Ar visu sparu lecam tajos, lai ar savu svaru iespiestu tur esošo sniegu. Nu vismaz mums ir segums. Lai arī vienīgi tāds, ka varam tur būt tikai guļus. Mēģinām padziļināt mūsu "štelungus" 1 4 8 . Rokam ar rokām, ar dēļu galiem, un mums izdodas izkārpīt bedres, kurās mēs varam jau pacelties uz viena elkoņa. Krievs uguni nepārtrauc. Liekas pat, ka tā pieaug. Atskan maksa klabēšana. Es ātri pieceļos, palēcos un sniega garoza zem manis ielūzt, es esmu līdz pleciem zemē, bet tajā pašā mirklī es jūtu, ka stāvu līdz ceļiem ūdenī. Mirklī esmu atkal guļus. Es vēl esmu "zaļš", jo turu savu šauteni uz bedres malas. Turpat arī man stāv tanku dūre. Svilpiens, es ieraujos dziļāk bedrē. Sprādziens. 148

Stelungi (vācu vai. die Stellungen) - pozīcijas.

80


Mani apber ar zemi un sniegu. Nopurinos un redzu, ka mana panzerfausta vairs nav. Tad tikai apjēdzu, cik muļķīgi esmu darījis, turot to bez seguma. Ievelku bedrē savu šauteni un sagriežu roku. Koka daļas pilnas ar sīkām, asām šķembām. Kanonāde pieņemas. Vienam otram no mums netur nervi. Mans kaimiņš pa labi ierāvies b e d r ē tā, ka tikai šautenes stobrs ir laukā, un tas trīc. Vai nu aukstuma vai nervu dēļ... Es brīnos par sevi. Man nav baiļu. Vai es par daudz paļaujos savai laimei? Kas to zin? Pēkšņi atskan kliedziens: "Vankas nāk!" Momentā esam līdz pusei laukā un vairs nebēdājam par viesuļuguni un lidmašīnām. Viņi nāk. Apmēram bataljons. Vēl viņi ir tālu. Es pīpēju cigareti un skatos. Arī daudzi citi to dara. Krievi nāk stāvus, gandrīz slēgtā •

81


ierindā un atrodas jau starplauka vidū. Drošības labad atskrūvēju noraujamās pogas savām četrām rokas granātām un nolieku pa 149 ķērienam. Tad sākam nesteigdamies šaut. Mūsu "fiksie" vēl klusē. Kad krievi ir jau apmēram 200 m, patšautenes atklāj uguni. To uguns ir iedarbīga, un krievu blīvās rindas ir pateicīgs mērķis. Artilērijas uguns pārceļas uz aizmuguri, un mēs varam brīvāk uzelpot. Sarkanarmieši pagurst. Viņu rindas kļuvušas stipri retas un sākas sajukums. Šai brīdī manas grupas pirmais numurs kliedz: "Nāk šurp kāds, kas māk rīkoties ar šo nolādēto daiktu!" Pāris lēcienos esmu pie viņa. Viņš ir jauns, un fiksais pirmo reizi ir viņa rokās. Ieveru jaunu lentu, atspiežu plecā un šauju. Fiksais mani kaut kā ietekmē- es kļūstu par plēsīgu zvēru. Es šauju bez tēmēša­ nas un redzot krītam vienu pēc otra uzbrucējus, mani pārņem velnišķīgs prieks. Es vairs neesmu es. Es esmu slepkavot kārs laupītāj dzīvnieks - plēsoņa. Krievi gulstas un rāpo atpakaļ. Pirmā uzvara? Varbūt. Iestājas atslābums, un es esmu atkal pēc sevis. Es nebūt nenīstu un nenicinu šos savus ienaidniekus. Galu galā viņi tak tādi paši vien ir kā mēs. Mums pienāk palīgspēki: četri vācu tanki. Tie piebrauc līdz pat mūsu pozīcijām un ar saviem ložmetējiem apšauda atkāpjošos krievus. Sarkanarmiešu paki atklāj uz tiem nelabu uguni, bet tanki maina savas pozīcijas, un viņiem domātie lādiņi krīt uz mūsu grāvju kantēm. Tomēr mēs neļaunojamies uz tankiem. To klātbūtne dod lielāku drošības sajūtu. No kaut kurienes atkal parādās krievu lidmašīnas. Man tās atgādina maitu putnus, kas riņķo ap savu laupījumu. Pēkšņi no kreisā flanga nāk gaudodams viens Messeršmits 1 5 0 un krievu triecienlidmašīnas pazūd. Mēs pieceļamies pussēdus un skatāmies, bet vācu lidmašīna mūs pēkšņi apveltī ar ložme­ tēju kārtu. Pēc a p m ē r a m 15 minūtēm tā atgriežas un mēģina pļaujošā lidojumā atkārtot uzbrukumu. Pārskatīšanās varbūtība ir izslēgta, un visas mūsu patšautenes atklāj uguni. Mums ir cūkas laime! Messers nogāžas starplauka, diemžēl tuvāk krieviem kā mums, tāpēc mēs nevarējām izpētīt lidotāja piederību, lai gan faktiski lieta ir tāpat skaidra. Sāk krēslot. Ieroču darbība gandrīz Fiksie (slengs, vācu vai.) - vācu patšautenes (aut.) Messersciimitt (vācu vai.) - iznīcinātājlidmašīnas.

82


apstājas. Pa retam nāk krievu granātas - stōrungeferor. Mm aizmugurē deg Lestenes pamatskola. Grāvjos paliek posteņi, l>ci mēs salienam skolas pagrabā sildīties. Siltums nāk no griestiem un mēs jūtamies omulīgi. Mūsu rotā vēl nav kritušo, neskatoties uz astoņas s t u n d a s ilgo viesuļuguni, lidmašīnām un u z b r u k u m u . Nedaudz ievainoto ir aizgādāti uz aizmuguri. Mūsu ādas liekas ir glābusi nežēlīgā vācu dresūra, jo mēs faktiski neesam pakustējušies savās pozīcijās. Ja tas tā nebūtu bijis, tad droši vien viens otrs no mums aizceļotu ratos uz tiestt ar apsegtu seju... Pirmā kaujas diena. Jūtamies tomēr apmierināti un... nosaluši. Sāk gribēties ēst, bet pārtika nav pievesta. Daudz neuztraucamies, tas taču gadās. Nākošajā rītā esam atkal pozīcijās. Krievi vairs nav tik neatlaidīgi kā vakar. Viņi šauj tikai ar mīnmetējiem un pakiem. Neizdodas krievu mēģinājums koncentrēties u z b r u k u m a m . To viņiem izjauc mūsu tanki. No vakardienas uzbrukuma, starplauka, cementa pirtiņā krievi atstājuši māksi, un tas mūs apšauda. Parādam to tankistiem, un pēc mirkļa nav vairs ne maksa, ne pirtiņas. Krievi atriebdamies sašauj vienu tanku. Tas dabū tiešu trāpījumu. Divi vācieši, degošām drēbēm, izlec un vārtās pa sniegu. Viens no viņiem mirst. Piebrauc otrs tanks, viens fricītis izlec laukā un ar otro, kas jau apdzēsis savas drēbes, uzliek kritušo uz tanka, pēc kā tas aizved savu mirušo cīņas biedru uz aizmuguri. Sašautais tanks deg, sprēgā. Sprāgst munīcija un pēc stundas no tā ir palikusi lūžņu kaudze... Ir atkal nakts. Šoreiz skolas pagrabs vairs nedod mums patvēru­ mu, un mēs paliekam savos grāvjos. Rokam sniegā alas un pārmai­ ņus lienam tajās gulēt. Esam bez šineļiem un plikām rokām. Un temperatūra ir ap -11°. Puiši kaut kur dabūjuši sasalušu maizi, un mēs to graužam. Nākošā diena sākas ar stipru mīnmetēju uguni. Man gadās ķibele: iepriekšējā dienā man vienkārši nebija laika nokārtot savas "darīšanas" un nu man briesmīgi sagribas sevis pēc, bet es neesmu tāds cūka, lai varētu piemēslot savas pozīcijas. Kā gribu izskriet, tā sāk krist mīnas. Beidzot bridis klusuma. Izlecu no savas bedres un nesos uz aizmuguri, kur kādā grāvī ļoti steidzīgi nokārtoju savas lietas. Nolādu uzkabi, kas ir tik traucējoša šādās reizēs un domāju, cik labi gan būtu, ja bikšu dibenā varētu ierīkot rāvējslēdzēju. Neesmu vēl paspējis saģērbties, kad sprauslojot un •

83


šņācot nāk vesela sērija minu. Noguļos un gaidu. Mana "čupa" ir kādus 5-10 centimetrus man no deguna... Ko lai dara, jāpacieš... Beidzot laimīgi esmu atkal savā bedrē. Kaut kur mums kaimiņos krievs uzbrūk, bet to atkal atsit. Mūsu sektors ir mierīgs, un mēs garlaikojamies un ilgojamies pēc mūsu pavāra sūtījumiem. Te redzam, ka pa starplauku uz mūsu pusi nāk viens vīrs. Viņš ir tērpts baltā pārvalkā, un mēs noturam to par vācieti, jo iepriekšējā naktī grupa vāciešu bija aizgājuši izlūkos. Nācējam tuvojoties, redzam, ka tas ir ievainots galvā un tad ieraugām raksturīgo maišeli uz muguras. Krievs! Mēs gaidām. Viņš pienāk apmēram līdz 20 m. Mēs saucam viņu, lai nāk tuvāk, bet viņš pagriežas un iet paralēli mūsu pozīcijām. Kareivis Turlais izlec no sava cauruma un skrien tam klāt. "Stoj!" 1 5 1 viņš kliedz. Krievs pielaiž viņu uz pāris metriem un tad pāri plecam pārmet rokas granātu. Turlais paņem segumu un šauj. Šauj arī mūsu tuvākā patšautene. Granātas sprādziens nevienam nekā nenodara, bet krievs ir nošauts. "Tas ir jau vīrs, ne lupata," es nodomāju. Turlais noņem mugursomu un izņem dokumentus. Tas ir kāds seržants un somā tam gabaliņš maizes, divi gabali vācu ziepju, paciņa mahor­ kas un... sieviešu zeķes. Pirmās trofejas.. Pienāk vakars. Atstājam grāvjos posteņus un meklējam pa drupām kādu omulīgāku vietu. Te mūs atrod maiņa. Tas ir Laumaņa bataljons. Eju līdzi viņu posteņiem ierādīt pozīcijas. Te viens paka šāviens, akls šāviens, un mūsu rotai ir pirmais kritušais. Tas ir travemindietis Grāvis. Viņš guļ uz savas patšautenes ar apmēram 8 cm garu un 1,5 cm platu caurumu pierē. Izceļot viņu no bedres, no tā galvas kausa izlīst smadzeņu un asiņu putra un galvas kauss ir tukšs. Kad paņemu Grāvi zem padusēm atskan gārsgšana no tā rīkles un kāds ieminas, ka tas vēl dzīvs, bet es apbrīnojami auksti un skaidri domāju, ka tas nav nekas cits kā gaiss, kas, krūšu kurvi izplēšot, ieplūst plaušās. Būtu labi, ja ar tādu caurumu un tukšu galvas kausu varētu dzīvot... Mēs esam apmainīti un ejam projām. Uz īsu brīdi apmetāmies kādās mājās, kur ir atbraukuši mūsu trosenieki. Mēs dabūnam ēst un cigaretes; pēc trīs dienu gavēšanas mums garšo lieliski. Ejam Stoj! (krievu vai. croii) - Stāvi!

84


tālāk. Tikai tagad jūtam, cik noguruši esam. Trīs dienas badā, bez miega un vienā salšanā - tas tak laikam atstāj kādu iespaidu uz cilvēku. Esam j a u krietni aiz frontes, bet ausīs skan vēl kaujas trokšņi. Sniega čirkstēšana zem kājām izklausās pēc ložmetēja, zara lūšana pēc paka. Galva džinkst. Ap 4.00 esam mītnē, kur mūs sagaida nepatīkams pārsteigums: mēs esam bez mājām, jo tur ievilkusies kaut kāda vācu vienība. Paņemam savas mugursomas un ejam tālāk. Kad esam Jaunpilī, nāk īsa atpūta. Apsēžamies lielceļa malā un gandrīz mirklī aizmiegam. Pēc pāris minūtēm rotnieks mūs modina un soļojam tālāk, lādēdamies par fričiem un mūsu mugursomām. Kādās vējdzirnavās atpūšamies pāris stundu. Tur ir atvesti visi mūsu skolas kritušie. •

85


Mūsu otrajai rotai nav gājis tik labi kā mums, jo no viņiem, apsegti ar mēteļiem, guļ šeit septiņi vīri. Ejam atkal un drīz esam bunkuru pilsētiņā Bērzupes krastos. Bunkuri ir tukši un nepatīkami, bet mēs neesam spējīgi tos uzkopt. Pulkstenis ir apmēram 17, kad visa rota guļ tā, ka visstiprākā k a n o n ā d e mūs nespētu u z m o d i n ā t . Mēs uzmostamies ap 10-11 nākošajā rītā un ķeramies pie mūsu "piļu" sakārtošanas. Drīz vien tās ir kārtībā, un m u m s sākas mierīga, omulīga dzīve. Puiši tīra ieročus, spēlē kārtis un atkal briesmīgi jēli runā. Saņemam kantīni, un to vakaru visi esam jautrā prātā. Atpūta. Bataljona ārsts meklē sev rotu feldšerus un padzirdējis, ka man jau esot šāda praksīte, apņemas mani par tādu iztaisīt. Es nesaku ne jā ne nē, bet ļauju visam iet savu gaitu. Kādu dienu atbrauc •

86


Stuba Muncis un pēc nelielas uzrunas svinīgi paaugstina četr padsmit no mums par Uschām. Arī es esmu starp tiem un priecājos, ka par spīti Hosenfelderam esmu līdzīgs ar viņu. Tajā pašā dienā bataljona ārsts atved no divīzijas pavēli, ka esmu iecelts par rotas S.D.G. Uzšuju uz pleciem pelēkās frontes litzes 1 5 2 un piespraužu uz zīmotnes zvaigznīti. Pēc 3V2 mēnešiem man jābrauc uz Prāgu uz J u n k u r s k o l u . . . Bet nākošajā naktī es braucu, resp., eju uz Anneniekiem, kur mums jāieņem pozīcijas. Pēc pāris stundām esam tur. Rotas kompunkts novietojas kādās pussagrautās mājās, bet fronte ir vismaz X A km priekšā. Es pievienojos pirmajam vadam. Nejēdzīgas pozīcijas. Ierakumi atrodas lauka vidū, aizmugurē uzkalns. Ne pārtiku, ne munīciju pa gaisu pievest nevar. Zema vieta un bunkuros ūdens. Mēs ar krieviem varam saskatīties. Vini redz mūs kā uz delnas, un tāpēc dienas laikā pārāk bieži virināt durvis nav ieteicams. Šad tad darbojas arī snaiperi. Tomēr jau pirmajā dienā daudz maz iepazīstos ar apkārtni. Pirmais, kas mani apsveic, kad atveru bunkura durvis, ir līķa roka, kas nokarājas pāri jumta malai. Visapkārt ik pa pāris metriem guļ kāds mironis un, skatoties ar tālskatu, līķiem nokaisīts ir viss starplauks līdz pat krievu pozī­ cijām. Tie ir sarkanarmieši, kas guļ šeit kopš Ziemassvētku kaujām. Gar bunkuriem tek strauts, kura ūdeni mēs dzeram. Kādu dienu mēs atrodam metrus 9 augstāk straumē uzpūtušos līķi... Gribētos zināt, kāds te būs gaiss, kad visi šie līķi sāks atkust un pūt. Vakarā eju apciemot vadus. Uz pirmā vada grupām iet eleganti iemīta taciņa, kas izmanīgi izlokās starp miroņiem un peļķēm. Takas malā mironis ar uz augšu paceltu, sastingušu roku, kuras pirkstā mirdz zelta gredzens. Romantisks skats mēnesnīcā, bet nākošās dienas vakarā gredzens ir "nospīdējis" ar visu pirkstu. Ir starp mums arī cūkas... Apmeklējis pirmā vada puišus, sāku meklēt pārējos un, zinot, ka trešais vads atrodas kaut kur pa labi, es, omulīgi svilpo­ dams, un nekā ļauna nenojauzdams, soļoju uz to pusi. Sīki krūmi un nevienas dzīvas dvēseles. Pēkšņi diezgan patālu priekšā man vīrs kliedz: "Stāt!" Nosaucu paroli, un ilgi meklētais 3. vada poste­ nis man laipni paskaidro, ka, ja es gribot vēl ilgi staigāt zemes virsū, lai nenākot tuvāk. Stāvu un brīnos par tādu aplamu runāšanu, kad 152

Litzes (slengs, vācu vai. die Litze) - trese.

