Issuu on Google+


2


VIENS AR KANTU

Pauls Bankovskis VIENS AR KANTU OTTO ROLAVA DZĪVE

3


SATURS Saīsinājumi Ievads I. Šausmas, šausmas. Bezjēdzība. Liepāja 19.–20. gadsimta mijā. Tēvs un māte. Karš, revolūcija un Maskava II. Liktenis un uzdevums. Tomska – Sibīrijas Atēnas. Profesors Hesens un Kants III. Darbs, kā derīgums ir liels, jebšu attāls. Atgriešanās Rīgā. Tīrā prāta kritika. Klusie gadi. Septuaginta Addenda I. Neatkarīgu ekspertu komisijas atzinums II. Latvijas Universitātes Akadēmiskās ētikas komisijas lēmums III. Latvijas Universitātes Ētikas komisijas lēmums par profesoru R. Kūļa un I. Šuvajeva veiktajiem I. Kanta tulkojumiem IV. Ata Rolava bibliogrāfija V. Rīgā un Liepājā izdotie Imanuela Kanta darbi VI. Ilustrāciju saraksts VII. Personu rādītājs Pateicības

4


VIENS AR KANTU

Saīsinājumi IKDDS – ROLAVS, Atis. Immanuēla Kanta dzīve, darbi, sistēma. [Manuskripts.] Rīga : 1957.–1967. Latvijas Nacionālā bibliotēka, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa. Rolavs N22–N28. KD – ROLAVS, Atis. Kāda dzīve. [Manuskripts.] Rīga : [b. d.] Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, Rk 5867. RVPR – KANTS, Immanuēls. Reliģija vienīgi prāta robežās. [Manuskripts.] Tulkojis Atis Rolavs. Rīga, 1950.–1956.–1966. Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, Rk 5869. TPK1 – KANTS, Immanuēls. Tīrā prāta kritika : 1. sēj.; tulk. Atis Rolavs. Rīga : Andžs Rolavs, 1931. TPK2 – KANTS, Immanuēls. Tīrā prāta kritika : 2. sēj.; tulk. Atis Rolavs. Rīga : Andžs Rolavs, 1934. LABR – Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa. LNBR – Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa. LVVA – Latvijas Valsts vēstures arhīvs. PDVA – Personāla dokumentu valsts arhīvs. Citētajos tekstos saglabāta oriģinālos izmantotā vārdu rakstība un interpunkcija.

5


Ievads SAVU AIZIEŠANU VIŅŠ bija jutis tuvojamies un tai gatavojies. “Nāves es nebīstos, tā neiedveš man bailes; sagaidīšu to mierīgi, varbūt pat ar zināmu atvieglojumu, apzinoties, ka dažādas ciešanas beigušās,” viņš rakstīja iesāktajā autobiogrāfijā1. “Baidos gan no slimošanas: esmu gluži viens, man Rīgā nav tuvinieku. [..] Loloju cerību, ka liktenis man būs žēlīgs, un nāvei ar mani būs “kurzer Proc/ zess”, bez ilgu slimību ceremonijām.” Autobiogrāfiju, kurai par moto bija likts Vergilija “tu ne cede malis...”2 , viņš bija sācis rakstīt pirms diviem gadiem un pabeigt vairs nepaguva. Darba nosaukumā – Kāda dzīve – bija ierakstīta pazemīga nevēlēšanās ar nozīmi apveltīt savu personu, uzmanību veltot vienīgi ceļiem, kas bija aizveduši pie viņa mūža lielā mērķa, un šīs virzības laikā paveiktajam. Šī nepabeigtā darba epigrāfs varētu būt tāds pats, kādu Imanuels Kants bija licis Tīrā prāta kritikas otrajam izdevumam: “De nobis ipsis silemus...”3 – “Paši par sevi klusēsim”. Pārējiem nama īrniekiem, visticamāk, nekas nebija zināms par noslēgtā, briļļainā un uzkumpušā pensionāra darbu, aizraušanos un mūža piepildījumu. Iespējams, viņi bija dzirdējuši, ka viņš ir izbijis bibliotekārs. Reizēm pie viņa nāca tādi paši sirmi vīri, dažs no tiem kopā ar bērniem vai mazbērniem, un, kamēr sīkie siroja pa visapkārt mājai saaugušajiem jāņogu, upeņu un ērkšķogu krūmiem, vecie vai nu turpat dārza koku paēnā uz lieveņa, vai istabā kluknēja pie šaha dēlīša un tērzēja. Koka ēka Mazajā Bezdelīgu ielā 5 Pārdaugavā bija tāda kā zemē iegrimusi, un šo iespaidu vēl stiprāku vērta gan visapkārt sakuplojušie un vasarā tumšas ēnas metošie koki, gan tas, ka ar vienu sānu māja bija gandrīz pieplakusi stāvai, ar krūmiem un kokiem noaugušai Daugavas senkrasta nogāzei. Šī vieta bija atstatus no lielajām ielām un it kā aizslēpta aiz Zunda krastā redzamā un tagad dažādiem birojiem izīrētā 1902. gadā celtā koktirgotāja Georga Vilhelma Šrēdera īres nama uz kādreizējā Bezdelīgu un Ūdens ielu stūra. Vēl pirms gadiem desmit šo drīzāk lauku, ne pilsētas ainavai piederīgo 18. gadsimtā būvēto māju varēja aplūkot – tā stāvēja neapdzīvota un tukša, garām tai, lejup pa nogāzi Raņķa dambja un Šrēdera nama virzienā, veda betona kāpnītes. Tagad ēkas vairs nav. Tāpat nav arī pašas Mazās Bezdelīgu ielas, jo 20. gadsimta 70. gados Vanšu tilta celtniecības un Daugavgrīvas ielas otra atzara izbūves laikā tā tika pārvērsta par patiltes ceļa līkumu. Saglabājies ir tikai neliels Mazās Bezdelīgu ielas posms ar trim celtnēm – Latvijas Valsts arhīva galveno ēku, Latvijas Bankas Rīgas filiāli un naudas glabātavu un Šrēdera namu4. No mājas tālumā bija dzirdama pilsētas satiksme pār pontontiltu, un, kā apgalvoja tuvējo namu iedzīvotāji, pēc pontonu rīboņas zem automašīnu riteņiem varēja nekļūdīgi noteikt ne vien diennakts stundu, bet arī gaidāmos laika apstākļus. Uz nogāzes kores bija baroka stilā no koka būvētā Heja vasaras muižiņa. Nelielā ēka bija viena no Hāgena muižas jeb Švarcmuižas centra ēkām. Muižiņu 18. gadsimta vidū bija uzcēlis pazīstamās eksporttirgotāju Bērensu dzimtas pēdējais vīriešu kārtas pārstāvis Rīgas rātskunga Johana Kristofa Bērensa brālis Karls Gotfrīds, un, tā kā no tās pavērās lielisks skats uz Rīgas vecpilsētu, nodēvēja to “...(māsīca Marija Muciņa dzīvo Liepājā, arī daži citi tālāki radinieki dzīvo Kurzemē; tie ir – tēva brāļa Jaņa meita Alida un tās pēcnācēji (Vānes apkaimē) un tēva māsas Fergūtas meita Austra un divi dēli (Lejas Kurzemē) ar pēcnēcējiem, ja tie nav apmiruši.” KD, 3. lpp. 1

“Tu ne cede malis sed contra audentior ito” – Augusta Ģiezena tulkojumā: “Tomēr tu nebīsties likstu, ej paceltu galvu tām pretī.” No: Vergilijs. Eneīda, VI, 95. Rīga : Liesma, 1970. 2

“De nobis ipsis silemus...” – Pilns epigrāfa teksts: “Paši par sevi klusēsim; taču, runājot par uzdevumu, kas stāv priekšā, mums gribētos, lai lasītāji saprot, ka runa nav par uzskatiem, kas būtu jāaizstāv, bet gan par darbu, kas jāpaveic; un lai viņi ir droši, ka tas ir darbs nevis pie kādas maldu vai māņu mācības, bet gan pie cilvēka labuma un diženuma pamatojuma. Bez tam, lai viņi noliek pie malas savus aizspriedumus par labu kādiem uzskatiem un, brīvi no jebkādiem priekšstatiem, ar mūsu palīgu un iedrošinājumu, savā ceļā pasargāti no maldiem un šķēršļiem, tiecas uz šo mērķi un arī paši ņem dalību pie tā, kas vēl darāms.” Frānsiss Bēkons. Lielā zinātņu restaurācija. Par zinātņu iedalījumu. No: Instauratio Magna. http://www.thelatinlibrary.com/bacon/bacon.praefatio.shtml 3

4

Rīgas ielas. Enciklopēdija. 2. sējums. Red. Māra Caune. Rīga : Drukātava, 2008.


VIENS AR KANTU

nēderlandiešu valodā par “Schoongezicht” jeb “Skaistais skats”. Vēlāk nosaukums pārvāciskojās par “Schöngesicht”, bet pēc nonākšanas angļu tirgotāja Džona Heja īpašumā ieguva jaunu nosaukumu. Muižiņā kādu laiku bija dzīvojis arī Bērensu dzimtas draugs Johans Georgs Hāmanis5 , bet laikā no 1764. līdz 1769. gadam tur uzturējās Johans Gotfrīds Herders6 – abus tobrīd vēl jaunos, izglītotos, tomēr nebūt ne slavenos kungus Johans Gotfrīds ieveda Rīgas sabiedrībā. Par “Ziemeļu magu” dēvētajam romantiķim Hāmanim, kas bija bezcerīgi iemīlējies Bērensa māsā Katrīnā, bija patikušas apcerīgas pastaigas pa ēnaino vītolu aleju no Skaistā skata muižiņas uz Hāgena muižu un atpakaļ, garām jau vēlāk, 20. gadsimta 80. gados, pilnībā aizbērtajiem tumšajiem dīķiem (to vietā tagad ierīkotas garāžas, šautuve un beznīntanks), un kopš tā laika taka iemantojusi Philosophengang jeb filozofu alejas nosaukumu7. 20. gadsimta nogalē pamesto Heja muižiņas ēku Daugavgrīvas ielā 25 sapostīja ugunsgrēks, un, lai gan kādu laiku tika apsvērta doma to atjaunot, visbeidzot tā tika nojaukta. “Tam, kas, būdams mērens savās vēlēšanās, atrod apmierinājumu spekulatīvajā dzīvē, apgaismota un spējīga tiesneša piekrišana ir spēcīgs paskubinājums uz darbu, kā derīgums ir liels, jebšu attāls, un tāpēc ikdienišķam ļaužu skaitam gluži nepazīstams,” Imanuels Kants rakstīja Tīrā prāta kritikas pirmā izdevuma sākumā pievienotajā veltījumā viņa ekselencei Prūsijas karaļa valsts ministram brīvkungam Karlam Abrahamam fon Cedlicam8 . Ļoti iespējams, ka Bezdelīgu ielas 5. nama klusā īrnieka dzīvesvietas izvēli bija visai tieši iedvesmojuši šajā apkaimē risinājušies Apgaismības laikmeta notikumi, Hāmaņa un Herdera mītās takas un vērotie atspīdumi dīķu ūdeņos, jo kopš agrām jaunības dienām arī viņš savu mūžu bija ziedojis darbam, kura derīgums varēja izrādīties “liels, jebšu attāls”. Bija 1969. gads. Izklājis istabā uz grīdas avīzes, viņš šķiroja savas grāmatas un manuskriptus. Manuskripti bija rūpīgi ar koppapīru mašīnrakstā pārrakstīti trīs eksemplāros. Katrs eksemplārs bija ievietots ar aukliņām aizsienamā kartona mapē. “No parkām9 (likteņdievēm) izlūdzos, lai tās dotu man iespēju nobeigt darbus un nodot tos, līdz ar Kanta rakstu tulkojumiem, vienu eksemplāru Latvijas valsts bibliotēkai, bet otru – Liepājas pilsētas zinātniskajai bibliotēkai, kā mazu pateicības dāvanu dzimtajai pilsētai,” viņš bija rakstījis autobiogrāfijas sākumā. “Ar to tad arī mans mūžs būs piepildīts.”10 Uz paklātajām avīzēm bija sakrautas trīs manuskriptu kaudzītes. Nu jau ikviena no viņa pastaigām pa filozofu aleju varēja izrādīties arī pēdējā. Mūžībā viņš aizgāja 1969. gada 6. novembrī 72 gadu vecumā. Drēgns rudens vējš pāri Daugavai nesa skābeni sīvu akmeņogļu dūmu smārdu. Miršanas apliecībā kā nāves iemesls tika minēta “sirds vaiņagartēriju stenozējošā ateroskleroze”11 . Bēres notika 14. novembrī, un viņš tika apglabāts bijušajos pilsētas nabagu jeb Markus kapos, 15. sektora 9. rindas 1. kapa vietā līdzās 2. Meža kapiem. Bērēs esot spēlējis čellists. Par bēru viesiem ziņu nav. 2008. gada rudenī mēģināju kapa vietu atrast. Starp kapu kopiņām, laikam gaidot kārtējo apbedīšanu, klīda mežradznieks, garām uz sarkana motorollera pabrauca kaprači. Aiz žoga uz Aizsaules ielas ietves iepretī Brāļu kapu vārtiem, gatavodamies kādam svinīgam pasākumam, mīņājās Latvijas armijas kareivji. Viņu kamuflāžas uniformas saplūda ar kapu vārtu šūnakmens krāsām. Kaprači 15. sektoru norādīja tur, kur pēc kapu kantora plāna patiesībā bija jābūt 16. sektoram. Uz 16. sektora 9. rindas 1. kapa mētājās lielveikala Maxima maisiņš un tukša plastmasas pudele. 15. sektora 9. rindas 1. kaps bija gandrīz līdz ar smilšaino ceļu nolīdzināta kopiņa, uz kuras auga retas papardes. HĀMANIS Johans Georgs (HAMANN, Johan Georg, 1730–1788), vācu Apgaismības laikmeta rakstnieks, filozofs un mistiķis, viņa vārdā nosaukta turpat netālu esošā Hāmaņa iela. 5

HERDERS Johans Gotfrīds fon (HERDER, Johann Gottfried von, 1744–1803), vācu rakstnieks, teologs un filozofs, viens no romantisma pamatlicējiem, Imanuela Kanta students. 6

Skat.: BROCE Johans Kristofs. Zīmējumi un apraksti. 2. sējums. Rīgas priekšpilsēta un tuvākā apkārtne. Red. Teodors Zeids. Rīga : Zinātne, 1996. 272.–273. lpp. 7

8

TPK1, 13. lpp.

Parkas (parcae lat.) – romiešu likteņa dieves Nona, Decima un Morta, kas, tāpat kā trīs grieķu likteņa dieves jeb moiras – Kloto, Lahesa un Atropa –, bija atbildīgas par likteņa pavediena aušanu, nomērīšanu un pārgriešanu. 9

10

KD, 1. lpp.

11

Linarda Muciņa arhīvs.

7


VIENS AR KANTU

Nākamajā dienā gan izrādījās, ka arī neviena no šīm, visticamāk, nav īstā kapavieta, jo 15. sektors patiesībā atrodas krietni tuvāk kapu vārtiem. Arī tur kaps, kas atradās devītās rindas pirmajā vietā, bija aizaudzis, tam apkārt spurojās necirpts dzīvžogs. 1970. gada pavasarī Valsts bibliotēkas (tagadējās Latvijas Nacionālās bibliotēkas) Reto grāmatu un rokrakstu fondā ar numuru A64 tika piereģistrēts Ata Rolava fonds. “Rolavs, Atis, bibliotekārs, 1897–1970. Arhīva materiālu rašanās laiks: 1944–1967,” bija teikts fonda reģistrācijas anketā. Fondā bija iekļautas “30 vienības”, kuras par 460 rubļiem Valsts bibliotēka bija iegādājusies no bibliogrāfa Artura Ģērmaņa un kāda “L. Muciņa”. “Jau universitātes gaitu sākumā man nācās pievērsties Kantam un arvien no jauna pie tā atgriezties,” Rolavs rakstīja vienā no manuskriptiem – 1920 lappušu biezas enciklopēdiskas monogrāfijas Immanuēla Kanta dzīve, darbi, sistēma ievadā12. “Tāpat kā Kants savā laikā bija liktenīgi “iemīlējies” metafizikā, tā man liktenis bija lēmis iemīlēties Kanta filozofijā. Pirmo reizi ar to iepazinos 1918. gadā Sibīrijas Atēnu – Tomskas universitātes (tikai gadu iepriekš nodibinātās) vēstures un filoloģijas fakultātes filozofijas nodaļā. Tur man radās izdevība, neraugoties uz smagajiem dzīves apstākļiem un dažādām likstām, pāris gadus mācīties pie profesora Sergeja Hesena13 , kas šurp bija pārnācis, līdz ar citiem mācību spēkiem, no Pēterpils universitātes. [..] Hesens man atklāja Kantu un viņa transcendentālās filozofijas jēgu. Jēgas pasaulē laiks ir bezspēcīgs. [..] Kants pats veidoja savu mūža gājumu pēc apzinīgi izvēlētām maksimām un kārtulām. Dzīve viņam nebija pašmērķis, bet līdzeklis dižena uzdevuma piepildīšanai. [..] Personiskais Kanta mūžā bija pakļauts pārpersoniskajam, pārindividuālu vērtību radīšanai; viņa laicīgā personība kalpoja pārlaicīga dzīves uzdevuma pildīšanai. Kanta mūža rituma ārējā vienmuļība un regularitāte, kas likās kontrastējam ar viņa revolucionējošo filozofisko mācību, slēpa sevī nerimstošas, intelektuālas domu cīņas patosu un heroismu. Dzīves patiesā vērtība, saka Kants, ietveŗas tanī, ko mēs darām, nevis tanī, ko baudām; vērtību mēs paši piešķiŗam dzīvei ar savu mērķtiecīgo darbību. Cilvēka dzīve vispār vērtējama pēc viņa gara noskaņojuma morāliskā principa, bet spriest par cilvēka patieso gara noskaņojumu var tikai, dibinoties uz viņa darbībām, kā šī gara noskaņojuma izpaudumiem. [..] Jau sava pirmā publicētā darba priekšvārdos Kants ar jauneklīgu aizrautību un stingru pašpārliecību rakstīja: “Es esmu jau nospraudis sev ceļu, pa kuŗu gribu iet. Es sākšu savu gaitu, un nekas nedrīkst mani kavēt to turpināt.”” 1931. gadā iznāca Rolava tulkotās Tīrā prāta kritikas pirmā daļa, 1934. gadā – arī otrs sējums. Tīrā prāta kritikai sekoja virkne nozīmīgāko Kanta darbu tulkojumu – Tikumu metafizikas pamatojums (tulkojums pabeigts 1943. gadā) Spriešanas spējas kritika (1944), Prolegomeni (1961), Mūžīgais miers. Seši apcerējumi vēstures tiesību filozofijā (1963), Reliģija vienīgi prāta robežās (1966), Praktiskā prāta kritika (1966). Nekas no šī veikuma, tāpat apjomīgā monogrāfija Immanuēla Kanta dzīve, darbi, sistēma un visa mūža garumā papildinātais un uzlabotais 2673 lappušu biezais Kanta leksikons viņa dzīves laikā netika izdots. Ja neņem vērā atsevišķus fragmentus, kas 20. gadsimta 80.–90. gadu mijā tika pārdrukāti presē, Rolava tulkojumi nav tikuši publicēti, lasīti un kritiski vērtēti vēl šobaltdien. “Jūs jau droši vien zināt, ka ar Rolava manuskriptiem saistīts liels nesmukums. Vārdā jau nevienu negribu saukt, bet tā nu tas ir,” pirms dažiem gadiem, izsniegdama ar aukliņām aizsietas kartona kārbas un mapes ar Rolava fonda manuskriptiem, teica Akadēmiskās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas darbiniece. Līdzīgi uz interesi par Rolava mantojumu reaģēja arī Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas darbinieces, tādējādi apliecinot, ka baumām par kādu censoni, kas vēl padomju laikā manuskriptiem nav ļāvis gulēt mierā, ar rotoprintu nokopējis visus viņa tulkojumus, bet pēcāk pats kļuvis par čaklu Kanta darbu latviskotāju, iespējams, ir vēsturisks pamats. Ja vien Rolavs nebūtu dzīvojis Latvijā un 20. gadsimtā, varētu teikt, ka viņa dzīvesstāsts labi atbilst 12

IKDDS, 1. lpp.

HESENS Sergejs (ГЕССЕН, Сергей Иосифович, 1887–1951) – Vācijā pie Heinriha Rikerta (1863–1936) studējis krievu filozofs, Tomskas universitātes profesors, viens no starptautiskā filozofijas žurnāla “Logos” krievu izdevuma redaktoriem; pēc Krievijas revolūcijas emigrējis, strādājis Berlīnē un Prāgā; kopš 1939. gada dzīvojis Polijā, mūža nogalē pieņēmis pareizticību. 13

8


VIENS AR KANTU

priekšstatiem par Anglijas karalienes Viktorijas laika biogrāfijām. Džuljeta Atkinsone grāmatā “Pārdomas par Viktorijas laika biogrāfijām”14 rakstīja, ka tieši Viktorijas laika Anglijā bija dzimusi pastiprināta interese par novārtā atstātu personu dzīves gājumiem. Tajā laikā mainījās priekšstati par to, ko varēja nozīmēt cildenums un varonība, un šīm īpašībām ne vienmēr bija saistība ar slavu un atzinību dzīves laikā. Slimības, aizmirstībā ieslīguši pasākumi, apkārtējo acīm slēptas aizraušanās, apsēstības, pat absolūtas neveiksmes un izgāšanās – tas viss kļuva par biogrāfu intereses objektu. Pazemīga interese par dzīvēm, kas “beidzās ar neko”, kā raksta Atkinsone, visticamāk, sakņojās protestantiskos priekšstatos par cilvēka nepilnību un likteņa nenoteiktību. Skotu biogrāfs Viljams Džolijs darbā “Skotu audēja un botāniķa Džona Dankana dzīve” aprakstīja “trauslu, kautrīgu un vientulīgu” botāniķi, kas visu mūžu veltījis nozīmīgas augu kolekcijas veidošanai un sistematizēšanai, bet nomiris aizmirstībā un trūkumā. Dankans, kā rakstīja Atkinsone, bija klasisks Viktorijas laikmeta “neredzamā varoņa” prototips. “Reti kuram izdevies izstaigāt savu dzīves ceļu tā, ka viņa patiesais raksturs un intereses laikabiedriem ir tik ļoti apslēptas kā šim zinātniski noskaņotajam audējam,” rakstīja Džolijs.

ATKINSON, Juliette. Victorian Biography Reconsidered: A Study of Nineteenth-Century 'Hidden' Lives. Oxford University Press, 2010. 14

9


I. Šausmas, šausmas. Bezjēdzība Liepāja 19.-20. gadsimta mijā. Tēvs un māte. Karš, revolūcija un Maskava “Ko lai es ar sevi daru? Kaut kur taču man bija jāpaliek? [..] Galvā man piepeši viss tapa dīvaini neskaidrs; es negribēju griezt uz to vērības un gāju tālāk, bet man kļuva arvien nelabāk un nelabāk, un man vajadzēja beidzot apsēsties uz kādu kāpņu pakāpiena. Iekšā man bija noticis kaut kas savāds, it kā kaut kas būtu izkustējies no vietas, pārplīsis kāds aizkars, pārtrūcis kāds auds manās smadzenēs. Es nebiju zaudējis samaņas, jo skaidri jutu nelielas sāpes ausī, un kad man garām pagāja pazīstams, tad es piecēlos un sveicināju. Kas tā par mocošu jaunu jūtu, kuŗa ir pievienojusies vēl pie visa pārējā. Vai tas nebija sekas no tā, ka es biju gulējis uz miklas zemes? Jeb, varbūt tas nāca no tā, ka es vēl nebiju ēdis brokastu? Kā tas arī nebūtu, bet turpināt tādu dzīvi bija taisni bezprātīgi. Pie Kristus svētajām asinīm es nevarēju saprast, ar ko es būtu pelnījis tik nežēlīgu likteņa vajāšanu.” Knuts Hamsuns. Bads15 . Liepāja 1804. GADA 12. FEBRUĀRĪ, noteicis: “Ir labi” (“Er ist gut” (vai nu "es ist gut–ir labi", vai arī "er ist gut–viņš ir labs"), Prūsijas pilsētā Karaļaučos astoņdesmit gadu vecumā mūžībā aizgāja filozofs Imanuels Kants. Lai gan pusotru gadsimtu vēlāk Latvijā laiku pa laikam tikuši pārcilāti nostāsti par Kanta iespējamo izcelsmi no Kurzemes un pat no senajiem kuršiem, šādām ziņām vēsturiska pamatojuma nav16 . Tiesa gan, Kantam bija piedāvāta profesora vieta Jelgavas Akadēmiskajā ģimnāzijā (Academia Petrina), taču viņš no tās bija atteicies. Netālu no Jelgavas, bet pēcāk Bauskas apkaimē bija dzīvojis Kanta brālis, skolotājs un mācītājs Johans Heinrihs Kants. Saskaņā ar vēl kādu novadpētniecisku leģendu17, Kants 66 gadu vecumā esot sadomājis savu brāli apciemot, taču plūdu dēļ nebija ticis tālāk par Liepāju, tāpēc grāmatu apgādā Legarde und Friedrich nokārtojis tikai savas grāmatas izdošanu un devies atpakaļ uz Karaļaučiem. Kanta “Spriestspējas kritikas” pirmā izdevuma priekšlapā patiešām minēts, ka to laidis klajā apgāds, kurš atradies Liepājā un Berlīnē. Uzņēmums Legarde und Friedrich Liepājā, Bāriņu ielā bija pastāvējis no 1785. līdz 1815. gadam, taču nedz šis fakts, nedz tas, ka arī pirms tam visu nozīmīgāko Kanta darbu pirmizdevumi tika iespiesti Johana Frīdriha Hartknoha (1740–1789) spiestuvē Jelgavā, bet pēcāk Rīgā, nepierāda, ka Kants jelkad būtu viesojies kādā no šīm pilsētām vai bijis kā citādi saistīts ar Kurzemi un vēlāko Latviju. Brālis no Jelgavas Kantam vēstulē rakstīja, ka par viņa Attīrītā prāta kritiku (Sic! Kritik der

15

HAMSUNS Knuts. Bads. Tulk. Kārlis Skalbe. No: HAMSUNS Knuts. Kopoti raksti. Pirmais sējums. Rīga : Grāmatu draugs, 1936.

Skat. recenziju par Jāņa Ķēniņa grāmatu Kanta latviskās cilmes problēmas (Lansinga : Gauja, 1986): “Atgriežoties pie grāmatas virsraksta, nākas ar izbrīnu konstatēt, ka Ķēninam šai ziņā nekādu problēmu nav – Kants vairākās paaudzēs atpakaļ ir no tēva puses cēlies no latviešiem (kuršiem), un viņa filozofijā, jo sevišķi tās humānistiskajā daļā saredzams latviešu tautas dvēseles labestīgais (morāliskais) kodols. Ķēniņš tādu saskata arī skandināvos un ziemeļvācos, pretstatā teutoņu brutāli agresīvajam dzīves uzskatam. Tā nu “latviskais Kants” un latviešu tautas dvēseles krietnais kodols ir tema, kas neproblemātiski vijas cauri visai grāmatai. Pret to nākas vērst nopietnus iebildumus. [..] Kants pats ir savos senčos saskatījis skotus un nevis latviešus. Kā paunu tirgotāji skoti ir kuršu kāpu novadā bijuši labi pazīstami. Vairāk svarīgi tomēr ir divi citi iebildumi. Pirmkārt – ģēnijus un viņu gara satversmi nemēdz izskaidrot ar etnoģenealoģiskiem faktoriem, tiem var piešķirt tikai sekundāru nozīmi. Otrkārt – “tautu psīcholoģija”, zinātne par atsevišķu tautu dvēseles raksturīgiem vilcieniem, nestāv mūsu dienās tādā zinātniskā augstumā, ka uz tās pamata būtu iespējams kādas tautas dvēseli (pats šis jēdziens tiek uzskatīts par abstrakciju) skaidri raksturot, kur nu vēl atzīt kādu tautu par labāku (morāliskāku) nekā citas. [..] Pārspīlēta “nacionāla pašapliecināšanās” (tās pamatos pat mēdz saskatīt mazvērtības apziņu) ir nevēlama arī citu iemeslu dēļ. Ir pareizi (kā to piemin Ķēniņš), ka filozofijas profesors Pēteris Zālīte Latvijas patstāvības sākumos valdības uzdevumā bija kādā ārzemēs publicētā rakstā raksturojis latviešus kā tādus, kuŗu dvēselē sastopas sengrieķu poētiskais vilciens ar angļu reālistiski ekonomisko. Tas nav gluži bez pamata, bet kuŗa tauta, ja labi papūlas, nevarētu teikt par sevi to pašu?” ZĀLĪTIS Herberts. Kants kā tālredzīgs humānists. Jaunā Gaita, 1989. gada aprīlis, nr. 172. [Tiešsaiste.] http://zagarins.net/jg/jg172/JG172_gramatas_Zalitis.htm 16

17

RUBĪNS Rihards. Imanuels Kants Liepājā?! No: Kurzemes vārds, 2007. gada 4. jūlijs.


VIENS AR KANTU

gereinigten Vernunft) runājot visi vietējie domātāji18. Ir pamats uzskatīt, ka Krievijas impērijas rietumu guberņās – Kurzemē, Vidzemē un Igaunijā – 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā vairāk vai mazāk skolotu vietējo domātāju bijis visai maz, bet starp šo teritoriju pamatiedzīvotājiem – pārsvarā muižām piesaistītiem latviešu dzimtļaudīm – Kanta darbu lasītāju nav bijis vispār.19 Visās muižās dzimtļaužu stāvoklis nebija vienlīdz bēdīgs, tomēr beztiesība un pilnīgā pakļautība muižnieku varai, kas faktiski bieži vien neatšķīrās no verdzības, sēja plaši izplatītu morālu un kulturālu postu, ko darbā Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās spilgti aprakstījis Garlībs Merķelis: “Istabā, kas tik pilna dūmiem, ka var vai nosmakt, čum un mudž – tur sienu šķirbās saspraustu skalu gaismā rosās saimnieks ar savu ģimeni, kalpi ar savām, turpat arī vistas, cūkas un suņi, pieaugušie skrandainos kamzoļos, bērni kā vasaru, tā ziemu tais pašos kreklos, visi basām kājām. [..] Šiem ļaudīm, kuri ir zemes bagātība un spēks, no kuru darba kā muižniecība, tā garīdzniecība dzīvo pārpilnībā, šiem ļaudīm vasaru savi pašu lauki jāpamet neapkopti, lai varētu apart vareno kungu tīrumus, rudenī jānomaksā viņiem augstas nodevas, ziemu bez atlīdzības bieži jābrauc desmit līdz piecdesmit jūdžu, izvadājot muižas ražojumus, un pavasarī, bieži vien veltīgi, jāubago maize no tiem, kurus viņi uztur, lai tad pēc nākošās ražas katru graudiņu ar augļu augļiem atkal atmaksātu. [..] Ja ievērosim, ka zemnieki bez visa šā posta vēl pakļauti gandrīz pilnīgi neaprobežotai varai, kas nosaka vai izmaina pat viņu mājas apstākļus, viņu attiecības ar sievu un bērniem, viņu saimniecisko rīcību un kas var uzlikt visādus sodus, ja ievērosim, ka visas citas kārtas uz viņiem ar nicināšanu skatās no augšas, ja ievērosim, ka viņi nekādi, pat ne ar visaugstāko krietnību, ne izveicību, ne vislielāko uzcītību, nespēj grozīt savu likteni, nevar uzstrādāties līdz citām kārtām, nevar pat mīkstināt savu atkarīgo stāvokli vai kaut vienu dienu būt droši, ka pašu būda pieder viņiem, – tad sapratīsim, ka viņu stāvokļa sekas var būt vienīgi visu jūtu un gara spēku trulums, kūtrība un gļēva noslīgšana līdz ikkatram netikumam, kas gadās ceļā, riebums pret visām zināšanām, vismelnākā tumsība un māņticība.”20 Gadu pirms Kanta nāves Krievijas rietumu provincēs tika sāktas plašas zemes īpašumtiesību, zemnieku tiesību un tiesu sistēmas reformas. Iesākumā tika atcelta kārtība, kas zemniekus pielīdzināja muižu zemēm piesaistītam un dzimtkungiem piederošam kustamam īpašumam ar ierobežotām tiesībām21 . 1818. gadā Kurzemē tika pieņemts muižnieku komisijas izstrādātais brīvlaišanas likums. Dzimtbūšana tika atcelta pakāpeniski – vispirms zemniekus iedalot saimniekos, kalpos un muižas ļaudīs, šīs kategorijas iedalot vēl sīkāk, un ik gadus kādu no šīm apakškategorijām atbrīvojot no dzimtbūšanas. Pakāpeniski tika piešķirta arī pārvietošanās brīvība – vispirms draudzes robežās, bet, paejot noteiktam laikam, tika dota atļauja pārcelties arī uz pilsētām, sākās uzvārdu piešķiršana zemniekiem un zemnieki drīkstēja izpirkt un mantot saimniecības. Kurzemē ar likumu bija noteikts, ka pārcelšanās uz pilsētām netiks atļauta, iekams guberņas brīvlaisto vīriešu skaits nebūs vismaz 200 000. Kad 1848. gadā šis skaits tika sasniegts, ievērojams skaits brīvo bezzemnieku sāka apmesties pilsētās, taču vēl jo plašāka šī kustība kļuva pēc 1863. gada, kad tika pieņemti noteikumi, kas atļāva pārcelties uz citu dzīvesvietu visās Baltijas guberņās, neatkarīgi no pagasta. 1866. gadā tika pieņemts nolikums, ar kuru tika noteikts, ka jebkurš nekustamais īpašums drīkst piederēt ikvienam kristietim un ikviens pilsētnieks var nodarboties ar amatniecību. 18

RUBENIS Andris. Imanuels Kants. Rīga: Minerva, 2006, 63. lpp.

Jāņem vērā, ka arī vācu muižniecības lasīšanas tikumi bija, ja tā var sacīt, aprobežoti, kaut gan šī sabiedrība pārsvarā lasīja, protams, vācu valodā, un tas neizslēdz iespēju lasīt arī Kanta darbus, tomēr liedz runāt par kaut jel cik plašu pasaules redzējumu. Tieši šī iemesla dēļ Kurzemes aristokrātijai diez ko nevedās iekļūšana pārējās Eiropas augstākajā sabiedrībā, un, kā raksta Imants Lancmanis, “tikai pāris kurzemnieku – Kurzemes hercogiene Doroteja un viņas jaunākā meita 19. gadsimta sākumā vai Popes barons Karls fon Bērs Otrās impērijas laikā – vēlējās un spēja ieplūst franču aristokrātijas vidū un kļūt par “savējo””. Skat.: LANCMANIS Imants. Filoloģiski vēsturiskas piezīmes... No: Rīgas Laiks, 2010. gada decembris, 42. lpp. 19

MERĶELIS Garlībs. Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās. Tilde, 2002–2010. [Tiešsaiste.] http://www.letonika.lv/ literatura/read.aspx?f=1&r=162#2190779 20

“Muiža un viņas patvaldīgais iemītnieks gulēja kā slogs uz visu apgabalu. Tur bija baiļu, briesmu, negoda un izsūkšanas perēklis un centrs,” Ernests Rolavs (Otto Rolava brālēns) rakstīja grāmatā “Kā izauga Baltijas revolūcija” (Rīga, 1908), citēts pēc: APINE Ilga, 1905.-1907. gada revolūcija Latvijā un latviešu sociāldemokrāti. Rīga : Zelta grauds, 2005, 41. lpp. 21

11


VIENS AR KANTU

Kurzemē šīs pārmaiņas tiešā veidā iespaidoja Liepājas nākotni. Sākās strauja pilsētas izaugsme visdažādākajās jomās – tika nodibināts pirmais Liepājas laikraksts (Libausches Wochenblatt), tika nodibināta pirmā krājkase Krievijas impērijā, tika celtas rūpnīcas (Sērensena un A. Kīlera eļļas spiestuves, korķa fabrika, drāšu un naglu fabrika Bekers un komp., K.Štrupa mašīnbūves fabrika un čugunlietuve, gāzes fabrika), pilsētas ielas sāka apgaismot ar gāzes laternām. Krimas kara laikā Liepājas krājkase pat izlaida pati savu papīra sīknaudu; tika atvērta kūrmāja ar restorānu, viesnīcu un koncertu zāli un ierīkota pilsētas kungu un dāmu peldvieta, kuru apmeklēja arī Krievijas troņmantnieks. Tika veikti uzlabojumi un pārveidojumi skolu sistēmā – augstākā apriņķa skola tika pārveidota par proģimnāziju, bet pēcāk – par sešu klašu pilna kursa ģimnāziju ar jūrniecības klasi, tika dibināta Liepājas jūrasskola un uzcelta cara Nikolaja I vārdā nosaukta ģimnāzija. 19. gadsimta 70. gados tika uzbūvētas vairākas dzelzceļa līnijas, kas Liepāju savienoja ar Vilņu, Rīgu, Daugavpili un Romniem Poltavas guberņā, pilsētā tika ierīkota tramvaju satiksme. Šajā laikā sāka iznākt pirmie laikraksti latviešu valodā – Liepājas pastnieks, Latvietis, tika iestudētas teātra izrādes latviešu valodā un notika pirmās pilsētas domes vēlēšanas. Kopš 1863. gada Liepājas iedzīvotāju skaits bija palielinājies sešas reizes, un 19. gadsimta beigās Kurzemes pilsētās dzīvoja vairāk nekā divas piektdaļas jeb 155 761 no 674 034 Kurzemes guberņas iedzīvotājiem, vairums no tiem – Liepājā, kur ieceļotāju ne vien no Kurzemes, bet arī Lietuvas bija visvairāk. 20. gadsimta sākumā Liepāja kļuva arī par nozīmīgāko izceļošanas ostu Krievijas impērijā. 1906. gada vasarā tika atklāta tiešā kuģu satiksme ar Ņujorku. Iesākumā to nodrošināja četri kuģi, bet pēcāk 11, un 1913. gadā vien no Liepājas uz ASV izbrauca 70 125 cilvēki. Strauji augošās un Krievijas impērijai nozīmīgās pilsētas aizsardzībai 1890. gadā tika sākta Liepājas kara ostas cietokšņa būve. Tā paša gada Jurģu dienā Embūtes baznīcā salaulājās Andžs jeb Andžis Rolavs un Anlīza Janševska22 . Pēcāk viņi atminējušies, ka esot bijusi brīnumskaista diena, viss koši sazaļojis un ziedējis. Andžs bija cēlies no Lejaskurzemes zemniekiem, dzimis Asītes pagasta Nodegu muižas Zāģeros, viņš bija saimnieka Kārļa Rolava vecākais dēls no otrās laulības. “Kā dēliem, tā meitām vajadzējis aiziet pasaulē, sākumā tie strādājuši uz laukiem, bet vēlāk – Liepājā,” autobiogrāfijā raksta Otto Rolavs. “Mans tēvs bijis kādu laiku Nīkrāces muižā par kučieri, turpat par “vešerieni” strādājusi arī mana māte. [..] Diemžēl maniem vecākiem nebija lemts nodzīvot necik laimīgu mūžu: 30 gadu kopdzīves laikā tie piedzīvojuši maz īsta prieka. [..] Kad kopā ar manu tēvu viņa pārnāca uz Liepāju, jaukās jaunības dienas bija beigušās”23 . Andžs un Anlīza bija savam laikam raksturīgi pirmās paaudzes pilsētnieki, un saikni ar laukiem viņi saglabāja visu mūžu – gan savās mājās uzņemot un uz laiku izmitinot no laukiem pilsētā vēlāk iebraukušus radus, gan laiku pa laikam ar kājām aizstaigājot vai pajūgā aizbraucot apciemot laukos palikušos tuviniekus. Pilsētā iebraukušie laucinieki parasti iesākumā mēdza apmesties pie radiem vai pazīstamiem. Vienā istabā bieži vien dzīvoja vairākas ģimenes, taču kurnēt nebija pamata – pilsētā dzīvojošie jau bija izsitušies, tikuši uz augšu, un tāpēc palīdzēt bija viņu pienākums – pat ja tas nozīmēja mēnešiem vai pat gadiem ilgu dzīvošanu kopā ar lauku radiem. Lielā mērā šī tradīcija Latvijā saglabājās līdz pat 20. gadsimta vidum. Pārvietošanās brīvība, jauniegūtas tiesības un izglītošanās iespējas ne vien kļuva par dzinuli no laukiem tiekties uz pilsētām, bet arī rosināja idejas par vēl lielākām brīvībām. Atšķirībā no 18. gadsimta nogales, kad Merķelis par latviešiem rakstīja: “Lielākā daļa no viņiem neprot lasīt, un ļoti maz ir rakstītpratēju”24 , 19. gadsimta beigās jau 70,9% no visiem 674 034 Kurzemes iedzīvotājiem Kaut gan Anlīza dažas ziemas bija mācījusies pamatskolā kopā ar rakstnieku, romānu Dzimtene, Mežvidus ļaudis, Bandavā autoru Jēkabu Janševski (īstajā uzvārdā Janovski, 1865–1931), viņi nebija radi; rakstnieka vecāki bija dzīvojuši netālajās Krīcmaņu kalpumājās. Anlīzai gan labāk esot paticis cirst žagarus, nevis mācīties ābeci, tomēr vēlāk viņa bijusi čakla lasītāja: “Kad dzīvojām Rīgā un es strādāju bibliotēkā, māte bija liela lasītāja: izlasīja un pārlasīja Janševska epopeju Dzimteni, kas lika atcerēties bērnības dienas (jo Janševska romāna varoņi lielāko tiesu ir nīgrandznieki un dažus viņa pat atpazina)[..].” KD, 8.–9. lpp. 22

Ibid., 5. lpp. Sal.: “Atzīmēdams šo notikumu [tēva nāvi – aut.] ģimenes bībelē, Kants piemetina, ka Dievs aizgājušam nav ļāvis piedzīvot šinī dzīvē daudz prieka. Arī viņa māte, kas mira 1737. g. decembrī, tikusi tāpat, nabadzības dēļ klusi un bez garīdznieka apglabāta”. DĀLE Pauls. Immanuēls Kants. No: Lielas personības II. Dzīves filozofi. Prof. A. Dauges redakcijā. Rīga : Valtera un Rapas akc. sab. apgāds, 1938. 23

MERĶELIS Garlībs. Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās. Rīga : Tilde, 2002–2010. [Tiešsaiste.] http:// www.letonika.lv/literatura/read.aspx?f=1&r=162#2190780 24

12


VIENS AR KANTU

bija rakstītpratēji (interesanti, ka pilsētnieku vidū rakstītpratēju bija mazāk – 64,46% rakstītpratēju vīriešu un 58,13% sieviešu); starp latviešiem analfabēti bija 8892 vīrieši un 10 025 sievietes jeb 6,48 un 6,49%, kas nozīmē, kas 93,52% latviešu šajā laikā jau prata rakstīt un lasīt25 . Tērbatas un Maskavas universitātēs studējošie latviešu studenti un pat vidusskolnieki dibināja domubiedru pulciņus, rīkoja priekšlasījumus, izdeva rakstu krājumus, sāka iznākt laikraksts Dienas lapa un norisinājās aktīvas diskusijas ne vien par mākslas un literatūras, bet arī sabiedriskiem un politiskiem jautājumiem, citstarp apspriežot līdz Krievijas impērijai atceļojušus Kārļa Marksa darbus vai to pārstāstus. Varas iestādes šai rosībai, kas jau bija iemantojusi apzīmējumu “Jaunā strāva”, pievērsa uzmanību vienīgi pēc tam, kad 90. gadu nogalē dažās Rīgas fabrikās notika strādnieku streiki. Vairākus rietumniecisko marksisma ideju izplatītājus arestēja, viņu dzīvesvietās tika veiktas kratīšanas, pēcāk viņus izsūtīja trimdā. 1897. gada 27. augustā Liepājas cietumā nonāca arī Jānis Pliekšāns jeb Rainis. Nemierniecisks noskaņojums bija pazīstams arī Rolavu dzimtā – Andža brāļadēls bija viens no Latviešu sociāldemokrātu savienības dibinātājiem Ernests Rolavs26 , vēlākā juridisko zinātņu doktora Latvijas diplomāta Miķeļa Valtera draugs; kopā ar Emīlu Skubiķi un Kārli Skalbi viņi vēl pirms 1905. gada mudināja uz Latvijas valstisko autonomiju. Atšķirībā no Valtera un Skubiķa, Rolavs Latvijas valsts nodibināšanu nepieredzēja, 1907. gadā Bārtas ceļa malā netālu no Grobiņas viņu nošāva. Anlīzas vectēvs Janševskis bijis turīgs saimnieks Nīgrandes Šķerveļos, viņam bijuši septiņi dēli un viena meita. Anlīzas tēvs Kārlis Janševskis tika rentējis mājas Piķeļu “leišu-žīdu miesta” tuvumā netālu no Nīgrandes un Lietuvas robežas27. Kārlis Janševskis bijis pagasta amatvīrs, un kā tādam viņam vajadzējis piedalīties rekrūšu ķerstīšanā karadienestam. Viņš attiecies gan no nepatīkamā pienākuma, gan rentes mājām un kļuvis par galdnieku, pēcāk Anlīzai mantojumā atstādams galdus, krēslus un citas mēbeles: “Arī galds, pie kuŗa es šobrīd sēžu, rakstot autobiogrāfiju, ir mātes tēva darināts (tam ir tātad turpat 80 gadi)28 ,” rakstīja Rolavs. Anlīzas māte Tija Jansone arī bijusi no Nīgrandes, dzimusi septiņu bērnu ģimenē – viens no viņas brāļiem esot cēlis Nīgrandes baznīcu.

RAINIS. Latvieši. No: RAINIS. Kopoti raksti. 18. sējums. Rīga : Zinātne, 1983, 419.–420. lpp. Arī: Latviešu teksti datortīklā. Rīga: Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorija, b/d [Tiešsaiste.] http://www.korpuss.lv/ klasika/Senie/Rainis/Publ/2.htm 25

ROLAVS Ernests Ulrihs (1874–1907) – latviešu sociāldemokrāts, kopā ar Jāni Jansonu (Braunu) un Frici Roziņu darbojies skolnieku pulciņā, Maskavā studējis tieslietas, piedalījies marksistu pulciņā un apcietināts; emigrējis uz Londonu, strādājis pie Ļeva Tolstoja darbu izdevēja Vladimira Čertkova. Turpinājis tieslietu studijas Cīrihē, organizējis nelegālās preses iesūtīšanu Krievijā; 1901. gadā, pārejot robežu, arestēts, notiesāts un izsūtīts uz Turuhansku, no kuras 1903. gadā caur Maskavu bēdzis uz Cīrihi; publicējis rakstus ārzemēs izdotajā sociāldemokrātu presē; 1905. gadā atgriezies Latvijā un piedalījies revolūcijas notikumos, pēc gada caur Somiju emigrējis uz Cīrihi, turpinājis studijas un sācis rakstīt grāmatu Kā izauga Baltijas revolūcija (nepabeigta, izdota pēc nāves 1908. gadā). 1907. gadā devies uz Odesu kārtot valsts eksāmenus, arestēts, neatvedot līdz Liepājai, bēgot nošauts (pēc citas versijas – ceļa malā nospārdīts). 26

Sal.: “Jurģu tirgu noturēja tuvākajā leišu miestā katru pavasari tanī svētdienā pēc Jurģiem. To sauca arī par daņģināšanās tirgu, tādēļ, ka dažas dienas iepriekš bija notikuse gājēju kārtas un citu kustošu elementu daņģināšanās jeb pārvadāšanās uz jaunām dzīvesvietām. Tā kā miests atradās uz pašām Kursas robežām, tikai leišu daļā, tad tirgus dienā tur saplūda ļaužu tīri vienādā daudzumā ir no leišiem, ir no Kursas, jo šis tirgus bija tikpat populārs vienā, kā arī otrā guberņā, tiklab pie vienas, kā arī pie otras tautības iedzīvotājiem, nemaz nerunājot par žīdiem, kuri, kā jau vietējie iemītnieki un īstie miesta saimnieki, tirgū visi ņēma dalību, jo arī tie sīkie žīdu precinieki, kas, savas preces gan ar zirģeļiem vadādami, gan paunās uz muguras nesdami, tālu siroja pa visu Kursu apkārt, centās tā ierīkoties, ka uz šo dienu visi bija miestā atpakaļ un varēja ņemt tirgū darbīgu dalību. [..] Lai gan tirdzinieku uz šo dienu ieradās miestā liels daudzums, tomēr kaut jelkādu preču pārdošana vai pirkšana še notika tikai mazā mērā: ļaudis – pa lielum lielai daļai gājēju cilvēki – sanāca un sabrauca bez kādas īstas vajadzības, tikai tāpat satikties ar pazīstamiem un labi iztriekties savā starpā [..]. Saimnieku kārtas piederīgie, vispāri ņemot, nemēdza šo tirgu apmeklēt.” JANŠEVSKIS Jēkabs. Dzimtene. 3. sējums. Rīga : Zinātne, 1987, 102.–103. lpp. 27

28

KD, 9. lpp.

13


VIENS AR KANTU

Otto29 Rolavs piedzima 1897. gadā 14. augustā (pēc vecā stila), viņš bija Andža un Anlīzas trešais bērns. “Nāve aizrāvusi viņu pirmos bērnus, es kā pastarītis bieži slimoju un nevarēju dot lielas cerības; pa daļai vecākus šķīra arī dažas temperāmenta un rakstura īpašības; tēvs bija ātras dabas cilvēks un bieži iekaisa dusmās, māte turpretim – visai miermīlīgas dabas un centās nogludināt nesaskaņas, kādas dažkārt radās starp mani un tēvu,” rakstīja Rolavs30 . Māsa Lote mazotnē bija nomirusi ar asinssērgu. Trīs gadus par Otto vecākais brālis Ernests deviņu gadu vecumā uz Ventas plosta bija izkritis no ratiem, smagi sasities un nomiris ar smadzeņu iekaisumu. Otto Roberts Rolavs tika kristīts Liepājas Svētās Annas baznīcā “18-deviņdesmit septītā gada [..] četrpadsmitā (14) septembrī [..] no mācītāja Schaena (?)”. Tēvs - ugunsdzēsējs Andžs Rolavs, māte Anlīza, dzimusi Janševski, abi latvieši, kūmas - ugunsdzēsējs Otto Rolavs un atraitne Latte Gutmann.31 Otto bērnība aizritēja Lāču ielā 40 (Bären Straße no 1893. gada, mūsdienās – Lāčplēša iela): “Lāču iela man paliek neaizmirstamā atmiņā ar nelaimi, ko piedzīvoju, – tās bija masalas (jau agrāk biju slimojis ar šarlaku un citām slimībām). Masalas manī atstāja smagas pēdas: izreaģēdamās tās negātīvi atsaucās gan uz dzirdi, gan ožu, pavājinot šos jutekļus, gan skarot arī tādu svarīgu iekšējās sekrēcijas organu, kā hipofīzi, traucējot tās normālo darbību. Te sākās mana traģēdija, no kuras esmu cietis visu mūžu: īstenībā tā ir mazvērtības sajūta, kas bijusi par cēloni tām “šausmām”, par ko bieži ir runa dienasgrāmatā [..]. Šī apziņa nosacījusi manu likteni, arī dažas rakstura īpašības un (pa laikam visai nelāgās) temperāmenta iezīmes. Bet dažkārt iedomājos, ka tā tam rasi vajadzēja notikt un tā tas noticis (esmu fatālists): ja nebūtu mana miesas vārguma, es būtu ierauts kara mutuļos un droši vien aizgājis bojā, nepiepildījis uzdevumu, kas man bijis lemts.”32 Kad 2008. gadā centos Lāču ielas 40. namu uzmeklēt, izrādījās, ka tā vietā ir tukšums; māja droši vien bijusi līdzīga pārējām Lāčplēša ielas divstāvu koka ēkām un nodegusi. Ielas bruģi vietām sedza apdrupis asfalts, tāds pats asfalts uz ietvēm, kas kādreiz bijušas izliktas ar gludiem sarkaniem ķieģeļiem. Sākotnēji Otto tēvs strādāja Jaunliepājas “turnē” (tornī) par ugunsdzēsēju ar 20 rubļu algu mēnesī. “Parastais darbs ugunsdzēsējiem bija pilsētas tirgu un laukumu aptīrīšana, pārējais laiks bijis gandrīz viss jāpavada dežūrējot tornī, kas atradās netālu no baznīcas un “paviljona”, tagadējā Raiņa parkā (1902. gadā te ticis godināts Krievijas cars-patvaldnieks Nikolajs II). Kad tēvs mainīja darba vietu, kopā ar viņu šad tad svētdienām apmeklējām tēva bijušos darba biedrus un draugus, kas dežūrēja tornī,” rakstīja Rolavs. “Vienmēr iegriezāmies arī zirgu stallī, kur mūs sagaidīja tādi paši draugi – zirgi (to bija ap 20). Tēvs mīlēja zirgus un šo mīlestību esmu mantojis arī es (ar laiku tā kļuva par manu kaislību).”33 Ugunsdzēsēju torņa Raiņa parkā vairs nav, tāpat kā nav arī vairs paviljona. Kopš 1903. gada tēvs strādājis Liepājas eļļas fabrikā. “Viņa darbs bija eļļas mucu dibenu krāsošana, atklātā laukumā pie fabrikas. [..] Vispār tēvam bija daudz praktisko iemaņu; sev un ģimenei viņš taisīja kurpes, un es neatceros, ka būtu nesis labot apavus pie kurpnieka. Viņam patika arī mūzika, spēlēja uz harmonikas (gan vienkāršus gabalus un dančus), patika klausīties, kad es spēlēju uz Rolava vārdu esmu atveidojis atbilstoši viņa dzīves laikā pieņemtajai un dokumentos fiksētajai rakstībai, kas gan ir pretrunā ar mūsdienu valodnieku priekšstatiem par pareizrakstību, kas fiksēti arī Valsts valodas likumā un Ministru kabineta 2004. gada 2. marta noteikumos nr. 114 par personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā. Šajos priekšrakstos noteikts, “ka personvārdus raksta saskaņā ar latviešu valodas pareizrakstības noteikumiem. Latviešu valodas pareizrakstība nosaka, ka burti b, c, d, f, g, h, k, p, s, t, v un z vārda saknē netiek dubultoti. 19. gadsimta latviešu valodas rakstībā šo burtu dubultojums apzīmēja iepriekšējā patskaņa īsumu, taču jau tajā laikā radās iebildumi pret šādu burtu dubultojumu, jo reāli praksē tos neizrunā”. 2010. gada 17. novembrī ar visai pretrunīgi vērtētu un valodnieku kritizētu Augstākās tiesas senāta lēmumu kādai ģimenei gan tika atļauts sava bērna vārdu reģistrēt un rakstīt ar diviem blakusesošiem burtiem t – runa bija par vārdu “Otto”. Skat: KĀRKLIŅŠ Kristaps. Augstākā tiesa atļauj bērnu saukt par Otto. No: Neatkarīgā Rīta Avīze, 2011. gada 11. janvāris. [Tiešsaiste.] http://zinas.nra.lv/latvija/39166-augstaka-tiesa-atlauj-bernu-saukt-parotto.htm 29

30

KD, 5. lpp.

31

ROLAVS O. Personas lieta. LVVA, 7427/1/5383, 2. lpp.

32

KD, 13.–14. lpp.

33

Ibid., 6. lpp.

14


VIENS AR KANTU

mandolīnas vai vijoles.”34 Eļļas fabrika darbojas vēl šobaltdien. Sarkano ķieģeļu ēkas starp mūslaiku muitas noliktavām un padomju laikā celtām ražotnēm izskatās pēc industriālas pils. Pie fabrikas vārtiem ir piemiņas plāksne par 1905. gadā no janvāra līdz oktobrim notikušajiem strādnieku streikiem, demonstrācijām un mītiņiem. No Lāču ielas Rolavu ģimene pārvācās uz Frīdriha ielu35 , Suvorova ielas šķērsielu: “Šauras stāvas kāpnes veda uz mūsu dzīvokli; otrā stāva pretējā pusē dzīvoja drāšu fabrikas strādnieks Kviesītis ar divām meitenēm [..]. Kviesītis smagi cieta nelaimes gadījumā fabrikā, viņu pārveda mājās ar galvas ievainojumu (atceros, pie galvas lika dēles asins nosūkšanai) un viņš drīz nomira. [..] Sedolenes Žanis, mans draugs, piedzīvoja bēdīgu likteni: vēl zēns būdams iestājās darbā, smagumu celdams vai nesdams, bija pārrāvis vēderu un nomira. Mani draugi [..] vēl bija Lībju Jānis un Šmitu Andrejs [..]. Lībju Jānis, dažus gadus vecāks par mani, iemācīja šacha spēli, kas man visai patika; viņš spēlēja arī vijoli, ņēma vijoles stundas, strādāja kādā mechaniskajā darbnīcā un apmeklēja vakarskolu. [..] Mūsu istabas logi izgāja uz jūŗas pusi, un kad vēlu vakarā attaisīja kaplodziņu, tanī pa laikam bija dzirdama jūŗas bangu krākšana. Arī šeit es vairākkārt slimoju; atceros, kad 1912. gadā izcēlās liels ugunsgrēks korķu fabrikā, man naktī uznāca stiprs dūrējs krūtīs [..].”36 Pēc simts gadiem kādreizējās Liepājas korķu fabrikas (vēlāk linoleja fabrikas) vecie, no sarkaniem ķieģeļiem mūrētie korpusi līdzās kapsētai stāv pamesti un tukši. Iespējams, kopš agras jaunības Rolavu pavadījušajām “šausmām” tiešām bija medicīnisks iemesls – hipofīzes darbības traucējumi var iespaidot dzimumorgānu attīstību un dzimumtieksmi, un ne velti vēlākajos gados Rolavu aizmuguriski mēdza apsaukāt par “riktīgu einuhu”37. Taču viņa biogrāfijā paša ierakstītais nāves un slimību cauraustais38 traģiskais spriegums jeb “fatālisms” šķiet mērķtiecīgi savīts arī ar grāmatās lasīto un agros gados dzimušo apņēmību paveikt ko nozīmīgu: “Ja man būs lemts dzīvot, es tomēr kaut ko sasniegšu! Vajag nākt atmaksai par tām lielajām ciešanām, ko esmu cietis un ko vēl cietīšu – atmaksai tāpēc jābūt lielai. Bet tikai darbs varēs sagādāt šo atmaksu – ar to es radīšu sevi, piepildīšu savu uzdevumu.”39 Mazajā sētas puses istabā ar atsevišķu virtuvīti, kas arī bija uzskatāma par īpašu ērtību, jo parasti šādiem vienistabas dzīvokļiem bija kopīgas virtuves gaitenī, pie Rolaviem kādu laiku dzīvoja nesen no laukiem pilsētā iebraukušais Fricis Gulbis, kas bija sācis mācības reālskolā. Gulbis kļuva par Rolava pirmo skolotāju, un 1907. gadā, Gulbja sagatavots, Otto var��ja iestāties Činkas elementārskolas otrajā klasē. Vēlāk Gulbis kļuva par fizikas profesoru, dekānu un prorektoru Latvijas Universitātē. Skološanās nebija lēta, tāpēc Otto māte pašmācības ceļā apguva šūšanu un “šuva gan 34

Ibid., 6.–7. lpp.

Friedrich Straße jeb Fridriķa iela no 1893. gada, pirms tam (no 1814. gada) – Lietuviešu iela), no 1948. gada – Artilērijas, mūsdienās – Lietuviešu iela. 35

36

KD, 14.–16. lpp.

Sal. ar Kņaza Miškina un Rogožina sarunu Dostojevska Idiotā: “–Bet vai uz sieviešu dzimumu jūs, kņaz, esat nadzīgs? Sakiet nu! – Es n-n-nē! Es taču... jūs varbūt nezināt, es taču aiz savas iedzimtās slimības pat nemaz sievietes nepazīstu. – Nu, ja tā, – Rogožins iesaucās, – tad tu, kņaz, esi gluži tāds vientiesītis, un tādi kā tu dievam gaužām patīkami!” DOSTOJEVSKIS, Fjodors. Idiots. No: DOSTOJEVSKIS Fjodors. Kopoti raksti, VI sējums. Rīga: Liesma, 1975, 17. lpp. Piezīmēs Dostojevskis rakstīja, ka Miškins ir “savādnieks”, “kluss”, “nevainīgs”, viņam ir “ļoti vāja veselība”, citi cilvēki apbrīno viņa “vienkāršību un lēnprātību” un “Kņazs ir tikai pieskāries viņu (citu cilvēku, romāna varoņu – aut.) dzīvei...” 632.–635. lpp. 37

Piem.: “Otis Bērziņš nošāvies, jo bijis pagalam iemīlējies manā mātē, bet tā viņa mīlestību noraidījusi; māte tolaik strādājusi Nīkrāces muižā, bet Bērziņš dzīvojis netālajās Cērpu mežsarga mājās. Mātes rīcībai, noraidot “nejaukā” Bērziņa dēla mīlestību, bija dibināts iemesls. Lai būtu kā būdams, manas mātes mūža sākums saistīts ar traģisku notikumu.” KD, 9. lpp. Daudzie nāves pieminējumi Rolava atmiņās sasaucas ar Kanta rakstīto darbā “Zemestrīces, kas 1755. gada beigās satricināja lielu Zemes daļu, īpatnējāko atgadījumu vēsture un dabisks apraksts”: “Ir pamācīgi vērot drausmīgās nelaimes, kas piemeklē cilvēku dzimumu, – zemestrīces, satricinātās jūras bangas, vulkaniskos izvirdumus, jo savā būtībā tās ir tikai pareizas sekas no tiem pastāvīgajiem likumiem, ko Dievs iedēstījis dabā. Šādu briesmīgu atgadījumu vērojumi dara cilvēku pazemīgu, liekot atskārst, ka viņam nav tiesību sagaidīt no Dieva iekārtotajiem dabas likumiem tikai patīkamas sekas, un šī viņa iekāŗu arēna nebūt nesatur visu viņa nolūku mērķi”. Citēts pēc: IKDDS, 222. lpp. 38

39

KD, 253. lpp.

15


VIENS AR KANTU

blūzes, gan kreklus u.c. veļas gabalus, tiklab radiniecēm, kā strādnieku un zemnieku sievām, ar to nopelnīdama dažas liekas kapeikas”40 . Ziemas vakaros sēžot pie krāsns un šujot, māte Otto mācīja Maziņš biju neredzēju, Saulīt tecēj tecēdama, Div dūjiņas gaisā skrēja un citas tautasdziesmas. Elementārskolu nākamajā gadā pārveidoja par proģimnāziju, tika paaugstināta mācību maksa, Rolavi šādu summu vairs nevarēja atļauties, un Otto bija jāpāriet uz turpat netālu, pie tirgus laukuma, esošo tā dēvēto Breikša pilsētas elementārskolu. Tur viņš nomācījās līdz 1911. gada pavasarim, kad sāka gatavoties iestājpārbaudījumiem reālskolas trešajā klasē. Pirms dažiem gadiem bija nodibināta Liepājas savstarpējās palīdzības biedrība, un biedrības namā Tirgus ielā 18 sestdienās un svētdienās tika rīkotas teātra izrādes. Otto tēva svainis Juris Zēbergs bija biedrības valdē, viņa sieva pasākumu laikā pildīja garderobistes pienākumus, un tā Otto radās izdevība noskatīties Liepājas Tautas jeb Jaunā teātra izrādes – Šillera Laupītājus, Hauptmaņa Nogrimušo zvanu, Aspazijas Vaideloti un Sidraba šķidrautu, Blaumaņa Skroderdienas Silmačos, Alunāna Kas tie tādi, kas dziedāja, Gogoļa Revidentu un daudzas citas. Teātris Otto aizrāva tik ļoti, ka viņš sāka sapņot par aktiera gaitām, lai gan pievilcīga šķita arī cirka žokeja profesija: “Es mīlēju zirgus un jāšanu, un, kad vasarām dzīvoju uz laukiem, mans lielākais prieks bija jāšana un braukšana.”41 Jaunliepājas tirgus laukuma šķūnī, bet vēlāk turpat līdzās esošajā “Leišu biedrībā” klavieru pavadījumā notika “miglas bilžu” jeb kinematogrāfa izrādes – arī tā bija vilinoša izprieca. Grūti izprotamu iemeslu dēļ bieži tika izrādītas filmas par medībām ar suņiem, taču rādīja arī īsas komēdijas ar pakaļdzīšanos, rāpšanos pa jumtiem un krišanu zemē vai ūdenī. Vasaras Otto pavadīja mātes onkuļa Viļa Jančevska Spārņu mājās Ezeres pagastā. “Mājas atradās jaukā vietā, dažus simt metrus no Ventas, kur Zaņas upīte ietek Ventā, – te izveidojās it kā pussala starp Ventu un Zaņu. Ventas krasts pie “Spārņiem” bija stāvs un kails, toties Zaņas līči saistīja ar savu skaistumu, pat romantismu. Te atradās “Spārņu” pļavas – “Pūču leja” (pretējā, visai stāvajā Zaņas krastā atradās Pūču mājas) [..]. Pēdējā laikā “Spārņus” pārdēvēja par “Rūķiem”, lai atšķirtu tos no otriem “Spārņiem”, kaimiņu mājām, kur dzīvoja Burgeļu ģimene.”42 Ziemas mēnešos viņš turpināja sarakstīties ar Viļa meitu Līnu, un nojaušams, ka Zaņas romantiskos līčus un pļavas Otto skatījumā īpaši pievilcīgus varētu būt darījusi arī viņa. 2008. gada decembrī mēģināju Spārņus uzmeklēt. Garām Pokaiņiem pa līkumainiem, šauriem, mālainiem un mīksti izlijušiem zemes ceļiem braucu Bēnes un Auces virzienā. Zemgales līdzenums palika iepakaļ, pakalni un lauki mijās ar mežiem un purvainām vietām. Aiz Ezeres braucu paralēli Lietuvas robežai, kas līkumo līdz ar Vadakstes upi. Lietuvas pusē miglā bija redzami Mažeiķu naftas pārstrādes kombināta dūmeņi. Grieze ir vienīgā vieta, kas atbilst Janševska rakstītajam par Jēkaupenes tirgu: “Jēkaupenes tirgu noturēja katru vasaru leišu daļā pie pašām Kurzemes robežām, kur trīs upes satek kopā.” Griezē satiekas Venta, Vadakste un no Lietuvas puses – Varduva. “Pēc veco nīgrandnieku liecībām Jēkaupenes tirgus noturēts Vadakstes un Ventas satekā Lietuvas pusē un ieņēmis laukumu līdz pat divus kilometrus attālajam Leckavas miestam. Lai tirgū nokļūtu, bijis jāceļas ar plostu pāri Ventai un Vadakstei.”43 Ceļš kļuva arvien šaurāks un bedraināks, visbeidzot laidās lejup un apsīka pie mājas, sabrukušas baznīcas bez jumta un iznīkušiem kapiem ar nolauztiem krustiem. Lejāk bija plaša pļava un upes. Pāri pļavai un upēm bija dzirdama Mažeiķu rūpnīcas rūkoņa. Nesastapu nevienu cilvēku. No Griezes braucu Ezeres–Nīgrandes ceļa virzienā. Drīz aiz tilta pār Zaņu ir pagrieziens uz Zaņas dzirnavām. Apkārtnes iedzīvotāji par Spārņiem nebija dzirdējuši. Zaņas muiža kolhoza laikā pārbūvēta par divstāvu dzīvojamo ēku, visapkārt sabrukušas fermas, skābbarības torņi un posts. Atradu Rūķīšu mājas – lauka vidū dubļos un ūdens plančkās iegrimušas četras mazas būdeles. Dubļus vietējie bija iemanījušies pārvarēt ar mopēdu, tieši no durvīm laižot līdz lielajam ceļam, un šķita, ka kopš Merķeļa laikiem nekas daudz tur nav mainījies: “Neattīstīti, notrulināti viņu lielum 40

Ibid., 8.–9. lpp.

41

KD, 25. lpp.

42

Ibid., 25. lpp.

43

No komentāriem: JANŠEVSKIS Jēkabs. Dzimtene. 1. sējums. Rīga : Zinātne, 1986, 452. lpp.

