VIENS AR KANTU
Baloža priekšlasījums bija amizants Kanta esejā Mūžīgais miers143 balstīts apcerējums par pasaules pārdalīšanu pēc Pirmā pasaules kara: “Bet lai miera uzturēšanas – mūžīgā miera idejai būtu ciets pamats, jānāk vēl klāt jaunai idejai – pasaules taisnīgas izdalīšanas idejai tautu starpā. Būs šī izdalīšana netaisna, būs vienai daļai tautu vairāk “barību radošās zemes” – nebūs iespējams, neskatoties uz visiem līgumiem, mieru uzturēt. Bet kā lai taisnīgi izdala pasauli? Pie kādiem principiem tur īsti lai turas? Visuvecākais juristu princips ir: tiesība uz zemi tam, kas to pirmais ieguvis un noteicis par savu. Tādējādi novērojam visnepielaižamākās nevienādības. Vai hottentotiem lai piešķir visu Dienvidafriku, botokudiem – visu Dienvidameriku, tāpēc vien, ka tie pirms eiropiešu ienākšanas tur sēdējuši? Botokudi tāpat kā Āfrikas mežoņi, neko neturēja no romiešu tiesībām: tie viens otru nīda, kāva un apēda, ja iespēja. [..] Tā tad jāmeklē cita mēraukla: šī mēraukla var būt tikai katras tautas piederīgo skaits un tā daļa no l a u k s a i m n i e c ī b a i noderīgās zemes pasaulē, t. i. visupirms jāsaskaita vispasaules iedzīvotāju skaits, tad jālūko izzināt, cik pavisam ir lauksaimniecības kultūrai noderīgas zemes un vienu skaitli caur otru izdalot jāizzina, cik uz katra cilvēka nāktos zemes, ja visa zeme būtu vienlīdzīgi izdalīta. Reizē tad arī viegli izrēķināt, cik uz katru tautu nāktos zemes, ja zeme kļūtu vienlīdzīgi izdalīta. Šāda izdalīšana – ir īsti demokrātisks princips. Te nu varētu tik būt iebildums: vai tiešām visas cilvēku rāsas vienlīdzīgas? Par baltās rāsas vienlīdzīgumu šaubas nevar pastāvēt, arī dzeltenā rāsa, kā to pierāda ķīnieši, spēcīga sasniegt augstu kultūras pakāpi. Jautājums varētu būt tikai par m e l n a j i e m , sevišķi Āfrikas nēģeriem. Tur antropologi atbild, ka to attīstības stāvoklis atrodoties diezgan zemu zem balto stāvokļa arī tais zemēs, kur nēģeri patstāvīgi kļuvuši, kur tiem bijusi pietiekama balto kultūra un civilizācija. Nēģeru republikas Monrovija un Haiti sala ir tikai kultūras valstu karikatūras. Tomēr tāpēc nav jādomā, ka nēģeriem jāpaliek apspiestiem – ētiska prasība paliek spēkā, ka arī nēģeriem jāatdod zemes rezervāti, kuri to tagadējam skaitlim piemēroti. Cik tad nu iznāk ko dalīt?”144 Runu Balodis beidza ar patriotisku patosu: “Vēl latvietim, Baltijas valstiņu iemītniekiem jābūt modriem pret reakcionāro varu, vēl tie nedrīkst likt iz rokām zobenu – tomēr miera iespējamība tuvu un mūžīgā miera idejas realizēšana radīs pamatus, uz kuriem dibinoties būs iespējama sacensība kultūras darbos. Nobeigšu cerībā, ka latviešu darba rūķis cienīgi izturēs šo sacensību – galvenais pamats šai cerībai ir, ka vēl lielgabaliem dūcot un lodīm žvingstot tiek nodibināta Latvijas gaismas pils. Vivat, crescat, floreat, academia latwiensis!” Tajā pašā gadā tika nodibināta universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultāte, tās pagaidu vadību uzņēmās teoloģijas profesors Kārlis Kundziņš. Filoloģijas un filozofijas fakultātē tika pieliktas lielas pūles, lai apzinātu un aicinātu atpakaļ uz Rīgu uz Krieviju un citām valstīm izbraukušus un akadēmisku izglītību guvušus mācībspēkus – daudzi no viņiem bija vai nu vienīgie, vai pirmie latvieši savā nozarē. Tāds, piemēram, bija 1878. gadā kā pirmais akadēmiski izglītotais latviešu vēsturnieks Maskavas universitāti beigušais Jānis Krodznieks. Pēc gada Latvijā atgriezās un fakultātes vadību uzņēmās valodnieks Jānis Endzelīns.145 Lai gan skolas tika dibinātas un likumi pieņemti, Latvija vēl nebūt nebija starptautiski atzīta valsts, un šī iemesla dēļ 1921. gada janvārī ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics devās uz Londonu meklēt atbalstu neatkarīgas Latvijas valsts juridiskai atzīšanai. Ministra vizīte bija veiksmīga, un jau janvāra nogalē Sabiedroto Augstākā padome vienbalsīgi atzina Latvijas un Igaunijas valstu pastāvēšanu de jure. Otto Rolavs, pēc sešu gadu prombūtnes atgriezies Latvijā, nonāca neatkarīgā valstī. No Tomskas Zum ewigen Frieden, 1796–1800. Rolavs šo darbu pabeidza tulkot 1963. gadā (tulkojums nepublicēts: KANTS Immanuēls. Mūžīgais miers. Seši apcerējumi vēstures un tiesību filozofijā. LNBR, A64, N2), Igors Šuvajevs 1963. gadā tikai piedzima, un savu tulkojuma variantu viņš pabeidza ievērojami vēlāk (KANTS Imanuels. Mūžīgu mieru. No: Kas ir apgaismība? No vācu valodas tulkojis Igors Šuvajevs. Rīga : Zvaigzne ABC, 2005). 143
BALODIS Kārlis. Mūžīgā miera ideja un pasaules sauszemes izdalīšana tautu starpā No: “Jaunākās ziņas”, Nr. 106, 1919. gada 29. septembris, 3. lpp. [Tiešsaiste] http://data.lnb.lv/nba01/JaunakasZinas/1919/JaunakasZinas1919-106.pdf “Jaunākās ziņas”, Nr. 107, 1919. gada 30. septembris, 1.–2. lpp. [Tiešsaiste.] http://data.lnb.lv/nba01/JaunakasZinas/1919/JaunakasZinas1919-107.pdf 144
145
Filoloģijas un filozofijas fakultātes darbības pārskats no 1919. g. līdz 1938. g. LVVA, 7427/6/42, 1. lpp.
40