87


viņš m a n paskaidro: "Redzi, vecīt, šā vai tā, bet tu atrodies pašā mīnu lauka vidū" un m a n neviļus noskrien tirpuļi pār kauliem. Atrasties mīnu laukā! Ļoti "patīkama" apziņa! Eju atpakaļ un mēģinu likt kājas tieši savās vecajās pēdās, bet tumsā tas lāgā negrib veikties. Kad beigās laimīgi izkūlos pie pirmā vada, esmu cauri slapjš, lai gan ir pāris grādu zem nulles, un man trīc ceļi. Apmeklējot otro vadu, gandrīz kļūstu par pārbēdzēju. Sākums visam tam ir apmēram tāds pats kā ar to mīnu lauku. Eju tikai un skatos, un kā neko neredzu, tā neredzu. Pārlēcu piesnigušam grāvim un tik kātoju uz priekšu, kad dzirdu aizmugurē pa kreisi - kāds sāk klepot. Griežos atpakaļ un atrodu otrā vada posteni. Izrādās, ka grāvji tai vietā met līkumu un es biju iesoļojis krietni tālu starplauka virzienā •

88


taisni uz krieviem. Slavēju bataljona ārstu, ka viņš m a n pi' visas rotas vajadzībām 10 tabletes kodeina un 5 - solventes. Ja medikamenti būtu saņemti pietiekošā daudzumā, mūsu rotas puiši neklepotu kā zirgi, un es priekšlaikus būtu kļuvis par gūstekni. Lai nu kā, es esmu otrajā vadā, un tā puiši m a n uzdāvina krievu karabīni. Tas ir jauks mazs ierocis. Staigāju ar to līdz pat trešās dienas vakaram, kad atnāk maiņa - bēdīgi slavenā leitnanta Kaminska "salašņu" rota. Ejam projām un lūdzam Likteni, kaut nu tas kaut kā apstulbotu krievu prātus un tie neuzbruktu tieši šim sektoram. Atstājam "kaminskiešus" Dieva ziņā un ejam uz mūsu bunkuriem apziņā, ka tur mums būs atkal omulīga dzīvīte. Bet nekā nebij! Izejam godīgi mūsu bunkuru pilsētiņai cauri un maršējam pēc kartes uz bijušo divīzijas štābu. Lai gan, lēkājot pa grāvjiem un ciņiem, esam nobridusies slapji - jūtamies lieliski, ieraugot mūsu jaunās mītnes. Tiešām var redzēt, ka šeit ir bijis divīzijas štābs. Bunkuri ir tādi, ka trūkst tikai ūdensklozeta un vannas. Sienas izliktas ar nededzinātiem un apdedzinātiem koka kvadrātiem. Izskatās eleganti. Tikai diemžēl mums nav lemts tur palikt. Knapi esam apostījuši gaisu, kad atkal stājamies un soļojam apmainīt vāciešus pie Zebras ezera. Ienākam kā parasts naktī. Šeit ir lieliski izbūvētas pozīcijas: segtas patšauteņu ligzdas, labierīcības, "lapsu alas" un katrs bunkurs ir savienots ar ierakumiem, ar satiksmes ejām. Mēs esam kalnā, priekšā sīkiem kokiem apaudzis purvs un aiz tā krievi. Pa kreisi fronte liecas. Tur atrodas ieplaka kalnā, tālu izvirzīta uz priekšu krievu betona ložmetēja ligzda. Tur kādreiz stāvēja maksis, bet vienam no mūsu puišiem nākošajā dienā pēc ieiešanas šajās pozīcijās laimējās pa lūku ielaist vvurfgranātu. Volltrefers 1 5 3 un tā būda tā i palika tukša. Krievs ir rāms un mēs tāpat. Pa reizei pataustām viens otru ar ložmetējiem, pa reizei krievs mūs aplaimo ar kādu mīnu, lai mums nebūtu par daudz garlaicīgi, bet visumā ir mierīgi. Puiši garlaikojas un dzer katru dienu savus 100 gr ziemas šņabja. Dzīve šeit ir atpūta. Visur bunkuros iet kāršu spēle un sarunas, protams, par meitām un to, kā labāk un cik katrs vienā naktī var paveikt. Rotas kompunktā mēs katru dienu klausāmies mūziku. Ieslēdz "Bertu", austiņas ieliek 153

Volltrefers (slengs, vācu vai. der Volllreffer) - precīzs trāpījums.

89


tukšā katliņā, kas noder par rezonatoru, un uz īsviļņiem ķer vislabā­ kos gabalus, kas tik ir atrodami pasaules telpā. Bet bataljona sakaru punkts nevar vien saprast, kā tik īsā laikā var iztukšot akumulatorus un baterijas. Bet m u m s par to galvas nesāp. Katru otro, trešo nakti kāda m ū s u grupa iet izlūkos. Izmēģinu arī es. Sākumā tā savādi ir ap dūšu, bet vēlāk tas vairs neliekas nekas sevišķs. Kādu nakti savas 20 m i n ū t e s duelējos ar vienu māksi. Bet tad nācās to izpriecu pārtraukt, jo m a n a m fiksajam sprāga vaļā kārbas vāks. Tādā garā mēs dzīvojam līdz marta vidum, kad rotnieks konstatēja, ka vecais bunkurs ir par šauru un ka jāizbūvē jauns. "Aha," mēs nodomājam, " n u p a t drīz ies vaļā un mēs dabūsim pārcelties uz citu, karstāku vietu." Šīs mūsu domas ir p a m a t o t a s uz pieredzi: kad Pētērtālē •

90


beidzām ierīkoties - mūs pārcēla. Skolā izbūvējām nāras, i pabeidzām - tā žip! Un uz Lesteni gan. Bērzupē iekārtojām bunku rus un pārcēlāmies uz Anneniekiem; bijušajā štābā iztīrījām sev telpas un atradāmies šeit. Nu, un tagad katram jāsaprot ka tiklīdz beigsim rotas kompunkta būvi, tā mums būs jāaiziet. Un tā arī ir. Pirmajā dienā, kad rotnieks telefonē no j a u n ā b u n k u r a , sākas nelaimes. Vispirms no izlūkgājiena neatgriežas Uscha Lauva un kareivis Niklass. Vienīgais, kas ko var tuvāk pastāstīt, ir Uscha Bērziņš, kas tikvien arī var pateikt, ka uzskrējuši uz mīnām. Lauva palicis starplauka ievainots. Sūtam glābšanas komandu, bet tā atgriežas bez panākumiem. Tai pašā naktī no nejaušas maksa kārtas krīt I vada 1. grupas kareivis Turlais. Viņš dabū lodi tieši pierē. Gaismai svīstot, mēs dzirdam starplauka vaidus. Tas droši vien ir Lauva, bet mēs esam bezspēcīgi viņam palīdzēt. Ap 9.00 sarkan­ armieši mēģina uzbrukt, bet, knapi no grāvjiem izkāpuši, tie dabū pāris "ogas" no Zvejniektēva mīnmetējiem. Nokļūt atpakaļ aizseg;a tiem palīdz arī mūsu fiksie. Ar to viss tracis ir beidzies. Tas ir pie mums, bet ne pie Anneniekiem, kur dzirdam pamatīgu d u n o ņ u . Diezgan bažīgi mūsu skati vēršas uz to pusi un mēs mokāmies ar ļaunām nojautām, kurām ir lemts piepildīties: vakarā pienāk ziņa., ka pie Anneniekiem pārrāvums un mums lielas izredzes nokļūt maisā. Ir pavēle atiet. No rīta esam saņēmuši kantīni, un lielākā daļa puišu jau ir jautri, kad mēs sākam atiet. III vads ar leitnantu Ezernieku paliek sedzējos. Arī es. Kaprālis Timpers, kas vienmēr dzīvo pa trosi 1 5 4 negadījuma dēļ grāvjos dabū labās rokas augšstilbā sprāgstošu lodi. Trešais vads sedz. Ieskaitot vadnieku, visi ir krietnā dūšā un tas ir iemesls, kāpēc krievs mums seko uz pēdām. Rota aizgāja 23.00, un mums jāseko pēc stundas, izejot pēc i e s p ē j a s klusāk, bet puiši staigā gar grāvjiem, bļaustās un spridzina bunk u _ rus. Tas ir sākums marta kaujām. Ejam līdz Bikstes stacijai, kur r o t a ieņem pozīcijas. Rotas kompunkts apmetas pilī. Krievu artilērija strādā labi. Viņu granātas taustās pa mūsu pozīcijām, un drīz tā m pievienojas mīnmetēju uguns. Mēs esam bez seguma. Rotnieks izmisis zvana uz bataljonu un prasa artilērijas atbalstu, uz ko dabū atbildi, ka mūsu artilērija atiet uz jaunām pozīcijām. 154

Trose - rotas saimnieciska daļa (aut.).

91


Muižas parkā guļ mūsu rota. II vada komandieris un ziņnesis guļ gandrīz blakus. Vienā līnijā ar tiem uz abām pusēm vēl guļ pa puisim. Starp vada komandieri un ziņnesi krīt mīna. Abi tie tiek uzsviesti gaisā, bet paliek dzīvi. Viņi nav pat kontuzēti, bet abi malējie puiši ir p a g a l a m . Mums j a u ir laba tiesa ievainoto un kritušo. No mīnām mums nav seguma. Man šķembas saplēš šineļa Stūri. Ieeju pilī, novelku to, kārtīgi saloku un nolieku uz grīdas, tad esmu atkal laukā. Man ir daudz darba un pārsienamais materiāls Iet uz beigām. Krievi nāk, automātus plinkšķinādami, bet no mūsu vadiem pienāk bēdīgas ziņas: no mūsu 12 p a t š a u t e n ē m 6 ir izsistas no ierindas. Mūsu kaimiņi labajā flangā sāk atkāpties, kad mums atnāk palīgspēki - kāda vācu triecienrota. Tie tiešām ir lieliski apbruņoti vīri. Viņi pāriet Bikstu upīti un savienojas ar mūsējiem. Liekas, nupat viss būs kārtībā, bet nezin no kurienes Bikstu muižas pagalmā iebrāžas seši krievu tanki un atklāj nelabu uguni no visiem Stobriem. Mūsu puišiem tā ir pirmā sastapšanās ar krievu tankiem un pie tam pārāk negaidīta. Nervi neiztur, un tie bēg. Esmu tajā brīdī ar rotnieku. Puiši bēg pāri ceļam kalnā, kur tos aptur ar mašīnpistolēm mūsu pašu 2 cm flaka vīri, kas n u p a t tur ir Iegājuši pozīcijās. Kauns, bet tā nu ir iznācis. Es esmu pie ceļa. Metrus 70 priekšā krievu tanki, pa labi upe un aiz tās nogriezti ap 30 mūsu un 20 vācu vīri. Tur iet kā pa elli, un tie turas dūšīgi. Uscha Robežnieks, kas Lauenburga nevarēja ne pār lūpu pārspļaut, strādā brīnumus. Viņš, neskatoties uz ievainojumu galvā, uzkāris fikso kaklā, itin vēsi pastaigājas pa parku, kas jau sāk ņudzēt no krieviem. No viņa rokas pie tēviem aiziet daudz sarkanarmiešu. Robežnieks Cīnās līdz pēdējiem četriem vīriem, ar kuriem pārpeld upi un pārnes ievainotu vācu feldfēbeli. Mūsu rindas ir stipri retākas un ļaunākais, ka nav sakaru ar bataljonu, viņu funks neatbild. Un m a n palika šielis pilī, bet šineļa kabatās cigaretes, t a b a k a un cimdi. Naktī at jaunojam sakarus un dabūjam pavēli atiet. Es uzzinu no rotnieka, ka m u m s n e p ā r t r a u k t ā s a t k ā p š a n ā s kaujās ir j ā s a s n i e d z j a u n ā 155 HKL , kas atrodas 14 km aizmugurē. Mēs nedrīkstam atkāpties vairāk par 1/2 - 1 km diennaktī. Es zinu, ko tas nozīmē. Bez seguma, bez artilērijas atbalsta mums ir jāturas pretim krieviem, kas n u p a t ' " IIKI. - galvenā kaujas līnija (aut.).

92


ir kļuvuši tik uzmācīgi kā nekad un kam līdz ar pirmajām rindan iet līdzi flaki, paki un kājnieku artilērija. Apmetāmies kādās mājā: līdz gaismai, kad krievu g r a n ā t a s sāk šīs mājas j a u k t nost. Mūs sadala. I vads aiziet uz skolu, II kaut kur pa kreisi, bet leitnants E z e r n i e k s ar saviem p u i š i e m un es t i e m līdzi - š t u r m ē t Lauku m u i ž u . Nav pagājis nezcik ilgs laiks, kad mēs esam izsituši krievus no Lauku muižas, un tā ir mūsu. Brauc v e z u m s ievainoto. Starp tiem ir kapr. Bormanis. Viņš ir bāls, bet, mani ieraugot, smaida. "Kā i e t ? " u z s a u c u v i ņ a m . "Labi," viņš saka un r ā d a b a l t u zobu r i n d a s . "Esi ievainots? - Viņš neatbild, paceļ šineļa stūri. Labā kāja z e m ceļa karājās pāri ādas strēmelēs. Vēl viens varonis. Esam Lauku muižā. Mūsu III vads ir pakļauts ltn. Viļinska ko­ m a n d a i . Meklēju viņu, atrodu to pagrabā un piesakos. "Tu paliksi pie manis", viņš vienkārši pasaka, un es noliekos turpat uz salmiem. Ienāk ltn. Kaminskis. Viņš izskatās pēc nāves. Nejēdzīgi garš savā pelēkajā lietus mētelī, notašķījies ar dubļiem. Acis ir iekritušas, un t ā m ir savāds spīdums. Viņš stāsta, kā viņa rota izsista pie Annenie­ kiem, sūdzas p a r galīgi izsutušām kājām un grib uz aizmuguri. Uz viņu visi skatās ar nožēlu un nicināšanu. Kaminskis agrāk ir bijis j ū r a s virsnieks. Varbūt uz klāja viņš bija savā vietā, bet grāvjos viņš n e d e r . Runājam un gaidām rītu. Krievi aizdedzina mūsu ēkas. Mēs skaidri redzam, kā viņi velk pozīcijās p a k u s 1 5 6 . Mūsu smagie ieroči klusē. Kaut pāris mīnu! Bet nav pat to. Ap pīkst. 5.30 pa labi un kreisi dzirdam krievu " h u r r ā ! " Viņi ir izgājuši m u m s garām. Redzam viņu ķēdes jau gandrīz pie mūsu vakardienas izejas pozīcijām. Es dabūju no ratnieka M p i 1 5 7 un mēs sākam atkāpties. Mēs izveidojam ar krieviem vienu līniju. Rīta migla mūs n e d a u d z sedz un, liekas, krievi mūs notur par savējiem. Rudenī uzartā un atkususī izšķīdušā zeme līp pie kājām un apgrūtina iešanu. Esam pie meža, kad m ū s u vidū sāk krist krievu m ī n a s . Puišos panika, ko vēl lielāku p a d a r a 2 cm krievu flaku uguns. Srapneļi sprāgst zaros, un tiem ir laba pļauja. Nekur nav seguma. Puiši bēg. Šoreiz mēs ar ratnieku esam tie, kas ar mašīnpistolēm a p t u r bēgšanu. Puiši it kā atjēdzas un nokaunējušies ieņem pozī156

Paki (saīsinājums vācu vārdam Panzerabwehrkanone) - prettanku lielgabals (aut.).

15 7 Mpi - mašīnpistole (aut.).

93


cijas. Es esmu noklīdis savai vienībai un turos pie ltn. Viļinska. Mēs atkāpjamies soli pa solim, un mūsu kritušie paliek krieviem. Manā somā ir palikušas tikai 4 bindes. Uz īsu brīdi esam kādā ceļu krusto­ jumā. Kreisais flangs atkāpjas. Uzspridzinām krustojumu un atkāp­ jamies pāri laukam uz birzi. Nākošajā mirklī krustojumā jau stāv krievu mazais flaks, un mums pār galvām svilpo sarkani sīpoli, kas ar sausu sprakšķi sprāgst gaisā vai pļavā. Daļa mūsējo paliek pļavā. Un tie pāris simts metru mums liekas kā bezgalīgs attālums, pirms tiekam līdz mežmalai un ieņemam pozīcijas. Mežā ir veci artilēristu bunkuri un vienā no tiem apmetas kompunkts. Krievs ir nomieri­ nājies. Stāv posteņi, bet mēs sēžam bunkuros. Atkal divas dienas nav ne ēsts, ne gulēts. Virsnieka vtn. Eņģelis no kaut kurienes atnes spaini ar kviešu graudiem. Mēs tos izvārām un ēdam. No rotas ir •

94


palikusi apmēram puse. Starp mums vairs nav izšķirības. Mēs visi esam viena saime. Kad naktī atved pārtiku, mēs esam lepni un visu maizi neņemam. Toties sviestu smērējam pirksta biezumā un ēdam desas. Ko pīpēt arī mums tagad ir daudz. Tas viss ir uz kritušo rēķina... Nākošā diena sākas ar krievu uzbrukumu, ko tas sagatavo ar flaku. Dzirdam, kā "zāģē" mūsu fiksie, un m u m s ir t ā d a kā drošības sajūta. Tad pavisam tuvu atskan "hurrā". Rotnieks paķer Mpi, pamāj ar galvu un mēs - viņa 5 vīru vadības grupa - drāžamies uz apdraudēto vietu. Krievi zēvelē ar pakiem un flakiem. Ellišķīgs troksnis. Mēs skrienam cauri krūmiem pāri mūsu pozīcijām un izskrienam uz pļavas, kur sadūrāmies ar krieviem 20 metru attālu­ mā. •