16


VIENS AR KANTU

lielais vairums maldās pa dzīvi un nezina augstāku laimi kā ar veselu muguru paēsties pelavu maizes, nezina citu drosmi kā pacelt acis uz lielkungu, nezina citu gudrību kā neļaut sevi pieķert zādzībā. Lopiski piedzerties tikai svētdienās vien viņam ir tikums, netikt pērtam viņam ir gods.”44 Zaņas pagasta padomē – mazā sarkano un balto silikātķieģeļu mājiņā – sprakstēdama kurējās krāsns, smaržoja pēc lauku mājas. Padomes darbinieces arhīvā atrada zemes grāmatas kartiņu ar Rūķiem, kas piederējuši Imantam Jančevskim. Kartiņa bija rakstīta 90. gados, un jau tad māju vairs nav bijis. Kartē viņas neatrada arī vietu, taču teica, ka varētu būt pie “Spārņu kapiem” – lejup pie Ventas, tūliņ pie paša Nīgrandes tilta. Vēl viņas ieteica aizbraukt pie pašā Ventas un Zaņas satekā dzīvojošās Mildiņas, viņa gan neesot īpaši sabiedriska, dzīvojot kopā ar dēlu, bet esot pagasta vecākā iedzīvotāja, bijusi izsūtīta un noteikti zinot. Spārņu kapi atrodas klusa meža vidū. Tālāk, ejot pa krūmāju un brikšņiem, varēja redzēt upes krastu, sākās nepļautas un bedrainas pļavas, mežs apkārt kapiem bija pilns ar apsūnojušām blindāžu un ierakumu bedrēm. Kad piebraucu pie Mildiņas mājas, no kūts iznāca viņas dēls un smaidot aicināja mājā. Mildiņa sēdēja virtuvē pie galda, iekšā bija silts, gaišs, uz grīdas saliktas burciņas ar konservētiem dārzeņiem. Jā, Rūķus viņa, protams, atceroties. Tie bijuši tepat lauka vidū, pa ceļam uz grants karjeru. Kāda viena kļava tur varbūt vēl ir palikusi, piebilda dēls. Māja esot nopostīta kara laikā. Kara darbības fronte gājusi tieši gar Ventu, visu krastu vācieši izrakņājuši ar ierakumiem, kokus pa tīro nocirtuši. Gandrīz katru nakti otrā krastā vai tur, vai te degusi kāda māja – krievi dedzinājuši. Rūķus vai nu nodedzinājuši vācieši paši, vai arī tie sašauti. Māja bijusi “veca”, celta “vēl cara laikā” – divas pamatīgas saimniecības ēkas un dzīvojamā māja, vēl kaut kādas ēkas sabūvētas tām klāt. Dzīvojamā māja bijusi “neliela, tikai ar sešiem logiem, bet tādas jau tolaik cēla”. Mildiņa pati bieži ciemojusies pie Janševskiem. Viņi neesot bijuši diez ko labi saimniekotāji. Nav vairs arī Dobes muižas netālu no Dobeles, kur Otto pavadījis dažu vasaru pie brālēna Ievalta Janševska. “Būdams dārznieks viņš pirms vairākiem gadiem bija iepircis “Dobes” muižas centru, ar lielu augļu dārzu, daudziem bišu kokiem un pārdesmit pūrvietām zemes.”45 1667. gadā celtā Altenbokumu muiža 20. gadsimta 70. gados tika iekļauta republikas nozīmes arhitektūras pieminekļu sarakstā, taču pēc desmit gadiem koka ēka nodega. Atrast muižas vietu nav viegli, un maldīdamies vairākkārt apbraucu apkārt Dobelei. “Aiz mehāniskajām darbnīcām nākamajā ceļā pa labi uz meža pusi,” man Aizstrautniekos paskaidroja ūsains vīrs, savā Volkswagen Golf apstājies tieši dubļu peļķes vidū. Norādītajā vietā bija no sarkaniem ķieģeļiem celta pildrežģu saimniecības ēka, neliels parks lauka vidū, zaļi apsūnojuši akmeņi un, šķiet, pašas muižas pamati. Līdzās neliela jauna ēka vai atjaunota veca, pie ķēdes suns, ar skujām apsietas ābelītes dārzā. Tālāk laukā vēl viena veca muižas saimniecības ēka – tā šķita pamesta. 1911. gada 16. augustā, no laukiem atgriezies Liepājā, Rolavs (klases žurnālā gan rakstīts – “Rolau”) sāka mācības Liepājas reālskolā. Tagad arī viņam tāpat kā Gulbim bija formas uzvalks ar zīmotni “LRU” (Ļibavskoje reaļnoje učiļišče) jostas sprādzē, formas mētelis un zila cepure ar dzeltenu apmali un skolas emblēmu. Atmiņās par reālskolu Rolavs ar patiku piemin zīmēšanas nodarbības, franču valodu, kuru mācījis “liels alkoholiķis, laikiem ieradās skolā iereibis, beigās dzēris tīru spirtu un tā arī dzeršanas dēļ nomira”, vēsturi, kuru mācīja “diloņa kandidāts, kas klepoja un mutautiņā uzmanīgi pētīja krēpas, it kā tur varētu saskatīt nelāgos baciļus; viņa pirmie vārdi, ienākot klasē bija: “Aiztaisiet jel kaplodziņu,””46 un mūzikas nodarbības. Svētdienās notika skolas tautas mūzikas instrumentu orķestra mēģinājumi, Otto tajā spēlēja mandolīnu, pēcāk skolas izsniegtu vijoli. “Nevaru izskaidrot

MERĶELIS Garlībs. Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās. Tilde, 2002–2010. [Tiešsaiste.] http:// www.letonika.lv/literatura/read.aspx?f=1&r=162#2190780 44

45

KD, 37. lpp.

46

Ibid., 17.–18. lpp.

17


VIENS AR KANTU

aizmāršības gadījumus: dažreiz ierados uz mēģinājumu, aizmirsis mājās mandolīnu!”47 viņš rakstīja atmiņās. Pēc diviem gadiem sešpadsmit gadu vecumā Otto sāka rakstīt dienasgrāmatu. Dienasgrāmata, visticamāk, nav saglabājusies, taču atsevišķus tās fragmentus, arī pašu pirmo ierakstu, viņš citējis nepabeigtajā autobiogrāfijā: “Ap septiņiem vakarā mēs ar māsīcu Mariju un Frici Muciņu48 tramvajā aizbraucām uz karostu. Tur šodien rīkota balle, franču cīņa, gaisa baloni u.tt., kā lasījām uz afišām. Cilvēku bija daudz. Laida gaisa balonus, bet no tam nekas neiznāca. Pēc franču cīņas sākās dejas. “Amūras viļņu” skaņas plūda pa parku. Patīkami bija noskatīties uz dejojošiem matrožiem – viņi bija tik stalti. [..] Mājās atgriezāmies diezgan vēlu. Es sāku vākt kopā izkaisītos Ņivas numurus, gribēju vēl lasīt, bet nogurums ņēma virsroku.”49 Karš PUSGADSIMTA LAIKĀ LIEPĀJA bija ievērojami pārmainījusies un izaugusi par otru lielāko pilsētu vēlākās Latvijas teritorijā. Lielā iebraucēju skaita dēļ un ekonomiskās rosības iespaidā pilsētā arvien pieauga pie turības tikušu latviešu skaits, un 1914. gadā latviešiem ar 900 vēlētājiem bija drošas izredzes uzvarēt vāciešus pilsētas domes vēlēšanās – vāciešiem bija tikai 600 vēlētāju. Rīgā kas tāds tajā laikā nebūtu iztēlojams. 17. maija vēlēšanās latvieši miera dēļ gan bija gatavi atteikties no vairākuma tiesībām un piedāvājuši vāciešiem paritāti pilsētas pārvaldē, taču vācieši ar šādu piedāvājumu nebija mierā un, pārdabūjuši savā pusē lietuviešus un citus sveštautiešus, sarīdīja latviešus savā starpā un vēlēšanās uzvarēja50. Krietni vien satraucošākas ziņas no ārzemēm jau pēc mēneša lika šīs kaislības aizmirst. Sarajevā Bosnijas serbu students Gavrilo Princips bija nogalinājis Austroungārijas troņmantnieku Franci Ferdinandu, Austroungārija pieteica karu Serbijai, un drīz vien karā iesaistījās arī abu pušu sabiedrototie – 1. augustā Vācija pieteica karu Krievijai. Bija sācies Pirmais pasaules karš, un jau tajā pašā dienā vācu kara flote apšaudīja Liepāju. “Dienā, kad sākās pirmais pasaules kaŗš, atrados Majoros, kur biju aizbraucis Ievaltam līdz (viņš pārdeva uz tirgus medu, ogas u.c. produktus),” dienasgrāmatā rakstīja Rolavs. “Ekstrā telegrammas pavēstīja lielo notikumu; mani pārņēma gandrīz vai svinīga sajūsma un pacilātība, iedomājoties, ka cīņa notiks starp latviešu tautas senseno ienaidnieku, kas bija verdzinājis mūsu senčus simtiem gadu ilgi. Kad atgriezāmies “Dobē”, steigšus posos atpakaļ uz Liepāju.”51 Tomēr rudens un ziema pilsētā vēl aizritēja mierīgi. Otto gāja skolā, orķestrī spēlēja mandolīnu, turpināja mācīties vijoles spēli, lasīja bibliotēkas grāmatas (dienasgrāmatā viņš min, ka izlasījis “interesantu grāmatu” – Piezīmes no mirušo nama – un piebilst, ka Dostojevskis ir “labs rakstnieks”, un vispār vajadzētu “cītīgāk ķerties pie lasīšanas”52), sūtīja meitenēm pastkartes un gaidīja atbildes: “Šonedēļ nosūtīšu Mildai (Līnas draudzenei, arī Saldus proģimnāzijas skolniecei) kartīti, apsveicot ar dzimšanas dienu. Man ir kāda kartīte, ko vasarā nopirku “Jekaupenes” gadatirgū) “Mīlas dziesma”. To pašu arī nosūtīšu. Kaut tikai viņa nesāktu kaut ko domāt par mani, es taču viņu tik maz pazīstu. Reizes trīs tikai esam tikušies. Pirmo reiz Saldū, kad mēs ar Osvaltu aizbraucām Līnai pakaļ. Viņa atstāj ļoti labu iespaidu, un arī izskatā diezgan glīta. Līnai gan acis skaistākas. [..] Galva vēl pilna ar Sal.: “Ir drošas ziņas, ka Kants ļoti labprāt un dažu reizi līdz pat aizrautībai mīlējis rotaļāties ar saviem biedriem. Kādu reizi viņam pat uzlikts sods par to, ka viņš ceļā uz skolu rotaļu priekā tā aizmirsies, ka atnācis uz skolu bez grāmatām, kuŗas bija kaut kur uz ceļa nolicis.” DĀLE Pauls. Immanuēls Kants. No: Lielas personības II. Dzīves filozofi. Prof. A. Dauges redakcijā. Rīga : Valtera un Rapas akc. sab. apgāds, 1938, 246. lpp. 47

Mātes brāļa Kriša meita Marija “strādāja par kalponi Liepājā un apprecējās ar drāšu fabrikas strādnieku, mūsu attālu radinieku, Frici Muciņu.” KD, 10. lpp. 48

49

Ibid., 26.–27. lpp.

50

ŠILDE Ādolfs. Latvijas vēsture: 1914–1940. Valsts tapšana un suverēnā valsts. Stokholma : Daugava, 1976, 37. lpp.

51

KD, 37. lpp.

52

Ibid., 37. lpp.

18


VIENS AR KANTU

vasaras iespaidiem. Liekas, šī vasara bijusi vislabākā, cik vien es par to domāju.”53 “Lielajā starpbrīdī sargs (viņš apakšējā stāvā tirgojās arī ar gardām smalkmaizītēm, tikai es tās paretam varēju nopirkt) iedeva man kartīti. Es domāju, ka no Līnas; izgāju sētā palasīt, bet izrādījās, ka tā no pazīstama pasta ierēdņa Flaumaņa. Šī pazīšanās man dažreiz liekas nepatīkama; viņš raksta: “Mums tā labi harmonizēja.” Smieklīgi! (Ar Flaumani biju iepazinies kādā zaļumballē.)”54 Pirmās pārmaiņas Rolava dzīvē karš atnesa tikai nākamā gada pavasarī. 16. aprīļa rītā viņš pāri tiltam gāja no Jaunliepājas uz pilsētas centru, no garāmbraucoša tramvaja viņu sasauca vairāki klases biedri un pavēstīja, ka tajā pašā dienā bez iepriekšēja brīdinājuma būs jākārto eksāmeni dabas mācībā un trigonometrijā. Rolavs steidzās atpakaļ uz mājām un ķērās pie grāmatām. Māte jau bija sākusi vākt kopā mantas, domādama, ka vajadzēs doties bēgļu gaitās. Redzēdama, ka dēls vēl mācās, viņa bija sākusi raudāt. ““Priekš kam tu mācies, atnāks vācietis un paņems tevi kaŗā,” viņa raudādama saka. Tai acumirklī man patiešām bija ļoti savādi ap sirdi. Asaras spiedās acīs, un arī es tikko nesāku raudāt. Bet es negribēju pierādīt, ka tas mani tā aizķeŗ. Es noturējos un smiedamies ņēmos mierināt māti.”55 Četros pēcpusdienā aizgājis uz skolu, viņš uzzināja, ka tajā pašā dienā būs jākārto arī visi pārējie vēl atlikušie eksāmeni – vācu valodā, vēsturē un algebrā. Iespējams, trauksmainā noskaņojuma un nākotnes priekšā valdošās neziņas iespaidā – to īpaši vairoja jūrā labi saskatāmo un it kā nogaidošo vācu kara kuģu klātbūtne, pēcāk sākās arī vācu aviācijas uzlidojumi – ģimenē tika pieņemts lēmums par Otto iesvētībām. Lai gan var arī būt, ka par iesvētībām bijis domāts labu laiku iepriekš un fakts, ka jau nākamajā dienā pēc negaidītajiem eksāmeniem bija Otto iesvētību diena, bija nejauša sagadīšanās. “Baznīcā bija tikai māte. Ejam mājās. Man diezgan labi ap sirdi. Mājās sagaida paps, Fricis un Marija. Kā dāvanu dabūju portsigāri,”56 viņš ierakstīja dienasgrāmatā. Steigā liktajos eksāmenos bija gājis labi – 20. aprīlī Otto Rolavs saņēma Liepājas reālskolas beigšanas atestātu 57, un gandrīz visos priekšmetos viņa zināšanas bija novērtētas ar “labi” jeb 4. Izņēmums bija ticības mācība, kurā atzīme bija 5 jeb “teicami”, kā arī ģeogrāfija un krievu valoda, kurās novērtējums bija “apmierinoši”. Protams, viņš nevarēja paredzēt, ka jau pavisam drīz pēc visai ievērojamu ģeogrāfisku attālumu pārvarēšanas viņam būs jāliek lietā savas krievu valodas prasmes. Vecāku sudrabkāzu dienā, divas dienas pēc skolas beigām, ģimene aizbrauca no Liepājas. Jāceļas bija agri, jo pilsētā klīda pretrunīgas baumas par gaidāmiem vācu aeroplānu uzlidojumiem un bombardēšanu. Vieni apgalvoja, ka tas varot notikt agri no rīta, kad visi vēl guļ, citi uzskatīja, ka vācieši uzbruks tieši pusdienlaikā. Prombraukšanas rītā ielas bija tukšas, namu vārti un slēģi ciet, ļaudis no tuvējām mājām bija paslēpušies korķa fabrikas pagrabā. Viena no bumbām iepriekšējā uzlidojuma laikā bija trāpījusi kaimiņa Čīča mājai, un šķembas bija ieurbušās arī Rolavu apdzīvotā nama sienā. “Visi gandrīz ar skaudību noskatās uz mums, ka mēs taisāmies projām. Tēvs aiziet pēc zirgiem un atgriežas pēc pusstundas. Ir pāris labu zirgu, lieli rati. Es beidzamo reizi esmu vēl istabā, kur pagājusi puse manas bērnības un jaunības un savādi man paliek šķiŗoties. Vēl noskatos uz grāmatām, kas paliek šeit... un izskreju laukā. Spiežu vēl pazīstamiem rokas, tad kāpjam ratos, un zirgi sāk skriet, aizvezdami mūs prom no šīs mīļās vietas.[..] Braukdami pa šoseju, es najauši paskatījos uz māti. Viņa smaidīja. Es zināju, viņa smaidīja par mani, ka es esmu tagad “izglābts”. Kad tagad pēc ilgas šķiršanās atminos māti, viņas smaidu, man saskrej acīs asaras. Nav pasaulē otra cilvēka, kuŗu es varētu tā mīlēt kā māti. Bet tēvs... Sirds man sažņaudzas, iedomājoties, ka es viņam daudz reiz esmu pāri darījis, viņu apvainodams un noniecinādams.”58 Tajā pavasarī no Kurzemes bēgļu gaitās devās 404 000 iedzīvotāju, bet no Rīgas un Rīgas apriņķa 53

Ibid., 33. lpp.

54

Ibid., 35. lpp.

55

Ibid., 38.–39. lpp.

56

KD, 39. lpp.

57

ROLAVS Otto. Personas lieta. LVVA, 7427/1/5383, 6. lpp.

58

KD, 33. lpp.

19


VIENS AR KANTU

tikai 346 900. Lielākais latviešu bēgļu laikraksts Maskavā Dzimtenes Atbalss par bēgļu gaitu sākumu rakstīja: “No tautas ar gaišu kultūru mēs atkal esam tapuši par bēgļiem, uz kuŗiem skatās ar nožēlošanu. Mēs klejojam pa svešiem ciemiem, tuksnešiem un izkaisām pa svešām ceļmalām pēdējās atliekas no mūsu tautas bagātības. Pa svešiem šķūņiem un drēgniem kaktiem; pa cilvēku atstātiem nederīgiem namiem un kopā sadzītu bēgļu pūžņiem nu izdziest mūsu bērnu, mūsu jaunās paaudzes dzīvības uguntiņas... Līdz šim svešums mūs apkampis tikai ledainiem apkampieniem, un mūsu tautas dzīve slīd uz leju no augsta stāvuma. Šinī šausmīgajā kritienā mēs pareti atduŗamies tikai uz svešinieku žēlastību un līdzcietību. Par mūsu tautas dzīvi, par mūsu tautas es, par mūsu būt vai nebūt mums pašiem jādomā.”59 Bēgļu gaitu sākumā, vēl esot Kurzemē, tādiem pirmās paaudzes pilsētniekiem kā Rolaviem liels atspaids bija laukos palikuši tuvāki un tālāki radi un pazīstami. Pie Priekules viņus panāca baumas, ka tuvojoties vācu sauszemes karaspēks. Tālumā bija dzirdama Liepājas bombardēšana, un tomēr Ezergaiļu mājās netālu no Priekules viņi un vēl vairākas bēgļu ģimenes pavadīja vairāk nekā nedēļu. Pieaugušajiem laiks aizritēja, kaldinot plānus vai cenšoties sarūpēt ko nebūt tālajam ceļam noderīgu. Otto tikmēr kājām aizstaigāja “turp, kur nesas mana sirds”, proti – uz Nīgrandi, uz Ezeri. “Tas man ir skaistākais, pievilcīgākais stūris Kurzemē, kur aiztecējuši skaistākie un laimīgākie jaunības brīži,” Rolavs apciemoja radus, gāja uz Ventu makšķerēt un, protams, iegriezās arī Spārņos satikt Līnu. “Eju iekšā, aizturēdams elpu. Ieraugu Līnu, kas stāvēja, pieslējusies pie pretējām durvīm. Viņas seja uzreiz izmainījās, cik varēju redzēt – vispirms tanī parādījās bālums, tad viegls smaids pārlaidās pār viņas lūpām, acīm. Ak, šīs acis, es nedrīkstu uz tām skatīties, jo tad es neviļus uzreiz nosarkstu.”60 Rolavs piebilda, ka nedz Līna, nedz vēlāk sastaptā Erna J. nav “viņa sievietes skaistuma tips”. “Mana pirmā mīlestība, ja par tādu var būt runa, palika Liepājā. “Sabiedriskajā bibliotēkā” [..] par bibliotekāres palīdzi strādāja kāda skaista latviešu meitene, viņu sauca Emīlija. Tā mani valdzināja, tā ka es izjutu trīsas viņu redzot bibliotēkā. Viņa man palikusi neaizmirstamā piemiņā, kaut gan mēs netikām pārmijuši ne vārda, izņemot dažreiz grāmatu nosaukumus.”61 Visbeidzot tika nolemts, ka Otto vienam pašam drošības pēc jābrauc uz Gomeļu, kur dzīvoja kādi paziņas. Māte šķiršanos no dēla ļoti pārdzīvoja un bija pārliecināta, ka viņi vairs nekad neredzēsies. 1915. gada 24. maijā tēvam ar lielām grūtībām izdevās Otto un “kādu nīgrandnieci” iesēdināt uz Rīgu braucošā preču vilcienā. “Šķiŗoties, arī tēvam bija valgums acīs; viņš man iedeva 25 rubļus, kas tolaik bija diezgan liela nauda [..]”62. Liepāju jau 7. maijā (24. pēc vecā stila) bija okupējis vācu karaspēks. Ieņemto nozīmīgo Krievijas impērijas pilsētu ieradās novērtēt pats Vācijas ķeizars Vilhelms II, tomēr ieguvuma vērtību būtiski mazināja pilsētu pametušo bēgļu skaits – Liepājā gada beigās bija vairs tikai 43 600 iedzīvotāju, pilsētas rosība bija apstājusies, valdīja trūkums. Pēc piecām dienām Rolavs kopā ar vairākiem citiem latviešu bēgļiem vilcienā devās uz Krieviju. Līdz ar viņiem vagonā no frontes brauca vairāki kazaki un pārsprieda karā pieredzēto. “Atminos vienu: kazāki gājuši uzbrukumā vācu kājniekiem, jājuši auļiem vāciešu pulciņam virsū, vācieši kāpušies atpakaļ,” atmiņās raksta Rolavs. “Te kāds jauns vācu zaldāts, vēl tīrais puika, stāvēdams sācis mērķēt uz vienu no kazākiem, gribēdams šaut. Kazāks to ieraudzījis un auļo jaunajam kareivim virsū. Kazāks, izstiepis pīķi uz duršanu, piejāj pavisam klāt. Vācieti pārņēmušas šausmas. Viņš kliegdams un raudādams saķēris pīķa galu, it kā gribētu izvairīties. Jaunais vācietis, kā ārprātā, redzēdams nāvi acu priekšā, vēl lūdzies. Kazākam, protams, atliek divi ceļi: vai nu atstāt vācieti dzīvu vai nodurt viņu. Viņš izvēlējies pēdējo – ar pīķa dūrienu nogalinājis vācieti.”63 Rolava dzīvē bija sācies posms, kuru pēc pāris gadiem viņš raksturoja ar vārdiem: “Šausmas, šausmas. Bezjēdzība.” 59

ŠILDE Ādolfs. Latvijas vēsture: 1914–1940. Valsts tapšana un suverēnā valsts. Stokholma : Daugava, 1976, 42.–43. lpp.

60

KD, 42. lpp.

61

KD, 43. lpp.

62

Ibid., 44. lpp.

63

Ibid., 45. lpp.

20


VIENS AR KANTU

Gomeļā Rolavs atrada mājvietu pie mehāniķa Paegļa kunga un viņa dēla mazā bēgļu istabiņā Odesas ielā pašā pilsētas nomalē. Dažas mājas tālāk iela atdūrās rudzu laukā. Rolavs cerēja, ka mazajā provinces pilsētiņā ar “šausmīgi skrandainiem ormaņiem” un “lielu daudzumu žīdu”64 nevajadzēs dzīvot pārāk ilgi un jau pēc mēneša vai diviem varēs atgriezties mājās. Nemanot svešajā vietā pagāja mēnesis, taču par mājās braukšanu vēl nebija ko domāt. Galvenās raizes sagādāja ēšana - pats kaut ko ēdamu pirkt Rolavs vairījās, jo baiļojās, ka iztērēs visu tēva doto naudu, un tāpēc bieži vien iznāca dzīvot pusbadā. Viņš sāka meklēt darbu un jūnija beigās, atsaucoties uz sludinājumu avīzē, tuvējā muižā pieteicās darbā par mājskolotāju. Muižu rentēja kāda poļu ģimene, un septiņpadsmit gadu vecā Rolava uzdevums bija sagatavot rentnieku meitu eksāmeniem visos priekšmetos. Jau pēc pāris dienām nāca atskārta, ka viņam trūkst zināšanu šim darbam, un viņš vietu uzteica. No muižā pavadītā laika Rolavam saglabājies atmiņu tēlojums: “Bija skaista, maiga jūnija nakts. Tādas naktis mēs dziļāk izjūtam tikai jaunībā, kad ieelpodami tās glāstošo gaisu, mēs atdodam sevi visu, visu. Mūs valdzina dabas patiesais daiļums, un mēs vēlamies kaut skaistā nakts nebeigtos tik ātri. Es sēdēju pie atvērta loga, aiz kuŗa atklājās dārzs. No lampas gaismas koki un puķes meta ēnas, kas likās tik bezgalīgi gaŗas. Vēss gaiss plūda pa logu iekšā un piepildīja istabu ar savu spirdzinošo spēku. Es sēdēju un domāju. Gaiņādams domas, bieži smēķēju, skatījos pa logu, vērodams šo skaisto nakti un tad sajutu sevī kā apmierinājumu. Istabā es nebiju viens. Otrs, Marians Boguckis, septītās klases ģimnāzists, vijīgiem matiem, bālu seju un pensneju, staigāja bez apstāšanās pa istabu un ar aizgrābtību deklamēja. Deklamēja Baļmonta, Valerija Brjusova u.c. dzejas par puķēm, par rozēm, par viņu smaržu, runāja par poēziju, pats laikam būdams dzejnieks. Es nepūlējos un arī negribēju viņu saprast, jo nespēju nodziļināties viņa vārdos, viņa dzīvespriecīgajā noskaņojumā. Es tikai pa daļai dzirdēju, ko viņš runāja un deklamēja; kad viņš pēkšņi griezās pie manis ar jautājumu: “Kā jūs domājat?” es nevarēju viņam gandrīz neko atbildēt. Es nebiju sajūsmināts, kā viņš, no šo rožu smaržas, par ko viņš deklamēja. Teikt patiesību, ka man nav intereses jeb vienkārši, ka man nepatīk viņa deklamācijas, negribēju, tāpēc atbildēju viņam piekrizdams. Mani bija pārņēmušas pavisam citādas jūtas. Mani valdzināja šī apburošā nakts, kas uz viņu, kā likās, atstāja daudz mazāku iespaidu. Varbūt, arī tamdēļ, ka es tikko biju izbraucis no netīrās krievu apriņķa pilsētas šeit uz laukiem muižā, un tāpēc šī nakts ar savu tuvumu un svaigumu atstāja uz mani tādu lielu iespaidu. Tāpēc es arī biežāk skatījos ārā nekā klausījos viņā. Ja viņš būtu deklamējis saskanīgi ar šo nakti, tad es būtu jutis līdz. Viņa vārdi man izlikās sausi un pretēji manam noskaņojumam. Aizgrābtība bija tikai ārēja. Es liku priekšā, iziet ārā pastaigāties. Izgājām un sākām soļot pa aleju. Viņš atkal sāk, papriekšu klusā, tad paceltā balsī deklamēt franču jaunākos dzejniekus, kuŗus viņš zināja no galvas. Tad poļu jauneklis sāka dungot kādu operas ariju. Viss man likās kā kontrasts šai skaistajai naktij. Mani sajūsmināja šis klusums un tumšie alejas koki, kam viņš, kā likās, pagāja vienaldzīgi gaŗām. Mēs bijām jau izgājuši alejai cauri un atradāmies uz lauka. Pagājuši drusku tālāk, ieraudzījām ceļu, kas aizstiepās tālumā un beidzot izzuda no acīm nakts tumsā. Tālu jo tālu izpletās lauki, bet aiz tiem, kā miglā tīts ziloja mežs. Mēs griezāmies atpakaļ. Bija jau pret rīta pusi. Es nevarēju vēl aizmigt, mēģināju lasīt, bet nevarēju. Aizmigu tikai, kad sārtie rīta stari sāka klīst pa logu iekšā. Nākošā rītā es aizbraucu.”65 Maskava VIŅA CEĻAMĒRĶIS BIJA Maskava. Iesākumā dabūjis pajumti pie kādas latviešu ģimenes, Rolavs drīz vien tika pie dzīvesvietas latviešu bēgļu komitejas ierīkotā kopmītnē, bet rudenī apmetās latviešu bēgļu apgādāšanas komitejas skolēnu internātā, kur dzīvoja kādi 50 skolēni. Jau dažas dienas pēc iebraukšanas Maskavā krievu labdarības biedrības rīkotās pusdienās latviešu bēgļiem viņš iepazinās ar kādu bēgli Kārkliņu. Kārkliņš bija ticis pie muižas pārvaldnieka vietas Rjazaņas guberņā, “Tolstoja muižā”. “Vai jāt jūs protat?” Kārkliņš bija vaicājis. “Un kā vēl!” Rolavs atbildējis un ticis pieņemts darbā par muižas kantoristu. “Muižu patiesībā pārvaldīja grāfiene, jo pats grāfs bija vājprātīgs un tekāja apkārt pa muižu, 64

Ibid., 46. lpp.

65

KD, 47.–48. lpp.

21


VIENS AR KANTU

nevienam neko ļaunu nenodarīdams,” atcerējās Rolavs. “Vai viņš bija rada slavenajam rakstniekam Tolstojam – nezinu. Braucām līdz Astapovas stacijai, – toreiz nemaz neiedomājos, ka tā ir tā pati stacija, kur miris slavenais rakstnieks.”66 Rolavs tika izmitināts nelielā mājiņā kopā ar muižas dārznieku. Turpat bija arī viņa darbavieta jeb “kantoris” – rakstāmgalds un skapis ar grāmatām, kurās tika ierakstītas ziņas par nopļauto labību, strādnieku nostrādātajām dienām u.tml. “Otrajā stūrī atradās skapis, kur saimniece lika izcepto maizi. Ēdām mēs pie viena galda ar priekšstrādnieku (varbūt, viņš bija agrākais pārvaldnieks), dārznieku un dažām muižas kalpotājām (kāda no tām naktīs dažkārt nāca pie dārznieka.) Parastais ēdiens bija kāposti un prosas biezputra. Ēdām ar koka karotēm visi no vienas lielas bļodas; kad bijām laiciņu baudījuši zupu, priekšstrādnieks piesita ar karoti pie bļodas malas par zīmi, ka tagad drīkstam strēbt kopā ar zupu arī gaļas gabaliņus, kas atradās zupā.[..] Manā kantorītī šad tad iegriezās grāfs, vecāks vīriņš; viņš reiz man rādīja gaŗu “iesniegumu” Nikolajam Nikolajevičam, toreizējam krievu armijas virspavēlniekam – tas bija juceklīgs skribelējums, kā jau rakstīts bez prāta.”67 Rolava darba pienākumos ietilpa arī kopīgi izbraucieni pa laukiem kopā ar pārvaldnieku Kārkliņu un priekšstrādnieku un laukmalē vai kur citur aizmigušu arāju un ecētāju modināšana. Aizmigušu viņi reiz bija pieķēruši arī uzraugu, kas pats ticis sūtīts pārraudzīt strādnieku darbu. Muižas darbos tikuši nodarbināti austriešu un čehu karagūstekņi, un tie bijuši ārkārtīgi slinki strādātāji. Kamēr viņi gulējuši, zirgi bieži vien bija sapinušies iejūgā, un šāda nevīžība Rolavu kā lielu zirgu mīļotāju bija īpaši satriekusi. Taču arī šajā muižā ilgi uzkavēties viņam neiznāca. Vispirms pēc kaut kādām domstarpībām ar grāfieni no muižas aizbrauca Kārkliņš, pēc mēneša no darba tika atlaists arī Rolavs. Grāfiene viņu un muižas sargu bija apvainojusi maizes zagšanā no “kantora” istabas skapja. Šķiet, Rolavs nebija īpaši centies aizstāvēties un pret apvainojumiem iebilst, jo, visticamāk, kantorista darbs viņam jau bija apnicis, tieši tāpat kā nepilnu mēnesi vēlāk tikai pēc dažām nostrādātām dienām viņam zuda patikšana strādāt Podoļskas Zingera šujmašīnu fabrikas kantorī. Pēc atgriešanās Maskavā vasaras beigās viņš sāka mācības Maskavas N. G. Bažanova reālskolā. “Tai laikam bija progresīvas skolas slava – ne par velti Maksims Gorkijs sūtīja savu dēlu šajā skolā. Pēdējo gadu es ar viņu, Maksimu Aleksējeviču Peškovu68 , sēdēju uz viena sola. Peškovs bija slaida auguma jauneklis, glītu, pareiziem sejas pantiem, seju, jautru dabu, nemīlēja “zubrīt”, bet starpbrīžos ar biedriem mētāja papīra bumbiņu, kā tenisa balli. [..] Viņš nomiris ar plaušu karsoni 1934. gadā; viņš bija manos gados, bet nomira jauns, būdams pašos spēka gados. Uzmeklēju viņa kapa vietu

Ibid., 49. lpp. Ja vien runa patiešām ir par Ļeva Tolstoja muižu Jasnaja poļana, pieminētā “grāfiene” varētu būt vai nu rakstnieka atraitne Sofija Tolstaja (1844–1919), vai romāna “Karš un miers” tapšanas laikā dzimusī meita Tatjana Tolstaja-Suhotina (1864– 1950), kas arī laika posmā no 1914. līdz 1920. gadam dzīvoja muižā un, kā paskaidroja muižā ierīkotā muzeja zinātniskā sekretāre Valentīna Ļebeģeva, bija nodarbojusies ar tēva atstātā mantojuma saglabāšanu. Tomēr nav skaidrības, kas ir pieminētais “vājprātīgais grāfs”, jo pats Ļevs Tolstojs tajā laikā jau bija miris; pirms gada mūžībā bija aizsaukts arī par Tatjanu krietni vecākais vīrs, valsts padomnieks un Krievijas pirmās valsts domes deputāts Mihails Suhotins. Ļeva Tolstoja dienasgrāmatā pēdējais ieraksts datēts ar 1910. gada 3. novembri, dažas dienas pirms viņa nāves: “Astapovā. Nakts b[ija] smaga. Nogulēju karsonī divas dienas. 2-jā atbrauca Č[ertkovs]. Runā, ka Sofija Andrejevna. 3-jā T[aņa]. Naktī atbrauca Serjoža, ļoti aizkustināja. Tagad, 3-ajā, Ņikit[ins], Taņa, pēc tam Goldenv[eizers] un I[vans] Iv[anovičs]. Lūk, tāds ir mans plāns. Fais ce que doit, adv... Un viss citu, bet galvenokārt manis paša labā.” ТОЛСТОЙ Лев Николаевич, Полное собрание сочинений в 90 томах, академическое юбилейное издание, том 58, Государственное Издательство "Художественная Литература", Москва - Ленинград, 1934. [Tiešsaiste.] http://az.lib.ru/t/tolstoj_lew_nikolaewich/text_1050.shtml 66

67

KD, 49.–50. lpp.

Maksima Gorkija (1868–1936) īstais vārds bija Aleksejs Maksimovičs Peškovs. Maksims Peškovs bija Gorkija dēls no pirmās laulības ar Jekaterinu Volžinu. Vladislavs Hodasevičs, kas pie Gorkijiem Sorento dzīvoja 1925. gadā, tobrīd 28 gadus veco Maksimu raksturo kā simpātisku, tomēr galēji infantilu jaunekli, kas aizrāvies ar kino, motocikliem, fotografēšanu un bijis gatavs atgriezties Maskavā, kolīdz Dzeržinskis piesolījis viņam auto. Gan Maksima pāragrā nāve no plaušu karsoņa 1934. gadā – pēc vienas no versijām, Gorkija sekretārs Pjotrs Krjučkovs bija atstājis piedzērušu Maksimu ārā salā –, gan paša Gorkija nāve divus gadus vēlāk kļuva par vienu no epizodēm 1938. gadā notikušajā tiesas prāvā pret Henrihu Jagodu un trim ārstiem – Kazakovu, Levinu un Pļetņevu, kas citstarp tika apsūdzēti Gorkija un viņa dēla noindēšanā. 68

22


VIENS AR KANTU

Novodevičjes kapsētā Maskavā, tur uzstādīts viņa skulpturāls piemineklis dabiskajā lielumā.69 [..] vācu valodu mācīja Pauls Dāle70 , kas nule beidza Maskavas universitāti pie ievērojamā krievu psīchologa Čelpanova [..].”71 Šī bija Rolava pirmā sastapšanās ar vēlāko grāmatu Ievads filozofijā (1928), Gara problēmas (1935) un Vērojumi un pārdomas par cilvēku un gara kultūru (1944) autoru, vienu no Latvijas Universitātes dibinātājiem, Filoloģijas un filozofijas fakultātes izveidotāju, Latvijas Kanta (vēlāk Filozofijas un reliģijas zinātņu) biedrības vadītāju filozofu Paulu Dāli. 1916. gada februārī, tikai nepilnus simts gadus pēc latviešu dzimtbūšanas atcelšanas sākuma, Maskavas Politehniskās biedrības muzeja telpās Dāle, kas “bija atstāts pie Maskavas universitātes sagatavoties profesūrai”, iepazīstināja ar savu projektu par Latvijas augstskolu kā augstākās humanitārās izglītības un zinātņu izplatītāju, kā arī pētniecības iestādi. Šai augstskolā mācībām vajadzētu notikt latviešu valodā, un tās būtu piemērojamas dzimtenes īpatajiem apstākļiem. 72 Jau vēlāk, pēc Tīrā prāta kritikas iznākšanas Rolava tulkojumā, Dāle bija viens no čaklākajiem grāmatas recenzentiem presē, savukārt Rolavs Tīrā prāta kritikas tulkotāja priekšvārdā atsaucās uz Dāles redakcijā tapušo rakstu krājumu Immanuēls Kants dzīvē un darbā, kā arī izteica Dālem pateicību par padomiem un palīdzību tulkojuma tapšanā. Pēc 1946. gada, kad padomju vara Dāli atlaida no darba universitātē un viņš strādāja par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku Zinātņu Akadēmijas Valodas un literatūras institūta vārdnīcu sektorā, Rolavs līdz pat Dāles aiziešanai mūžībā 1968. gadā esot bijis biežs viesis pie viņa mājās Poruka ielā Mežaparkā. Dāles tuviniekiem sīkāku ziņu par šo draudzību gan nav. Gorkija dēls grasījās stāties Maskavas universitātes Matemātikas fakultātē – galvenokārt tāpēc, ka tur nav prasītas latīņu valodas zināšanas, un aicināja piebiedroties arī Rolavu. Taču Rolavu bija pārņēmis panīkums un bezcerība, kas īpaši sabiezēja ziemas mēnešos. Viņš gan laiku pa laikam piepelnījās, pasniegdams privātstundas, tomēr pastāvīgu darbu nemeklēja, bet vēl pēc kāda laika – pārtrauca arī apmeklēt skolu. Vienīgā nodarbe, kas viņam vēl vienmēr gāja pie sirds, bija muzicēšana – viņš turpināja spēlēt vijoli: “Gribējās īstas dzīvības un sirsnības (par cik tā man ļauta). [..] Es, šķiet, neesmu dzimis pasaulē cilvēciskai dzīvei, bet garīgai, un šie trūkumi ir vajadzīgi, lai atturētu mani no cilvēciskas dzīves, lai manī rosītos tikai gars, nesavienots ar kaut kādu “sadzīves gudrību”. Doma par tīro garu radās man galvā šovakar pirmo reiz. Māksla ir gara valoda un gara valoda ir māksla. Mākslas plašākais un izteiksmīgākais veids ir mūzika, mūzika ir dzīvākā gara valodas izpausme. Mūzika ir jūtu valoda. Jūtas ir garīgs elements, daļa no gara.”73 Tomēr drīz vien no drūmuma neglāba arī mūzika, un dienasgrāmatā viņš arvien biežāk apcerēja vientulību, kavējās domās par sava likteņa nolemtību, kuru, iespējams, saskatīja bērnībā pārciestās slimības atstātajās sekās, un kā vienīgo sava bezcerīgā stāvokļa atrisinājumu piesauca nāvi. “Vai varēju nodoties, koncentrēties darbam? Nevarēju tikai tā “bet” dēļ, un tāpēc es tāds nederīgs esmu. Nekad, laikam, nevarēšu saukt sevi par cilvēku šā vārda pilnā nozīmē. Bet ja tā, tad atliek vilkt strīpu visai dzīvei pāri. Es bieži domāju par nāvi, tā man rādās priekšā visādās formās. Tā taču ilgāk nevar iet! Mūžīgi mocīties un spēlēt lomu, izlikties jautram, brīžiem jau es arī pavisam aizmirstu sevi. Bet cik ilgi tas tā ies?”74 “Apakšā atskanēja skaistas mūzikas skaņas, un tas mani atkal noveda pie domām – kā man dzīvot? Skolā neiešu. Atliek nāve. Tuvojas pavasaris, drīz atmodīsies daba, zels ziedonis un es Runa, domājams, ir par Rolava braucienu uz Maskavu jau padomju laikā, jo ir ļoti apšaubāms, vai pēc atgriešanās no Krievijas 1921. gadā līdz pat Otrā pasaules kara beigām viņš atgriezās Maskavā. Iespējams, runa ir par braucienu, par kuru 1968. gadā viņš raksta: “Atceros, pirms dažiem gadiem man uznāca reibonis Maskavā, un tieši ielas vidū (starp Ļeņina bibliotēku un pāri ielai esošo grāmatu antikvariātu), es tikko noturējos uz kājām, labu brīdi tā stāvēju, kamēr varēju lēnām pāriet pāri ielai.” KD, 2. lpp. 69

70

DĀLE Pauls (1889–1968), filozofijas zinātņu doktors no 1928. gada, pedagoģijas zinātņu doktors no 1946. gada.

71

KD, 52.–53. lpp.

72

ŠILDE Ādolfs. Latvijas vēsture: 1914–1940. Valsts tapšana un suverēnā valsts. Stokholma : Daugava, 1976, 50. lpp.

73

KD, 58. lpp.

74

Ibid., 77. lpp.

23


VIENS AR KANTU

– kas notiksies ar mani?”75 “Ar nepacietību allaž gaidīju vasaru. Jo tuvāk tā nāca un palika siltāks, jo man palika nemierīgāk pilsētā, es pūlējos ātrāk tikt ārā. Pamazām es jau sāku palikt vientulis. Uz laukiem es dzīvoju mierīgāk, un šausmas man uzmācās mazākā mērā. Arvien vairāk atrāvos no cilvēkiem, nevarēju atrast sev draugu un tā paliku vienatnē ar dabu. Dzīvē sev nevarēju atrast mērķi, skaistumu, to es meklēju dabā un mūzikā.”76 “Patiesību sakot, man nav vērts dzīvot; tas tik ir sīks egoisms, kas uztur mani pie dzīvības,”77 viņš rakstīja dienasgrāmatā nākamā gada pavasarī. Skolā viņš tikpat kā nebija rādījies visu ziemu, toties pamīšus ar drūmajām pārdomām apsvēris iespēju pievērsties glezniecībai un kopā ar citiem skolas puikām izmēģinājis iepriekš neapjaustas aizmiršanās iespējas: “Izdzērām astoņas pudeles vīna un šampanieša. Ap četriem jau biju krietni piedzēries, tik daudz es vēl nekad nebiju dzēris no vietas.”78 Kādā apskaidrības brīdī Rolavs atskārta, ka zīmēšanā un gleznošanā viņam ir “par maz spēju”. Izlicis savus zīmējumus gultā un vēl pēdējoreiz aplūkojis, viņš tos citu pēc cita saplēsa – “lai viņi mirst labākā nāvē, nekā ar laiku saburzīti tiek izsviesti laukā”79. Noskaņojumu priecīgāku nedarīja arī ziņa, ka viņu varētu iesaukt armijā. Rolavs sevi gan mierināja ar domu, ka gan jau iesaukšanas komisija viņu atzīs par karadienestam nederīgu. Arī iekavētās mācības iedvesa tādas šausmas, ka atņēma spēkus mēģināt kaut ko iespēt un vērst par labu, tādējādi vedot strupceļā – mācības bija iekavētas skolas neapmeklēšanas dēļ, taču skolu vairs nevarēja apmeklēt, jo iekavēts šķita pārāk daudz. Lielu daļu šo ciešanu droši vien var uzskatīt par ikvienam pusaudzim noteiktā vecumā raksturīgām “vētrām un dziņām”, kāda daļa patiesi varētu būt saistīta ar paša Rolava psihiskajām un fiziskajām īpatnībām, taču 1917. gada sākumā viņa stāvoklis kļuva vēl nožēlojamāks – bez jau minētajiem apstākļiem tam par iemeslu nenoliedzami bija arī tas, ka pilsētnieku ikdienu karš iespaidoja krietni vien vairāk, nekā tas bija izjūtams laukos, turklāt Rolavs nebija pilsētas pamatiedzīvotājs, bet no citurienes ieceļojis bēglis. Ziemas vidū viņš bija palicis bez naudas un pat bez Krievijas ziemai piemērota apģērba. “Ak kungs, kad tas beigsies? Man nav, ko ēst, arī vakarā nebūs,” viņš rakstīja dienasgrāmatā 26. janvārī. “Domāju, kur varētu aizņemties naudu. Bet man jau tik daudz parādu, no visiem pazīstamiem jau esmu aizņēmies. Nav petrolejas, arī maizes un cukura nav.”80 Nespēdams samaksāt īri, viņš laiku pa laikam bija spiests nakšņot Kurskas dzelzceļa stacijā. Cenšoties savilkt galus, bija ieķīlāts gan ziemas mētelis, gan gultas veļa un pat “matraces pārvelkamais”. “Ciešu badu, vārda pilnā nozīmē. Esmu pie tā tagad pieradis. Naudas nav nevienas kapeikas. [..] Varētu jautāt, kāpēc es nestrādāju? Galvenais, ko varu atbildēt, ir tas, ka es nemaz nedzenos pēc “darba”, “službas”, – es gribu būt brīvs.”81 Laiku pa laikam Rolavs tomēr mēģināja nopelnīt kādu nebūt iztikšanu – viņš pasniedza mūzikas un citu mācību priekšmetu privātstundas, taču drīz vien pārliecinājās, ka kara apstākļos uz ļaužu tikumiem nevar paļauties – jo īpaši, ja esi bēglis. Bieži vien pēc kāda laika viņam vienkārši uzteica vietu un tā arī palika parādā. Acīmredzot izdzīvošanas rūpes un raizes, kā arī vēlēšanās tik prozaiskām lietām tomēr neziedot visu savu dzīvi Rolavu tajā laikā nodarbināja tik ļoti, ka februārī notikušo revolūciju savā dienasgrāmatā un pēcāk autobiogrāfijā viņš vispār nav pieminējis. Revolūcija sākās ar Pēterburgas Putilova rūpnīcas strādnieku streiku, kas tika vardarbīgi apspiests. Viens no streika iemesliem bija pārtikas trūkums pilsētā. Streiki un mītiņi pret kara izraisīto postu kļuva arvien biežāki, tika pieprasīta cara valdības gāšana, un nemiernieku pusē pārgāja arī armijas vienības, kas tika sūtītas izrēķināties ar protestētājiem. 8. martā (pēc jaunā kalendāra) cars Nikolajs II 75

Ibid., 78. lpp.

76

Ibid., 88. lpp.

77

Ibid., 114. lpp.

78

Ibid., 100. lpp.

79

Ibid., 102. lpp.

80

KD, 136. lpp.

81

Ibid., 146. lpp.

24


VIENS AR KANTU

atkāpās no troņa, pie varas nāca tā dēvētā pagaidu valdība, kurā pārsvarā bija liberāli noskaņoti sociālisti, un kareivju militārā padome. Krievija tika pasludināta par republiku. Tika atcelta preses cenzūra, policijas vietā nodibināta tautas milicija un ieviestas citas liberālas reformas. Krievijā drīkstēja atgriezties politiskie emigranti, un tas lielā mērā kļuva par priekšnoteikumu boļševiku apvērsumam rudenī, jo no Šveices ar vāciešu atbalstu Krievijā atgriezās arī boļševiku kustības līderis Vladimirs Ļeņins – vācieši cerēja, ka boļševiki novājinās Krieviju, tādējādi ļaujot karā uzvarēt Vācijai. Rolava uzmanībai trauksmainie notikumi gāja secen: “Kas tagad es esmu? “Un jeune homme”! Atrodos pilnīgi gaisā. Nav nekādas saskares ar šo pasauli jeb atbalsta punkta.”82 Kaut kā nebūt viņš tomēr pabeidza skolu, un viņa sekmes, neraugot visus pārdzīvojumus, bailes, šaubas, panīkumu un ciešanas, izrādījās pārsteidzoši labas: “Starp sešiem piecniekiem un sešiem četriniekiem iemaldījies viens trijnieks: tāda ir mana “gatavības apliecība” (vientulīgais trijnieks, ko dabūju vēsturē, laikam norādīja uz to, ka man lemts iestāties “vēstures un filoloģijas” fakultātē.”83 Nekādu prieku par skolas beigšanu Rolavs gan neizjuta. “Šausmas, šausmas. Bezjēdzība,”84 viņš rakstīja dienasgrāmatā 10. jūlijā. “Un bads, esmu tiktāl pie tā pieradis, ka neatrodu par vajadzīgu par to rakstīt. Jā, es “izbaudu” badu vārda īstā un pilnā nozīmē: divu pēdējo nedēļu laikā es tikai reizi par divām dienām dabonu siltu ēdienu pie Sk., kad pasniedzu tur stundu. Nadsons85 teicis, ka viņš sastāvot no ādas un sabojātiem nerviem: es teiktu, kā parasti – kauli un āda.”86 Šajā laikā Rolavs pirmoreiz lasīja Šopenhauera Dzīves gudrības aforismus (vēlāk, 1943. gadā šo darbu tulkodams, Rolavs nosaukumu latviskos par Dzīves vieduma aforismiem). ““Le bonheur n’est pas chose aisée, il est très difficile de la trouver en nous et impossible de la trouver ailleurs,” Chamfort. Tāds ir epigrāfs. Laime nav ārpus mums, bet mums tā jāatrod mūsos pašos, lai gan ir grūti to atrast, taču ārpus mums to atrast nav iespējams. [..] “Dzīves gudrības jēdzienu es šeit lietoju gluži immanentā nozīmē, proti, apzīmēdams ar to mākslu, nodzīvot dzīvi cik vien iespējams patīkami un laimīgi. – Par laimīgu mūžu var apzīmēt tādu eksistenci, kuŗai, tīri objektīvi aplūkojot... pēc nosvērtas un pamatīgas pārdomas, būtu katrā ziņā dodama priekšroka, salīdzinot ar neesmi.””87 Lasīšana Rolavu aizrāva, grāmatās viņš saskatīja izeju no paša apziņas radītā strupceļa un dienasgrāmatā nožēloja, ka līdz šim lasījis tik maz. Lasīja viņš vai nu mājās (ja bija nomaksājis īri), vai Turgeņeva bibliotēkas lasītavā, bet starplaikos devās pastaigās – reizēm ar vilcienu izbraucot arī ārpus pilsētas, piemēram, līdz Česmenkai, no kurienes pāri purvainajiem klajumiem tālumā varēja redzēt Maskavas Pestītāja katedrāles zeltīto kupolu. Tomēr drūmas domas un nomācošas ainas viņu pavadīja arī šajos klejojumos – piemēram, dienasgrāmatā Rolavs apraksta gadījumu, kad automašīna sabraukusi pāri ielai skrienošu suni un, kad tas, būdams vēl dzīvs, mēģinājis tikt prom no ceļa, tam pāri pārbraucis zirga pajūgs. “Sabāzis rokas no aukstuma kabatās, steidzos uz mājām un mierināju sevi, ka mājās mani sagaida divas patīkamas lietas, pirmkārt, no rīta man atlicis gabals maizes, un otrkārt – vēl ir viens papiross. Maizi apēdu ar sevišķu baudu, pat lamāju sevi, ka uz brīdi mana uzmanība bija vairāk piesaistīta grāmatai un ēdu maizi, tik stipri neizjuzdams ēšanas prieku. Papiross sagādāja man gandrīz vēl 82

Ibid., 141. lpp.

83

Ibid., 140.–141. lpp.

84

Ibid., 145. lpp.

NADSONS Semjons (НАДСОН Семён Яковлевич, 1862–1887) – pareizticībā pārgājis ebreju izcelsmes krievu dzejnieks, agri miris no tuberkulozes komplikācijām. 85

86

KD, 149. lpp.

KD, 150. lpp. Igors Šuvajevs franču rakstnieka Šanfora jeb Sebastjana Nikolā Roša (1741–1794) citātu tulkojis: “Laime nav nekāda vieglā lieta: to ir ļoti grūti atrast sevī un neiespējami kur citur.” Šopenhauera darba ievada pirmās rindas Šuvajeva tulkojumā skan šādi: “Dzīves gudrības jēdzienu es še lietoju visnotaļ imanentā nozīmē, proti, kā mākslu īstenot dzīvi pēc iespējas patīkamāk un laimīgāk, pamācību šādā dzīves mākslā var saukt arī par eudaimonoloģiju; tādējādi tā būtu norāde uz laimīgu tebūšanu. Savukārt tebūšanu katrā ziņā var definēt kā kaut ko tādu, kam, skatot to tīri objektīvi vai, drīzāk, īstenojot aukstu un nobriedušu apsvērumu (jo šeit iekļaujas arī subjektīvs spriedums), noteikti dodama priekšroka salīdzinājumā ar nebūšanu.” ŠOPENHAUERS Arturs. Aforismi dzīves gudrībai. No vācu valodas tulkojis Igors Šuvajevs. Rīga : Zvaigzne ABC, 2005, 13.–15. lpp. 87

25


VIENS AR KANTU

lielāku baudu. [..] Aiz sienas dzirdu runājam: “Tagad vagonos brauc tikai vienīgi zaldāteļi (odna soldatņa). Bet šitie suņu (sobačji) un strādnieku deputāti – tie ir tikai salašņas.” [..] Esmu tikko dzīvs. Ar grūtībām turu rokā spalvaskātu. Pirksti nosaluši. Šorīt pārdevu divas grāmatas, saņēmu 50 kapeikas. Nopirku avīzi. Un tagad par pēdējām 35 kapeikām nopirku papirosus.”88 Rudenī, nepilnu mēnesi pirms boļševiku apvērsuma, ārstu komisija “pēc pirmā panta” Otto Rolavu atzina par nederīgu kara dienestam, bet dienu pirms revolūcijas viņš dienasgrāmatā rakstīja: “Varbūt sāksies jauns laikmets manā dzīvē: esmu nolēmis braukt pie onkuļa uz Sibīriju. Šodien, atnācis no stundas, atradu mājās kartīti no onkuļa. “Es nevaru iedomāties, ko tu tur tādā laikā Maskavā dari. Par mācīšanos tur nevar būt ne runa, jo ar tukšu vēderu mācīties nevar. Es nesaprotu, ko tu tur gaidi, kad nebrauc šurp. Te taču var iestāties kādā vietā un mācīties šo vai to no praktikas, kuŗa tev tālāk var noderēt. Kad iestāsies miers, tad varēs būt runa par mācīšanos.” [..] Jāsamaksā parādi, jāizņem viss no lombarda un jābrauc prom.”89 Par jaunu laikmetu šajās dienās katrs savā īpašā veidā sapņoja ne tikai Rolavs un boļševiki – 13. oktobrī (1. oktobrī pēc vecā stila) Petrogradā sanāca lielāko latviešu organizāciju un partiju pārstāvji un lēma par Latviešu Pagaidu nacionālās padomes izveidošanu, kas bija viens no pirmajiem soļiem nacionālas valsts dibināšanā90. Atšķirībā no februāra revolūcijas, boļševiku sacelšanos nevarēja nepamanīt. Sestdienā aizgājis uz skolu, Rolavs tur bija spiests pavadīt veselu nedēļu. Arī Maskavā, tāpat kā daudzviet citur Krievijā, vairāk vai mazāk organizēti pretojoties boļševiku nākšanai pie varas un boļševikiem cenšoties jauniegūto varu sagrābt un noturēt, uz ielām tika celtas barikādes un tuvu un tālu skanēja kaujas trokšņi – dienu un nakti bija dzirdami gan šauteņu un revolveru, gan ložmetēju un pat lielgabalu šāvieni, dega mājas. “Kremlis, pilsētas dome tika apšaudīta ar artilēriju. Tālāk iet nebija iespējams. Šķita, ka būs jāpaliek uz ielas. Tad nolēmu iet atpakaļ uz Lielo Nikitskuju, kas arī izdevās. Man viss tas liekas svešs, kaut gan pirmās dienas biju krietni sajūsmināts.”91 Aculiecinieki stāstīja šausmu lietas – Tveras un Kuzņeckas tilta ielas esot liesmās, mirušo tūkstošiem, bruģis mirkstot asinīs, boļševiki, kam, kā zināms, nekas nav svēts, neesot saudzējuši nedz Vasīlija Svētlaimīgā un Uspenskas katedrāles, nedz Spasa vārtus.92 4. novembrī pārpildītā vilcienā Rolavs izbrauca no Maskavas un devās uz Sļudjanku pie tēva svaiņa Ēriķa. Vilciens bija tik pilns, ka pie sēdvietas vagonā viņam izdevās tikt tikai pēc pāris dienām, bet pirms tam nācās stāvēt uz vaļējās platformas “kā siļķēm mucā” un “uz vienas kājas”. Sļudjanka atrodas Baikāla ezera rietumu malā, un tur dzīvoja Ēriķis, Ēriķa māsa un māsas vīrs, Kurzemes saimnieks Vecvagars. Gan “boļševistiski noskaņotais” Ēriķis, gan Vecvagars strādāja vienā no nozīmīgākajiem pilsētiņas uzņēmumiem – Sļudjankas dzelzceļa remonta darbnīcās. Netālu no pilsētas ir Baikāla ezera dzelzceļa līnijas sākums – 20. gadsimta sākumā ierīkotā dzelzceļa līnija apkārt Baikālam arī pēc simts gadiem tiek uzskatīta par unikālu inženiertehniskās būvniecības pieminekli. 1904. gadā celtajā lokomotīvju depo ēkā tagad ir ierīkots Austrumsibīrijas dzelzceļa muzejs. Sļudjankas nosaukums cēlies no vārda “sļuda” – vizla, jo kopš 1669. gada to iegūst apkārtnes kalnos. Rolava laikā Sļudjanka vēl bija samērā maza pilsētiņa, tomēr tajā bija pat divi kinoteātri – viens no tiem, kā atmiņās piemin Rolavs, “zīmīgi” saucies “Iluzion”. Mūsdienās Sļudjanka ir Irkutskas apgabala Sļudjankas rajona galvaspilsēta, lielākā apdzīvotā vieta pie Baikāla un vēl arvien ir nozīmīgs transporta ceļu krustpunkts. Sļudjankā Rolavs nonāca pēc divām ceļā pavadītām nedēļām un sāka strādāt dzelzceļa darbnīcu preču vagonu remonta daļas vadītāja kantorī. Laikā, kad Sļudjankai “mācās virsū baltie”, Rolavs apsvēra domu, vai nestāties sarkanajā gvardē un nebraukt uz Tālajiem Austrumiem, tomēr šo domu

88

KD, 154. lpp.

89

Ibid., 159.–160. lpp.

90

ŠILDE Ādolfs. Latvijas vēsture: 1914–1940. Valsts tapšana un suverēnā valsts. Stokholma : Daugava, 1976, 207. lpp.

91

KD, 163. lpp.

92

РИД Джон. Десять дней, которые потрясли мир. [Tiešsaiste.] http://scepsis.ru/library/id_1565.html

26


VIENS AR KANTU

atmeta: “liktenis mani vadīja uz citu pusi”93. Rolava minētā balto “mākšanās virsū” bija Sļudjankas apšaudīšana ar lielgabaliem no 10 kilometrus tālāk uz rietumiem esošajā Kultukas stacijā iebraukuša bruņu vilciena. Jau vēlāk par Maskavā pavadīto laiku Rolavs rakstīja: “Mana Maskavas perioda lielākā nozīme ir tā, ka es patiešām tvēru citu pasauli, es pārdzīvoju šo citu (pārjuteklisko) pasauli. Es viņu tvēru, tā sakot, neapjēgtā veidā. Man atklājās pārjutekliskā pasaule, gan ne apziņā, bet neapzinīgā veidā: es viņu neapzinājos filozofiskā atziņā. [..] Es uztraucos, cietu, pārdzīvojot šo “citu” esamību, es izjutu šo lielo “citu” savā radošajā dzīvē. Un šīs “radošās dzīves” nepilnības apziņa bija manu ciešanu avots.”94 Sludjankā nostrādājis līdz nākamā gada vasaras beigām, Rolavs Irkutskā saņēma galīgo algas aprēķinu un devās uz tolaik vienīgo Sibīrijas universitāti Tomskā. Šādu lēmumu viņš bija pieņēmis jau vasaras vidū. Tomskā Rolavs iebrauca 13. augustā. Viņš noīrēja istabu Tveras ielā 53, pašā pilsētas malā pie bērzu birzs. Viņam nebija ne jausmas, ko gribētos studēt, taču, izlasījis sludinājumus uz Vēstures un filoloģijas fakultātes ziņojumu dēļa, viņš iestājās Vēstures un filoloģijas fakultātes Vēstures nodaļā. “Sevišķi manu uzmanību saistīja ziņojums par grieķu filozofijas vēstures kursu,”95 viņš vēlāk rakstīja atmiņās.

93

KD, 165. lpp.

94

Ibid., 183. lpp.

95

Ibid., 167. lpp.

27


II. Liktenis un uzdevums Tomska – Sibīrijas Atēnas. Profesors Hesens un Kants “Parastais pajēmiens, piešķirt savai nezināšanai zinātnes nokrāsu, ir tas, ka jūsmotājs jautā: “vai jūs izprotat magnētiskā spēka patieso cēloni, jeb: vai jūs pazīstat materiju, kas rada tik brīnišķīgas veices elektriskās parādības?” Viņam šķiet, ka viņš var gluži labi runāt līdz par lietas iespējamajām veicēm, proti, lietas, kuŗas iekšējo īpatību, pēc viņa domām, vislielākais dabas pētnieks pazīst tikpat maz, kā viņš. Taču dabas pētnieks pielaiž tikai tādas veices, ko viņš var allaž novērot ar eksperimenta palīdzību, pakļaudams priekšmetu pilnīgi savai varai, kamēr jūsmotājs satvarsta veices, kas var būt radušās tikai iedomā un nav pārbaudāmas īstā eksperimentā, – bet eksperiments un novērošana ir vienīgais īstās dabas pētniecības ceļš, lai uzzinātu ārējo jutekļu objektu īpašības. Piemērotākais līdzeklis pret jūsmošanu, kā plānprātības veidu, nav vis plaša atspēkošana, kas nav prāta cienīga un neko nepanāk, bet gan nicinoša klusuciešana.” Atis Rolavs. Immanuela Kanta dzīve, darbi, sistēma96 Tomska – Sibīrijas Atēnas TOMSKAS VĒSTURE SĀKĀS 1604. gada janvārī, kad pie Krievijas cara Borisa Godunova ieradās tatāru sūtņi un lūdza militāru palīdzību aizstāvībā pret kirgīziem un kalmikiem. Šai vajadzībai Tomas upes krastā sāka būvēt cietoksni, pret rudeni tas jau bija gatavs. Tas bija Tomskas pilsētas aizsākums. Laika gaitā sākotnējo stratēģisko nozīmi cietoksnis zaudēja, un nomaļā Sibīrijas pilsēta kļuva par politiski nevēlamu personu izsūtījuma vietu – varas iestādes uz Tomsku izsūtīja anarhistu Mihailu Bakuņinu, filozofu un tulkotāju Gustavu Špetu, dzejnieku Nikolaju Kļujevu un daudzus citus. Pilsēta bija tālu no Krievijas Eiropas daļas, taču noziedznieku izsūtīšanu ievērojami atviegloja 18. gadsimta 30. gados sāktā Sibīrijas ceļu trakta izbūve, un satiksmes – jo īpaši dzelzceļa – attīstība veicināja arī strauju Sibīrijas pilsētu izaugsmi. Taču īpašs Tomskas uzplaukums un straujš iedzīvotāju skaita pieaugums sākās vēl pēc simts gadiem, kad Sibīrijā sākās zelta meklēšanas un ieguves drudzis. 1878. gadā tika nodibināta Imperatora Tomskas universitāte – tā bija pirmā augstskola Sibīrijā un pirmā uz Austrumiem no Volgas. Kopš tā laika Tomsku sāka dēvēt par “Sibīrijas Atēnām”. Iesākumā universitātē bija iespējams studēt tikai vienu un šajā skarbajā apvidū acīmredzot visnepieciešamāko nozari – tika nodibināta Medicīnas fakultāte. Gadu gaitā fakultāšu skaits auga, un 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta sākumā par pilsētas lepnumu jau bija kļuvusi universitātes Zinātniskā bibliotēka ar aptuveni četriem miljoniem grāmatu, kā arī Sibīrijas botāniskais dārzs. Padomju vara Tomskā tika pasludināta jau 1917. gada decembrī, taču laikā, kad pilsētā iebrauca Rolavs, lielinieki no pilsētas atkal bija patriekti. 1918. gada 31. maijā pēc Čehu armijas korpusa dumpja Tomska nonāca baltgvardu varā. Līdzīgi kā latviešu strēlniekiem, arī čehiem Pirmā pasaules kara laikā liela tiesa cīņasspara nāca no cerības par savas valsts dibināšanu; un, tāpat kā līdz Vladivostokai aizkarojušies latvieši97, arī čehi pēc boļševiku revolūcijas meklēja ceļu atpakaļ uz rietumiem – franču ģenerāļa Morisa Žanēna uzdevums bija viņus aiztransportēt atpakaļ un likt lietā

96

IKDDS, 957. lpp.

