1984 - Dzordzs Orvels

jaunrunā bija īpašs vārds: to sauca par pašdzīvi, kas nozīmēja individuālismu un neparastu izturēšanos.

Bet tovakar, no ministrijas iznākot, viņu bija savaldzinājis liegais aprīļa gaiss. Debess bija zilgāk zila, nekā viņš togad bija redzējis, un pēkšņi garais, trokšņainais vakars, garlaicīgās spēles un apnicīgie priekšlasījumi, mākslotais, ar degvīnu uzturētais biedriskums kopas centrā viņam likās neciešams. Gluži impulsīvi viņš bija pagriezies sānis no autobusa pieturas un devies projām Londonas labirintā - vispirms uz dienvidiem, tad austrumiem, tad atkal uz ziemeļiem, beidzot apmaldīdamies svešās ielās un vairs pat neievērodams, uz kuru pusi iet.

"Ja ir cerība," viņš bija rakstījis dienasgrāmatā, "tad tā ir proletariātā." Šie vārdi vienmēr atgriezās viņa prātā kā mistiskas patiesības un skaidras muļķības formulējums. Viņš bija kādā nepazīstamā nabadzīgā kvartālā uz ziemeļaustrumiem no vietas, kas kādreiz saukta par Svētā Pankrācija staciju. Viņš gāja pa apaļu akmeņu bruģi gar mazām, brūnām divstāvu mājelēm ar noplukušām durvīm, kas vērās tieši uz ielu un dīvainā kārtā atgādināja žurku alas. Starp bruģakmeņiem šur tur spīdēja netīra ūdens peļķes.

Iekšā un ārā pa tumšajām durvīm un šaurajām ejām, kas atzarojās uz abām pusēm, staigalēja visvisādi ļaudis - meitenes ziedu gados spilgti krāsotām lūpām, puiši, kuri tām sekoja, izblīdušas sievas, kas skaidri rādīja, kādas jaunavas izskatīsies jau pēc desmit gadiem, gausi steberēja greizi veči, bet skrandaini bērni kailām kājām bradāja pa peļķēm un izklīda uz visām pusēm, māšu dusmīgos saucienus dzirdot. Gandrīz ceturtā daļa logu šajā ielā bija saplīsuši un aizsisti ar dēļiem. Ļaužu lielākā daļa nelikās Vinstonu redzam; daži viņu noskatīja pētīgā ziņkārē. Divas miesās raženas sievas, ķieģelsarkanās rokas uz priekšautiem sakrustojušas, trieca kādu durvju priekšā. Tām tuvojoties, Vinstons uztvēra sarunas frāzes.

- Jā, es viņai saku, tas viss būtu labi un jauki, es saku. Bet vai tu manā vietā nedarītu tāpat kā es?

Nopelt ir viegli, es saku, bet tu esi citādā stāvoklī nekā es.

- Nu kā tad, - otra atteica, - tā jau ir. Tā nu tas ir...

Spalgās balsis pēkšņi aprāvās. Sievas naidīgā klusumā noskatījās, kā viņš paiet garām. Patiesībā tas nebija naids, tikai zināma veida piesardzība, mirklīgs saspringums, kā nepazīstamam dzīvniekam garām paskrejot. Partijas zilais virsvalks nevarēja būt parasts šajā ielā. Nebija gudri bez noteikta uzdevuma rādīties šādās vietās. Patruļa varēja aizturēt, ja gadītos ar to sadurties. "Biedri, parādiet savus dokumentus! Ko jūs te darāt? Kad beidzāt darbu? Vai parasti nākat mājās pa šo ceļu?" - un tā tālāk, un tā tālāk. Nebija gan aizliegts iet mājās pa aplinku ceļu, bet ar to pietiktu, lai saistītu domu policijas uzma​nību, ja tai par to ziņotu.

Pēkšņi visu ielu pārņēma uztraukums. No visām pusēm skanēja brīdinājuma saucieni. Ļaudis kā truši iemuka mājās. Kāda jauna sieviete izskrēja pa durvīm dažus soļus Vinstonam priekšā, paķēra sīku bērniņu, kas rotaļājās dubļu peļķē, ietina priekšautā un atkal iemetās atpakaļ: visu to viņa paveica vienā mirklī. Tajā pašā brīdī plēšām līdzīgā melnā uzvalkā ģērbies vīrietis, no sānu ejas iznācis, pieskrēja Vinstonam klāt un satraukts rādīja ar roku uz debesīm.

- Sprāgstoņa! - viņš kliedza. - Sargies, tēvaini! Dabūsi pa galvu! Ātri gar zemi!

Par sprāgstoņām proletārieši bija iesaukuši raķešbumbas. Vinstons tūlīt nometās garšļaukus.

Vienkāršajiem ļaudīm vienmēr vai gandrīz vienmēr bija taisnība, kad viņi tā brīdināja. Likās, viņiem bija īpašs instinkts, kas jau dažas sekundes iepriekš ziņoja, ka tuvojas raķešbumba, lai gan valdīja uzskats, ka tās lidojot ātrāk par skaņu. Vinstons salika rokas virs pakauša. Atskanēja grāviens, kas sadrebināja un sakustināja pat ielas bruģi; viņam pār muguru viegli nokaisījās tāda kā krusa. Pieceldamies viņš redzēja, ka bija apbiris stikla drumslām no tuvākā loga.

Viņš gāja projām. Bumba bija sagrāvusi vairākus namus ap divsimt metru tālāk tajā pašā ielā.

Debesīs izpletās melns dūmu pušķis un zem tā - apmetuma putekļu mākonis, kurā ap drupām jau drūzmējās ļaudis. Viņam priekšā uz bruģa bija nokritusi gružu kaudzīte, un tās vidū viņš ieraudzīja koši sarkanu svītru. Klāt piegājis, viņš redzēja, ka tur atsviesta līdz plaukstai norauta roka. Sārtoja vienīgi brūce, bet roka bija noasiņojusi tik balta, ka neatšķīrās no apmetuma kaļķiem.

Viņš paspēra roku notekā un, vairīdamies no pūļa, iegriezās sānielā pa labi. Pēc trim četrām minūtēm