95


Tarkšķ mūsu mašīnpistoles, lido rokas granātas. Mēs kliedzam, vai pareizāk - rēcam. Un uzbrukums ir atsists. Pārējā diena paiet mierīgi, un Vilinskis priecājas, ka tāds mazs "kulaciņš" kā mūsu 5 vīru grupa tomēr esot ļoti noderīgs. Mēs esam līdz krūtīm slapji. Kājas atmiekšķējušās un sāp. To āda ir uzcēlusies baltās čulgās, un katrs solis sagādā nejēdzīgas ciešanas. Vakarā pa funku pienāk pavēle atiet. Nav laika apbedīt kritušos. Vienam es novelku fufaiku, jo vakaros un naktīs ir stipri vēsi, bet manu mēteli kāds krievs droši vien ir sagriezis kājautos. Ejam. Apmetāmies kādās mājās. Kamēr vienā galā guļam, krievu paki ārda otru galu nost. Liekas, viņiem ir pilni krūmi šo n o l ā d ē t o paku! No rīta esam atkal pozīcijās. Mūsu funkisti ir t u r p a t pirmajās līnijās. Artilērijas atbalstā krievi atkal uzbrūk. Funkisti stāv pie savas "Bertas" un nervozē. "Esmu spiests izslēgties, esmu spiests izslēgties", ziņo viņi uz štābu, no kurienes mierīga atbilde: "Nedrīkst izslēgties, nedrīkst izslēgties", bet krievi jau ir 300 m attālumā. "Esmu spiests izslēgties, esmu spiests izslēgties!" jau ātrāk un nervozāk nober mūsu funkists, bet bataljons mierīgi: "Nedrīkst izslēgties, nedrīkst izslēgties", un krievi iet pa zariem. Atskan " h u r r ā ! " "Ej d...t! Es izslēdzos!" iebrēcas mūsu sakarnieks, un zibensātri tiem abiem ir kastes uz pleciem, un tie pazūd krūmos. Mēs atkal atejam. Atkal pa nakti mājās un pa dienu atkāpšanās ar kauju. Dienu no dienas viens un tas pats. Krievu flaki un paki retina mūsu rindas acīm redzami. Ieejam Bikstu mežā. Šeit nav ne bunkuru, ne ierakumu. Mums nav pat īstas skaidrības, kur atrodas krievs. Viens novadgrāvis šķērso mežu. Tas ir ap 4 m plats un līdz krūtīm dziļš. Ar bataljonu lāgā sakaru nav. Pārtiku mums nepieved. Esam spiesti rīkoties paši uz savu iniciatīvu. Krievi, liekas, virzās uz priekšu, jo šur tur mežā dzird viņu urravas. Vilinskis, lai noskaidrotu apstākļus, organizē izlūkgājienu. Iet vadības grupa. Mūsu apbruņojums ir vājš: 2 Mpi ar 3 magazīnām, 1 krievu automāts, 1 šautene un 1 tanku dūre, bet dūša mums toties ir liela. Pārbrienam grāvi un pazūdam krūmos. Pa labi dzirdam lūztot zarus. Pietupāmies un redzam ap 20 sarkanarmiešus, kas virzās no labas uz kreiso pusi. Divi pēdējie velk māksi. Attālums ir ap 15 m. Gaidām Viļinska uguns komandu, bet krievi aizsteidzas mums priekšā. Kad viņi ir tieši mums pretim, •

96


u

]X

atskan komanda: Ogoņj\" un 20 automāti spļauj uz mums zilu uguni. Mēs atbildam. Pēc pāris sekundēm mana magazīna ir tukša. Pametu skatu uz rotnieku. Tas pamāj ar galvu. Mēs uzlecam un atkāpjamies krievu ložu lietū. Pārbrienam atkal grāvi un esam aiz uzbēruma. Mums ir cūkas laime: no mums neviens nav ievainots, bet savu bikšu stilbā ieraugu divus mazus caurumiņus. Guļam un lādējam magazīnas. Pēkšņi ieraugu otrā grāvja krastā sakustamies cini. Ieskatos vērīgāk - tā ir ziemas cepure un stobra gals, kas griežas pret mani. Momentā man ir magazīna iekšā un es nospiežu mēlīti. īsa kārta, vaids, un viens sarkanarmietis, saķēris galvu rokās, pazūd pretējā krasta krūmos. Krievi ir pievilkušies tuvāk, un mēs nepārtraukti apšaudāmies. Pa labi un kreisi tie ir aizvirzījušies mums garām. Naktī mēs izejam no maisa pa 300 m platu spraugu. Mums ir atkal laimējies. Naktī esam kādās mājās. Esam nosaluši, izmirkuši, izsalkuši un drausmīgi noguruši. Es taisni ilgojos, lai mani ievaino: tiktu lazaretē, varētu atpūsties. Bet, liekas, pati Laima mani sargā. Neviena lode, neviena šķemba mani neņem. No rīta atkal pozīcijās. Aiz baļķa pie sava fiksā guļ Dandens. Pēkšņs paka šāviens, un es redzu, kā Dandens apmet gaisā loku uz vienu, bet fiksais uz otru pusi. Pieskrienu viņam, bet viņš jau ir sēdus, nopūš, izspļauj dubļus, noslauka ar piedurkni seju un prasa: "Kur mans fiksais?" Dūšīgs vīrs. Krievs šauj ar pakiem pa atsevišķiem cilvēkiem. Var redzēt, ka viņiem munīcijas netrūkst. Esam netālu no Stūra kroga, kad sajūtu pēkšņu sitienu un kaut kas karsts man noskrien gar kreiso plecu. Tad tikai dzirdu sprādzienu. Nopriecājos, ka nu esmu ievainots, bet arī šoreiz ne. Ap 5 cm šķemba ir izārdījusi manas fufaikas vatēto plecu, un tas ir viss. Esmu nikns uz savu ārprātīgo laimi. Nejēdzīgs nogurums. No 13 kauju dienām man skaitās 11 tuvcīņu dienas. Kopš esmu ar Viļinski, es krievus lielākā a t t ā l u m ā par 2 0 - 2 5 metriem neesmu ne redzējis, ne sastapis. Bet tuvāk, gandrīz katru dienu, kad mūsu mazais "kulaciņš" dabū izskriet tiem pretim. Dabūju zināt, ka kaut kur tuvumā ir mana rota. Atziņojos pie Viļinska un eju meklēt savējos. No kāda uzkalniņa noskatos, kā nodeg Kursenieki, kur 1942. gada vasarā esmu nodzīvojis daudz Ogoņjl (krievu vai. OrOHb) - Uguni!

97


jauku dienu. Savējos atrodu pie Stūra kroga. Piesakos pie ratnieka, un ar to viss ir kārtībā. Ir Lieldienu sestdiena, un mūsu rotai uzsmaida laime: pēc 2 nedēļām nepārtrauktu kauju mūs nomaina, un mēs ejam kādus 4 km aizmugurē uz bunkuriem atpūsties. Mums sola I V 2 dienas atpūtu, un mēs esam priecīgi. Nē, mēs esam laimīgi! Mums atved šņabi un frontes paciņas. "Varat pūsties," nosaka rotnieks, "kas vēlas, var noaut kājas". Divreiz lūgt nevajag. Izdalām paciņas un gribam ķerties pie šņabja, kad dzirdam a u t o m ā t u pļerkšķēšanu un krievu "urrā" jau mūsu aizmugurē. Krievi atraduši spraugu, izgājuši un izvērtušies. Atkal pārrāvums! Ģērbjamies pa galvu pa kaklu un metamies laukā no bunkuriem. Atpūtas vietā sākas jaunas atkāpšanās kaujas. Tās ir pirmās Lieldienas. Miera un augšāmcelšanās svētki! Beidzot sasniedzam jauno HKL un mums sola Viesātos maiņu. Uz turieni ejam pa aizmuguri. Vienīgais, kas mums dod spēku, ir izredzes uz atpūtu Viesātos. Mēs esam nožēlo­ jami, un mūsu ir palicis gaužām maz. Ceļš ir dubļains, bet mēs neesam spējīgi izmeklēt sev labāku ceļu. Mēs ejam taisni, vai tur sauss vai slapjš. Bezgala nogurums un dusmas uz vāciešiem. Tie velli mainās pa 3-4 dienām, dzīvo pa aizmuguri un cepj pankūkas. Gar Viesātu dzirnavām ejot, mūs uzrunā divas meičas: "Bēdīgi?" "Mēs esam beigti," saka kāds no mūsējiem un, lai gan es nebūt nejūtos labāk par citiem, man ir dusmas par šo atbildi. Beidzot esam Viesātos, bet atpūtas vietā mēs esam atkal pozīcijās drusku priekšā jaunajai HKL. Lamājamies. Kompunkts ierīkojas mājās. Noplēšu logu aizskariem pa gabalam un iztaisu no tiem sev autus. Tie vismaz ir sausi. Naktī atved pārtiku un T P 1 5 9 paciņas. Lieliskas Lieldienu pusdienas. Ko ēst ir daudz, jo mūsu ir maz, bet krievs mums neļauj. Vairākas reizes dabūnam skriet laukā. Uz rīta pusi noliekos uz salauzta dīvāna, kas man liekas par tīro debesu gultu un guļu. Spējš satricinājums mani izsviež uz grīdas un istaba ir pilna dūmu. Stūrī robs. Ārā jau kļuvis gaišs un izgājis redzu, ka tas ir paka šāviens, kas caur mājas stūri iedams, ar trāpījumu sejā ir nositis aiz mājas stāvošo Vanadziņu, 18 gadus vecu puisi. Krievs turpina šaut. Sēžu aiz mājas stūra un pēkšņi ieraugu pagalma vidū pret aku lēkājam kareivi Vītolu. Saucu. Viņš neklausa, bet lēkā kā 159

TP paciņas - tola paciņas.

98


~~—•

J?* zt«-

^TlšT^rr>4T/at • • •

apdullis. Man rodas ārprātīgas dusmas, gar acīm nogriežas melns. Uzlēcu un esmu viņam blakus. No visa spēka triecu dūri viņa sejā un mēs nogāžamies abi. Nākošā mirklī vairs nav akas grodu. Tur ir trāpījis paks. Un Vītols bez mana dūres sitiena būtu aizgājis pie senčiem. Krievs atkal uzbrūk, un to atbalsta smagie ieroči. Labais flangs, kam atkāpšanās ceļš ir brīvs, atiet līdz pat HKL, bet krievs tagad spiežas uz mums. Arī mēs atkāpjamies. Peldus, pa improvi­ zētiem tiltiem un laipām. 2. rotas 1. vada komandieris ar 6 ložu caurumiem noslīkst Virsātē. Runā, ka viņš ir bijis jūrnieks... Vakarā kauja norimst, un es eju ar grupu ievainoto uz bataljona ambulanci un tālāk uz aizmuguri uz nozīmētu vietu, kur, gaidot vienību, nodzīvojām 2 dienas. Tad mums pienāk maiņa, un mēs •

99


3 bataljonu atliekas - dodamies atpūtā uz Remti. Gājiens mums ir ļoti grūts, ceļš ārkārtīgi dubļains un, kad pēc 26 km marša ieroda­ mies Remtē, mūsu vienīgā vēlēšanās ir gulēt, gulēt, gulēt. No 3 bataljoniem mēs esam palikuši 39 ierindas spējīgi vīri... Atpūta ir 2-3 dienas. Mūs pārformē, vai pareizāk mūs, atlikušos piedala pie pulkiem, un tā es noklustu 19. latviešu SS divīzijas 44. pulka 6. rotā.

100


Kurzeme, 19. Latviešu SS divīzijas 44. p u l k a 6. rotā Vēl viena diena atpūtas Remtē un ejam atkal uz fronti. Mūsu sektors ir mierīgs. Pozīcijas ne sevišķi labas, ne sliktas. Kaļķos atro­ das bataljona štābs un ambulance. Dzīvojam mierīgu dzīvi. Mums mainās rotnieki. Sākumā bija ltn Rudzītis, saukts par "Drebuli", tad ieradās ltn Uonulis, kas skaitās mūsu īstais rotnieks. Dūšīgs vīrs, liekas viens no retajiem, kam ir "Deutsches Kreuz im GoW"' 60 161 ordenis. Tas ir no latviešiem. Viņam ir arī abi EK . Uscha Sausais iekortelējies par vadības grupas grupņiku. Kādā dienā viņš ierodas pie manis ar sagriezto mazo pirkstiņu. "Jurīt," viņš saka, "uzraksti m a n vervvundungscheini" 1 6 2 . Protams, es to nedarīju, jo man tāpat kā visiem rotas puišiem ir maza "cemmīte" uz šo kaprāli. Viņš ir vienīgais, kas pastaigājas pa grāvjiem ar spīdošām litzēm, glauniem 160 Ordenis "Deutsches Kreuz im Gold" - "Vācu Krusts zeltā". 161

Ordenis EK "Eisernes Kreuz" - "Dzelzs Krusts".

162

Vervvundungscheinis (slengs, vācu vai. der Venvundungsschein) - zīme, ka ir ievainots.

101


ādas cimdiem, šifona lakatiņu ap kaklu un baltām zeķēm ar sarka­ nām strīpām. Švīts. Un tagad viņš grib dabūt ievainojuma nozīmi, jo nesmuki izskatās, ja krūtis negrezno absolūti nekas. Kaujās gan viņš ar sevišķu drošsirdību neizcēlās, jo marta kaujas viņš godīgi nodzīvoja pa trosi. Pārcēlāmies uz citu vietu turpat tuvumā un uzbūvējam feinu virszemes bunkuru, ko nokrustām par "Neņem vagu". Līdz I vadam ir ap 150 m un jauks meža klajumiņš. Šajā klajumiņā es mēdzu gozēties aprīļa saulītē. No manas guļasvietas ir redzams I vada kompunkts. Redzu, kā atveras bunkura durvis. Pa tām izlien bruņu cepurē tērpta galva, garš deguns nokust uz visām pusēm, izstiepjas garš kakls. Tas ir ltn Lūsis, I vada komandieris. Acīm redzot neko •

102


bīstamu nemanot, viņš ātri izmetas laukā un metas pāri klājumam uz rotas kompunktu. Bet, ak Dievs! Šai mirklī kaut kur tālu viņpus frontei noklepojas mīnmetējs! Ltn Lūsis palecas stāvus gaisā un pazūd atpakaļ savā bunkurā. Pēc brīža atveras bunkura durvis un parādās Lūša deguns. Kā par spīti tieši šai momentā kaut kur mežā sprāgst tās divas mīnas, kuru izšāvieni piespieda meklēt bunkuru. Nabaga Lūsis, viņš gandrīz iever degunu durvīs tās aizcirzdams! Bet es guļu, sauļojos un uzjautrinos. Slīpi mums pretim kādās mājās ir krievu kompunkts. Cenšamies to aizdedzināt. Viena mūsu sprāgstošā lode ir mazliet kaut ko iesvilinājusi, jo jumtā kaut kas kūp visu dienu, bet aizdegties tomēr neaizdegas. Tad mums palīgā nāk mūsu paks. Un te nu es atkal •

103


redzu ārkārtīgu ātrumu un veiklību. Paks piebrauc ar 2 zirgiem līdz priekšējām pozīcijām, atkabinās, ir štellungā. 5 minūšu laikā viņš izzēvelē ap 30 granātu un, kamēr pēdējā vēl nav izšauta, zirgi ir jau iejūgti. Pēc pāris sekundēm paks aiziet pa stigu, ka dārd vien. Bet vietā, kur tas nupat atradās, nobirst vesela sērija krievu mīnu. To kompunktu viņiem tomēr krietni iedauzīja. Mierīgs laiks. Es esmu iedzīvojies pistolē. Eleganta čehu pistole ar kalibru 9. Man ir bezjēgas daudz munīcijas, un es staigāju pa mežu un šauju mērķos. Esmu kļuvis jau gandrīz virtuozs. Aizrakstu tēvam uz Berlīni vēstuli un nezinu, vai viņš to saņems (vēlāk, daudz vēlāk uzzināju, ka viņš tomēr bija to saņēmis), jo mums ar Vāciju ir pārtraukta gandrīz katra satiksme, izņemot radio. Kādu vakaru, nākot no apgaitas, redzu pie "Neņem vagu" pret priedi atspiedies guļ Dandens, viss noplūdis asinīm, un vainīgi smaida. Nesaku ne vārda, ieskrienu bunkurā, paķeru savu somu un metos pie Dandena. "Kur ķēra?" noprasu, tad ieraugu tam uz biksēm īsas rūsganas spalvas. "Tur," viņš saka un parāda ar roku pār plecu, kur pie priedes karājas stirna. Un to vakaru mēs ēdām stirnas cepeti. Sarkanarmijas vadība gādā par mūsu garīgo labklājību. Katru vakaru klausāmies mūziku, ko viņi mums sniedz. Un pa starpām propagandu par pāriešanu viņu pusē. Un ne bez sekmēm, jo mums pazūd divi priekšposteņi. Kad aiziet to maiņa, tie atrod kārtīgi noliktas ķiveres, ieročus un munīciju, bet paši tie ir projām. Pa visu bataljonu mums ir septiņi pārbēdzēji. Krievi mūs burtiski nokaisa ar proklamācijām. Tās nāk gan no lidmašīnām, gan tās izšauj ar mīnmetējiem. Kad mēs pie "Neņem vagu" ierīkojam "mazmājiņu", tad priedē iedzītā nagla vienmēr ir pilna ar tām lapelēm. Mēs zinām, ka neuzvarēsim, bet tomēr turamies. Tā laikam ir karavīru goda apziņa, kas liek mums turēties. Vakaros, sēžot bunkurā, prātojam par mūsu nākotni. Ltn Umulis bieži teica, ka nākošgad ap šo laiku mēs kaut kur Uralos kalsim akmeņus. Varbūt viņš nezināja, cik daudz patiesības būs viņa vārdos. Pie mums sākas nodevības. Kaut kādā veidā visas bataljona pavēles kļūst zināmas krieviem. Mūsu izlūkgājieni neizdodas. Tad mēs kādu dienu atkal staigājam. Mūsu "Neņem vagu" paliek vientuļš meža vidū, bet mēs pārejam uz jaunām pozīcijām purvā. Bunkuri ir slapji. Visur knipeļdambji 1 6 3 . Es kopā ar diviem ziņnešiem •

104


esmu apmeties mazā bunkuriņā, kur faktiski vienam ir knapi v Līst. Ūdens sūcas caur griestiem un pil mums uz galvām. Pa > lietu ejam laukā un lāpām mūsu jumtu. Spītīgi: kā beidzam labos, i nas darbus - tā lietus pāriet. Laukā nelīst, bet pie mums bunkura pilēšana nerimstas līdz vakaram. Guļam saspiesti un maize, ko mēs saņemam uzpūš vēderus. Ja rīta agrumā izskrien laukā, tad vairs bunkurā netiek: tiklīdz paver durvis, tad tāds kā bomja sitiens pa pieri un elpu rauj ciet. Un tomēr jūtamies labi. Armija demoralizējas. Nāk priekšā gadījumi, kad puiši tīšā prātā paši sašaujas. Kādu rītu redzam, kā krievs koncentrējas kādā birzītē kaimiņu sektorā. Zvanam uz štābu un pēc pāris minūtēm tai birzītē nokrīt četras "kora" granātas 1 6 4 un divas "gotiņas" 1 6 5 . Pajūk uguns un melni dūmi. Noskatāmies, kā aizvelkas ievainotie krievi. Cik tomēr savādi! Būtībā man nav naida prcl tiem. Viņi tak ir tādi paši kā mēs. Mēs dzīvojam un kaut ko gaidām. Mēs esam pārliecināti, ka beigās mūs sakaus. Atnāk telegramma, ka Hitlers esot kritis. Kāds vācu smagās artilērijas ltn-VB, kas atrodas pie mums, vēl arvien svēti tic vācu uzvarai. Man viņu ir žēl, jo es zinu, cik smaga vilšanās viņu sagaida. Pienāk ziņas, ka maija sākumā sagaidāma krievu lielofensīva. Stāvoklis Vācijā ir neskaidrs, nekādas pavēles, ne rīkojumi no turienes nenāk. Lai izjauktu krievu koncentrēšanos un uzbrukuma sagatavošanu, Kurzemes bruņoto spēku pavēlnieks Jeckelns (kuru Rīgā 1945. g. pakāra krievi) un 19. divīzijas komandieris Streckenbachs dod pavēli atiet par 10-12 km visā frontes vidus daļā. Neko darīt, ejam atkal. Novietojam grāvjos mūsu ūdens sūkni, kura rores 1 6 6 krievi laikam notur par kāda ieroča stobru un zēvelē par to ar pakiem, kamēr no mūsu sūkņa nekas nepaliek vairs pāri. No mūsu aizmugures nepārtraukti lido uz krieviem "gotiņas", un tie laikam domā, ka mēs gatavojamies uzbrukumu. Naktī mēs sākam atkal atiet ar domām, ka, ja tas tā ilgi turpināsies, tad drīz mēs būKnipeļdambji (slengs, vācu vai. der Knūppeldamm) - apaļkoku dambis. IM

"Kora" granātas - "katjušas" reaktīvie lādiņi.