Runa ir par 1918. gada 7. novembrī no Pirmā pasaules kara bēgļiem un bijušajiem latviešu strēlniekiem izveidoto Imantas pulku. Pulks tika dibināts saskaņā ar Sibīrijas un Urālu Latviešu nacionālās padomes centrālā biroja un Francijas militārās misijas līgumu, un tā oficiālais izveidošanas mērķis bija cīņa pret Vāciju un tās sabiedrotajiem Urālu frontē. Patiesais iemesls bija latviešu pārvešana dzimtenē. Latvijā pulks atgriezās no Vladivostokas četros kuģos – Gweneth, Pomona, Dania un Brandenburg –, savā ceļā apbraucot apkārt visai Āzijai, šķērsojot Indijas okeānu, Sarkano jūru un Vidusjūru un apkuģojot apkārt arī visai Eiropai. Par šiem notikumiem skat.: BRŪMELS A. Jānis, BALTGAILIS K. (sast.). Kaija. Imantas pulka strēlnieku žurnāls sešos skrējienos. Izlasīto rakstu krājums. Rīga : Valtera un Rapas akc. sab., 1922. 97


VIENS AR KANTU

Pirmā pasaules kara Rietumu frontē98 . Čehu karaspēka vienību dumpis sākās 14. maijā, kad Čeļabinskas stacijā vienlaikus piestāja vilciens ar čehiem un vilciens ar bijušajiem ungāru karagūstekņiem, ko boļševiki bija atbrīvojuši saskaņā ar Brestas miera līguma noteikumiem. No ungāru vilciena kāds meta čuguna krāsniņas kājiņu, tā trāpīja čehu kareivim Františekam Duhačekam. Čehi sarīkoja, viņuprāt, vainīgā ungāra (tātad Austroungārijas impērijas pārstāvja, Čehijas neatkarības pretinieka) vai čeha (tas pat nav īsti zināms) Johanna Maļika linča tiesu. Viņš tika sacaurumots ar šauteņu durkļiem, durts tika daudz un kur pagadās – gan krūtīs, gan kaklā. Čeļabinskas boļševiku vara nākamajā dienā par šo noziegumu arestēja vairākus čehus. 17. maijā čehi ar varu atbrīvoja savus biedrus, atbruņoja sarkangvardus un sagrāba pilsētas arsenālu (2800 šautenes un lielgabalu). Uzveicot par viņiem gan bruņojuma, gan skaita ziņā krietni vien pārākos boļševiku spēkus, viņi strauji virzījās uz priekšu – ieņemtas tika arī Čeļabinska, Petropavlovska, Kurgāna un citas pilsētas. 1918. gada jūnija sākumā viņi iegāja Tomskā, un tad arī šajā pilsētā sākās “admirāļa Kolčaka laiki”. Paradoksālā kārtā tieši čehi, kas tobrīd karoja pret sarkano armiju, vēlāk palīdzēja sarkanajiem Omskā sagūstīt un nogalināt admirāli Kolčaku. Viņu komandieris Žanēns izrādījās nodevējs un veiksmīgi atgriezās Francijā – viņš vienlaikus bija pamanījies būt gan franču militārās misijas vadītājs Kolčaka valdībā, gan sabiedroto pārstāvis Krievijā99. Pat ja šie notikumi kaut kādā mērā ir bijuši pieminēti Rolava dienasgrāmatās, iesāktajā autobiogrāfijā viņš neuzskatīja par būtisku tiem pievērsties, jo viņa dzīvē līdz ar nonākšanu Tomskā bija sācies jauns posms. Kamēr Latvijā tika proklamēta Latvijas Republika, bet jau pēc mēneša varu mēģināja pārņemt Pētera Stučkas boļševiku valdība, Rolavs pirmajā studiju semestrī “ar sevišķu interesi” klausījās profesora Sergeja Hesena lekcijas par grieķu filozofiju, apmeklēja seminārus par Johana Gotlība Fihtes100 un Kanta filozofiju un pirmoreiz iepazinās ar Kanta darbiem. “Jo tālāk lasu Kanta Praktiskā prāta kritiku, jo aizvien skaidrāk kļūst, ka no Fihtes nekas nepaliek. [..] Sākumā gan nenojautu, ka šī “iepazīšanās” turpināsies ilgi jo ilgi,” viņš raksta savā dzīves gājuma aprakstā101 . Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā Rolava fondā glabājas ar 1918. gada 18. novembri datēta un tā paša gada 21. martā drukāta eksāmena programma filozofijas un loģikas ievadā ar 17 eksāmena tēmām, obligātās literatūras sarakstu un praktiskām norādēm par eksāmena kārtošanu – piemēram, Starp Sibīrijā nonākušajiem čehu karagūstekņiem bija arī rakstnieks un krietnā kareivja Šveika dēku aprakstītājs Jaroslavs Hašeks. Viņš gan izrādījās nevis dumpinieku, bet boļševiku pusē, šī iemesla dēļ čehu leģiona lauka kara tiesa Omskā bija izdevusi orderi par čehu tautas nodevēja Hašeka arestu, un Hašeks bija spiests bēguļot, izlikdamies par pusjukušu tatāru. Šie notikumi kļuva par pamatu ceturtajai krietnā kareivja Šveika dēkām veltītajai grāmatai, ko jau pēc Hašeka nāves pabeidza viņa draugs Karels Vaneks. Skat.: VANEKS Karels. Krietnais kareivis Šveiks krievu gūstā. Tulk. V. G. Rīga : Arka-Rīga, 1993. 98

Saskaņā ar leģendu tieši Kolčaka armijas rīcībā pēc Kazaņas ieņemšanas bija nonākušas cara Nikolaja II zelta rezerves. Baidoties, ka tās varētu krist vācu armijas rokās, cars bija pavēlējis bagātības izvest uz Kazaņu. No Pēterburgas izvestajā kravā bija 500 tonnas zelta, kuru transportēšanai bija vajadzīgi vismaz 40 dzelzceļa vagoni. Atkāpjoties no Kazaņas, Kolčaks zeltu mēģināja izvest, un, kā vēsta nostāsti, dzelzceļa sastāvs, braucot pa aizsalušajam Baikāla ezeram pārliktu sliežu ceļu, ielūzis ledū un nogrimis. 2009. gada vasarā tika ziņots, ka pēc divus gadus ilgušiem ezera dzelmes pētījumiem, kuros izmantotas tās pašas zemūdenes, ar kurām detalizēti izpētīts nogrimušais Titāniks, ir uzieti nogrimuši dzelzceļa vagoni un, iespējams, arī pazudušie dārgumi. Skat.: BIDDER, Benjamin. Russian Submarine Hunts Clues to Century-Old Mystery. No: Spiegel Online. 09/03/2010. [Tiešsaiste.] http://www.spiegel.de/international/ world/0,1518,715373,00.html 99

FIHTE Johans Gotlībs (FICHTE, Johann Gottlieb, 1762–1814) – vācu filozofs, viens no vācu klasiskās filozofijas pārstāvjiem pēc Imanuēla Kanta un pirms Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa; jau agrā jaunībā sapratis, ka Kants domājis un rakstījis tā, kā būtu vēlējies domāt un rakstīt Fihte pats. Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem pievērsties rakstniecībai bijis spiests strādāt par privātskolotāju un pēc kāda universitātes studenta lūguma piekritis sniegt privātstundas par Kanta filozofiju; iepazīšanās ar Kanta filozofiju 1790. gada vasarā Fihtem kļuva liktenīga un, kā viņš vēlāk rakstīja, “nāca kā atklāsme, kas palīdzēja saskatīt manas domāšanas virzienu”. Fihte devās uz Karaļaučiem, taču pirmā tikšanās ar vecišķo Kantu sagādāja vilšanos – Kants par Fihtes atklāsmēm neizrādīja ne mazāko sajūsmu. Apņēmies pierādīt, ka viņš nav tikai vēl viens karstgalvīgs un mazizglītots ievērojamā Karaļauču filozofa pielūdzējs, bet nopietni ņemams domātājs, Fihte ķērās pie pētījuma par tēmu, kam pats Kants vēl nebija pievērsies, proti – filozofijas un dievišķās atklāsmes attiecībām. Dažu nedēļu laikā Fihte pabeidza apjomīgu manuskriptu, kurā nonāca pie secinājuma, ka vienīgā atklāsme, kas ir savietojama ar kritisko filozofiju, ir morālais likums. Kants novērtēja Fihtes veikumu un palīdzēja to publicēt – 1792. gadā iznāca Fihtes “Katras atklāsmes kritikas mēģinājums” (Versuch einer Kritik aller Offenbarung), taču izdevumā nezināmu iemeslu dēļ netika norādīts darba autors, un šī iemesla dēļ kādu laiku “Katras atklāsmes kritikas mēģinājums” kļūdaini tika uzskatīts par Kanta darbu. BREAZEALE, Daniel. Routledge Encyclopedia of Philosophy, Version 1.0, London: Routledge. 100

101

KD, 167.–168. lpp.

29


VIENS AR KANTU

studentiem, gatavojoties eksāmenu tēmām, ieteikts pieturēties pie viena autora darba. Programmas autors ir Sergejs Hesens, obligātajā literatūrā ir paša Hesena, Nikolaja Loska un vairāki Aleksandra Vvedenska darbi102 . Tomskā Rolavs sāka apjaust ne vien sava mūža lielo mērķi, bet arī savu nākamo profesiju – lai gan par savdabīgu norādi uz to varēja uzskatīt arī Liepājas bibliotēkā palikušo “pirmo mīlestību”. 1919. gada februārī viņš sāka apmeklēt Tomskas pilsētas valdes Tautas izglītības nodaļas bibliotekāru kursus. “Tas saistījās ar manas eksistences plašāku problēmu, proti, ar profesijas izvēli. Ka skolotāja amatu es neizvēlēšos, tas man bija skaidrs no sākta gala: tam neesmu piemērots nedz pēc sava (nemierīgā, atskabargainā, impulsīvā) rakstura, nedz citām īpašībām.Varētu strādāt muzejā, varbūt arī par archivāru, bet šīs profesijas ir retas un maz izredžu tanīs darboties. Bibliotēka turpretī, ir populārs iestādījums; tanī pa laikam strādā gan galvenokārt sievietes, taču tā ir visai cienīga profesija, un daudzi slaveni vīri (arī Kants) bijuši bibliotekāri. Tā es sāku nojaust savu “liktenīgo” profesiju un tai tad arī ziedoju sava mūža lielāko daļu: par bibliotekāru un bibliotēkas vadītāju nostrādāju apm. 30 gadu (līdz aiziešanai pensijā).”103 Nenoliedzami, par būtisku iedrošinājumu šādai profesijas izvēlei varēja kļūt arī fakts, ka par bibliotekāru kādu laiku bija strādājis arī Kants. Viņa filozofijas un dzīvesstāsta iepazīšanā Rolavs sāka saskatīt ne mazāk liktenīgu atklāsmi, par kādu Kanta filozofija bija kļuvusi Fihtem: “1766. gadā Kants dabūja apakšbibliotekāra vietu pils bibliotēkā par visai niecīgu – 62 dāldeŗu lielu atalgojumu gadā. Bibliotēka bija atvērta publikai divreiz nedēļā (no plkst. 1–4); tās grāmatu krājums bija nonācis chaotiskā stāvoklī, tā ka Kantam vajadzēja ziedot daudz laika, lai savestu to kārtībā. Nekurinātas telpas, akmens grīda, caurvējš, pustumsa – tādi bija neveselīgie darba apstākļi šai bibliotēkā, kur Kants cītīgi nostrādāja sešus gadus. – Atzīmējams arī, ka Kants, acīmredzami materiālu motīvu skubināts, dažus gadus pārzināja arī bagātā komerciju padomnieka Saturga dabas retumu krājumu, ko tas bija iekārtojis savā dārzā un kas, it īpaši ar plašo dzintara un fosiliju kollekciju, piederēja pie pilsētas ievērojamākajām vietām, ko apmeklēja caurbraucēji ceļotāji.”104 “Svētdiena. Šodien starp pulksten septiņiem un pusastoņiem rītā, vēl guļot cietajā gultā, pusnomodā, es sapratu sevi un savu attiecību pret pasauli... Sapratu, kāda ir mana vieta un kāda loma man jāveic... Kad attaisīja slēģus, es piecēlos līdz ar istabā ieplūdušo ziemas gaismu līksms un apskaidrots,” Rolavs rakstīja dienasgrāmatā 1919. gada 5. janvārī105 . Latvijā pirms dažām dienām Stučkas boļševiku valdība un tai uzticamais karaspēks bija iegājis vācu karaspēka pamestajā Rīgā. Stučkas režīms Rīgā noturējās līdz pavasarim, kad to no pilsētas un lielākās daļas Latvijas padzina Baltijas landesvērs majora Flečera vadībā un tā pavēlniecībai pakļautās Andrieva Niedras Latvijas Pagaidu valdības latviešu karaspēka daļas. Laika gaitā Stučka savos politiskajos uzskatos bija kļuvis pat vēl radikālāks par boļševistiskās revolūcijas vadītāju Ļeņinu, un viņa valdīšanas laikā Rīgā vien no bada un slimībām bija miruši 8590 iedzīvotāji, nošauti pilsētā bija 1549, bet visā Latvijā – ap 5000 cilvēku. Tomskā tikmēr turpinājās rosīga kultūras dzīve. Pa dienu noklausījies profesora Hesena lekciju Gribas brīvība kā filozofiska problēma, Rolavs apmeklēja turpat universitātē sarīkotu futūrisma gleznotāja un dzejnieka Dāvida Burļuka priekšlasījumu Jaunā māksla, kurā viņš bija izklāstījis savas “kubofutūrisma” mākslas principus. Noprotams, ka kreisi noskaņotā un ar jaunai, labākai pasaulei atbilstošas mākslas izveidi nodarbinātā Burļuka ierašanās “balto apsēstajā” Tomskā būs bijusi daļa no izstāžu un publisku priekšlasījumu brauciena pa dažādām Urālu, Sibīrijas un Tālo Austrumu pilsētām, kurā viņš bija devies kopā ar Maskavas Glezniecības, tēlniecības un lietišķās mākslas skolas LOSKIS Nikolajs (ЛОССКИЙ Николай Онуфриевич, 1870–1965) – krievu reliģiskais filozofs, viens no filozofiskā intuitīvisma dibinātājiem. VVEDENSKIS Aleksandrs (ВВЕДЕНСКИЙ Александр Иванович, 1956–1925) – krievu filozofs, psihologs, viens no ievērojamākajiem neokantiānisma pārstāvjiem Krievijā. 102

103

KD, 169. lpp.

104

IKDDS, 47. lpp.

105

KD, 169.–169a. lpp.

30


VIENS AR KANTU

studiju biedru dzejnieku Vladimiru Majakovski un dzejnieku, vienu no krievu aviācijas pionieriem, Vasīliju Kamenski. Pasākumā ar “visai pikantām dzejām” bija piedalījies arī “egofutūrisma” virziena līderis, dzejnieks un 1918. gadā Maskavas politehniskajā muzejā par “Dzejas karali” kronētais Igors Severjaņins. Pilsētā notika arī Burļuka darbu izstāde: “<[..] Atceros kuriozu gadījumu šai izstādē: Kāda jaunava, neizprazdama, ko īsti “uzgleznojis” futūrists (gleznā bija dažādu krāsu, stikla lausku un drēbes gabalu sajaukums), jautāja autoram, kā lai saprot “Mana krusttētiņa ģīmetni” (tā saucās glezna). Burļuks nebija uz mutes kritis un tūdaļ atbildēja: “Ak tā! Šī ir tātad Jūsu krusttētiņa ģīmetne! To es nemaz nezināju”.>”106 Tajā pavasarī Rolavs sāka strādāt studentu ekonomiskās biedrības veikalā par pārdevēja palīgu. Veikalā pārdeva maizi, putraimus, ziepes un šādas tādas saimniecības preces, dažkārt bija nopērkams arī cukurs. Maizi gan pārdeva uz kartītēm un ierobežotā daudzumā. Arī uz dzīvi Rolavs apmetās studentu ekonomiskās biedrības ēkā – tur bija studentu ēdnīca, kurā par pavāriem strādāja ungāru karagūstekņi, un kurpnieku darbnīca. Vēlāk viņš pārvācās uz mazu un šķību namiņu Dārza ielā 20, netālu no politehniskā institūta, tieši pretī universitātes bibliotēkas ēkai. “Šī ēka patiešām bija Tomskas lepnums: tā bija moderni iekārtota, ar plašu lasītavu, ko arī es bieži apmeklēju un tur strādāju. Ēkā atradās arī liela aktu zāle, kur reiz notika plaša Sibīrijas polītisko darbinieku sanāksme (cik atceros, admirāļa Kolčaka laikā). – Aiz mūsu nameļa atradās sakņu dārzs, kur audzējām kartupeļus.”107 Jūnija beigās tika parakstīts Versaļas miera līgums, oficiāli tās bija Pirmā pasaules kara beigas, taču Krievijā vēl arvien turpinājās pilsoņu karš. Nenorima arī Rolava “vētras un dziņas”: “[..] divas reizes pēdējās dienās pārdzīvoju apžilbinoši skaļu domu par nāvi. Un divas reizes cēlos no miroņiem – transcendentālā filozofija mani glāba: bez esošā ir arī vēl tas, kas pienākas, kas jādara. Un man, es jūtu, ir liels pienākums un daudz kas jādara,” viņš rakstīja dienasgrāmatā 1919. gada jūlijā108. Profesors Hesens GADA BEIGĀS BOĻŠEVIKI Kolčaka Sibīrijas balto armiju no Tomskas padzina, taču tas nebūt nenozīmēja, ka līdz ar to būtu pienākušas mierīgas dienas – pilsētā valdīja trūkums, ko vēl jo grūtāk panesamu darīja aukstā Sibīrijas ziema. “Četras dienas neesmu vesels,” Rolavs rakstīja dienasgrāmatā februārī. “Izgājušo nedēļu biju pilsētā. Ilgāku laiku atrados uz ielas. Sals bija ap 20 grādu ar vēju. Nosalu briesmīgi. Lādēdams pus pasaules, steidzos uz mājām, cik ātri varēdams. Lieta tā, ka man nav kažoka. Mans skrandainais mētelis pret salu nevar izturēt.”109 Rolavs bija sācis strādāt Tomskas studentu sociālās apgādības komisijā par kancelejas darbinieku. Komiteja nodarbojās ar studentu pārtikas kartīšu izsniegšanu un reģistrāciju. Izsniedzamās pārtikas devas bija ārkārtīgi mazas – maizes norma bija no ceturtdaļmārciņas līdz mārciņai dienā (100–400 g, 100 gramu maizes ir aptuveni divas šķēlītes), arī pārējo produktu normas bija niecīgas – piemēram, mārciņa sāls, kārbiņa sērkociņu un viens graudiņš saharīna. Vēl komisija nodrošināja studentus ar siltām pusdienām reizi dienā – pusdienās gan bija tikai ūdeņainas zupas ar “ļoti niecīgām tauku daļām”. Noprotams, ka Rolavs bija visai azartiskas dabas. Ar vienlīdz lielu aizrautību viņš mēdza iedziļināties gan šaha spēlē – dienasgrāmatā gan sūkstīdamies, ka šahs no galvas padzen visas citas domas –, gan liekot likmes totalizatorā un cenšoties uzminēt zirgu skriešanās sacīkšu uzvarētājus. Protams, totalizatorā viņš parasti zaudēja, un šis pēdējais vaļasprieks bieži vien iecirta krietnu robu jau tā gaužām trūcīgajā Rolava budžetā. Šīs neveiksmes viņš gan neuztvēra kā mācību un aizraušanos ar hipodromiem un totalizatoriem saglabāja līdz pat mūža beigām. Juku un kara nestais posts Krievijā izraisīja arī dažādu slimību izplatību. Kad 1920. gada vasarā Rolavs ar tvaikoni aizbrauca no Tomskas uz Novonikolajevsku (vēlāko Novosibirsku), izrādījās, ka pilsētā sākusies holēras epidēmija un pa ielām brauca pajūgi, kuros mirušie bija sakrauti “kā malkas 106

KD, 169a. lpp.

107

Ibid., 170. lpp.

108

Ibid.

109

Ibid., 175. lpp.

31


VIENS AR KANTU

gabali”. Rolavs steigšus pilsētu pameta, un vismaz holera viņam gāja secen, tomēr sirguļoja viņš vienā laidā. Jāpiebilst gan, ka daļa no viņa pierakstos minētajām sajūtām varētu būt arī romantiskas iedomas un hipohondrijas pazīmes: “Satinu gaŗu, gaŗu papirosu un smēķēju. Krūtīs, jūtu, kaut kas sakustas, aizraujot elpu. Esmu slims, laikam ar kādu organisku slimību, jau no mazotnes, gadiem desmit (tā, laikam, ir sirds vārstuļu kaite). Tolaik tas gadījās paretam, parasti vakaros, kad likos gulēt. Kad pirms divām nedēļām saslimu, no tā laika jūtu krūtīs nepatīkamas lēkmes arvien biežāk un stiprāk: kaut kas mīksts, viļņveidīgs piespiež sirds apvidu, es dziļi izelpoju gaisu un pēc dažiem brīžiem nelabums pāriet.”110 “Jūtos nelāgi, visu pēdējo laiku lietas man iet visai slikti, jūtos saguris, dažreiz ellīgi ciešu savas psīcho-fiziskās organizācijas vājuma dēļ,” viņš rakstīja ziemas sākumā. “Un te vēl šis suns! Kad Zemans (Rolava studiju biedrs – aut.) aizvācās no vecā dzīvokļa, viņš tur atstāja, kas bija piederējis agrākajai saimniecei. Viņš šad tad atnāca un to baroja. Šodien es savācu pusdienas atliekas, mazliet maizes un gāju uz turieni. Atslēdzot durvis, man jau likās savādi, ka neredz suni, – ieejot istabā, redzu ka suns guļ uz grīdas; es to pasaucu, bet tas nekustējās – bija nobeidzies, nosalis. Iegāju savā istabiņā, paņēmu grieķu valodas piezīmes un, aiziedams, vēlreiz iegāju otrajā istabā: nav šaubu, suns bija nosalis. – Gāju uz universitāti uz grieķu valodas stundu. – Dzīvība un nāve, nobeidzies suns un eksāmens ētikā! Vai tiešām tas nozīmē, ka ētikā esmu “apēdis suni” (sobaku s’jel), t.i. ka man veiksies eksāmenā?! Kas par blēņām! Kāda nežēlīga ironija!”111 Labsajūtu neuzlaboja arī pavisam prozaiskas lietas. Ziemā kādudien Rolavs zem sava rakstāmgalda pamanīja sniegu. Pat pie izkurinātas krāsns istabā bija jāsēž mētelī. Izjaucis rakstāmgaldu, viņš starp sienu un grīdu atklāja pirksta platuma spraugu, pa kuru vējš istabā pūta sniegu. Dažbrīd istabā bija tikai pusotra grāda siltums, rokas bija tā nosalušas, ka ar grūtībām varēja uztīt smēķi, bet jāraksta bija cimdos. Mētelis Rolavam bija tik plāns, ka derēja vienīgi sēdēšanai istabā. Viņa dzīves apstākļi līdzinājās šajā pašā gadā sarakstītajā Franca Kafkas stāstā Toverjātnieks aprakstītajiem: “Izlietotas visas ogles; toveris tukšs; liekšķere bezjēdzīga; krāsns elpo aukstumu; istabu piepūtis sals; aiz loga koki stingst sarmā; debess – sudraba vairogs pret to, kas grib no tām palīdzību.”112 Kafkas varonim salšana un izmisuma pusnemaņā iztēlotais jājiens uz tukša ogļu tovera pie ogļu tirgotāja beidzās liktenīgi. Rolavs šādos apstākļos mēģināja uzrakstīt tēzes semināram par Fihti. Tomēr neraugot visai smagos un juku pilnos dzīves apstākļus, ikdienišķas raizes Rolavu nodarbināja maz. Šajā laikā viņš jau bija sācis rakstīt “filozofisku dienasgrāmatu”. Tie bija pieraksti, kuriem, kā viņš uzskatīja, būtu jāatspoguļo viņa ““es” daudzveidība” un viņa pārtapšana jeb pārdzimšana, pamazām apjēdzot savas dzīves mērķi: “13. februāris bija ievērojama diena. Pēc stundu ilgas pārdomas (jāsaka, ka šīs pārdomas tad modināja visai drūmie un smagie mana “subjektīvā es” pārdzīvojumi, – tagad to rakstu ar zināmu ironiju, jo zinu, kas tā bija par lietu) manā priekšā pēkšņi atklājās un ar pārsteidzošu skaidrību nostājās doma par objektīvo es (atšķirībā no fiziskā un psīchiskā). [..] Šis es mani objektīvi piesaista mūžīgiem uzdevumiem.”113 Dienasgrāmatu Rolavs rakstīja krievu valodā, jo, kā pats apgalvoja, bija arī krievu valodā sācis domāt. “Maz ko pazaudēšu “krievodamies”. Filozofija ir viena visās valodās.” Ar novēlošanos aptvēris, ka vēsture nav viņa aicinājums – to gan bija ļāvis noprast jau “vientuļais trijnieks” tieši vēsturē viņa skolas beigšanas apliecībā –, Rolavs pārgāja studēt filozofijas nodaļā: “Filozofija, kā zinātne, vispār nav dota kā gatava: var būt tikai filozofēšana. Un es sevī esmu tiekošs (topošs) filozofs. Sastopoties pastāvīgi ar Kantu, Kohenu, Rikertu, Vindelbandu, Šupi,114 manā pierē 110

KD, 191. lpp.

111

Ibid., 211.–212. lpp.

112

KAFKA Francs. Toverjātnieks. No: KAFKA Francs. Stāsti. No vācu valodas tulkojusi Silvija Brice. Rīga : Atēna, 2001, 202. lpp.

113

KD, 211.–212. lpp.

KOHENS Hermans (COHEN, Hermann, 1842–1918) – ebreju izcelsmes vācu filozofs, Marburgas neokantisma skolas līderis. RIKERTS Henrihs (RICKERT, Heinrich, 1863–1936) – vācu filozofs, viens no Bādenes neokantisma skolas aizsācējiem. VINDELBANDS Vilhelms (WINDELBAND, Wilhelm, 1848–1915) – vācu filozofs, Bādenes neokantisma skolas līderis. ŠUPE Vilhelms (SCHUPPE, Ernest Julius Wilhelm, 1836–1913) – vācu filozofs. 114

32


VIENS AR KANTU

notiek diezgan brīnišķīgas lietas.”115 Noprotams, ka pievērsties filozofijai lielā mērā viņu bija iedvesmojusi profesora Sergeja Hesena personība: “Neaizmirstami man palika [Hesena] lekcijas noslēguma vārdi par Kanta vienpadsmit gadu ilgo klusēšanu pēc disertācijas, kad viņš tikpat kā nekā nepublicēja līdz Tīrā prāta kritikas klajā nākšanai. Šos nedaudzos vārdus, likās, bija pārņēmusi godbijība pret diženā filozofa milzu darbu. Es biju gluži apburts – kļuva ir skumji, ir priecīgi. – Vienpadsmit gadu ilga klusēšana – Tīrā prāta kritikas radīšana. – Man tagad atmiņā nāk pagājušais gads, kad profesors lasīja grieķu filozofijas kursu. Sokratam veltītajā lekcijā valdīja sasprindzināts klusums, kad profesors lasīja Platona dialogu par Sokrata nāvi. Es aizgrābts klausījos un tikko valdīju asaras.”116 10. martā Hesens sāka lekcijas par Tīrā prāta kritiku, un Rolavs bija pilns entuziasma: “Esmu aizrauts pilnīgi, sasprindzināti klausos un tikai šo to atzīmēju. Viss liekas tik skaidrs un vienkāršs, filozofiskās patiesības caurausts, ka kaut kā neērti “pierakstīt” kaut ko. Allaž atceros tos dažus vakarus, kad pagājušo ziemu biju uz semināra sēdēm Kanta filozofijā. Jā, dažus vakarus... Lai būtu, cik bēdīgi būdams, bet tā ir. Biju, nevis vienkārši biju klāt (kā pats ironiski to nosaucu, un kā citi to varēja nosaukt), ārēji tur atrados, bet tas bija kas vairāk, plašāks un dziļāks. Mans “es” vispār, it kā objektīvi, kļuva par pašu Kantu. [..] Pirmo reiz paņemot rokā Tīrā prāta kritiku, es kļūdījos, un proti, tīri gramatiski: man likās, vienkārši sakot, ka tīrā prāta kritika nozīmē, ka tīrais prāts kaut ko kritizē. [..] Tikai piedalījies dažās semināra sēdēs, es “ieraudzīju gaismu”. Es biju pārsteigts vārda pilnajā nozīmē. [..] Man bija priecīgi ap sirdi, es pārsteigts pat smējos un viss bija “gaismas” pilns.”117 Jaunāko kursu studentiem bieži vien raksturīgā degsme un aizrautība to dienu pierakstos mijās ar eksaltētu sajūsmu par profesoru Hesenu, un, visticamāk, Rolava turpmākās dzīves ceļa izvēlē liela nozīme bija ne vien negaidīti atklātajai Kanta filozofijas pievilcībai, bet arī profesora personībai: “Šīsdienas prof. Hesena lekcija bija pilna ar kādu sevišķu sirsnīgumu, kaut kāds siltums plūda no Hesena “vēsturiskā” Kanta. Citāti no Tīrā prāta kritikas likās pārsteidzoši skaidri un gaiši. Kants patiešām ir dižens: spilgtas un ievērojamas ir kritikas rindas – tās skan gluži moderni.”118 23. martā Rolavs rakstīja: “Gribēju rakstīt par prof. H. lekciju. Biju sajūsmināts līdz pēdējam. Abas stundas nosēdēju kā uz oglēm. H. pabeidza Tīrā prāta kritiku: man atklājās patiešām lieliska aina. Kā simfonijas pēdējie akordi noskanēja manī Kritikas sistēmas pēdējās skaņas. – Metafizika, kas sastāv no trim daļām – racionālās psīcholoģijas, kosmoloģijas un teoloģijas, nav iespējama. Taču Kants nevis vienkārši noraida metafiziku, bet norāda uz tās nepieciešamību: metafizika ir nepieciešama illūzija, nepieciešama prātam, zinātnei pirmajā attīstības pakāpē, kad nav nekā cita, tikai esošais. Kants izvirza jaunu jēdzienu – jēdzienu par prāta neierobežotību un tā robežām. Ikvienas zinātnes darbības lauks ir bezgalīgs. Prātam nav robežu. Nav nekā, kas mīt ārpus viņa pētījumu robežām. [..] Zinātne virzīsies uz priekšu neierobežoti, taču zinātne ir tikai viena pasaules daļa. Tā ierobežota ar savu plakni, proti, viņu ierobežo tās veidošanās iekšējais likums. Racionālisma metafizika izpauž “slinko” prātu, bet empīrisms, pēc Kanta domām, rāda “nevarīgo” prātu. Racionālisms nozīmē prāta patvaldību, empīrisms – vergu sacelšanos pret to, intellektuālisms – verdzisku paklausību prātam, bet Kanta kritika – “tiesisko” prātu. Kants ir tipisks tiesību filozofs, viņš ievieš zinātnē tiesību jēdzienu. 115

KD, 171. lpp.

KD, 178. lpp. Runa ir par vienīgo Platona darbu, kas nav sarakstīts dialoga formā, – Sokrata aizstāvēšanās (jeb Apoloģija): “Būt mirušam taču ir viens no diviem: tas nozīmē vai nu būt nekam, tā ka mirušais vairs neko nejūt, vai, kā parasti uzskata, nāve dvēselei ir zināma pārmaiņa, pārcelšanās no šejienes uz citu vietu. Ja nu neko nejūt un šis stāvoklis ir kas līdzīgs miegam, kad gulētājs pat neredz nekādus sapņus, tad nāve būtu brīnumains ieguvums. Es domāju tā: ja kādam vajadzētu izvēlēties nakti, kurā viņš gulējis tik cieši, ka pat nav redzējis sapni, un visas pārējās sava mūža naktis un dienas salīdzinātu ar šo nakti un ja viņam pēc rūpīgām pārdomām vajadzētu pateikt, cik dienu un nakšu viņa mūžā bijušas patīkamākas par šo nakti, tad, manuprāt, ne vien parasts cilvēks, bet arī pats Lielais Ķēniņš atzītu, ka tādas naktis būtu pavisam viegli saskaitāmas salīdzinājumā ar pārējām dienām un naktīm. Un, ja nu nāve ir tāda, tad dēvēju to par ieguvumu, jo viss laiks tādā gadījumā nešķiet ilgāks par vienu vienīgu nakti.” Aizstāvēšanās noslēgumā Sokrats dodas pretī nāvei: “Taču ir jau laiks iet prom – man, lai mirtu, jums – lai dzīvotu. Bet, kurš no mums dodas pretī labākam liktenim, tas nevienam nav zināms, vienīgi dievam.” No: PLATONS. Sokrata prāva : Eutifrons. Sokrata aizstāvēšanās. Kritons. Faidons. No sengrieķu val. tulk. Ābrams Feldhūns. Rīga : Zinātne, 1997, 69.–72. lpp. 116

117

KD, 178.–179. lpp.

118

Ibid., 179.–180. lpp.

33


VIENS AR KANTU

Kants saka, ka prātam nav nekādas diktatoriskas varas. Pasaule nav tikai mūsu zināšanas priekšmets, bet arī mūsu darbošanās, mūsu pienācības priekšmets. Pasaule ir ne tikai esošais, bet arī pienācīgais.”119 Drīz vien Rolava pārņemtība ar Hesenu jau iemantoja bezmaz vai reliģiozu nokrāsu, ko vienlīdz labi varētu tulkot arī kā iemīlēšanos – pat ja tā bija vienīgi aizraušanās ar “filozofijas erosu”, kā to raksturoja Rolavs pats: “Nosēdos augšējos solos. Semināristi (semināra dalībnieki) sēd zemāk pa kreisi. Cītīgie klausītāji (un pierakstītāji) sēd apakšā, grupā. Lektors lasa it kā nogurušā balsī. Pa laikam, brīžiem visai bieži, pamet acis uz mani, kur es sēžu viens augšā. Man liekas, viņš ironiski pasmaida un, šķiet, tikko valda smieklus. Smaida ironija pazūd lūpu kaktos un pārvēršas ikdienišķā grimasē. Es uzcītīgi klausos, skatīdamies lektora sejā. Viņš paceļ acis augstāk par pārējiem klausītājiem pie manis – laikam viņu saistīja kāda dīvainība manā apģērbā, vai varbūt kas cits, kāda iedoma. Man sāk palikt nelabi un es nekā nedz dzirdu, nedz redzu; jūtu ka nosarkstu, nolaižu acis grāmatā un mechāniski sāku šo to rakstīt, iznāca kādi hieroglifi. Ko viņš bija iedomājies? Vienā vietā Hesens it kā sāka jukt – doma tika sagumzīta un neloģiski nobeigta. Ar lielām mokām nosēdēju divas stundas. Bet neraugoties ne uz ko, es tomēr jutu, ka man vajag te būt, bēgt būtu gļēvulīgi. Kas es esmu profesora acīs? Sīks bodes zellis, vairāk nekas. Reiz viņš ienāca mūsu bodē un prasīja, vai mēs nezinot Vadzinska telefona numuru. Es atbildēju: “nē”. Viņš ātri apgriezās un izgāja. Es sacīju kasierei, ka tas bija profesors Hesens. Viņa saka Aleksandrai Jelefērjevnai (veikala vadītājai), ka es esot pat nosarcis, tiekoties ar profesoru. – Ja pēdējais uzskata mani par bodes zelli, kas aiz vienkāršas intereses iestājies universitātē, paklausījies dažus kursus un piedalījies pāris reizes Kanta seminārā, tad viņš maldās. Manī ir griba, zinātnes kāre, neesmu diletants. Tikai līdz šim nolādēto “apstākļu” dēļ esmu bijis “pasivs” (un šo būtībā negribēto pasivitāti neesmu spējis pārvarēt).”120 Kaut gan Rolavs vēl arvien dienasgrāmatā sūdzējās par “filozofam smieklīgu stāvokli” – laiku pa laikam uznākošām savādas apātijas lēkmēm un nespēju neko palasīt, jo par ikvienu iesāktu grāmatu drīz vien zūdot interese, uzmācoties nespēks, sastingums un vēlme vienīgi sapņaini raudzīties istabas griestos, smēķēt papirosus, stundām klausīties lietus un pērkona skaņās aiz atvērta loga un raudzīties zibens uzplaiksnījumos –, viņš tomēr bija čakls lasītājs un četros vakaros tajā pavasarī izlasīja Dostojevska Velnus, pēc tam Tolstoja Annu Kareņinu. Rolavs lasīja gan universitātes bibliotēkā, gan mājās – laiku pa laikam viņš ņēma grāmatas arī no Tomskā izveidotās latviešu bēgļu bibliotēkas, kurā bija pieejamas arī pavisam nesen izdotas grāmatas, piemēram, 1919. gadā izdotā Pētera Stučkas Padomju Latvijas pieci mēneši. “Jūs, kā redzams, esat cītīgākais lasītājs,” bija teikusi grāmatu izsniedzēja, kad Rolavs paņēmis laīšanai Augusta Saulieša kopotus rakstus. “Daudz laika,” bija noteicis kāds latvietis kareivja drēbēs, un noprotams, ka šī piezīme Rolavu bija aizskārusi: “Patiešām... “cītīgs lasītājs”, “daudz laika”... Te – darba tauta, strādnieks, kas ar grūtībām vairāku nedēļu laikā izlasa kādu stāstu, te vienkārša sieviete (bibliotekāre), kas raksta “trešudienās”... un te es. Kad gāju mājās, mani vadīja šie vārdi – “cītīgākais lasītājs”.”121 Starp citu, interesanti, ka vēl 1914. gada sākumā Vidzemē bija spēkā aizliegums atvērt latviešu bibliotēkas, bet jau pēc gada daudzviet Krievijā bēgļi pie latviešu skolām ierīkoja bibliotēkas, kurās bieži vien bija tikai grāmatas latviešu valodā.122 Pārlasot grāmatas, ko Rolavs pieminējis savās piezīmēs, jādomā par to, cik lielā mērā lasāmvielas izvēli noteikušas konkrētā cilvēka īpašības, raksturs, un cik lielā mērā pati lasāmviela – ja tā nonākusi pie lasītāja nejauši – atstājusi iespaidu uz to, kā veidojies lasītāja dzīves gājums, domu gaita un rakstības stils. Rolava Tomskas laika pierakstos tvertās izjūtas atsauc atmiņā Dostojevska varoņus, piemēram, “nabaga Stefanu Trofimoviču” no Velniem – viņš bija “untumains bērns ar visu bērna egoismu, bet bez viņa nevainības”, “skumjās pārdomās viņš jau sen bija raudzījies ārā pa logu, vai 119

Ibid., 180.–181. lpp.

120

KD, 183.–184. lpp.

121

Ibid., 246. lpp.

122

ŠILDE Ādolfs. Latvijas vēsture: 1914–1940. Valsts tapšana un suverēnā valsts. Stokholma : Daugava, 1976, 49. lpp.

34


VIENS AR KANTU

neatnāks kāds paziņa. Bet neviens netaisījās nākt. Ārā smidzināja lietus, istabā kļuva auksti; vajadzētu izkurināt krāsni; viņš nopūtās”; tas bija cilvēks, kas “ik mirkli varēja izplūst asarās, kam sekoja “viegla holerīna”, “šis bāba”, kas ilgstoši “domāja par kaut kādu sacerējumu un katru dienu nopietni taisījās to rakstīt. [..] Arvien biežāk viņš mums mēdza teikt: “Liekas, esmu sagatavojies darbam, materiāli savākti, bet darbs nesokas. Nekas neiznāk!” – un sadrūvējies nokāra galvu.”123 “Nevaru lasīt filozofisku, pat vienkārši zinātnisku grāmatu,” Rolavs tā paša gada vasarā rakstīja dienasgrāmatā. “Zinātnieks, redzams, es nebūšu. Ha, ha, viss liekas pagalam, ilgi es nenodzīvošu, tā sajutu un sapratu šodien. Vakar, ejot gar Tomas upes malu, es ar savādu skatu nolūkojos upes viļņos. Nāca atmiņā Baikals.”124 Pie Kanta PESIMISMS MIJĀS AR DAŽĀDĀM, kā Rolavam šķita, zīmīgām norādēm un liktenīgiem mājieniem par izraudzītā ceļa pareizumu. Atgriezdamies no atslēdznieka darbnīcas, kur bija nodevis labošanā patvāri, viņš bija iegājis Feofanona grāmatu tirgotavā nopirkt rakstāmpapīru un pamanījis mapi ar gleznu reprodukcijām un pastkartēm. “Palūdzu paskatīties, paņēmu dažus gabalus un te pēkšņi es “paliku kā pienaglots”. Es turēju rokās kādu ģīmetni... Kaut kas pazibēja galvā, atcerējās kāds agrāk redzēts veidols... Jā, tā taču ir Kanta ģīmetne. “Immanuel Kant” – tā smalkiem baltiem burtiem rakstīts uz tumšā ģīmetnes fona apakšā, bet iesānis FRUMPF – mākslinieks. Beidzot: man jau agrāk radās vēlēšanās iegūt diženā Kanta portretu un nu, lūk, “liktenis”. Es negrozāmi nolēmu, ka portrets būs mans, atliku visus pārējos iepirkumus, samaksāju 250 rubļus un stipri pacilātā gara stāvoklī izgāju uz ielas. Tirgotājs, acīm redzot, palika visai apmierināts ar mani, un kad es gāju prom, viņš pirmais man teica “uz redzēšanos”.”125 Lai gan Rolava pārliecība, ka viņš ir piederīgs “zinātnes pasaulei”, kļuva arvien spēcīgāka, vēl arvien būtiska aizraušanās palika mūzika – pat nejauši pa atvērtu logu izdzirdēts Šopēna klavierkoncerts varēja sagādāt ārkārtīgi intensīvas izjūtas: “Necerēti aplaimots es sastingstu: mani glāsta nejūtama roka un skūpstu burvīgo būtni.”126 Īpašu baudu sagādāja arī paša muzicēšana – parasti Rolavs gāja spēlēt uz studentu ēdnīcu pie tur strādājošā “lāga cilvēka, tikai aprobežotā” Josifa Mihailoviča: “O, es paņēmu pārāk drosmīgi vijoli rokā. Sāku spēlēt Koreli mazo prelīdi, drebošiem pirkstiem, nedrošu lociņu. Šī prelīde man likās brīnumjauka un es to nevaru aizmirst. Es to spēlēju Maskavā Kamenceva studijā viņu skolnieku vakarā... Nospēlējis it kā kādā ekstāzē dažas sākuma taktis līdz oktāvei si bemol uz la – es, atmodies un izbijies, noliku vijoli un klusu izgāju no istabas.”127 “O, brīnum daiļais! Tu nemitējies mani aizkustināt,” viņš rakstīja tā paša gada rudenī. “Man likās, ka esmu aizgājis tālu no tevis tev svešajā sfērā, tomēr nē – es pašlaik, klausīdamies Bēthovena sonātes, sajutu to pašu saviļņojumu, to pašu satraukuma pilno un valdzinošo izjūtu kā agrāk. Jā, neesmu aizgājis prom! Jo labāk! Pastāvīgi atrodoties teorētiskās jēgas sfērā, es tomēr spēju izjust daiļuma sfēras jēgu, – tā ir īpatnēja, sevī fundēta esamība, esamība sui generis, ar īpatnēju likumsakarību, daiļuma likumību.”128 Mūzikai bija tik liela nozīme, ka Rolavs togad nopirka pats savu vijoli. Kaut gan pārdevēja nosauktā cena – 25 000 rubļu – par vijoli nebija augsta, arī šāda summa Rolavam bija krietni par lielu. Viņš Skat.: DOSTOJEVSKIS Fjodors. Velni. No krievu valodas tulkojis Oto Brikšķis. No: DOSTOJEVSKIS Fjodors. Kopoti raksti. VII sējums. Rīga : Liesma, 1977. 123

124

KD, 190. lpp.

Ibid., 195.–196. lpp. Runa ir par gleznotāju, ilustratoru un modes reklāmu autoru, Berlīnē dzimušo mākslinieku Fricu Rumpfu (RUMPF, Fritz, 1888–1949), kura autogrāfu viegli izlasīt kā “FRUMPF”. Viņš darinājis uz pastkartēm pavairotus daudzu ievērojamu cilvēku – Brāmsa, Mocarta, Čaikovska, Gētes u.c. – portretus. Viņa gleznotais Kanta portrets ir viena no daudzām versijām par Kanta portretu, kas datēts ar 1791. gadu, par kura autoru tiek uzskatīts Deblers (Döbler) vai Deplers (Doepler). Skat.: http://www.kant.unimainz.de/ikonographie/gemaelde.html 125

126

KD, 200. lpp.

127

Ibid., 200. lpp.

128

Ibid., 217. lpp.

35


VIENS AR KANTU

aizņēmās no kursabiedriem 11 000 rubļu, pārējo naudu sagrabināja, pārdodams drēbes un grāmatas, un vijoli nopirka. No pirkuma viņu neatturēja pat instrumenta sliktais stāvoklis un tas, ka vijolei nebija nedz futrāļa, nedz lociņa. Bez lociņa nebija bijis iespējams pie pārdevēja instrumentu izmēģināt. Aizgājis pie Josifa Mihailoviča un aizņēmies lociņu, Rolavs pārliecinājās, ka ir pamatīgi iepircies – vijolei bija izlūzusi “dvēsele”, arī stīgas bija nekam nederīgas. Laiks drīz vien kļuva gaužām auksts, taču ziemas drēbju vairs nebija. Dzīvokļa saimniece laimīgā kārtā Rolavam aizdeva sava nelaiķa vīra kažoku. Kažokā gan viņš esot juties kā tāds Akakija Akakijeviča rēgs no Gogoļa Šineļa – parādība, kas tumšās diennakts stundās uzglūn vientuļiem gājējiem un atņem mēteļus. 1920. gada oktobrī dienasgrāmatā Rolavs apņēmīgi rakstīja, ka ir nolēmis kļūt par filozofu: “Tātad, nav vairs šaubu, svārstību, neizpratnes. Es – filozofs! Lai nu labi veiktos!”129 Lielāko daļu filozofisko tekstu viņš lasīja krievu tulkojumā un šajā laikā arī pats iemēģināja roku tulkošanā – gan ne no oriģinālvalodas, bet no tulkojumiem krievu valodā. Šī darbošanās nostiprināja pārliecību, ka ir jāapgūst vācu filozofiskā valoda: “Tas ir viens no maniem “kaujinieciskiem” uzdevumiem.”130 Noskaņojums bija gan kaujiniecisks, tomēr arī šaubas un nedrošība Rolavu nepameta, jo īpaši profesora Hesena klātbūtnē. 23. novembrī pie Hesena sākās Fihtes filozofijai veltīti semināri, pēc tam dienasgrāmatā Rolavs rakstīja: “Sākas! Vai – it kā sākas. [..] Pamazām pulcējās semināra dalībnieki – Rozentāls, Batujevs, Abramovičs, Hesse, Gincburgs (jurists) u.c. Izgāju koridorītī, uzsmēķēju. Jutos ne visai labi, dažreiz kļuva pat baismīgi, gribējās bēgt projām. Pastaigājoties pa koridoru, piepeši sajutu, cik vientulīgs esmu. Vai runāt ar kādu? Par ko? Mocījos, šaubījos. Beidzot atnāca prof. H[esens]. Es stāvēju pie kabineta durvīm, sveicināju viņu un sniedzu nedroši roku, ko viņš paspieda.”131 Jau vēlāk, atsaucot atmiņā šo laiku, Rolavs rakstīja, ka, iespējams, Hesens, nebūdams boļševiku piekritējs, tajās dienās smagi pārdzīvojis pēdējā Krievijas balto kustības vadītāja barona Pjotra Vrangeļa Dienvidkrievijas bruņoto spēku sakāvi Krimā pie Perekopa un atlikušās armijas un civilistu evakuāciju uz Konstantinopoli. Vrangeļa vadītā armija bija pēdējā nopienā, kaut arī neveiksmei lemtā pretestība boļševiku spēkiem un līdz ar to arī pēdējā boļševikiem nesimpatizējošās Krievijas iedzīvotāju daļas cerība. Taču tobrīd Rolavs tam nepievērsa uzmanību: “Mani neatstāj kāda priecīgi-saviļņojoša laba izjūta, atceroties, cik laipni profesors ar mani runāja eksāmenā. Liekas, esmu kaut ko sasniedzis. Divus gadus esmu mocījies, bažījies, kritis izmisumā (protams, bijuši arī gaiši brīži, kad mani pilnā mērā kaut kas nodarbināja). Liekas, tikai tagad sāku kaut ko veikt. Manas mokas nebija veltīgas, H[esens]. deva man gaismu (jā, biežāk gan tā tikai mirdzēja, nevis sildīja).”132 “Vakar nepaspēju uzrakstīt to, ko gribēju. Šodien aizgāju uz tirgu un nopirku divas sveces (samaksāju divar pus tukst. rubļu); nopirktu vairāk, bet nav naudas. – Pus 1 naktī. Liekas, šodien strādāju pa īstam. Dienā dažas stundas skatīju Kantu un atradu šo to labu. Vācu materiālus. Viss vakars bija veltīts Fichtem.”133 Tikmēr Latvijā 30. decembrī ar izglītības ministra valodnieka Jura Plāķa rīkojumu tika pasludināta pāreja no gotiskā raksta uz latīņu alfabētu un jaunu pareizrakstību un tika noteikts, ka visās Latvijas valsts un pašvaldību iestādēs un skolās pārejai jānotiek līdz nākamā gada 1. jūlijam. Kaut gan Rolavs vēl arvien bija Tomskā, arī viņa dzīvē šim notikumam bija liela nozīme – viņš bija aizbraucis no Krievijas guberņas, bet atgriezīsies neatkarīgā valstī, skolā viņš bija mācījies vienu rakstību, bet atgriezīsies zemē, kur būs ieviests pavisam cits alfabēts un cita gramatika, un tieši tā būs valoda, kurā viņš mēģinās piepildīt sava mūža lielo uzdevumu. Kaut kādu iemeslu dēļ – viņš raksta: “mana stāvokļa” dēļ – 1921. gada sākumā Rolavs atkal sanīka un vairākus mēnešus neapmeklēja studijas, taču, kad februāra beigās beidzot atkal aizgāja uz vienu 129

KD, 204. lpp.

130

Ibid., 206. lpp.

131

Ibid., 215. lpp.

132

Ibid., 227. lpp.

133

Ibid., 221.–222. lpp.

36


VIENS AR KANTU

profesora Hesena lekciju, viņš tajā saskatīja arī atbildes uz viņu nomācošajiem jautājumiem: “Otrā stunda bija veltīta šķietamā “paradoksālā” atzinuma aplūkošanai, proti – par tikumības progresu un attīstību (tikumības augšanu). Profesora apsvērumi patiešām bija spoži. Te kādā vietā es sajutu neparastu saviļņojumu un samulsumu, es pat nosarku. Es sapratu, ka profesora analize atsedz mana stāvokļa (ko es sevišķi stipri pārdzīvoju pēdējās dienās) metafizisko būtību. Es skaidri saskatīju nule minēto metafizisko pamatu tai “traģēdijai”, kas manī izraisījās, piem., vakar vakarā. Protams, šās pamatnes izprašana vēl nedod īsto atrisinājumu, tā sakot, fizisko atrisinājumu, bet tomēr es biju apmierināts, saskatījis metafizisko patieso cēloni, ieraudzījis metafizisko gaismu fiziskajā tumsā. [..] Lekcija pārliecinoši atsedza man manas traģēdijas metafizisko satvaru un morālisko jēgu, kāda tai piemīt, neatkarīgi no manas vēlēšanās.”134 Pavasarī Rolavs sāka prātot par Kanta filozofijai veltīta darba rakstīšanu. Viņš gan apzinājās, ka pagaidām tam vēl nav gatavs, taču uzskatīja, ka tas varētu kļūt gan par viņa studiju, gan Kanta filozofijas iepazīšanas noslēguma darbu. Tobrīd viņš vēl nenojauta, ka darbu Immanuela Kanta dzīve darbi, sistēma turpinās arī vēl pēc četrdesmit gadiem un gandrīz līdz pat nāvei. Maija sākumā pienāca vēstule no māsīcas Marijas Muciņas. Ziņas no Liepājas nebija iepriecinošas – Rolava tēvs bija nopietni slims un, visticamāk, vairs nevarēs strādāt. “Tavi vecāki par daudz ilgojas pēc tevis,” rakstīja Marija. Rolavu mocīja vainas apziņa, jo šķita, ka varbūt pie tēva saslimšanas kaut kā vainojama viņa pārmērīgi ilgā prombūtne. “Gāju gar kādu logu,” viņš rakstīja dienasgrāmatā maija vidū. “Gaišajā istabā bij redzams galds, ap kuru sēdēja vairāki cilvēki un ēda vakariņas. Iedomājos māti – arī viņa tagad mani gaidītu mājās “pie vakariņām”. Vai es varētu būt kāds apmierinājums mātei, ja viņa tagad būtu pie manis? Nē! Sāpēs par mani viņa raudātu par savu nelaimīgo dēliņu, žēlotu mani, bet tas man vēl sāpīgāk, – sāpīgāk tāpēc, ka nevaru viņai nekā dot. Laimīga viņa būtu tad, ja varētu kaut drusku būt lepna uz mani.”135 Arvien tuvodamies savam uzdevumam, pēc dažām dienām Rolavs no sava studiju biedra Monosova aizņēmās 10 000 rubļu, no ēdnīcas pavāra – vēl 3500 un nopirka Petrogradā 1916. gadā iespiestu Kanta Tīrā prāta kritikas izdevumu Nikolaja Loska136 tulkojumā. Šim izdevumam būs liela nozīme Rolava turpmākajā darbā. Marta sākumā pie fakultātes ziņojumu dēļa Rolavs satika profesoru Hesenu: “[..] viņš sniedza man roku, bet es, kā aplaimots, šo roku paspiedu. Neapstājies, profesors aizsteidzās man gaŗām pa kāpnēm augstāk, bet viņa sveicienā es atradu it kā draudzības apliecinājumu.”137 Iespējams, ka šī bija viena no pēdējām viņu tikšanās reizēm. Pēc gada Hesens emigrēja, vispirms pārcēlās uz Prāgu, bet pēcāk – uz Lodzu Polijā, kur nodzīvoja līdz mūža beigām. Rolava Tomskas laika dienasgrāmata beidzas ar šādu ierakstu: ““19. maija vakarā pirmo reiz nopietni stādījos priekšā “mājas” un braukšanu uz Latviju. Naktī ilgi nevarēju aizmigt. Bij smagi, visu pārdomājot. Rīga – dzīvot Rīgā! Bet varbūt braukt pie Madžes138, – tur laikam tagad mani vecāki. – Piektdien biju “gubevakā”: viss izrādās kārtībā, pēc mēneša, saka, latvieši tikšot vesti. Norakstīju Ēriķim vēstuli. Teicu par varbūtējo braukšanu. Beigās pieminēju, ka viņš, varbūt, gribēs man atsūtīt ko ceļam, par ko būtu pateicīgs. Nākamās dienas pagāja, domājot par braucienu. Daudz šķēršļu, visādu trūkumu utt. Vakar dabūju zināt, ka ešelons iešot ap pirmo jūniju. Nē, tad es vēl nevaru braukt. Vienkārt, onkulis man, varbūt, kaut ko atsūtīs un viņam būs nepatīkami, ja es nesaņemšu. 134

KD, 243.–244. lpp.

Ibid., 255. lpp. Sal.: “Nekas viņa [Kanta – aut.] dzīvē gandrīz nekad nebija padots nejaušībai, bet izrietēja no principiem un rēgulām, ko viņš bija atzinis par pareiziem un kā konsekventa ievērošana ienesa arī viņa ikdienišķā dzīvē ļoti stingru, var teikt, pat pedantisku noteiktību un kārtību. Kants bija pamatīgi un vispusīgi izpētījis sava vājā organisma īpatnības un prasības un atzinis, ka tikai ar stingri noteiktu dzīves veidu viņš varēs uzturēt veselu savu miesu un padarīt to par gara darbības pakalpīgu un drošu organu.” DĀLE Pauls. Immanuēls Kants. No: Lielas personības II. Dzīves filozofi. Prof. A. Dauges redakcijā. Rīga : Valtera un Rapas akc. sab. apgāds, 1938, 266.–267. lpp. 135

136

LOSKIS Nikolajs (ЛОССКИЙ Николай Онуфриевич, 1870–1965) – krievu filozofs, Kanta darbu tulkotājs. (Sal. ar 102. piez.)

137

KD, 245. lpp.

138

Rolava mātes Anlīzas māsa.

37


VIENS AR KANTU

Tad – jāliek vēl daži eksāmeni, gribu sagatavot Kanta filozofiju, psīcholoģiju un loģiku. Jāpārvar vājība un jābūt stipram, tikai tā varēšu tikt galā ar visādiem šķēršļiem un trūkumiem.” Ar to arī izbeidzas manas piezīmes par dzīvi Tomskā.”139 Pa visu Tomskā pavadīto laiku Rolavs nebija ticis pie neviena drauga. Vienīgais, kas jūnija vidū, kad Rolavs devās mājupceļā, dzelzceļa stacijā atnāca viņu pavadīt, bija kursabiedrs Monosovs – tas pats, kurš bija aizdevis naudu Tīrā prāta kritikas pirkšanai. Monosovs bija “neliela auguma ebrejs”, par pārējiem studentiem ievērojami vecāks, un laiku pa laikam viņi pie Rolava bija pārrunājuši “filozofiskus tematus”. 15. jūnijā Satversmes Sapulce Rīgā bija pieņēmusi likumu par jaunās Latvijas Republikas ģerboni un karogu.

139

KD, 256. lpp.

38


III. Darbs, kā derīgums ir liels, jebšu attāls Atpakaļ Rīgā. Tīrā prāta kritika. Klusie gadi “Es domāju, matemātikas un dabas zinātnes piemērs, kas ar pēkšņi notikušo revolūciju sasniegušas savu tagadējo stāvokli, būtu pietiekoši ievērojams, lai pārdomātu domāšanas veida pārmaiņas būtību, kas bijusi tām tik izdevīga, un lai šai ziņā vismaz pamēģinātu sekot viņu priekšzīmei, ciktāl to atļauj viņu, kā prāta atziņu, līdzība ar metafiziku. Līdz šim pieņēma, ka katrai mūsu atziņai jāpiekārtojas priekšmetiem; tomēr ar šādu pieņēmumu visi mēģinājumi sasniegt a priori ar jēdzieniem kaut ko, kas paplašinātu mūsu atziņu, cietuši neveiksmi. Tāpēc reiz jāpamēģina, vai mēs netiksim tālāk uz priekšu metafizikas uzdevumu atrisināšanā, ja pieņemsim, ka priekšmetiem jāpiekārtojas mūsu atziņai, kas tādējādi jau labāki saskan ar prasību pēc aprioras priekšmetu izziņas iespējas, proti, izziņas, kam kaut kas jānoteic par priekšmetiem, pirms tie mums doti. Šeit ir tāpat kā ar Kopernika pirmo domu: nevarēdams pietiekoši labi izskaidrot debess kustības ar pieņēmumu, ka visi zvaigžņu bari griežas ap novērotāju, viņš mēģināja, vai neizdosies gūt labākus panākumus, ja novērotājam liktu griezties, bet zvaigznes turpretim atstātu mierā. Arī metafizikā, zīmējoties uz priekšmetu uzskati, var izdarīt tamlīdzīgu mēģinājumu. Ja uzskatei būtu jāpiekārtojas priekšmetu īpašībām, tad es neredzu, kā varētu par tām kaut ko zināt a priori; bet ja priekšmets (kā jutekļu objekts) piekārtojas mūsu uzskates spējas īpašībām, tad es ļoti labi varu iedomāties šādu iespēju.” Imanuels Kants. Tīrā prāta kritika140 Atpakaļ Rīgā 1920. GADA 20. AUGUSTĀ Latvijā tika pieņemts agrārreformas likums, un būtībā tas bija dzimtbūtniecības kārtības atcelšanas noslēgums – saskaņā ar likumu tika sadalītas kādreizējās muižu zemes un noteikts, ka vienam īpašniekam nedrīkst piederēt vairāk par 50 hektāriem zemes. Par jaunās Latvijas valsts agrārās iekārtas pamatu tika deklarēta sīksaimniecība jeb mazgruntniecība141 . Iepriekšējā gada rudenī, tikai nedaudz vairāk nekā 100 gadus pēc tam, kad Krievijas rietumu guberņās dzimtbūšanas atcelšana bija tikko sākusies, svinīgi tika atklāta Latvijas Augstskola jeb universitāte. Pagaidu prorektors Eižens Laube deva svinīgo solījumu: “… vadīt Latvijas Augstskolu stingri zinātniskā garā un visiem spēkiem pūlēties, lai tā varētu ar zinātnes palīdzību veicināt latviešu īpatnējās kultūras uzplaukšanu un valsts labklājības nodibināšanos.” Profesors un ekonomikas zinātņu doktors Kārlis Balodis, kas tikko bija pārcēlies no Berlīnes universitātes uz Rīgu, nolasīja akadēmisko referātu Mūžīgā miera ideja un pasaules sauszemes izdalīšana tautu starpā. 142 140

TPK1, 27.–28. lpp.

141

ŠILDE Ādolfs. Latvijas vēsture: 1914–1940. Valsts tapšana un suverēnā valsts. Stokholma : Daugava, 1976, 371. lpp.

Ibid., 319. lpp. BALODIS Kārlis (1864–1931), no hernhūtiešu ģimenes cēlies latviešu ekonomists, Tartu studējis teoloģiju, vēlāk studējis arī Jēnas, Minhenes un Strasbūras universitātēs; tautsaimniecības zinātņu profesors Latvijas Universitātē, Saeimas deputāts, publikācijās aizstāvējis Izraēlas valsts dibināšanas ideju. Starptautisku atzinību guvis, Pirmā pasaules kara laikā Berlīnes universitātē izstrādājot pārtikas sadales kartīšu sistēmu krīzes apstākļiem. Skandalozu slavu iemantojis ar utopisko ideju par latviešu pārcelšanos uz dzīvi Brazīlijā, uz kurieni 1889. gadā devās kopā ar māsas vīru, filozofu Pēteri Zālīti, bet pēcāk vadīja neveiksmīgu 25 ģimeņu mēģinājumu ierīkot pirmo latviešu koloniju Brazīlijā. Kanta “Mūžīgā miera ideja” sasaucas ar tolaik un arī pat pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma valdījušo noskaņojumu Latvijā: “Mums latviešiem Kants it sevišķi simpatisks un ievērības cienīgs – kā to uzsvēra prof. P. Zālīte oficiālā apsveikuma runā Kanta dzimšanas 200. g. piemiņas svinībās Karaļaučos 1924. g. 22. aprīlī – arī ar to, ka viņš noteikti aizstāvēja cilvēku un tautu p a š n o t e i k š a n ā s tiesības un formulēja m ū ž ī g ā m i e r a projektu, ar to pravietiski likdams idejiskus pamatus vienības pamatiem, kam ar gandarījumu, nopietnu uzmanību un lielu atbildības sajūtu seko arī Latvija.” DĀLE Pauls. Immanuēls Kants. No: Lielas personības II. Dzīves filozofi. Prof. A. Dauges redakcijā. Rīga : Valtera un Rapas akc. sab. apgāds, 1938, 239.–240. lpp. 142


VIENS AR KANTU

Baloža priekšlasījums bija amizants Kanta esejā Mūžīgais miers143 balstīts apcerējums par pasaules pārdalīšanu pēc Pirmā pasaules kara: “Bet lai miera uzturēšanas – mūžīgā miera idejai būtu ciets pamats, jānāk vēl klāt jaunai idejai – pasaules taisnīgas izdalīšanas idejai tautu starpā. Būs šī izdalīšana netaisna, būs vienai daļai tautu vairāk “barību radošās zemes” – nebūs iespējams, neskatoties uz visiem līgumiem, mieru uzturēt. Bet kā lai taisnīgi izdala pasauli? Pie kādiem principiem tur īsti lai turas? Visuvecākais juristu princips ir: tiesība uz zemi tam, kas to pirmais ieguvis un noteicis par savu. Tādējādi novērojam visnepielaižamākās nevienādības. Vai hottentotiem lai piešķir visu Dienvidafriku, botokudiem – visu Dienvidameriku, tāpēc vien, ka tie pirms eiropiešu ienākšanas tur sēdējuši? Botokudi tāpat kā Āfrikas mežoņi, neko neturēja no romiešu tiesībām: tie viens otru nīda, kāva un apēda, ja iespēja. [..] Tā tad jāmeklē cita mēraukla: šī mēraukla var būt tikai katras tautas piederīgo skaits un tā daļa no l a u k s a i m n i e c ī b a i noderīgās zemes pasaulē, t. i. visupirms jāsaskaita vispasaules iedzīvotāju skaits, tad jālūko izzināt, cik pavisam ir lauksaimniecības kultūrai noderīgas zemes un vienu skaitli caur otru izdalot jāizzina, cik uz katra cilvēka nāktos zemes, ja visa zeme būtu vienlīdzīgi izdalīta. Reizē tad arī viegli izrēķināt, cik uz katru tautu nāktos zemes, ja zeme kļūtu vienlīdzīgi izdalīta. Šāda izdalīšana – ir īsti demokrātisks princips. Te nu varētu tik būt iebildums: vai tiešām visas cilvēku rāsas vienlīdzīgas? Par baltās rāsas vienlīdzīgumu šaubas nevar pastāvēt, arī dzeltenā rāsa, kā to pierāda ķīnieši, spēcīga sasniegt augstu kultūras pakāpi. Jautājums varētu būt tikai par m e l n a j i e m , sevišķi Āfrikas nēģeriem. Tur antropologi atbild, ka to attīstības stāvoklis atrodoties diezgan zemu zem balto stāvokļa arī tais zemēs, kur nēģeri patstāvīgi kļuvuši, kur tiem bijusi pietiekama balto kultūra un civilizācija. Nēģeru republikas Monrovija un Haiti sala ir tikai kultūras valstu karikatūras. Tomēr tāpēc nav jādomā, ka nēģeriem jāpaliek apspiestiem – ētiska prasība paliek spēkā, ka arī nēģeriem jāatdod zemes rezervāti, kuri to tagadējam skaitlim piemēroti. Cik tad nu iznāk ko dalīt?”144 Runu Balodis beidza ar patriotisku patosu: “Vēl latvietim, Baltijas valstiņu iemītniekiem jābūt modriem pret reakcionāro varu, vēl tie nedrīkst likt iz rokām zobenu – tomēr miera iespējamība tuvu un mūžīgā miera idejas realizēšana radīs pamatus, uz kuriem dibinoties būs iespējama sacensība kultūras darbos. Nobeigšu cerībā, ka latviešu darba rūķis cienīgi izturēs šo sacensību – galvenais pamats šai cerībai ir, ka vēl lielgabaliem dūcot un lodīm žvingstot tiek nodibināta Latvijas gaismas pils. Vivat, crescat, floreat, academia latwiensis!” Tajā pašā gadā tika nodibināta universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultāte, tās pagaidu vadību uzņēmās teoloģijas profesors Kārlis Kundziņš. Filoloģijas un filozofijas fakultātē tika pieliktas lielas pūles, lai apzinātu un aicinātu atpakaļ uz Rīgu uz Krieviju un citām valstīm izbraukušus un akadēmisku izglītību guvušus mācībspēkus – daudzi no viņiem bija vai nu vienīgie, vai pirmie latvieši savā nozarē. Tāds, piemēram, bija 1878. gadā kā pirmais akadēmiski izglītotais latviešu vēsturnieks Maskavas universitāti beigušais Jānis Krodznieks. Pēc gada Latvijā atgriezās un fakultātes vadību uzņēmās valodnieks Jānis Endzelīns.145 Lai gan skolas tika dibinātas un likumi pieņemti, Latvija vēl nebūt nebija starptautiski atzīta valsts, un šī iemesla dēļ 1921. gada janvārī ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics devās uz Londonu meklēt atbalstu neatkarīgas Latvijas valsts juridiskai atzīšanai. Ministra vizīte bija veiksmīga, un jau janvāra nogalē Sabiedroto Augstākā padome vienbalsīgi atzina Latvijas un Igaunijas valstu pastāvēšanu de jure. Otto Rolavs, pēc sešu gadu prombūtnes atgriezies Latvijā, nonāca neatkarīgā valstī. No Tomskas Zum ewigen Frieden, 1796–1800. Rolavs šo darbu pabeidza tulkot 1963. gadā (tulkojums nepublicēts: KANTS Immanuēls. Mūžīgais miers. Seši apcerējumi vēstures un tiesību filozofijā. LNBR, A64, N2), Igors Šuvajevs 1963. gadā tikai piedzima, un savu tulkojuma variantu viņš pabeidza ievērojami vēlāk (KANTS Imanuels. Mūžīgu mieru. No: Kas ir apgaismība? No vācu valodas tulkojis Igors Šuvajevs. Rīga : Zvaigzne ABC, 2005). 143

BALODIS Kārlis. Mūžīgā miera ideja un pasaules sauszemes izdalīšana tautu starpā No: “Jaunākās ziņas”, Nr. 106, 1919. gada 29. septembris, 3. lpp. [Tiešsaiste] http://data.lnb.lv/nba01/JaunakasZinas/1919/JaunakasZinas1919-106.pdf “Jaunākās ziņas”, Nr. 107, 1919. gada 30. septembris, 1.–2. lpp. [Tiešsaiste.] http://data.lnb.lv/nba01/JaunakasZinas/1919/JaunakasZinas1919-107.pdf 144

145

Filoloģijas un filozofijas fakultātes darbības pārskats no 1919. g. līdz 1938. g. LVVA, 7427/6/42, 1. lpp.

40


VIENS AR KANTU

viņš bija devies ceļā jau jūnijā, Pēterpilī ieradās 14. jūlijā, saņēma atļauju izbraukt no Padomju Krievijas un jūlija beigās iebrauca Rīgā, Latvijas Republikas galvaspilsētā. “Mūs novietoja karantēnā agrākajās zaldātu kazarmēs Kazāku ielā, netālu no dzelzceļa stacijas. Gulēšanai bija ierīkotas lāvas, kas stiepās visapkārt plašajām telpām. Pēc dažām dienām stājos komisijas priekšā, kas pārbaudīja bēgļus politiskās uzticamības ziņā. Man nekādu “grēku” nebija, jo polītikā aktīvi nebiju piedalījies,”146 viņš rakstīja atmiņās. Pēc karantīnas Rolavs dažas dienas nostrādāja lauksaimniecības un rūpniecības mašīnu izstādes iekārtošanas darbos Miera ielas galā un par šo darbu nopelnīja dažus “ozolus”, kā tolaik dēvēja 100 Latvijas rubļu naudas zīmes, kas kā pagaidu valūta tika ieviesta 1919. gadā. Par ozoliem tās bija iesauktas uz naudaszīmes reversa attēlotā ozola dēļ – ozolam abās pusēs bija naudaszīmes nomināla vērtība vācu un krievu valodā, uzraksts latviešu valodā: “Latwijas Walsts kases sihme: Simts rubļi” bija drukāts naudaszīmes priekšpusē. Latvijas nacionālā valūta lats tika ieviesta tikai gadu vēlāk, 50 Latvijas rubļus mainot pret vienu latu147. Ar nopelnīto bija gana, lai Rolavs varētu aizbraukt uz Asītes pagastu pieteikties Latvijas pases saņemšanai. Asītes pagastā viņš gan nekad nebija dzīvojis, tomēr vēl pēc cara laika dokumentiem skaitījās tam piederīgs. Visa no Krievijas pārvestā mantība satilpa vienā nelielā grozā – tur bija dažas grāmatas, šādas tādas piezīmes, veļas gabali, sega un citi sadzīves sīkumi. Aizbraukdams no Rīgas, grozu Rolavs vieglprātīgi atstāja kazarmās zem guļamās lāvas un līdzi paņēma tikai Kanta Tīrā prāta kritikas eksemplāru, dienasgrāmatu un lekciju pierakstus. Pēcāk atgriezies, viņš savu grozu vairs neatrada. 1921. gada 19. augustā Rolavs saņēma Latvijas pasi. Pases numurs bija: 1363, tās 7. punktā bija rakstīts: “Attiecības pret karaklausību: pēc Aizputes-Kuldīgas apriņķa Apsardzības priekšnieka apliecības no 18. augusta 1921. g. Nr. 10669 atzīts no pieņemšanas komisijas uz litter A § 1 par nederīgu.”148 Vēlāk pēc atkārtotas pārbaudes Rolavs tika atzīts par kara dienestam nederīgu “pēc slimību saraksta lit. A §50, 1149 ”.150 Pēc pases saņemšanas viņš ar vilcienu vispirms aizbrauca līdz Vaiņodes stacijai, kur pie paša dzelzceļa dzīvoja tante Minna ar ģimeni. 1914. gadā Liepājas vācu baznīcā kristītais Rolava krustdēls pa viņa prombūtnes laiku bija krietni paaudzies, tomēr satikšanās ar tuviniekiem nenesa gaidīto prieku – pie tantes Rolavs uzzināja, ka 25. jūlijā 61 gada vecumā Liepājas slimnīcā no vēža miris un Liepājas Ziemeļu kapos līdzās saviem abiem pāragri mūžībā aizgājušajiem bērniem apglabāts viņa tēvs: “Neliela auguma vīrs, stāviem pleciem, melniem matiem un ūsām, cietiem bārdas rugājiem.”151 Tas bija noticis tajās dienās, ko Rolavs bija pavadījis karantīnā, un tobrīd Rolava vecāki vēl bija dzīvojuši Nīgrandes “Lejniekos”, kur māte, pielāgojoties kara apstākļiem, bija sākusi turēt kazas. Ar smagu sirdi Rolavs no Vaiņodes kājām gāja uz Embūtes Arājiem pie savas tantes Madžas, kur pēc tēva nāves bija apmetusies arī viņa māte. “Viņas istabiņa atradās bēniņos un pa tās logu atklājās diezgan plašs skats uz tālumā esošo “Kuiļu gravu” ar tās stāvajām kraujām. Māte bija kaut kur aizgājusi, un pirmās dienas es pavadīju vienatnē. Tikšanās nebij necik priecīga. Māte bija bēdu 146

KD, 257. lpp.