,r,r

' "Gotiņas" - granātas, kurām sprāgstot, cilvēku paralizēja.

If,f

' Rores (slengs, vācu vai. die Kohre) - caurules.

105


sim iedzīti jūrā. Ne par velti krievi savās pozīcijās izlikuši trans­ parentus ar uzrakstiem: "Apsveicam gūstekņu nometnē kā pašapgādniekus". Krievs mums seko ap apmēram 6 stundu starpību. Mēs pastāvīgi maināmies. Viena rota sedz, pārējās atkāpjas. Netālu no Kapa kroga Laumanim (!!!), kas sedz atkāpšanos izsit no pozīcijām vienu vadu. Visa mūsu rota ieiet tur, izsit krievus un paliek līdz tumsai. Starplauka kādā bedrē ir palicis maksis un pie tā krievi sūta apkalpi. Tie lien pa vienam. Hscha Bankavs, omulīgi atspiedies aiz koka ar savu šturmkarabīni aplasa tos visus. Tas ir sports - mālbaložu šaušana dzīvā mērķī. Tā tas iet līdz 13 kritušiem, bet 14. viņš ievaino. Tas pagriežas un latviski prasa pēc sanitāra. Mums pretim stāv latvieši! Bankavs nospļaujas un aiziet. "Ja tie nav krievi, es vienkārši nevaru uz tiem šaut," viņš nosaka. Brāļu karš... Vakarā ejam tālāk. Esam sedzējos. Līdz ar mums atiet sapieri, kas uzspridzina tiltus un kokus aizsprostiem, bet tie krievus daudz neaiztur. Pa nakti ejam, ejam arī pa dienu. Daudziem jau ir domas, ka tas būs pēdējais gājiens. Pie Variebām mūs pārsteidz IL-2 formācija, kas mūs apšauda ar ložmetējiem. Ir 8. maija rīts un mēs nezinām, ka Vācijā jau 4-5 dienas vairs nenotiek cīņas, ka tā faktiski jau ir kapitulējusi. Ieejam Jaunvariebās, kur ir bataljona štābs. 7.45 rota aiziet uz grāvjiem, bet mēs paliekam atpūtā līdz nākošajai dienai, kad mēs mainīsim 7 rotu. Esam noguruši. Mazgājamies. Atved divu dienu pārtiku. Izdalām auksto devu un liekamies gulēt. No pulka atnāk ziņa, ka esot pamiers. Mums pavēl iznīcināt sprāgstošo munīciju. Runā kaut ko par baltu karodziņu pagatavošanu. Visus moka neziņa par nākotni. Kas būs? Kā būs? Bet mēs neesam spējīgi daudz d o m ā t . Mēs guļam. Fronte ir 4 km mums priekšā. Mēs varam gulēt... "Iet ārā! Vaņka nāk!" sauc telpās ieskrējis vīrs. Mēs izbirstam laukā. Pāris mirkļos mūsu ieroči ir pozīcijās pa grāvmalām un aiz ēku stūriem. Tur viņš nāk pāri pļavai. Trīs ķēdes, viena aiz otras. Visiem automāti. Te būtu labs darbs fiksajiem. No uzbrucējiem neviens nepaliktu dzīvs, bet kombats ir pulka štābā un tā adjutants no pulka dabū pavēli nekādā gadījumā nešaut. Pavēle paliek pavēle. Gaidām. Sarkanarmieši ir pavisam tuvu. "Nešaujiet!" viņi sauc. Arī •

106


Kurzeme Kapitulācija Pienākušie sarkanarmieši ir latvieši. Vini sniedz rokas, un mēs tās saņemam, jo mums nav naida pret viņiem. "Jūs varējāt jau agrāk pie mums nākt," tie saka, bet šajā jautājumā mūsu domas daļās. Ir viens otrs rīdzinieks starp viņiem un starp mums. Sākās sarunas. Mēs apskatam labi mūsu uzvarētājus. Viņi gan neizskatās pēc uzvarētājiem: netīri, noskranduši, bet visi bruņoti automātiem. Pa ceļu brauc vācu apvidus vāģis. Pie tā plandās balts karodziņš. Iekšā sēž pāris sarkanarmijas virsnieku un kareivju. Blakus stāv vācu majors ar Bruņinieka krustu kaklā. Viņi aizbrauc mums garām uz pulka štābu. Mēs stāvam un mums ir riebīga sajūta. Mēs gaidām to ļaunāko. Pienāk kāds sarkanarmijas leitnants. "Salieciet ieročus šeit kaudzē," viņš saka un mēs tā lēni un negribīgi nometām ieročus. Arī mana Mpi nokrīt kaudzē. Sviežu ar spēku un ceru, ka tā būs bojāta. Tad mūs nostāda. "Nu, puiši," saka viņu leitnants, "kam ir pulksteņi, kompasi, tālskati - atdodiet man. Tikpat vēlāk jūs kratīs un krievi atņems tā kā tā. Tāpēc labāk lai tiek latviešu puikām." Mums aplasa pulksteņus. Viens otrs no mūsējiem plēš nost zīmotnes un miroņgalvas no cepurēm. Viens otrs met zemē ordeņus. •

108


Oscha Lācis, triecienvada komandieris, pakar savu dzelzkrustu leuia sev kaklā. "Da, da," viņš saka, "brennē is, bet eto nikas." Tad viņš dziļdomīgi klusē un pēc brītiņa noskaita: "Balta puķe ezerā, tā apmēram ap vidu. Es kā šņabja nedzērājs, viņai pakaļ bridu! Še!" Oša Lācis. Vispār tas ir viens interesants tips. Viņam ir cūkas laime un liela dūša. Viskarstākajās kaujās viņš staigā bez ķiveres. Galvā viņam ir parādes cepure, mugurā panteru fasona īsais frencis, pistole pie sāniem un kājās stopiņi, no kuriem pastāvīgi rēgojas rokasgranātu kāti. Viņš reti kad ņem segumu, neskatoties uz to, ka ir ap 2 m garš, un tomēr viņš ir tikai 2 reizes ievainots. Mēs runājam nenozīmīgas lietas un muļķības. Varbūt tāpēc, lai nerādītu, ko jūtam, bet ļaunas nojautas mūs neatstāj. Mūs nostāda atkal. Saskaita un mēs sākam ceļu. Tālu ceļu, par kuru nezinām, vai atgriezīsimies. Daudzi no mums ir tik vientiesīgi, ka tic konvoju pasakām, ka mūs pēc dokumentu pārbaudes laidīšot mājās. Viņi iet, smejas un priecājas kā bērni. Es neticu un man ir reizē dusmas un žēlums par šiem muļķīšiem. Ejam pāri frontes līnijai uz krievu aizmuguri. Krievi savilkuši milzīgus spēkus. Paki, flaki, 1G. Pilni krūmi. Pie Remtes neskaitāmi tanki. Ja nebūtu kapitulācija, mēs būtu piedzīvojuši kaut ko drausmīgu, bet izturējuši mēs būtu tomēr. Mēs būtu varējuši turēties vēl 8 mēnešus, tad būtu izšautas pēdējās patronas. Remtē pārguļam un agri no rīta ejam tālāk. Nonākam Upes muižā, kur pirmo reizi nokļūstam aiz drātīm. Mūs nometina bunkuru pilsētiņā. Pirmā kratīšana. Ja nenoslēpj, atņem visu, kam ir kaut cik vērtība. Tad nāk pirts un atutošana, kas mums tiesām ir pašā laikā, jo ar utīm mēs esam pilni visi. Vai virsnieks, vai kareivis. Šie sīkie dzīvnieciņi jūtas loti omulīgi mūsu drēbēs un ar slaktiņiem, ko mēs rīkojām katru vakaru, nav daudz līdzēts. Mums nodzen matus. Oscha Lācis tagad izskatās pēc mērkaķa, bet mēs pārējie nemaz neesam labāki. Šeit pirmo reizi mēs s a ņ e m a m krievu uzturu. Sausiņi, presēta prosa, kartupeļi, kāposti un konservi. Arī cukurs. Uzturs nav slikts, pat varbūt labāks kā mums vienu otru reizi frontē, bet nelaime ir tā, ka mums to visu izdod 5 dienām un, ņemot vērā mūsu tradīcijas, viss tiek aprīts daudz ātrāk. Kas attiecas uz apieša­ nos ar mums, tad mēs esam patīkami vīlušies. Ar mums apietas labi. Viens otrs krievs ar baltiem uzplečiem izmet kaut ko nievājošu, •

109


bet tie, kas nēsā zeltītos, tie gandrīz vai mūs uzslavē: "Вы всётаки хорошо держались." neatkarīgi no tā, kurā pusē viņš ir cīnījies, un tas prot vērtēt arī savu ienaidnieku. Nākošajā dienā sākam gājienu uz Bēni. Kartupeļus un kāpostus līdz paņemt nevaram, bet pārējo esam jau gandrīz visu noēduši. Ir stipri karsta diena. Viens otrs no mums pamet ceļmalā savus šineļus. Ik pa IV2 stundām nāk īsas atpūtas. Kādā ceļu krustojumā mums pievienojas grupa vāciešu. Atkal atpūta. Dažiem no mums ir gumijas zābaki. Tie auj tos nost un mēģina atdzesēt un atpūtināt sasutušās kājas. Ļoti daudziem tās ir jēlas. Konvoji nāk "mainīt" savus "tankus" pret stulmu zābakiem. Ir jāmaina... Kāds vācietis, kas atlaidies man blakus, pēkšņi norauj man cepuri un čukst: "Nehmen Sie doch den Totenkopf a£>!""'a Viņš pats man to norauj. Man ir skumji. Iemetu grāvī savu naudas maku. Uz tā man ir skautu, mazskautu, RAD, RAD beigšanas nozīmes, skolas abitu­ rienta zīme, miroņgalva, zvaigznīte un krievu leitnanta kubiks. Faktiski puse manas dzīves nedaudzos skārda un sudraba gabaliņos ir sakopota šeit vienā vietā. Žēl, bet drošība to prasa. Sausiņi sen jau apēsti un vēderā ir nejēdzīgs tukšums. Ejam. Mūsu konvoja priekšnieks lāgā nezina ceļu. Viņš iet pēc kartes un kompasa. Mēs taisām bezgala daudz nevajadzīgu līkumu un man liekas, ka kartes lasīšana un rīkošanās ar busoli mūsu vedējam ir pavisam tumša lieta. Beidzot tuvojamies Bēnei. Sākam satikt civilos. Tie dod mums maizi, smēķus. Sievietes raud. Esam Bēnē. Divas drāšu rindas un daudz konvoju. Atkal krata. Atņem papīrus, zīmuļus, kabatas nažus, sveces. Es savu nazi pārdodu vienam konvojam par 2 paciņām mahorkas. Dažiem novelk gredzenus. Atkal atutošana. Tās rezultātā mana trušu jaka kļūst tāda, ka to vairs nedabū mugurā ne V/2 gadu vecam bērnam. Gribas ēst, bet nav ko. Nākošā dienā pirts, atutošanas un atkal kratīšana. Mums apdzen visus matus un spalvas, mēs esam tādi kā zīdainīši. Krievu karavīri ņirgājas par mums, bet mēs neliekamies par to zinot. Pārguļam un no rīta sākam atkal soļot. Nezinām, uz kurieni, un konvoji mums neko nesaka. 167

Bbi ece nicuai xopouto depoicanucb (krievu vai.) - Jūs tomēr labi turējāties.

168

Nehmen Sie doch den Totenkopf ab\ (vācu vai.) - Noņemiet taču to nāves galvu!

110

1


Jūtamies vārgi, jo esam izsalkuši un jau parādās plēsoņu instinkti Kādu mazu meitenīti ar olu kurvīti gandrīz līdz nāvei pārbaida bars puišu, kas neskatoties uz konvoju lādēšanos, uzklūp savan upurim. Uz krustceļiem sarkanarmietis regulē satiksmi. Vilī piebrauc kāds ģenerālis un prasa: "Дарога в Салдус туда?' — "He х-я, moв. генерал, m

myда" atbild sarkanarmietis, pat neizlaizdams no mutes mahorkas ļuļķi. Esmu izbrīnījies par tādām attiecībām starp augstāku virsnieku un karavīru. Ceļš iet uz Jelgavu. Vai ejam uz turieni? Tā mēs domājam, bet te mēs strauji nogriežamies uz dienvidiem un nu mums pasaka, ka mēs ejam uz Žagari. Jūtamies mazliet spirgtāki, jo līdz Žagarei vairs nav tālu, un tur mēs ceram dabūt ēst. Šī kā nekā ir jau 4. diena, kopš neesam nekā ēduši.

169

Jļopova <> Candyc myda1 - He X-H, moe. zenepan, myda (krievu vai.) - Vai ceļš uz Saldu ir tur? - Ne velna, biedri ģenerāl, tur.

111


Lietuva, Žagare, gūstekņu nometnē Ejam cauri pilsētiņai. Ap tirgus būdām apvilkts drāšu žogs. Ejam iekšā un mūs atkal krata. Aiziet garus ceļus mans sudraba gredzens un papirosu etvija - atmiņa no tēva. Mūs sadala pa būdām, kur apmetāmies uz grīdas. Jūtamies nejēdzīgi, jo mums paziņo, ka pārtiku saņemsim tikai pēc 2 dienām. Bēdīgas izredzes. Lietuvieši mums simpatizē. Pāri drātīm lido paciņas, neskatoties uz sargu lamāšanos un šaudīšanu. Kā mēs nodzīvojām tās divas dienas, to laikam tik Dievs zin, bet tad sākas puslīdz normāla dzīve. Saņemam ik dienas vai nu 500 g maizes, vai 250 g sausiņu, mazliet cukura un 2x dienā zupu. Lielāko dienas daļu noguļam. Un tas ir svētīgi, jo guļot nekas nav jādomā. No rītiem un vakariem ir pārbaudes. Mūs skaita un nevar saskaitīt. Tieši mums pretim ir ģimnāzija. Tās skolnieki ar mums lielos draugos un mēs uzturam ar tiem morzes sakarus. Klīst baumas par mūsu mājās laišanu. Es tām neticu. Saku, ka pa priekšu dabūsim Krieviju apskatīt, un daudzi par to uz mani dusmojas. Zagares skolnieki ir pilsētā izlīmējuši uzaicinājumus mūs atlaist. Vienīgās sekas t a m bija p a t š a u t e ņ u statņu ierīkošana nometnes stūros ar šaušanas virzienu uz pilsē•

112


\

tu... un aizkrāsoti logi ģimnāzijai, līdz ar ko mums pārtrūkst sakari ar ārpasauli. Nodarbojamies ar pašdarbību. Mūsu vidū ir pāris puišu ar labām balsīm, kāds izbijis cirka klauns. Mēs uzstājamies ar dziesmām, dejām, anekdotēm un dažādiem numuriem. Mēs izveidojam pusloku ar vaļējo galu uz žogu. Svaržinskis uzstājas ar eksotiskām dejām, un parasti puse no Zagares iedzīvotājiem salasās par skatītājiem. Aplausu un piekrišanas netrūkst. Iet dienas, mēs kaut kā kļūstam gudri. Varbūt no bezdarbības. Kādu vakaru noskatos uzjautrinoša gadījumā: pa ielu gar žogu iet sarkanarmiete. Oscha Lācis satver pie būdas augošu mazu liepiņu. Viņš izskatās pēc gorillas. Lācis krata liepiņu un rūc: "B... b . . . bļ... bļ...". Krieviete apstājās un skatās, tad Lācis uzreiz p ā r t r a u c •

113


kratīšanu, skatās tai virsū un nobeidz: "Bļ... bļ... bļadj!" Vajadzēja redzēt, kā viņa aizmetās projām. Mūs sāk pratināt. Izpilda anketas, uzstāda stulbus jautājumus. Sākas dizentērija. Viens mirst ar tīfu. Un tad pienāk beigas Zagares nometnei. Kādu vakaru mums pasaka, ka agri no rīta iesim uz Jelgavu. Daudzi no mums priecājās, jo viņi ir pārliecināti, ka no Jelgavas tos atlaidīs mājās... Nākošajā rītā 4.00 sākas forsēts gājiens. Esam tukšā dūšā un ejam nežēlīgi ātrā tempā. Piedevām vēl ir ļoti karsts laiks.

114


Ceļa uz Austrumiem Gari pārgājieni un īsas atpūtas. Puiši jau pusceļā knapi turas. Ieejot Jelgavā, arī es streipuļoju. Vienīgās domas ir kaut kur ēnā nokrist un gulēt. Jelgava ir galīgi nopostīta. Mēs neejam, bet streipuļojam cauri drupām. Viss ir izdedzis. Civilie jūt mums līdz. Sievietes raud. "Uz Sibīriju jūs aizvedīs, dēliņi mīļie," šņukst kāda 170 vecenīte, un tādu ir daudz. Krievi ņirgājas: "довоевались?" un smej. Pie vārtiem nogulamies uz bruģa, tad mūs sāk laist iekšā. Ar ārkārtīgu piepūli pieceļamies un saejam pļavā pie cukurfabrikas. Guļam, kur katrs ir nokritis. Līst sīks lietus. Vēlu naktī saņemam pārtiku: prosas koncentrātu, konservus, maizi. Tie ir jāvāra un priekš tā vajag ūdeni, bet ūdens šeit ir tikai grāvjos. Daudziem dizentērija, tie tup gar grāvju malām, bet turpat drusku tālāk citi ņem ūdeni pārtikai... Nākošajā rītā mūs sadala grupās pa 48 cilvēkiem. Es zinu, ko tas norīmē - tas ir taisni tik daudz, cik pēc normas iet lopu vāģī. Pasaku to kareivim Igaunim. Viņš smejas. "Mēs brauksim uz Rīgu un tur mūs atlaidīs", un ļaunākais ir tas, ka viņš tic tam ko saka. Man ir dusmas par šo idiotisko vientiesību, bet es nesaku neko. Mūs atkal krata. Man atņem manu stikla laimes cūku, kas man ir довоевались (krievu vai.) - Izkarojaties?

115


bijusi visur līdz no pirmās dienesta dienas. Ap 18.00 ejam uz dzelzceļu. Tas nav tālu un abās pusēs ceļam ik uz 2 soļiem stāv "goda" sardze. Ap 19.00 esam vagonos. Grupas ir sajauktas, un katrā vagonā esam 60-70 vīru. Vagonos vienā pusē atstāti divi mazi aizrestoti lodziņi, durvis no ārpuses ir noslēgtas. Puiši iesāk kādu gaudu dziesmu. Man tas krīt uz nerviem. Pārtraucu. Mēs dziedam brašas tautas dziesmas, Daugavas vanagus. Dzirdu, kā ārpusē kāds krievs saka:

"Ничего

в

сибири

парадуетесь\"

m

Tas n e k a s . Es

rēķinu, ka, ja pēc 10 gadiem es tieku laukā, t.i., 1955. gadā, tad arī es vēl varu pagūt sākt dzīvi. Par spīti mēs dziedam, un 1945. gada 6. jūnijā sākas mūsu ceļš uz Austrumiem. Mums ir neērti. Mēs esam pārāk saspiesti, mēs varam būt tikai pussēdus, pusguļus. Visas šķirbas aizsistas ar dēļiem. Vienu durvju spraugā ir ierīkota koka rene, kurai ir atejas uzdevums. Puiši ar visiem iespējamiem līdzek­ ļiem atplēš šķirbas un urbj caurumus vagona sienās, lai vismaz var redzēt, kur mēs braucam. Krustpils. Agrā rīta stundā pabraucam garām Ludzai. Piterāns redz, kā pabrauc garām savai mājelei, redz sievu, kas slauc govi... Viņš sakož zobus un sten. Kamēr vēl esam Latvijā, puiši raksta un met zīmītes. Varbūt, varbūt... Es to nedaru, jo, cik zinu, man no tuviniekiem šeit neviena nav. Bieži stāvam. Naktī pārbraucam robežu pie Zilupes un esam Krievijā. Pēkšņi ešelons bremzē. Skan kliedzieni. Gaisā uzvijas rakete. Šāvieni. Kāds ir mēģinājis bēgt... Braucam atkal. Lielāko tiesu guļam. Mums zūd katra sajēga par laiku. Nav ko pīpēt. Visas cigarešu spices, pīpes galviņas un cits, kas ir piesātinājies ar nikotīnu, ir jau Zagarē sagriezts gabaliņos un nosmēķēts. Vienreiz dienā dabūjam 0,5 1 prosas biezputras un 500 g maizes. Ūdeni nedaudz un kad gadās. Prosas biezputrai ir klāt amerikāņu speķis, sagriezts gabaliņos. Katrā porcijā tādu ir ap 10-14 gabaliņiem un tie garšo pēc ziepēm, svecēm vai velns zina pēc kā. Tas ir tāpēc, ka jeņķi speķi konservē ar salpēteri. Pāris no mums mokās ar dizentē­ riju, viņi sēž uz renes gandrīz visu laiku. Beidzot viņus aizvāc uz slimnieku vagonu. Pa dienām svīstam, bet naktīs salstam. Dažās stacijās mūsu atejas renes mums lieliski noder: pa tām mēs iemai­ n ā m no vietējiem iedzīvotājiem tabaku, par kuru mēs d o d a m (krievu vai.) - Nekas, Sibīrija izpriecāsies!

Ничего в сибири парадуетесь\

116


drēbes. Līdz mums nonāk atskaņas par bēgšanas mēģinājumu pie Zilupes. Pavisam ir bēguši 5 vīri. Divi ir izbēguši (vēlāk uzzināju, ka viens no viņiem ir Oša Lācis), viens nošauts turpat uz uzbēruma, bet divi ievainoti, no kuriem viens miris. To atstāja Veļikijie Lūkos. Mūsu vagonā ir atkal dizentērija. Slimnieku vagons ir pārpildīts, un tā visi slimie paliek tur, kur tie ir. Netālu no Maskavas iznes atkal pāris līķus... Drīz esam Maskavā un šeit stāvam visu dienu. Uz blakus sliedēm stāv jauniesaukto sarkanarmiešu ešelons. Sākas dzīva maiņtirdzniecība. Par mūsu vienu vācu siksnu var dabūt 500 g tabakas, un tas ir lieliski. Drīz vien mūsu vagons ir nodrošināts ar smēķējamo materiālu. Naktī atkal braucam un no rīta atrodamies Jaroslavļā, 490 km no Maskavas. Grundem kaut kā ir uzglabājusies maza Krievijas karte un mēs pētām to. Arhangeļskas ceļš, Tātad mēs b r a u c a m uz tālajiem ziemeļiem. Vakarā ešelons sāk atkal kustēt, un no rīta mēs esam... atpakaļ Maskavā. 1000 km ir no•

117


braukti bez jēgas un mums 24 stundas ilgāks brauciens. Tad braucam atkal. Kolomnā no mums atāķē pusi ešelona. 1500 vīru paliek, bet mēs braucam tālāk. 14. jūnija pēcpusdienā esam Moršanskā. Izkāpjam un knapi turamies kājās: reibst galva. Pēc slima­ jiem ir atbraukušas vairākas smagās mašīnas. Stāvam uz perona un izskatāmies ļoti nejēdzīgi. 8 dienas ceļā mēs neesam mazgāju­ šies, noauguši ar bārdām, noputējuši un novārtījušies. Mūs sakārto, un mēs ejam cauri Moršanskai. Tā ir diezgan skaista, bet stipri nolaista pilsētiņa, apmēram tik liela kā mūsu Rēzekne. Soļojam mēs diezgan braši. Katrā pusē mūsu kolonnai ik pa 5 soļiem iet konvoji. Ar visu to, ka esam netīri, izskatāmies labāk par viņiem. Civilie uz mums ziņkārīgi noskatās. Viņi nav mums naidīgi. Ejam un d z i e d a m . Aiz pilsētas kādus 2 km nogājuši, redzam sargu torņus, drāšu žogus. Tad esam pie vārtiem un mūs salaiž iekšā.

118


Krievija - M oršanska H.K.B.A-CC.C.P. <ļ>-np Jiarepb 0322 Ir vakars. Mēs pārnakšņojam klajā laukā. Mūs apstāj odu māko­ ņi. Tie "lopi" šeit ir daudz lielāki par mūsu odiem. No rīta atkal kratīšana. Atņem visus dokumentus, fotogrāfijas, papīrus. Redzu, kā vējš aizpūš manu gatavības apliecību pāri žogam, varbūt vēlāk kāds krievs tajā tīs mahorku... Mūs sadala pa apaļām finiera bara­ kām katrā pa 90 vīru. Slimiem iedala 4 barakas. Mums ir pašiem savi ārsti, bet tie līdzekļu trūkuma dēļ maz ko var darīt. Izplatās vēdera un paratīfs. Dizentērija. Katru dienu mirst pa kādam. Palīdzu kareivim Igaunim, tam pašam, kas ticēja tam, ka mūs atlaidīs mājās, aizvākties uz slimnīcu. Viņam ir tīfs un es zinu, ka viņš mirs. Tā arī ir, jo pēc divām dienām Igaunis jau atrodas līķu teltī. Mēs vēl neko nestrādājam. Divas reizes dienā nostājamies pārbaudei, un pārējais laiks ir brīvs. Mums trīs reizes dienā dod pa 0,5 1 pašķidras auzu zupas un Vi kg maizes, kura ir ārkārtīgi smaga. Ja tā nokrīt, tad pacelt to vairs nav iespējams - maize ir jāuzkasa, jo tā izšķīst kā dubļu pika. Mums izdala mahorku, bet nav papīra un sērkociņu. Bez mums lēģerī ir vēl lietuvieši, besarābi un krievi. Viņi ir sadalīti brigādēs un strādā pie Maskavas - Sarato•

119


vas gāzes vada būves. Arī mums tur būs jāstrādā. Kurš strādāšot labāk, ātrāk tikšot atlaists uz mājām. To mēs tai laikā neizpratām, un tikai pēc 8-9 mēnešiem mums kļuva skaidra sakarība starp labu s t r ā d ā š a n u un ātrāku mājās braukšanu... Sākam darba gaitas. Rokam ēku pamatus kompresoru stacijai, velkam baļķus no upes. No m u m s izdala 100 vīru grupu un nosūta uz I učastku 1 7 - Pečajevu, kas atrodas ap 50 km no mums. Tur puiši rokot grāvjus. Mūs potē pret tīfu un rezultāti neizpaliek. Tīfa slimnieku skaits strauji samazinās. Esmu laimīgs, ka Vācijā mani tik daudz ir "bakstījuši", jo no mums, kas atbrauca no Vācijas - neviens nav saslimis. Sastāda atkal 100 vīru grupu. Šoreiz arī es esmu starp tiem. Ejam uz Pečajevu. Protams, kājām un ar šo brīdi es palieku par baskāju līdz pat pirmajam salam. Pret vakaru ieejam Pečajevā, izejam tai cauri un apmetāmies Sviņino (brīnišķīgs nosaukums!) miestā, kur atrodas mūsu nometne. Mēs dabūjam lielu audekla telti un lāpstas. Man ir izdevīgs darījums: es apmainu savu frenci pret vecu, noplīsu­ šu fufaiku un piedevām dabūju 2 kukuļus rupjmaizes no kolhoz­ nieka, kurš aiziet uzcirties. Protams, rezultātā man ir tāda caureja, ka es nezinu, kur sprukt. Est cs vairs nevaru, bet man vēl ir atlicis kukulis maizes. Atdodu to Zīvertam. Tikpat labi es Initu varējis to maizi pārdot, bet es to nevarēju, jo kā gan es no saviem biedriem varu plēst naudu vai ko citu, jo viņiem nekā nav. faktiski tā bija kļūda. Pirmā stunda lielajā lēģera skolā. Divarpus dienas noguļu ambulancē, tad noklustu ltn. Medņa racēju brigādē un sāku strādāt. Vasara. Silts. Kaulos vēl vecais spēks, un mēs rokam grāvi smieda­ mies. 3,2 m 3 dienas norma. Mēs rokam klajumā. Vietām šeit pamatā ir smiltis, vietām sīki zvirgzdi un māli, bet zemes virskārta turpat 1 m biezumā trekna melnzeme. Mūsu puiši - laucinieki tik noskatās un žēlojas, ka pie viņiem mājās nav tādas zemes. "Tad gan mēs dabūtu ražu!", tie nosaka. Darbs sokas. Mēs izstrādājam ik dienas pa 130-150%. Viens otrs, kas cer ar labu strādāšanu tikt ātrāk mājās, lien vai no ādas laukā un, netaupot sevi, izstrādā līdz 4 normām dienā. Vienīgās raizes mums sagādā lāpstas: cietā zemē no tām izveidojas propelleri... Puiši turas dūšīgi. Bada vēl nav. Ēdam lēcu virumu, ko saucam par "Melno jūru", prosas zupu. To 2

Učastku (slengs, krievu vai. vnacroic) - iecirknis.

120


mēs dabūjam pa 0,75 1 trīs reiz dienā. Ik dienas 0,5 kg maizes un ik pa 10 dienām 200 g cukura un mahorku ar piederumiem, Izklau sās tas diezgan labi, bet faktiski tā gluži nav, jo zupu pamatā ir ūdens un, ja saņemtajai porcijai ļauj nostāvēties, tad gar katliņa dibenu ir apmēram 1 cm bieza putraimu, resp. prosas vai lēcu kārta, kas satur krietni daudz smilšu, un pārējais viss ir ūdens, uz kura peld pāris tauku ripiņu. Dzīvojam mēs, protams, aiz drātīm un darbā ejam ar konvojiem. Ārpus žoga nevienu soli nevar spert bez durkļa aiz muguras. Tā iet laiks, un mēs virzāmies pa "trasi" uz priekšu. Kad esam aizvirzī­ jušies ap 8 km no nometnes, mūsu teltis sakrauj mašīnās, tāpat žogus, un nometne pārceļas tuvāk darba vietai. Strādājam parasti gandrīz galīgi kaili. Šajā karstumā tā ir arī vienīgā izeja. Mēs pamazām tuvojamies Moršanskai. Starpnometne. Darbs. Atkal jauna nometne Kutļos. Nāk rudens, un šeit mēs, liekas, pārziemo­ sim. Rezerves organismā sen jau izsīkušas, un mēs knapi veicam normu. No mūžīgās ložņāšanas pa grāvjiem mūsu drēbes ir totāli noplēstas. Lielākai daļai no mums vairs nav veļas. Es arī atsvabinos no tās tādā veidā, ka, izmantojot vienu dienu, kad bija ārkārtīgi lietains laiks un mēs darbā negājām, es to gribēju izmazgāt. Izmazgāt es to izmazgāju, bet tas arī bija viss. No manas vešiņas paliek tikai kankari. Tā burtiski ir sabirusi. Vakarā, siltā laikā mēs rakām pa klajumiem un kalniem, bet tagad rudenī - rokam purvā. Mēs stāvam pāri ceļiem ūdenī. Melnzeme, izmirkuši rudens lietos, padara gandrīz neiespējamu jebkuru satiksmi un bieži gadās, ka mēs paliekam nedēļu vai pusotras bez maizes. Zupas, kas jau tā ir plānas, paliek vēl plānākas. Saņemam 1 1 silta prosas ūdeņa pa dienu un vairāk neko. Puiši izdilst. Un mūsu stahanovieši ir pirmie, kas vairs nav īsti spējīgi uz kājām nostāvēt. Slimos transportē uz galveno nometni. Tiešām tic ātrāk izkļūst no lēģera, tikai diemžēl ar kājām pa priekšu, ieguldīti koka kastē... Protams, n e j a u visi. Bet mūsu brigādei laimējas. Mūs nosūta atpakaļ uz Pečajevu. Mūs aizved ar mašīnu, un mums iet labi. Mūsu grupa nav liela, un mums ir tikai trīs konvoji. Tiem ir pašiem savas darīšanas un tie mums atļauj iet "ganīties" uz sādžu. Mēs sadalāmies mazās grupiņās pa 2-3 vīru. Viens iet "ganībās", bet pārējie strādā savu un viņa darbu. Es vienu vienīgo reizi eju uz sādžu un man no tā pietiek. Tā ir •

121


nejēdzīga sajūta, kad stāvu ar maišeli pie kolhoznieku b ū d a s durvīm. Es nevaru ieiet! Pilnīgi ar varu piespiežu sevi to darīt, jo uz mani liek cerības tie divi puiši, kas strādā priekš manis. Ieeju. "Hem jiuy eac nezo nu6ydb dun Menn?"173 es prasu un m a n liekas, ka

es tūlīt izbraukšu zemei cauri. Tā es izstaigāju ap 14 māju. Katrā pa 6-7 kartupeļu un mans maišelis ir pilns... Ir mājas, kur es nekā neesmu dabūjis, ir tādas, kur mani nolamā, bet to ir pavisam maz. Uz priekšu es mēģinu tā iekārtoties, lai m a n nebūtu jāiet uz sādžu. Mēs izēdām pa diviem spaini kartupeļu, tas ir nieks. Un ar to mūsu izsalkums nav apmierināts. Mēs varam būt pierijušies līdz kaklam, tā, ka mēs nevaram pakustēties, bet mums tomēr gribas ēst. Mums pienākas alga, bet mēs, nostrādājuši visu vasaru, vēl 173

Hem Jiuyeac neeo Hu6ydb dun mensū (krievu vai.) - Vai j u m s nebūtu kaut kas priekš manis?