Interesanti, ka arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1992. gadā Latvijas Banka pieņēmuma lēmumu par pagaidu valūtas – Latvijas rubļa – ieviešanu, bet gadu vēlāk, kad apgrozībā tika laista nacionālā valūta lats, kuru pret rubļiem mainīja attiecībā 1:200, uz mazākās nominālvērtības – piecu latu – naudaszīmēm bija attēlots ozols. 147

“Vāja miesas būve vaj skaidri redzama fiziska neattīstība, kas noteikti parādās vāji attīstītā kaulu un muskuļu zistēmā, šaurās krūtīs, atsevišķu locekļu neproporcionālā uzbūvē, vājā un bālā ādā un zināmam vecumam nepiemērotā miesas attīstībā. Pilnīgi nedziedināmi vielu maiņas traucējumi, kas cēlušies no pārciestām grūtām slimībām, vaj kroniskas saģiftēšanās, pēc tam, kad slimības nedziedināmība pārbaudīta slimnīcā.” Likums un instrukcija par 1901., 1900., 1899., 1898. un 1897. gados dzimušo Latvijas pilsoņu iesaukšanu aktīvā kara dienestā. Sastādījis Galvenais štābs. Rīga, 1921, 22. lpp. 148

“Stipri attīstīta kakla kontraktura vaj viņa kustību ierobežojums no nepareizas attīstības vaj no viņa mīksto daļu saslimšanas (funkzionelas, traumatiskas vaj iekaisuma).” Ibid., 32. lpp. 149

150

ROLAVS O. Personas lieta. LVVA, 7427/1/5383, 12.–13. lpp.

151

KD, 5. lpp.

41


VIENS AR KANTU

sagrauzta, bet es nevarēju sagādāt daudz prieka. Izstāstīju viņai savas bēdas, neko nenoklusējot: kailā īstenība un mana tagadējā eksistence nebij necik pievilcīga, bet ar to bij jāsamierinās un jārauga dzīvot tālāk. Mātei bija kaza, kuŗas pienu lietojām uzturā. Es palīdzēju lauku darbos, jo algota darba spēka Arājam nebija. [..] ar sevišķu patiku atceros aršanu: rudenī es ar divzirgu arklu aparu gandrīz vai visus viņa laukus. Oktobrī braucām uz Aizputi: man vajadzēja stāties kaŗaklausības komisijas priekšā, un tā mani izbrāķēja.”152 Novembrī Rolavs pārcēlās uz Rīgu un, līdzīgi kā no laukiem pilsētā pirmoreiz iebraukušie viņa priekšteči, pajumti vispirms meklēja un atrada pie radiniekiem. Iesākumā viņš apmetās pie brālēna Kārļa Zēberga Krišjāņa Barona ielā 52. “Mana māte bija piekodinājusi iet pēc ierašanās Rīgā pie Andža Rolava153, kas tagad, pārbraucis no Amerikas, dzīvoja Rīgā un bija turīgs vīrs [..],” Rolavs rakstīja autobiogrāfijā. “Andžis bija 21 gadu vecāks par mani (dzimis 1876. gadā), plecīgs, braša izskata vīrs, iesirmiem matiem (no vectēva puses viņš bija mans brālēns). Andžis bija piedalījies 1905. gada revolūcionārajā kustībā, figurējis arī jaunstrāvnieku apsūdzības rakstā, emigrējis uz ārzemēm, bijis jūrnieks, strādājis Anglijā (pie ogļu izkraušanas darbiem, – lai nopelnītu dažus liekus šiliņus strādājis divas maiņas no vietas, jo spēka pieticis, kā jau jaunībā). Kopā ar brāli Ernestu, Maskavas universitātes juridiskās fakultātes studentu, viņš aktīvi piedalījies Latvijas sociāldemokratu savienības darbā, strādājis savienības spiestuvē, gādājis par tās izdevumu izplatīšanu. Aizbraucis uz Ameriku, izmēģinājies dažādos arodos un palicis pie pavāra amata, kuŗā strādājis daudzus gadus [..]. Ilgāku laiku dzīvojis Bostonā, kur apmetušies daudzi latviešu emigranti. Viņš vairākkārt braucis uz Eiropu tikties ar vecāko brāli Ernestu (dz. 1874. g.), kas dzīvoja Šveicē Cīriches universitātē; pa ceļam allaž iegriezies Londonā, kur ticies ar soc. dem. savienības biedriem. Būdams atsaucīgas un nesavtīgas dabas cilvēks, Andžis cik vien spēdams materiāli atbalstījis ne vien savu brāli, bet arī daudzus citus revolucionārus darbiniekus.”154 Kā daudzi pirmās paaudzes latviešu uzņēmēji Andžs ne vien čakli un neatlaidīgi darīja savu darbu, tādējādi vairodams savu turību, bet bija arī pārliecināts par nepieciešamību vairot kopīgo labumu un jaunās valsts izaugsmi. Tieši viņa mudināts un arī materiāli pabalstīts, gada beigās Rolavs sāka studijas tikai pirms diviem gadiem nodibinātās Latvijas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Filozofijas nodaļā. “Atgriezies, kā bēglis, no Krievijas un gribēdams turpināt augstskolas izglītību, griežos pie Jums ar lūgumu uzņemt mani kā studentu Latvijas Augstskolas filoloģijas-filozofijas fakultātē, filozofijas nodaļā sākot ar otro tekošā mācības gada semestru,” Tomskas universitātes bijušais students Otto Andža dēls Rolavs rakstīja Latvijas Augstskolas filoloģijas-filozofijas fakultātes dekāna kungam adresētā lūgumrakstā. “Tā kā neesmu vēl turējis pārbaudījumu latīņu valodā, tad lūdzu atļaut man turēt pārbaudījumu semestra beigās, lai būtu iespējams pienācīgi sagatavoties. Pielieku klāt sekošus dokumentus: 1) Liepājas realskolas apliecību zem N 353 2) Maskavas N.G. Bežanova realskolas apliecību zem N 158 3) Tomskas Universitātes “Studenta grāmatiņu” 4) Kristamo zīmi zem N 1796 5) Pases norakstu 6) Kaŗa klausības apl. 7) Trīs fotogrāfijas Augstcienībā O. Rolavs 3/XII 21, Aldaru ielā 6, dz. 7”155 . 152

Ibid., 258. lpp.

ROLAVS Andžs (1876–1941), namsaimnieks, dzīvojis savā namīpašumā Rūpniecības ielā 13 3b dzīvoklī (uz Vidus ielas stūra, paralēlā adrese – Vidus iela 12), vēlāk Miera ielā 91-19, Rīgā; izsūtīts uz Sibīriju 1941. gadā. 153

154

KD, 260. lpp.

155

ROLAVS O. Personas lieta. LVVA, 7427/1/5383, 1. lpp.

42


VIENS AR KANTU

Iesākumā Rolavu materiāli pabalstīja Andžis, taču drīz vien pēc studiju sākuma – nākamā gada janvārī ar matrikulas numuru 5427 – Rolavs kļuva par Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Filozofijas nodaļas stipendiātu. Universitātei rakstītajā iesniegumā uzradītajā adresē Aldaru ielā 6, tieši iepretī Mazajai Trokšņu ielai, atrodas neliela dzīvojamā ēka ar tumšu, šķietami allaž drēgnu un šauru iekšpagalmu, kurā saule neiespīd nekad. Šis ir viens no retajiem Rolava dzīvesgājumā minētajiem mājokļiem, kas saglabājies vēl līdz 21. gadsimta sākumam un ļauj iztēloties, kāda Rīgas vecpilsēta jeb Iekšrīga varētu būt bijusi pirms aizsargvaļņu nojaukšanas un kāda tā bija arī vēl pirms Doma laukuma ierīkošanas un citām 20. gadsimta 30. gados notikušām pārbūvēm. Rolavs dzīvoja pagalma mājā. Viņš no kādas “vecākas vācu madāmiņas” tur īrēja nelielu istabu, kurā nebija gultas un bija jāguļ uz dīvāna. Pirmā ziema Latvijā bija gandrīz tikpat auksta kā Krievijā, Rolavs savā Vecrīgas istabiņā atkal sala. Kaut neliels glābiņš izrādījās mātes atsūtīta malka – Liepājā, Frīdriha ielas mājas pagalma šķūnītī, vēl bija saglabājusies tēva skaldīta malka, šādas tādas mēbeles un citas lietas, un māte malku pa pastu “ar mazo ātrumu” pārsūtīja dēlam uz Rīgu un piekodināja gadiem žuvušo malku turēt istabā: “Tā tev kā maize, sildies tēva siltumā”.156 Savā nepabeigtajā dzīves aprakstā Rolavs rakstīja: “Māte atcerējās, ka viņai labāk paticis cirst žagarus nekā mācīties ābeci, kad viņas māte spiedusi to darīt. (Arī es jūtu tieksmi labprāt nodarboties ar malku, to zāģēt un skaldīt, vai tāpat noraudzīties uz to ar labpatiku).”157 Kad Rolavs, neslēpdams aizkustinājumu, pilnā nopietnībā par maisos saliktas malkas sūtījumu no Liepājas uz Rīgu bija izstāstījis Andžim, brālēns bija domājis, ka Otto viņu mēģina izjokot, un gardi smējies. Latvijas Augstskolā tajā laikā no ārzemēm bija atgriezušies gandrīz visi tobrīd spēcīgākie pirmās paaudzes latviešu akadēmiskie spēki – mākslas vēstures lekcijas Filozofijas fakultātē lasīja no Voroņežas pārbraukušais profesors, bijušais Tērbatas universitātes mācību spēks un pirmais augstskolas rektors Ernests Felsbergs158, filozofijas vēsturē – Jēnas universitātē studējušais pirmais ievērības cienīgais latviešu kantiānists, publicists un vēlāk arī visai pretrunīgi vērtētais politiķis Pēteris Zālīte159 , vispārējā literatūras vēsturē lekcijas lasīja Tērbatā studējušais literatūrvēsturnieks un folklorists Jēkabs Lautenbahs-Jūsmiņš160 , speciālo kursu psiholoģijā Rolavam lasīja jau Maskavā iepazītais docētājs Pauls Dāle, kursu jaunāko laiku vēsturē lasīja docētājs Heneströms (Sic!)161 , latviešu valodas propedeitikas kursu – Pēterburgā studējušais valodnieks Ernests Blese162, grieķu valodas elementāro kursu – Tērbatā studējušais docētājs Pēteris Ķiķauka163, latīņu valodas elementāro kursu – lektors Eduards Gulbis164, vācu valodu – lektors Eduards Mazings. Vēlāk Felsbergs lasīja senās Grieķijas vēsturi, Ķiķauka vadīja semināru par Aishila Agamemnonu, kursu par Vergiliju lasīja tulkotājs un dzejnieks Kārlis Straubergs165, praktiskos darbus astronomijā vadīja docētājs un augstskolas observatorijas direktors Alfrēds Žaggers166 , kursus atziņas teorijā un 156

KD, 264. lpp.

157

Ibid., 8.–9. lpp.

158

FELSBERGS Jānis Ernests Teodors (1866–1928), mākslas vēsturnieks.

ZĀLĪTE Pēteris (1964–1939) – viens no pirmajiem latviešu izcelsmes Kanta filozofijas zinātājiem, ekonomista Kārļa Baloža māsas vīrs. Par Pētera Zālītes un profesora Kārļa Baloža savdabīgo draudzību un ap Baloža nāvi sacelto Zālītes ažiotāžu var lasīt publikācijā: BANKOVSKIS Pauls. Kaija pie manis saslima. No: Rīgas Laiks, 2009. gada februāris, 44. lpp. 159

160

LAUTENBAHS-JŪSMIŅŠ Jēkabs (īstajā vārdā Jēkabs Lautenbahs, 1847–1928).

Domāts, visticamāk, ir Dr. phil. Alfrēds Hēdenštrēms (1869–1927) – Tērbatā studējis filologs un vēsturnieks, Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes vecākais docents no 1919. līdz 1927. gadam. 161

162

BLESE Ernests (1892–1964), miris Vācijā.

163

ĶIĶAUKA Pēteris (1886–1967), miris Kanādā.

164

GULBIS Eduards (1887–1977), arī rakstnieks, darbus parakstījis ar pseidonīmu Edgars Ardess, miris ASV.

165

STRAUBERGS Kārlis (1890–1962), vēsturnieka Jāņa Strauberga brālis, miris Zviedrijā.

166

ŽAGGERS Alfrēds, (1878–1956), miris ASV.

43


VIENS AR KANTU

socioloģijā lasīja Pētera Zālītes doktora disertācijas recenzents Valters Frosts167 no Bonnas universitātes, psiholoģijā un filozofijā – Tērbatā studējušais teologs Voldemārs Maldonis, ievadu tautsaimniecībā – Kārlis Balodis. Daudzi no viņiem jau bija cienījamā vecumā, tomēr lielai daļai, kā vēlāk izrādījās, bija lemts nodzīvot ilgāk par jaundibināto Latvijas valsti un pēc Otrā pasaules kara nomirt trimdā ārzemēs. Lai gan no šī uzskaitījuma var rasties priekšstats par rosīgu studiju dzīvi nesen atklātajā Latvijas Augstskolā, pašas valsts pastāvēšana vēl nebūt nebija skaidri iezīmēta, un tikai 1922. gada februārī tika pieņemts Latvijas republikas pamatlikums jeb Satversme, kas stājās spēkā tā paša gada 7. novembrī, pirmajā Latvijas Saeimas jeb parlamenta sēdē. 1. Saeimas vēlēšanas bija notikušas mēnesi pirms tam. Rolavu šajā laikā un arī vēlāk – jau Tīrā prāta kritikas iznākšanas laikā – materiāli pabalstīja Andžis, tomēr vai nu paša pieticības, vai Andža iespēju dēļ Rolava dzīves apstākļi necik labāki nebija kļuvuši arī aprīlī – universitātes rektoram atkal un atkal tika rakstīti iesniegumi ar lūgumiem izsniegt apliecības dzelzceļa biļešu iegādei par pazeminātiem tarifiem, braucot ciemos pie mātes. Noprotams, ka māti viņš centies apciemot vismaz reizi mēnesī168. Cenšoties nopelnīt sev un mātei iztikšanu, Rolavs nesagaidīja jaunā studiju gada sākumu un ar māti augustā no Rīgas pārcēlās uz Kalkūniem netālu no Daugavpils, kur sāka strādāt tirdzniecības un rūpniecības sabiedrības Baltjūra sāls dzirnavās par importētā Polijas sāls svērāju. Rīgā viņš atgriezās tikai nākamā gada janvārī un rakstīja universitātes rektora vietas izpildītājam Pēterim Šmitam169 lūgumrakstu par uzņemšanu atpakaļ Filoloģijas un filozofijas fakultātes Filozofijas nodaļā. Uz lūgumraksta stūra ir lasāma Šmita atzīme: “Iebildumu nav,” un 22. janvārī Rolavs tika uzņemts atpakaļ universitātē170. Abi ar māti viņi apmetās Tēriņu ielā 1/3 Pārdaugavā, un, kā Rolavs rakstīja vēlāk, Pārdaugavai viņš kopš tā laika palicis uzticīgs vairāk nekā pusgadsimtu, līdz pat mūža nogalei. Iespējams, šādas uzticības pamatā bija Pārdaugavas līdzība ar Liepāju – tā vienlaikus bija gan pilsēta, gan lauki, līdzās rūpnīcām un tramvaja satiksmei zaļoja augļu koki un sakņu dārzi. Viņi dzīvoja sētas mājas otrajā stāvā. Brūna koka ēciņa smilšainajā pagalmā aiz laika gaitā izšķobīta divstāvu ielas puses nama stāv vēl šobaltdien. “Pretim istabas logam dārzā bija ābele, kuŗas zari ar āboliem rudenī gandrīz vai nāca pa logu iekšā. Blakus istabai bija diezgan tilpīga pažobele ar mazu lodziņu, kur mēs ar māti gulējām,” 171 atmiņās rakstīja Rolavs. Tradīcija pilsētniekiem savās mājās uzņemt, izmitināt un bieži vien arī uzturēt lauku radus vēl arvien bija dzīva, un šaurajā dzīvoklītī bija atradusies vieta arī Spārņu Līnai (Rolava māte bija Līnas māsīca), kas tobrīd vēl mācījās vidusskolā un grasījās stāties augstskolā. Viņai guļvieta pa nakti tika uzklāta istabā. Šāda dzīvošana nebija nekas neparasts vēl arī 20. gadsimta vidū. Iztikšanu atviegloja Spārņu Līnai no laukiem piesūtītie produkti, pa virtuvi viņas ar Rolava māti bija saimniekojušas kopīgi. “Reiz bija iebraucis no laukiem viņas [Līnas – aut.] tēvs, tas bija atgūlies viņas gultā un iemidzis. Te uzreiz dzirdam Spārni iesaucamies: “Se! laukā!” Viņam bija licies, ka zem gultas guļ suns, ko gribēja izdzīt. Izskaidrojums bija šāds: mūsu mājiņa atradās netāl no jūrmalas dzelzceļa, un gaŗāmejošais vilciens bija satricinājis māju ar viņa gultu, bet viņam licies, ka satricinājumu izdarījis suns ar savu kustēšanos. Turpināju apmeklēt lekcijas. No rītiem, vēl tumsā, devos pa Lielo Altonavas ielu, gar “Arkādijas” dārzu, pāri Zemgales tiltam uz universitāti. Docents

FROSTS Valters (1874–1936), vācu filozofs, profesors Bonnas universitātē, 1920. gadā pieņēma Latvijas Augstskolas uzaicinājumu un kļuva par filozofijas profesoru Rīgā. 167

168

Rolavs O. Personas lieta. LVVA, 7427/1/5383, 7.–8. lpp.

169

ŠMITS Pēteris (1869–1938) – austrumu tautu valodu valodnieks, etnogrāfs, folklorists.

170

ROLAVS, Op. cit., 11. lpp.

171

KD, 267. lpp.

44


VIENS AR KANTU

Jirgens172 divus gadus agri no rīta lasīja grieķu valodas (I un II) kursu, ko es labprāt apmeklēju.”173 1923. gada vasarā Rolavs devās ceļojumā uz Berlīni. Andžis bankā viņam bija atvēris kontu un izsniedzis čeku grāmatiņu, turklāt brauciens uz Vāciju tobrīd nebija dārgs prieks – valstī bija politiska un ekonomiska krīze, naudas kurss ārkārtīgi zems, apmešanās un iztikšana – lēta. Viens no brauciena iemesliem bija cerība Vācijā atrast kādu ārstu, kas Rolavam varētu līdzēt, kā viņš rakstīja: “in meiner Angelegenheit” (“manā gadījumā” – vācu val.). Šai cerībai gan nebija lemts piepildīties, tomēr ceļojums izvērtās visai aizraujošs. “Tolaik Berlīne pārdzīvoja trauksmainas dienas, bieži notika grandiozi mītiņi Lustgartenā, Kārļa Marksa laukumā, Frīdrichshainā un citur. Tos rīkoja galvenokārt komunistiskā partija, protestēdama pret valdības polītiku, kas devalvēja vācu marku (lai izvairītos no reparāciju maksājumiem), sagādāja lielus zaudējumus visiem strādājošiem un ruinēja daudzos noguldītājus. Markas kurss, kas man iebraucot bija ap 200 tūkst. par vienu dolaru, aizbraucot bija nokritis jau līdz vienam miljonam (par čemodānu, ko pēdējās dienās nopirku, samaksāju vienu miljonu marku).”174 Berlīnē Rolavs, pildot savu vēl Tomskā izteikto apņemšanos, sāka apmeklēt vācu valodas kursus, bet brīvajos brīžos gāja uz izstādēm, skatījās teātra izrādes un filmas – atmiņā viņam īpaši bija palikusi drāma Der Frauenkönig ar Rīgā dzimušo mēmā kino zvaigzni Mariju Leiko un Georgu Aleksanderu galvenajās lomās. “Reiz biju arī Luna-Park’ā, milzīgā dažādu izpriecu un uzjautrinājumu parkā; kāds meistars ar šķērēm izgrieza manu siluetu, arī Wellen-Bad, kur varēja izpeldēties mākslīgos viļņos. Cilvēki, kam bija nauda, varēja izdevīgi iepirkties; par lētajām markām es iegādājos dažus veļas gabalus un šo to pārvedu arī mātei,” Rolavs rakstīja atmiņās, taču šo notikumu aprakstus vairs nepaguva rediģēt un pārrakstīt mašīnrakstā. Viņa autobiogrāfijas pēdējās sešas lappuses saglabājušās tikai ar zīmuli rakstītā melnrakstā175 – no 18. līdz 23. lappusei numurēto rakstāmpapīra lapu otrā pusē ir Kanta Praktiskā prāta kritikas un Spriestspējas kritikas rediģētu manuskriptu melnrakstu fragmenti. Ja līdz šim savos centienos restaurēt Rolava mūža gājumu vēl varēju paļauties uz viņa paša klātbūtni, nepabeigtās autobiogrāfijas tekstā meklējot norādes tālākiem pētījumiem un uztaustot pieturas punktus, kas viņa dzīves faktus ļautu sasaistīt ar fonā mutuļojošajiem Latvijas un pasaules vēstures notikumiem, tagad es biju palicis viens. “[..] rakstnieka vai mākslinieka patieso biogrāfiju veido viņa darbs,” rakstīja Marsela Prusta biogrāfs Žans Īvs Tadī. “Tas arī ir vienīgais, kas nebeidzas līdz ar nāvi. Prusts par Raskinu rakstīja, ka “viņa dzīvi veido prāta notikumi un nozīmīgi datumi ir tie, kuros viņš spējis tvert jaunu mākslas formu.”176 Būtībā es biju atgriezies Rolava autobiogrāfijas izejas punktā: “Sava mūža gājumu tā ārējā izpausmē allaž esmu uzskatījis par nesvarīgu un nenozīmīgu,”177 un man atlika vienīgi tie datumi, kas iezīmējuši viņa prāta notikumus jeb darbus – tulkojumu manuskriptus. “Biogrāfa māka slēpjas spējā izdarīt izvēli,” grāmatiņā Iztēlotās dzīves rakstīja franču rakstnieks Marsels Švobs. “Viņam nevajadzētu nodarbināt sevi ar nepieciešamību būt patiesam; viņam ir jāspēj radīt no cilvēcisko īpašību haosa... Demiurgi ilgās ciešanās jau ir apkopojuši un biogrāfa rīcībā nodevuši idejas, vaibstus, notikumus. Viņu darba augļi ir rodami hronikās, atmiņās, vēstulēs un zinātniskās zemsvītras piezīmēs. Šajā neaptveramajā lērumā biogrāfam jāpieliek visas pūles, lai radītu kārtību, kas nelīdzinās nevienai citai.”178 Vārdu sakot, man bija pienācis laiks paļauties vienīgi pašam uz savu spēju izdarīt izvēli un arhīvos, 172

JIRGENS Rūdolfs (1869–1944) – filozofs, psihologs, Pēterburgā studējis vēsturi un filoloģiju, Berlīnē – filozofiju.

173

KD, 267. lpp.

174

Ibid., 268. lpp.

175

LNBR, A64, N31.

176

TADIÉ, Jean-Yves. Marcel Proust. A Life. New York : Viking Penguin, 2000, p. XXI.

177

KD, 1. lpp.

ŠVOBS Marsels (SCHWOB, Marcel, 1867–1905) – franču rakstnieks. Runa ir par viņa darbu Vies Imaginaires, kas kļuva par Horhes Luisa Borhesa grāmatas Nelietības vispārējā vēsture (Historia universal de la infamia) iedvesmas avotu. Citēts pēc izdevuma: Paris : Gallimard, 1957, p. 22. 178

45


VIENS AR KANTU

atmiņu stāstos, sīkās zemsvītras piezīmēs un nejauši uzietos dokumentos mēģināt saskatīt to “iekšējās attīstības nenovēršamo loģiku”, kas veidojusi ne vien Rolava dzīves gājuma satvaru, bet iepretī nepārtraukti mainīgajiem, draudīgajiem un iepriekš neparedzamajiem “objektīvajiem” dzīves apstākļiem un “vēsturiskajiem” jeb politiskajiem notikumiem – kļuva arī par vienīgo piepildījumu un saturu. “Apstākļiem ir nozīme. Taču apstākļi ir viena desmitā daļa nejaušības un deviņas desmitdaļas manis paša rīcības seku,” Marsels Prusts rakstīja esejā Pret Sentbēvu, jo biogrāfijai, kā viņš uzskatīja, ir jāatklāj “iekšējās likumsakarības, kas ir spēcīgākas par nejaušu gadījumu.”179 “Šī grāmata nav rakstīta tā, kā parasti top biogrāfijas,” krievu matemātiķa Grigorija Perelmana biogrāfijas ievadā rakstīja žurnāliste un rakstniece Maša Gesena180. “Man nebija iespēju izvērsti intervēt Perelmanu. Taisnību sakot, neesmu ar viņu runājusi vispār. [..] Tas manu darbu padarīja vēl grūtāku – man vajadzēja iztēloties personu, kuru nekad nebiju satikusi, taču līdz ar to darbs kļuva ievērojami interesantāks – tā bija izmeklēšana. [..] Dažbrīd es pat domāju, ka tas ir vieglāk nekā rakstīt grāmatu par sadarboties gatavu cilvēku, jo man nebija nekādu pienākumu pret Perelmana paša stāstu un skatījumu uz sevi – izņemot centienus izprast, kāds tas varētu būt.” Arī man bija pienācis laiks ķerties pie izmeklēšanas. Taču man nebija ne jausmas, ka pēc dažiem gadiem šī lieta, ja tā to var dēvēt, patiešām nonāks arī līdz tiesas zālei. ### Lai gan Rolavs 1923. gada vasarā Berlīnē bija noskatījies arī autobraukšanas sacīkstes uz Avus skrejceļa un airēšanas sacensības, par nozīmīgāko izpriecu un pārdzīvojumu tajā vasarā kļuva zirgu skriešanas sacīkstes – Rolavs apmeklēja visus Berlīnes hipodromus: Hoppegarten, Strausberg, Karlshorst, Grunewald, Mariendorf, Ruhleben. Nenoliedzami, turp vilka no tēva mantotā kaislība pret zirgiem, taču gan jau uz hipodromiem Rolavu vilināja arī vēl Tomskā dzimusī aizraušanās ar totalizatora spēli. Ja Sibīrijā neveiksmīgās likmēs viņš paspēlēja naudu, kuras visbiežāk viņam nemaz nebija (un tāpēc tā bija jāaizņemas vai jāiegūst, ieķīlājot sadzīves priekšmetus), Berlīnē ar Andža čeku grāmatiņu viņš beidzot varēja justies, ja tā var sacīt, zirgā. Totalizatora spēli vēl vilinošāku droši vien darīja tās nepieejamība Rīgā. Dažādu politisku intrigu un sabiedrības aizspriedumu dēļ totalizators Rīgas hipodromā darbojās gaužām īsu laiku – tikai no 1925. gada 13. aprīļa līdz 20. decembrim un no 1932. gada 18. septembra līdz padomju okupācijai181 . Aizraušanās ar spēlēšanu uz zirgiem nebūt nebija pretrunā ar Rolava vēlmi dzīvot “teorētiskās jēgas pasaulē”. Deivids Hjūms, kas, pats būdams kaismīgs vista spēlētājs, lielu vērību veltīja jūtu jeb kaislību iespaidam cilvēka dzīvē un apziņā, rakstīja, ka “nav divu savstarpēji līdzīgāku jūtu kā kaislība uz medībām un kaislība uz filozofiju, lai arī cik tās pirmajā brīdī šķistu nesamērojamas. Medību sagādātās patikas pamats acīmredzami ir gara un ķermeņa darbība – kustība, uzmanība, grūtības un nenoteiktība. Lai šī darbība atstātu uz mums kādas sekas, tā tikpat acīmredzami jāpavada nojēgumam par noderīgumu. [..] Noderīgums vai svarīgums pats par sevi šajā gadījumā, protams, nerada nekādas īstas jūtas, tas vajadzīgs tikai kā iztēles atbalstītājs; tas pats cilvēks, kas jebkurā citā laikā palaidīs garām desmitreiz lielāku izdevīgumu, ar lielu prieku nesīs mājās pusduci sloku vai tārtiņu, to medīšanai izlietojis vairākas stundas. Lai paralēle starp medībām un filozofiju būtu pilnīgāka, varam piebilst, ka abos gadījumos savu darbības mērķi pašu par sevi mēs gan varam noniecināt, taču, darbībā iedegušies, mēs šim mērķim pievēršam tādu uzmanību, ka jebkura vilšanās mums sagādā lielu nepatiku un, kad palaižam garām medījumu vai kļūdāmies savos slēdzienos, mūs Runa ir par 1954. gadā pirmoreiz publicēto Marsela Prusta eseju Pret Sentbēvu (Contre Sainte-Beuve: suivi de Nouveaux mélanges), kurā viņš apstrīdēja literatūras kritiķa Šarla Sentbēva (SAINTE-BEUVE, Charles Augustin) teoriju par to, ka mākslinieka darbu vislabāk var līdzēt izprast viņa biogrāfija. PROUST, Marcel. Contre Sainte-Beuve. Pastiches et mélanges. Essais et articles. Paris : Bibliothèque de la Pléiade, 1971, p. 674. 179

GESSEN, Masha. Perfect Rigor. A Genius. The Mathematical Breakthrough of the Century. Houghton Mifflin Harcourt, 2009, p. xi. Runa ir par matemātiķi Grigoriju Perelmanu, kas pēc tam, kad 2002. gadā sekmīgi pierādīja Puankarē hipotēzi, atteicās no visām viņam piešķirtajām godalgām, būtībā aizgāja no sabiedrības un dzīvo Pēterburgā kopā ar māti. 180

LIPŠA Ineta. Kazino, totalizators un zirgi: azartspēles starpkaru Latvijā. No: Diena, Kultūras Diena. Piektdiena, 2008. gada 19. septembris, 12. lpp. 181

46


VIENS AR KANTU

pārņem skumjas. Ja mēs šīm jūtām gribam rast vēl vienu paralēli, varam palūkoties uz azartspēļu kaislību, kas patiku sagādā to pašu pirmsākumu dēļ kā medības vai filozofija. Jau ir atzīmēts, ka azartspēļu baudu nerada laimēšanas izredzes vienas pašas, jo daudzi šīs izklaides dēļ atsakās no drošas peļņas. To nerada arī spēle viena pati, jo tie paši cilvēki neizjūt nekādu apmierinājumu, ja nespēlē uz naudu. Bauda nāk no abiem cēloņiem kopā, lai gan katram atsevišķi tiem nav nekādu seku. Notiek tas pats, kas ar dažiem ķīmiskiem preparātiem, kur divu dzidru un caurspīdīgu šķidrumu sajaukšana rada trešo, kas ir necaurspīdīgs un krāsains.[..] Cilvēka dzīve ir tik garlaicīga un cilvēki pēc garīgās ievirzes parasti ir tik laiski, ka viss, kas viņus aizrauj, kaut vai ar kādu kaislību, kurai piejaukta nepatika, kopumā viņiem sagādā jūtamu patiku. Šajā gadījumā patiku vēl vairo tās priekšmetu daba: būdami pieejami maņām, ierobežoti pēc apjoma un viegli apgūstami, tie ir ļoti tīkami iztēlei.”182 Protams, spēles – vienalga, vai runa būtu par šahu vai azartspēlēm, – var uzlūkot vienīgi kā laisku dīkdieņu izpriecu, taču 20. gadsimtā uzplaukusī spēļu teorija uz tām mudina paraudzīties ar krietni vien lielāku nopietnību. Kants 1785. gadā Rīgā publicētajā darbiņā Tikumu metafizikas pamatojums pirmoreiz – turklāt vienā darbā vairākkārt un katrā variantā nedaudz atšķirīgi – noformulēja visas morāles pamatu jeb kategorisko imperatīvu: “Darbojies tikai pēc tādas maksimas, ar kuru tu tanī pašā laikā vari vēlēties, lai tā kļūtu par vispārīgu likumu.”183 Skaidrojot tīrajā prātā un pienākumā balstītā kategoriskā imperatīva jēgu, Kants izmantoja vairākus piemērus – viens no tiem bija par melīgu un tātad tieksmju, dziņu un sajūtu varā nonākušu parādnieku, kas, labi zinādams, ka nespēs parādu atdot, tomēr apgalvo pretējo un aizņemas naudu. Kants rakstīja, ka gadījumā, ja nepatiesu solījumu došana kļūtu par vispārīgu likumu, solījumiem neviens vairs neticētu un zustu to jēga, un līdz ar to šāda maksima – ja vien nepatiesa solījuma došana tiktu pieņemta par maksimu – nonāktu pretrunā pati ar sevi. Kanta kategorisko imperatīvu un tam pretstatītās melīgu un savtīgu motīvu noteiktās izvēles un rīcības radīto morālo spriedzi nav grūti saskatīt arī pret Kanta morāles filozofiju bieži visai rezervēti vai pat noraidoši noskaņoto184 spēļu teorijas piekritēju izmantotajā “cietumnieku dilemmā”, tāpat arī Teodora Adorno iezīmētajā pretstatā starp vispārīgām un individuālām interesēm, kas, kā viņš uzskata, ir morāles problēmu pamatā.185 Spēļu teorija līdzās lēmumu pieņemšanas teorijai ir praktiskās matemātikas virziens, viena no praktiskās racionalitātes teorijām, kas aplūko divu vai vairāku aģentu jeb spēlētāju mijiedarbību, kuru ir iespējams izteikt matemātiskā funkcijā un kurā tiek ņemtas vērā ne vien viena aģenta izdarītās izvēles jeb stratēģijas, bet arī pārējo spēlētāju rīcība. Cietumnieku dilemma, ko pirmoreiz 20. gadsimta 50. gados ASV pētniecības projektā RAND186 noformulēja Merila Flūda un Melvins Drešers, ir viens no spēļu teorijas fundamentālajiem jautājumiem un ļauj uzskatāmi parādīt, kā un HJŪMS Deivids. Traktāts par cilvēka dabu. II grāmata. Par jūtām. No angļu valodas tulkojis Aldis Lauzis. Rīga : Liepnieks un Rītups, 2008, 379.–381. lpp. 182

KANTS Immanuels. Tikumu metafizikas pamatojums. [Manuskripts.] Tulkojis Atis Rolavs, LABR, Rk 5871, 42. lpp. Otrajā formulējumā kategoriskais imperatīvs skanēja: “Darbojies tā, it kā tavas darbības maksimai ar tavu gribu būtu jākļūst par vispārīgu dabas likumu” (Ibid.., 43. lpp.); trešajā formulējumā: “[..] darbojies tā, lai tu cilvēci tiklab savā personā, kā arī ikviena cita personā vienmēr lietātu reizē kā mērķi, bet nekad tikai kā līdzekli.” (Ibid., 52. lpp.) Visbeidzot, Praktiskā prāta kritikā imperatīvs bija izteikts šādi: “Darbojies tā, lai tavas gribas maksimai vienmēr tanī pašā laikā varētu būt vispārīgas likumdošanas principa nozīme.” Skat.: KANTS Immanuēls. Praktiskā prāta kritika. [Manuskripts.] Tulkojis Atis Rolavs. Rīga, 1942.–1953.–1966. LABR, Rk 5874. 183

ROSENFELD, Benjamin. Defending Kant’s Categorical Imperative Against Evolutionary Game Theory. [Tiešsaiste.] https://docs.google.com/viewer?url=http://www.benjaminrosenfeld.com/wp-content/uploads/2008/11/defending-kante28099scategorical-imperative-against-evolutionary-game-theory-working-paper.pdf 184

Ibid., ADORNO, Theodor. Problems of Moral Philosophy, edited by Thomas Schroder and translated by Rodney Livingstone. Stanford : Stanford University Press, 2000, p. 19. 185

Project RAND (RAND – saīsinājums no : Resaerch and Development – “Izpēte un attīstība”) – 1946. gadā iedibināts ASV gaisa spēku stratēģisko pētījumu un plānošanas projekts jeb domnīca (think tank), kas pēcāk pārtapa neatkarīgā bezpeļņas organizācijā un kļuva par vienu no nozīmīgākajiem ASV aukstā kara laika militārās stratēģijas veidotājiem, citstarp, spēļu teoriju izmantojot dažādu kodolkara iespējamo scenāriju modelēšanā. 186

47


VIENS AR KANTU

kāpēc cilvēki bieži izvēlas rīkoties savtīgi pat tad, ja abu (vai visu) interesēs būtu sadarboties. Parasti cietumnieku dilemmu mēdz izklāstīt, izmantojot piemēru par diviem arestantiem. Policija, lai iegūtu viņu vainas pierādījumus, arestantus izolē un ar dažādiem paņēmieniem mēģina panākt atzīšanos. Ja viens no arestantiem liecinās pret otru (rīkosies savtīgi), bet otrs klusēs (mēģinās ar pirmo sadarboties), savtīgais arestants tiks atbrīvots, bet otrs saņems pilnu sodu – 10 gadus ieslodzījumā. Ja abi klusēs jeb sadarbosies savā starpā, viņi abi saņems minimālo soda mēru (sešus mēnešus), bet, ja abi viens otru nodos (rīkosies savtīgi), – abiem tiks piespriesta puse no maksimālā soda jeb 5 gadi. Vārdu sakot, arestantiem, nezinot otra izvēli un rīcību, ir jāizlemj, kā rīkoties pašiem – nodot otru vai klusēt. Kaut gan individuālais guvums pirmās izvēles gadījumā šķiet vislielākais, ilgtermiņā statistiski izdevīgāka tomēr izrādās izvēle abiem sadarboties – kaut vai situācijā, ja abi pēc kāda laika tiek arestēti atkal, jo būtisks veiksmīgas un līdz ar to arī izdevīgas sadarbības aspekts ir savstarpēja uzticēšanās (respektīvi, ja visi melos par parāda atdošanu, kurš gan vairs gribēs aizdot naudu). Daudzu azartspēļu, loteriju un prognožu spēļu – arī zirgu skriešanas sacensību totalizatora – pamatā ir tieši nepieciešamība lemt, nezinot, kādus lēmumus pieņem citi spēlētāji (vai kādus rezultātus sasniegs sacensību dalībnieki). Tomēr priekšstats, ka “neko nevar skaidri zināt, atliek vienīgi minēt”, šādās izvēlēs nebūs patiess, un, lai arī tas varbūt šķiet mazticami, patiešām ir iespējama “droša” jeb par citām drošāka izvēle. Piemēra pēc var iztēloties situāciju, kurā ir jāizvēlas spēlēt divas monētu spēles, taču tiklab var iedomāties arī jebkādu citu situāciju (došanos atvaļinājumā uz svešu zemi, naudas ieguldīšanu “pilnīgi drošā” uzņēmumā, tā vai cita lielveikala apmeklējumu), kuras iznākums ir atkarīgs nevis no viena lēmuma, bet vairāku lēmumu vai notikumu virknes. Teiksim, vienā spēlē jums jāpamet gaisā santīms, bet otrā – lats. Ja jūs izvēlaties santīma spēli un uzmetat skaitli, jūs laimējat vienu latu, bet, ja uzmests ģerbonis, – jūs latu zaudējat; ja skaitlis uzmests lata spēlē, jūs laimējat piecus latus, bet, ja uzmests ģerbonis, – piecus latus zaudējat. Ja divu spēļu (santīma un lata) iznākumu nosaka vienādi noteikumi un ja pie jebkāda iznākuma pirmās spēles rezultāts salīdzinājumā ar jebkuru otrās spēles iznākumu vienalga šķiet pozitīvs, tad pirmo spēli var uzskatīt par drošu izvēli. Par Rolava panākumiem, izdarot izvēles totalizatora spēlē, nekādu ziņu nav, taču pēc atgriešanās no Berlīnes viņš atgriezās pie kādas citas izvēles, ko bija izdarījis vēl Tomskā. Kādu laiku par vienu latu dienā kā “inteliģents bezdarbnieks” nostrādājis dažādās iestādēs – “kādā inspekcijā, kas atradās Jura Alunāna ielā, vēlāk Skolas ielā Darba ministrijā, Kara ministrijā Valdemāra ielas stūrī” –, visbeidzot viņš nonāca Kultūras fondā, kur dzejnieka Apsesdēla187 vadībā notika tautas bibliotēkām paredzēto grāmatu krājumu komplektēšana. Tur lieti noderēja Tomskas bibliotekāru kursos iemācītais. Vēl 1922. gadā Kultūras fonda domē tika nolemts, ka visā Latvijā nodibināms bibliotēku tīkls, vispirms sagatavojot 300 tautas bibliotēkas kara un neatkarības cīņu laikā visizpostītākajos Latvijas novados. Bibliotēku kataloga komisijā piedalījās Kārlis Skalbe, Aspazija, Ansis Gulbis188 , arī Pauls Dāle un citi189. Visticamāk, tieši Kultūras fondā Rolavs iepazinās ar savu vēlāko draugu bibliogrāfu,

APSESDĒLS (1880–1932, īstajā vārdā Augusts Apsītis) – rakstnieks, 1905. gada revolucionārs, ticis arestēts un nosūtīts uz Sibīriju spaidu darbos Smoļenskas katorgas cietumā un Irkutskā; Latvijā atgriezies 1917. gadā; mūža nogalē pievērsies dievturu kustībai; citstarp tulkojis A. Mengera apcerējumu par anarhismu Nākotnes valsts (1906). 187

SKALBE Kārlis (1879–1945) – rakstnieks, miris Zviedrijā; ASPAZIJA (1865–1943, īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne, Raiņa ( Jāņa Pliekšāna) dzīvesbiedre) – dzejniece un dramaturģe; GULBIS Ansis (1873–1936) – literāts un grāmatu izdevējs. 188

189

Kultūras Fonds. 1920–1928. Rīga : Kultūras fonda izdevums, 1928, 40. lpp.

48


VIENS AR KANTU

bibliotekāru un kādu laiku arī Valsts bibliotēkas direktoru Arturu Ģērmani190 un arī ar savu tulkojumu recenzentu Ernestu Arni191. Starp citu, Ģērmanis, ieradies Kultūras fonda bibliotēkā, Arnim esot teicis: “Es gribu strādāt tikai bibliotēkā.”192 Rolavs droši vien būtu varējis sacīt to pašu, jo beidzot bija ticis pie iespējas pievērsties savai “liktenīgajai profesijai”. Lekcijām universitātē tagad laiks bija tikai pēcpusdienās un pa vakariem. 1924. gada 17. maijā, nepilnu mēnesi pēc dažādiem Kanta dzimšanas 200 gadu piemiņas pasākumiem Karaļaučos un citviet, Latvijas Universitātē tika nodibināta Kanta biedrība “filozofijai un speciālo zinātņu kopsakarīgas attīstības veicināšanai Latvijā”. Latvijas nedaudzajiem filozofiem tas bija nozīmīgs notikums, lai gan neviens Kanta darbs tobrīd latviešu valodā vēl arvien nebija tulkots. 1925. gada ziemā Rolavs savai liktenīgajai profesijai pietuvojās vēl vairāk – 1. decembrī viņš sāka strādāt Rīgas pilsētas 7. bibliotēkā Slokas ielā 76. Vispirms viņu pieņēma darbā par bibliotekāra palīgu, pēc tam paaugstināja amatā par vecāko palīgu. Jau nākamā gada pavasarī viņš ar māti pārvācās uz dzīvi tuvāk jaunajai darba vietai un apmetās koka ēciņā Slokas ielā 81 – pavisam īsa gājiena attālumā no bibliotēkas. Pēc vairākiem gadiem, kad Rolavs kļuva par bibliotēkas pārzini, viņi ievācās pārzinim paredzētajā dzīvoklī turpat bibliotēkas ēkā. Apzināti vai neapzināti Rolava dzīvesveids pamazām vien sāka atgādināt Kanta ikdienas ritumu – Kants visu mūžu pavadīja dzimtajā Prūsijas galvaspilsētā, ceļoja reti un negribīgi, tālāk par simts jūdzēm no Karaļaučiem nekad nebija bijis. Audzināts piētistu garā, Kants bija turējis cieņā pieticību un pazemību: “Kants savā personīgā dzīvē bijis visaugstākā mērā pašsavaldīgs un nosvērts, īsts stoiķis jaunos laikos [..]. Kants visu savu ilgo mūžu pavadījis ļoti tālu no dzīves kņadas, tīrā atziņu pasaulē, ierakstīdams savu vārdu nemirstīgo sarakstā ne vien filozofijā, kur viņš ir viens no visapžilbinošākajiem cilvēces domu kalngaliem, bet arī dabas zinātnē [..].”193 Kad 2008. gada pavasarī kājām devos uz Nordeķu jeb bijušo Rīgas pilsētas bibliotēku, Slokas ielas namu pagalmos ziedēja kļavas, pilnos ziedos bija ābeles, bumbieri un ķirši, gar žogmalēm lidoja raibi taureņi. Lēnām aizgrabēja 5. tramvajs, bija jāpaiet garām rūpnīcas Darba spars ēkām, logu fabrikai, ĢĒRMANIS Arturs (1899–1993) – bibliotekārs, bibliogrāfs, tulkotājs; mākslinieku Jura un Andreja Ģērmaņa tēvs; kopš 1930. gada Latvijas bibliotekāru biedrības priekšsēdētājs, LPSR ZA Vēstures un materiālās kultūras institūta galvenais bibliogrāfs; Valsts Bibliotēkas direktors no 1940. līdz 1941. un no 1944. līdz 1945. gadam; tulkojis sērijā Psihoanalīzes bibliotēka izdoto Vilhelma Štēkela darbu Moderna laulība (Rīga : Era, 1932. 147. lpp. (Psichoanalizes bibliotēka; Nr. 2)), kā arī pirmoreiz latviešu valodā tulkojis Franca Kafkas stāstu Soda kolonija (nav izdots, manuskripts zudis); lielākā daļa Psichoanalizes bibliotēkas sērijā iznākušo grāmatu eksemplāru “sapuva” Artura Ģērmaņa pagrabā, jo pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma šādu literatūru nebija iespējams izplatīt. “Arturs Ģērmanis nodzīvoja ļoti ilgu mūžu, taču pats mēģināja to “pārraut vidū pušu”. Tas notika 1940. gadā, kad kādreizējo sarkano strēlnieku, pie kura vēl 20. gados Latvijas slepenpolicija it kā atradusi komunistisku literatūru, krieviem ienākot, labas biogrāfijas dēļ iecēla par Valsts bibliotēkas direktoru. Sākumā Ģērmanis atteicās, cenšoties savā krēslā ievirzīt citu kungu, taču tas, kā izrādījās, nederēja, viņa komunistiskajā pagātnē bija arī apsūdzība trockismā, un Ģērmanis piekrita – tomēr viņš nebija vis komunists, bet profesionālis, grāmatnieks un bibliogrāfs, strādājis Kultūras fondā un Nacionālajā bibliotēkā, Rīgas inteliģences aprindās pazīstams un ieredzēts cilvēks, kas labi prata svešvalodas un latviešu literatūru ģimnāzijā bija mācījies pie Friča Bārdas. Varbūt viņam bija kādas ilūzijas par padomju varu, taču tas, kas 1940.–41. gadā notika bibliotēkā, viņu vienkārši satrieca. Tika sastādīti aizliegto grāmatu saraksti, sākās grāmatu – un cilvēku – iznīcināšana. Arturs Ģērmanis acīmredzot saprata, ka starp viņu un šo varu neizbēgami tiks likta vienlīdzības zīme. Un kādā rudens vakarā, ejot pāri Daugavai, viņš ielēca upē. Pēc daudziem gadiem bibliotēkas vēstures pētniekiem šis notikums tika attēlots pašironiskā gaismā: lieta tāda šmucīga, negrimst dibenā... Viņam mugurā bijis biezs mētelis – kā skaidro glābšanas dienestu speciālisti, tāds blīva auduma mētelis ar oderi, kurā starp abām kārtām ieplūdis gaiss, tiešām darbojas kā pludiņš un kādu laiku var noturēt cilvēku virs ūdens. Arturs Ģērmanis neesot bijis praktisks cilvēks, toties ļoti mierīgs, savaldīgs – un tā nu viņš izpeldēja krastā.” DOLE Andrejs. Skumjie tilti. No: Rīgas Laiks, 1996. gada novembris. “[..] papus savā laikā bija kā māceklis apmeklējis slaveno budistu mūku Tenisonu, apguvis vairākus jogas vingrinājumus un gandrīz ik rītu pēc piecelšanās stāvēja uz galvas, iepriekš uz grīdas paklājot speciālu deķīti. To viņš rūpīgi ierādīja arī dēliem, demonstrējumus pavadot ar atkārtotiem: “Redzi, redzi, redzi!” ĢĒRMANIS Andrejs. Grāmatniekam Arturam Ģērmanim – 100. No: Latvijas Vēstures institūta žurnāls, 1999/3, 198. lpp. 190

ARNIS Ernests (1888–1943, īstajā vārdā Ernests Runcis, pseidonīmi – Kajs, Kaijs) – rakstnieks, žurnālists, ierēdnis un tulkotājs, strādājis par Valsts bibliotēkas vecāko bibliotekāru; viņa dzejolis Meitene ir populārās dziesmas Krizantēmas pamatā, sastādījis Akuratera, Neikena un Poruka kopotos rakstus, kā arī izdevis grāmatu Latvju tautas politiskā atmoda (1934, par Miķeli Valteru, Ernestu Rolavu, Jāni Akurateru, Apsesdēlu); miris izsūtījumā Sibīrijā. 191

192

ARNE Anna. Par Arni, par sevi, par daudziem. No: Via Dolorosa, Rīga : Liesma, 1990, 302. lpp.

CELMS Teodors. Kants un Dostojevskis. Paplašinātā veidā uzrakstīts pēc runas, turētas Dostojevska 50. nāves dienas jubilejā LU Kanta biedrībā 1931. gadā. No: CELMS Teodors. Tagadnes problēmas. Rīga : Valters un Rapa, 1934, 170. lpp. 193

49


VIENS AR KANTU

kaut kādām noliktavām un ražotnēm. Tūliņ aiz ugunsdzēsēju depo un Dzegužu ielas, Slokas un Dārtas ielu krustojumā ir 76. nams – 1914. gadā celta četru stāvu ēka ar tornīti. Nama pirmajā stāvā ar ieeju no stūra bija veikals Villi, ieeja bibliotēkā ir no Slokas ielas puses. Lasītavas istaba ir pirmajā stāvā – tur večiņa pie galda lasīja ilustrētu žurnālu, pēc brīža viņai piebiedrojās vīrs ar garu sirmu bārdu. Bibliotēkas telpas otrajā stāvā atgādināja plašu saulainu dzīvokli ar spodri izmazgātām grīdām, puķpodos augošām palmām un gumijkokiem. Bibliotēkas vadītāja Inta Eglīte no kartona kastēm cēlā laukā lielas kantorgrāmatas ar 20.–30. gadu algu sarakstiem un naudas izmaksu un iemaksu čekiem, turpat bija arī mape, kurā savāktas citas ar bibliotēkas vēsturi saistītas un līdz arhīviem nenonākušas liecības – arī lēmumus par Otto Rolava pieņemšanu bibliotēkas pārziņa palīga, bet pēcāk – pārziņa amatā. Tur bija arī paša Rolava rakstīti vai aizpildīti dokumenti – laboti, pasvītroti un papildināti ar dažādu krāsu zīmuļiem; piemēram, gada atskaites anketa vispirms aizpildīta ar rozā zīmuli un tikai pēc tam burti rūpīgi pārvilkti ar tinti. Pusotru stāvu augstais Slokas ielas 81. namiņš, kurā Rolavs bija apmeties ar māti vēl pirms ievākšanās bibliotēkas pārziņa dzīvoklī, ir pārbūvēts līdz nepazīšanai. Par to, kāds tas reiz bijis, var spriest pēc līdzīga lieluma pamestas brūni krāsotas koka ēkas ielas pretējā pusē – pavisam vienkāršs ornaments gar jumta malu, divi logi otrā stāva jumta izbūvē uz ielas pusi, divi logi pirmajā stāvā, logiem priekšā slēģi bez jebkādiem rotājumiem. Vai nu par ietaupījumiem no bibliotekāra algas, vai atkal ar brālēna Andža atbalstu Rolavs nākamā gada vasarā apmeklēja Parīzi. Par to, ar ko viņš Parīzē nodarbojies, nekādu ziņu nav, lai gan, paturot pratā Rolava intereses un aizraušanās, puslīdz droši var pieņemt, ka tika apmeklēti mākslas muzeji, zirgu skriešanās sacīkstes un varbūt arī kino. Iespējams, tieši kinematogrāfs kļuva par romantisku pamatojumu doties uz Francijas galvaspilsētu – 1926. gada pavasarī uz ekrāniem nonāca studijas Metro-Goldwyn-Mayer mēmā filma Parīze ar Čārlzu Reju, Duglasu Gilmoru un Džoanu Krofordi galvenajās lomās. Filma bija satraucošs vēstījums par kāda amerikāņa brīvdienām Parīzē. Viņš nejauši nonāk Parīzes apaču 194 “perēklī” kafejnīcā Putnubūris, un viņu piekauj viens no apaču bandas vadoņiem ar iesauku Kaķis. Kautiņa iemesls ir Kaķa greizsirdība, jo amerikānis ir sācis mest acis uz Kaķa draudzeni, kuru sauc vienkārši par Meiteni. Kad Meitene izglābj amerikāni, Kaķis sāk perināt atriebības plānus. Lēnprātīgajam Rolavam tik trauksmaini piedzīvojumi, visticamāk, tika aiztaupīti, viņš atgriezās Rīgā un turpināja gan darbu bibliotēkā, gan studijas universitātē, kur uzrādīja atzīstamas sekmes. Profesors Pēteris Zālīte atsauksmē par Rolava studiju darbu Angļu empīriskā filozofija rakstīja: “O. Rolava studiju darbs par “Angļu empīrisko filozofiju” ir 68 lappuses liels. O. Rolavs sistēmatiski un ar lielu rūpību apskatījis empīrisma izcelšanos un attīstību angļu filozofijā. Ievēroti sevišķi Frensis Bekons (Francis Bacon), Toms Hobbes (Thomas Hobbes), Džons Lokks ( John Locke) un Deivids Jūms (Hume). Nav piemirsts arī Rodžers Bēkons, kura lielo nozīmi parasti vēl arvien pietiekoši neievēro un neizceļ. Rolavs to ir darījis. Bagātāko literatūru, kas šai jautājumā, autors pietiekošā mērā izlietojis. Darbs pastrādāts ļoti sekmīgi.”195 Diemžēl universitātes studenta Otto Rolava personas lietā saglabājies tikai viens viņa mācību darbiņš bez datējuma – Kanta atziņas teorija, kurā viņš rakstīja: “Kants ir modernās atziņas teorijas jeb gnozeoloģijas nodibinātājs; viņa kriticisms jeb kritiskā metode ir bijusi augstākā mērā auglīga un ierosinoša: gandrīz it visas XIX g. simteņa filozofiskās sistēmas ir Kanta kriticisma ierosinātas un apaugļotas. XIX g. simteņa otrā pusē ir ievērojama Kanta kritiskās filozofijas spēja atdzimšana. O. Lībmans ar savu saucienu: “Atpakaļ pie Kanta!” ir modinājis filozofu un plašāko aprindu interesi pret Kanta filozofisko kriticismu. Jaunkantisms spēji uzplaukst un attīstās ne tikai Vācijā, bet arī citās Runa ir par 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma Parīzes padibeņu subkultūras pārstāvjiem, kas tā tika dēvēti viņiem pierakstītā un eiropiešu priekšstatos Amerikas pamatiedzīvotājiem dabiski piemītošā mežonīguma dēļ. Būdami īpaši rosīgi Monmartras apkaimē un slavenā Moulin Rouge izpriecu iestādījuma tuvumā, vairākus gadu desmitus apači bija topošās buržuāziskās vidusšķiras iedzīvotāju bieds, jo, kā runāja, neviens nevarēja būt drošs, ka tumsā no aizmugures ap kaklu netiks apmesta cilpa, iztīrītas kabatas vai sānos iedurts ar revolverim piestiprinātu dunci. 194

195

ROLAVS O. Personas lieta. LVVA, 7427/1/5383, 14. lpp.

50


VIENS AR KANTU

zemēs, piem. Krievijā, kur šo virzienu sevišķi izcēlis A. Vedenskis.”196 1927. gada maijā, atbilstoši tolaik pieņemtajai studiju kārtībai, Rolavam bija jāraksta iesniegums Filoloģijas fakultātes vadībai, lūdzot viņu “pielaizt (Sic!) [..] pie komisijas pārbaudījumiem filozofijas nodaļā”. Filozofijas un filoloģijas fakultātes 183. sēdē 1927. gada 14. maijā tika nolemts atļaut Rolavam kārtot eksāmenus. Citstarp tajā pašā sēdē tika lemts arī par baltu valodu nodaļas studentes Zentas Mauriņas197 pielaišanu pie eksāmeniem. Sēdē piedalījās mācību spēki Spekke198 , Tentelis199,

Turp.: “Pirmskanta filozofijā ir konstatējami divi galvenie virzieni atziņas teorijā: empirisms un racionālisms. Empiristiskā filozofija izpaužas Fr. Bekona, Dž. Loka, Berkleja un Davida Jūma darbos; racionalistiskais virziens turpretim izpaužas Dekarta, Spinozas, Leibnica un Volfa sistēmās. Abi šie virzieni tomēr vienā otrā ziņā tuvojas viens otram, kaut gan pēc principiālā redzes viedokļa izšķirība tomēr ir liela. Empirisms apgalvo, ka visa atziņa ir cēlusies no pieredzes: pieredze ir vienīgais patiesās atziņas avots. Tikai tādi spriedumi, kuŗi attaisnojami ar pieredzes datiem atzīstami par vērtīgiem un nozīmīgiem. Tīrais saprāts nespēj radīt iz sevis nevienu reāli nozīmīgu atziņu. Bez jutekliskiem datiem mūsu dvēsele būtu tukša, saprāts būtu bezspēcīgs. Ārējā un iekšējā pieredze ir vienīgie avoti, no kuŗiem mūsu dvēseles iekšējā aktīvā darbība smeļ savu saturu. Empirisms zināmā mērā tuvojas sensuālismam, apgalvodams, ka nihil est in intellectu, quod non fuerit in sensu [apziņā nav nekā, kas iepriekš nebūtu bijis sajūtās — P.B.], – šeit jutekliskā pieredze, ārējo jutekļu sniegtā atziņa ir nostādīta pirmā vietā kā conditio sine qua non [“nosacījums, bez kura nebūtu nekā — P.B.]. Sevišķi pie Jūma sensualisms parādās visspilgtāk. Mums nevar būt nevienas idejas (t. i. neviena priekšstata) kuras pirmtēls nebūtu dots ārējā iztverē. – Jūma mācībā empirisms nonāk pie skepticisma (skepticisma ieskaņas manāmas jau Loka filozofijā, tomēr ne tik spilgti); Jūms izsaka šaubas par vispārnozīmīgas reālas atziņas iespējamību. Racionalisms turpretīm apgalvo, ka saprāts ir vienīgais esošais atziņas pamats. Jutekļu un maņu sniegtā atziņa ir nepilnīga, neskaidra un nedroša. Leibnics, piem., noteikti šķir sensitīvo atziņu no saprāta atziņas. Empirisma resp. sensualisma tezei Leibnics pievieno klāt: “Nisi intellectus ipse” [“izņemot saprātu/intelektu pašu” – P.B.]. Abi šie virzieni ar savu vienpusību nevarēja apmierināt Kantu. Kants atrod, ka nau iespējams iziet tikai no viena faktora: jutekliskiem datiem jeb saprāta. Kants savā Tīrā saprāta kritikā rāda, ka pieredzes sastāvā izšķiŗami divi elementi, kuŗi abi ir nepieciešami un svarīgi. No vienas puses – jutekliskie dati (aposteriorais moments pieredzē), no otras – paša saprāta akta tāles radītās atziņas formas: laiks un telpa (jutekliskās atziņas formas), sapratnes jēdzieni jeb kategorijas un saprāta formas jeb idejas. Atziņā ir nepieciešama šo divu faktoru – jutekliskā un racionālā, aposteriorā un apriorā – cieša sadarbība. Bez formas, bez racionālās vienības momenta mūsu jutekliskie dati ir akli, tāpat kā mūsu jēdzieni bez jutekliskiem datiem ir tukši. Formai cieši jāvienojas ar saturu, ikvienam tēlam jābūt formu cauraustam. Kanta atziņas teorijā tā tad redzama racionalisma un empirisma sintēze. Sevišķi spilgti Kanta īpatnējais viedoklis parādās viņa matemātiskās atziņas iztulkošanā. Pirmskanta filozofijā – kā empīrismā, tā racionālismā – valdīja uzskats, ka matemātika ir stingri analītiska zinātne: Tīrais saprāts loģiskās analīzes ceļā nonāk pie ikvienas matemātiskas atziņas. Kants turpretīm saka, ka matemātikā – aritmētikā, ģeometrijā, mehānikā u.t.t. – ir atrodami arī sintētiskie spriedumi. Spriedums 7 + 5 = 12 nebūt nav analītisks, bet gan sintētisks. Jēdzienos 7 un 5 nebūt nav atrodams jēdziens 12; šeit mēs tā tad predikātā esam izteikuši ko jaunu, kas sprieduma subjektā nebija atrodams. Šinī spriedumā blakus saprāta darbībai darbojas arī uzskatāmība. Tāpat ģeometriskā spriedumā: “taisne ir īsākais attālums starp diviem punktiem” ir nepieciešama intuicijas līdzdalība, jo taisnes jēdzienā kā tādā neietilpst jēdziens par viņas īsumu; ka taisne ir visīsākais ceļš starp diviem punktiem, to mēs varam izkalkulēt tikai pieredzē. Kanta gnozeoloģijā mēs redzam, tā tad, no vienas puses tuvošanos empirismam (sevišķi ierosinošu iespaidu uz Kantu ir atstājis Jūma skepticisms), no otras puses – racionālismam. Jūms mēģināja pierādīt, ka vispārnozīmīga reāla atziņa nav iespējama tāpēc, ka kauzualitātes jēdzienam ir singulars un subjektivs raksturs. Kauzualitates jēdziens dibinās uz subjektīva paraduma izjūtu. Mēs patiesībā ticam lietu nepieciešamai sakarībai, nevis izzinām to; droša atziņa par nākotnes notikumiem nav iespējama, jo izplatīt kauzualitātes jēdzienu arī uz nākotni mums nav tiesības. Kanta tulkojumā kauzualitāte ir saprātnes forma jeb kategorija. Kauzualitātes kategorija ir ikvienas atziņas nepieciešams pirmpieņēmums (Voraussetzung); tikai atzīdami šo pirmpieņēmumu kā vispārnozīmīgu un nepieciešamu mēs varam sasniegt drošu atziņu. Visu dabaszinātņu pamatos ir šādi vispārnozīmīgi un nepieciešami formāli pirmpieņēmumi, kuŗi dara tās iespējamas. Atziņas teorijas uzdevums ir noskaidrot tos formālos principus, kuŗi dara ikvienu zinātni iespējamu. Šādi formāli principi, kā jau aizrādījām, ir laiks un telpa, kategorijas un idejas. Laiks un telpa kā tīrās uzskatāmības formas dara iespējamu matemātisko atziņu, kategorijas (sapratnīgās vienības formas) dara iespējamas dabas zinātnes, Tīrā saprāta idejas – Dievs, nemirstība, brīvība – dara iespējamu metafiziku kā mūsu gara dabīgu tieksmi. Piezīme: Ļoti sekmīgi: P. Zālīte. R. Jürgens.” Ibid., 19.–20. lpp. 196

197

MAURIŅA Zenta (1897-1978) - rakstniece un tulkotāja, mirusi Šveicē.

198

SPEKKE Arnolds (1887-1972) - filologs un diplomāts, miris ASV.

TENTELIS Augusts (1876-1942) - Pēterburgas universitātē studējis vēsturnieks, Latvijas Universitātes rektors, Filoloģijas un filozofijas fakultātes dekāns. 199

51


VIENS AR KANTU

Plāķis200, Felsbergs, Nusbergers201 , Zālīte, Balodis, doc. Kauliņš202, Dauge203, Blese, Dīls204, Velme205 , Straubergs206. 20. maijā Rolavam bija valsts eksāmens filozofijas vēsturē. Eksāmenu pieņēma Pēteris Zālīte, viņam asistēja Pauls Dāle. Studentiem bija jāpierāda plašas zināšanas, un Rolavam eksāmenā iekrita vispārīgs jautājums par filozofijas metodēm, Plotīna, Erigena, Fihtes filozofijas raksturojums, viduslaiku filozofijas galvenie virzieni, jautājumi par saistību starp Hjūma un Kanta filozofiskajiem uzskatiem, Kanta ētikas raksturojums un dieva jēdziens Aristoteļa filozofijā. Rolavs eksāmenam bija pienācīgi sagatavojies un saņēma novērtējumu “ļoti sekmīgi”. Pēc divām dienām bija eksāmens psiholoģijā, un to pieņēma Dāle, bet Zālīte šoreiz asistēja. Rolavam bija jāatbild jautājumi par “fantāzijas būtību un pazīmēm”, personības jēdziena pazīmēm, Aristoteļa psiholoģiskajiem uzskatiem un dvēseles jēdziena vēsturi. Arī šajā eksāmenā Rolava atbildes tika novērtētas ar “ļoti sekmīgi” – tāpat kā visos pārējos pārbaudījumos207 . Par ļoti sekmīgu maija vidū tika atzīts arī Rolava kandidāta (bakalaura) darbs Fichtes zinātnes mācības principi. “Darbs aptver 72 (uz mašinas rakst.) lappuses,” rakstīja darba recenzents profesors Zālīte. “Šai darbā pamatīgi un vispusīgi apskatīti Fichtes zinātņu mācības principi. Tāpat Fichtes atkarība no Kanta. Valoda tekoša, lai gan ne bez nepilnībām. Darbā viscaur redzama pareizā Fichtes filozofijas uztvere un izpratne. [..] NB. Arī R. Jürgens208 darbu atzīst par pieņemamu un ļoti labu.”209 1927. gada 10. jūnijā, pamatojoties uz Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes 31. maija lēmumu, Rolavam tika izsniegta pagaidu apliecība ar numuru 9137 “par ļoti sekmīgi nobeigtu Latvijas Universitātes filoloģijas un filozofijas fakultātes filozofijas nodaļas kursu un viņam piešķirtu filozofijas kandidāta grādu.”210 Tīrā prāta kritika – JĀ, TAS BIJU ES, – man pa tālruni teica zvērinātais advokāts Linards Muciņš, kad biju viņam piezvanījis un vaicāju, vai viņam nav kāda saistība ar “L. Muciņu”, kas 1970. gada pavasarī kopā ar PLĀĶIS Juris (1869-1942) - Kazaņas universitāti beidzis valodnieks, izglītības ministrs no 1920. līdz 1921. gadam, miris izsūtījumā Sibīrijā. 200

NUSBERGERS Maksis (1879-1943, NUSSBERGER, Max) - literatūras vēsturnieks, filologs no Šveices, Latvijas Universitātes profesors no 1923. līdz 1940. gadam. 201

KAULIŅŠ Jānis (1863-1940) - Tērbatas universitātē studējis latviešu filologs, universitātes profesors; 1938. gada 3. septembrī viņš Filoloģijas un filozofijas fakultātei atdāvināja savus mūža ietaupījumus – 40 000 latu. Bija iecerēts, ka procentus no šīs summas ik gadus izmantos divām fakultātes mācību spēku stipendijām, taču līdz ar padomju varu 1940. gadā šī iecere gāja zudumā. Profesors Kauliņš mira slimībā un trūkumā. ĶESTERE Iveta. LU profesors Jānis Kauliņš (1863-1940) un viņa laikabiedri. No: Latvijas Universitātes raksti. 716. sējums. Zinātņu vēsture un muzejniecība. Rīga : Latvijas Universitāte, 2007, 59.–60. lpp. [Tiešsaiste.] https:// docs.google.com/viewer?url=http://www.lu.lv/materiali/apgads/raksti/716.pdf 202

DAUGE Aleksandrs (1868–1937) – rakstnieks, Tērbatas universitātē teoloģiju un vēsturi studējis Latvijas Universitātes pedagoģijas profesors, Filoloģijas un filozofijas fakultātes docētājs, Pedagoģijas nodaļas vadītājs, goda doktors, no 1921. līdz 1922. gadam izglītības ministrs. 203

DĪLS Erihs Vilhelms (1890–1952, DIEHL, Erich Willhelm) – Daugavpilī dzimis, Pēterburgas universitātē studējis vācbaltiešu valodnieks, filoloģijas doktors; no 1917. līdz 1922. gadam bijis Tomskas universitātes docētājs un prorektors, un tas nozīmē, ka Rolavs viņu pilnīgi noteikti bija saticis vēl Tomskā; no 1922. gada – Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Klasiskās filoloģijas katedras docētājs, profesors; Mazās grieķu-latviešu vārdnīcas (1935) autors; 1939. gadā izceļojis no Latvijas, miris Vācijā. 204

VELME Jēkabs (1855–1928) – Tērbatā studējis filologs, Maskavā iznākušā žurnāla Austrums dibinātājs un redaktors, Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes privātdocents no 1923. līdz 1928. gadam. 205

206

LU Filol. un filos. fak. protokolu grāmata. LVVA, 7427/6/363, 120. lpp.

207

ROLAVS O. Personas lieta. LVVA, 7427/1/5383, 15.–18. lpp.

208

Rūdolfs Jirgens. Skat. piezīmi XX. lpp.

209

ROLAVS, Op. cit., 18. lpp.

210

Ibid., 22. lpp.

52


VIENS AR KANTU

Arturu Ģērmani bija Valsts bibliotēkai par 460 rubļiem pārdevis Ata Rolava fondā nonākušās “30 vienības”. Juris Linards Muciņš ir zvērināts advokāts, Latvijas Tautas frontes aktīvists, jurista praksi reiz veiksmīgi apvienojis ar kādreiz populārā Liepājas vokāli instrumentālā ansambļa Credo menedžera amatu; bijis Liepājas pilsētas domes un vēlāk arī Saeimas deputāts, līdzdarbojies daudzu Latvijas likumprojektu izstrādē. Linarda Muciņa tēva māte bija Otto Rolava māsīca Marija Muciņa (dzimusi Rolava). Ar Linardu Muciņu satikos viņa mājā Mežaparkā. Advokāts mani sagaidīja krēslainā istabā, kur bija gan tumšas antikvāras, gan stilizēti senlaicīgas mēbeles un mazs galdiņš, uz kura cieši saspiedušās dažādu alkoholisko dzērienu pudeles, pie logiem – smagi aizkari, pie sienām – dažas vecmeistaru gleznas, ierāmētas ģimenes fotogrāfijas. Muciņš – briļļains smagnējas miesas būves vīrs. Atslīdzis divānā, viņš runāja ātri un daudz, pat nedaudz pļāpīgi. Laiku pa laikam viņš piecēlās, uzkāpa otrajā stāvā un atgriezās ar kādu dokumentu – vairums no tiem nebija saistīti ar Otto Rolavu, bet gan ar Muciņu dzimtas vēsturi vai Rolava brālēnu, sociāldemokrātu Ernestu Rolavu. Tomēr starp dokumentiem bija arī fotogrāfija – mazs pasei vai kādam citam dokumentam paredzēts briļļaina vīra portrets. Muciņš apstiprināja, ka tas esot Rolavs. Salīdzinot šo fotogrāfiju ar attēliem Otto Rolava ģimenes albumā, kas glabājas LNB Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā, izdevās saskatīt līdzību tikai ar vienu no attēliem – tajā, visticamāk, iemūžināts Rolavs Liepājas reālskolas laikā, “formas uzvalkā ar zīmotni siksnas sprādzē “LRU” (t.i. Ļibavskoje reaļnoje učilišče) un formas mētelī, zilajā cepurē ar dzelteniem iekantējumiem un skolas emblēmu pie tās (ģimnazistiem bija balti iekantējumi).”211 Otrreiz ar Muciņu satikos viņa birojā pie Vecās Ģertrūdes baznīcas. Kamēr advokāts gādāja kafiju, aplūkoju pie sienas ierāmētās fotogrāfijas un plauktiņu ar dāvanām un apbalvojumiem. Pašā centrā bija melnbalta fotogrāfija no barikāžu laika 1991. gada janvārī. Tajā bija redzams cilvēku pulciņš pie Saeimas. Priekšgalā Anatolijs Gorbunovs, viņam līdzās Ivars Godmanis, kāds apsargs bruņu vestē un arī Linards Muciņš – viņš bija pašā aizmugurē un redzams tikai daļēji. Vēl tur bija vairāki attēli ar Linardu Muciņu Saeimas tribīnē. Uz plauktiņa medaļas, dažādi kristāla objekti un kuģis pudelē. Kabinets bija iekārtots līdzīgā stilā kā Muciņa mājoklis Mežaparkā – ar noslieksmi uz greznību. “Mums, advokātiem, tas ir svarīgi. Atstāt iespaidu,” viņš teica. “Grāmatas mīkstos vākos es vispār nepērku, ir svarīgi, kā tās izskatīsies plauktā.” Drīz pēc tam, kad 1969. gadā Linards Muciņš bija iestājies universitātes Juridiskajā fakultātē un sācis dzīvot studentu kopmītnē Padomju bulvārī (tagadējā Zigfrīda Annas Meierovica bulvārī) pie Bastejkalna, tēvs viņam bija uzdevis izvest no Pārdaugavā īrētas istabas miruša radinieka mantas. Domājams, Rolavs iepriekš bija instruējis “savu draugu”212 Arturu Ģērmani, kurp rokraksti, kā arī pāris koferi ar grāmatām svešvalodās jānogādā – Ģērmanim bijusi pieejama mašīna. Pa vienam rokrakstu eksemplāram bija jānonāk Latvijas Valsts bibliotēkā (tagadējā Latvijas Nacionālā bibliotēka) un Liepājas Pilsētas zinātniskajā bibliotēkā. Muciņš apgalvoja, ka manuskriptu kopijas bijušas trīs. Tagad Rolava manuskriptu komplekti (tie gan nedaudz atšķiras) glabājas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un Akadēmiskajā bibliotēkā (agrāk Zinātņu akadēmijas Fundamentālā bibliotēka). Liepājas zinātniskajā bibliotēkā Rolava manuskriptu nav. Iespējams, trešā kopija palikusi pie Artura Ģērmaņa. Kādu laiku daļa no Rolava dokumentiem glabājusies Linarda Muciņa kopmītnes istabiņā zem gultas – arī viena nepabeigtās biogrāfijas kopija, kas vēlāk nonākusi Liepājas novadpētnieka un kādreizējā Liepājas centrālās grāmatnīcas direktora Staņislava Korkliša rokās un, iespējams, ir zudusi, kā arī ar Ernestu Rolavu saistīti dokumenti, piemēram, Raiņa vēstule Ernestam Rolavam. Daļa no šiem dokumentiem tagad atrodas Liepājas muzejā. Vēsturniece Una Bergmane norādīja uz muzejā atrodamu fondu Bijušā Izglītības ministrijas Skolu zinātniski pētnieciskā institūta bibliotēkas vadītāja Otto Rolava arhīvs, kurā glabājas Rolava vākta Ernesta Rolava, Andža Rolava un citu 211

KD, 17.–18. lpp.

Skat: ROLAVS Atis. J. Jansons Brauns (1872–1917). Bibliogrāfija. [Rokraksts.] Rīga, 1956. LNBR, Ņinas un Artura Ģērmaņu fonds. A296, N152 [Pirmajā lappusē uzraksts: “Draugam A. Ģērmanim. 11. XI. 56. O. Rolavs”]. 212

53


VIENS AR KANTU

sociāldemokrātu sarakste, fotogrāfijas un citi dokumenti. Filozofijas studentiem par desmit rubļiem gabalā Muciņš bija pārdevis Kanta Tīrā prāta kritikas izdevumus, kas Rolavam bija bijuši vairākos eksemplāros, kā arī Rolava tulkotās un aizliegto un no bibliotēkām izņemamo grāmatu sarakstā iekļautās Augusta Mesera213 Filozofijas vēstures grāmatiņas. Pieminot Mesera Vēstures piektās daļu saturu – grāmata noslēdzas ar konspektīvu Ādolfa Hitlera “filozofijas” izklāstu214 –, Muciņš vēl arvien ir pārsteigts, ka nav iekūlies nepatikšanās. Filozofs Ansis Zunde atceras, ka laikā, kad viņš mācījies Filozofijas fakultātē, Mesera grāmatas par pieciem rubļiem gabalā tirgojis arī 2. kursa students Valerijs Melderis no Cēsīm. Kāda bijusi šo grāmatu izcelsme, nav noskaidrojams, jo Meldris jau ir aizgājis mūžībā. Liepājas Zinātniskajā bibliotēkā nekād ziņu par Rolavu nav. Liepājas muzeja direktore Dace Kārkla ieteica sazināties ar Staņislava Korkliša meitu Liepājas veterinārās klīnikas veterinārārsti Sarmu Korklišu. Sarma Korkliša pirmajā tālruņa sarunā 2008. gada pavasarī bija izvairīgi piesardzīga. Pēc tēva nāves esot bijusi liela “maitasputnu” interese par viņa arhīvu, viņa teica. Tagad tas esot “iesaldēts”. Viņa ieteica piezvanīt pēc diviem mēnešiem. Kad zvanīju pēc diviem mēnešiem – lūdza zvanīt jūlijā. Kad sazvanīju Korklišu jūlijā, divas reizes viņa mēģināja izvairīties no sarunas, aizbildinoties, ka esmu piezvanījis operācijas laikā un operējamajam dzīvniekam esot “vēders vaļā”, bet trešajā reizē ieteica zvanīt pēc diviem gadiem. ### Apsvērumus, kas mudināja ķerties pie Kanta Tīrā prāta kritikas tulkošanas latviešu valodā, Rolavs kodolīgi izklāstījis grāmatas sākumā liktajos Tulkotāja priekšvārdos. Viņš atsaucas uz Kārļa Mīlenbaha215 rakstīto: “Visjaukāko pieminekli celsim lieliem vīriem, visvairāk izdabāsim viņu prātam, ja staigāsim viņu pēdās un turpināsim un lūkosim uz priekšu virzīt viņu iesākto darbu. [..] Vairāk nekā kliedzieni: kāds gara milzis! kādus varenus nepārveicamus, neaizsniedzamus darbus tas pastrādājis – vairāk, es saku, nekā tādi kliedzieni, godina īstus gara milžus mūsu pūles, pacelties uz viņu kamiešiem, lai viņu nesti un augstāki uzrāpušies, iegūtum tālāku un skaidrāku izskatu par gara milža izredzēto un ierauto ceļu.”216 “Kanta iespaids uz filozofijas attīstības gaitām ir bijis ārkārtīgi liels,” rakstīja Rolavs. “Viņa auglīgā ietekme izpaudusies visās filozofijas disciplīnās: atziņas teorijā, ētikā, estētikā, reliģijas filozofijā. [..] Filozofijas klasiķu studijas ir absolūti nepieciešamas, ja gribam likt dziļākus pamatus savai filozofijai. Filozofijas vēstures studijas vispār ir daudz lietderīgākas un sekmīgākas, ja pamatā liekam MESERS Augusts (1867–1937) – vācu filozofs, psihologs; psiholoģijas pētījumos iespaidojies no Edmunda Huserla fenomenoloģijas. Filozofijas vēstures otrajā daļā Jaunie laiki (līdz Apgaismības laikmetam) viņš rakstīja: “1797. gadā Kantam nācās aiz vecuma nespēka atteikties no savas paidagōģiskās darbības. Kā gandrīz visi lielie filozofi, Kants bija palicis neprecējies. Vairākus gadus viņam vēl nācās vientulībā vārguļot, kamēr īsi pirms savas 80. dzimšanas dienas viņš slēdza savas acis uz mūžu. Lai cik spēcīga bija Kantā tiekšanās pēc atziņas, lai cik asprātīgs un daudzpusīgs bija viņa gars, cilvēka īsteno vērtību viņš tomēr atrada tikumiskajā darbībā. Šai pārliecībai atbilda viņa dzīves veids. Ar dzelzs neatlaidību un nenogurstošā darbā viņš, neraugoties uz saviem vājajiem miesas spēkiem, sasniedzis apbrīnojami lielus panākumus. Jau stāvēdams uz vecuma sliekšņa, viņš radījis vēl savu kritisko filozofiju, lai noteiktu prāta tiesības un robežas zinātnē un mākslā, reliģijā un tikumībā. Šo darbu viņš veicis nevis slavas dēļ, ko liktenis tam bagātīgā mērā piešķīra, bet lai cilvēces labā pildītu tos uzdevumus, ko tam pavēlējusi viņa sirdsapziņa. Šai uzticīgajā pienākuma pildīšanā, kas tam reizē bija dievkalpojums, Kanta personībā, neraugoties uz tās vienkāršību, izpaužas hērōisks dižums.” MESERS Augusts. Filozofijas vēsture. Senatne un viduslaiki; tulk. Atis Rolavs. Rīga : Grāmatrūpnieks, 1931, 10.–11. lpp. 213

Grāmatas pēdējā nodaļa Tagadnes filozofija. Vācija noslēdzas ar nodaļu Irracionālistiskā filozofija: dzīves, intuīcijas un rosmes filozofija, kuras 6. § aplūkotas Pasaules uzskata problēmas A. Hitlera grāmatā “Mana cīņa”: “Cilvēki nedrīkst aizmirst, ka par savu drošo eksistenci tiem jāpateicas nevis dažādu neprātīgu ideologu idejām, bet atziņai par dzelžainiem dabas likumiem un to nesaudzīgai izlietāšanai. Mēģinādams sacelties pret dabas dzelžaino loģiku, viņš uzsāk cīņu ar tiem pamatlikumiem, kuŗiem viņam pašam kā cilvēkam jāpateicas par savu eksistenci. Rīkošanās pret dabu noved cilvēku pašu pie bojāejas. Pret to atskanējis īsti žīdiski bezkaunīgais, bet tikpat muļķīgais moderno pacifistu iebildums, ka cilvēks tak pārvarot dabu! [..] Tā kā “dabas griba” tiek galu galā pielīdzināta dabas radītāja gribai, tad dabas gribai atbilstošā tikumiskā, audzinošā un polītiskā darbība – arī cīņa pret žīdiem un marksismu – iegūst reizē reliģiōzu svaidījumu. “Ja par šās pasaules tautām uzvar žīds ar savu marksistisko ticības apliecinājumu, tad viņa kronis būs cilvēces kapu vaiņags [..]”” utt. MESERS Augusts. Filozofijas vēsture. V daļa. Rīga : Logs, 1936. 110.–112. lpp. 214

MĪLENBAHS Kārlis (1853–1916, Mülenbachs) – Tērbatā studējis valodnieks, viens no latviešu valodniecības un leksikogrāfijas pamatlicējiem. 215

216

MĪLENBAHS Kārlis. Daži jautājumi par latviešu valodu. IV. Rīga, 1909, 73.–74. lpp.

54


VIENS AR KANTU

pirmavotu, t. i. pašu filozofu rakstu pētīšanu. Tāpēc, man šķiet, klasiķu darbu pētīšanai mums turpmāk jāpiegriež daudz nopietnāka vērība nekā līdz šim. Pats par sevi saprotams, ka nedz Kants, nedz, pārējie lielo sistēmu radītāji nav uzskatāmi par nemaldīgām autoritātēm, kam akli un bez kritiskas pārdomas jāseko: tie ir drīzāk ceļa rādītāji mūsu patstāvīgos pētījumos un meklējumos. It pareizi ir atzīts, ka izprast Kantu nozīmē pacelties pāri Kantam. Tas zināmā mērā sakāms par ikvienu filozofijas klasiķi. Tomēr viņu darbu studēšana ir nepieciešama, lai mēs varētu radīt plašāku un aptverošāku filozofisku pasaules uzskatu. Taisni Kants ar savu Kritiku dod spēcīgus ierosinājumus patstāvīgai pētīšanai un meklēšanai, mācīdams nevis gatavu doktrīnu, bet jaunu metodi, jaunu (transcendentālā ideālisma) viedokli filozofēšanā; pati Tīrā prāta kritika nav nekas cits, kā traktāts par šādu metodi. Tīrā prāta kritika pieder pie klasiskākiem darbiem visā filozofiskajā literatūrā. Tas ir viens no tiem fundamentālajiem darbiem, kam ir mūžības vērtība (ne par velti viņu dažkārt alegoriski apzīmē par “filozofu bībeli”). Šis darbs ir tomēr arī viens no visgrūtāk izprotamiem cilvēces gara ražojumiem, bet taisni tāpēc tas var it teicami noderēt par filozofisku studiju priekšmetu. [..] Kanta darbu lasīšana oriģinālvalodā sagādā loti lielas grūtības ikvienam, bet jo sevišķi tam, kas tikko sāk iepazīties ar Kanta sistēmu. Mans tulkojums varēs noderēt par zināmu atvieglinājumu visiem, kas gribēs ķerties pie Kanta galvenā darba lasīšanas; tas būs nepieciešams palīgs it īpaši tiem, kas izvēlējušies filozofiju par savu studiju priekšmetu Universitātes filoloģijas un filozofijas fakultātē. Līdz ar to šis darbs, ceru, kļūs pieietams arī plašākām zinātņu cienītāju aprindām un tādējādi zināmā mērā varēs sekmēt mūsu garīgās kultūras izkopšanu un filozofijas iespaida padziļināšanu mūsu gara dzīvē. Kanta uzskati tiek bieži jo bieži pārspriesti kā zinātnieku rakstos, tā kulturālā sabiedrībā; lai šādas diskusijas būtu pamatotākas, paša Kanta darbu pazīšana ir nepieciešams priekšnosacījums. [..]”217 Nenoliedzami, būtisks pamudinājums jau 1927. gada vasarā, uzreiz pēc universitātes beigšanas, ķerties pie nebūt ne vienkāršā darba Rolavam bija arī paša apņemšanās, par kuru viņš rakstīja Tīrā prāta kritikas otrā sējuma priekšvārdos septiņus gadus vēlāk: “Līdz ar to (subjektīvi) esmu izpildījis solījumu, ko biju devis sev Kanta filozofijas studiju sākumā (prof. S. Hesena sēminārā Tomskas ūniversitātē) – pārtulkot latviešu valodā darbu, kas tanī apcerēto problēmu dziļuma un plašuma ziņā pieder pie principiāli svarīgākajiem jaunlaiku filozofijas (speciāli atziņas teōrijas) vēsturē un kas 18. g. s. beigās ievadījis jaunu (kritiskās filozofijas) laikmetu.”218 Rolava tulkojuma pamatā bija Prūsijas Zinātņu akadēmijas apgādā 1787. gadā izdotais Tīrā prāta kritikas otrā oriģinālizdevuma teksts, kā arī vairāki citi Kritikas izdevumi gan oriģinālvalodā, gan tulkojumos citās valodās – Žila Romēna Barnī (Jules-Romain Barni) franču tulkojuma otrais, 1845. gada, izdevums, kas, lai arī uzskatāms par novecojušu, pēc Rolava ieskatiem bija “literāriski veikls, pietiekoši saprotams un skaidrs”; Andrē Tremesegī (André Tremesaygues) un Bernāra Pako (Bernard Pacaud) 1927. gadā izdotais franču tulkojums, kura “zinātniskā vērtība ir visai atzīstama, tomēr nav attaisnojams tas, ka tulkotāji pamatā likuši Kritikas 1. izdevumu (1781)”, un jau no Tomskas laikiem pazīstamais Nikolaja Loska 1915. gadā Pēterburgā izdotais tulkojums krievu valodā. Grāmatas priekšvārdos Rolavs rakstīja, ka “lasītājam būs jāpieliek ne mazums pūļu, lai viscaur izsekotu Kanta domai un izprastu to”, taču vēl lielākas pūles bija jāpieliek, cenšoties pirmoreiz latviešu valodā atrast Kanta filozofiskajiem jēdzieniem atbilstošus vārdus, vienlaikus saglabājot izteiksmes skaidrību, precizitāti un uzticību oriģināltekstam: “Terminoloģijas ziņā esmu cik iespējams vairījies no jaunvārdu darināšanas un jēmis par priekšzīmi labā latviešu valodā sastopamos paraugus, respektējot pie tam valodnieku atzinumus un norādījumus. Manis darinātais vārds u z s k a t e vācu jēdziena Anschauung tulkošanai man šķita izsakām minēto jēdzienu tuvāki nekā vērojums (atvasināts no citas saknes), skatījums resp. skatīšana, vai svešvārds intuicija, etc. Dažiem laikam liksies neparasti (varbūt, pat “barbariski”) tādi manis lietātie latviešu vārdi, kā piem. aizkārtne (die Schranke), kārtula (die Regel), atskārta (die Einsicht), spriešanas jauda (die Urteilskraft), ira resp. neira (das Sein, das Nichtsein), paticamība (die Wahrscheinlichkeit), pamatlikums 217

TPK1, 7.–8. lpp.

218

TPK2, 5.–6. lpp.

55


VIENS AR KANTU

(pamatnolikuma vietā), iespēja (iespējamības vietā) u.c.”219 Kaut kādu iemeslu dēļ Rolavs pēc universitātes beigšanas bija pārcēlies no savai darbavietai pavisam tuvu esošā Slokas ielas nama uz Zasulauka-Bolderājas dzelzceļa otru pusi, jo, kā norādīts 1928. gada Rīgas adresu un izziņu grāmatā220, students Otto Rolavs tolaik dzīvojis Krūtes ielā 12. Krūtes ielas 12. nama vieta mūsdienās ir tukša. Turpat adresu grāmatā arī atrodams, ka viesnīcas pārvaldnieks Andžis Rolavs dzīvojis Rūpniecības ielā 3-b-13. Īres nams Rūpniecības ielā 13 ar paralēlu adresi Vidus ielā 12 ir celts 1909. gadā, arhitekts Konstantīns Pēkšēns, tā īpašnieks sākotnējis bijis kāds Mills (Mill), vēlāk – Rolavs un Klēšmits221. Pie Tīrā prāta kritikas Rolavs strādāja Krūtes ielā un ar 1931. gada 27. augustu datēto Tulkotāja priekšvārdu noslēgumā ir norādījis, ka tie rakstīti Zasulaukā, nevis Iļģuciemā. Iespējams, dzīvesvietas maiņai bija materiālas dabas apsvērumi – nekāda lielā rocība bibliotēkas pārziņa palīgam nevarēja būt pat ar brālēna Andža atbalstu. Dzīves apstākļus vēl grūtākus droši vien darīja jau nākamā gada nogalē no ASV arī līdz Latvijai nonākušās lielās ekonomiskās krīzes jeb depresijas vēsmas. Tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc Rolavs bez Tīrā prāta kritikas tulkošanas un pamatdarba bibliotēkā uzņēmās arī citus darbus, un 1931. gadā, neilgi pirms Tīrā prāta kritikas iznākšanas, paša Rolava apgādā tika izdotas vācu filozofa Augusta Mesera Filozofijas vēstures pirmā un otrā daļa (Senatne un viduslaiki un Jaunie laiki (līdz Apgaismības laikmetam)). Tulkotāja priekšvārdā Mesera grāmatiņai Rolavs ne vien pamatoja šī darba iznākšanas nepieciešamību, bet arī mēģināja raksturot tā brīža stāvokli latviešu filozofiskajā literatūrā vispār: “Laižot klajā prof. A. Mesera Filozofijas vēstures latvisko tulkojumu, domāju, ka ar to būs zināmā mērā aizpildīts jūtamais robs latviešu filozofiskajā literatūrā, un proti filozofijas vēstures novadā. Latviešu valodā vēl nav neviena darba, kas aptvertu visu filozofijas vēsturi no tās pirmsākumiem senajā Grieķijā līdz mūsu laikam. Gan parādījušies atsevišķi darbi par atsevišķiem filozofiem un filozofiskām problēmām; tā piem., filozofijas vēsturnieks prof. Dr. phil. P. Zālīte publicējis monografijas par Nīcši, Kantu, Bēkonu u. c., J. Students sarakstījis darbu par atziņas teōriju grieķu filozofijā, prof. Dr. phil. P. Dāles redakcijā iznākusi vērtīga monografija par lielo Karaļauču filozofu Kantu, kur strādājuši līdz arī divi no jaunākiem filozofiem: A. Stūrītis un K. Krauliņš222; doc. Dr. phil. P. Jurevičs223 publicējis (franču valodā) interesantu pētījumu par Bergsona atziņas teōriju, kā arī monografiju par Platōnu. Bez tam periodiskajos izdevumos parādījušies daži apcerējumi par vienu otru filozofu. Ja neskaita kādu visai nepilnīgu un tāpēc lietošanai maz ieteicamu skolas grāmatu, tad, kā jau minēju, latviešu valodā vēl trūkst darba, kas aptvertu filozofiskās zinātnes attīstības vēsturi tās visumā. Kamēr mums pašiem nav nopietnāku darbu šai nozarē, jājem palīgā kāds cittautieša darbs. Izvēlējos, kā samērā populārāko, vācu filozofa prof. A. Mesera Filozofijas vēsturi. [..] Varbūt, pieejot Mesera Filozofijas vēsturei ar stingrāko zinātniskās kritikas mērauklu, mēs atradīsim viņā zināmus trūkumus kā satura pilnīguma, interpretācijas, tā vienā otrā vietā arī izteiksmes ziņā. Taču gŗūti bija izvēlēties starp mazāka apmēra filozofijas vēstures grāmatām darbu, kam trūkumu nebūtu. – Tulkojums izdarīts pieturoties cieši pie orīģināla, izlabotas vienīgi dažas pamanītās kļūdas vācu izdevumā, kā arī papildināti rādītāji.”224 Papildu pamudinājums uzmeklēt, latviešu valodā tulkot un izdot šādu vispārīgu un aptverošu filozofijas vēstures pārskatu varēja būt arī atskārta, ka tik augstas sarežģītības darbs kā Tīrā prāta kritika latviešu tulkojumā būtībā tiks izdots tukšā vietā bez jebkādām filozofijas tradīcijām un 219

TPK1, 9. lpp.

220

Rīgas adresu izziņas grāmata 1928. gadam ar Latvijas tirdzniecības-rūpniecības uzņēmumu sarakstu, Rīga : LETA, 1928.

221

ZALCMANIS Raimonds. Rīgas ielas. [Nepublicēts manuskripts].

STUDENTS Jūlijs A. (1898–1964) – filologs, pedagogs; STŪRĪTIS Andrejs (1905–?) – Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Filozofijas nodaļu beidzis psihologs un filozofs, strādājis par skolotāju, vēlāk LU asistentu un lektoru psiholoģijas katedrā, universitātes štata darbinieks līdz Otrā pasaules kara beigām; KRAULIŅŠ Kārlis (1904–1981) – literatūras zinātnieks, filologs. 222

223

JUREVIČS Pauls (1891–1981) – Tērbatā, Lillē un Maskavā studējis filozofs un rakstnieks, miris Austrālijā.

224

MESERS Augusts. Filozofijas vēsture. Senatne un viduslaiki; tulk. Atis Rolavs. Rīga : Grāmatrūpnieks, 1931, 6.–7. lpp.

56


VIENS AR KANTU

nonāks pie lasītājiem ar visai nepilnīgām vai pat neesošām zināšanām par filozofijas vēsturi. “Lai šādas [Tīrā prāta kritikas – P.B.] studijas būtu sekmīgākas, nepieciešama iepriekšēja iepazīšanās ar Kanta priekšteču paveikto darbu: sistemātiska nodziļināšanās Kanta filozofijā un tās pilnīgāka izprašana nav domājama bez nopietnākas orientēšanās jaunlaiku filozofijas vēsturē,” Rolavs rakstīja Tīrā prāta kritikas priekšvārdos. “Kanta teorētiskā filozofija, kas savā kritiskajā posmā savu galveno izpausmi atradusi Tīrā prāta kritikā, izaug vienkārt no Dekarta, Leibnica, Volfa, otrkārt Loka, Berklija, Jūma gnozeoloģiskajiem pētījumiem.”225 Atsauksmes par Mesera Filozofijas vēstures tulkojumu pārsvarā bija atzinīgas, tomēr bija arī kritiskas piezīmes. “Ar prieku varu konstatēt, ka vieglie tulkotie romāni, kurus lasa laika kavēšanai, stipri vien jau izgājuši no modes, atbrīvodami vietu nopietnākai grāmatai. Sākam saprast, ka mums n a v l i e k a l a i k a , k a s k a u t k ā j ā p i e p i l d a , – dzīves cīņa prasa ne vien fizisku, bet arī garīgu darbu. [..] Š o r o b u n u m ē ģ i n a a i z p i l d ī t a t s e v i š ķ u c i l v ē k u i d e ā l i s m s ,” Jaunākajās ziņās 1931. gada 21. martā publicētā recenzijā rakstīja bijušais Rolava kolēģis Arnis “Nopelniem bagātā vācu profesora A. Mesera Filozofijas vēstures tulkojums A. Rolavam izdevies visumā teicami, taču lai atļauts te izteikt šaubas, vai bij vajadzīgs taisni šīs filozofijas vēstures tulkojums. Mums ir darīšana ar samērā vecu darbu un kaut gan autors jaunā izdevumā aizrāda, ka tas ievērojami izlabots, tomēr pētības metode palikusi tā pati vecā. Ja mēs būtu tauta, kuŗa var sev atļauties daudzu filozofijas vēsturn. darbu tulkojumus, tad šaubām, protams, nebūtu vietas. Tagad turpretīm pozitīvistiskāki noskaņotu pasaules uzskatu piekritējiem būs jāmeklē cita filozofijas vēsture [..].”226. Krietni vien kritiskāk pret jaunā filozofijas kandidāta veikumu bija noskaņots filoloģijas zinātņu doktors Pauls Jurevičs. Viņa atsauksmi, tāpat kā citu kritiķu vērtējumus gan par Mesera darba, gan vēlāk – Tīrā prāta kritikas tulkojumu Rolavs bija rūpīgi izgriezis no laikrakstiem un vērā ņemamās vietas pasvītrojis ar rozā, zilu vai pelēku zīmuli. Jureviča recenzijas izgriezumā starp teksta rindiņām un uz lappušu malām jau iezīmējas aizmetņi dažādu zinātņu jomu latviskajai terminoloģijai veltītajām diskusijām un domstarpībām, kas nav norimušas vēl šobaltdien. “Valoda rit samērā viegli,” rakstīja Jurevičs227, “cik nu viegli tas var būt darbā, kur rakstītājam jācīnās (šeit un turpmāk – Rolava pasvītrojumi ar rozā vai parasto zīmuli, kvadrātiekavās liktas viņa piezīmes P.B.) no vienas puses ar speciālās filozofiskās terminoloģijas neoloģismiem (kas vienmēr ir vairāk vai mazāk barbariski) un no otras puses ar mūsu modernās valodas vismodernākajām prasībām. Ja sāk ar pēdējām, – tad man šķiet, ka tulkotājs drusku par daudz ir ļāvis terrorizēties [??] no tām. Tā tulkotājs acīmredzot zin, ka valodnieki dažos gadījumos neatzīst prepozīciju lietošanu [..]. Viņš tad nu pūlas, kur vien var, izskaust prepozīcijas un tas allaž padara viņa stilu pasmagu. [..] Tāpat tulkotājs sekojot valodnieku brīdinājumiem no pārmērībām, cenšas pēc iespējas pavisam [Stila zieds!] iztikt bez lietu vārdiem ar piedēkļiem “šana”.[Nav tiesa!] un “ība”. No šejienes [Rusicisms!] tad laikam arī tādi darinājumi kā “attieksme”, kaut gan mums jau ir vispār pieņemts vārds “attiecība”, “mānījums” (26. lpp.) [jutekļu mānījums], kur teksts būtu daudz saprotamāks [?], ja teiktu “apmānīšana” [Taisni otrādi]. [..] Visvairāk iebildumu gribētos celt pret speciāli filozofisko neoloģismu “ira”, ko gan nav izgudrojis [!] tulkotājs.[..] Priekšvārdos tulkotājs saka, ka viņš ir papildinājis Mesera sniegto bibliogrāfisko sarakstu [To neesmu ne teicis, ne darījis]. To tad viņš ir labi darījis. Ļoti žēl, ka viņš tādā gadījumā nav sarakstā ievedis kaut dažus svarīgākos franču un angļu autoru darbus. Šo valodu pratēju skaits pie mums ar katru gadu vairojās, un, otrkārt, mēs jau neesam nekāda vācu province [Pareizi! Pilnīgi piekrītu!], kas drīkstētu zināt tikai vācu autorus.”228 Šā paša gada otrajā pusē ar Kultūras fonda domes atbalstu Andža Rolava apgādā (un, visticamāk, arī 225

TPK1, 7.–8. lpp.

ARNIS. Pusceļā. Recenzija par grām.: Mesers Augusts. Filozofijas vēsture. Senatne un viduslaiki; tulk. Atis Rolavs. Rīga : Grāmatrūpnieks, 1931. No: Jaunākās ziņas. 1931. gada 21. marts. 226

JUREVIČS Pauls. Recenzija par grām.: Mesers Augusts. Filozofijas vēsture. Senatne un viduslaiki; tulk. Atis Rolavs. Rīga : Grāmatrūpnieks, 1931. No: Daugava. Nr. 5, 1931. 227

228

ROLAVS Otto. Recenzijas (avīžu izgriezumi) par Rolava tulkojumiem un darbiem. LABR, Rk 5885, 10.–11. lpp.

57


VIENS AR KANTU

ar brālēna finansiālu atbalstu) pēc četru gadu darba iznāca Tīrā prāta kritikas pirmais sējums. Tā titullapā bija norādīts: “Tulkojis Atis Rolavs”. “Ja ar savu darbu būšu izdarījis mazu pakalpojumu mūsu zinātnei, jutīšos apmierināts apziņā, ka pieliktās pūles ir attaisnojušās,” Rolavs rakstīja grāmatas priekšvārdos. Akadēmiskās bibliotēkas Rolava fonda mapē, kur apkopoti avīžu izgriezumi ar darbu recenzijām, ir neliela balta papīra lapiņa, kuras vienā pusē ir saraksts ar atsevišķu vācu terminu tulkojumiem, bet otrā – steidzīgā rokrakstā ar zīmuli pierakstīti iebildumi Jurevičam par Mesera Filozofijas vēstures recenzijā izteiktajiem aizrādījumiem. “Es kā tulkotājs pildīju vienīgi savu pienākumu pret latviešu valodu,”229 pierakstījis Rolavs. Šo pienākumu viņš bija attiecinājis pat uz savu vārdu, no vāciskā Otto latviskodams to par Ati. Šajā laikā Rolava dzīvesvietā – viņš bija atgriezies Slokas ielā, taču tagad dzīvoja bibliotēkas ēkas 11. dzīvoklī – jau bija reģistrēts arī viņam pašam piederošs grāmatu apgāds Logs230. Tīrā prāta kritikas dekoratīvajā prettitulā, zīdpapīra lapas pasargāta, bija iespiesta Kanta portreta melnbalta reprodukcija. Rolavs savam Kritikas izdevumam bija izraudzījies nevis kādu no gleznotajiem Kanta portretiem, bet gan fotoattēlu ar šveiciešu tēlnieka Emanuela Bardū (1744– 1818) Kanta marmora krūšutēlu. Tajā nav ne miņas no citos Kanta portretos bieži redzamā vecišķā sašļukuma; filozofa vaibsti iemantojuši stingrību, noteiktību un patricieša cildenumu, bet stilizētais ietērps norāda saistību starp Kanta veikumu un antīkās pasaules domātāju atstāto mantojumu. 45 centimetrus augstais 1798. gadā tapušais krūšutēls glabājas Berlīnē, Ķeizara Frīdriha muzejā, kur Berlīnes apmeklējuma laikā to droši vien bija aplūkojis arī Rolavs. “Darbs veikts ar lielu uzcītību un atzīstamā kārtā,” par Tīrā prāta kritikas tulkojumu recenzijā rakstīja profesors Pauls Dāle. “Latviešu intelektuālā kultūra var būt lepna ar jaunu vērtīgu ieguvumu. Pēc Gētes Fausta un Dantes Dievišķās komēdijas tulkojumiem mums tagad ir arī Kanta monumentālā darba zinātniski korekts latviskojums.”231 Visticamāk, pirms ķeršanās pie Tīrā prāta kritikas tulkošanas Rolavs bija pildījis vēl vienu Tomskas laika apņemšanos jeb “kaujniecisko” uzdevumu un gan brauciena laikā uz Berlīni, gan pašmācības ceļā pilnveidojis savu vācu valodas un jo īpaši vācu filozofiskās valodas prasmi. Taču vācu valoda, faktiski neeksistējoša terminoloģija latviešu valodā un Kanta domu gaita nebija vienīgās grūtības, ar kurām nācās saskarties tulkojuma gaitā. Par būtisku problēmu noteikti kļuva arī “tulkotāja pienākuma pildīšana” pret latviešu valodu, kas Rolavam, kā jau bija novērtēts gan profesora Zālītes atsauksmē par kandidāta darbu, gan Jureviča recenzijā par Mesera Filozofijas vēstures tulkojumu, bija “tekoša, lai gan ne bez nepilnībām”. Uz Rolava izteiksmi pamatīgu iespaidu bija atstājis Krievijā pavadītais laiks, lasīšana un rakstīšana gandrīz vienīgi krievu valodā un, kā viņš pats rakstīja Tomskas laika dienasgrāmatā, – “krievošanās”. Tāpat Rolava Tīrā prāta kritikas lasījumu spēcīgi bija ietekmējis Nikolaja Loska tulkojums. Ieskatam dažu Rolava un Loska tulkojumu fragmentu salīdzinājums. Rolava tulkojums:232

229

Loska tulkojums:233

Kanta oriģinālteksts:234

ROLAVS Otto. Recenzijas (avīžu izgriezumi) par Rolava tulkojumiem un darbiem. LABR, Rk 5885, 12. lpp.

KANTS Immanuēls. Tikumu metafizikas pamatojums. [Rokraksts.] Tulkojis Atis Rolavs. Rīga, 1943. LNB Reto grāmatu un rokrakstu fonds, Ņinas un Artura Ģērmaņu fonds. A296, N90. Manuskripts rakstīts uz apgāda Logs grāmatu pasūtināšanas veidlapu un melnrakstu lapu otrām pusēm; vairākās apgāda Logs veidlapās nosaukums Logs ar zīmuli pārlabots par O. Rolava apgādu. Apgādā Logs iznāca Rolava Sistēmatiskais rādītājs Kanta “Tīrā prāta kritikai”. Rīga : Logs, 1935. 230

231

DĀLE Pauls. Recenzija par grām.: Immanuels Kants. Tīrā prāta kritika. No: Latvis, 1931. gada 4. novembris.

232

TPK1, 15. lpp.

233

КАНТ Иммануил, Критика чистого разума. Перевод Н. Лосского; сверен и отредактирован Ц. Арзаканяном и М. Иткиным. Примечания Ц. Арзаканяна. Москва : Мысль, 1994. [Tiešsaiste.] http://psylib.ukrweb.net/books/kanti02/txt00.htm KANT, Immanuel. Kritik der reinen Vernunft. (1781). Projekt Gutenberg - DE, 2004 [Tiešsaiste.] http://www.gutenberg.org/cache/ epub/6342/pg6342.html 234

58


VIENS AR KANTU “Savāds liktenis piemeklējis cilvēka prātu vienā tā atziņu novadā: viņu nomāc jautājumi, ko viņš nevar atraidīt, jo pati prāta daba tos viņam uzstādījusi, bet viņš nevar arī atbildēt uz tiem, jo tie iet pāri katrai cilvēka prāta spējai.”

“На долю человеческого разума в одном “Die menschliche Vernunft hat das из видов его познания выпала странная besondere Schicksal in einer Gattung ihrer судьба: его осаждают вопросы, от Erkenntnisse: daß sie durch Fragen которых он не может уклониться, так как belästigt wird, die sie nicht abweisen kann; они навязаны ему его собственной denn sie sind ihr durch die Natur der природой; но в то же время он не может ответить на них, так как они превосходят Vernunft selbst aufgegeben, die sie aber auch nicht beantworten kann; denn sie возможности человеческого разума.” übersteigen alles Vermögen der menschlichen Vernunft.”

59


VIENS AR KANTU

Rolava tulkojums:235

Loska tulkojums:236

Rolava tulkojums:238

Loska tulkojums:239

Kanta oriģinālteksts:237

“Telpu mēs iedomājamies kā bezgalīgu “Der Raum wird als eine unendliche “Пространство представляется как d o t u lielumu. Gan ikviens jēdziens jādomāбесконечная данная величина. Всякое gegebene Größe vorgestellt. Nun muß man ka priekšstats, kas ietveŗas dažadu iespejamuпонятие, правда, надо мыслить как zwar einen jeden Begriff als eine priekšstatu bezgalīgā pulkā (kā to kopēja представление, которое содержится в Vorstellung denken, die in einer бесконечном множестве различных pazīme) un kas tā tad satur tos z e m unendlichen Menge von verschiedenen s e v i s ; bet nevienu jēdzienu kā tādu nevar возможных представлений (в качестве ихmöglichen Vorstellungen (als ihr общего признака), стало быть, они ему domāt tā, it ka tas saturētu priekšstatu gemeinschaftliches Merkmal) enthalten ist, подчинены; однако ни одно понятие, как bezgaligu daudzumu s e v ī . Tomer telpu таковое, нельзя мыслить так, будто оно mithin diese unter sich enthält, aber kein mēs tā domajam (jo visas telpas daļas līdz содержит в себе бесконечное множество Begriff, als ein solcher, kann so gedacht pat bezgalībai eksistē reizē). Tā tad werden, als ob er eine unendliche Menge представлений. Тем не менее sākotnējais priekšstats par telpu ir ā p r i ō r aпространство мыслится именно таким von Vorstellungen in sich enthielte. u z s k a t e , nevis j ē d z i e n s .” образом (так как все части бесконечного Gleichwohl wird der Raum so gedacht пространства существуют (denn alle Teile des Raumes ins Unendliche одновременно). Стало быть, sind zugleich). Also ist die ursprüngliche первоначальное представление о Vorstellung vom Raume Anschauung a пространстве есть априорное priori, und nicht Begriff.” созерцание, а не понятие.”

Kanta oriģinālteksts:240

“Tā ir i l l ū z i j a , no kuŗas nevar izvairīties, “Этой иллюзии никак нельзя избежать, “Eine Illusion, die gar nicht zu vermeiden tāpat kā mēs nevaram izvairīties no tā, lai точно так же как нельзя избежать того, ist, so wenig als wir es vermeiden können, jūŗa mums vidū neliktos augstāka nekā что море кажется посредине более daß uns das Meer in der Mitte nicht höher krastā, jo viņas vidu mēs redzam ar высоким, чем у берега, так как средину scheine, wie an dem Ufer, weil wir jene augstāku gaismas staru palīdzību nekā его мы видим при посредстве более durch höhere Lichtstrahlen als diese sehen, krastu, vai vēl jo vairāk, tāpat kā pat высоких лучей, или точно так же как oder, noch mehr, so wenig selbst der astronoms nevar aizkavēt to, lai mēness даже астроном не в состоянии Astronom verhindern kann, daß ihm der uzlecot nerādītos viņam lielāks, kaut gan воспрепятствовать тому, что луна Mond im Aufgange nicht größer scheine, viņu šī šķietamība nepieviļ. кажется при восходе большей, хотя ob er gleich durch diesen Schein nicht Transcendentālā dialektika tā tad астроном и не обманывается этой betrogen wird. apmierināsies ar transcendento spriedumu видимостью. šķietamības atklāšanu un reizē pasargās, lai Итак, трансцендентальная диалектика Die transzendentale Dialektik wird also tā mūs nepieviļ; tomēr tā nekad nevar довольствуется тем, что вскрывает sich damit begnügen, den Schein panākt, lai šī šķietamība pavisam izzustu видимость трансцендентных суждений и transzendenter Urteile aufzudecken, und (kā loģiskā šķietamība) un mitētos būt вместе с тем предохраняет нас от ее zugleich zu verhüten, daß er nicht betrüge; šķietamība. Jo mums šeit ir darīšana ar обмана. Но она никогда не добьется того,daß er aber auch (wie der logische Schein) d a b i s k u un neizbēgamu i l l ū z i j u , kas чтобы эта видимость совсем исчезла sogar verschwinde, und ein Schein zu sein pati dibinās uz subjektīviem (подобно логической видимости) и aufhöre, das kann sie niemals pamatlikumiem un uzdod tos par перестала быть видимостью. Ведь мы bewerkstelligen. Denn wir haben es mit objektīviem…” имеем здесь дело с естественной и einer natürlichen und unvermeidlichen неизбежной иллюзией, которая, сама Illusion zu tun, die selbst auf subjektiven опираясь на субъективные Grundsätzen beruht, und sie als objektive основоположения, выдает их за объективные...” unterschiebt...”

Pēc Tīrā prāta kritikas pirmās daļas iznākšanas kritiķu galvenie iebildumi bija tieši par terminoloģiskiem jautājumiem. “[..] ikvienam, kas netaupīs pūles izlasīt šo grāmatu no pirmās līdz 235

TPK1, 69. lpp.

236

КАНТ Иммануил. Op.cit. http://psylib.ukrweb.net/books/kanti02/txt03.htm#2

237

KANT, Immanuel. Op. cit. http://www.gutenberg.org/cache/epub/6343/pg6343.html

238

TPK1, 248. lpp.

239

КАНТ Иммануил, Op. cit. http://psylib.ukrweb.net/books/kanti02/txt13.htm

240

KANT, Immanuel, Op. cit. http://www.gutenberg.org/cache/epub/6343/pg6343.html

60


VIENS AR KANTU

pēdējai lappusei, vajadzēs atzīt, ka mums šeit darīšana ar aicinātu lietpratēju,” augstskolas avīzē Universitas publicētā recenzijā241 rakstīja Rolava studiju biedrs Andrejs Stūrītis. “Salīdzinot latvisko tulkojumu ar vācu oriģinālu un teicamo Loska tulkojumu krievu valodā, ar gandarījumu jākonstatē, ka viņš visnotaļ pregnanti atbilst un cieši pakļaujas autentiskam tekstam, ir visumā un atsevišķās daļās precīzs un skaidrs, bet nedaudzie jēgas novirzījumi un ēventuālās nepareizības attiecas vairāk tikai uz nozīmju niansēm. [..] Vispirms ne visos gadījumos ievērota terminu vienveidība: gadās, ka tas pats jēdziens dažādā kopsakarā tulkots vairāk vārdos, kuru nozīmes pilnīgi nesedzas. [..] Tālāk jāmin pāris terminu, kas tulkoti ar vienu vārdu, tomēr pilnīgi nesakrīt ar oriģinālu.” Kā piemērus recenzents min jēdzienus “Kontinuität” un “kontinuierlich”, kurus Rolavs tulkojis kā “vienmērība” un “vienmērīgs”, un norāda, ka šāds tulkojums nav pareizs. Recenzijas izgriezumā242 Rolavs šo norādi ir pasvītrojis, tāpat pasvītroti ir arī recenzenta piedāvātie pareiza tulkojuma varianti – “nepārtrauktība” un “nepārtraukts”. Rolava atzīmes lappuses malā ir arī pie citiem recenzenta iebildumiem, kas tulkotājam acīmredzot šķituši vērā ņemami. “Šīs – un nedaudzas citas – diferences tomēr nemazina tulkojuma neapstrīdami augsto vērtību,” noslēgumā secināja Stūrītis. Jaunākajās ziņās bija publicēta Arņa atsauksme: “[Tīrā prāta kritikas 1. daļas tulkojums] ir ievērības cienīgs darbs, kas pie tam – vispārīgi runājot – veikts nevainojami. Var redzēt, ka A. Rolavs pārvalda nevien tulkošanai izraudzīto autoru ideju pasauli, kas nav pie mums retums, bet arī latviešu valodu, kas zināmās aprindās sastopams jau daudz retāk.”243 Gadu pēc Tīrā prāta kritikas 1. daļas iznākšanas, 1931. gada 18. septembrī, Rīgā no jauna tika atklāts hipodroms, un, kaut gan Rolavs noteikti bija aizņemts ar grāmatas otrās daļas tulkošanu un rediģēšanu, kā arī citiem darbiem, tas noteikti bija iepriecinošs notikums. Biļete uz zirgu skriešanās sacīkstēm maksāja piecus latus, un jau tūliņ pēc hipodroma atklāšanas totalizatorā pastāvīgi spēlēja aptuveni 400 cilvēku – starp viņiem, visticamāk, arī Rolavs. Par šīs aizraušanās popularitāti liecina fakts, ka jau 1935. gadā spēlētāju skaits bija pieaudzis līdz 1500244 . 1933. gada sākums Rolavam bija īpaši ražīgs – viņš izdeva Mesera Filozofijas vēstures trešo daļu No Kanta līdz Hēgelim un Osvalda Špenglera darba Cilvēks un tehnika tulkojumu. “Neatlaidīgs un čakls ir minētās grāmatas tulkotājs,” rakstīja anonīms autors avīzē Universitas publicētā Špenglera grāmatiņas apskatā245. “Vispirms viņš sācis ar pazīstamām prof. A. Mesera 5 filosofijas vēstures grāmatām (tā gan nebija tiesa, jo, kā jau minēts, tobrīd iznākušas bija tikai pirmās trīs – P. B.), tad sniedzis I. Kanta Tīrā prāta kritiku un beidzot šo Osvalda Špenglera darbu. Par neatlaidīgu tulkotāju jāsauc tamdēļ, ka viņš nebūdams nekāds grāmatu tirgotājs vai mēcēnāts, atradis tomēr savām grāmatām atsaucīgu un drošu izdevēju – savā personā. Kā šajā ziņā, tā tulkotāja darbs un mērķis – dot latviešiem labus filosofijas priekšmeta darbus – pelna siltu pateicību.” 1934. gada 15. maijā Ministru prezidents Kārlis Ulmanis īstenoja jau iepriekšējā gada rudenī Saeimā apspriesto “pretestību demokrātiskām pārmērībām, parlamentārisma lielajai visvarenībai”246 un valsts apvērsumā likvidēja parlamentārās republikas iekārtu. Rolavu šie politiskie notikumi īpaši neskāra – ja nu vienīgi bibliotēkā, pirmoreiz saskaroties ar nepieciešamību izņemt no apgrozības jaunajai politiskajai iekārtai netīkamus un nevēlamus darbus, piemēram, psihoanalīzei veltītu literatūru. Šajā laikā viņš jau bija kļuvis par 7. bibliotēkas pārzini, ar māti iekārtojies pārziņa dzīvoklī un veica vēl pēdējos labojumus Tīrā prāta kritikas otrās daļas korektūrās. Tulkotāja priekšvārdos, kas datēti ar 1934. gada aprīli, viņš rakstīja: “Pāris gados, kas pagājuši kopš pirmā sējuma iznākšanas, vēl joprojām STŪRĪTIS Andrejs. Recenzija par grām.: Kants I. Tīrā prāta kritika : 1. sēj.; tulk. Atis Rolavs. Rīga : Andžs Rolavs, 1931. No: Universitas, 1932. gada nr. 2. 241

242

ROLAVS Otto. Recenzijas (avīžu izgriezumi) par Rolava tulkojumiem un darbiem. LABR, Rk 5885, 2. lpp.

243

ARNIS. Divas filozofijas attīstības līnijas. No: Jaunākās ziņas. 1932. gada 2. februāris.

244

Lipša, Op. cit., 12. lpp.

[b. a.] Recenzija par grām.: Špenglers Osvalds. Cilvēks un technika : apcere dzīves filozofijai; tulk. A. Rolavs. Rīga : [b. i.], 1933 No: Universitas, 1933. gada 15. marts. 245

246

ŠILDE Ādolfs. Latvijas vēsture: 1914–1940. Valsts tapšana un suverēnā valsts. Stokholma : Daugava, 1976, 569. lpp.

61


VIENS AR KANTU

nācies neatlaidīgi nodarboties ar otrā sējuma teksta korriģēšanu, izteiksmes precīzēšanu un skaidrināšanu [..]. Taču arī tagad vēl nebūt neuzskatu savu darbu par gluži dēfīnītīvu. Mūsu zinātniskā un filozofiskā terminoloģija un valodiskā izteiksme vispār vēl nav pietiekami nostabilizējusies un tā gluži izkristallizēsies vēl tikai nākamajos gadu desmitos, kad visos Latvijas kultūras un dzīves novados līdz ar jaunām paaudzēm arvien vairāk, cerams, sāks izpausties l a t v i s k a i s domāšanas veids tā mistrojuma vietā, kāds bieži vien novērojams mūsu laikā.”247 Priekšvārdus viņš noslēdza ar atsauci uz Kanta priekšvārdu pirmajam Tīrā prāta kritikas izdevumam – arī savu veikumu uzskatīdams par “darbu, kā derīgums ir liels, jebšu attāls, un tāpēc ikdienišķam ļaužu skaitam gluži nepazīstams”. Strādājot pie tulkojuma, Rolavs bija izveidojis arī plašu Kanta darbā izmantoto jēdzienu sistemātisko rādītāju, no kura Tīrā prāta kritikas 2. daļai apjoma dēļ varēja pievienot tikai daļu, kas tika pārstrādāta personu un jēdzienu rādītājā jeb “reģistrī”. “Šāds reģistrs atvieglos lasītājiem orientēšanos Kritikas daudzpusīgajā saturā, taču galvenais tā uzdevums ir – būt par ievadījumu un nepieciešamu palīga līdzekli Kanta darba dziļākām, sistēmātiskām studijām”. Vasaras sākumā tulkojuma otrā daļa ar Kultūras fonda atbalstu bija nodrukāta. 20. gadsimta beigās grāmatrūpniecības nozarē notika ievērojamas pārmaiņas, un dažu gadu desmitu laikā par ierastāko grāmatu salikuma jeb maketa vedošanas rīku kļuvuši datori. Tomēr 20. gadsimta lielāko daļu vēl arvien tika izmantota metode, kas būtībā daudz neatšķīrās no grāmatu iespiešanas tehnoloģijas, ko 15. gadsimtā sāka izmantot Johans Gūtenbergs, – teksts tika salikts no atsevišķiem metāla burtiem, uz salikuma tika uzklāta krāsa un iegūts nospiedums uz papīra. Tas bija darbietilpīgs un lēns pasākums, tāpēc 19. gadsimtā sākās mēģinājumi salikuma veidošanu padarīt ātrāku un ērtāku. Tas izdevās tikai gadsimta vidū, kad dāņu burtlicis Kristjans Serensens izgudroja mašīnu, kas bija darbināma ar rakstāmmašīnai līdzīgu tastatūru. Vienlaikus līdzīgas saliekamās mašīnas tika uzkonstruētas arī Zviedrijā un ASV, taču tās bija milzīgas, salīdzinoši lēnas un sarežģīti lietojamas – Serensena mašīnas apkalpei bija vajadzīgi trīs vīri. Patiesu apvērsumu šajā jomā izraisīja Amerikā ieceļojušā vācu pulksteņmeistara Otmāra Mergentālera 1886. gadā radītā pirmā linotipa burtu saliekamā mašīna. Atšķirībā no iepriekšējām iekārtām, linotipa mašīnā vairs netika izmantots atsevišķu jau iepriekš izgatavotu burtu krājums, bet gan dinamisks burtu matriču salikums. No matricēm veidoto salikumu mašīna atlēja metāla iespiedformās (parasti tas bija 83% svina, 5% alvas un 12% antimona sakausējums). Turpmākajos gadu desmitos linotipa konstrukcija tika attīstīta un pilnveidota, taču tā darbības pamatprincips saglabājās248 . Grāmatu salikšanu šī metode ievērojami atviegloja un paātrināja, tomēr ceļš no mašīnrakstā pārrakstīta manuskripta līdz iespiestai un iesietai grāmatai vienalga bija darbietilpīgs un nebūt ne vienkāršs, jo īpaši, ja drukāšanai bija jāsagatavo sarežģīts zinātnisks izdevums, kura pamattekstā ir dažādu veidu izcēlumi (retinājums, slīpinājums), gar lappušu malām tiek sniegta oriģinālizdevuma lappušu numerācija, ir daudzas zemsvītras piezīmes, vairākas tabulas, citā burtu izmērā drukāti pielikumi, personu un jēdzienu rādītājs. Salikuma kļūdas tika labotas korektūras novilkumā un pēc tam pašā salikumā, tomēr arī tad allaž kaut kas palika nepamanīts vai neizlabots. Bieži vien kļūdas salikumā tika pamanītas jau par vēlu, un tad nācās grāmatas beigās pievienot atsevišķu lapu ar kļūdu labojumu. Kļūdu labojums pievienots arī Tīrā prāta kritikas otrās daļas noslēgumā, un tur uzrādītas 20 kļūdas pirmajā daļā un piecas otrajā. Paturot prātā to, ka Rolavs darbojās viens un, līdzīgi daudzās nozarēs rosīgiem latviešu profesionāļiem, bija viens no pirmajiem, viņa sistemātiskā rūpība, cenšoties ievērot citviet pasaulē jau izstrādātus šādu izdevumu veidošanas standartus, bija apbrīnas vērta. Tā laika kopējo grāmatniecības un valodas fonu var raksturot kā haotisku un spontānu – gan attiecībā uz gramatikas un sintakses normu ievērošanu, gan salikuma principos vai pat tik triviālā jomā kā drukas kļūdu meklēšana un labošana. Priekšstats, ka drukas kļūdas apsēdušas tikai mūsdienās datorsalikumā veidotus izdevumus un varētu būt kaut kādu iemeslu dēļ arvien pieaugošas paviršības sekas, ir aplams. Lai gan tādos lielu autoru kolektīvu veidotos izdevumos kā Konversācijas vārdnīca kļūdu skaits varbūt arī nebija liels, 247

TPK2, 5.–6. lpp.

248

AUZIŅŠ Ansis. Latviešu, vācu un krievu grāmatrūpniecības vārdnīca. Rīga : Latvju Grāmata, 1942, 332. lpp.

62


VIENS AR KANTU

citos 20. gadsimta 20.–30. gadu izdevumos, jo īpaši daiļliteratūrā un presē, kļūdu bija ārkārtīgi daudz. ### “Nemirstīgā Karaļauču filozofa monumentālā pētījuma labs latviskojums ir ļoti izcils notikums mūsu intelektuālās gara kultūras laukā, ar ko latvju tauta var būt lepna,” pēc Tīrā prāta kritikas otrās daļas iznākšanas rakstīja Pauls Dāle. “Šis tulkojums nepārprotami dokumentē, ka latviešu domāšanai un valodai skaidri un elastīgi pakļaujas visabstraktākie, ļoti sarežģītie un dziļas filozofiskas domas gājieni un smalkie jēdzienu nošķirojumi, kādi atveras K. ģeniālajā darbā.”249 “Tulkotājs piegājis pie sava uzdevuma veikšanas ar lielu piētāti un nopietnību, rūpīgi nostrādājot pie tulkošanas darba 4 gadus. Un jāsaka – A. Rolavs savu uzdevumu veicis atzīstamā un cienījamā kārtā.”250 1934. gadā iznāca arī Riharda Millera-Freienfelsa251 Tagadnes psīcholoģijas galvenie virzieni Rolava tulkojumā, bet gadu vēlāk – Mesera Filozofijas vēstures ceturtā daļa 19. gadsimtenis: Empīristiskinaturālistiskā filozofija, Čārlza Keja Ogdena252 Pamata angļu valoda. Beisik-angļu valoda (tai kā tulkotāji bija norādīti Ernests un Atis Rolavi). Taču nozīmīgākais veikums bija atsevišķā grāmatiņā izdotais Rolava veidotais Sistēmatisks rādītājs Kanta “Tīrā prāta kritikai”. Tā priekšvārdā Rolavs rakstīja: “Šī darba nolūks ir sniegt sistēmatiski sakārtotu pārskatu par Kanta Tīrā prāta kritikas bagātīgajiem problēmu apcirkņiem un rādīt kritiskas sistēmas pamatjēdzienus viņu savstarpējā funkcionālā sakarībā. Šeit nav sakopoti fragmentāri definējumi, bet sniegts plašs leksikāls materiāls, kas ļauj lasītājiem iegūt jo pilnīgu un pārskatāmu ainu par Tīrā prāta kritikā apcerētajiem tematiem. Lai šī aina būtu jo kuplāka, izcelti arī visi tie termini un izteicieni, kam ir lielāka vai mazāka metodiska vērtība. Sastādot šo Rādītāju, mans nodoms nebija izstrādāt pēc tīri filoloģiskiem principiem reģistri, kuŗā būtu atzīmētas itin visas vietas, kādās attiecīgie jēdzieni sastopami; par savu uzdevumu spraudu – sistēmatiskā sagrupējumā rādīt (gan plašākos citējumos, gan koncentrētākā formulējumā) svarīgākos Tīrā prāta kritikas momentus, kā arī minēt svarīgākās vietas, kādās attiecīgie jēdzieni vai priekšmeti apcerēti, paturot allaž vērā viņu savstarpējo sakaru veselajā. Savā speciālajā nolūkā Rādītājs domāts kā palīgs un maza rokas grāmata filozofijas studentiem, un viņu intereses un prasības šeit būs apmierinātas vispilnīgāki. Tomēr arī plašo aprindu interesenti atradīs šai grāmatā diezgan daudz norādījumu, kas tiem atvieglos Kanta darba lasīšanu. Kā viens no plašākajiem šāda veida izdevumiem mans Sistēmatiskais rādītājs, šķiet, varēs noderēt arī tīri pētnieciskiem nolūkiem.”253 Rolavs nevarēja paredzēt, ka Rādītājs būs pēdējais ar Kanta filozofiju saistītais veikums, ko viņam būs lemts izdot grāmatas formā. Turpmākajos gados iznāca vairāki nelieli darbi – Mesera Filozofijas vēstures piektā un noslēdzošā daļa Tagadnes filozofija Vācijā un piektā pasaules čempiona šahā Maksa Eives254 Šaha lekcijas Alfrēda un Pētera Keirānu redakcijā – to tulkot Rolavu bija mudinājusi paša aizraušanās ar šo spēli, taču diezin vai viņš spēja paredzēt, ka pat šaha spēle pēc dažiem gadiem varēs kļūt arī par ieganstu represijām. “Divas lietas pilda dvēseli ar allaž jaunu un pieaugošu apbrīnošanu un godbijību, jo biežāk un ilgstošāk pie tām kavējas: z v a i g ž ņ o t ā d e b e s s p ā r m a n i u n m o r ā l i s k a i s l i k u m s

DĀLE Pauls. Recenzija par grām.: Kants I. Tīrā prāta kritika : 2. sēj.; tulk. Atis Rolavs. Rīga : Andžs Rolavs, 1934. No: Latvis. 1934. gada 29. jūlijs. 249

DĀLE Pauls. Recenzija par grām.: Kants I. Tīrā prāta kritika : 2 sēj.; tulk. Atis Rolavs. Rīga : Andžs Rolavs, 1934. No: Daugava. -  Nr. 2 (1932), 243.–245. lpp. 250

251

MILLERS-FREIENFELSS Rihards (1882–1949, MÜLLER-FREIENFELS, Richard) – vācu filozofs un psihologs.

252

OGDENS Čārlzs Kejs (1889–1957, OGDEN, Charles Kay) – angļu valodnieks, filozofs un rakstnieks.

253

ROLAVS Atis. Sistēmatiskais rādītājs Kanta “Tīrā prāta kritikai”. Rīga : Logs, 1935, 3.–4. lpp.

EIVE Mahgilis “Makss” (1901–1981, EUWE, Machgielis “Max”) – nīderlandiešu šahists un matemātiķis, piektais pasaules čempions šahā (1935–1937). 254

63


VIENS AR KANTU

m a n ī ,” Kants rakstīja Praktiskā prāta kritikas noslēgumā255 . “Nedz vienu, nedz otru es nedrīkstu iedomāties tikai kā kaut ko šķietamu un tumsībā tītu vai meklēt transcendentajā laukā, ārpus mana redzes aploka; es redzu tās savā priekšā un saistu tās tieši ar savas eksistences apziņu. Pirmā sākas tieši no vietas, ko es iejemu ārējā jutekliskajā pasaulē, un paplašina saistījumu, kādā es esmu iekļauts, nepārskatāmā diženumā ar pasauļu pasaulēm un sistēmu sistēmām, turklāt vēl neierobežotos viņu periodiskās kustības laika posmos, tās sākšanās un turpināšanās gaitā. Otrā sākas no manas neredzamās patības, manas personības un rāda mani pasaulē, kas ir patiesi bezgalīga, bet nojaušama tikai sapratnei, un ar kuŗu (bet līdz ar to reizē ar visām minētām redzamām pasaulēm) es apzinos sevi atrodamies nevis, kā tur, tikai nejaušā, bet gan vispārējā un nepieciešamā saistījumā.” Tulkojot Tagadnes filozofiju Vācijā, zem Kanta “zvaigžņotās debess” un saskaņā ar “morālisko likumu” dzīvojošo Rolavu, iespējams, varēja darīt uzmanīgu grāmatas pēdējā nodaļā aplūkotā Vācijas tagadnes filozofijas pārstāvja Ādolfa Hitlera idejas par “dabas gribas” piepildīšanu, uzskatot, ka tādējādi tiktu pildīta arī dabas radītāja griba, taču diezin vai viņš, tāpat kā liela daļa Latvijas iedzīvotāju, spēja paredzēt, ka 1939. gada 1. septembrī Vācijas karaspēks iebruks Polijā un sāksies Otrais pasaules karš. Kopš Rolava atgriešanās no Krievijas un Pirmā pasaules kara bēgļu gaitu beigām bija pagājuši tikai astoņpadsmit gadi. Pa šo laiku viņš bija pabeidzis ne vien studijas universitātē, bet piepildījis arī vēl Tomskā izteikto apņemšanos iztulkot Tīrā prāta kritiku. Negaidīti nozīmīgs izrādījās arī Mesera Filozofijas vēstures grāmatiņu tulkojums – vēl vairākus gadu desmitus pēc to iznākšanas, turklāt laikā, kad politisku iemeslu dēļ šis darbs tika uzskatīts par nevēlamu literatūru un bija kļuvis par bibliogrāfisku retumu, pie tā vēl arvien turpināja atgriezties gan tikko filozofijas studijas sākuši studenti, gan citi interesenti, jo cita latviešu valodā izdota un tik aptveroša filozofijas vēstures pārskata nebija. Rolava vārds bija kļuvis pazīstams, un par Liepājā strādnieku ģimenē dzimušo Rīgas 7. bibliotēkas pārzini bija publicēts šķirklis 1939. gadā iznākušajā biogrāfisko uzziņu gramatā Es viņu pazīstu256 . Nākamā gada 17. jūnijā Latvijā ienāca Padomju savienības karaspēks, un Latvija zaudēja neatkarīgas valsts statusu, bet vēl pēc gada 14. jūnijā notika vērienīga Latvijas civiliedzīvotāju vardarbīga izvešana uz Sibīriju. Starp izvestajiem bija arī Otto brālēns, atbalstītājs un Tīrā prāta kritikas izdevējs namsaimnieks Andžs Rolavs. 1941. gada 1. jūlijā Rīgā iesoļoja vācu karaspēks, un tieši šajā laikā Rolavs sāka tulkot Kanta morāles filozofijas izklāstu – Praktiskā prāta kritiku. Lai gan iepriekš viņš jau vairākkārt bija atzīts par aktīvajam karadienestam nederīgu, tas tomēr viņu neatbrīvoja no vācu okupācijas laikā ieviestajām obligātajām darba talkām. Acīmredzot Rolavs Latvijā nodzīvoto divdesmit gadu laikā jau bija iemantojis draugus un paziņas ne vien bibliotekāru sabiedrībā, bet arī citās ar izglītību un zinātni saistītās iestādēs, jo 14. augustā viņam tika izsniegta izziņa, kurā bija teikts: “[Rīgas pilsētas Izglītības pārvalde] Adolf 'a Hitler'a ielā 31 [..] paziņo, ka 7. bibliotēkas pārzinis Otto Rolavs dzimis 1897. gadā ar Rīgas pilsētas Apgabala komisāra un kom. Virsbirģermeistara piekrišanu atzīts par neaizstājamu darbā un tāpēc skaitāms par atbrīvotu no obligātām darba talkām. Pamats: Rīgas pilsētas Vecākā š. g. 12. augusta dienas pavēle. Paraksti: A. Nāgels, Izglītības pārvaldes priekšnieka v. i. K. Sērmūkslis, Administratīvās nodaļas vadītājs.”257 1943. gadā Rolavs pabeidza Artura Šopenhauera Dzīves vieduma aforismu258 tulkojuma pirmo

KANTS Immanuēls. Praktiskā prāta kritika. [Manuskripts.] Tulkojis Atis Rolavs. Rīga, 1942.–1953.–1966. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, Rk 5874, 220. lpp. 255

256

Es viņu pazīstu : Latviešu biogrāfiskā vārdnīca. Redaktors Ž. Unāms. Rīga : Biogrāfiskā arhīva apgāds, 1939.