122


neesam saņēmuši ne kapeikas. Un nauda ir vajadzīga, jo no kolhoz­ niekiem var šo to nopirkt. Strādājam pie upes pārejas. Upē ir iebūvēti divi aizsprosti un starp tiem mēs rokam un sūknējam ūdeni. u Eiub eoda, neū eoda, KO'taii «oda"174 ir mūsu teiciens šajā brīdī. Mums atsūta palīgā lielas jaudas amerikāņu centrifugālsūkni, bet ar to ir vairāk ķibeļu kā labuma. Ik pēc pāris stundām darba tas bojājas un tad to dienām ilgi labo. Sāk piesalt un snigt. Esmu spiests valkāt zābakus. Nejēdzīgi salstam. Kādu dienu nejūtos labi, palieku mājās un mani nosūta atpakaļ uz Kutļiem. Nākošajā dienā esmu iedalīts brigādē un strādāju. Šeit ir "nāves smaka". Rokam purvā. Zemes virskārta ir sasalusi, bet apakšā ir šķidri dubļi. Uz darbu ejam 7-8 km. Lai nenosaltu, kurinām ugunskurus. Galvenais kurināmais ir bitums. Tas nejēdzīgi kvēp, un mēs izskatāmies pēc nēģeriem. Ar pārtikas piegādi vēl arvien kaut kas ķeras. Mēs badojamies. Zūd jebkurš gara spraigums. Puiši demoralizējas, kļūst apātiski un truli. Mēs vairs nemazgājamies, neapkopjamies. Vairāk kā puse no mums faktiski vairs nav cilvēki. Mūs ēd utis, bet mēs par tām nedomājam. Sākas zādzības pašu starpā. No biedriskuma vairs nav atlicis nekā. Katrs domā tikai vienu: par savu vēderu. Mums ejot uz darbu un no tā pārnākot, bieži gadās, ka ceļa malā stāv kāda vecenīte ar ķirbi, ko tā grib mums atdot. Tādās reizēs tai uzklūp bars zēnu, kas, kaudamies paši savā starpā, ķirbi saplēš driskās, un no tā netiek nevienam. Bet kas ir ko dabūjis, tas steidzīgi to tāpat zaļu bāž mutē un rij, baidīdamies, ka kāds cits to var atņemt. Es eju ierindā, un man nemaz negribas mazāk ēst kā citiem, un tomēr es skatos uz šiem cilvēciņiem ar nožēlošanu, gandrīz ar nicināšanu. Atceros, ka, mums atbraucot, mēs ņirgājāmies par besarābiem, ka tie esot lopi. Bet viņi bija šeit nosēdējuši jau pāri par gadu, bet mēs jau pēc 5 mēnešiem esam kļuvuši daudz lopiskāki par viņiem... Ir oktobra beigas, bet pie mums jau visīstākā ziema. Salst uz 24-26°. Pa tumsu izejam darbā, pa tumsu pārnākam. Mans apģērbs ir "lielisks". Plānās krievu vasaras bikses un tās pašas ir sapuvušas un noplīsušas. Salāpīt tās nav iespējams, jo adatas dūriena vietā audums izšķīst. Noplīsusi īsā fufaika, ko valkāju uz plikas miesas, 174

Eiub eoda, neū eoda,

KOHUŪ

eoda (krievu vai.) - Ēd ūdens, dzer ūdens, pumpē

ūdens. •

124


jo krekla m a n nav un šinelis izdilis, plāns. Vācu laiviņa. Zābaki. Autu vietā maisa lupatas. Pa bikšu stilbu caurumiem rēgojas melna nokvēpusi plika miesa un, tā kā bikses ir par īsām, tad starp zaba kiem un biksēm vēl paliek 3-5 cm plikas kājas. Cimdu, protams, nav. Tādi mēs esam lielākā daļa, un sals pieaug. Katru dienu skraidu pie staršinas prasīt drēbes. Nav. "Ci<opo 6ydem\"175 ir parastā atbilde. Nākot mājā no darba, daudzi krīt. Arī es, 3-4 reizes līdz nometnei. Kas nevar pats piecelties, paliek guļot, un mēs apejam tam ar līkumu, kamēr pēdējās rindas to uzlasa. Arī es jūtu, ka, ja kritīšu piekto reizi, tad vairs nespēšu pats uzcelties. Esam pārsaluši un noguruši. Bieži esmu tādā kā histēriskā stāvoklī. Kaklā ir rūgts kamols, asaras birst pašas no sevis un, piespiedies pie remdenas krāsns, es trīcu. Trīcu vismaz pusstundu. Zīverts ir dabūjis kaut kur maisu kartupeļu. Lūdzu viņam, lai man aizdod vienu kartupelīti un, protams, dabūju noraidošu atbildi. Tas ir tas pats vīrs, kuram es atdevu Sviņino kukuli maizes... Daudziem ir nosaldētas kājas. Arī man. No rītiem izejot laukā, a p m ē r a m labu pusstundu tās sāp, tad paliek pilnīgi nejūtīgas. Staigāju uz tām kā uz koka bluķīšiem, bet toties, naktīs guļot, kājas atsilst, un tad nāk tādas sāpes, ka varētu gar sienām rāpties. Daudzi sten un vaid. Es turos. Sakožu žokļus tā, ka zobi sāk sāpēt, bet nevaidu. Kāju pirksti ir uztūkuši, tumši sarkani, gandrīz violeti. Apaut kājas no rītiem - tās ir elles mocības! Bet ar tādiem niekiem no darba neatbrīvo. Beidzot tomēr es esmu tik tālu! Trīs pirksti man izskatās pēc sapuvušiem kartupeļiem. Tie nav vairs sarkani, bet melni un pa čūlām sūcas ārā dzeltens šķidrums. Jā, tagad man vairs nav jāstrādā. Dzīvoju kā viegli slimais pa nometni. Pareizāk gan cauru dienu sēžu uz nārām, jo staigāšana man sagādā necieša­ mas sāpes. Man ir laimējies, jo nometnes priekšnieks tīri nejauši ir redzējis m a n a s kājas, un mani viņš netrenkā. Citus, vieglāk apsalušus, nodarbina pat pie tik "viegliem" darbiem kā malkas vešana no meža. Gatavojas sūtīt vienu slimnieku grupu uz Moršansku. Ceru tikt tiem līdz, bet neiznāk, jo nezinu, kā dabūjis plaušu karsoni. Noguļu dienas 6 un ar nākošo transporta grupu braucu uz Moršansku. 175

Cnopo 6ydem\ (krievu vai.) - Drīz būs!

125


Man atņem apavus - manus "tankus", kurus valkāju kopš Travemindes laikiem. Slimniekiem apavus nevajag - tos vajag veseliem. Faktiski es nebēdājos, jo apaut tos es tikpat nevaru. Man iedod lūku vīzes. Satinu kājas kaut kādās lupatās un esmu mašīnā. Pēc četru stundu brauciena esam galvenajā nometnē. Iebraucam nakti. Pir­ mais ceļš ir uz pirti. Tā nav kurināta. Trīs no mums ar karstumiem. Mūs atuto, un tad esam ambulancē. Dr. Barons mūs apskata. Man priekšā ir viens tāds pat bēdu brālis kā es. "Tie jau vēl nav nosaldēti," saka Barons. Tad es uzlieku savu kāju. "Lūk, to es saucu par nosaldēšanu", saka dakteris, p a ņ e m pinceti un nomauc vienam, tad otram pirkstam ādu ar visu nagu. Tikpat kā cimdam. Paliek divi tievi tumši sarkani slumbuliņi. Mani pārsien un norāda baraku. Esmu no darba atbrīvots, un katru dienu man jānāk pārsieties. Aizkliboju lēnām uz savu baraku. Faktiski tā ir zemnīca. Liela, gara telpa, kur guļam ap 300 vīru. Kurināts šeit netiek, bet iekšā ir stipri silts. Telpu sildām mēs paši ar savu siltumu. Guļu uz nāras un mokos ar sāpēm. Mans kaimiņš man atnes ēdienu, kas šeit, pēc Kutļiem, izliekas karalisks. Trīs reizes dienā pabieza prosas zupa, pusdienās I V 2 karotes prosas putras. Katru otro dienu gabaliņš sālītas zivs, dažreiz gabaliņš gaļas. Un katru dienu regulāri 600 g maizes. Guļu un mokos ar savām kājām. Tās sāp nepārtraukti. Pilnīgi ar bailēm gaidu, kad man būs jāiet laukā sevis pēc. Ateja atrodas tālu, un parasti neesmu spējīgs līdz tai aizklibot. Kājas man tagad ir pilnīgi basas: pārsējums un vīzes. Laukā ir putenis. Barakā atgriežos vaidēdams. Lai arī kā gribu un mēģinu saturēties - nevaru. Sāpes ir necilvēcīgas, asaras un vaidi paši no sevis laužas uz āru. Naktī mani drebina. Brīžiem svīstu, tad atkal salstu. Murgoju kaut ko. Nākošajā vakarā eju uz ambu­ lanci. Temperatūra 39°. Man iedod aspirīnu, un es atgriežos barakā. Knapi turos kājās. Kaut kā paiet nakts un diena. Esmu atkal ambu­ lancē. Temperatūra 40,1°. Mani uzņem. Ielīgojos "vieglo" galā, kur man ierāda koiku. Nolieku uz dēļiem savu šineli, kas man ir palags, pagalvis un sega un guļu. Atkal kaut ko murgoju. No rīta, kad sanitārs man mērī temperatūru, prasu, cik man ir? "36,6" nāk atbilde. Ceļos augšā, noģērbju fufaiku un esmu līdz pusei kails. Tad eju mazgāties. Mazliet esmu nesaprašanā, kāpēc man līgojas baraka. Nomazgājies, liekos atkal gulēt. Pie manām kāju sāpēm •

126


pievienojas nejēdzīgas sāpes krūšu kreisajā pusē. Sadien ir 16. de­ cembris. Nāk ārsta vizīte. Tas ir Dr. Pilsētnieks. Sanitārs "Kristīne" rāda uz mani un dzirdu, kā viņš klusi saka: "Viņš staigā un mazgā­ jas. Temperatūra 40,2°. Noteikti simulants." Man mērī temperatūru vēlreiz. Ārsts stāv blakus. Rezultātā 40,2°. Pilsētnieks izklausās mani un vienkārši nosaka: "Pārvietot uz smago galu." Tagad es jūtos ļoti vājš un neesmu tālu no histērijas. Eju un līgojos. Sanitārs Brutāns mani pietur zem padusēm. Mani ved uz koiku. "Vēl viens, kas aizies pie tēviem," dzirdu kādu čukstam. Man ir nelabi, kad mani nogulda. Kaimiņš man laipni paskaidro, ka šajā gultā, kur es guļu, ik dienas kāds ir miris. Pēdējais tikai šorīt ir iznests, bet man ir vienalga. Brutāns mani izģērbj un ieģērbj ambulances veļā. Guļu uz salmu maisa. Man ir divi palagi, divas segas, spilvens un šinelis. Es guļu daudz maz īstā gultā, pirmo reizi pēc 17. februāra, bet es neesmu spējīgs par to priecāties. Salstu ar visām segām un šineli. Iet dienas. Temperatūra man ir nostabilizējusies uz 41° un es neēdu absolūti neko. Es dodu visu projām. Daļu es izmainu pret saldo ēdienu. Faktiski es atkal taisu kļūdu, jo par savu maizi, es varētu iekrāt tīri pieklājīgu naudiņu, bet tas, lūk, nav manā dabā. Ar visu to, ka es knapi dzīvoju, es tomēr vēl esmu cilvēks. Es vēl neesmu zadzis, ne arī kā citādi izmantojis savus likteņa biedrus. Ziemassvētku sestdienā m a n paliek sliktāk. Neskatoties uz to, ka ikdienas es dabūju līdz 14 g sulfidīna, man nepaliek ne labāk, ne sliktāk. Četrreiz dienā man špricē kamparu sirds uzturēšanai, bet, sākot ar šodienu, māsas apciemojumi paliek biežāki, un feldšeris Jākobsons neatiet no manas gultas. Nāk krīze. Man ausīs ir klusa dunoņa, bet nu man vairs nav tik slikti. Elpot ir smagi. Un šajā brīdī, vispārējā klusumā es pēkšņi dzirdu, ka kaut kur dzied kvartets "Klusa nakts, svēta nakts." Es guļu un atceros mājas, bērnību un Ziemassvētku eglītes mūsu dzīvoklī Rīgā. Raudu. Nevaru aptvert, vai šī dziesma ir īstenība vai tikai dzirdes halucinācija. Un tomēr tā bija īstenība. Tas bija mūsu pašdarbības pulciņš, kas apciemoja slimos Ziemas­ svētku vakarā. Ir pirmie Ziemassvētki. Man paliek arvien sliktāk. Temperatūra kāpj pāri par 41°. Dr. Pilsētnieks, Visockis un Jēkabsons visu nakti ņemas gar mani. Mani nepārtraukti dursta, bet es to vairs nejūtu. Man nav gaisa. Uz rīta pusi aizmiegu un, kad •

127


u z m o s t o s , j ū t o s labāk. J ē k a u p i ņ š m a n stāsta, k a e s esot bijis 2 5 3 0 s e k u n d e s b e z s i r d s d a r b ī b a s . L ē n ā m m a n paliek labāk. T e m p e r a ­ t ū r a s v ā r s t ā s s t a r p 38° u n 38,5°. Pēc pāris d i e n ā m m a n s k a i m i ņ š i r krīzes stāvoklī. T a m i z d a r a v ē n a s punkciju un liekas, ka viņš izturēs, b e t vēl p ē c d i e n a s viņš mirst. U n t ā k a t r u d i e n u viens r e g u l ā r i aiziet pie t ē v i e m . Mēs p a r to sevišķi n e r a i z ē j a m i e s . Kas ir s m a g i slimi, tos tas n e i n t e r e s ē , b e t m ē s , kas e s a m a t l a b š a n a s stadijā e s a m g a n d r ī z vai a p m i e r i n ā t i , j o m u m s n u p a t i r lieliskas a p e t ī t e s u n m i r u š o porcijas i z d a l a m u m s . . . Pie m u m s ievieto ltn. Kaminski. Viņš ir kļuvis ā r p r ā t ī g s , un p ē c p ā r i s d i e n ā m to a i z v e d k a u t k u r . M ū s u IV u č a s t o k s ir īsta n ā v e s b e d r e . Tas a t r o d a s 9 0 k m n o M o r š a n s k a s . T u r e s o t a p a ļ ā s s o m u finiera b a r a k a s , un tā stāv k ū d r a s p u r v a vidū. No t u r i e n e s ik d i e n a s n ā k p ā r i s p n e i m o n i ķ u u n , lūk, k o viens n o v i ņ i e m s t ā s t a : " K ā d u r i t u j u t o s slims. Feldšeris m a n i z m ē r a t e m p e r a t ū r u u n atstāj m a n i mājās. Puiši aiziet d a r b ā , un es e s m u viens finiera b a r a k ā . Cik auksts ir ā r ā , tik ir iekšā, vienīgi vējš n e p ū š tik stipri. P i e k u r i n ā t b a r a k u n a v i e s p ē j a m s , jo k ū d r a ir slapja. Tā n e d e g , b e t čukst. M a n ir i e d o t s pāris a s p i r ī n a tablešu, un nu es guļu uz n ā r a s un trīcu līdz v a k a r a m , k a d p ā r n ā k puiši. M a n atkal i z m ē r a t e m p e r a t ū r u . Tā ir 39°. Feldšeris n o z ī m ē m a n i u z M o r š a n s k u . Diviem vīriem p a l ī d z o t , m a n i ved u z staciju. L a u k ā i r p u t e n i s u n līdz stacijai 1 3 k m . Kad e s a m t u r , feldšeris p i e z v a n a u z M o r š a n s k u u n p i e s a k a s ū t ī j u m u , kas b ū š o t uz t r e š ā v a g o n a . P i e n ā k vilciens, kurš, p r o t a m s , ir p ā r p i l d ī t s . Iekšā nekur netiek. Mani uzsēdina jāšus uz bufera (trešajam v a g o n a m ) , s a s i e n kājas a p a k š ā u n p a š u piesien pie v a g o n a , lai e s n e v a r ē t u n o k r i s t u n e s s ā k u savu 9 0 k m g a r o b r a u c i e n u n o Z e l u b o v a s u z M o r š a n s k u . Kad e s m u galā, es n e z i n u vai e s m u dzīvs, v a i m i r i s . M a n i n o ņ e m n o bufera, iekrauj smagajā m a š ī n ā , u n t ā e s e s m u šeit u n , liekas, drīz b ū š u vesels." Tas ir viens no retajiem, kas pārcietis š o b r a u c i e n u u n p n e i m o n i j u . Bet cik n a v n o ņ e m t i n o b u f e r i e m j a u s a s t i n g u š i ? Cik n a v a p m i r u š i p a c e ļ a m n o s t a c i j a s līdz l ē ģ e r a slimnīcai? Un tie, kas s a s n i e d z m ū s u n o d a ļ u dzīvi, tie p a r a s t i vairs n e d z ī v o ilgāk p a r d i v ā m d i e n ā m . Guļu u n d o m ā j u , cik cūcīga t o m ē r ir p a s a u l e , cik m a z v ē r t ī g a ir cilvēka dzīvība, un t o m ē r cik sīksti tā t u r a s m ū s u novājējušos o r g a n i s m o s . Ir n a k t s . Visā slimnīcas b a r a k ā valda k l u s u m s , k u r u p ā r t r a u c k ā d a mirēja g ā r g š a n a u n viens k a z a h s •

128


vai kas viņš ir, kas mētājas pa savu gultu un kliedz: "Ozonbl OzornV' Tas arī ir sajucis... Nāk Jaungads. Man temperatūra ir jau zem 38°. 2. janvārī ienāk nodaļā Pilsētnieks un apskata mūsu dibenus. Vairākiem viņš kaut ko atzīmē slimības vēsturē. Ari m a n . Brutāns priecājas: "Jūs brauksiet mājās, jūs esat distrofiķi." 3. janvārī ir pirmā diena, kad esmu bez temperatūras, bet sēdēt es vēl nevaru. 4. janvārī mūs ved uz komisiju. Es apķēros Brutānam ap kaklu, un viņš mani aiznes. Komisijā ir Dr. Pilsētnieks, Dr. Barons, glavvrač177 Kardeļuks un n o m e t ņ u šefārsts Papidze no mediķiem, kapteinis Ļisutkins un divi sveši majori un viens privātais no NKVD. Mūs ved pa vienam. Es nevaru nostāvēt, un mani pietur

176

6

OzoHbl OzoHb\ (krievu vai.) - Uguni! Uguni!