257

Dokuments glabājas Nordeķu bibliotēkā.

ŠOPENHAUERS Arturs. Dzīves vieduma aforismi. [Manuskripts.] Tulkojis Atis Rolavs. Rīga, 1943. LABR, Rk 5884. Pirmoreiz publicēts Igora Šuvajeva tulkojumā: ŠOPENHAUERS Arturs. Aforismi dzīves gudrībai. No vācu valodas tulkojis Igors Šuvajevs. Rīga : Zvaigzne ABC, 2005. 258

64


VIENS AR KANTU

redakciju, bet gadu vēlāk – Kanta Spriešanas spējas kritikas259 tulkojumu. “Lai formas, kādās ietveŗas cilvēka dzīve, būtu kādas būdamas, tās elementi allaž ir vieni un tie paši, un tāpēc savā kodolā tā ir visur vienāda, vai nu tā noris būdiņā vai karaļa galmā, klosterī vai armijā,” Dzīves vieduma aforismos rakstīja Šopenhauers. “Lai dzīves notikumi, dēkas, laimes un nelaimes gadījumi būtu cik dažādi būdami, tie mums atgādina kondītora ražojumus. Tie darināti daždažādos raibos veidojumos, bet visi pagatavoti no vienas mīklas, un notikumi viena cilvēka dzīvē līdzinās otra cilvēka piedzīvojumiem daudz vairāk nekā tas liekas, dzirdot nostāstus par tiem. Mūsu dzīves notikumi arī līdzinās ainām kaleidoskopā, kur ikvienā pagriezienā mēs redzam kaut ko citu, jebšu īstenībā mūsu acu priekšā ir allaž viens un tas pats. [..] Ir trīs pasaules varas, saka kāds senatnes gudrais: gudrība, spēks un laime. Pēdējā, man šķiet, ir visspēcīgākā. Tiešām, mūsu dzīves ceļš līdzinās kuģa skrējienam. Liktenis, secunda aut adversa fortuna (labvēlīgā vai nelabvēlīgā fortūna), pielīdzināms vējam, kas ātri dzen mūs uz priekšu vai arī atsviež tālu atpakaļ; pret to ļoti maz ko iespēj mūsu pašu pūliņi un rīcība.”260 Pievēršanos Šopenhaueram, kas, kā zināms, bieži ticis uzskatīts par pesimistisku cilvēka nolemtības apcerētāju, ir kārdinājums uzlūkot kā sava veida refleksiju par kara apstākļiem. Tomēr, kā noprotams no Rolava nepabeigtās autobiogrāfijas un tajā izmantotajiem Pirmā pasaules kara un Krievijas pilsoņu kara laika dienasgrāmatas pierakstiem, politisko notikumu fonam Rolavs savā ikdienā veltījis iespējami maz uzmanības. Ja pasaule, kā bija uzskatījis Šopenhauers, ir gribas izpausme, Rolavs savu pasauli mērķtiecīgi, apzināti un ar nolemtības apziņu veidoja attālinātu no jutekļiem tveramā vai priekšstatītā, tādējādi cenšoties uzturēties tajā, ko viņš dēvēja par “jēgas pasauli”. Tas gan nenozīmēja, ka arī “jēgas pasauli” laiku pa laikam nesatricinātu fortūna. Šopenhauera vērojumu, ka “Dzīvē notiek tāpat kā šacha spēlē: mēs darinām plānu, bet tā realizēšanu tomēr nosaka citi apstākļi, proti, pretinieka patvaļa šacha spēlē un likteņa patvaļa dzīvē,” var attiecināt arī uz visu Rolava mūžu kopumā. Tā tas notika arī 1944. gada rudenī. Jau gada sākumā Vācijas valdība sāka plānveida gatavošanos armijas aiziešanai no okupētajām Baltijas valstīm. Trešā reiha teritorijā bija iecerēts izmitināt 1,5 miljonus latviešu un igauņu – pārvietot bija paredzēts vācu valdībai īpaši uzticīgas personas, dažādu arodu pratējus ar ģimenēm un militārajā dienestā iesaistītās personas ar piederīgajiem. Septembrī, strauji tuvojoties padomju karaspēkam, vācu varas iestādes atcēla visus aizbraukšanas ierobežojumus, taču pat tad aizceļotāju nebija tik, cik plānots, un tāpēc tika veikti dažādi piespiedu evakuācijas pasākumi. Oktobra pirmajās dienās vācu un latviešu policija sāka apstaigāt mājas, deva pavēles saiņot mantas, atņēma pārtikas kartītes un izlika cilvēkus no mājokļiem, tādējādi mudinot uz prombraukšanu. 5. oktobrī Rīgā sākās civiliedzīvotāju tvarstīšanas akcijas. Tika ielenkti veseli pilsētas kvartāli un, nepārbaudot dokumentus un neuzklausot nekādus iebildumus, tika aizturēti visi pēc kārtas – pārsvarā vīrieši. Apsargu pavadībā viņi tika nogādāti Daugavas malā, kur jau stāvēja braucienam uz Vāciju sagatavoti kuģi. Ar radiniekiem, kas ieradās nodot aizturētajiem mantas vai atvadīties, žandarmi viņiem neļāva tikties. Starp aizturētajiem bija arī organizācijas „Tautas palīdzība” darbinieks Osvalds Freivalds, kas notikušo atminējies šādi: “Mani Aspazijas un Brīvības bulvāra stūrī apturēja vācu žandarms un pavēlēja iet apstādījumos. Jutos par tādu aizturēšanu pārsteigts un rādīju savas apliecības, bet žandarms uz tām pat nepaskatījās. Uz apstādījumu celiņiem bija sapulcināti vairāki simti aizturēto. Pēc kāda laika visus aizturētos kolonnās pa četri, žandarmu ielenktus, aizveda uz pili un iedzina pils pagalmā. Tur priekšā bija jau vairāki simti cilvēku, kā nu katrs siltā rudens dienā bija izgājis uz ielas, daudzi pat bez svārkiem un cepures; daudzi netīrās darba KANTS Immanuēls. Spriešanas spējas kritika. [Manuskripts.] Tulkojis Atis Rolavs. Rīga, 1944. LABR, Rk 5873. Pirmoreiz publicēts Riharda Kūļa tulkojumā: KANTS Imanuels. Spriestspējas kritika. Rīga : Zvaigzne ABC, 2000. Apgalvojumi, ka Spriestspējas kritiku Rolavs nav iztulkojis pilnībā, nav patiesi. “Šajās dienās pārskatīju savu Spriestspējas kritikas un Rolava Spriešanas spējas kritikas variantu,” raksta Rihards Kūlis. “Vispirms konstatēju, ka Rolava versijā nav iztulkots viss darbs, vai arī daļa no tā kaut kad ir pazaudēta” (KŪLIS Rihards, Vai patiešām plaģiāts? No: Delfi.lv, 2010. gada 22. marts [Tiešsaiste.] http://kultura.delfi.lv/news/ entertainment/comments/article.php?id=30758155). Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas Otto Rolava fondā ar numuru Rk5873 reģistrētajās divās mapēs (XIII un XIV) ir viss Spriešanas spējas kritikas tulkojuma manuskripts, pēdējoreiz rediģēts 1966. gada 9. novembrī. 259

ŠOPENHAUERS Arturs. Dzīves vieduma aforismi. Tulkojis Atis Rolavs. [Manuskripts.] Rīga, 1943–1953, 169.–170. lpp. LABR, Rk5884 / Rolavs Otto, XXXV. 260

65


VIENS AR KANTU

drēbēs, pat skursteņslauķi ar saviem darba rīkiem un pastnieki ar vēstuļu somām. Arvien nāca klāt jauni simti līdzīgu likteņa brāļu, tā ka drīz vien pat pakustēties vairs nebija iespējams. Pagāja stunda, otrā, trešā, bet nekādu pārmaiņu. Tad lielajā barā parādījās dažas sievietes. Tās bija nākušas meklēt savus vīrus vai tuviniekus. Tās laida iekšā, bet vēlāk jaunākās vairs nelaida laukā.”261 Oficiāli laikrakstos šī akcija tika nodēvēta par “darba apliecību pārbaudi” un tika skaidrots, ka aizturētie ir izvairījušies no darba, tāpēc nolemts viņus nodarbināt Vācijai lietderīgos darbos. Uz Vāciju šādi tika aizvesti ap 200 000 Latvijas iedzīvotāju, arī mans vectēvs. Un arī Otto Rolavs. Pēc nedēļas Rīgā ienāca padomju karaspēks. Rolavs nokļuva Drēzdenē, kas 1942. gadā Vācijas izdotā ceļvedī bija raksturota kā “viens no galvenajiem Reiha industriālajiem centriem”. Pēc britu izlūkošanas dienesta ziņām, Drēzdenē pavisam bija 127 lieli un vidēji lieli militārās rūpniecības uzņēmumi. Pēc ASV Gaisa spēku rīcībā esošās informācijas, Drēzdenē bija 110 militāri uzņēmumi, kuros strādāja 50 000 strādnieku. Drēzdenes apkaimē bija lidmašīnu detaļu, indīgo gāzu (Chemische Fabrik Goye & Co.), zenītartilērijas un artilērijas (Lehmann), optikas (Zeiss Ikon AG), elektronikas un radioloģijas aparatūras (Koch und Sterzel AG), zobratu un diferenciāļu (Saxoniswerke), elektrisko mērinstrumentu (Gebrüder Bassler) un citas rūpnīcas, strādnieku barakas, nometnes, kā arī munīcijas arsenāls. Tajā laikā Drēzdene bija vienīgā vēl no sabiedroto aviācijas uzlidojumiem necietusī lielā Vācijas pilsēta. Darba pārvalde Rolavu norīkoja strādāt kādā metālapstrādāšanas fabrikā.262 Nākamā gada februārī263 , tikai pusmēnesi pirms Vācijas kapitulācijas un Otrā pasaules kara beigām, Drēzdeni bombardēja Lielbritānijas un ASV gaisa spēki. 1300 smagie bumbvedēji pavisam četros uzlidojumos nometa 3900 tonnas aviācijas bumbu un degbumbu, nopostot 34 kvadrātkilometrus jeb lielāko daļu no Saksijas baroka galvaspilsētas. Sprādzienos un degbumbu izraisītajā ugunsvētrā bojā gāja no 24 000 līdz 40 000 civiliedzīvotāju264. Uzlidojumos priekšpilsētas un industriālie rajoni cieta maz, galvenokārt postījumi tika nodarīti civiliedzīvotāju apdzīvotajai pilsētas centrālajai daļai. Klusie gadi AR BIBLIOGRĀFA ARTURA ĢĒRMAŅA dēlu gleznotāju Juri Ģērmani satikos Mākslinieku savienības kafejnīcā, kur viņš kopā ar fotogrāfu Juri Kuprijanovu bija iegriezies iedzert. Ik pa laikam zvanīja Ģērmaņa mobilais tālrunis. “Es šodien dzeru, bet sieva mani medī,” viņš paskaidroja. Uz galda stāvēja šņabja glāzītes un šķīvītis ar skābiem gurķiem. Beidzot biju atradis kādu, kas ar Rolavu bija ticies un kam par viņu bija kādas atmiņas. “Četrdesmito gadu beigās Rolavs bieži viesojās pie mums mājās Leona Paegles ielā 9. Tēvs bija tulkotājs, apmācījis daudzus tulkotājus, piedalījās visās valodas komisijās un, piemēram, iebilda pret “ch” atmešanu,” stāstīja Ģērmanis. “Rolavs radio tulkoja no Maskavas piesūtītos tekstus. Tā kā darba bija daudz, viņš šos tulkošanas darbus nesa arī Ģērmanim. Valsts bibliotēkas direktors ar savu algu nevarēja uzturēt trīs bērnus, tāpēc pa naktīm tulkoja. Vakarā Rolavs tekstus atnesa, no rīta bija jābūt gataviem. Tulkot vajadzēja no krievu uz latviešu un no latviešu uz krievu valodu dažādus tematiskus referātus un rakstus, ļoti bieži propagandiska rakstura. Tēvs nakti strādāja, dzerdams “pupiņu kafiju”, kas mājās tika glabāta tikai viņam. Rolavs bija mazliet uzkumpis, liela auguma vīrs. Tēva augums bija 1 m 83 cm, Rolavs bija gandrīz galvastiesu garāks. Māte par viņu reiz teica: “Īsts einuhs.” Kluss, pieklājīgs, galants (ne tādā nozīmē kā džentlmenis, ne ar žestiem – tāds drīzāk bija tēvs), izturējās tā, it kā uzskatītu: “Es nekas neesmu.”” Otrs Artura Ģērmaņa dēls gleznotājs Andrejs Ģērmanis atminējās, ka Rolava vaibstos bijis kaut kas sievišķīgs, viņam kā bērnam Rolavs atgādinājis “tanti”. Par ko pieaugušie tēva istabā aiz aizvērtām durvīm apspriedās, bērni, protams, nezināja. Kā atceras 261

NEIBURGS Uldis. Bēgšana vai piespiedu evakuācija? No: Lauku Avīze, 2003. gada 3. oktobris.

262

ROLAVS Otto Andža d., personas lieta. Zinātņu akadēmijas arhīvs. Fonda nr. 1/15. apraksts/66. lieta, 3. lpp.

263

1945. gada 15. februārī Cēsīs piedzima Rihards Kūlis, filozofs, Imanuela Kanta darbu tulkotājs.

NEITZEL, Sonke. The City Under Attack. In: ADDISON, Paul, CRANG, Jeremy (eds) Firestorm: The Bombing of Dresden, 1945. London : Pimlico, 2006, p. 76. 264

66


VIENS AR KANTU

Andrejs Ģērmanis, dažkārt, kad pie tēva bija ciemojies pedagogs Kārlis Āre265: “[..] aiz aizvērtām bibliotēkas durvīm ik pa brīdim atskanēja viņa dārdošais “ha-ha-ha”, mijoties ar papa smalkāko “hehe-he””266 . “Kad Rolavs atnāca, mēs skrējām uz tēva kabinetu, klauvējām pie durvīm un viņu saucām,” atcerējās Juris Ģērmanis. “Tēvs vienmēr strādāja, iznāca īgns (lai gan viņam piemita liela koncentrēšanās spēja, bērni skraidīja apkārt, dauzījās un trokšņoja, bet viņš strādāja), bet, ieraudzījis Rolavu, atplauka: – Ko es redzu!” Juris Ģērmanis atminējās, ka ar tēvu dažkārt gājuši pie Rolava uz viņa Pārdaugavas māju Mazajā Bezdelīgu ielā: “Mēs sēdējām uz soliņa ārā mājas priekšā, kamēr paps ar Rolavu runājās. Pēc tam gājām uz Dzegužkalnu pie Marģera Stepermaņa267 , tur dārzā varēja ēst ogas un augļus.” Šos gājienus atminas arī Andrejs: “Kad kādās darīšanās pie viņa gāja tēvs vai māte, mūs, bērnus, parasti atstāja kaimiņu dārzā, kur arī dzīvoja vecāku paziņas. Tagad Zundas krastam un Daugavgrīvas ielai pilnīgi izmainīta seja. Man kā zēnam priekšstats par Rolavu palicis kā par diezgan liela auguma cilvēku ar pakumpu muguru un stipri krunkainu, paplatu seju, sirsnīgu raksturu. Mamma, kas bija gados stipri jaunāka par abiem vīriem, par Rolavu izteicās kā par ļoti inteliģentu, izpalīdzīgu un tīkamu cilvēku.”268 Andrejs Ģērmanis apstiprināja, ka abās manā rīcībā esošajās fotogrāfijās redzamais cilvēks ir Rolavs. ### Parkas jeb likteņa dieves Rolavam bija izrādījušās labvēlīgas arī Vācijā – drīz pēc nonākšanas darbā rūpnīcā, būdams sliktas pārtikas un smago darba apstākļu novārdzināts, viņš bija saslimis ar plaušu karsoni un ievietots slimnīcā. Iespējams, tas viņu paglāba no nāves kādā no sabiedroto aviācijas uzlidojumiem269 . Jura un Andreja Ģērmaņu atmiņas bija pamudinājums doties uz Personāla dokumentu valsts arhīvu Rīgā, Ata ielā 1270 un caurskatīt Latvijas PSR Ministru Padomes Radiofikācijas un radioraidījumu komitejas un Latvijas PSR Ministru Padomes Radioinformācijas komitejas kadru daļas arhīvus. Personāla dokumentu valsts arhīvs atrodas bijušajā padomju armijas arhīva ēkā, kazarmas mūsdienās izmanto Latvijas robežsardze. Turpat bija arī Nacionālo bruņoto spēku štāba orķestra mītnes vieta; sēžot arhīvā un šķirstot dokumentus, varēja dzirdēt, kā citā stāvā vai kaut kur aiz sienas notiek orķestra mēģinājums. No Vācijas Rolavs atgriezās ļoti drīz pēc kara beigām – jau 20. jūnijā. Rīgas Ļeņina rajona kara komisariāta komisija viņu atzina par kara dienestam nederīgu, Rolavs tika noņemts no karaklausības uzskaites saskaņā ar slimību saraksta I panta 22. punktu271. Drīz pēc tam viņš sāka strādāt Latvijas PSR Valsts vēsturiskajā bibliotēkā par vecāko bibliogrāfu, bet pēc Valsts vēsturiskās bibliotēkas nodošanas Latvijas PSR Zinātņu akadēmijai bibliogrāfs-redaktors Rolavs ar “viņa līdzšinējo atalgojumu” nonāca Zinātņu akadēmijas pakļautībā. Akadēmijas kadru daļas personas lietai pievienots tā paša gada 30. jūlijā rakstīts Rolava dzīves ĀRE Kārlis (1879–1955) – skolotājs, bērnudārzu darbinieks un izglītības metodiķis, kopā ar sievu, rakstnieci un skolotāju Antoniju Āri (1879–1953), sarakstījis Ābeci mājai un skolai (Rīga : Valters un Rapa, 1923). 265

266

ĢĒRMANIS Andrejs. Grāmatniekam Arturam Ģērmanim – 100. No: Latvijas Vēstures institūta žurnāls, 1999/3, 200. lpp.

267

STEPERMANIS Marģers (1898–1968) – vēsturnieks, vēstures zinātņu doktors (1960).

268

Ar 2008. gada 28. jūliju datēts Andreja Ģērmaņa atmiņu pieraksts. [Manuskripts, nepublicēts, autora īpašums.]

269

ROLAVS, Op. cit.

Ata iela atrodas Latgales priekšpilsētā, Grīziņkalnā (no Pērnavas ielas līdz Rīgas-Saulkrastu dzelzceļam). Jau esošai ielai 1885. gada 23. maijā piešķīra nosaukumu Ata (arī Atta) iela (Otto Straße, Ottonovskaja ul.). Iela stiepjas gar 1905. gada parku. Pretējā pusē atradās artilērijas kazarmas (vēlāk 5. Cēsu kājnieku pulka kazarmas un apmācību laukums, pēc 2. pasaules kara – sarkanās armijas kazarmas. No: Rīgas ielas. Enciklopēdija. 2. sējums. Red. Māra Caune. Rīga : Drukātava, 2008. 270

Saskaņā ar vēl šobaltdien Krievijā spēkā esošo jauniesaucamo slimību sarakstu, 22. punkts “Par infekcijas un nervu mielīna apvalka zudumu izraisošām slimībām un to sekām” 1. apakšpunkts paredz atbrīvošanu no karadienesta, ja slimības iespaidā ir ievērojami funkciju traucējumi vai slimība strauji progresē. [Tiešsaiste.] http://antiprizyv.narod.ru/zakon/rb/rb21.htm 271

67


VIENS AR KANTU

apraksts: “Vājās veselības dēļ armijas dienestā neesmu nekad bijis, politiskajās partijās un organizācijās neesmu piedalījies. – Esmu strādājis kā tulkotājs – manā tulkojumā iznākuši darbi: Kants, Tīrā prāta kritika 2 sējumos (ar sistēm. rādītāju), prof. Mesers, Filozofijas vēsture, I–V, prof. Millers-Freienfelss, Tagadnes psīcholoģijas virzieni u. c.”272 Rolava personas lietu atradu Latvijas Zinātņu akadēmijas arhīvā, akadēmijas augstceltnē, 404. kabinetā. Lietai bija pievienots īss biogrāfijas pārskats ar skaidru norādi, ka Rolavam ir filozofa izglītība. Šis dokuments gadu desmitiem bija atradies viena stāva attālumā no Riharda Kūļa dzīvesbiedres Maijas Kūles, kā arī vairāku Kanta darbu tulkotāja Igora Šuvajeva darbavietas – Filozofijas un socioloģijas institūta. Tas gan neliedza Latvijas filozofu vidē iesakņoties uzskatam, ka “Viņš [t.i., Rolavs – P.B.], iespējams, zināja vācu valodu labāk par mani, bet filozofs viņš nebija,” kā reiz privātā tālruņa sarunā norādīja profesors Kūlis. Vaļsirdīga pirmskara laikā tapušu un publicētu tulkojumu pieminēšana autobiogrāfijā, iespējams, bija kļūda, lai gan agri vai vēlu šie darbi tāpat droši vien būtu nākuši gaismā. Gadu pēc kara beigām stājās spēkā centrālās valsts cenzūras iestādes LPSR Galvenās literatūras pārvaldes veidotais Novecojušās literatūras saraksts Nr. 4. Šādos sarakstos tika iekļautas gan PSRS aizliegtas un tāpēc iznīcināmas grāmatas, gan arī grāmatas, kas drīkst atrasties vienīgi bibliotēku speciālajos un tikai šauram izredzētu, politiski uzticamu pētnieku un lasītāju lokam pieejamos fondos. 4. sarakstā tika iekļauts arī Osvalda Špenglera Cilvēks un tehnika Rolava tulkojumā. Kaut gan jūlijā, tūliņ pēc Vēsturiskās bibliotēkas nonākšanas Zinātņu akadēmijas pakļautībā, Rolavs tika paturēts darbā, jau 1946. gada 7. septembrī ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas prezidenta Prof. Dr. Paula Lejiņa parakstītu pavēli Nr. 100 Rolavs un vairāki citi darbinieki, kurus “nebija iespējams ieskaitīt par ZA Fundamentālās bibliotēkas darbiniekiem”, tika atbrīvoti no darba. Gadu vēlāk stājās spēkā LPSR Galvenās literatūras pārvaldes Novecojušās literatūras saraksts Nr. 5, kurā bija iekļautas Rolava tulkotās Augusta Mesera Filozofijas vēstures trešā daļa No Kanta līdz Hēgelim, ceturtā daļa 19. gadsimtenis: Empīristiski-naturālistiskā filozofija un piektā daļa Tagadnes filozofija Vācijā. Rolavs sāka strādāt par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku un bibliotekāru Valsts Vakareiropas, latviešu un krievu mākslas muzejā (tagadējā Nacionālajā Mākslas muzejā)273 . Mēģinot atrast šim faktam dokumentālu apstiprinājumu, izrādījās, ka PDVA Rīgā, Ata ielā 1, Izglītības ministrijas fonda ar nr. 2358 nemaz nav un ar šādu numuru tur piereģistrēts pavisam citas iestādes dokumentu krājums. Pēc sazināšanās ar Izglītības ministrijas arhīvu noskaidrojās, ka 2006. gada 6. decembrī, kad ministrijas arhīvs nodots PDVA, tas aizvests uz PDVA glabātavu Ogrē. PDVA Ogres filiāle ierīkota bijušā bērnudārza ēkā Mālkalnes prospektā 10. Baltā silikātķieģeļu ēka izskatās pamesta, aizrestotiem logiem. To nav viegli atrast, jo tā atrodas padomju laikā celta daudzdzīvokļu ēku kvartāla vidū, ieaugusi dzīvžogos, nekoptās dobēs un saplaisājuša asfalta celiņos, atstatus no galvenās ielas. Pie durvīm bija piesprausta zīmīte: “8. oktobrī esmu konsultācijās uzņēmumos.” Uz durvju zvanu ilgu laiku neviens neatsaucās. Visbeidzot tomēr “Lienes kundzi” izdevās sazvanīt pa tālruni, un viņa durvis atslēdza. Bija jau oktobra otrā nedēļa, taču arhīva telpas vēl arvien bija neapkurinātas, drēgnumā sala rokas jau ienākot, kur nu vēl rakstot piezīmes vai šķirstot dokumentus. Dokumentu plauktos bija novietoti barometri, tiem it kā vajadzēja mērīt glabātavas gaisa temperatūru un mitrumu, tomēr uzmācās šaubas, vai klimats arhīvā ir dokumentu uzglabāšanai piemērots. Fondu aprakstu plauktos valda tāds juceklis, ka nav nekāds brīnums, ka, piemēram, no desmit reģistrētajām Izglītības ministrijas 3155. fonda lietām atrodamas bija tikai divas. 1947. gadā, pieminot 50 gadus kopš gleznotāja Ādama Alkšņa274 nāves, Valsts latviešu un krievu 272

ROLAVS, Op. cit.

Latvijas Republikas Tautas izglītības ministrija. Republikāniskais skolotāju kvalifikācijas celšanas institūta fonds. PDVA (Ogres filiāle), FNr. 2358/4/5/172. lpp. 273

ALKSNIS Ādams (1864–1897) – latviešu mākslinieks, viens no pirmajiem pievērsās zemnieku dzīves atspoguļojumam, attēloja latviešu mitoloģijas tēmas, nodarbojies ar zirgu studijām. 274

68


VIENS AR KANTU

mākslas muzejā notika mākslinieka darbu izstāde. Tika izdots katalogs, kuru bija sastādījuši Valsts latviešu un krievu mākslas muzeja “zinātniskie darbinieki O. Rolava [krievu valodā: O. A. Ролавс] un E. Dmitrijeva muzeja direktora A. Eglīša vispārējā vadībā.” Iespējams, Rolavs bija katalogā publicētā Alkšņa biogrāfijas pārstāsta autors: “1897. gada augustā Alksnis no Rūjienas iebraucis darīšanās Rīgā. Kāds vācu ārsts izdara Alksnim deguna polipa operaciju, ārsta nolaidības dēļ operacijai rodas ļaunas sekas – asins saindēšanās, kas ir par cēloni mākslinieka nāvei (21. aug.).”275 Faktu, ka Rolavs bija vairāku Galvenās literatūras pārvaldes novecojušo un aizliegto grāmatu sarakstā iekļautu grāmatu tulkotājs un pat izdevējs, nekādi nevarēja padarīt par nebijušu vai aizmirst, un jebkurā acumirklī jebkurā darbavietā kāds tam varēja pievērst priekšniecības un represīvo iestāžu uzmanību. Šajā laikā valdošo noskaņojumu spilgti raksturo Latvijas PSR Rakstnieku savienības valdes sēžu protokoli, kuros fiksēta padomju varas iestāžu labvēlību izpelnījušos rakstniecības pārstāvju izrēķināšanās ar vēl nesenajiem kolēģiem vai ideoloģiskiem pretiniekiem vēl kopš Latvijas neatkarības laika. Diskusijas šajās sēdēs bieži vien izvērtās par apmainīšanos ar savstarpējiem apvainojumiem. Noprotams, ka apsūdzētāju uzstāšanos pamatā varēja būt gan zemiskas intrigas, gan vēlme pašiem nodrošināties pret iespējamām aizdomām vai apsūdzībām, taču arī apsūdzētie savās aizstāvēšanās runās bieži vien parādā nepalika. Tā, piemēram, 1947. gada 26. jūlijā notika Rakstnieku savienības paplašinātā valdes sēde, kurā tika lemts par “Pētera Birkerta276 jautājumu”, kas nozīmēja viņa izslēgšanu no savienības. RS valdes sekretārs Kārlis Krauliņš277 folkloristu, filozofu un literatūras zinātnieku Birkertu raksturoja “kā cilvēku un literatūras darbinieku, kas nestāv uz padomju bāzes, kultivē nemarksistisku ideoloģiju un attiecībā uz Rakstnieku savienību izturas organizācijas loceklim necienīgi”. Pēteris Birkerts uz šādu apsūdzību atbildēja: “Krauliņš ir mans vecs ideoloģisks pretinieks. 1927. g., kad es Tautas Augstskolā vadīju marksisma seminaru, Krauliņš tur aizstāvēja idealistus un no seminara aizgāja. 1930. gadā Krauliņš kopā ar Dāli saraksta idealistisku grāmatu Imanuels Kants. 1936. g. – Ulmaņa valdīšanas laikā, kad manas grāmatas konfiscē, Krauliņš publicē grāmatu Lielās personības. 1939. g. Krauliņš izdod idealistisku grāmatu Sengrieķu gudrības. Grāmatu Lielās personības, ko Krauliņš saraksta kopā ar Zentu Mauriņu u.c., godalgo Sarkanais Krusts. Tā kā tas notiek Ulmaņa valdīšanas laikā, tad ir skaidrs, ka Ulmaņa valdība uzskata Krauliņu par savu cilvēku. Tā tad, Ulmaņa laureāts! 1939. g. decembrī Krauliņš, zem pseidonīma Rijnieks izdod grāmatu Mūslaiku cilvēks. Tā ir viseklektiskākā grāmata, kādu vien var atrast.”278 Šajā laikā Rakstnieku savienības valdes sēdēs bieži tika lemts arī par biedru izslēgšanu “sakarā ar apcietināšanu”. Tā, piemēram, 1951. gadā tika izslēgts Atis Ķeniņš, kurš par naidīgu darbību pret PSRS un pretpadomju aģitāciju uz 10 gadiem tika izsūtīts uz Kokčetavas apgabalu Kazahijas PSR. Pēc četriem gadiem, gadu pēc Staļina nāves, viņš tika apžēlots, un 1957. gadā Ķeniņu “kā gados vecu rakstnieku” (tobrīd viņam jau bija 83 gadi) atkal uzņēma savienībā, turklāt uzreiz kā biedru, nevis kā biedra kandidātu. Rakstnieku savienībā laiku pa laikam mēdza iegriezties arī Rolavs, lai gan nebija tās biedrs. Andrejs Ģērmanis atminas mātes stāstīto, ka gan Rolavs, gan viņa tēvs dažkārt apmeklējuši Rakstnieku savienības tulkotāju sekcijas sanāksmes. 1948. gadā, saskaņā ar Latvijas PSR Ministru Padomes Radiofikācijas un radioraidījumu komitejas pavēli nr. 9, kuru bija parakstījis Radiokomitejas priekšsēdētājs Indriķis Lēmanis, “Rolavs, Otto Andreja (Sic!) dēls” tika iegrāmatots Radio komitejas darbinieku sarakstos un no 1. februāra “nozīmēts par Sabiedrisko politisko pārraižu redakcijas vecāko redaktoru ar darbinieka atalgojumu,

275

ALKSNIS Ādams. Darbu izstāde. [Izstādes katalogs 50 g. nāves dienas piemiņai.] Sast. O. Rolavs. Rīga, 1947.

BIRKERTS Pēteris (1881–1956) – folklorists, literatūrzinātnieks, literatūrzinātnieka Antona Birkerta brālis, arhitekta Gunāra Birkerta tēvs. 276

Starp citu, tas pats Krauliņš, kurš Rolava priekšvārdā Mesera Filozofijas vēstures tulkojumam minēts kā jaunākās paaudzes filozofs, ir viens no līdzautoriem Paula Dāles monogrāfijai par Kantu. Skat. piezīmi XX. lpp. 277

278

Latvijas Padomju rakstnieku savienības valdes sēžu protokoli. LVA, FNr. 473/1/20, 5.–9. lpp.

69


VIENS AR KANTU

atbilstoši štata vietu sarakstam”279 . Kādi bija darba vietas maiņas iemesli, nav zināms, lai gan nojaušams, ka redaktora amats varēja būt ienesīgāks nekā muzeja bibliotekāra vieta. Līdz ar kara beigām bija sākušies Rolava “klusie gadi”. Imanuels Kants vienpadsmit tā dēvēto kluso gadu laikā bija noraidījis jebkādus mēģinājumus sevi izklaidēt vai vest sabiedrībā. “Jebkādas pārmaiņas manī uzjunda bažas, pat ja tās sola ievērojami uzlabot manu stāvokli, un tāpēc es sekoju savam dabiskajam instinktam saglabāt piesardzību, ja vien vēlos, lai Likteņa dieviešu vērptie pavedieni, kas manā gadījumā ir tik smalki un trausli, sasniegtu kaut jelkādu garumu,” Kants tajā laikā rakstīja. “Izsaku vislielāko pateicību maniem labvēļiem un draugiem, kas ir tik laipni un domā par mani un manu labklājību, taču tai pat laikā pazemīgi lūdzu man ļaut palikt patreizējā stāvoklī, pasargātam no jebkādiem satricinājumiem.” 280 Taču, ja Kanta norobežošanās no pasaules bija brīvprātīga viņa paša izvēle un 1781. gadā viņš varēja publiskot šajā laikā tapušo Tīrā prāta kritiku, “klusie gadi” Rolava dzīvē bija sākušies ārēju apstākļu uzspiesti. Savā līdzšinējā darba vietā 7. bibliotēkā viņš vairs nevarēja atgriezties un bija spiests pelnīt iztiku draugu vai paziņu izkārtotās darba vietās. Šajos gados paveiktā darba augļus ieraudzīt viņam tā arī nebija lemts. Radiomājā Rolavs nostrādāja vairākus gadus. Priekšniecība ar viņa darbu acīmredzot bija apmierināta, ko apliecina, piemēram, 1948. gadā “sakarā ar Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas 31. gadadienu” izteiktā priekšsēdētāja pateicība Radiokomitejas darbiniekiem281 , arī Rolavam. Darbs radio bija ideoloģiski atbildīgs, un šī iemesla dēļ Rolavs tika nosūtīts apgūt padomju iekārtas pamatnostādnes Marksisma-ļeņinisma vakara universitātē. Marksisma-ļeņinisma universitātes bija komunistiskās partijas izglītības sistēmas mācību iestādes, “kurās visdažādāko nozaru darbinieki” apguva marksismu-ļeņinismu: “LPSR darbojas 3 Marksisma-ļeņinisma universitātes – Rīgā, Daugavpilī un Liepājā. To klausītāji studē PSKP vēsturi, marksistisko filozofiju, politisko ekonomiju, zinātniskā komunisma pamatus u.c. jautājumus. Latvijas Komunistiskās partijas Rīgas pilsētas komitejas Marksisma-ļeņinisma universitāte nodibināta 1944. gada oktobrī. [..] Universitātes Vispārējā fakultātē, Propagandistu fakultātē (tās klausītāji var kārtot zinātniskā kandidāta minimumu filozofijā un PSKP vēsturē) un Partijas un saimnieciskā aktīva fakultātē, kā arī to nodaļās 1966/67 mācījās vairāk nekā 2500 klausītāju. Par pasniedzējiem strādā republikas augstskolu mācību spēki (zinātnes doktori, kandidāti, profesori), partijas un padomju vadošie darbinieki. 1945–1966 universitātē mācījušies 12 500 cilvēku.”282 Šīs universitātes savā ziņā bija smadzeņu filtrācijas nometnes tiem, kas netika uzskatīti par padomju iekārtai uzticamiem vai bija bez “revolucionāras pagātnes”. Universitāte bija jābeidz visdažādākajās nozarēs strādājošajiem: tikai tā viņi varēja cerēt turpināt darbu savā jomā – vienalga, vai tā būtu žurnālistika, entomoloģija vai bibliogrāfija. Rolavam vakara universitātē bija jānoklausās lekcijas un jānokārto ieskaites par tādām tēmām kā “Krievu-japāņu karš. Pirmā buržuāziski-demokrātiskā revolūcija Krievijā”, “V. I. Ļeņins. Solis uz priekšu, divi soļi atpakaļ” u.tml. Kā lasāms viņa Marksismaļeņinisma universitātes ieskaites grāmatiņā283, visas ieskaites tika sekmīgi nokārtotas. Rolavam jauniegūtās zināšanas par marksisma-ļeņinisma pamatiem nepalīdzēja, un 1950. gada 24. janvārī ar Radiokomitejas priekšsēdētāja Lēmaņa pavēli nr. 10 sabiedriski politisko raidījumu redakcijas vecākais redaktors Rolavs Otto Andža dēls tika atbrīvots no darba. Kā atlaišanas pamatojums pavēlē bija minēts Darba likumu kodeksa 47. panta punkts “g” un sabiedriski politisko raidījumu redakcijas atbildīgās redaktora biedres Vilbertes ziņojums284 . Rolava vietā darbā tika Latvijas PSR Ministru Padomes Radiofikācijas un radioraidījumu komiteja. Kadru daļa. Personāla sastāva dokumentārie materiāli : 1946–1948. LR Radio un televīzijas komiteja SIA “Latvijas radio” : 1944–1992. PDVA, FNr. 554/4-l/3/409. lpp. 279

280

Citēts pēc: KUI-WANT, Christopher; KLIMOWSKI, Andrzej. Introducing: Kant, Cambridge : Icon books, 2005, p. 36.

281

Latvijas PSR Ministru Padomes Radiofikācijas un radioraidījumu komiteja. Op. cit., 589. lpp.

282

LĪDACE E. Marksisma-ļeņinisma universitātes. No: Latvijas PSR mazā enciklopēdija trijos sējumos, Rīga : Zinātne, 1968, 498. lpp.

283

Linarda Muciņa personīgais arhīvs.

284

Latvijas PSR Ministru Padomes Radiofikācijas un radioraidījumu komiteja. Op. cit., 13. lpp.

70


VIENS AR KANTU

pieņemts Roberts Aizpurietis, dzejnieces Amandas Aizpurietes tēvs. Andrejs Ģērmanis gan stāstīja, ka Rolavu radiofonā nomainījis Spānijas kara dalībnieks un romāņu valodu speciālists Aleksejs Kočetkovs285. Kāds bijis redaktores Laimdotas Vilbertes pamudinājums rakstīt sūdzību par Rolavu, nav zināms. Radio viņa strādāja jau kopš pašām pirmajām Rīgas atbrīvošanas dienām, bet komunistiskajā partijā bija uzņemta tikai 1946. gadā. Darba likuma 47. pantā teikts: “Darba līgumu, kas noslēgts uz nenoteiktu laiku, kā arī terminētu līgumu pirms termiņa notecējuma var atcelt uz darba devēja pieprasījumu [..] tikai sekojošos gadījumos: [..] g) kad darba ņēmējs neierodas darbā: darba spējas pārejošas zaudēšanas dēļ – pēc divu mēnešu notecējuma no darba spējas zaudēšanas dienas [..]” Tomēr ņemot vērā, ka pavēles teksts rakstīts krievu valodā, atsauce uz 47. panta punktu “g” saskaņā ar krievu alfabēta burtu secību varētu nozīmēt norādi uz 47. panta 4. punktu “kad darba ņēmējs bez svarīgiem iemesliem sistemātiski nepilda pienākumus, kas viņam uzlikti ar līgumu vai iekšējās iekārtas noteikumiem.”286 Par Rolava nodarījumu, kas kļuva par ieganstu viņa atlaišanai no darba radiofonā, var uzzināt no tā paša gada 4. maijā izsniegta krievu valodā rakstīta raksturojuma, ko Latvijas Ministru Padomes Radioinformācijas komiteja izdevusi iesniegšanai Skolotāju kvalifikācijas celšanas institūtā: “Visā Radiokomitejā pavadītajā darba laikā [Rolavs] pret saviem pienākumiem izturējies viduvēji. Nepietiekami dziļi pārzina marksisma-ļeņinisma teoriju. Ne vienmēr pareizi orientējas sabiedriski politiskos jautājumos. Atlaists no darba par darba disciplīnas pārkāpšanu, kas izpaudās kā šaha spēle darba laikā.”287 Ļoti iespējams, ka tikt pie bibliotekāra vietas LPSR Skolotāju kvalifikācijas celšanas institūta bibliotēkā Rolavam palīdzēja Arturs Ģērmanis. 6. maijā ar Latvijas PSR Izglītības ministra vēsturnieka Kārļa Strazdiņa pavēli “biedrs Rolavs” tika iecelts par Latvijas PSR Kvalifikācijas celšanas institūta Zinātniski pedagoģiskās bibliotēkas vadītāju. Bibliotēkas vadītāja alga bija 896 rubļi mēnesī288 . Institūtā strādāja arī Žanis Muciņš (1882), viņš bija Ģeogrāfijas metodiskā kabineta vadītājs. Linards Muciņš pieļāva, ka Žanis ir bijis kāds viņa tēva un tātad arī Rolava radinieks, tomēr tam nav dokumentāla apstiprinājuma. Skolotāju kvalifikācijas celšanas institūts bija 1944. gadā nodibināta zinātniski metodiska iestāde. Tā galvenie uzdevumi bija “organizēt un vadīt tautas izglītības darbinieku idejiski politiskās, zinātniski teorētiskās un profesionālās kvalifikācijas celšanu; pētīt, apkopot, popularizēt un ieviest labāko pedagoģisko praksi, palīdzēt rajonu un pilsētu Tautas Izglītības nodaļu metodiskajiem kabinetiem skolotāju, audzinātāju un skolu vadošo darbinieku metodiskā darba organizēšanā; veicināt pedagoģisko propagandu.”289 Andrejs Ģērmanis atcerējās, ka kvalifikācijas celšanas institūtā un, iespējams, arī tā bibliotēkā mēdza iegriezties arī viņa māte logopēde Ņina Ģērmane. “Gados, kad bibliotēkās bija jārevidē esošās grāmatas un jānolemj dedzināšanai “ideoloģiski nederīgās”, manu tēvu un vecotēvu (Arturu Dzeiveru ar Pēterburgas universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes izglītību) kā speciālistus pieaicināja to darīt. Katrā ziņā Skolotāju kvalifikācijas celšanas institūta bibliotēku revidēja arī mans tēvs (iespējams, arī Rolavs) un dedzināšanai paredzētās grāmatas nakts melnumā stiepa uz mājām,” man atsūtītā atmiņu pierakstā rakstīja Andrejs Ģērmanis. Ar iznīcināšanai paredzēto grāmatu slēpšanu, bieži vien riskējot tikt notiesātiem par “pretvalstisku 285

Кочетков Алексей Николаевич (1912–1987) – Krievijā dzimis, bet pēc tēva nāves un mātes laulībām ar latviešu ārstu Edvardu Jākobsonu Latvijā uzaudzis un Tulūzas universitātē Francijā studējis agronoms, Francijas komunistiskās partijas biedrs, Spānijas pilsoņkara dalībnieks un pagrīdnieks Otrā pasaules kara laikā. AĻEKSANDROVS N., ASTRACHANS J., KARINSKIS S., MOSKAĻENKO G. Darba likumdošana. PSRS darba likumdošanas un KPFSR darba likumu kodeka komentāri. Rīga : Latvijas Valsts izdevniecība, 1950, 53. lpp. 286

287

Latvijas Republikas Tautas izglītības ministrija. Op. cit., 175. lpp.

288

Latvijas Republikas Tautas izglītības ministrija. Op. cit., 39. lpp.

RUBINS P. Skolotāju kvalifikācijas celšanas institūts. No: Latvijas PSR mazā enciklopēdija trijos sējumos, Rīga : Zinātne, 1968, 356. lpp. 289

71


VIENS AR KANTU

darbību”, tajā laikā nodarbojās daudzi bibliotekāri. Hrestomātisks ir Latvijas Valsts universitātes bibliotēkas direktora Ludviga Straumes un Galvenās literatūras pārvaldes konflikts – pārvaldes darbinieki priekšniecībai sūdzējās, ka Straume neielaiž viņus un pat bibliotēkas speciālā fonda darbinieku Paulsonu bibliotēkas telpās un slēpj grāmatas. Citstarp Straume bija pamanījies noslēpt Teoloģijas fakultātes bibliotēku, nododot to garīgajam semināram. Pārvalde nav bijusi apmierināta arī ar bibliotekāru Jāņa Strauberga, Artura Ģērmaņa un Alfreda Gobas darbu bibliotēkās – tas bija iemesls aizliegto grāmatu sarakstos iekļaut visas viņu grāmatas un pat grāmatas, kurām viņi bija rakstījuši tikai priekšvārdus (“izņemt visus darbus”). Aizliegšana jeb, kā tā tika dēvēta, izņemšana “vairumā” bija visai izplatīta – tā, piemēram, bija norādīts “izņemt visu jogu literatūru”, “izņemt visu skautu literatūru” u. tml. Pēc aptuveniem aprēķiniem un Galvenās literatūras pārvaldes dokumentos atrodamās informācijas, no 1944. līdz 1962. gadam Latvijā tika iznīcinātas 3 632 137 grāmatas.290 Strādādams bibliotēkā, Rolavs sāka tulkot Kanta darbu Reliģija vienīgi prāta robežās. Šī darba izvēle gan tā satura, gan izdošanas vēstures dēļ nebūt nešķiet nejauša. Monogrāfijā Immanuela Kanta dzīve, darbi, sistēma Rolavs apraksta291, ka sākotnēji šo darbu Kants bija iecerējis četros atsevišķos rakstos iespiest Berlinische Monatsschrift. Saņēmis cenzora Gotloba Frīdriha Hillmera atļauju, ��urnāla 1792. gada aprīļa numurā viņš publicēja pētījuma pirmo daļu Par radikālo ļaunumu cilvēka dabā. Taču otro rakstu Hillmers atteicās cenzēt un nodeva to izvērtēt teologam Georgam Danielam Hermesam. Viņš rakstu atzina par nepublicējamu. Nelīdzēja arī Berlinische Monatsschrift izdevēja Johana Ēriha Bīstera protesta iesniegumi. Kants nolēma pētījumu izdot grāmatā un iesniedza pētījumu izvērtēšanai Karaļauču universitātes Teoloģijas fakultātē, taču tur tika lemts, ka darbs jācenzē Filozofijas fakultātei. Iespiešanas atļauju Kants beidzot saņēma no Jēnas universitātes Filozofijas fakultātes, un 1793. gada Lieldienās Reliģiju vienīgi prāta robežās izdeva Frīdriha Nikoloviusa apgāds Karaļaučos. 1794. gadā tika iespiests otrs, paplašināts izdevums, un drīz pēc tā iznākšanas Kants saņēma Prūsijas ķeizara Frīdriha Vilhelma II vēstuli, kurā tika piedraudēts ar represijām, ja Kants turpinās publiskot uzskatus par reliģijas jautājumiem. Rolavs gan norāda, ka šādu reakciju izraisījis pārprasts Kanta darba lasījums, jo viņa iecere nebūt nav bijusi pierādīt, ka iespējama ir vienīgi prāta spriedumos balstīta reliģija bez atklāsmes, bet gan aprakstīt vienīgi to, ko Bībeles mācībā ir iespējams atzīt arī ar prātu vien. Ar 1793. gada 4. maiju datētā vēstulē teoloģijas profesoram K. F. Šteidlinam Kants īsi bija izskaidrojis šī darba pamatieceri: “Mans darba plāns tīrās filozofijas laukā aptveŗ trīs jautājumus: 1) Ko es varu zināt? (metafizika), 2) Kas man jādara? (morāle), 3) Uz ko es drīkstu cerēt? (reliģija), pēdējam jautājumam beidzot seko ceturtais: Kas ir cilvēks? (to cenšas atrisināt antropoloģija). Reliģija vienīgi prāta robežās sniedz atbildi uz trešo jautājumu, un šai darbā autoru vadījusi patiesa augsta cieņa pret kristīgo reliģiju, kā arī vaļsirdības princips – neko neslēpt, bet atklāti parādīt, ka šī reliģija savienojama ar tīro praktisko prātu.”292 Priekšvārdā Reliģijas vienīgi prāta robežās otrajam izdevumam Kants rakstīja, ka atklāsme un prāta reliģija ir nevis divi savstarpēji nesavienojami, bet gan koncentriski loki: “Starp prātu un sv. rakstiem sastopam ne vien saderību, bet arī vienotību, tā ka cilvēks, kas iet vienu ceļu (morālisko jēdzienu vadībā), katrā ziņā sastapsies arī ar to, kas iet otru ceļu.”293 Reliģija, kas ir mērķis pats par sevi, pēc Kanta ieskatiem būtu jāšķir no kulta, kam ir vērtība tikai kā līdzeklim.294 Otrais pasaules karš bija beidzies, taču viena ļaunuma, nekrietnības un ačgārnības vietā bija stājies cits ļaunums. Bija nepieciešams kaut kas, uz ko cerēt. “Sākotnējie labā iedīgļi cilvēka dabā mērķa ziņā iedalāmi trijās grupās,” konspektīvi izklāstot Kanta darbā sniegto cilvēka morāles raksturojumu, rakstīja Rolavs. “1. Cilvēka, kā dzīves būtes, dzīvnieciskuma iedīgļi, 2. Cilvēka, kā dzīvas un reizē Skat.: BRIEDIS Raimonds. Karš ar grāmatām. Desmit saraksti (1944–1960). No: Karogs, 1997. gada jūlijs; UPMALIS Aldis. Cenzūra, kuras nebija. No: Karogs, 2008. gada oktobris. 290

291

IKDDS, 920. lpp.

292

IKDDS, 924. lpp., RVPR, 11.–13. lpp.

293

RVPR, 11. lpp.

294

IKDDS, 923.–924. lpp.

72


VIENS AR KANTU

prātīgas būtes, cilvēcības iedīgļi, 3. Cilvēka kā prātīgas un reizē atbildīgas būtes, personības iedīgļi. Dzīvnieciskuma jeb mechaniskās patmīlības iedīgļi ir trejādi: sevis paša uzturēšanai, savas sugas turpināšanai, ar dzimumdziņu, un kopības nodibināšanai ar citiem cilvēkiem (sabiedriskuma dziņa). Šiem iedīgļiem var uzpotēt dažādus netikumus – nesātības, miesas kārības un mežonīgas bezlikumības netikumus. No cilvēcības jeb salīdzināmās patmīlības iedīgļiem rodas tieksme, panākt sev vērtību citu cilvēku domās, vispirms vienlīdzību, pēc tam pārākumu pār citiem. Greizsirdībai un sāncensībai var uzpotēt vislielākos netikumus, ko var saukt par kultūras netikumiem – tādi ir skaudība, nepateicība, ļauns prieks u.tml. (tos var saukt par velnišķīgiem netikumiem). Personības iedīgļi ir cieņas iejēmība pret morālisko likumu, kā pietiekamu patvaļas pamudinājumu, – tās ir morāliskas jūtas, un brīvā patvaļa ietveŗ tās savā maksimā. Šādas patvaļas īpašība ir labais raksturs, un lai to varētu iegūt mūsu dabā jābūt iedīgļiem, kuŗiem nevar uzpotēt neko ļaunu. Morāliskā likuma ideja izteic personību jeb cilvēcības ideju. – Vienīgi trešā veida iedīgļi sakņojas prātā, kas ir pats par sevi praktisks jeb nosacīti likumdevējs. [..] Labā vai ļaunā sirds ir patvaļas spēja vai nespēja, ietvert vai neietvert morālisko likumu savā maksimā; tai ir trīs pakāpes: cilvēka sirds vājība piejemto maksimu ievērošanā jeb cilvēka dabas vārgums, slieksme sajaukt nemoraliskus pamudinājumus ar moraliskiem, t.i. nekrietnība, slieksme piejemt ļaunas maksimas, t. i. cilvēka dabas ļaunprātība jeb samaitātība, – pēdējo var saukt arī par cilvēka sirds ačgārnību, jo tā apgriež otrādi tikumisko kārtību, ar ko domāšanas veids tiek sagandēts savā saknē. Slieksme uz ļauno starp cilvēkiem ir vispārēja un tā ir saausta ar cilvēka dabu. Tikumiski ļauns, par ko mēs esam atbildīgi, ir tikai mūsu darījums. [..] Cilvēks ir ļauns, nozīmē: viņš apzinās morālisko likumu un tomēr savā maksimā novēršas no likuma. Viņš ir no dabas ļauns, nozīmē: tas sakāms par viņu, aplūkojot viņu tā sugā.”295 Visticamāk, Rolavs apzinājās, ka Reliģijas vienīgi prāta robežās tulkojumu nevarēs publicēt, taču, iespējams, viņš, līdzīgi daudziem Latvijas iedzīvotājiem, vēl cerēja, ka padomju varas saimniekošanai Latvijā drīz varētu pienākt gals. Kopš pilnīgas dzimtbūšanas atcelšanas bija aizritējuši tikai nepilni simts gadi, un jau atkal sveša vara izlēma, kādas grāmatas izdot un lasīt, bet kādas aizliegt un iznīcināt, kuram būs atļauts izbraukt no valsts un kuram – doties izsūtījumā uz Sibīriju. No Rolava izglītības un zināšanām atlēca vienīgi neliels materiāls ieguvums. Saskaņā ar tajā laikā visā Padomju savienībā spēkā esošu centralizētu sistēmu visiem Kultūras ministrijas pakļautībā esošo iestāžu darbiniekiem pienācās papildu samaksa par svešvalodu zināšanām. Šāda kārtība saglabājās līdz pat PSRS sabrukumam. Krievu valoda, protams, par svešvalodu netika uzskatīta. Par vienu svešvalodu pienācās 10% piemaksa no algas, par katru nākamo – vēl 5%. Rolavs darbavietā varēja iesniegt no universitātes saņemtu apstiprinājumu, ka ar atzīmi “ļoti sekmīgi” ir apguvis grieķu valodu296. 1952. gada decembrī ar Kultūras ministra bijušā sarkanā partizāna un vēsturnieka Viļa Samsona pavēli Rolavs tika pārcelts darbā uz Izglītības ministrijas Skolu zinātniskās pētniecības institūta zinātnisko bibliotēku par tās vadītāju. LPSR Izglītības ministrijas Skolu zinātniskās pētniecības institūts bija nodibināts tikai pirms mēneša: “Tā uzdevums ir risināt tautas izglītības un pedagoģiskās domas attīstības jautājumus, mācību un audzināšanas darba pilnveidošanas problēmas republikas vispārizglītojošajās skolās, koordinēt pedagoģisko problēmu pētniecības darbu republikā. Institūts sastāda mācību plānu un programmu projektus vispārizglītojošajām skolām, sagatavo mācību grāmatas, izdod monogrāfijas, teorētisku un metodisku rakstu krājumus, pētī mācību un audzināšanas darbu, apkopo skolu un skolotāju darba pieredzi, izstrādā zinātniskās rekomendācijas. Institūtā ir 7 sektori: Pedagoģijas un psiholoģijas, Valodu un literatūras, Vēstures un ģeogrāfijas, Politehniskās apmācības, Mācību tehnisko līdzekļu, Pamatskolas un pirmskolas audzināšanas, Vakara (maiņu) vidusskolu; iekārtota psiholoģijas laboratorija ar modernu aparatūru, kā arī zinātniskā bibliotēka, strādā vairāk nekā 40 zinātniskie darbinieki [..]”297 295

Ibid., 927.–928. lpp.

296

ROLAVS O. Personas lieta. LVVA, 7427/1/5383, 24.–25. lpp.

RUDZĪTIS J. Skolu zinātniskās pētniecības institūts. No: Latvijas PSR mazā enciklopēdija trijos sējumos, Rīga : Zinātne, 1968, 358. lpp. 297

73


VIENS AR KANTU

Jaunais, 1953. gads nesa traģiskus pārdzīvojumus un lielas pārmaiņas. 87 gadu vecumā ar plaušu tūsku (sirds vājumu) nomira Rolava māte – “augumā neliela, plāniem matiem, gaišzilām acīm, parupjiem sejas pantiem, dažas ziemas gājusi pamatskolā”298 – cilvēks, kas visa mūža garumā Rolavam bija vistuvākais un nozīmīgākais. Viņas klātbūtne Rolavu nebija pametusi arī pēc vairākiem gadiem, kad viņš ķērās pie sava dzīves gājuma apraksta: “Arī galds, pie kuŗa es šobrīd sēžu, rakstot autobiogrāfiju, ir mātes tēva darināts (tam ir tātad turpat 80 gadi)”. Martā 75 gadu vecumā nomira arī PSRS galva Josifs Staļins, un, kaut gan liela daļa Padomju savienības un arī Latvijas iedzīvotāju ideoloģiskā apmātībā šo notikumu uztvēra kā personisku traģēdiju, vadoņa nāve dāvāja cerību – vispirms jau tiem, kas bija cietuši Staļina režīma represijās, nonākuši ieslodzījumā vai izsūtījumā. Iespējams, darbā Reliģija vienīgi prāta robežās skarto morāles pamatjautājumu iedvesmots, Rolavs atgriezās pie iesāktā Praktiskā prāta kritikas tulkojuma manuskripta. Pamudinājums turpināt Praktiskā prāta kritikas latviskojumu varētu būt bijusi arī cerība, ka šo darbu, un jo īpaši pēc Staļina nāves, varētu būt lielākas iespējas izdot. Atslodzei no Kanta filozofijas vaļasbrīžos viņš tulkoja fragmentus no Renē Dekarta Apcerējuma par metodi299 . 1956. gada 25. februārī Padomju savienības Komunistiskās partijas 20. kongresā slēgtā sēdē valsts vadītājs Ņikita Hruščovs uzstājās ar ziņojumu Personības kults un tā sekas300 , kurā nosodīja Staļina režīma teroru, personības kultu un novēršanos no “Ļeņina ideāliem” un partijas pamatprincipiem. Bija sācies tā dēvētais “Hruščova atkusnis” – laika periods, kurā ievērojami mazinājās politiskās represijas un cenzūra. Rolavs atgriezās pie Reliģijas vienīgi prāta robežās tulkojuma. Nākamajā gadā viņš aizgāja pensijā un sāka rakstīt Kanta leksikonu un monogrāfiju Immanuela Kanta dzīve, darbi, sistēma. Tajā laikā viņš jau bija apmeties Pārdaugavā, Mazajā Bezelīgu ielā 5-1, kur nodzīvoja līdz pat mūža beigām. 1958. gada augustā viņš pabeidza darbu pie pārstrādāta Sistemātiskā rādītāja Kanta “Tīrā prāta kritikai”. Piecus gadus vēlāk tika pielikts punkts manuskriptam Mūžīgais miers. Seši apcerējumi vēstures un tiesību filozofijā. Manuskriptā bija iekļauti Kanta apcerējumi Mūžīgais miers. Filozofisks projekts; Par parasto izteicienu: “Tas var būt pareizi teorijā, bet neder praksei”; Vispārīgā vēsture no kosmopolītiskā viedokļa; Atbilde uz jautājumu: kas ir apgaismība?; Cilvēku vēstures nojaušamais sākums un Vai cilvēku dzimums iet pastāvīgi uz priekšu pretim labākam? Iespējams, šo tulkojumu Rolavs gatavojis ar domu, ka tas varētu tikt publicēts vēl viņa dzīves laikā. Par to varētu liecināt manuskriptam pievienotais tulkotāja priekšvārds, kas, atšķirībā no citiem Rolava rakstiem, pārsteidz ar klišejiskām frāzēm un atsaucēm, cenšoties Kanta veikumu izprast “pareizi” un sasaistīt ar padomju ideoloģijai būtiskajiem šķiru cīņas un progresa jēdzieniem, kā arī ar PSRS deklarēto “cīņu par mieru” visā pasaulē: “Progresīvās cilvēces cīņa par mieru, par vispārēju un pilnīgu atbruņošanos, par tautu mierīgu līdzāspastāvēšanu ir svarīgākā mūsdienu politiskās dzīves parādība tiklab lielajās kā mazajās tautās. [..] Aizstāvot miera idejas un cīnoties pret kara kurinātājiem, atbalstot apspiesto un līdz ar to atpalikušo tautu centienus pēc atbrīvošanās no koloniālās verdzības un imperiālisma jūga, mums nav jāaizmirst tie izcilie zinātnes darbinieki pagātnē, kas savā laikā dedzīgi sludinājuši domu par mūžīga miera nodibināšanu, par tautu mierīgu līdzāspastāvēšanu, par visu tautu brīvību un neatkarību. [..] K. Markss 1842. gadā rakstīja: “Kanta filozofiju var itin dibināti uzskatīt par franču revolūcijas vācu teoriju. [..] Pareizi izprast Kanta sociāli-politiskos uzskatus traucē viņa bieži lietotie teleoloģiskie un moralizētāji izteicieni, kā piem.: dabas nolūks, dabas mērķtiecība, aicinājums, viedums (Weisheit), dabas apslēptais plāns, tās rūpes par cilvēka dzīves iespējām, providence (dievišķā aizgādība) u.tml. Šai ziņā Kants palicis uzticīgs sava laikmeta domāšanas veidam – šāds izteiksmes veids apgaismības laikmetā bija parasts, un to 298

KD, 10. lpp.

DEKARTS Renē. Apcerējums par metodi. Apcerējums par metodi sava prāta labai vadīšanai un patiesības meklēšanai zinātnēs. [Rokraksts; 11 lpp.] Tulkojis Atis Rolavs. Rīga, 1953. LABR, Rk 5883. Darbs Viļņa Zariņa tulkojumā iznāca ar nosaukumu Pārruna par metodi (Rīga : Zinātne, 1978). 299

ХРУЩЁВ Никита Сергеевич. О культе личности и его последствиях. [Tiešsaiste.] http://www.archive.org/details/ DokladNaZakrytomZasedaniiXxSezdaKpssOKulteLichnostiIEgo 300

74


VIENS AR KANTU

lietoja arī tādi brīvdomātāji, kā Herders, Šillers, Gēte. Lai gan no laikmeta, kad dzīvoja un darbojās Imanuels Kants, mūs šķir divi gadu simteņi, taču šā domātāja paustie uzskati miera aizstāvēšanas un agresīva kara nosodīšanas jautājumos mums ir tuvi, un tos silti apsveic ikviens mūsdienu miera cīnītājs. Kanta apcerējumiem tādējādi ir aktuāla nozīme, un tie saista uzmanību ne vien no sabiedrisko zinātņu vēstures viedokļa, bet arī ar savu mūsu laikmeta progresīvajiem centieniem atbilstošo vispārīgo tendenci.”301 Šādi argumenti cenzūru apmānīt nespēja, un iemesls nebūt nebija tikai paša Rolava iepriekš veikto un par “novecojušiem” atzīto tulkojumu saraksts, bet arī paša Kanta uzskati – tā, piemēram, rakstā Kas ir apgaismība? viņš mudināja atbrīvoties no aizspriedumiem un autoritārisma, atbrīvoties no cilvēku pašu vainas dēļ sev uzspiestās nepilngadības, domāt un spriest pašam, un gan savu, gan savas tautas likteni neļaut lemt kādam citam. Taču pats galvenais: Kants padomju izpratnē pārstāvēja vācu “ideālismu” vai pat “subjektīvo ideālismu”, respektīvi – bija nesavienojams ar vienīgo un oficiālo filozofisko un vēsturisko “patiesību”, par kādu PSRS bija padarīts Kārļa Marksa un Frīdriha Engelsa dialektiskais materiālisms. 1964. gadā Komunistiskās partijas vadība nostūma malā Ņikitu Hruščovu, un par partijas vadītāju kļuva Leonīds Brežņevs, bet par PSRS Ministru padomes priekšsēdētāju kļuva Aleksejs Kosigins. Atkušņa periodam bija pienākušas beigas, atsākās rakstnieku un zinātnieku vajāšanas, par izplatītu represiju metodi kļuva ieslodzījums psihiatriskajās slimnīcās. Pēc aptuvenām aplēsēm, jau 70. gadu vidū Padomju savienībā bija vismaz 10 000 politisku vai reliģisku iemeslu dēļ notiesāto un ieslodzīto. Par spilgtu Hruščova liberālo reformu perioda noslēgumu kļuva tā dēvētais “Prāgas pavasaris”, kad 1968. gada augustā Padomju un Varšavas līguma valstu karaspēks iebruka Čehoslovākijā un vardarbīgi pārtrauca Čehoslovākijas komunistiskās partijas un valsts vadītāju sākto liberālo pārmaiņu politiku. 1965. gada pavasarī tika slēgts Rīgas hipodroms, tā vietā ierīkoja sporta biedrības Darba rezerves sporta kompleksu. Linards Muciņš atcerējās dzirdējis no tēva, ka Rolavs zirgu skriešanās sacīkstes esot braucis skatīties pat uz Harkovu. Atgādinājums par agrā jaunībā no tēva pārmantoto aizraušanos ar zirgiem un kaut neliels mierinājums tagad bija vienīgi Ādama Alkšņa glezna ar zirgiem Bezdelīgu ielas istabiņā pie sienas. Nākamajā gadā tika pabeigti Kanta Prolegomenu, Praktiskā prāta kritikas un darba Reliģija vienīgi prāta robežās tulkojumi. Rolavs sāka zaudēt spēkus. “[..] dabūju saules dūrienu, un kādu laiku nespēju nedz sakarīgi lasīt, nedz rakstīt uz mašīnas [..],” viņš rakstīja par 1966. gada vasaru. “Atceros, pirms dažiem gadiem man uznāca reibonis Maskavā, un tieši ielas vidū (starp Ļeņina bibliotēku un pāri ielai esošo grāmatu antikvariātu) [..].”302 Tomēr abus vislielākā apjoma darbus – monogrāfiju Immanuela Kanta dzīve, darbi, sistēma un 2673 lappušu biezo Kanta leksikonu. Rokasgrāmatu kriticisma studijām – izdevās pabeigt. “[Kanta filozofijas studijas] vairāk vai mazāk sekmīgos pūliņus turpināju, ar dažiem pārtraukumiem, līdz 1967. gadam, kad pabeidzu šo Kantam veltīto sacerējumu,” Rolavs rakstīja darba Immanuela Kanta dzīve, darbi, sistēma sākumā. “Līdz ar Kanta leksikonu tas varēs pietiekamā mērā aizstāt komentāru, ko solīju lasītājiem 1931. gadā, laižot klajā Tīrā prāta kritiku, bet ko dažādu apstākļu dēļ nevarēju paveikt. Šai laika posmā pārtulkoju Kanta galvenos darbus – visas trīs Kritikas, Reliģiju vienīgi prāta robežās, Prolegomenus, Tikumu metafizikas pamatojumu, apcerējumus par mūžīgo mieru, teoriju un praksi u.c., papildinot tos ar personu un priekšmetu rādītājiem, – sastādīju rokas grāmatu kriticisma studijām Kanta leksikonu, kur apskatīti 2000 Kanta darbos lietātie jēdzieni; no jauna arī pārstrādāju sistematisko rādītāju Kanta Tīrā prāta kritikai, un beidzot – sarakstīju (last, not least) šo triptichālo monografiju, kuŗā aplūkota Kanta dzīve, visi viņa darbi un viņa sistēma.”303 Leksikona ievadā Rolavs rakstīja: “18. gadsimta izcilākā filozofa Immanuēla Kanta darbi, būdami neizsmeļamu atskārtu avots, sagādā visai lielas grūtības tiem, kas stājas pie viņa darbu patstāvīgas 301

KANTS Immanuēls. Mūžīgais miers. Seši apcerējumi vēstures un tiesību filozofijā. LNBR, A64, N2. Tulkotāja priekšvārds.

302

KD, 2. lpp.

303

IKDDS, 1. lpp.