7

Glavvrač (slengs, krievu vai. rnaBspan) - galvenais ārsts.

129


Brutāns ar Kristīni. "Снимай рубашку "17a saka Ļisutkins. Mani palaiž vaļā, un tajā pašā momentā es jau krītu. Knapi paspēj mani saķert. "Этому нечего раздеватсья"179 saka viens majors un pievelk pie m a n a vārda sarkanu krustu. Esmu atkal gultā un jūtos labi. Miršanas gulta tagad ir man blakus. Tur īsā laikā viens pēc otra aiziet četri puiši. Brutāns, kurš manā grūtajā laikā saņēma no manis ne vienu vien "paiku", mani labi ieredz, un mirušo porcijas pa laikam krīt man. Man aug apetīte un es varu rīt bez jēgas. Kājas jau ir krietni apdzijušas, un tikai mazais pirksts vēl drusku čūlo. Es varu jau sēdēt un varu pat veikt tādu "varoņdarbu", kā pats aiziet uz šīberi. Vispār ņemot, tie šīberi ir draņķīga lieta. Ja man vajag reizē abas "šeftes" 180 , tad ir ellišķīgi jāuzmanās, jo abus nevar šīberi trāpīt. Vai nu viens vai otrs tiek uz grīdas. Gultā sēžu diezgan daudz. Un tā sēžot, reiz es jūtu, ka man kaut kas duras dibenā. Domāju, ka var būt palags sakrunkojies, izlīdzinu to ar roku, bet duras tāpat. Domāju, ka varbūt man apakšbiksēs kāda kroka vai vīle, bet nav. Aptaustu pats sevi un konstatēju, ka tas, kas man duras, ir manis paša pēdējais skriemelis... Laukā ir jauks laiks. Pa logu iespīd saules stars un krīt uz plauktu starp mūsu gultām. Un tur kā prožektora gaismā stāv maizes porcija, un maza, pelēka pelīte tup uz tās, bet priekšķepās tur mazu maizes drusciņu. 20. janvārī mani izraksta no ambulances un pagaidām ar 4 līdzīgiem brāļiem novieto turpat blakus "uzbarojamo" nodaļā. Tur ir silts un sauss, bet mēs vairs nesaņemam labāku uzturu, mums tas jānes no bataljona. Visus atkal potē pret tīfu, bet mūs ne. Tas tak arī nav vairs vajadzīgs, mēs esam IV kategorijā - invalīdi, nekur un nekam vairs nederīgi cilvēki, nav vērts tērēt līdzekļus par mums. Pārcēlāmies uz baraku. Jāstrādā mums nav. Guļam uz koikām un sapņojam par mājās braukšanu. Runāju ar Cepurīti par to, kā brauksim, kur iesim, ko darīsim un galvenais - ko ēdīsim. Esam vienās gaidās un sapņos. Nolemjam audzēt ūsas līdz tam laikam, kamēr būsim mājās. Mans otrs kaimiņš viegli klepo. Aizvedu viņu 178

Снимай рубашку (krievu vai.) - Novelc kreklu!

,7<J 180

Этому нечего раздеватсья (krievu vai.) - Tam nav vērts izģērbties. Šeftes (slengs, vācu vai. das Geschāft, elie Geschāfte) - sar. v. iziet sevis pēc.

130


u z a m b u l a n c i . T e m p e r a t ū r a s n a v . "Es n e k a d vairs n e a i z b r a u k š u u z m ā j ā m , " viņš saka, "es š o n a k t m i r š u . " "Muļķības," es v i n u m i e r i n u "rīt b ū s labāk. No rīta tu guli, es a t n e s ī š u tev z u p u un p a i k u . " E s m u vēl vārgs, ar lielu piepūli varu u z k ā p t tos 5 p a k ā p i e n u s , kas veci no b a r a k a s l a u k ā . Nākošajā rītā es n e c e ļ u savu k a i m i ņ u . P a ņ e m u līdzi arī viņa t r a u k u u n a t n e s u z u p u u n maizi. P a r a u s t u v i ņ u aiz pleca, b e t līdz ar p l e c u kustas viss ķ e r m e n i s . Viņš ir miris un j a u sastindzis. Es gan dzirdēju viņu naktī krekšķinot, bet n e d o m ā j u , ka tā ir agonija. Tā viņš savu Ventspili vairs n e d a b ū s r e d z ē t . M a n vēl arvien n a v z ā b a k u . Es n o a u j u tos m i r o n i m un a p a u j u sev. Savas vīzes es uzvelku v i ņ a m . T a d es n o ē d u savu un viņa z u p u u n m a i z i . . . tikai p ē c t a m p a s a u c u s a n i t ā r u s , kas v i ņ u i z n e s . Pēc d i v ā m d i e n ā m m u m s n o l a s a b r a u c ē j u s a r a k s t u . I z s n i e d z ceļa p a i k u . Sākas d r u d ž a i n a g a t a v o š a n ā s . S m a i d o š a s sejas un smiekli. Bet es n e e s m u s t a r p t i e m . Viņi aiziet, i r j a u t r i u n priecīgi, b e t m a n rīklē rūgts k a m o l s , u n k a u t kas d e d z i n a acis. T a d i t k ā k a u t kas p ā r t r ū k s t . Liekas, k a u z r e i z k a u t kas izput, s a b r ū k u n dvēselē paliek t u k š u m s u n v i e n a l d z ī b a . P a v i s a m vienaldzīgi p a s a k u C e p u r ī t i m savu bijušo adresi, b e t n e t i c u u n n e c e r u , k a t a m v a r ē t u b ū t kādi r e z u l t ā t i . Mēs e s a m palikuši 8 vīri. Pēc d i v ā m d i e n ā m ir a t k a l komisija. Divi no m u m s ir kļuvuši d a r b a spējīgi un aiziet uz b r i g ā d ē m , trīs uz OK 1 8 1 . Es vēl palieku IV kategorijā. 6. februārī puiši bija a i z b r a u ­ kuši - 1 1 . februārī es s a ņ ē m u t e l e g r a m m u no m ā t e s . Tā ir p i r m ā ziņa n o m ā j ā m k o p š 1 9 4 4 . g a d a d e c e m b r a u n p i r m ā n o m ā t e s k o p š 1 9 4 4 . g a d a j ū n i j a . E s guļu, k a d m a n a t n e s t e l e g r a m m u . S ā k u m ā n e t i c u . T a d j ū t o s stipri p ā r s t e i g t s , bet n e priecīgs. Apzinos, k a m a n vajag p r i e c ā t i e s u n n e v a r u s a p r a s t , k ā p ē c t o n e d a r u , bet viss m a n ir tik briesmīgi vienaldzīgs. M a n ir mājas? - Vienalga! Vai es k ā d r e i z b r a u k š u m ā j ā s ? - Vienalga! Piederīgie? - Vienalga! Vienalga! B a t a l j o n a k a n c e l e j a m e k l ē vīru a r krievu v a l o d a s z i n ā š a n ā m . S ā k u m ā e s n e g r i b u iet, t a d t o m ē r p i e s a k o s u n pāreju u z t u r i e n i . Skaitos " p i s a r s " 1 8 2 . D a r b a ir m a z , ja p r o t to i e k ā r t o t . Ātri s a d r a u ­ d z ē j o s a r v i r s n i e k i e m l t n . B u m b i e r i , Ķīseli, V r s l t n . S k a m b e r g u , j u n k u r i e m Kalnarāju u n B e k m a n i . Mēs e s a m s a d r a u d z ī g a k o m p ā 181

OK (krievu vai.) - veselības k o m a n d a (aut.),

182

Pisars (slengs, krievu vai. nncapi>) - rakstvedis.

131


nija, un mums ietu pavisam labi, ja tikai m a n atkal nebūtu vienalga. Esmu paēdis labāk. Ja nepamptu kājas un būtu spēks, būtu pavisam labi. Dabūju ziņas no tēva. Sāk pienākt naudas sūtījumi. Es atkopjos acīm redzami. Pats kārtoju bataljona apģērbšanu, un līdz ar to arī pats esmu daudz maz apģērbies. Man ir veļa. Man ir atsevišķa koika ar salmu maisu un peļu midzeni pagalvī. Man ir "blats" virtuvē. Man ir daudz kas, bet man nav dzīvesprieka un spēka. Kad eju uz pirti pēc ūdens, es nevaru pacelt pilnu ūdens spaini. Ne ar vienu, ne ar abām rokām. Esmu pārsteigts un morāliski ciešu par to. Esmu distrofiķis un to jūtu. Neviens muskulis man nav pietiekami stingrs. Arī slēdzēji ne. Tāpēc bieži skrēju laukā, jo nokavēt pāris sekundes ir tas pats, kas apzinīgi piesmērēt bikses. Nav kārtībā pūslis. Pa naktīm skrienu 7-10 reizes. Dažreiz vēl biežāk. Ar to slimo lielākā daļa mūsu puišu. Ir-tādi, kas nevar noturēt ne pilīti, un tie staigā mūžīgi slapji un smirdoši... Tas ir vājums. •

132


Sāk klīst atkal baumas par mājās braukšanu, bet man ir vienalga. Izeju vēl vienu komisiju, bet arvien vēl palieku IV grupā. Tās ir laikam manas kājas, kas mani tur notur, jo vispār es esmu stipri uzlabojies. Bet kājas man ir divtik resnas kā normāli. Es nevaru pat 183 noģērbt bikses. Kādu dienu man atnāk pakaļ no "хитрый домик" . Mani p r a t i n a . Pēc a p m ē r a m I V 2 s t u n d ā m parakstu protokolus. Brīnos, kāpēc es esmu viens no retajiem, ko šeit pratina. Līdz šim šeit ir pratināti tikai virsnieki un kādi seši mūsu puiši. Nākošajā dienā Locis, kas strādā y P 0 1 8 4 , man stāsta, ka es braukšot mājās, jo viņš esot tur redzējis manus dokumentus. Gribētu priecāties, bet nevaru. Lāgā arī neticu. Ir tak pāri marta vidum. Laiks iet. Mēs mēģinām visādi uzjautrināties. Dziedam vācu un latviešu dziesmas, stāstam anekdotes, bet ar visu to dienas ir nejēdzīgi pelēkas. Es regulāri sarakstos ar māju. Manas vēstules ir tukšas, un es nesolu neko! Tad vienu dienu tomēr! Izsauc un sastāda sarakstus. 1946. gada 26. martā 20 vīru pulciņš ar atlaišanas papīriem kabatā iziet caur nometnes vārtiem. Es arī esmu starp tiem. Man apkārt ir priecīgas sejas. Es zinu, ko viņī jūt, šie puiši, kas tagad brauc mājās. Viņi jūt to pašu, ko es jūtu īsi pirms pirmās partijas aizbraukšanas, bet tagad es esmu truls un apātisks. Aizelsies man pieskrien kaprālis Kricviņš. "Tu aizmirsi savu karoti," viņš saka. Paņēmu to un vēl tagad tā man glabājas atmiņai. Manis paša grieztā no ķēķī zagtas zaļa bērza pagales ar no skārda gabala taisītu nazi... Уезжайте, обратно хоть бы хотели- непоподёте. Mums sākās ceļš

mājup. Pa šiem nepilniem 11 mēnešiem pāri par 500 mūsu puišu ir palikuši gūstekņu kapos, apmēram tikpat daudz ir nožēlojamas cilvēku atliekas, kas nekur nav derīgi, un tikai viena trešā daļa no visiem vēl iet darbā un strādā. "Kas strādās labāk - ātrāk tiks mājās!" Tā arī ir. Nodzinušies, novājināti šie ļaudis atstāj nometni un brauc mājās. Tie ir invalīdi. Viens otrs varbūt visu mūžu tāds paliks. Viens otrs atkopsies, uzlabosies un dzīvos, bet ar visu to tā veselība un 183

"xumpuū

ČOMUK"

(krievu vai.) - "viltīga mājiņa".

y P O (krievu vai. yrojiOBin>iii PO3WCK) - kriminālā izmeklēšana. 185

Уезжайте,

обратно

хоть

бы

хотели-

непоподёте\

Brauciet projām, atpakaļ netiksiet, kaut arī vēlēsieties!

133

(krievu vai.) -


dvēsele būs apzīmogota ar kara un šo mēnešu zīmogu... Ejam uz staciju. Dusmojos pats uz sevi par savu vienaldzību, bet atkratīties no tās es tomēr nevaru. Stacija ir pilna ļaužu. Uzgaidāmā istaba, bufete. Soli, grīda. Visur guļoši un sēdoši kolhoznieki. Tie visi gaida Maskavas vilcienu. Ejam pie priekšnieka, bet viņš bēdīgi pasmaida un paskaidro, ka vilciens jau Kuibiševā ir galīgi pārpildīts un mums IH<> "posadka" ir pilnīgi neiespējama. Zvanām uz štābu un lūdzam palīdzību. Ļisutkins mums atsūta divus brašus seržantus ar automā­ tiem. Pienāk Maskavas vilciens. Tas ir apkāries ar ļaudīm. Arī viss Moršanskas stacijas saturs m o m e n t ā a t r o d a s uz perona. Mūsu seržanti nosvīduši strādā ar automātu laidēm, un mēs laužamies aiz tiem. Esam pie vagoniem, bet to durvis ir aizslēgtas. Viens no l8f

' "Posadka" (slengs, krievu vai. noca/iKa) - iesēšanās vilcienā.

134


seržantiem tās atmūķē, bet tur stāv pavadone. "ĪJycmu, MuaeHbKaH," saka viņš. - "Hunezo ne 6ydem\" nāk atbilde. "riycmu, dopozan" lūdzas seržants, tad uĪJycmu, OjifidbV'187 un, ieķēries tai rokā, viņš rauj viņu nost. Otrs palīdz, bet vilciens sāk kustēt un mēs paliekam uz perona. Atgriežamies stacijā un noliekamies uz grīdas. Kāda vecene kāpj man pāri un man uz rokas uzkrīt trekna, nobarojusies uts... Naktī mēģinām šturmēt nākošo vilcienu, bet bez panāku­ miem. Tas aizbrauc burtiski aplipis cilvēkiem. Uz kāpšļiem, uz buferiem un jumtiem. Visur ir braucēji, bet vagonos rādās vietas ir diezgan. Mēs esam par vājiem, lai brauktu 480 km uz buferiem. Pie tam šeit vēl ir ziema. Paiet divas dienas, bet mēs netiekam projām. Vienam no mums ir saglabājies rokas pulkstenis, un mēs nolemjam laist darbā to. Aizejam pie dzelzceļa milicijas priekšnie­ ka. "Mums vajadzētu tikt vagonos," es saku "mēs mājās braucam" un mans pavadonis pavelk uz augšu piedurkni un rāda pulksteni. "Hm," saka milicijas leitnants. "Dikti vajadzētu," un mans biedrs atkal rāda pulksteni. "Cik tad jūs ir?" un pēc brīža viss ir norunāts. Nesmērēsi - nebrauksi! Pulksteni viņš saņems, kad pēdējais no mums būs iekāpis. Naktī nāk vilciens. Mūsu načaļņiks tiešām ir uz perona. Mēs visi aiz viņa. uOmi<pbimb mciM6ypa\"1B8 viņš nokliedz. Tos attaisa, un tie ir pilni kolhozniekiem. Biļešu tiem nav, un tie, briesmīgi lādoties un gānoties, izkāpj. Mēs ieņemam to vietas. Es stāvu uz trepītēm ar pulksteni rokā un skatos, vai visi ir jau iekšā. Tieši tai mirklī, kad pēdējais no mums iekāpj, izskrien kāds milicis un sauc: "Toa. jieumenanm, mc i< mejie(pony."189 Viņš pagriežas nost. Tai mirklī lokomotīve nopūš, un mēs braucam. Braucam ar visu pulksteni. Stāvam tamburos un salstam. Mēs esam izklīdināti pa visu sastāvu. Kādā no stacijām pa galvu pa kaklu no viena vagona izkrīt četri mūsu puiši un tiem pakaļ viens piesarcis leitnants: "īlpoKJīnmbie W0 ueMiļbi\" viņš rēc. Starpgadījums noskaidrojas, un, kad viņš dabū 187

llvanu, MuneHbKan. - Hmezo ne 6ydem\ ~ llvcmu, dopozan. - ĪIycmu, 6nsidb\

188

OmKpumb maMŌypa\ (krievu vai.) - Atvērt tamburus.