75


VIENS AR KANTU

studēšanas. Šis leksikons spraudis sev uzdevumu – atvieglot Kanta darbu izprašanu, nekādā ziņā tomēr necenšoties aizstāt paša kritiskā filozofa darbu studēšanu. Tas netiecas arī būt par Kanta darbu reģistru, kuŗā būtu norādītas visas vietas, kur attiecīgais termins sastopams: te runa ir tikai par nozīmīgākiem jēdzienu formulējumiem resp. definējumiem un viņu izpratni. Kanta leksikons sniedz alfabēta kārtībā (tā sakot, it kā horizontālā šķērsgriezumā) kritiskās filozofijas izklāstu tās dažādo problēmu novados, paturot pie tam vērā sistematiskuma un vienota vērtējuma viedokli – tanī tas saskata savu specifisko uzdevumu (pēc tagadējās nomenklatūras šis vērtējums, protams, tiks apzīmēts par “ideālistisku”, “subjektīvi-ideālistisku” vai tml. – dogmatiķutalmudistu taču nav trūkums, un tiem Kanta kriticisms nav “pa zobam”: tie cenšas piedēvēt Kantam gan agnosticismu, gan fideismu un citus grēkus). Visiem svarīgākiem jēdzieniem dota īsāka vai gaŗāka komentācija, kuŗai nepieciešami piemīt aforistisks raksturs.”304 Pabeidzis vēl arī manuskriptu Vāciskie un latviskie termini “Kanta leksikonā”, Rolavs 1968. gada 10. aprīlī ķērās pats pie sava dzīves gājuma apraksta, kuru gan tā arī nepabeidza. Pēdējais datējums uz autobiogrāfijas mašīnrakstā pārrakstītā manuskripta 257. lappuses malas ir 1968. gada 4. decembris. Manuskriptā ir 269 lappuses, un tajā aprakstītie notikumi beidzas ar 1923. gada Berlīnes braucienu. Kā jau iepriekš minēts, vēl sešas lappuses rokrakstā glabājas LNB Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā. Līdztekus darbam pie autobiogrāfijas, kā arī manuskriptu pārrakstīšanas trīs eksemplāros un kārtošanas mapēs Rolavs sāka savas bibliotēkas un dokumentu šķirošanu, atlasot, viņaprāt, arī vērtīgākās grāmatas, kas būtu nododamas bibliotēkai. Laiku pa laikam viņš atgriezās pie Tīrā prāta kritikas – grāmatas lappusēs krājās ar dažādu krāsu zīmuļiem rakstītas piezīmes, labojumi un svītrojumi. Rolava fondā LNB Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā glabājas, iespējams, Artura Ģērmaņa veidots saraksts ar bibliotēkai nododamajām grāmatām. Pie pirmajām sešām sarakstā minētajām grāmatām – Kanta Tīrā prāta kritikas izdevuma eksemplāra ar Rolava labojumiem; pie Kanta grāmatas Anthropologie in pragmatischer Hinsicht 1798. gada Karaļauču izdevuma; pie Jākoba Ozes grāmatas Untersuchungen über den Substanzbegriff bei Leibniz 1888. gada izdevuma; pie 1926. gadā un 1931. gadā Parīzē izdotiem Kanta Tīrā prāta kritikas franču izdevumiem, kā arī Kuno Fišera Immanuel Kant und seine Lehre – ir piezīme: “1–6 V. Zariņa īpaši atliktie.” Pie Kritikas 1931. gada franču izdevuma piezīme: “Pie Viļņa Zariņa, II. 2. 1971”. Filozofs Vilnis Zariņš tālruņa sarunā 2010. gada 11. oktobrī gan noliedza, ka pie viņa jebkad būtu nonākušas kādas Rolava īpašumā bijušas grāmatas vai grāmatas no bibliotēkas fondiem. Izņēmums varot būt vienīgi Tīrā prāta kritikas vai kāds cits tulkojumu izdevums, ko jau pēc Rolava nāves pārdevis Linards Muciņš. Grāmatu sarakstā bija 14 Kanta darbu izdevumi oriģinālvalodā, desmit grāmatas par Kantu un viņa filozofiju un virkne citu filozofu darbu oriģinālvalodās vai tulkojumos – Nīčes Tā runāja Zaratustra un Šopenhauers kā izglītotājs; Šopenhauera Dzīves gudrības aforismi; vairāki Platona dialogi vācu tulkojumā; Džona Stjuarta Milla Par brīvību vācu tulkojumā; Renē Dekarta Pārruna par metodi oriģinālvalodā; Tita Lukrēcija Kāra Par lietu dabu vācu valodā; Edmunda Huserla Aritmētikas filozofija; Heinriha Rikerta Psihofiziskā kauzualitāte un psihofiziskais paralēlisms; Vilhelma Vundta Nācijas un to filozofija un citas grāmatas. Bibliotēkas fonda mapē, kur glabājas šie saraksti, bija arī kaudzīte ar vienāda izmēra melna papīra lapiņām, kas no vienas puses apdrukātas ar zelta ornamentu.

ROLAVS Atis. Kanta leksikons. Rokasgrāmata kriticisma studijām. [Manuskripts.] Rīga, 1957–1967, 2673 lpp. LNBR, RX0,A64, I lpp. 304

76


VIENS AR KANTU

Septuaginta Morālais likums un tā oriģināls “Tad viņi iekārtojās slēptuvē. Neviens cits viņiem līdzi nesekoja kā vienīgi dabas pirmatnējās sastāvdaļas – zeme, ūdens, gaiss un debesis, par kuru izcelsmi viņi grasījās izteikties svētajos vārdos, jo Likums taču sākas ar pasaules rašanos. Un tad, it kā Dievs būtu pārņēmis viņu garu, viņi pravietoja nevis katrs citādi, bet visi ar vieniem un tiem pašiem vārdiem un izteikumiem – šķita, ka kāds neredzams tulks viņiem tos čukstēja ausī. Bet kurš gan nezina, ka ikviena valoda – un it sevišķi hellēņu – ir ļoti bagāta un ka ikvienu domu ir iespējams izteikt visdažādākajos veidos, vienus vārdus aizstājot ar citiem vai mainot vietām un katrā gadījumā piemeklējot savu izteiksmi? Bet stāsta, ka, tulkojot šīs Likumu grāmatas, tas tā nenotika un katrs atsevišķais haldajiešu vārds tika iztulkots ar atbilstošu hellēņu vārdu, kas apbrīnojami trāpīgi izteica apzīmēto lietu.” Aleksandrijas Filons, Par Mozus dzīvi.305 1987. GADĀ PADOMJU Latvijā tika sākta Kanta darbu latviešu tulkojumu izdošana. Tas bija vēsturisks notikums, jo kopš pēdējā Kanta darba latviešu tulkojuma iznākšanas latviešu valodā bija aizritējis vairāk nekā pusgadsimts. Apgāda Avots sērijā Pagātnes domātāju darbi tikai gadu pirms tam filozofijas doktora grādu ieguvušā Riharda Kūļa tulkojumā iznāca Praktiskā prāta kritika. “Sakiet, ko gribat, mēs latvieši, šimbrīžam savā kopumā tomēr esam provinciāli laucinieciska tauta ar visām šo atzinumu veidojošajām pazīmēm: spilgti dominējošu interesi par piezemēto, ikdienišķo, atkārtojamo; izteiktu saistību ar dabu un tās norisēm; neizkoptu orientācijas spēju plašākās laikmeta un pasaules realitātēs,” Praktiskā prāta kritikas iznākšanai veltītā rakstā ar pretenciozu patosu rakstīja kāds Normunds Vālants306. “[..] Tāds ir secinājums, kuram pierādījumus var atrast dučiem, ja vien mazinām savu mazpamatoto iedomību, kaut nedaudz dziļāk ieejam pasaules domas un prakses krātuvēs un salīdzinām savu, pašradīto, līdzpaņemto ar tajās rodamo. Te jautājums tikai viens – vai mēs gribam un spējam veikt šādu ietiekšanos, lai “augšup celtos”? Tikai šādās vispārīgās pārdomās mēs varam rast atbildi uz jautājumu, kāpēc pasaulslavenais domātājs Imanuels Kants (1724–1804), kuru vismaz vārda pēc zina visas pasaules “labas gribas cilvēki”, kura ieguldījumam nevar paiet garām neviens nopietns sabiedrības norišu pētnieks vai to virzītājs, latviešu valodā mūsu lasītājiem plašāk kļūst pieejams tikai apmēram 200 gadu pēc tam, kad viņa darbi pirmoreiz pasaulē nākuši klajā Latvijas teritorijā... Ilgs bijis šis ceļš. Un arī tagad, jau šķirstot “Praktiskā prāta kritikas” korektūras un nākotnē sērijā “Avots” saskatot pārējo Kanta darbu latviskojumu aprises, joprojām māc šaubas, vai to tapšana nav veltīga laika un spēku šķiešana – mūsu statistiski vidējais lasītājs ir daudzlasītājs, nevis daiļlasītājs [..].” Ceļš patiešām bija bijis ilgs, taču Kanta darbu latviskojumu aprises bibliotēku rokrakstu un reto grāmatu nodaļu fondos zinātājiem bija skaidri saskatāmas arī pirms tam. Tomēr šaubas par šāda darba lietderību varēja būt pamatotas – ievērojams skaits Kanta darbu manuskriptos jau vairākus gadu desmitus interesentiem bija pieejami Rolava tulkojumā, taču to izdošana acīmredzot patiešām bija šķitusi veltīga laika un spēka šķiešana. Iemeslus ķerties pie kāda jau iepriekš tulkota darba jauna tulkojuma nebūt nav grūti izprast – tā var būt gan neapmierinātība ar līdzšinējā tulkojuma kvalitāti vai atbilstību mūždien mainīgajām valodas PHILO JUDAEUS. De vita Mosis. 2.37–39. [Tiešsaiste.] http://khazarzar.skeptik.net/books/philo/mosisg.pdf Autors pateicas Agnesei Gailei par fragmenta tulkojumu no sengrieķu valodas. Ar Likumu un Likumu grāmatām domāta Tora (torah – “mācība”, “nolikums”, “likums”), t. i., pirmās piecas Mozus grāmatas; “haldajiešu valoda” – Filona tekstos ivrits, senebreju valoda (tulkotājas piezīme). 305

306

VĀLANTS Normunds. Pasaulslavenā domātāja darba “atgriešanās” Latvijā. No: Jaunas grāmatas, 1987. gads, Nr. 11, 24. lpp.

77


VIENS AR KANTU

normām, gan tulkotāja ambīcijas, pārliecība par savām spējām un apņemšanās darbu paveikt labāk. Ideālā gadījumā dzinulim radīt jaunu tulkojumu droši vien vajadzētu būt proporcionālai šo iemeslu kombinācijai. “[..] līdzīgi klasiskajam baletam, literatūras tulkošana ir nodarbošanās, uz kuru tiek attiecināti neiespējami standarti, proti, tik augstas prasības, ka tai ambīciju pilnajos censoņos ir lemts izraisīt neapmierinātību, sajūtu, ka augstāko līmeni sasniegt izdodas ārkārtīgi reti. [..] Līdzīgi kā klasiskais balets, arī literatūras tulkošana ir repertuāra māksla. Darbi, kas tiek uzskatīti par būtiskiem, tiek atkal un atkal pārstrādāti,” Sūzena Sontāga rakstīja esejā par tulkošanu Pasaule kā Indija.307 “– gan tāpēc, ka [iepriekšējais] pielāgojums var likties pārāk brīvs vai neprecīzs, gan tāpēc, ka tulkojumā bijis pārāk daudz kļūdu, gan tāpēc, ka valoda, kas šķita skaidra tulkojuma laikā dzīvojušajiem, tagad šķiet novecojusi.[..] Ikviens tulkojums agri vai vēlu izrādās nepilnīgs, un parasti, pat tad, ja ir runa par pašiem izcilākajiem veikumiem, laika gaitā tie pārvēršas par tulkojuma pagaidu variantiem.” Komentējot faktu, ka Rolava tulkojumi ilgu laiku nepublicēti, neizvērtēti un pārsvarā nelasīti daudzus gadus nogulējuši bibliotēku plauktos, bet pēcāk sākta Kanta darbu tulkojumu izdošana, uz Rolava paveikto pat neatsaucoties, Sontāgai būtībā piebalsojusi arī Riharda Kūļa dzīvesbiedre filozofijas habilitētā doktore un Latvijas Universitātes profesore Maija Kūle: “It kā jau neviens nav vainīgs, ja nu vienīgi politiskā vēsture – padomju laikā nekas no Rolava netika izdots, piecdesmit gadu šie rokraksti gulēja bibliotēkā, un piecdesmit gadu ir pietiekams laiks, lai Rolava radītā terminoloģija, ja tā netiek kopta un iedzīvināta, nomirtu. Tagad, paceļot no jauna Rolava manuskriptus un lasot, radās pilnīga pārliecība, ka viņš ir grūti saprotams – tā neskan, tā nerunā. Valoda ir mainījusies.”308 Arī filozofijas doktors profesors Rihards Kūlis tālruņa sarunā 2008. gada 28. maijā atzina – “lai kā mēs dievinām Rolavu, un es arī viņu dievinu”, Rolava tulkotie darbi, “kas ir manuskriptos, ir visai sliktā stāvoklī”, un tāpēc būtu jāveido jauni Kanta tulkojumi. Rolava tulkojumos esot simtiem kļūdu, piebilda Kūlis. Aptuveni to pašu Kūlis atkārtoja vēlrez, sarunā, kas norisinājās Latvijas Kultūras fonda telpās. Kā allaž eleganti ģērbtais profesors – mugurā viņam bija tumši sarkanbrūna žakete, ap kaklu zem baltā krekla sasiets lakatiņš – vēl piebilda, ka līdz ar Tīrā prāta kritikas tulkojuma pebeigšanu esot nolēmis mest mieru Kanta filozofijai un pievērsties citiem autoriem. Viņš nesaskatot jēgu Rolava darbu izdošanai, taču pieļāva iespēju, ka lietderīga varētu būt dažu vēlīno tulkojumu publicēšana – tie varētu būt darbi Par visuma hipotēzi vai Mūžīgu mieru, “kurā visai maz vajadzētu labot, un Igora Šuvajeva tulkojums visai minimāli atšķiras no Rolava versijas”. Jāpiebilst gan, ka par “vēlīnu”, iespējams, var uzskatīt arī Rolava Tīrā prāta kritikas tulkojumu – Nacionālās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā glabājas Rolava grāmatas eksemplārs, pēc kura lappusēs atrodamajiem labojumiem un piezīmēm noprotams, ka tulkotājs pie šī darba latviskojuma slīpēšanas atgriezies arī daudzus gadus pēc tā iznākšanas un, iespējams, turpinājis tajā ielūkoties līdz pat mūža nogalei. Tomēr par Rolava tulkojumu kvalitāti šaubas sarunā izteica arī filozofs Ansis Zunde – viņš kā piemēru minēja Kanta tulkojumus krievu valodā, kuros, kā viņš uzskata, Kanta teksts atveidots ievērojami atbilstošāk oriģinālam un ir skaidrāk saprotams. Pat ja atmet prātojumus par latviešiem kā “provinciāli lauciniecisku tautu”, ķerties pie jauniem Kanta darbu tulkojumiem 80. gados varēja būt pamatots iemesls – galu galā ne viens vien literārs darbs latviešu valodā pieejams vairākos tulkojuma variantos, pat neraugot Latvijā mūždien visai ierobežoto tulkot un pat latviešu rakstu valodā izteikties spējīgo censoņu skaitu. Tomēr iznākums bija visai pārsteidzošs. Salīdzinot Praktiskā prāta kritikas tulkojumu Rolava un Kūļa versijā, nav nemaz tik viegli samanāms, kas ir tas radikāli jaunais, ko Kūlis gribējis piedāvāt novecojušā vai kļūdainā Rolava tulkojuma vietā. Ieskatam daži tulkojumu fragmenti. Lai novērstu aizdomas par fragmentu tendenciozu atlasi, visos

307

SONTAG, Susan. The World As India. From: SUSAN, Sontag. At the Same Time. New York : Farrar, Straus & Giroux, 2007, p. 162.

308

BUŠEVICA Anda. Kants – latviešu kultūras iezīme. Saruna ar Maiju Kūli. Forums, 2004. gada 21. aprīlis.

78


VIENS AR KANTU

gadījumos izmantoju tā dēvēto “69. lappuses testu”309. Rolava variants:310

Kūļa variants:311

“Manus iztirzājumus tīrā prāta kritikā gan bija ierosinājusi minētā “Par manu darbu “Tīrā prāta kritika”, kuru ierosinājusi minētā H j ū m a šaubu mācība, taču tie sniedzās daudz tālāk un aptvēra Hjūma šaubu mācība, – taču tas sniedzas daudz tālāk un aptver visu tīrā teorētiskā prāta lauku sintētiskā lietājumā, tātad arī to, ko visu tīrā teorētiskā prāta jomu sintētiskā lietojumā, tātad arī to, ko sauc par metafiziku vispār; mana metode, zīmējoties uz skotu sauc par metafiziku vispār, – varu teikt, ka attiecībā uz skotu filozofa izteiktām šaubām par cēlonības jēdzienu, bija šāda. Ja filozofa izteiktajām šaubām par cēlonības jēdzienu rīkojos šādi. Ja H j ū m s (tāpat kā tas arī gandrīz vienmēr notiek) uzskatīja H j ū m s (tā, kā tas gandrīz vienmēr notiek) pieredzes pieredzes priekšmetus par l i e t ā m p a š ā m s e v ī , tad viņš priekšmetus uzskatīja par l i e t ā m p a š ā m p a r s e v i , tad viņš rīkojies gluži pareizi, atzīdams cēloņa jēdzienu par krāpīgu un par rīkojās gluži pareizi, atzīdams cēloņa jēdzienu par melīgu un tukšu tukšiem māņiem; jo par lietām pašām sevī un viņu noteiksmēm kāilūziju; jo par lietām pašām par sevi un to noteiksmēm kā tādām tādām mēs nevaram atskārst, kādējādi aiz tā iemesla, ka statīts mēs nevaram saprast, kādēļ, ja pieņemts kāds A, nepieciešami kāds A, jāstata nepieciešami arī kāds cits B, un viņš tātad nemaz jāpieņem arī kāds B; viņš tātad nemaz nevarēja pieļaut šādu lietu nevarēja pielaist šādu lietu pašu par sevi aprioru izziņu.” pašu par sevi aprioru izziņu.”

Un vēl viens piemērs, šoreiz par pamatu ņemot Kūļa tulkojuma izdevuma 69. lappusi. Kūļa variants:312 Rolava variants:313

“Cieņa pret morālo likumu tātad ir vienīgais un tanī pašā laikā “Cieņa pret morālisko likumu ir tātad vienīgais un tanī pašā laikā neapšaubāmais morālais motīvs, gluži tāpat šīs jūtas nav vērstas ne neapšaubāmais morāliskais pamudinājums, tāpat par cik šīs jūtas uz vienu objektu citādi kā vienīgi šā iemesla dēļ. Pirmām kārtām nevēršas arī ne uz vienu objektu citādi, kā vienīgi aiz šā iemesla. morālais likums noteic gribu prāta spriedumā objektīvi un tieši; Morāliskais likums vispirms noteic gribu prāta spriedumā bet brīvība, kuras cēlonība noteicama tikai ar likumu, rodama tieši objektīvi un tieši; bet brīvība, kuŗas cēlonība noteicama vienīgi ar tur, kur tā visas tieksmes, tātad pašas personas vērtējumu ierobežo likumu, tieši ir tā, kas visas tieksmes, tātad pašas personas ar nosacījumu, lai tiktu ievērots tās tīrais likums. Šis ierobežojums vērtējumu, tā ierobežo ar nosacījumu, lai tiktu ievērots tās tīrais iedarbojas uz jūtām un rada nepatiku, kuru var a priori izzināt no likums. Šis ierobežojums iedarbojas uz jūtām un rada netīksmes morālā likuma. Bet, tā kā tiktāl tā ir tikai negatīva iedarbība, kas izjūtu sajūtu, ko var a priori izzināt no morāliskā likuma. Bet, tā kā radusies tīrā praktiskā prāta ietekmē un īpaši kaitē subjekta tiktāl tā ir tikai n e g ā t ī v a iedarbīeba, kas radusies tīrā praktiskā darbībai – jo tieksmes kalpo par noteicējpamatu, tātad kalpo prāta ietekmē un kas nodara kaitējumu it īpaši subjekta darbībai, uzskatam par savu personisko vērtību (kas, ja trūkst saskaņas ar ciktāl tieksmes noder viņam par noteicējiem pamatiem, tātad kaitē morālo likumu, tiek galīgi iznīcināta) –, tad šā likuma iedarbība uzskatam par savu personisko vērtību (kas, ja trūkst saskaņas ar uz jūtām ir tikai pazemojums (Demütigung), kuru mēs gan a priori morālisko likumu, tiek pamazināta līdz gluži niecīgam lielumam) atskāršam, tomēr tajā varam noprast (erkennen) nevis tīrā –, tad šā likuma iedarbeība uz jūtām ir tikai pazemojums, ko mēs praktiskā likuma kā motīva spēku, bet tikai pretošanos juteklības gan a priori atskāršam, bet varam tanī izzināt nevis tīrā praktiskā pamudinājumiem.” likuma kā pamudinājuma spēku, bet tikai pretošanos juteklības pamudinājumiem.”

Abu tulkojuma variantu atšķirības nav grūti pamanīt. Novecojušas vārdformas ir aizstātas ar mūsdienīgākām, atsevišķi jēdzieni papildināti ar iekavās ievietotiem jēdzieniem oriģinālvalodā, nepaplašinātās noteiktās galotnes, atbilstoši tulkojuma tapšanas laikā ierastajai valodas lietojuma praksei, pārvērstas paplašinātajās, Rolava lietotie termini aizvietoti ar citiem terminiem, ir labota interpunkcija un vietām mainīta vārdu secība, tomēr kopīgā abās tulkojuma versijās ir vairāk nekā atšķirīgā. Protams, varētu būt tā, ka kopīgais tad arī ir Kanta filozofiskā doma, taču tādā gadījumā 69. lappuses tests – saziņas teorētiķa Maršala Maklūena (1911–1980) izdomāts paņēmiens, kā viegli un ātri novērtēt grāmatas saturu, izlasot tās 69. lappusē iespiesto tekstu. 309

KANTS Immanuēls. Praktiskā prāta kritika. [Manuskripts.] Tulkojis Atis Rolavs. Rīga, 1942.–1953.–1966. LABR, Rk 5874, 69. lpp. 310

KANTS Imanuels. Praktiskā prāta kritika. No: Kants Imanuels. Prolegomeni. Praktiskā prāta kritika. No vācu valodas tulkojis Rihards Kūlis. Rīga : Zinātne, 2006, 207. lpp. 311

Ibid., 230. lpp. (Tā kā izmantoju izdevumu, kurā Praktiskā prāta kritika izdota kopā ar Prolegomeniem, šī ir Praktiskā prāta kritikas 69. lappuse.) 312

313

KANTS Immanuēls. Praktiskā prāta kritika, 105. lpp.

79


VIENS AR KANTU

nav īsti saprotams, kur šajā kopīgajā un atšķirīgajā ir atbilde uz pārmetumu, ka “tā neskan, tā nerunā” un tāpēc vajag labāk, vai ka novecojušais teksts ir ievērojami grūtāk saprotams nekā tulkojumi citās valodās. Praktiskā prāta kritikas izdevumam sekoja jauns Prolegomenu tulkojums un izdevums 1990. gadā (kopīgs abu darbu atkārtots izdevums 2006. gadā apgādā Zinātne), Spriestspējas kritika (Rīga : Zinātne, 2000) un krājums Kas ir apgaismība? Igora Šuvajeva tulkojumā 2005. gadā (apgāds Zvaigzne ABC). Tikai krājumā Kas ir apgaismība? bija pieminēts, ka ar Kanta darbu tulkošanu latviešu valodā jau iepriekš un vēl 1963. gadā nodarbojies arī Atis Rolavs. Ieskatam divi piemēri no Prolegomeniem. Vienā – fragments no Rolava tulkojuma 69. lappuses, salīdzināts ar Kūļa tulkojumu. Rolava variants:314 Kūļa variants:315

“Patiešām, viegli nonākt klizmā, ievērojot, ka tīrie sapratnes “Patiešām, /situācija/ ar mūsu tīrajiem sapratnes jēdzieniem ir jēdzieni vilina izlietāt tos transcendenti: par transcendentu es mazliet divdomīga tajā ziņā, ka rodas vilinājums lietot tos saucu tādu lietājumu, kas iet pāri jebkādai iespējamai pieredzei. transcendenti; par transcendentu es saucu tādu lietojumu, kas iziet Ne vien tāpēc, ka substances, spēka, darbības, realitates etc. ārpus jebkuras iespējamas pieredzes; Ne vien tāpēc, ka substances, jēdzieni šķiet pilnīgi neatkarīgi no pieredzes, tāpat neietver spēka, rīcības, realitātes utt. jēdzieni šķiet pilnīgi neatkarīgi no nekādu juteklisku parādību, tātad patiešām šķiet attiecamies uz pieredzes, tāpat arī nesatur nekādu sajūtu parādību [Erscheinung lietām pašām par sevi /noumena/, bet arī tāpēc, – un tas šādu der Sinne], tātad patiešām šķietami attiecas uz lietām pašām par šķitumu vēl pastiprina, – ka tie ietver sevī noteiksmes sevi (noumena), bet arī tāpēc – un tas šādu šķietamību vēl nepieciešamību, kam pieredze nekad nevar uzrādīt kaut ko pastiprina, – ka tie sevī satur noteiksmes nepieciešamību, kurai līdzīgu. Cēloņa jēdziens izteic kārtulu, pēc kuras no viena stāvokļa nekad neatbilst pieredze. Cēloņa jēdziens satur kārtulu, saskaņā ar nepieciešami izriet otrs; bet pieredze var mums vienīgi rādīt, ka kuru no viena stāvokļa nepieciešami izriet otrs; bet pieredze var bieži, un labākajā gadījumā – parasti, vienam lietu stāvoklim seko mums vienīgi rādīt to, ka bieži – un labākajā gadījumā parasti – otrs, un tādējādi pieredze nevar sniegt nedz stingru vispārību, vienam lietu stāvoklim seko otrs, un tādējādi pieredze nevar nedz nepieciešamību etc. piešķirt nedz striktu vispārību, nedz nepieciešamību utt. Tāpēc liekas, ka sapratnes jēdzienam ir daudz plašāka nozīme un Tāpēc liekas, ka sapratnes jēdzieniem ir pārāk liela nozīme un saturs nekā kad visu viņu uzdevumu varētu izsmelt empīriskais saturs, lai to visu uzdevumu varētu izsmelt vienīgi pieredzes izlietājums vien, un tādējādi sapratne nemanot vēl ceļ pieredzes lietojums; tādējādi sapratne nemanāmi ceļ pieredzes ēkai daudz ēkai daudz plašāku piebūvi, ko tā piepilda vienīgi ar domu būtēm, plašāku piebūvi, ko tā piepilda vienīgi ar domu būtībām nemaz nepamanot, ka ar saviem citādi pareiziem jēdzieniem tā [Gedankenwesen], nemaz nepamanot, ka ar saviem citādā ziņā aizklīdusi pāri viņu lietājuma robežām.” pareizajiem jēdzieniem tā aizklīdusi pāri to lietojuma robežām.”

Otrā – fragments no Kūļa tulkojuma 69. lappuses, salīdzināts ar atbilstošā teksta tulkojumu Rolava manuskriptā. Kūļa variants: 316 Rolava variants:317

314

KANTS Immanuēls. Prolegomeni. Tulkojis Atis Rolavs. [Manuskripts.] Rīga : 1951–1961. LABR, Rk5870, 69. lpp.

315

KANTS Imanuels. Prolegomeni. No vācu valodas tulkojis Rihards Kūlis. Rīga : Avots, 1990, 77. lpp.

316

Ibid., 69. lpp.

317

KANTS Immanuēls. Prolegomeni, 61. lpp.

80


VIENS AR KANTU “Trešā pamatprincipu tabula, kura atbilstoši kritiskai metodei ir “Jebšu trešajai n o p a š a s s a p r a t n e s d a b a s pēc kritiskās atvasināta n o p a š a s s a p r a t n e s d a b a s , savā pilnībā tālu metodes izrietinātajai pamatlikumu tabulai pašai par sevi piemīt pārspēj jebkuru citu tabulu p a r p a š ā m l i e t ā m , kuru jebkad pilnestība, ar ko tā tālu pārspēj ikvienu citu tabulu ko, dibinoties ir mēģinājuši, kaut arī veltīgi, vai arī vēl tikai mēģina sastādīt u z p a š ā m l i e t ā m , pēc dogmatiskās metodes, kauču veltīgi, atbilstoši kritiskajai metodei; proti, šajā tabulā pilnībā un pēc mēģinājuši jebkad uzstādīt, vai vēl tikai nākamībā mēģinās viena principa, proti, spriešanas spējas vispār, kas attiecībā uz uzstādīt: proti tādējādi, ka šai tabulā izteikti visi sintētiskie sapratni ir pieredzes būtība, ietverti [ausgeführt] sintētiskie āpriorie pamatlikumi pilnīgā veidā un pēc viena principa, proti apriorie pamatprincipi, tā, ka varam būt pārliecināti, ka vairāk nav spriešanas spējas vispār, kas ir pieredzes būtība, raugoties uz nekādu citu tamlīdzīgu pamatprincipu (šādu apmierinājumu sapratni, tā ka varam būt pārliecināti, ka nav vairāk nekādu citu nekad nevar sniegt dogmatiskā metode), – taču tas vēl nebūt nav tamlīdzīgu pamatlikumu (šādu apmierinājumu nekad nevar sniegt šās tabulas lielākais nopelns. dogmatiskā metode), – taču tas vēl nebūt nav šās tabulas lielākais Jāpievērš uzmanība argumentam, kas atklāj šās apriorās izziņas nopelns. iespēju un reizē ierobežo visus šādus pamatprincipus ar kādu Jāpievērš uzmanība argumentam, kas atklāj šās āpriorās atziņas nosacījumu, kuru, ja vien to nepārprot un lietojumā neizplata iespēju un reizē ierobežo visus šādus pamatlikumus ar kādu tālāk, kā to prasa sākotnējā jēga, ko tajā ielikusi sapratne, nekad nosacījumu, kas nekad nav jāizlaiž no acīm, ja vien tos nepārprot nedrīkst izlaist no acīm: proti, šie pamatprincipi satur tikai un izlietājumā neizplata tālāk nekā to prasa pirmatnējā jēga, ko iespējamas pieredzes vispār nosacījumus, ciktāl tā pakļauta tajos ielikusi sapratne: proti, ka šie pamatlikumi satur tikai aprioriem likumiem.” iespējamas pieredzes vispār nosacījumus, ciktāl tā pakļauta āprioriem likumiem.”

Tāpat atlasīti fragmenti no Sprieststspējas kritikas – vispirms, par pamatu ņemot Rolava tulkojuma 69. lappusi. Rolava variants:318

Kūļa variants:319

“Pašā sākumā labi jāievēro, ka skaistums, kam jāmeklē ideāls, “Vispirms labi jāievēro, ka skaistums, priekš kura jāpiemeklē nedrīkst būt n e n o t e i k t s skaistums, bet tam jābūt ar objektīvās ideāls, nedrīkst būt nenoteikts (vage) skaistums, tam jābūt ar mērķtiecības jēdzienu f i k s ē t a m skaistumam, tātad tam jāpieder objektīvās mērķtiecības jēdzienu fiksētam skaistumam, tam nevis gluži tīra, bet gan pa daļai intellektuālizēta gaumes jāsaistās nevis ar gluži tīra, bet gan daļēji intelektualizēta gaumes sprieduma objektam. T.i., kur apspriešanas pamatojumos jāatrodas sprieduma objektu. T.i., kur jābūt uz viena vai otra veida ideālam, tur pamatā jāmīt kādai prāta idejai pēc noteiktiem spriedumu balstītam ideālam, pamatā jāatrodas kādai prāta idejai jēdzieniem, kuŗa a priori noteic mērķi, uz kā dibinās priekšmeta pēc noteiktiem jēdzieniem, kura apriori noteic mērķi, uz ko iekšējā iespēja. Skaistu puķu, skaistu mēbeļu vai jauka skata ideālu dibinās priekšmeta iekšējā iespēja. Skaistu ziedu, skaistu mēbeļu nevaram iedomāties. Bet tāpat nevaram arī iedomāties skaistuma vai jauka skata ideālu nevaram iedomāties. Bet tāpat arī nevaram ideālu, kas saistīts ar noteiktiem mērķiem, piem. skaistu iedomāties skaistuma ideālu, kas saistīts ar noteiktiem mērķiem, dzīvojamu māju, skaistu koku vai skaistu dārzu u.t.t.; tas laikam piemēram, skaistu dzīvojamo māju, skaistu koku vai skaistu dārzu tāpēc, ka šos mērķus nav pietiekami noteicis un fiksējis viņu utt.; tas laikam tāpēc, ka šos mērķus nav pietiekami noteicis un jēdziens, un mērķtiecība te ir gandrīz tikpat brīva, kā fiksējis to jēdziens un mērķtiecība tur tātad ir gandrīz tikpat brīva, n e n o t e i k t a j ā skaistumā. Tikai tas, kas pats sevī satur savas kā nenoteiktajā skaistumā. Tikai tas, kas pats sevī satur eksistences eksistences mērķi, proti c i l v ē k s , kas pats var ar prātu noteikt mērķi, proti, cilvēks, kas pats var ar prātu noteikt savus mērķus vai, savus mērķus, vai, kur tam tie jāsmeļ no ārējās uztveres, var tos ja viņam tie jāņem no ārējās uztveres, var tos tomēr cieši savienot tomēr savienot ar būtiskajiem un vispārīgajiem mērķiem un ar būtiskajiem un vispārīgajiem mērķiem un saskaņotību ar tiem saskaņotību ar tiem var tad arī apspriest aistētiski: starp visiem tad arī novērtēt estētiski, – tātad tikai cilvēks var būt skaistuma priekšmetiem pasaulē tikai šis cilvēks vien tātad spēj darināt ideāls, tāpat kā cilvēce viņa personā – kā intelliģence – vienīgā skaistuma ideālu, tāpat kā cilvēce viņa personā kā intelliģencē – starp visiem priekšmetiem pasaulē spēj būt par pilnības ideālu.” pilnestības ideālu.”

Un vēl viens fragments, par pamatu ņemot Kūļa tulkojuma 69. lappusi. Kūļa variants:320 Rolava variants:321

318

KANTS Immanuēls. Spriešanas spējas kritika. [Manuskripts.] Tulkojis Atis Rolavs. Rīga, 1944. LABR, Rk 5873, 69. lpp.

319

KANTS Imanuels. Spriestspējas kritika. No vācu valodas tulkojis Rihards Kūlis. Rīga : Zvaigzne ABC, 2000, 61. lpp.

320

Ibid., 69. lpp.

321

KANTS Immanuēls. Spriešanas spējas kritika, 79. lpp.

81


VIENS AR KANTU “Skaisti priekšmeti vēl jāatšķir no tādiem skaista izskata priekšmetiem, kuri ieraudzīti no attāluma (un attāluma dēļ bieži vien nevar tikt skaidri saskatīti). Šādā gadījumā gaumi, šķiet, vairāk vada nevis tas, ko iztēle uztvērusi, bet drīzāk tas, kas to pamudinājis uz dzejiskumu, t.i., uz īstu fantāziju, kas pakļauj dvēseli, kad acīs krītošs daudzveidīgums to nemitīgi rosina darbībai; tā tas varbūt notiek, vērojot kamīna uguns mainīgos tēlus vai burbuļojošu strautu, – nedz vienu, nedz otru nevar saukt par skaistumu, tomēr tie ir pievilcīgi iztēlei, veicinādami tās brīvo spēli.”

“Skaisti priekšmeti vēl jāatšķir no skaistiem skatiem, kādus sniedz priekšmeti (ko viņu attāluma dēļ mēs bieži nevaram vairs skaidri pazīt). Pēdējos, kā šķiet, gaumi vairāk saista nevis tas, ko iztēle šai laukā uztveŗ, bet gan drīzāk tas, kas to šeit pamudina uz d z e j i s k u r a d ī š a n u , t.i., īstas fantāzijas, kas nodarbina garu omu, kad daudzējādība, ar ko saduŗas acs, to nemitīgi rosina darbībai; kā tas rasi notiek, vērojot kamina uguns mainīgos veidojumus vai burbuļojošu strautu, – nedz viens, nedz otrs no tiem nav skaistumi, bet tie tomēr sniedz patīkamu kairinājumu iztēlei, veicinādami tās brīvo rotaļu.”

Viens no Kūļa pienesumiem bija jauna terminoloģija, kuras izveides nepieciešamība gan bieži vien ir grūti saprotama, jo īpaši gadījumos, kad viņš labprātāk izraudzījies jēdzienu svešvalodā tulkot ar svešvārdu, nevis palicis pie Rolava lietota latviešu valodas vārda vai meklējis latviešu valodā kādu trāpīgāku jēdzienu. Ja Rolava lietvārds “uzskate” varbūt patiešām nav iesakņojies valodā un līdz ar to vārds “vērojums” varētu derēt, jau grūtāk izskaidrojama ir vārda “kārtula” aizvietošana ar svešvārdu “regula” un vārda “pamatlikums” aizstāšana ar “pamatprincips”. Protams, bieži vien tas ir tikai gaumes jautājums, un var strīdēties, vai Rolava “veice” ir jēdzīgāks vārds par Kūļa “rezultātu” un “izziņa” – trāpīgāka par “atziņu”. Taču neraugot šīs vārdiskās atšķirības, arī Prolegomenu un Spriestspējas kritikas tulkojumi sirgst ar to pašu sērgu, kas piemita Praktiskā prāta kritikai - jaunpienesumi nepārliecina par to, ka būtu bijusi vērā ņemama nepieciešamība pēc jauna tulkojuma varianta, turklāt nav saprotams, kāpēc nav ticis pieminēts, ka šos darbus jau iepriekš ir latviskojis Rolavs. Ja 1988. gadā šādu rīcību vēl varēja attaisnot ar Padomju savienībā valdošo cenzūru un faktu, ka Rolava vārds vēl arvien bija aizliegto un no apgrozības izņemamo grāmatu sarakstos, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Rolava vārda un darba noklusēšanai vairs nebija nekāda pamata. Apliecinājums tam bija arī 1990. gada aprīlī periodikā beidzot publicētais Kanta darbiņš Atbilde uz jautājumu: Kas ir apgaismība? Rolava tulkojumā un Igora Šuvajeva redakcijā.322 Šis pats darbs vēlāk tika iekļauts arī Igora Šuvajeva sastādītajā un tulkotajā krājumā Atbilde uz jautājumu: Kas ir apgaismība?”, taču nu jau Šuvajeva tulkojumā. Grāmatas priekšvārdā Igors Šuvajevs, būtībā nonākdams pretrunā ar paša darīto vēl 1990. gadā, rakstīja: “Pirmo reizi Kanta darbu [Mūžīgu mieru] ir latviskojis Atis Rolavs 1963. gadā, taču tulkojums tā arī nav ticis publicēts, gluži tāpat kā pārējie viņa Kanta darbu tulkojumi. Iespējams, ka būtu lietderīgi publicēt Rolava tulkojumus, taču bez jebkādiem uzlabojumiem. Tomēr vēl svarīgāk būtu analizēt viņa veikumu, lai pamazām izstrādātu Kanta darbu tulkošanas analītiski apjēgtu tradīciju. Rolavs ir pelnījis nevis rediģēšanu un mūsdienīgu pielāgošanu, bet gan viņa darba turpināšanu un paveiktā publiskošanu.” Kaut kādu iemeslu dēļ Šuvajevs noklusēja faktu, ka Mūžīgu mieru jeb Rolava versijā – Mūžīgo mieru Rolavs bija iekļāvis paša sastādītā krājumā Mūžīgais miers. Seši apcerējumi vēstures un tiesību filozofijā. Pieci no Rolava krājumā apkopotajiem rakstiem bija arī Šuvajeva sastādītajā krājumā. Vērīgs lasītājs, salīdzinot raksta Kas ir apgaismība? tulkojuma Šuvajeva un Rolava versijas, pamanīs, ka arī te kopīgā ir vairāk nekā atšķirīgā. Rolava variants:323

Šuvajeva redakcijā: 324

Šuvajeva tulkojumā:325

KANTS Imanuels. Atbilde uz jautājumu: Kas ir apgaismība? Igora Šuvajeva ievads un redakcija. No: Kultūras fonda avīze, 1990. gada aprīlis. 322

KANTS Immanuēls. Mūžīgais miers. Filozofisks projekts. Tulkojis A. Rolavs. No: KANTS Immanuēls. Mūžīgais miers. Seši apcerējumi vēstures un tiesību filozofijā. [Manuskripts.] Rīga, 1963. LNBR, A64, N2; LABR, Rk 5872. 323

KANTS Imanuels. Atbilde uz jautājumu: Kas ir apgaismība? Igora Šuvajeva ievads un redakcija. No: Kultūras fonda avīze, 1990. gada aprīlis. 324

KANTS Imanuels. Atbilde uz jautājumu: Kas ir apgaismība? No vācu valodas tulkojis Igors Šuvajevs. No: Kants Imanuels. Kas ir apgaismība? Rīga : Zvaigzne ABC, 2005. 325

82


VIENS AR KANTU “Apgaismība ir cilvēka aiziešana no savas “Apgaismība ir cilvēka aiziešana no savas nepilngadības, kurā tas atradās paša vainas nepilngadības, kurā tas atrodas pats savas dēļ. Nepilngadība ir nespēja izlietot savu vainas dēļ. Nepilngadība ir nespēja lietot sapratni bez cita vadības. Šī nepilngadība ir savu sapratni bez cita vadības. Šajā tāda, par kuru vainojams cilvēks pats, ja tās nepilngadībā (ja tās cēlonis nav vis cēlonis nav vis sapratnes, bet gan izšķiršanās sapratnes, bet gan izšķiršanās un drosmes un drosmes trūkums, izlietot pašam savus trūkums) ir vainojams cilvēks pats. Sapere spēkus bez cita vadības. Sapere aude! Lai aude! Lai tev drosme lietot pašam savu tev ir drosme, izlietot pašam savu sapratni! sapratni! – lūk, tāda ir apgaismības devīze.” – tāda, lūk, ir apgaismības devīze.”

“Apgaismība ir iziešana no nepilngadības, kurā cilvēks atrodas pats savas vainas dēļ. Nepilngadība ir nespēja lietot savu sapratni bez cita vadības. Šī nepilngadība pastāv paša vainas dēļ, jo tās cēlonis ir nevis sapratnes trūkums, bet gan izšķiršanās un drosmes trūkums lietot sevi bez cita vadības. Sapere aude! Esi drosmīgs lietot paša sapratni! – tāda, lūk, ir apgaismības devīze.”

Izdevniecību redaktoriem, cenšoties izlabot un uzlabot tulkotāju padarīto, bieži vien nākas tekstā veikt krietni vien ievērojamākas pārmaiņas nekā tās, kas saskatāmas šajos piemēros, taču parasti redaktors tāpēc sevi par tulkojuma autoru neuzskata (lai gan ikviens, kam kaut kas tāds bijis jādara, būs gatavs atzīt, ka sliktu tulkojumu izrediģēt var būt krietni vien grūtāk nekā tulkot no jauna). Laikrakstos vairākkārt ziņots, ka profesors Kūlis esot pabeidzis arī jaunu Tīrā prāta kritikas tulkojuma variantu. Vairāk vai mazāk noslīpēta tulkojuma kopijas filozofijas fakultātes studentu rīcībā ir bijušas jau vairākus gadus. Plašākai publikai līdz pat 2011. gada sākumam vienīgā iespēja iepazīties ar atsevišķiem Kūļa Tīrā prāta kritikas tulkojuma fragmentiem bijusi Andra Rubeņa grāmatā Imanuels Kants.

83


VIENS AR KANTU

Kūļa variants:326

Rolava variants:327

Kūļa variants:328

Rolava variants:329

“Cilvēka prātu vienā viņa izziņas jomā piemeklējis savāds liktenis: “Savāds liktenis piemeklējis cilvēka prātu vienā tā atziņu novadā: viņu nomāc jautājumi, no kuriem vairs nevar izvairīties, jo pati viņu nomāc jautājumi, ko viņš nevar atraidīt, jo pati prāta daba tos prāta daba viņam tos devusi, taču viņš nevar arī uz tiem atbildēt, viņam uzstādījusi, bet viņš nevar arī atbildēt uz tiem, jo tie iet pāri katrai cilvēka prāta spējai.” jo tas sniedzas pāri jebkurai prāta spējai.”

“Tā ir tīro sapratnes jēdzienu [..] kā pieredzes iespējamības principu attēlojums, turklāt pieredze tiek apcerēta kā parādību noteikšana telpā un laikā vispār, – visbeidzot šī noteikšana tiek izrietināta no apercepcijas sākotnējās sintētiskās vienības kā sapratnes formas attiecībā uz telpu un laiku kā juteklības sākotnējām formām.”

Kūļa variants:330

“Tā ir tīro sapratnes jēdzienu [..] kā pieredzes iespējas principu attēlojums, pie kam pieredze tiek apcerēta kā parādību n o t e i k š a n a telpā un laikā v i s p ā r , – beidzot, šī noteikšana tiek izrietināta no apercepcijas s ā k o t n ē j ā s sintētiskās vienības kā sapratnes formas, attiecoties uz telpu un laiku kā juteklības sākotnējām formām.”

Rolava variants:331

“Tā ir ilūzija, no kuras nevar izvairīties, tāpat kā mēs nevaram“Tā ir i l l ū z i j a , no kuŗas nevar izvairīties, tāpat kā mēs nevaram izvairīties no tā, lai jūra mums vidū neliktos augstāka nekā krastā,izvairīties no tā, lai jūŗa mums vidū neliktos augstāka nekā krastā, jo tās vidu mēs redzam ar augstāku gaismas staru palīdzību nekājo viņas vidu mēs redzam ar augstāku gaismas staru palīdzību krastu, vai arī, tāpat kā pat astronoms nevar aizkavēt to, lainekā krastu, vai vēl jo vairāk, tāpat kā pat astronoms nevar Mēness uzlecot nerādītos tam lielāks, kaut gan viņu šī šķietamībaaizkavēt to, lai mēness uzlecot nerādītos viņam lielāks, kaut gan nepieviļ. viņu šī šķietamība nepieviļ. Tātad transcendentālā dialektika apmierināsies ar transcendento Transcendentālā dialektika tā tad apmierināsies ar transcendento spriedumu šķietamības atklāšanu un reizē sargā, lai tā mūs spriedumu šķietamības atklāšanu un reizē pasargās, lai tā mūs nepieviļ; tomēr tā nekad nevar panākt, lai šī šķietamība izzustu nepieviļ; tomēr tā nekad nevar panākt, lai šī šķietamība pavisam pavisam (kā loģiskā šķietamība) un mitētos būt šķietamība. Jo izzustu (kā loģiskā šķietamība) un mitētos būt šķietamība. Jo mums šeit ir darīšana ar dabisku un neizbēgamu ilūziju, kas pati, mums šeit ir darīšana ar d a b i s k u un neizbēgamu i l l ū z i j u , pamatojoties uz subjektīviem pamatprincipiem, uzdod tos par kas pati dibinās uz subjektīviem pamatlikumiem un uzdod tos par objektīviem…” objektīviem…”

Rolava un Kūļa tulkojumu sakritībām un līdzībām, tāpat faktam, ka vēlākajos tulkojumos ar diviem maznozīmīgiem izņēmumiem332 Rolava paveiktais nav pieminēts vispār, pirmoreiz uzmanību pievērsu konspektīvā Rolava biogrāfijas izklāstā, kas bija publicēts žurnālā Rīgas Laiks333. Lai gan raksts pamatā nebija veltīts Rolava tulkojumu likteņiem un vēlākos laikos tapušo tulkojumu kvalitātes izvērtējumam, šķita, ka arī ar šādu nelielu pieminējumu būs diezgan, lai mudinātu uz diskusiju plašāku sabiedrību, rosinātu šīm problēmām pievērst uzmanību filozofijas un tulkošanas speciālistus un visbeidzot – dzirdētu arī iesaistīto personu viedokļus un argumentus. Taču iestājās nogaidošs klusums. Gadu vēlāk interneta portālā Satori.lv publicēju izvērstāku rakstu, kuram pamatā RUBENIS Andris. Imanuels Kants. Rīga : Minerva, 2006, 97. lpp.; “Visi citāti no I. Kanta Tīrā prāta kritikas tiek doti R. Kūļa jaunajā darba tulkojumā, kas vēl nav publicēts,” raksta Rubenis. Ibid., 96. lpp. 326

327

KANTS Immanuēls. Tīrā prāta kritika. Tulkojis Atis Rolavs. Pirmais sējums. Rīga : Andžs Rolavs, 1931, 15. lpp.

328

RUBENIS, op. cit., 121. lpp.

329

KANTS, op. cit., 142. lpp.

330

RUBENIS, op. cit., 127. lpp.

331

KANTS, op. cit., 248. lpp.

Bez jau citētā Igora Šuvajeva priekšvārda krājumam Kas ir apgaismība? un publikācijas Kultūras fonda avīzē Rolavs pieminēts arī Maijas Kūles pēcvārdā grāmatai FIHTE, Johans Gotlībs. Cilvēka sūtība. Par cilvēka lielumu. No vācu val. tulk. Viktors Gammeršmits. Rīga : Zinātne, 1991: “Visbiežāk par centrālo [Fihtes filozofijā – P.B.] atzīst darbības* [Tathandlung] principu. Darbība Fihtes filozofijā ir daudzslāņains jēdziens, kurš lielā mērā kalpo par veselas mācības (un Rietumeiropas vienas filozofiskās tradīcijas) simbolu, kas raksturo tā saucamo aktivitātes jeb darbības filozofiju kopumā. [..] Pēc Fihtes domām, darbība kā rosība un tās radītais produkts ir ciešā kopsakarībā tikai pašapziņā.” Grāmatas piezīmēs par darbības jēdzienu, gan neminot avotu, paskaidrots: “A. Rolavs jēdzienu Tathandlung tulko kā rosīgā darbība, rosība [..].” 332

333

Pauls Bankovskis. Ar Kantu Pārdaugavā. No: Rīgas Laiks, 2009. gada marts.

84


VIENS AR KANTU

bija šīs grāmatas tapšanas laikā savāktie materiāli un kurš galvenokārt bija veltīts tieši Rolava atstātajam mantojumam un viņa tulkojumu iespējamajai līdzībai ar 80.–90. gados tapušajiem un izdotajiem latviskojumiem. Lai gan jau vēlāk publiski izskanēja apgalvojumi, ka abus rakstus esmu rakstījis kaut kādu personīgu motīvu vadīts – piemēram, motivācija “vērsties pret Kūli” man bijusi tāpēc, ka studiju laikā it kā nesekmīgi esmu mēģinājis viņa vadībā rakstīt maģistra darbu –, taču tie ir baltiem diegiem šūti ad hominem meli. Runa bija vienīgi par Rolava biogrāfiju, viņa veikumu un turpmāko likteni. Jauno tulkojumu autori bija gadu desmitiem par savas jomas autoritātēm uzskatīti augstskolas mācību spēki, neskaitāmu publikāciju autori, filozofijas doktors un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Filozofijas vēstures katedras vadītājs profesors Rihards Kūlis, kā arī filozofijas doktors, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Igors Šuvajevs. Abi aktīvi darbojas arī Latvijas Zinātņu akadēmijas paspārnē esošajā Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtā. Abiem zinātniekiem saistošs bija gan Latvijas Universitātes Akadēmiskās ētikas kodekss, gan Latvijas Zinātņu akadēmijas senātā pieņemtais Latvijas zinātnieka ētikas kodekss. Universitātes kodeksā teikts: “3.1.2.4. Mācībspēki un zinātniskie darbinieki godprātīgi un ar cieņu izturas pret citu intelektuālo īpašumu, nepieļaujot plaģiātu un krāpšanos. 3.1.1.8. Mācībspēki atbalsta un uztur akadēmisku un profesionālu godīgumu, neradot nosacījumus akadēmiskā negodīguma izpausmēm, seko līdzi studentu darba izstrādes procesam, nepieļauj plaģiātu, norakstīšanu, citu intelektuālā īpašuma negodprātīgu izmantošanu vai cita veida krāpšanos.”334 Savukārt Zinātnieka ētikas kodeksā lasāms: “2.1. Zinātnieks ievēro starptautiskos un nacionālos autortiesību likumus. Jebkurai fotogrāfiju, tabulu vai teksta pavairošanai ir nepieciešama autora vai izdevēja piekrišana, obligāti jānorāda avots. Īsi citāti norādāmi ar interpunkcijas zīmēm (piemēram, pēdiņām) vai teksta izcēlumu, uzrādot citējamā teksta avotu. Šo noteikumu neievērošana kvalificējama kā plaģiāts un autortiesību pārkāpums.”335 Atšķirībā no Latvijas Zinātnieka ētikas kodeksa, universitātes kodeksā ir skaidri noteikts, kā šādos gadījumos būtu jārīkojas – pastāvot aizdomām par mācību spēku akadēmisko negodīgumu, plaģiātu vai citu intelektuālā īpašuma negodprātīgu izmantošanu, savs viedoklis būtu jāizsaka Latvijas Universitātes Akadēmiskajai ētikas komisijai, atklātie pārkāpumi, ja tie par tādiem tiktu atzīti, jānosoda un jāierosina augstskolas rektoram rīcība to novēršanai. Kaut mazākās aizdomas par iespējamu ētikas kodeksa pārkāpumu, tādējādi metot šaubu ēnu pār daudzu gadu desmitu laikā neatlaidīgā darbā iemantoto studentu cieņu un zinātnieka reputāciju ne vien akadēmiskajā vidē, bet arī sabiedrībā kopumā, bija pelnījušas tūlītēju un argumentētu atspēkojumu, pārliecinoši pierādot, ka šādas aizdomas bijušas maldīgas un nepamatotas. Taču atkal iestājās nogaidošs klusums, kuru laiku pa laikam pārtrauca vienīgi pa kādam anonīmam ķengu komentāram internetā. Tas bija klusums pirms vētras. Vētru izdevās sacelt Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes otrā kursa studentam Armandam Leimanim, kad viņš 2010. gada pavasarī internetā publicēja Publisku studentu vēstuli par filozofiju Latvijā336 . Vēstule sākās ar vārdiem: “Sveiks, lasītāj. Vai tevi interesē filozofija? Pat labāk, vai tevi interesē filozofija Latvijā? Ja tā, noteikti izlasi šo studentu publisko vēstuli par filozofiju Latvijā.” Drīz vien izrādījās, ka vēstule, kuru bija parakstījis “Gojko Mitičs un draugi”, it kā nav bijusi paredzēta nonākšanai atklātībā šādā formātā un publicēta pāragri, taču nekas vairs nebija apturams – Latvijas Universitātes Akadēmiskās ētikas kodekss. Apstiprināts Senāta sēdē 27.10.2008., lēmums Nr. 170. [Tiešsaiste.] http:// www.lu.lv/dokumenti/akademiskas_etikas_kodekss.html 334

Zinātnieka ētikas kodekss. Akceptēts LZA Senāta sēdē 1997. gada 4. novembrī (lēmums  nr. 49. 2) un LZP sēdē 1997. gada 11. novembrī (lēmums  nr. 11-4). [Tiešsaiste.] http://www.lzp.lv/latv/Etikas_kod.htm. 335

Publiska studentu vēstule par filozofiju Latvijā. No: Satori.lv, 2010. gada 2. marts. [Tiešsaiste.] http://satori.lv/raksts/3305/ Publiska_studentu_vestule_par_filozofiju_Latvija 336

85


VIENS AR KANTU

vēstule tika kopēta, lasīta un komentēta. Armands Leimanis tika fotografēts laikrakstu pirmajām lappusēm, intervēts televīzijas ziņu sižetos un aicināts uz publiskām diskusijām, jo šāds gadījums, kad augstskolas students (vai studentu grupa) publiski vēršas pret pasniedzējiem, Latvijā bija kas nepieredzēts. Jāpaskaidro, ka man ar Leimaņa aktivitātēm nebija nekādas saistības un tās man bija tieši tikpat liels pārsteigums kā ikvienam, kas šajā nu jau trokšņainajā lietā bija vai nebija kaut kā iesaistīts. Atsaucoties uz abām manām Kanta tulkojumiem veltītajām publikācijām, “Gojko Mitičs” profesoriem Kūlim un Šuvajevam vēstulē izvirzīja nopietnas apsūdzības plaģiātismā. Plaģiātisms tika pārmests arī Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklim un Mākslas akadēmijas pasniedzējam Andrim Rubenim – atsevišķi fragmenti viņa monogrāfijā Kants vārds vārdā sakrīt ar citu autoru publikācijām, tomēr nav norādīts, ka tie būtu citāti. “Ja mēs nerīkosimies tagad, palaidīsim garām lielisku iespēju kaut ko mainīt,” rakstīja vēstules autors vai autori. “Tīri intuitīvi šķiet, ka nupat latvieši kļuvuši uzņēmīgi pret pārmaiņām, ja vien tās ir uz labo pusi. [..] Daži no mums ar šo jomu vēlas saistīt visu dzīvi, taču, ja viss paliks, kā ir, tas būs jādara nomaļus no galvenās filozofijas Latvijā, kas savukārt turpinās stagnēt un grimt. Mēs ticam, ka varam filozofiju padarīt aizraujošu, modernu un, pats galvenais, noderīgu nefilozofiem. Arī mēs neatzīstam augstprātīgu muldēšanu no ērtā, sarkanā klubkrēsla.” Apsūdzēto mācībspēku reakcija bija ātra un asa. Jau 15. martā notika Filozofijas studiju programmu padomes sēde, kurā piedalījās asociētās profesores Elga Freiberga un Aija Priedīte-Kleinhofa, profesores Maija Kūle un Māra Rubene, profesori Rihards Kūlis un Igors Šuvajevs, Signe Cāne un Austris Cīrulis no studentu pašpārvaldes un citi. Uz sēdi bija izsaukts students Armands Leimanis. Leimanis sēdē nolasīja paziņojumu: “Sveicināti! Kad pirms četrām dienām no studentu pašpārvaldes locekļiem uzzināju, ka man šodien jāuzstājas filozofijas programmu padomes sēdē, nekavējoties iepazinos ar padomes nolikumu un drošības labad arī ar LU Akadēmiskās ētikas kodeksu. Rakstot un runājot par studiju procesu, rīkojos atbilstoši ētikas kodeksa 4.10 punktam, kurā teikts: “Studējošie godprātīgi un taisnīgi vērtē mācībspēku darbu un studiju procesu kopumā”. Mans vērtējums bijis skarbs, taču reizē godprātīgs un, manā izpratnē, taisnīgs. Izmantošu izdevību un atvainošos visiem par mums pievērsto mediju uzmanību, par neveiklo diskusijas sākumu. No manas puses ar medijiem vairs sarunu nebūs. Ceru, ka visas problēmas varēsim atrisināt, neizejot no akadēmiskās vides, kā to bijām iecerējuši pašā sākumā. To cilvēku paraksti, kas šodien lasāmi Dienas 3. lapā, apliecina, ka problēmas ir reāli pastāvošas un tās nepieciešams risināt. Nobeigumā vēlos jūs visus uzaicināt uz diskusiju par filozofiju Latvijā, kas šī gada 7. maijā notiks mūsu fakultātes 4. auditorijā. Tajā atbildēšu vai vismaz mēģināšu atbildēt uz visiem jautājumiem. Paldies par uzmanību.”337 Kā var spriest no aculiecinieku atstāstiem, sēdes tālākā gaita atgādinājusi farsa stilā iestudētu uzvedumu par Komunistiskās partijas biedru tiesām vai par iepriekš pieminētajām LPSR Rakstnieku savienības valdes sēdēm 20. gadsimta 50. gados. Pēc tam kad Leimanis bija izskaidrojis, ka studentu vēstule nonākusi atklātībā negribēti, profesors Rihards Kūlis vaicājis, kāpēc gan vēstule uzreiz nav tikusi “atsaukta”. Leimanis atbildējis, ka par saviem vārdiem atbild. Asociētā profesore Elga Freiberga, atsaucoties uz Vēstures un filozofijas fakultātes dekānu Gvido Straubi, bija teikusi, ka notikušais pārkāpj mācībspēku nevainības prezumpciju, traucē studiju darbu un grauj fakultātes tēlu. Savukārt profesore Maija Kūle bija norādījusi, ka Leimanis ar savām aktivitātēm ir traucējis arī Latvijas Zinātnes padomes darbu – Kūle ir padomes Humanitāro un sociālo zinātņu ekspertu komisijas priekšsēdētāja, un studentu vēstulē citstarp bija kritizēts veids, kādā šajā komisijā tiek sadalīts pētījumiem paredzētais finansējums. Kūle šo kritiku bija traktējusi kā ievēlētas valsts amatpersonas darba traucēšanu un Leimanim draudējusi 337

LEIMANIS Armands. [b.n.] [b.d.] [Tiešsaiste.] https://docs.google.com/View?id=dg5bxb9s_35fs5482d9

86


VIENS AR KANTU

ar novecojušu un no Krimināllikuma tobrīd jau izslēgto 271. pantu, kurā noteikts, ka par šādu nodarījumu draud cietumsods līdz pat diviem gadiem. Pēc tam kad Leimanis bija “no sirds” atvainojies par klātesošajiem sagādātajām neērtībām, profesors Kūlis bija vēlējies, lai atvainošanās izskanētu publiski. Leimanis bija atkārtoti norādījis, ka ar masu saziņas līdzekļiem par šiem jautājumiem vairs nerunās un atvainošanās studiju padomes sēdē arī ir publiska. Visbeidzot, profesors Igors Šuvajevs nonāca līdz jautājumam, kas arī bija galvenais sēdes sasaukšanas iemesls, – viņš norādīja, ka studentiem ir ne vien tiesības, bet arī pienākumi, un ierosinājis apspriest studenta Leimaņa eksmatrikulāciju jeb izslēgšanu no augstskolas. Profesore Freiberga gan iebilda, ka sēdes dalībniekiem par šo jautājumu nav tiesību lemt un viņi ar šādu priekšlikumu var vienīgi vērsties pie fakultātes dekāna, taču process turpinājās. Tika nolasīts garš iepriekš izveidots Leimaņa nodarījumu un iespējamo pārkāpumu saraksts. Profesors Kūlis vēl bija piebildis, ka sarakstā nav iekļauti dažādi personīgas dabas apvainojumi. Visbeidzot tika ierosināta balsošana, un ar sešām balsīm par, trim pret un vienam dalībniekam atturoties, tika nobalsots par studenta Armanda Leimaņa eksmatrikulācijas ierosināšanu. Fakultātē klīda runas, ka aizskartie mācību spēki – vai nu Šuvajevs, vai Kūlis, vai abi – grasoties iesniegt prasību tiesā. Nebija gan vienprātības, pret ko un par ko. Drīz pēc tam gan izrādījās, ka nedz Filozofijas studiju programmu padomes sēdes dalībniekiem un pat ne fakultātes dekānam nav tiesību lemt par studentu izslēgšanu un tam nepieciešams universitātes vadības lēmums. Universitātes rektors Mārcis Auziņš norādīja, ka publiski izteikta mācību spēku kritika nevar kļūt par iemeslu studenta izslēgšanai no augstskolas, sēdes lēmums bijis “emocionāls ierosinājums” un Leimaņa rīcība bijusi “normāla jauna cilvēka radikālisma izpausme”338. Rektors bija solījis “pasekot studenta turpmākajām studiju gaitām, lai redzētu, vai par kritisko viedokli kāds no mācībspēkiem viņam nemēģina atriebties”. Dažas dienas vēlāk visām ziņu aģentūrām tika izsūtīts un visos lielākajos laikrakstos un interneta ziņu portālos tika publicēts Riharda Kūļa raksts Vai tiešām plaģiāts?339 Ar personīgām dzēlībām un asprātībām piebārstītajā tekstā profesors sniedza savu interpretāciju par tā dēvēto “plaģiātisma skandālu” un tā atspoguļojumu masu saziņas līdzekļos, noliedza viņam izvirzītās apsūdzības un ļāva noprast, ka notikušais jeb “kampaņa”340 ir kāda tieši pret viņu vai pat visu Latvijas filozofiju kopumā vērsta sazvērestība. “Pieļaujot, ka kādam (piemēram, P. Bankovskim) Rolava manuskripti varētu būt pat nozīmīgāki nekā paša Kanta darbi, mans novēlējums varētu būt tikai viens: lūdzu, beidzot tos izdodiet, tad arī visiem būs iespēja tos salīdzināt ar maniem tulkojumiem,” rakstīja profesors Kūlis. “Internetā ir izskanējusi doma, ka tie ir pat labāki nekā manas Kanta versijas. Varbūt Rolava piedāvājums ir tik labs, ka mums pat izdotos atgriezties pie trīsdesmito gadu terminoloģijas, un mēs visi sāktu lietot tādus jēdzienus kā ira, kopmaņa, vajadze u. c. [..] Taču beidzot pie paša gaidītākā – plaģiāta. Nav, mīļo lasītāj, nav. Tāpat kā nav ne Šuvajeva, ne Rubeņa gadījumā. Neesmu arī nogalinājis ne savu tēvu, ne apprecējis savu māti, un nekādā gadījumā neesmu ķēniņš Oidips, kuru apreibinājusi sociālā loma un varas piedāvātās iespējas. Mēģināšu dabūt no veterinārārsta izziņu, ka neesmu arī zirgs, un tad darīšu visiem to zināmu Dienā.”

DREIJERE Vita. Students pagaidām drošībā. No: Diena, 2010. gada 17. marts. [Tiešsaiste.] ]http://diena.lv/lv/laikraksts/723879students-pagaidam-drosiba 338

339

Skat., piemēram: http://kultura.delfi.lv/news/entertainment/comments/article.php?id=30758155

Par “apmelošanas kampaņu” runā arī profesors Igors Šuvajevs: “Pagājušā gada nogalē kaut kāds auziņš – tas nav nekāds nievājums, vienkārši šai personai nav atmiņas par savu pagātni –, tātad kaut kāds amnēziņš pauda atziņu, “ka situācija ir nobriedusi izmaiņām, taču nepieciešams spiediens un procesa vadīšana no ārpuses”. Runa ir par universitāti. Nebija ilgi jāgaida, kad sākās viņam iepriekš zināma apmelošanas kampaņa.” Citēts no: ŠUVAJEVS Igors. Velns spēlējas ar mums, kad nedomājam precīzi. Teksts nolasīts Mamardašvili lasījumos Rīgā 1. un 2. oktobrī. No: Kultūras Forums. 2010. gada 22.–29. oktobris. 340

87


VIENS AR KANTU

Tika sacerētas aizstāvības vēstules341 un rīkoti publiski aizstāvības pasākumi342 , taču jau 23. martā saskaņā ar Latvijas Universitātes Akadēmiskās ētikas kodeksu un ar universitātes rektora Mārča Auziņa rīkojumu tika izveidota ekspertu komisija Kūļa un Šuvajeva tulkojumu izvērtēšanai un salīdzināšanai ar Rolava veikumu. Pēc rektora domām, “salīdzinātie tulkojuma teksti tiešām rada pamatu šāda jautājuma izvirzīšanai, līdz ar to arī saprotami, ka students to uzdevis.” Komisijā darbojās Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesors Andrejs Veisbergs, Latvijas Kultūras akadēmijas asociētais profesors Edmunds Apsalons, Valsts valodas centra direktora vietnieks Agris Timuška, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesors Juris Kastiņš, Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes profesore Sandra Sebre un Universitātes Attīstības un plānošanas departamenta projekta vadītājs Reinis Markvarts. Diemžēl ierobežotā laika un iespēju dēļ komisija salīdzināja tikai Rolava un Kūļa tulkotās Praktiskā prāta kritikas un Rolava un Šuvajeva tulkotā raksta Atbilde uz jautājumu: kas ir apgaismība? tekstus. Steidzamības kārtā jau 12. aprīlī ekspertu komisija nonāca pie atzinuma, kurā tika secināts: “1. Salīdzinot A. Rolava un R. Kūļa tulkojumu tekstus, ekspertu komisija secina, ka R. Kūļa tulkojumā ir veikta A. Rolava tulkojuma skrupuloza, fundamentāla rediģēšana jeb būtiski redakcionāli un vietām interpretatīvi uzlabojumi. Nenoliedzami, R. Kūļa teksts ir dziļa, sistemātiska darba rezultāts, tomēr šis darbs ir klasificējams vairāk kā redakcionāla rakstura darbs, nevis kā pilnībā oriģināls tulkojums. R. Kūļa teksta pamatā ir A. Rolava tulkojums, kas konceptuāli un valodiski būtiski pārstrādāts. 2. Salīdzinot A. Rolava un I. Šuvajeva tulkojuma tekstus, ekspertu komisija secina, ka I. Šuvajeva tulkojumu var uzskatīt par oriģinālu tulkojumu, tomēr tulkojuma tekstā jūtama zināma A. Rolava tulkojuma ietekme. 3. Ekspertu komisija konstatē, ka abos gadījumos – R. Kūļa tulkojumā 2006. gada izdevumā un I. Šuvajeva tulkojumā 2004. gada izdevumā – būtu bijis korekti norādīt uz iepriekš veiktajiem A. Rolava tulkojumiem.”343 Pēc iepazīšanās ar Ekspertu komisijas slēdzienu 22. aprīlī par notikušo lēma Latvijas Universitātes Akadēmiskās ētikas komisija. Ētikas komisijā darbojās Indra Dedze, Rasma Mozere, Skaidrīte Lasmane, Sandris Lācis, Kristaps Ozoliņš un Edvijs Zandars. Komisijas lēmums344 bija skarbs. Komisija secināja, ka profesors Igors Šuvajevs “daļēji ir pārkāpis Ētikas kodeksa 3.1.2.4. punktā noteikto, ka mācībspēki (..) godprātīgi un ar cieņu izturas pret citu intelektuālo īpašumu (..). Prof. I. Šuvajevs savā I. Kanta darba Atbilde uz jautājumu: kas ir apgaismība? tulkojumā ir nepietiekami skaidri norādījis A. Rolava tulkojuma ietekmi.” Par kodeksa pārkāpumu tika atzīta arī profesora Šuvajeva rīcība Studiju padomes sēdē, ierosinot studenta Armanda Leimaņa eksmatrikulāciju: “[..] prof. I. Šuvajevs ir pārkāpis Ētikas kodeksa 2.1. punktā minēto akadēmiskās brīvības principu, kas nozīmē respektēt citu tiesības brīvi paust savu viedokli (..), 2.3. punktā noteikto atbildības principu, kas nozīmē paredzēt savas rīcības sekas, un Ētikas kodeksa 3.1.1.2. punktu, kurā noteikts, ka LU mācībspēki (..) ar cieņu izturas pret kolēģiem un studējošajiem, viņu idejām un viedokļiem, (..) ievērojot līdztiesību un nepieļaujot augstprātību. Ar šo savu rīcību prof. I. Šuvajevs nav ievērojis Ētikas kodeksa 3.1.1.5. punktu, kas nosaka, ka mācībspēki atzīst pieļautās kļūdas studiju procesā vai studējošo vērtējumā un risina konfliktus tiešās un atklātās sarunās, un 3.1.1.7. punktu, kas nosaka, ka mācībspēki ar savu paraugu veicina akadēmiskas uzvedības un savstarpējo attiecību kultūru LU un ārpus tās”. Komisija lēma izteikt profesoram Šuvajevam aizrādījumu par nepietiekami skaidrām norādēm un atsaucēm uz Ata Rolava tulkojumu un aicināja turpmāk tulkojumos un darbos “nepārprotami norādīt citu autoru ietekmi”. Skat., piemēram: KIVLE Ineta. Pārpratums par mums pašiem un Kantu. No: Diena, 2010. gada 12. marts. [Tiešsaiste.] http:// diena.lv/lat/politics/viedokli/atklata-vestule-parpratums-par-mums-pasiem-un-kantu?=&comments=11 341

Skat.: KŪLIS Rihards. Ko nozīmē tulkot Kantu? 2010. gada 25. marts. [Video, tiešsaiste.] http://www.youtube.com/watch? v=G6b8LIdnQms 342

343

Ar ekspertu komisijas atzinuma pilnu tekstu var iepazīties 1. pielikumā, xx. lpp.