189

Toa. Jieūmeuaum, eac K mejie(ponyl (krievu vai.) - Biedri leitnant, jūs pie telefona!

|,J

īlpoKjifimbie ueMi\hi\ (krievu vai.) - Nolādētie vācieši!

(krievu vai.) - Ielaid, mīļā. - Nekā nebūs. - Ielaid, dārgā. - Ielaid, mauka.

"

135


zināt, ka tie nav vācieši, tā visi četri ir atpakaļ vagonā. Leitnants atbrīvo kupeju, un brauciens tālāk turpinās jau pavisam draudzīgā garā. Ari es esmu ticis kupejā. Nav jāsalst un var sēdēt. Kopā ar mani ir Cipa un Bicāns. Cipam mugurā ir vēl vācu forma. Ari pie viņa pieiet kāds virsnieks un lauzītā vācu valodā tam noprasa: "Sind dcutsch?"'1" un ir ļoti pārsteigts, ka Cipa viņam atbild krieviski. Sarunās mēs esam ļoti uzmanīgi. Ap 23.00 esam Maskavā. Noejam no perona un nezinām, ko darīt. Jāmeklē Rjazaņas stacija. Pieeju pie kāda miliča un jautāju. Tas sasit papēžus, pieliek roku pie cepures un ļoti laipni izskaidro ceļu. Pateicos un eju. Man projām ejot, viņi atkal pieliek roku cepurei. Jūtos pārsteigts par tādu laipnī­ bu. Braucam ar tramvaju un pie Rjazaņas stacijas izkāpjam. Viens Sind deutschl (vācu vai., kļūdaini) - Vai esat vācietis?

136


no mums aizbrauc tālāk, bet, tā kā tā ir loka līnija, tad pēc 30 minū­ tēm ari tas ir klāt. Eju pie komandanta un vēl šur tur. Mums gribas ēst, jo 5 dienu deva, kas mums bija iedota, jau sen ir apēsta. Mani "pievāc" Bicāns un viņa māsa. Tiem ir nauda un pārtika, un viņi baro arī mani. Esmu viņiem pateicīgs. Pārguļam stacijas uzgaidāmā zālē uz skatuves, un es smejos, ka varēšu lielīties, ka esmu Maskavā uz skatuves bijis. Protams, man jau nav jāsaka, ko es tur darīju. Mums ir vesela diena laika. Vilciens iet tikai 21.00. Bicāns ar māsu, Cipa un es klejojam pa Maskavu. Braucam ar Metro, apskatām Kremli un Ļeņina mauzoleju. Iegājām Tretjakova galerijā. Brīnos, ka mūs tur ielaida, jo mūsu izskats ir diezgan baigs. Netālu no stacijas ir "Kolhozu tirgus". Šeit pērk un pārdod visu iespējamo. "3ai<ypu EenoMop" viens saka man aiz muguras. "JJaeaū aoda\'n92 saku tin pastiepju roku. Protams, nepērku, jo naudas man ir 3 rbl. Tos pašus es noēdu saldējumā, kas šeit vispār ir ļoti populārs. Snieg slapjš sniegs. Visur stāv sievietes ar nosalušām rokām un deguniem un nemitīgi sauc: "KynumeMopcotceHHoe, KpenmeMopo.vccii-

noe"193 un cilvēki pērk un drebinādamies ēd. Esmu atkal stacijā. Komandants nedod nekādu cerību šodien tikt projām. Pulkstenis ir pāri 20.00, kad atskrien kāds kareivis un saka, lai ātri taisoties. Pārkompostrēju biļeti un esam uz perona. Speciāli mums ir piekabi­ nāts lieks vagons, kurā sakāpjam. Es ierīkojos uz bagāžas plaukta un izrādās, ka daru ļoti prātīgi, jo tālākā ceļā sakāpj daudz braucēju un apakšējie ir cieši saspiesti. Viņiem ir švaki ar sēdēšanu, nemaz nerunājot par gulēšanu. Braucam. Nepriecājos un nebēdājos. Man ir vienalga. Gandrīz visu ceļu es guļu. Arī pa dienu. Veļikije Lūkos drusku izskraidos pa peronu. Tad braucu un guļu tālāk. Kad uzmostos, ir jau Ogre. Viens otrs no mums ir izkāpis jau agrāk. Arī Bicāns. Tuvojamies Rīgai. Puiši priecīgi satraukti. Šķirotava. Beidzot esam galā. No mājām izbraucot, es braucu pāri tiltiem un atgriežos no pretējās puses... Izbirstam uz perona. Pelēks skats. Pirmā, ko ieraugu pretim nākot, ir Elfrīda Pakule ar puķu pušķi. Protams, viņa nesagaida mūs. Mūs vispār neviens negaida. Šķiramies, paspiežam kiKvpu EenoMop. -Jļcmait ciodcA (krievu vai.) - Aizpīpē Belomor. - Dod šurp! 193

Kynume MopooKenHoe,

Kpennoe Mopooiccimoc]

saldējumu, sātīgu saldējumu!

137

(krievu

vai.)

-

Pērciet


rokas un izklīstam. Eju lēnām pa Marijas ielu. Brauc tramvajs "A". Tāda agrāk nebija. Sevišķu postījumu pilsētā nav. Lēnām nāku līdz savam vecajam dzīvoklim Stabu ielā. Vēl lēnāk kāpju pa trepēm un zinu, ka droši vien tūlīt ieraudzīšu māti. Ieeju pie Jankas. Tone apkrīt man ap kaklu, skūpsta un raud. Visi briesmīgi priecājas un krata m a n roku, bet es it kā atrodos kaut kur tālu projām no visa tā. Pūlos rādīt priecīgu seju. Māte izrādās šeit vairs nedzīvo, bet kaut kur Pārdaugavā. Mazliet apkopjos, ēdu man par godu ceptās pankūkas un eju kājām cauri visai Rīgai uz Pārdaugavu pie tēva. Liekas, ka nekas nav mainījies. Valdemāra ielas galā uzcelts jauns koka tilts. Eju pa to un drīz esmu uz Kalnciema ielas. Atrodu māju un kāpju augšā. Stāvu pie durvīm savā šinelī, vienu melnu un vienu baltu zeķi kājās un maišeli padusē. Redzu uz durvīm tēva paša rakstītu kartīti. Pirmo reizi man it kā notrīs sirds. Piezvanu. Durvis •

138


atver jauna meitene. Pirms tā paspēj ko teikt, esmu jau iekšā. Pa vaļējām durvīm redzu istabā sēžam Raju, Pūtelis un Meldriņ kundzes. Eju iekšā un saku kaut ko nenozīmīgu. "Jurik!" iesaucas Raja un uzlec kājās, bet es esmu nolādēti vēss. Pašam kauns. Atkal skūpsti un asaras. Meldriņš aiziet pēc tēva, kas strādā poliklīnikā. Esmu noģērbies. Sēžu un stāstu, stāstu, stāstu. Nāk papus. Viņš nav brīdināts. Eju viņam pretim. Redzu, cik vecs un vājš viņš ir pa šo laiku kļuvis. Mēs apkampjamies. Paps raud. Liekas, arī es. Meldriņš no blakus istabas ienes vīna glāzē baldriānu un, ne vārda nesakot, dod papam, kas to tīri automātiski izdzer. Tad viņš atiet solīti no manis, mani apskata un saka: "Tik pārāk baigs tu nemaz neizskaties." Ir 1946. gada 3 1 . marts, esmu mājās pēc 34 mēnešu prombūt­ nes. Eju vannā. Apģērbju tīru veļu, apavus un īstu uzvalku. Guļu atkal reiz kārtīgā gultā. Nākošajā rītā eju pie mātes. Viņa ir apmetu­ sies pie krustmātes. Kad atnāku, viņa vēl guļ. Nostājos pie gultas un modinu. Momentā viņa ir stāvus. Atkal skūpsti. Esmu mājās! Mājās! Bet vēl arvien manī ir tā savādā vienaldzība un vēsums, un tikai maz pamazām es sāku sajust prieku. Viens dzīves posms atkal ir noslēdzies. Grūts, tik grūts, ka nevar aptvert, kā tas ir izturēts. Tā bija laba skola, dzīves skola. Es zinu,

139


ka neesmu zadzis, neesmu bijis lopisks, es zinu, ka visu šo laiku esmu bijis tomēr cilvēks. Es neesmu izgājis no šīs skolas sliktāks kā biju. Arī labāks es varbūt neesmu kļuvis, bet šī apziņa mani dara stiprāku. Viss ļaunais, tumšais ir kaut kur nosēdies zemapziņā. Atmiņā paliek gaišākie brīži. Nekas vairs neliekas tik ļauns kā bijis. Aizmirstas grūtības, aizmirstas ciešanas un sāpes, aizmirstas viss. Laiks nosedz visu ar biezu putekļu kārtu... Ir atkal sava dzīve! Ko vēl vairāk vajag? Rīgā. 1947. gadā.

Juris

140


Paskaidrojumi par saīsinātiem vārdiem u n specifiskiem n o s a u k u m i e m Lai butu skaidrība starp vācu un latviešu militārajiem nosauku­ miem, tad tos uzrakstu: kareivis - schūtze Sch. dižkareivis - sturmann Stm virskareivis - rotenfūhrer Rtf. kaprālis - unterscharfūhrer Uscha seržants - oberscharfūrer Oscha virsseržants- Stabscharfūhrer Spiefs SSch virsn.vietn. - Hauptscharfūhrer Hscha leitnants - Untersturmfūhrer Ustu virsleitn. - Obersturmfūhrer Ostu kapteinis - Hauptsturmfūhrer Mstu majors - sturmbannfūhrer Stuba pulkvedis - Standartenfūhrer ģenerālis - Gruppenfūhrer •

141


"fiksais"

špīss IG Flak Pak Mpi HKL OK VB Trose Kodina

- vācu patšautene MGe 42 ar 14 000 šāvienu minūtē (teorētiskais šaušanas ātrums), saukts arī par "kaula zāģi", krievi - "elektriskais ložmetējs", - rotas virsseržants - saimnieciskais vadītājs - Infanteriegeschūtz - kājnieku lielgabals - Flugzeugabvvehrkanone - zenītlielgabals - Panzerabvvehrkanone - prettanku lielgabals - mašīnpistole - Hauptkampflinie - galvenā kaujas līnija - 0 3 A o p o B i r r c j u > u a 5 i KOMaiuui - veselības komanda - artilērijas priekšējais novērotājs - rotas saimnieciskā daļa - divīzijas apgādes rota

142


143


Juris Barkans kara gaitト《

窶「

144


Epizodes Kalnarāja iepazīšanās ar Lāci Ir februāra vidus 1946. gadā. Mēs sēžam pie mūsu "mūžīgās gaismas", jo lampa nenodziest ne dienu, ne nakti. Seit skaitās bataljonu kanceleja un reizē arī virsnieku mītne. Mūsu oficiņi strādā par brigadieriem un nupat sāk pārnākt brigādes no darba. Ārā sniegs un drusku putina. Dzirdu, kā pa trepēm noklaudz zābaku papēži, tad atsprāgst durvis un kā pirmais nosalis ieveļas ltn. Bumbieris. "Abet ir gan suņa laiks!" šis norūc un knibinās gar savu bārdeli. Pēc viņa sabirst arī citi: kaprālis Krieviņš, standartjunkurs Kalnarājs, virsleitnants Skambergs, un tā mūsu nelielā kompānija ir atkal kopā. Vīriem rokās kūpoši katliņi. Tā ir vakariņu zupa. Minūtes 20 ir vispārējs klusums. Dzird tikai grabam katliņus. "Būtu jāaiziet pēc "bokseru" porcijas," kāds nosaka, un strēbšana turpinās. Un tad tam pienāk beigas. Parādās avīžu papīrā tīti mahorkas ļuļķi, sāk celties tuvas dūmu strūklas, kas ož pēc deguša papīra un lupatām. Atveras vīru lūpas, pasprūk pa karātavu humoram, līdz mēs visi esam iegrimuši sarunās. "Jā," saka Skambergs, "tam Miškam tomēr ir laime." "Kad tad viņam tāda nav bijusi! Pats esmu viņu Kurzemē redzējis, kad pēc trieciena viņš stāvēja uz grāvī atstāta maksa •

145


riteņiem, augšā uz uzbēruma, savā augstajā parādes cepurē un ar pistoli šāva mērķī. Krievs bija rezerves līnijās, ne tālāk par 20 m e t r i e m . " "Un redz kā viņš aiz Zilupes izdiedza no e š e l o n a ! " "Puikas, bet es ar Lāci lieliski iepazinos," iesāk Kalnarājs. "Saprotiet, es tāds jauns fruktiņš, taisni kā no junkuru skolas ieradies Kurzemē, kur mani piekomandē 44. pulka 5. rotai. Aizvelkos līdz rotai, sameklēju rotņiku Bananovu vai Mananovu, ta velis zina, kā viņu īsti sauc, neesmu papīros skatījies, un stādos priekšā pēc visiem likumiem. Labi, labi - šis tik nosaka, tu būsi par 1. vada komandieri. Un tā arī paliek. Tad kādu dienu nāk viena no kārtējām atiešanām. Rota izstiepusies nejēdzīgi gara, jo mēs ejam virknē. Rotnieks iet pa priekšu. Es tūlīt aiz viņa un mans vads. Te es redzu līkumā uz celma sēž viens tēviņš. Galvā tam ir parādes cepure, īsa tankistu jaka un briesmīgi garas kājas. Mēs nākam tuvāk un redzu, tas ir Oša. Pēkšņi tas kanaks pielec kājās, pieskrien mūsu rotņikam, uzsit tam uz pleca tā, ka mūsu vecais gandrīz nokrīt: un ierēcas: Mananov, vecais puika, redz kur labi, ka tu tas esi! Es ar savu vadu te esmu sedzējos un tev jādod man maina! Es nobrīnos par tādu familjāru runas veidu, kas sevišķi vēl tāpēc man liekas tik savāds, ka man pavisam nesen vēl bija Prāgas skola. Tu viņu nomaini, saka man rotnieks. Pamāju ar galvu, dodu vadam komandu un lēnām eju svešajam Ošam līdzi. "Mani sauc Lācis," šis saka "vai tu proti spēlēt klavieres? - "Nē," cs saku. "Žēl," noņurd Lācis. Zviukt! Zviukt! Sprāgst divi paka lādiņi. Es nevilšus saraujos. "Ahā!" saka Lācis, "nupat sākas." Zviukt! "Mahl194 zeit!" Lācis iet pa arumiem. Mēs tuvojamies kādai mājai. Puiši paliek šur tur gar malām, mēs ieejam mājā. "Redzi," saka Lācis, "Klavieres. Feinas klavieres." Zviukt! Bum! Nobirst kaļķi no gries­ tiem, bet Lācis, nostājies pie klavierēm, ar vienu pirkstu bungo "Aijā žūžū". Zviukt! Un atkal birst kalki. "Neuztraucies," saka man Lācis. "Tie lādiņi krīt otrā mājas galā," un turpina bungot klavieres. "Ak tā," viņš pēkšņi atjēdzas "vajag tak nomainīt posteņus." Mēs izejam laukā. "Kur tad tavi ļaudis," es šim prasu. "Tur," Lācis pamet ar roku, paiet uz to pusi, iebāž pirkstus mutē un nosvilpjas. No m

Mahlzeill (vācu vai.) - šeit: Labdien!

146


krūmiem atdalās viens stāvs ar patšauteni un nāk uz mūsu pusi. "Bet otrs ir tur," saka Lācis un, pagājis uz pretējo pusi, nosvilpjas atkal. Arī no turienes nāk viens vīrs. "Kā, un tas ir viss?" es pārsteigts jautāju. "A ko tev vairāk vajag? 100 metrus no šejienes viens, simts metru - otrs postenis, un es pendelēju pa vidu" viņš man atbild. Mans vads ieņem visu to gabalu, un arī tad vēl nebija visai droša sajūta. Lācis piesit vienu pirkstu pie cepures naga. "Bāj," 1 9 5 viņš saka un lēnām aizlīgojas viņa garais augums. Vot tā 1 9 6 es iepazinos ar Lāci," nobeidz Kalnarājs. Mēs klusējam. Ir gan dažiem dūša un laime. " E h ! Izbeigt," norūc ltn. Ķ ī s e l s "tas bija kādreiz, un vēl kādreiz mēs airējām ar meitiņām pa bulvāri, bet tagad Tu vari airēt 400 m uz ateju un atpakaļ! Un arī tad vēl uzmanies, lai vaņka tornī tev neuzbļauj, ka tu esi pielīdis par tuvu drātīm. E h ! Jāguļ! Ltn. Ķ ī s e l s un Bumbicrs pazūd zem segām. Tikai abas āža bārdiņas rēgojas stāvus, viena melna un viena sarkana. Bet kaut kur tālu ir dzim­ tene...

195

Baj (slengs, angļu vai. bye) - sar. vai. uz redzi!

196

Vot tā (slengs, krievu vai. B O T xai<) - Lūk, tā.

147


Juris Barkans Atmiņas p a r m a n i e m d i e n e s t a laikiem no 1943. gada 18. maija līdz 1946. gada 1. aprīlim

Formāts 60x84/16; 9,25 fiz. iespiedi. Pašūt. nr. 290. Iespiests: a/s "Poligrāfists", K.Valdemāra iela 6, Rīga, LV-1010.

Latvija  

Atmiņas par maniem dienesta laikiem no 1943.gada 18.maija līdz 1946.gada 1.aprīlim

Read more
Read more
Similar to
Popular now
Just for you