344

Ar ētikas komisijas atzinuma pilnu tekstu var iepazīties 2. pielikumā, xx. lpp.

88


VIENS AR KANTU

Par profesora Riharda Kūļa rīcību komisija secināja, ka viņš “ir pārkāpis Ētikas kodeksa 3.1.2.4. punktā noteikto, ka mācībspēki (..) godprātīgi un ar cieņu izturas pret citu intelektuālo īpašumu, nepieļaujot plaģiātu un krāpšanos. Prof. R. Kūlis, tulkojot I. Kanta darbu Praktiskā prāta kritika, ir aizskāris A. Rolava intelektuālo īpašumu, nenorādot, ka R. Kūļa tulkojums ir padziļināts redakcionāla rakstura A. Rolava tulkojums, kas ir konceptuāli un valodiski būtiski pārstrādāts. Ētikas komisija atzīst, ka šāda norāde nebija iespējama 1988. gada izdevumā tā laika sociālpolitiskās situācijas dēļ, taču 2006. gada izdevumā šāda norāde noteikti bija jāsniedz, lai tiktu ievērotas A. Rolava un citu autoru tiesības uz vārda un darba neaizskaramību.” Tāpat par Ētikas kodeksa pārkāpumu tika atzīta profesora rīcība Studiju padomes sēdē, atbalstot jautājumu par Armanda Leimaņa izslēgšanu no augstskolas: “Ar šo savu rīcību prof. R. Kūlis nav ievērojis Ētikas kodeksa 3.1.1.5. punktu, kas nosaka, ka mācībspēki atzīst pieļautās kļūdas studiju procesā vai studējošo vērtējumā un risina konfliktus tiešās un atklātās sarunās, un 3.1.1.7. punktu, kas nosaka, ka mācībspēki ar savu paraugu veicina akadēmiskas uzvedības un savstarpējo attiecību kultūru LU un ārpus tās; [..] ar saviem publiskajiem izteikumiem par saviem esošajiem un bijušajiem studējošajiem R. Kūlis ir pārkāpis Ētikas kodeksa 3.1.1.4. punktā noteikto, ka, aizsargājot personas privātumu, mācībspēki atturas no savu bijušo un esošo studentu sekmju un uzvedības publiskas apspriešanas”. Komisija nolēma profesoram Kūlim izteikt “nosodījumu par neatsaukšanos uz A. Rolava tulkojumu izmantošanu un augstprātīgu attieksmi komunikācijā ar studējošajiem; [..] ņemot vērā konkrētos apstākļus, Ētikas komisija aicina prof. R. Kūli turpmāk nepārprotami norādīt A. Rolava un citu tulkotāju ietekmi savos I. Kanta darbu tulkojumos, īpaši pievēršot tam uzmanību vēl nepublicētajā I. Kanta Tīrā prāta kritikas tulkojumā; [..] ieteikt turpmāk rīkoties atbilstoši Ētikas kodeksam, tajā skaitā ar savu piemēru veicināt akadēmisko godīgumu un līdztiesīgu attiecību veidošanu akadēmiskajā vidē, paredzēt savas rīcības sekas un atturēties no rīcības, kas var nodarīt kaitējumu akadēmiskajam darbam, koleģiālajām attiecībām un LU kopējam tēlam, kā arī atturēties no savu studējošo sekmju un uzvedības publiskas apspriešanas.” Komisija atzina, ka Ētikas kodeksu “daļēji” ir pārkāpis arī students Armands Leimanis. Citstarp tika secināts, ka: “Ar saviem publiskajiem izteikumiem A. Leimanis ir pārkāpis Ētikas kodeksa 3.2.2. punktu, kas nosaka, ka LU studējošie ar cieņu izturas pret ikvienu LU saimes pārstāvi, viņa idejām un viedokļiem, (..) nepieļaujot augstprātību.” Leimanim tika izteikts aizrādījums par to, ka viņš nav ievērojis LU iekšējos normatīvajos aktos noteikto kārtību jautājuma risināšanā, un nosodījums par nepārdomātajiem publiskajiem izteikumiem. Komisijā tika izvērtēta arī Vēstures un filozofijas fakultātes Filozofijas studiju programmu padomes rīcība un norādīts, ka Padomes kompetencē neietilpst lēmumu par eksmatrikulācijas ierosināšanu pieņemšana. 30. aprīlī tika publiskots profesora Riharda Kūļa paziņojums345, kurā viņš noraidīja viņam izvirzītās Ētikas komisijas un ekspertu komisijas apsūdzības, citstarp, apšaubot ekspertu komisijas izveidošanas likumību. “Man netika dota nekāda iespēja uzrunāt ekspertu komisiju, piedalīties tās sēdēs kā apsūdzētajai personai, visa darbība šajā komisijā attiecībā pret mani un manu kolēģi prof. I. Šuvajevu notika “aizmuguriski”, neatbilstoši akadēmiskās dzīves principiem un likumībai,” rakstīja profesors Kūlis. Par Ekspertu komisijas norādītajām tulkojumu sakritībām profesors rakstīja, ka tie ir: “ekspertu komisijas tīšuprāt veiktie apmelojumi, lai uzbūvētu man apsūdzību. [..] Savas tiesības aizstāvēšu LR paredzētajā likumiskajā kārtībā.” Pēc Ekspertu komisijas atzinuma un Ētikas komisijas lēmuma saņemšanas paskaidrojumus par iespējamo plaģiātisma gadījumu 7. maijā profesoram Kūlim pieprasīja universitātes rektors Mārcis Auziņš. 18. maijā presē parādījās ziņa346 , ka no profesora Kūļa paskaidrojums vēl arvien neesot saņemts. Kā bija norādījusi rektora Auziņa preses sekretāre, paskaidrojums, pieļaujot, ka tas varētu Profesora Riharda Kūļa izplatītais paziņojums. No: Tvnet.lv, 2010. gada 30. aprīlis. [Tiešsaiste.] http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/ 329086-plagiatisma_apsudzeta_profesora_pazinojums_sabiedribai 345

SPRANCE Indra. Kūlis LU rektoram laikā neiesniedz paskaidrojumu. No: Ir.lv, 2010. gada 18. maijs. [Tiešsaiste.] http://www.ir.lv/ 2010/5/18/kuulis-laikaa-neiesniedz-paskaidrojumu-par-plagjiaatismu 346

89


VIENS AR KANTU

būt aizkavējies pastā, tikšot gaidīts vēl līdz nākamās nedēļas beigām. Ja arī tad paskaidrojums netiks saņemts, profesoram draudot disciplinārsods. Saskaņā ar Latvijas Universitātes kārtības noteikumiem, pēc darba kārtības pārkāpuma fakta konstatēšanas augstskolas vadība sastāda par to aktu, rakstiski iepazīstina darbinieku ar viņa izdarītā pārkāpuma būtību un gaida no darbinieka rakstveida paskaidrojumu, kas jāiesniedz 24 stundu laikā. Universitātes rektors, izvērtējot lietas sarežģītību un “ievērojot labas pārvaldības principu”, šo laiku bija pagarinājis līdz vienai nedēļai. Riharda Kūļa paskaidrojumu universitātes vadība saņēma tikai 21. maijā. Piecas dienas vēlāk arī plašsaziņas līdzekļos tika publicēta izvērsta profesora atbildes un atspēkojumu vēstule347 par viņam izvirzītajām apsūdzībām. “Pēc vairākus mēnešus ilgušā realitātes šova masu saziņas līdzekļos “filozofijas profesoru plaģiāta lieta” pāraugusi represīvās darbībās,” rakstīja profesors Kūlis. “Kā uzzināju no laikrakstiem un televīzijas, LU vadība mani iesūdzējusi tiesā ar prasību atstādināt no darba LU (ar prasības saturu neesmu iepazīstināts). [..] Uzskatu, ka visi man izteiktie apvainojumi ir nekorekti un to mērķis ir graut Filozofijas nodaļu un Vēstures un filozofijas fakultāti kopumā. Uzskatu, ka šobrīd cīnos ne tikai par savu, bet arī par visas filosofiskās sabiedrības reputāciju.” Vēstules noslēgumā profesors norādīja, ka “paskaidrojumus, ziņojumus un salīdzinošu tulkojuma tekstu analīzi esmu LU rektoram sūtījis vairākkārt, tajā skaitā 30. IV 2010.”. 2010. gada vasaras beigās presē tika ziņots, ka 19. oktobrī plkst. 10.00 Gulbenes rajona tiesā atklātā sēdē tiks skatīta Latvijas Universitātes prasība pret Vēstures un filozofijas fakultātes profesoru Rihardu Kūli par darba tiesisko attiecību pārtraukšanu. Augstskolas prasības saturs netika publiskots, un zināms bija vienīgi tas, ka “darba attiecības ar Kūli tiesas ceļā tiek lūgts pārtraukt, jo profesora rīcība neesot savienojama ar darbu akadēmiskā personāla sastāvā”348. Profesors Kūlis pauda pārliecību, ka tiesa viņu “pilnībā attaisnos”349. 19. oktobrī paredzētā tiesas sēde nenotika un tika pārcelta uz 2011. gada 7. martu. Tiesas sēdes atcelšanas iemesls esot bijis tāds, ka profesora Kūļa pārstāvis no advokātu biroja Rode & partneri neesot varējis ierasties, jo apmeklējis kādu citu tiesas sēdi350. Šāda paša iemesla dēļ tiesas sēde nenotika arī 7. martā, un lietas izskatīšana tika pārcelta uz 16. maiju. Armands Leimanis nu jau kādu laiku studijas turpina Aberdīnas universitātē Skotijā. Agrākos laikos iznākušu tulkojumu padziļināta redakcionāla labošana un jēdzieniska precizēšana saturiski sarežģītu darbu izdošanas vēsturē nav nekas jauns. Rolava izmantotais Loska Kanta Tīrā prāta kritikas tulkojums krievu valodā tiek lasīts vēl aizvien, taču droši vien retais izmanto kādu no 20. gadsimta sākumā iznākušajiem izdevumiem, bet drīzāk, piemēram, 1994. gadā izdoto variantu, kurā tekstu ar oriģinālu vēlreiz salīdzinājuši un rediģējuši pazīstamais armēņu izcelsmes Kanta, Hēgeļa un Leibnica filozofijas speciālists un tulkotājs Colaks Arzakanjans un Moisejs Itkins. Angļu valodā ir pieejami vismaz pieci Tīrā prāta kritikas izdevumi, un var teikt, ka trim no tiem pamatā ir viens un tas pats 1855. gadā tapušais Dž. M. D. Mīkldžona (Meiklejohn) tulkojums. Tas, kā arī 1838. gadā izdotais Frānsa Heivuda (Haywood) tulkojums kļuva par pamatu 1881. gadā izdotā Maksa Millera (Müller) tulkojumam. Gan 1993. gadā iznākušais Vasilisa Politisa tulkojums, gan 2007. gadā izdotais Markusa Vīgelta tulkojums bija balstīts vai nu Mīkldžona, vai Millera (un tātad arī Mīkldžona) veikumā. Lieki piebilst, šajos izdevumos netiek noklusēts, ka jaunāko tulkojumu pamatā ir bijis citu tulkotāju darbs. Attieksme pret autortiesībām un citu autoru darba izmantošanu laika gaitā ir mainījusies. Vēl Kanta dzīves laikā paradums pavairot kāda autora darbus bez autora vai oriģinālizdevuma izdevēja ziņas bija visai izplatīts – turklāt bieži vien ar to nodarbojās tie paši grāmatu iespiedēji, kam izdevēji bija Skat.: KŪLIS Rihards, prof. Par realitātes šovu “filozofijas profesoru plaģiāta lietā”. No: Delfi.lv. [Tiešsaiste.] http://www.delfi.lv/ archive/print.php?id=32111289 347

Prasību pret profesoru Kūli skatīs oktobrī. No: Ir.lv, 2010. gada 15. augusts. [Tiešsaiste.] http://www.ir.lv/2010/8/15/prasibu-pretprofesoru-kuli-skatis-oktobri 348

LETA. Tiesa LU prasību atbrīvot no amata filozofijas profesoru Kūli skatīs oktobrī. No: Diena.lv, 2010. gada 14. augusts. [Tiešsaiste.] http://diena.lv/lat/politics/hot/tiesa-lu-prasibu-atbrivot-no-amata-filozofijas-profesoru-kuli-skatis-oktobri 349

LU iesniegto prasību tiesā pret profesoru Kūli par darba attiecību izbeigšanu izskatīs nākamgad. No: Diena.lv, 2010. gada 19. oktobris. [Tiešsaiste.] http://diena.lv/lat/politics/hot/tiesas-sede-pret-filozofijas-profesoru-kuli-parcelta-uz-nakama-gada-martu 350

90


VIENS AR KANTU

uzticējuši grāmatu drukāšanu. Būtībā iespiedēji ražoja “kreiso preci”, aizbildinoties, ka to dara ar izdevēja ziņu. Šāds liktenis bieži vien piemeklēja arī paša Kanta darbus. 1785. gadā žurnālā Berlinische Monatsschrift tika publicēts Kanta apcerējums “Par grāmatu pārdrukāšanas nelikumību”. “Tam [pārdrukātājam], kas piekopj citas personas [autora] veikalu tās vārdā un tomēr pret tās gribu, jāatdod šai personai vai viņas pilnvarotajam [apgādātājam] viss materiālais labums, kāds viņam no tā rodas,” rakstīja Kants351. Kants nošķīra mākslas darbus un grāmatas, uzskatot, ka mākslas darbi ir darbi (opera) jeb lietas, kuras pēc viena likumīgi iegūta eksemplāra tā ieguvējam ir atļauts neierobežoti kopēt un izplatīt bez autora piekrišanas. Turpretī grāmatas, pēc Kanta ieskatiem, ir uzskatāmas par darbībām (operae) un tās eksistē vienīgi nesaraujami ar autora personu, respektīvi – grāmatas autoram ir neatsavināmas tiesības vienmēr runāt pašam.” Nenoliedzot profesora Kūļa ieguldījumu, konceptuāli un valodiski pārstrādājot un padziļināti rediģējot Rolava tulkotos Kanta darbus, būtu tikai pareizi, ja turpmākajos Prolegomenu, Praktiskā prāta kritikas, Spriestspējas kritikas izdevumos, kā arī beidzot iznākot jaunam Tīrā prāta kritikas tulkojuma variantam, kā to tulkotājs tiktu norādīts ne vien Rihards Kūlis, bet tiktu pieminēts arī fakts, ka viņa darba pamatā bijis Ata Rolava veikums un būtībā tas uzskatāms par Rolava-Kūļa tulkojumu. “Ko gan vēl vairāk var vēlēties kā labu dzīvi?” profesors Kūlis rakstīja 2010. gada Pasaules filozofijas dienas kongresam Teherānā sagatavotā referāta Ikdienas dzīve. Kultūras a priori jautājums kopsavilkumā.352 “Tomēr dzīvojot sabiedrībā, runājot valodā, lasot tekstus, sazinoties ar citiem cilvēkiem, ir jāievēro noteikti likumi jeb jāseko kultūras a priori.” Vairāku valstu, arī Irānas, filozofi iebilda pret kongresa rīkošanu Teherānā, un, kā intervijā norādīja Vācijā dzīvojošais irāņu filozofs Mohameds Reza Nikfars353, šāds kongress Irānā būtu pielīdzināms filozofijas akadēmijai, ko būtu dibinājuši tie, kas Sokratam piesprieda nāvessodu: “Tie, kas ir piespieduši aizbraukt no Irānas nozīmīgākos domātājus, tie, kas ir slepkavojuši, spīdzinājuši un ieslodzījuši cietumā daudzus augstskolu studentus un profesorus, rīko filozofu kongresu.” Kongresu boikotēt aicināja Jirgens Hābermass, vācu filozofs un Latvijas Universitātes goda doktors Otfrīds Hefe un daudzi citi. UNESCO, kas ir gadskārtējā kongresa rīkotājorganizācija, pasākumu pārcēla uz Parīzi. Irānas valdība paziņoja, ka kongress no 21. līdz 22. novembrim notiks arī bez UNESCO atbalsta. Latvijas pārstāvji Teherānas kongresu tomēr apmeklēja, tādējādi apliecinot, ka izpratne par “labu dzīvi”, “noteiktiem likumiem” jeb “kultūras a priori” arī Rietumu filozofu sabiedrībā var būt visai atšķirīga. 2010. gada 6. decembrī Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē norisinājās Latvijas Estētikas asociācijas lasījumi par godu Imanuela Kanta Spriestspējas kritikas iznākšanas 220. gadadienai. Ar priekšlasījumu pasākumā uzstājās arī profesore Maija Kūle. Viņas priekšlasījuma tēma: Attieksme pret Rietumu filosofiju – īpaši Kantu – mūsdienu irāņu islama (Sic!) filozofijā. ### 1975. gadā tika apzagta un izdemolēta gleznotāja Jāņa Pauļuka darbnīca. Bez pēdām pazuda liela daļa no viņa mūža laikā radītajiem darbiem; pēc šī zaudējuma mākslinieks tā arī vairs nespēja atgūties visus atlikušos deviņus savas dzīves gadus. Nozagto gleznu atrašanās vieta nav zināma vēl šobaltdien. Iespējams, zādzībai tiktu pievērsta lielāka vērība un izmeklēšana būtu rūpīgāka, ja Pauļuks būtu padomju varai paklausīgs, ērts Mākslinieku savienības biedrs un noderīgs sociālistiskā reālisma gleznotājs, taču viņš tāds nebija. Padomju iekārtā neviens cilvēks nebija mērķis, ikviens bija vienīgi līdzeklis – turklāt tikai tādā mērā, kādā atbilda valsts ideoloģiskajiem priekšrakstiem. Tie, kuri neatbilda, bija lemti nostumšanai perifērijā, viņu darbam draudēja ieslīgšana aizmirstībā. Atšķirībā no Pauļuka, Rolavam paveicās – viņa mūža darbs, kaut arī dzīves laikā nenovērtēts, netika 351

Von der Unrechtmässigkeit des Büchernachdrucks. Citēts pēc IKDDS, 654. lpp.

KŪLIS Rihards, Everyday Life: A Question about Cultural A Priori. No: Abstracts of The World Philosophy Congress, 2010. Tehran, 2010, 171. lpp. [Tiešsaiste.] https://docs.google.com/viewer?url=http://www.irip.ir/userfiles/Archive/BarnameyeHamayeshhHa/ 2010/FinalEnglishAbstracts.pdf&pli=1 352

Skat., piemēram: http://www.pbs.org/wgbh/pages/frontline/tehranbureau/2010/11/iranian-philosopher-comments-onboycotting-philosophy-congress-in-iran.html 353

91


VIENS AR KANTU

iznīcināts un netika izvazāts. Un, cerams, kādudien tas vismaz elektroniskā formātā interneta Ebibliotēkā vai kur citur tiks publicēts visā pilnībā un paša autora redakcijā. Zinot, ka tikai nedaudz vairāk kā gadsimtu pēc dzimtbūšanas atcelšanas un nepilnus simts gadus pēc Latvijas augstskolas jeb universitātes nodibināšanas studējošo skaits uz 10 000 iedzīvotāju Latvijā ir visaugstākais Eiropā354, Rolava veikuma lasītāju un interesentu gan jau netrūktu. Domājams, padarīti plaši pieejami, Rolava manuskripti varētu kļūt par iedvesmojošu avotu ne vien turpmākām Kanta studijām, bet arī jaunu tulkojumu tapšanai. Un varbūt tad par Rolava tulkojumu likteni – un nu jau arī par profesora Kūļa paveikto – vairs nebūtu iemesla sacīt, ka “darbam nenoliedzami ir uzlikts traģisma zīmogs.”355 “Jēgas pasaulē,” kā rakstīja Rolavs, “laiks ir bezspēcīgs.” ###

Augstākās izglītības trīs vaļi. Ar Latvijas Universitātes rektoru Mārci Auziņu sarunājas Pauls Bankovskis. No: Satori.lv, 2009. gada 8. septembris. [Tiešsaiste.] http://www.satori.lv/raksts/3033 354

KŪLIS Rihards. Vai tiešām plaģiāts? No: Delfi.lv, 2010. gada 22. marts. [Tiešsaiste.] http://kultura.delfi.lv/news/entertainment/ comments/article.php?id=30758155 355

92


VIENS AR KANTU

ADDENDA

I. Neatkarīgu ekspertu komisijas atzinums 2010. gada 12. aprīlī AR LATVIJAS UNIVERSITĀTES (turpmāk – LU) rektora M. Auziņa 2010. gada 23. marta rīkojumu nr. 1186 Par neatkarīgu ekspertu komisijas izveidi tika izveidota ekspertu komisija šādā sastāvā: 1) Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesors A. Veisbergs – komisijas priekšsēdētājs; 2) Latvijas Kultūras akadēmijas asociētais profesors E. Apsalons – komisijas priekšsēdētāja vietnieks; 3) Valsts valodas centra direktora vietnieks A. Timuška; 4) Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesors J. Kastiņš; 5) Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes profesore S. Sebre; 6) Attīstības un plānošanas departamenta projekta vadītājs R. Markvarts. Neatkarīgu ekspertu komisijas (turpmāk – ekspertu komisija) pamatuzdevums bija izvērtēt LU Vēstures un filozofijas fakultātes (turpmāk – LU VFF) profesoru R. Kūļa un I. Šuvajeva veiktos I. Kanta darba tulkojumus, lai noskaidrotu, vai tajos ir konstatējams plaģiāts un/vai autortiesību pārkāpumi. Ierobežotā laika dēļ (LU rektors M. Auziņš rīkojumu par ekspertu komisijas izveidi izdeva 2010. gada 23. martā, uzdodot ekspertu komisijai sagatavot atzinumu līdz 2010. gada 12. aprīlim) ekspertu komisija nolēma analizēt divus I. Kanta darbu tulkojumus: 1) I. Kants. Praktiskā prāta kritika. R. Kūļa tulkojumā. Rīga : Zvaigzne. 1988, 188 lpp. 2) I. Kants. Atbilde uz jaut��jumu: kas ir apgaismība? I. Šuvajeva tulkojumā. Rīga: Zvaigzne ABC. 2004, 15.–21. lpp. Ekspertu komisijas uzdevums bija salīdzināt iepriekš minētos tulkojumus ar atbilstošiem A. Rolava tulkojumiem, kas nav publicēti, bet manuskriptu veidā pieejami Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā. Ekspertu komisija nolēma izanalizēt divus nejaušu izvēlētus R. Kūļa veiktā I. Kanta Praktiskā prāta kritikas tulkojuma fragmentus un salīdzināt ar atbilstošajiem A. Rolava veiktajiem tulkojumiem: 1) no 70. līdz 78. lpp. (1988. gada izdevums); 2) no 133. līdz 142. lpp. (1988. gada izdevums). Sakarā ar I. Šuvajeva veiktā I. Kanta raksta Atbilde uz jautājumu: kas ir apgaismība? tulkojumu ekspertu komisija nolēma analizēt un salīdzināt ar A. Rolava veikto visu iepriekš minētā teksta tulkojumu (no 15. līdz 21. lpp. 2004. gada izdevumā). Tekstu analīzē ekspertu komisija nolēma koncentrēties uz: 1) iespējamo kļūdu analīzi, kad novirzes no autora teksta sakrīt abos tulkojumos; 2) interpretācijas analīzi, kad ir nepieciešams atrast pamatojumu, kāpēc tulkojumos ir saglabātas identiskas oriģinālvalodas struktūras; 3) konsekvenču analīzi, vai vēlākā tulkojuma jaunievedumi terminoloģijas jomā konsekventi tiek ievēroti visā tulkotajā tekstā; 4) konteksta analīzi, lai noskaidrotu, vai vēlākā tulkojuma valodas īpatnības saskan ar šajā laikā lietotās valodas tradīciju, vai šīs īpatnības ir pārnestas no iepriekšējā tulkojuma un saskan līdz ar to ar pirmā tulkotāja tradicionālo valodas lietojumu. I

93


VIENS AR KANTU

I. Kanta Praktiskā prāta kritikas tulkojumu sakarā ekspertu komisija nonāca pie šādiem atzinumiem: 1. Komisija izskatīja iespējamās “plaģiāta” definīcijas, secinot, ka jēdziens nav viennozīmīgi definēts. Šī konkrētā darba sakarā ekspertu komisija piedāvā divu veidu jēdziena “plaģiāts” izpratnes. 2. Ja jēdziens “plaģiāts” tiek traktēts šī vārda šaurākajā nozīmē – kā teksta akla reproducēšana bez jelkādiem jaunievedumiem –, tad R. Kūļa veiktais I. Kanta teksta tulkojums nav uzskatāms par šāda veida plaģiātu. Viens tulkojums nav uzskatāms par otra aklu kopiju šādu iemeslu dēļ: 2.1.1. R. Kūļa veiktajā tulkojumā ir saskatāma radoša attieksme pret tekstu. Lai arī abus tulkojumus raksturo vēlme maksimāli turēties pie oriģinālā teksta un tajā valdošās izteiksmes formas, tomēr atsevišķās vietās R. Kūlis ir atkāpies no burtiskas tulkošanas un tulkojis brīvāk nekā A. Rolavs. Ar to, piemēram, ir izskaidrojamas atsevišķas tulkojuma kļūdas, kad vietām R. Kūlis ir pārpratis I. Kanta tekstu, bet A. Rolava tulkojumā šīs kļūdas nav atrodamas; 2.1.2. R. Kūlis ir būtiski izmainījis iepriekšējā tulkojumā lietoto filozofisko terminoloģiju un konsekventi ievērojis savus jaunievedumus, kā arī labojis daļu no A. Rolava pieļautajām kļūdām. R. Kūļa jaunievedumi filozofiskajā terminoloģijā, ja tos salīdzina ar A. Rolava lietotajiem filozofiskajiem terminiem, pārsvarā attēlo to filozofiskās terminoloģijas lietojumu, kas bija raksturīgs R. Kūļa tulkojuma tapšanas laikā, respektīvi, pagājušā gadsimta 80. gados; 2.1.3. valodas stils ir vienots visā R. Kūļa tulkojumā, un vietām ir vērojama arī sintaktiska konstrukciju maiņa attiecībā pret iepriekšējo tulkojumu. 2.2. Ja jēdziens “plaģiāts” tiek traktēts šī vārda plašākajā nozīmē – kā jebkura kāda sveša teksta (1) izmantošana un (2) pārveidošana bez attiecīgas atsauces vai norādes uz izmantoto un pārveidoto tekstu –, tad R. Kūļa veiktais tulkojums, kas vērtējams kā A. Rolava tulkojuma būtisks redakcionāls un vietām interpretatīvs uzlabojums, varētu atbilst šāda veida plaģiātam: 2.2.1. ļoti daudzas teikuma daļas, teikumi un pat rindkopas pilnībā vai ar nebūtiskām atšķirībām sakrīt abos tulkojumos. Ir teikumi, kuros nav veiktas sintaktiskas izmaiņas, lai gan oriģinālteksts to pieļauj, un tajos izmainīti tikai atsevišķi vārdi to labskanīguma dēļ. Kopumā abos analizētajos fragmentos varēja atrast tikai 3–4 teikumus, kas būtu principiāli atšķirīgi abos tulkojumos. Daži līdzīgāko teikumu piemēri (pasvītrots abos tekstos atšķirīgais): R. Kūļa tulkojums, 71. lpp. – Spekulatīvajam prātam ar pilnām tiesībām tika liegta katra pozitīva izziņa, kas sniegtos pāri pieredzes priekšmetiem, tātad lietu kā noumenu izziņa. –

A. Rolava tulkojums – Spekulatīvajam prātam ar pilnu tiesību tika noliegta katra pozitīva izziņa, kas sniegtos pāri pieredzes priekšmetiem, tātad lietu kā noumenu izziņa. –

Turpretim morālais likums, kaut arī nedod drošas izredzes, tomēr sniedz mums faktu, ko gan nekādi nevar izskaidrot ar jutekliskās pasaules faktiem un no visa mūsu teorētiskā prāta lietojuma jomas, bet kas norāda uz tīru sapratnes pasauli, pat pozitīvi noteic pēdējo un ļauj mums kaut ko uzzināt [erkennen] par to, proti, likumu.

Turpretim morāliskais likums, kaut arī tas nedod drošu izredzi, tomēr sniedz mums faktu, ko gan nekādi nevar izskaidrot no jutekliskās pasaules datiem un visa mūsu teorētiskā prāta lietājuma apjoma, bet kas norāda uz tīru sapratnes pasauli, pat pozitīvi noteic pēdējo un ļauj mums kaut ko izzināt par viņu, proti, likumu.

94


VIENS AR KANTU 72.–73. lpp. Acīm redzami, ka maksima kā šāds likums spiestu mūs būt Ir acīm redzami, ka maksima kā šāds likums spiestu mūs būt patiesiem. Ja atzīt liecības par pierādījumiem un tomēr – par patiesīgiem. Ja atzīt liecības par pierādījumiem un tomēr par apzināti nepatiesām – tas nav savienojams ar dabas likuma apzināti nepatiesām, nav savienojams ar dabas likuma vispārīgumu. Tāpat maksima, kādu es izraugos, lai brīvi rīkotos ar vispārīgumu. Tāpat maksima, kādu es izraugos, lai brīvi rīkotos ar savu dzīvi, tūdaļ kļūst noteikta, ja es sev jautāju, kādai tai būtu savu dzīvi, kļūst tūdaļ noteikta, ja es sev jautāju, kādai tai būtu jābūt, lai daba varētu pastāvēt saskaņā ar šādas maksimas likumu. jābūt, lai daba varētu pastāvēt saskaņā ar šādas maksimas likumu. Acīmredzot šādā dabā neviens nevarētu patvaļīgi izbeigt savu Acīm redzami šādā dabā neviens nevarētu patvaļīgi izbeigt savu dzīvi, jo šāds stāvoklis [Verfassung] nevarētu būt paliekoša dabas dzīvi, jo šāda rīcība [Verfassung] nevarētu būt paliekoša dabas kārtība, un tāpat būtu visos pārējos gadījumos. Taču īstenajā dabā, kārtība, un tāpat visos pārējos gadījumos. Taču īstenajā dabā, ciktāl tā ir pieredzes priekšmets, brīvā griba pati nenoteic sevi ciktāl tā ir pieredzes priekšmets, brīvā griba pati nenoteic sevi attiecībā pret tādām maksimām, kas pašas par sevi varētu tādām maksimām, kas pašas par sevi varētu nodibināt dabu pēc nodibināt kādu dabu pēc vispārīgiem likumiem vai arī pašas par vispārīgiem likumiem vai arī pašas no sevis iederētos tādā dabā, sevi iederētos tādā dabā, kura būtu iekārtota saskaņā ar tām: tās kas būtu iekārtota saskaņā ar tiem: tās ir drīzāk personiskas drīzāk ir personiskas tieksmes, kuras gan darina dabas veselumu tieksmes, kas gan darina dabas veselumu pēc patoloģiskiem pēc patoloģiskiem (fiziskiem) likumiem, bet nedarina dabu, kas (fiziskiem) likumiem, bet nevis dabu, kas būtu iespējama vienīgi būtu iespējama vienīgi pateicoties mūsu gribai, pēc tīriem ar mūsu gribu, pēc tīriem praktiskiem likumiem. Taču mēs ar praktiskiem likumiem. Taču mēs ar prātu apzināmies likumu, prātu apzināmies likumu, kam pakļautas visas mūsu maksimas, it kuram pakļautas visas mūsu maksimas, tā it kā reizē ar mūsu kā reizē ar mūsu gribu būtu jārodas dabas kārtībai. gribu būtu jārodas dabas kārtībai. 74.–75. lpp. Ar šī pamatprincipa dedukciju, t.i. tā objektīvās un vispārīgās Ar šā pamatlikuma dedukciju, t.i. viņa objektīvās un vispārīgās nozīmības attaisnošanu [Rechtfertigung] un šāda sintētiska nozīmības attaisnošanu [Rechtfertigung] un šāda posterior apriora nolikuma iespējas atskāršanu [Einsicht] mēs nevaram apriora nolikuma iespējas atskāršanu [Einsicht] mēs nevaram cerēt gūt tik labus panākumus, kā iztirzājot tīrās teorētiskās cerēt gūt tik labus panākumus, kā iztirzājot tīrās teorētiskās sapratnes pamatprincipus. Jo tie attiecas uz iespējamās pieredzes sapratnes pamatprincipus. Jo pēdējie attiecās uz iespējamas priekšmetiem, proti uz parādībām, un mēs varējām pierādīt: tikai pieredzes priekšmetiem, proti, parādībām, un mēs varējām tāpēc, ka šīs parādības atbilstoši minētajiem likumiem tiek pierādīt, ka tikai ar to, ka šīs parādības samērīgi ar minētiem pakļautas kategorijām, šīs parādības var tikt izzinātas kā pieredzes likumiem tiek pakļautas katēgorijām, šīs parādības var tikt priekšmeti, tātad katrai iespējamai pieredzei jābūt atbilstošai šiem izzinātas kā pieredzes priekšmeti, tātad katrai iespējamai pieredzei likumiem. jābūt piemērīgai šiem likumiem. 75. lpp. Jo tam, kam savas īstenības pierādījuma pamats jārod pieredzē, Jo tam, kam savas īstenības pierādījuma pamats jāsmeļ no savas iespējas pamatojumu ziņā jābūt atkarīgam no pieredzes pieredzes, jābūt savas iespējas pamatojumu ziņā atkarīgam no principiem, bet tīro un tomēr praktisko prātu jau pēc tā jēdziena pieredzes principiem, bet tīro un tomēr praktisko prātu jau pēc tā vien nekādi nevar uzskatīt par tādu. Arī morālais likums ir dots tā, jēdziena nekādi nevar uzskatīt par tādu. Arī morāliskais likums ir it kā /tas būtu/ tīrā prāta fakts, kuru mēs apzināmies a priori un dots tā, it kā tīrā prāta fakts, kuru mēs apzināmies a priori un kas kurš ir apodiktiski drošs, kaut arī pieņemtu, ka pieredze mums ir apodeiktiski drošs, kaut arī piejemtu, ka pieredze mums nevar nevar sniegt nevienu piemēru, kur tas tiktu stingri ievērots. sniegt nevienu piemēru, kur tas tiktu stingri ievērots. Morāliskā Morālā likuma objektīvo realitāti tātad nevar pierādīt nekāda likuma objektīvo realitāti tātad nevar pierādīt nekāda dedukcija, dedukcija, nekāda teorētiskā, spekulatīvā vai empīriski atbalstītā nekāda teorētiskā, spekulatīvā vai empīriski atbalstītā prāta prāta piepūle, un, tātad, ja arī mēs gribētu atsacīties no piepūle, un, tātad, ja arī gribētu atsacīties no apodeiktiskās apodiktiskās drošības, to nevar apstiprināt un tādējādi pierādīt a drošības, to nevar apstiprināt nekāda pieredze un tādējādi pierādīt posteriori nekāda pieredze, un tomēr tā pati par sevi ir a posteriori, – un tomēr tā stāv stingri pati par sevi. neapšaubāma. 136. lpp. Bet, tā kā šo savienojumu atzīst par a priori, tātad praktiski Bet, tā kā šo savienojumu atzīst par a priori, tātad praktiski nepieciešamu, tātad par tādu, kas nav atvasināts no pieredzes, un nepieciešamu, tātad par tādu, kas nav atvasināts no pieredzes, un augstākā labuma iespēja tātad nedibinās uz empīriskiem augstākā labuma iespēja tātad nedibinās uz empīriskiem principiem, tad šā jēdziena dedukcijai jābūt transcendentālai. principiem, tad šā jēdziena dedukcijai jābūt transcendentālai. Radīt augstāko labumu sakarā ar gribas brīvību ir a priori (morāli) Radīt augstāko labumu sakarā ar gribas brīvību ir a priori nepieciešami; tātad arī tā iespējas nosacījumiem jādibinās vienīgi (morāliski) nepieciešami; tātad arī tā iespējas nosacījumiem uz aprioriem izziņas pamatiem. jādibinās vienīgi uz aprioriem izziņas pamatiem. Augstākajā labumā, kas mums ir praktisks, t.i., kas ar mūsu gribas Augstākajā labumā, kas mums ir praktisks, t.i., kas ar mūsu gribu palīdzību padarāms īstens, tikums un laime tiek domāti kā padarāms īstens, tikums un svētlaime tiek domāti kā nepieciešami nepieciešami savienoti, tā ka praktiskais prāts nevar pieņemt savienoti, tā ka praktiskais prāts nevar piejemt vienu, nepiejemot vienu, nepieņemot arī otru kā pie tā piederīgu. Šis savienojums arī otru kā tam piederīgu. Šis savienojums (kā ikkatrs savienojums (kā jebkurš savienojums vispār) ir vai nu analītisks, vai sintētisks. vispār) ir vai nu analītisks, vai sintētisks. Bet tā kā dotais Bet tā kā dotais savienojums, kā to iepriekš parādījām, nevar būt savienojums, kā nupat iepriekš rādījām, nevar būt analītisks, tad analītisks, tad tas jādomā kā sintētisks, proti, kā cēloņa un seku tas jādomā kā sintētisks, proti, kā cēloņa un veices saistījums; jo saistījums; jo tas attiecas uz praktiski labo, t.i., uz to, kas iespējams tas attiecas uz praktiski labo, t.i., uz to, kas iespējams ar darbību. sakarā ar rīcību.

95


VIENS AR KANTU 138. lpp. Ja mēs jūtamies spiesti augstākā labuma iespēju, proti, tā labuma, ko prāts izvirzīs visām ar prātu apveltītajām būtnēm kā visu viņu morālo vēlmju mērķi, meklēt tādā tālē, proti, saistījumā ar inteligiblu pasauli, tad mūs katrā ziņā pārsteidz tas, ka tiklab senāko, kā arī jaunāko laiku filozofi varējuši atrast laimi pilnīgi pienācīgā atbilstībā tikumam jau šajā dzīvē (jutekliskajā pasaulē) vai varējuši pārliecināt sevi, ka apzinās šo atbilstību.

Ja mēs jūtamies spiesti augstākā labuma iespēju, proti, tā labuma, ko prāts spraudis visām prātīgām būtnēm kā visu viņu morālisko vēlējumu mērķi, meklēt tādā tālē, proti, saistījumā ar inteligiblu pasauli, tad mūs katrā ziņā pārsteidz, ka tiklab senāko, kā arī jaunāko laiku filozofi varējuši atrast svētlaimi pilnīgi pienācīgā samērā ar tikumu jau šajā dzīvē (jutekliskajā pasaulē) vai varējuši pārliecināt sevi, ka šo samēru apzinās.

140. lpp. Ir arī ļoti svarīgi pievērst uzmanību šai mūsu personības īpašībai Ir arī ļoti svarīgi pievērst uzmanību šai mūsu personības īpašībai un cik iespējams labāk izkopt prāta ietekmi uz šīm jūtām. un cik iespējams jo labāk izkopt prāta ietekmi uz šīm jūtām. 141. lpp. Vienīgi šādā pakārtotībā augstākais labums ir tīrā praktiskā prāta veselais objekts un prātam tas nepieciešami jāiedomājas kā iespējams, jo prāta pavēle ir – darīt savukārt visu iespējamo augstākā labuma radīšanai.

Vienīgi šādā pakārtotībā augstākais labums ir tīrā praktiskā prāta veselais objekts un prātam tas nepieciešami jāiedomājas kā iespējams, jo prāta pavēle ir – darīt savukārt visu iespējamo augstākā labuma radīšanai.

2.2.2. Ir konstatējami atsevišķi valodiski aizguvumi no A. Rolava tulkojumā lietotās leksikas, kas pilnībā nesaskan ar R. Kūļa tulkojumā lietoto valodu. Vietām abos tekstos parādās identiski vārdi, kas bija vairāk tipiski laikam, kad dzīvoja A. Rolavs, bet nav vairs uzskatāmi par atbilstošiem tam laikam, kad R. Kūlis tulkoja I. Kanta darbu. Daži identisku vārdu lietojuma piemēri, kas R. Kūļa tulkojuma kontekstā izklausās arhaiski (norādīta lpp. R. Kūļa tulkojumā): Jutekļu priekšmeti (Gegenstaende der Sinne), 71. lpp.; dibinās (unterworfen sein), 73. lpp.; dara iespējamu pieredzi (Erfahrung moeglich zu machen), 73. lpp.; piederīgs (gehoerig), 73., 135. un 136. lpp.; atskāršana (Einsicht), 75. lpp.; saistīgs (verbindend), 76. lpp.; uzlūkot (betrachten), 77. lpp.; nosacītais (Bedingte), 77. lpp.; līdzdalīgs (teilhaftig), 133. lpp.; ir tādējāds (wird darauf aufgesetzt), 134. lpp.; tiktāl gan sekoja (so fern zwar befolgten), 134. lpp.; principa vienība (Einheit des Prinzips), 134. lpp.; atzīt (erkennen), 136. lpp.; nevienveidīgo pamatu savienošana (die Vereinigung ungleichartiger Gruende), 135. lpp.; nebija vienis prātis (waren sie nicht unter sich einhellig), 135. lpp.; tāle (Weite), 138. lpp.; iekams (mithin), 139. lpp.; jaušams, 139. lpp.; priekšstatīšanas veids (Vorstellungsart), 140. lpp.; izprātots (ausgekluegelt), 140. lpp.; jāreducējas (angelegt sein), 141. lpp. 2.2.3. A. Rolava manuskriptā (mašīnrakstā) ir veikti redakcionāli labojumi ar roku (iespējams, paša A. Rolava labojumi). R. Kūļa teksts gandrīz vienmēr sakrīt ar A. Rolava teksta vietām pirms labojumu veikšanas. Daži piemēri (norādīta lpp. R. Kūļa tulkojumā): Rolava teksts: ..., ja to (izsvītrots) brīvību (tā vietā ierakstīts) aplūko negatīvi... Kūļa teksts: ....ja to aplūko negatīvi... (71. lpp.) Rolava teksts: ..., bet kas (izsvītrots) šis fakts (tā vietā ierakstīts) norāda... Kūļa teksts: ..., bet kas norāda... (71. lpp.) Rolava teksts: Šim likumam jāpanāk (izsvītrots) jāsagādā (tā vietā ierakstīts)... Kūļa teksts: Šim likumam jāpanāk... (71. lpp.) Rolava teksts: ..., tad pārjutekliskā pasaule (izsvītrots) daba (tā vietā ierakstīts), ciktāl mēs šādu pasauli (izsvītrots) dabu (tā vietā ierakstīts) varam apjēgt... Kūļa teksts: ...., tad pārjutekliskā pasaule, ciktāl mēs šādu pasauli varam apjēgt... (72. lpp.) Rolava teksts: ..., tomēr nekaitējot (izsvītrots) nekaitēdams (tā vietā ierakstīts)... Kūļa teksts: ..., ..., tomēr nekaitējot ... (72. lpp.) Rolava teksts: ..., jo tā satur (izsvītrots) ietver (tā vietā ierakstīts)... Kūļa teksts: .... jo tā satur ... (72. lpp.) Rolava teksts: Bet šās veltīgi meklētās morāliskā principa dedukcijas vietā stājas kas cits un pavisam aplams (izsvītrots) nejēdzīgs (tā vietā ierakstīts) ... 96


VIENS AR KANTU

Kūļa teksts: Bet šās veltīgi meklētās morālā principa dedukcijas vietā stājas kas cits un pavisam aplams... (75. lpp.) Rolava teksts: ... /lai starp savām kosmoloģiskajām idejām atrastu nenosacīto pēc tā cēlonības un novērstu iekšēju (izsvītrots) prāta (tā vietā ierakstīts) pretrunu ar sevi pašu (klāt pierakstīts)... Kūļa teksts: ... (lai starp savām kosmoloģiskajām idejām atrastu nenosacīto atbilstoši cēlonībai un novērstu iekšēju pretrunu...) (76. lpp.) Rolava teksts: ..., kuras iespēja spekulatīvajam prātam bija neizprotama (izsvītrots) nesajēdzama (tā vietā ierakstīts),... Kūļa teksts: ..., kuras iespēja spekulatīvajam prātam bija neizprotama,... (76. lpp.) Rolava teksts: ..., kas personu (izsvītrots) tikumu (tā vietā ierakstīts), vispār pasaulē uzlūko par mērķi pašu (izsvītrots) par sevi. Kūļa teksts: ..., kas personu vispār pasaulē uzlūko par mērķi pašu par sevi. (133. lpp.) Rolava teksts: ..., un svētlaime ir tikai iegūtā (izsvītrots) tikuma apziņa kā piederīga pie subjekta stāvokļa. Kūļa teksts: ..., un laime ir tikai iegūtā tikuma apziņa kā piederīga subjekta stāvoklim. (135. lpp.) Rolava teksts: ...jau ipso facto izrādīsies (izsvītrots) jutīsies (tā vietā uzrakstīts) laimīgs/... Kūļa teksts: ...jau ipso facto izrādīsies laimīgs ... (136. lpp.) Rolava teksts: ..., tā var saturēt (izsvītrots) ietvert (tā vietā uzrakstīts) šās (izsvītrots) šai (tā vietā uzrakstīts) cēlonības (izsvītrots) cēlonībai (tā vietā uzrakstīts) noteicēju pamatu... Kūļa teksts: ..., tā var saturēt šās cēlonības noteicējpamatu... (137. lpp.) Rolava teksts: .../ar kāda intelligibla dabas radītāja starpniecību (izsvītrots) cēlāja palīdzību (tā vietā uzrakstīts)/... Kūļa teksts: ...(ar kāda intelligibla dabas radītāja starpniecību)... (138. lpp.) II I. Kanta darba Atbilde uz jautājumu: kas ir apgaismība? I. Šuvajeva tulkojuma sakarā ekspertu komisija nonāca pie šāda atzinuma: 1. Ņemot vērā šī darba specifiku (publicistisks raksts par filozofisku jautājumu, kas neprasa burtisku tulkojumu un pieļauj brīvāku interpretāciju), kā arī ievērojamās valodiskās un terminoloģiskās atšķirības starp A. Rolava un I. Šuvajeva tulkojumiem, ekspertu komisija secina, ka šo darbu var uzskatīt par oriģinālu tulkojumu, tomēr visā tulkojuma tekstā jūtama zināma A. Rolava tulkojuma ietekme. 1.2. Par A. Rolava tulkojuma ietekmi I. Šuvajeva tulkojumā liecina vairāku teksta daļu sakritība ar A. Rolava tulkojuma tekstu. Vairākas teikuma daļas, teikumi un pat rindkopas pilnībā vai ar nebūtiskam atšķirībām sakrīt abos tulkojumos. Ir teikumi, kuros nav veiktas sintaktiskas izmaiņas, lai gan oriģinālteksts to pieļauj, un tajos izmainīti tikai atsevišķi vārdi to labskanīguma dēļ. 1.3. Ir konstatējami atsevišķi valodiski aizguvumi no A. Rolava tulkojumā lietotās leksikas, kas pilnībā nesaskan ar I. Šuvajeva tulkojumā lietoto valodu. Vietām abos tekstos parādās identiski vārdi, kas bija vairāk tipiski laikam, kad dzīvoja A. Rolavs, bet nav vairs uzskatāmi par atbilstošiem tam laikam, kad I. Šuvajevs tulkoja I. Kanta darbu. Secinājumi 1. Salīdzinot A. Rolava un R. Kūļa tulkojumu tekstus, ekspertu komisija secina, ka R. Kūļa tulkojumā ir veikta A. Rolava tulkojuma skrupuloza, fundamentāla rediģēšana jeb būtiski redakcionāli un vietām interpretatīvi uzlabojumi. Nenoliedzami, R. Kūļa teksts ir dziļa, sistemātiska darba rezultāts, tomēr šis darbs ir klasificējams vairāk kā redakcionāla rakstura darbs, nevis kā pilnībā oriģināls tulkojums. R. Kūļa teksta pamatā ir A. Rolava tulkojums, kas konceptuāli un valodiski būtiski pārstrādāts. 2. Salīdzinot A. Rolava un I. Šuvajeva tulkojuma tekstus, ekspertu komisija secina, ka I. Šuvajeva tulkojumu var uzskatīt par oriģinālu tulkojumu, tomēr tulkojuma tekstā jūtama zināma A. Rolava tulkojuma ietekme. 97


VIENS AR KANTU

3. Ekspertu komisija konstatē, ka abos gadījumos – R. Kūļa tulkojumā 2006. gada izdevumā un I. Šuvajeva tulkojumā 2004. gada izdevumā – būtu bijis korekti norādīt uz iepriekš veiktajiem A. Rolava tulkojumiem. Ekspertu komisijas priekšsēdētājs A. Veisbergs Ekspertu komisijas priekšsēdētāja vietnieks E. Apsalons Ekspertu komisijas loceklis A. Timuška Ekspertu komisijas loceklis J. Kastiņš Ekspertu komisijas loceklis S. Sebre Ekspertu komisijas loceklis R. Markvarts

98


VIENS AR KANTU

II. Latvijas Universitātes Akadēmiskās ētikas komisijas lēmums nr. 3341000218 Rīga, 2010. gada 22. aprīlis Nr. V43/3 LATVIJAS UNIVERSITĀTES (turpmāk – LU) Akadēmiskās ētikas komisijas (turpmāk – Ētikas komisija) lēmums pieņemts Ētikas komisijas 2010. gada 19. aprīļa un 2010. gada 22. aprīļa sēdē, kas notika LU, Raiņa bulv. 19, 240. kab. (Ētikas komisijas 2010. gada 19. aprīļa sēdes protokols nr. V421S un Ētikas komisijas 2010. gada 22. aprīļa sēdes protokols nr. V42/6). Ētikas komisija šādā sastāvā: 1. Indra Dedze, Ētikas komisijas priekšsēdētāja; 2. Rasma Mozere, Ētikas komisijas priekšsēdētājas vietniece; 3. Skaidrīte Lasmane, Ētikas komisijas locekle; 4. Sandris Lācis, Ētikas komisijas loceklis; 5. Kristaps Ozoliņš, Ētikas komisijas loceklis; 6. Edvijs Zandars, Ētikas komisijas loceklis; 7. Ramona Velde, Ētikas komisijas sekretāre izskata Ētikas komisijai adresēto LU rektora M. Auziņa 2010. gada 16. marta vēstuli nr. 1000-v/ 10-16, kurā lūgts Ētikas komisiju izskatīt jautājumu par LU Vēstures un filozofijas fakultātes (turpmāk – LU VFF) studējošo pausto viedokli, kas izskanējis š.g. martā Latvijas presē (laikraksts Diena) un interneta vidē (www.satori.lv, www.tvnet.lv u.c.), par iespējamu plaģiātu LU VFF profesoru darbos. Pamatojoties uz: 1. LU rektora M. Auziņa 2010. gada 16. marta vēstuli nr.1000-v/10-16 (uz 1 lp.); 2. Ētikas komisijas 2010. gada 18. marta lēmumu nr. V43/2 (uz 2 lp.); 3. LU rektora M. Auziņa 2010. gada 23. marta rīkojumu nr. 1186 Par neatkarīgu ekspertu komisijas izveidi (uz 1 lp.); 4. Neatkarīgu ekspertu komisijas 2010. gada 12. aprīļa atzinumu nr. 1 (uz 9 lp.); 5. Ekspertu komisijas locekļa R. Markvarta 2010. gada 7. aprīļa atbildi uz Ētikas komisijas priekšsēdētājas I. Dedzes jautājumiem (uz 3 lp.); 6. R. Kūļa 2010. gada 30. martā sniegto skaidrojumu un tam pievienotajiem materiāliem Ētikas komisijas priekšsēdētājai I. Dedzei (uz 10 lp.); 7. R. Kūļa 2010. gada 31. martā sniegto skaidrojumu un tam pievienotajiem materiāliem Ētikas komisijas priekšsēdētājai I. Dedzei (uz l0 lp.); 8. R. Kūļa 2010. gada 6. aprīlī sniegto skaidrojumu un tam pievienotajiem materiāliem Ētikas komisijas priekšsēdētājai I. Dedzei (uz 11 lp.); 9. R. Kūļa 2010. gada 7. aprīļa elektronisko vēstuli Ētikas komisijas priekšsēdētājai I. Dedzei (uz 1 lp.); 10. R. Kūļa 2010. gada 10. aprīļa elektronisko vēstuli Ētikas komisijas priekšsēdētājai I. Dedzei (uz 2 lp.); 11. Ētikas komisijas priekšsēdētājas I. Dedzes 2010. gada 19. marta elektronisko saraksti ar Lingnanas universitātes un Indiānas universitātes profesoru E. Eoyang (uz 2 lp.); 12. Informāciju Latvijas preses izdevumos (piemēram, laikrakstā Diena, Neatkarīgā Rīta Avīze u.c.) un interneta vide (www.satori.lv, www.tvnet.lv, www.citadiena.lv u.c.); 13. LU VFF Studentu pašpārvaldes priekšsēdētājas L. Andersones 2010. gada 13. aprīļa atbildi uz Ētikas komisijas priekšsēdētājas I. Dedzes jautājumiem (uz 2 lp.); 14. Ētikas komisijai 2010. gada 7. aprīļa sēdē sniegtajiem LU VFF Studentu pašpārvaldes pārstāvja paskaidrojumiem (Ētikas komisijas 2010. gada 7. aprīļa sēdes protokols nr. V42/3); 99


VIENS AR KANTU

15. Ētikas komisijai 2010. gada 7. aprīļa sēdē sniegtajiem LU VFF Filozofijas bakalaura studiju programmas 2. kursā studējošā Armanda Leimaņa paskaidrojumiem (Ētikas komisijas 2010. gada 7. aprīļa sēdes protokols nr. V42/3); 16. Ētikas komisijai 2010. gada 14. aprīļa sēdē sniegtajiem LU VFF dekāna Gvido Straubes paskaidrojumiem (Ētikas komisijas 2010. gada 14. aprīļa sēdes protokols nr. V42/4); 17. Ētikas komisijai 2010. gada 22. aprīļa sēdē sniegtajiem LU VFF profesora Igora Šuvajeva un LU VFF profesora Riharda Kūļa paskaidrojumiem (Ētikas komisijas 2010. gada 14. aprīļa sēdes protokols nr. V42/6); 18. R. Kūļa 2010. gada 21. aprīlī Ētikas komisijai iesniegto R. Kūļa publikāciju sarakstu par I. Kantu (uz 1 lp.); 19. LU VFF Filozofijas studiju programmu padomes (turpmāk – Padome) 2010. gada 15. marta sēdes protokolu nr. 2 (uz 11 lp.); 20. LU Studiju programmu padomes nolikumu (apstiprinats ar LU Senāta 25.05.2009. lēmumu nr. 248); 21. LU Akadēmiskās ētikas kodeksu (apstiprināts ar Senāta 27.10.2008. lēmumu nr. 1 70) (turpmāk – Ētikas kodekss); 22. LU Akadēmiskās ētikas komisijas nolikumu (apstiprināts ar Senāta 27.10.2008. lēmumu nr. 171) (turpmāk – Nolikums). Ņemot vērā neatkarīgu ekspertu komisijas 2010. gada 12. aprīļa atzinumā nr. 1 norādīto, ka: 1. Ekspertu komisija nevērtēja profesora A. Rubeņa darbus, jo profesoram A. Rubenim nav darba tiesisko attiecību ar LU; 2. I. Kanta darba Tīrā prāta kritika R. Kūļa tulkojums šobrīd nav publicēts un publiski pieejams, līdz ar to ekspertu komisijai nebija iespējas to salīdzināt ar A. Rolava tulkojumu un vērtēt tā oriģinalitāti; 3. Ekspertu komisija ierobežota laika un resursu dēļ analizēja divus I. Kanta darbu tulkojumus: a) I. Kants. Praktiskā prāta kritika. R. Kūļa tulkojumā. Rīga : Zvaigzne, 1988, 188 lpp.; b) I. Kants. Atbilde uz jautājumu: kas ir apgaismība? I. Šuvajeva tulkojumā. Rīga : Zvaigzne ABC, 2004, 15.–21. lpp.; 4. Salīdzinot A. Rolava un R. Kūļa tulkojumu tekstus, ekspertu komisija secina, ka R. Kūļa tulkojumā ir veikta A. Rolava tulkojuma skrupuloza, fundamentāla rediģēšana jeb būtiski redakcionāli un vietām interpretatīvi uzlabojumi. Ekspertu komisija norāda, ka, nenoliedzami, R. Kūļa teksts ir dziļa, sistemātiska darba rezultāts, tomēr šis darbs ir klasificējams vairāk kā redakcionāla rakstura darbs, nevis kā pilnībā oriģināls tulkojums. R. Kūļa teksta pamatā ir A. Rolava tulkojums, kas konceptuāli un valodiski būtiski pārstrādāts; 5. Salīdzinot A. Rolava un I. Šuvajeva tulkojuma tekstus, ekspertu komisija secina, ka I. Šuvajeva tulkojumu var uzskatīt par oriģinālu tulkojumu, tomēr tulkojuma tekstā jūtama zināma A. Rolava tulkojuma ietekme; 6. Ekspertu komisija konstatē, ka abos gadījumos – R. Kūļa tulkojuma 2006. gada izdevumā un I. Šuvajeva tulkojuma 2004. gada izdevumā – būtu bijis korekti norādīt uz iepriekš veiktajiem A. Rolava tulkojumiem; un Ētikas komisijas 2010. gada 19. aprīļa un 2010. gada 22. aprīļa sēdē konstatēto, Ētikas komisija nolemj: 1. Par LU VFF profesora Igora Šuvajeva rīcību: a) prof. I. Šuvajevs daļēji ir pārkāpis Ētikas kodeksa 3.1.2.4. punktā noteikto, ka mācībspēki (..) godprātīgi un ar cieņu izturas pret citu intelektuālo īpašumu (..). Prof. I. Šuvajevs savā I. Kanta darba Atbilde uz jautājumu: kas ir apgaismība? tulkojumā ir nepietiekami skaidri norādījis A. Rolava tulkojuma ietekmi; b) ar savu rīcību Padomes sēdē, ierosinot izskatīt jautājumu par studējošā A. Leimaņa eksmatrikulāciju, prof. I. Šuvajevs ir pārkāpis Ētikas kodeksa 2.1. punktā minēto akadēmiskās brīvības principu, kas nozīmē respektēt citu tiesības brīvi paust savu viedokli (..), 2.3. punktā noteikto atbildības principu, kas nozīmē paredzēt savas rīcības sekas, un Ētikas kodeksa 3.1.1.2. punktu, kurā noteikts, ka LU mācībspēki (..) ar cieņu izturas pret kolēģiem un studējošajiem, viņu idejām un viedokļiem, (..) ievērojot līdztiesību un nepieļaujot augstprātību. Ar šo savu rīcību prof. I. 100


VIENS AR KANTU

Šuvajevs nav ievērojis Ētikas kodeksa 3.1.1.5. punktu, kas nosaka, ka mācībspēki atzīst pieļautās kļūdas studiju procesā vai studējošo vērtējumā un risina konfliktus tiešās un atklātās sarunās, un 3.1.1.7. punktu, kas nosaka, ka mācībspēki ar savu paraugu veicina akadēmiskas uzvedības un savstarpējo attiecību kultūru LU un ārpus tās; c) izteikt prof. I. Šuvajevam aizrādījumu par nepietiekami skaidri norādītu atsauci uz A. Rolava tulkojumu ietekmi un aicināt turpmākajos minētā darba izdevumos un citos savos tulkojumos nepārprotami norādīt citu autoru ietekmi; d) ieteikt turpmāk rīkoties atbilstoši Ētikas kodeksam, tajā skaitā ar savu piemēru veicināt akadēmisko godīgumu un līdztiesīgu attiecību veidošanu akadēmiskajā vidē, paredzēt savas rīcības sekas un atturēties no rīcības, kas var nodarīt kaitējumu akadēmiskajam darbam, koleģiālajām attiecībām un LU kopējam tēlam. 2. Par LU VFF profesora Riharda Kūļa rīcību: a) prof. R. Kūlis ir pārkāpis Ētikas kodeksa 3.1.2.4. punktā noteikto, ka mācībspēki (..) godprātīgi un ar cieņu izturas pret citu intelektuālo īpašumu, nepieļaujot plaģiātu un krāpšanos. Prof. R. Kūlis, tulkojot I. Kanta darbu Praktiskā prāta kritika, ir aizskāris A. Rolava intelektuālo īpašumu, nenorādot, ka R. Kūļa tulkojums ir padziļināts redakcionāla rakstura A. Rolava tulkojums, kas ir konceptuāli un valodiski būtiski pārstrādāts. Ētikas komisija atzīst, ka šāda norāde nebija iespējama 1988. gada izdevumā tā laika sociālpolitiskās situācijas dēļ, taču 2006. gada izdevumā šāda norāde noteikti bija jāsniedz, lai tiktu ievērotas A. Rolava un citu autoru tiesības uz vārda un darba neaizskaramību; b) ar savu rīcību Padomes sēdē, atbalstot jautājumu par studējošā A. Leimaņa eksmatrikulāciju, prof. R. Kūlis ir pārkāpis Ētikas kodeksa 2.3. punktā minēto atbildības principu, kas nosaka paredzēt savas rīcības sekas, un Ētikas kodeksa 3.1.1.2. punktu, kas nosaka, ka LU mācībspēki (..) ar cieņu izturas pret kolēģiem un studējošajiem, viņu idejām un viedokļiem, (..) ievērojot līdztiesību un nepieļaujot augstprātību. Ar šo savu rīcību prof. R. Kūlis nav ievērojis Ētikas kodeksa 3.1.1.5. punktu, kas nosaka, ka mācībspēki atzīst pieļautās kļūdas studiju procesā vai studējošo vērtējumā un risina konfliktus tiešās un atklātās sarunās, un 3.1.1.7. punktu, kas nosaka, ka mācībspēki ar savu paraugu veicina akadēmiskas uzvedības un savstarpējo attiecību kultūru LU un ārpus tās; c) ar saviem publiskajiem izteikumiem par saviem esošajiem un bijušajiem studējošajiem R. Kūlis ir pārkāpis Ētikas kodeksa 3.1.1.4. punktā noteikto, ka, aizsargājot personas privātumu, mācībspēki atturas no savu bijušo un esošo studentu sekmju un uzvedības publiskas apspriešanas; d) izteikt prof. R. Kūlim nosodījumu par neatsaukšanos uz A. Rolava tulkojumu izmantošanu un augstprātīgu attieksmi komunikācijā ar studējošajiem; e) ņemot vērā konkrētos apstākļus, Ētikas komisija aicina prof. R. Kūli turpmāk nepārprotami norādīt A. Rolava un citu tulkotāju ietekmi savos I. Kanta darbu tulkojumos, īpaši pievēršot tam uzmanību vēl nepublicētajā I. Kanta Tīrā prāta kritikas tulkojumā; f ) ieteikt turpmāk rīkoties atbilstoši Ētikas kodeksam, tajā skaitā ar savu piemēru veicināt akadēmisko godīgumu un līdztiesīgu attiecību veidošanu akadēmiskajā vidē, paredzēt savas rīcības sekas un atturēties no rīcības, kas var nodarīt kaitējumu akadēmiskajam darbam, koleģiālajām attiecībām un LU kopējam tēlam, kā arī atturēties no savu studējošo sekmju un uzvedības publiskas apspriešanas. 3. Par LU VFF Filozofijas bakalaura studiju programmas 2. kursā studējošā Armanda Leimaņa rīcību: a) lai gan studējošais A. Leimanis savā izpratnē ir centies vērtēt mācībspēku darbu un studiju procesu kopumā, tomēr ar savu rīcību daļēji ir pārkāpis Ētikas kodeksa 2.3. punktu, kurā noteikts atbildības princips, kas nozīmē gatavību paredzēt savas rīcības sekas un atturēties no rīcības, kas var nodarīt kaitējumu akadēmiskajam darbam, koleģiālajām attiecībām un sabiedrībai, jo nav ievērojis LU iekšējos normatīvajos aktos noteikto kārtību, kādā kritiskas piezīmes un ierosinājumi ir virzāmi LU. Ar saviem publiskajiem izteikumiem A. Leimanis ir pārkāpis Ētikas kodeksa 3.2.2. punktu, kas nosaka, ka LU studējošie ar cieņu izturas pret ikvienu LU saimes pārstāvi, viņa idejām un viedokļiem, (..) nepieļaujot augstprātību; 101


VIENS AR KANTU

b) izteikt studējošajam A. Leimanim aizrādījumu par to, ka viņš nav ievērojis LU iekšējos normatīvajos aktos noteikto kārtību jautājuma risināšanā, un nosodījumu par nepārdomātajiem publiskajiem izteikumiem; c) ieteikt turpmāk rīkoties atbilstoši Ētikas kodeksam un aicināt uz turpmāku atbildīgu rīcību, paredzot savas rīcības sekas, un atturēšanos no rīcības, kas var nodarīt kaitējumu akadēmiskajam darbam, koleģiālajām attiecībām un LU kopējam tēlam. 4. Par LV VFF Filozofijas studiju programmu padomes (turpmāk – Padome) rīcību: a) saskaņā ar LU Studiju programmu padomes nolikuma 3. punktu, kurā noteiktas studiju programmu padomes funkcijas, Padomes kompetencē neietilpst lēmuma par eksmatrikulācijas ierosināšanu pieņemšana. Tādējādi Padome, pieņemot pārsteidzīgu lēmumu ārpus savas kompetences, ietekmēja gan studējošā A. Leimaņa akadēmisko brīvību, gan labas pārvaldības praksi demokrātisku un līdztiesīgu attiecību veidošanā, gan LU prestižu; b) ar savu rīcību Padome ir pārkāpusi Ētikas kodeksa 2.5. punktu, kurā noteikts cieņas un koleģialitātes princips, kas ietver labas pārvaldības praksi atklātu, demokrātisku un līdztiesīgu attiecību veidošanā, 2.1. punktu, kurā noteikts akadēmiskas brīvības princips, kas nozīmē respektēt citu tiesības brīvi paust savu viedokli, 2.3. punktu, kurā ir noteikts atbildības princips, kas nozīmē gatavību paredzēt savas rīcības sekas un atturēties no rīcības, kas var nodarīt kaitējumu akadēmiskajam darbam, koleģiālajām attiecībām un sabiedrībai, kā arī Padomes locekļi ar savu rīcību ir pārkāpuši Ētikas kodeksa 2.2. punktu, kurā ir noteikts godprātības un taisnīguma princips, kas raksturo krietnu, argumentētu un savstarpējā uzticamībā balstītu rīcību, kas attur no interešu konflikta, savtīguma un vērtējuma neobjektivitātes; c) atzīt par akadēmiskajai ētikai neatbilstošu Padomes rīcību, pārmetot studējošajam A. Leimanim to, ko neievēro arī paši Padomes locekļi, tā, piemēram, atbildības principa pārkāpšanu, LU noteikto institucionālās piekritības neievērošanu konkrētu jautājumu izskatīšanā, kaitējuma nodarīšanu LU tēlam, kā dēļ radās negatīvs LU atspoguļojums publiskajā telpā; d) ieteikt Padomei turpmāko lēmumu pieņemšanā stingri ievērot Ētikas kodeksā, LU Studiju programmu padomes nolikumā, kā arī citos LU iekšējos normatīvajos aktos noteikto kārtību, jo īpaši ņemot vērā kompetences sadalījumu. 5. Lai ar savu piemēru sekmētu akadēmisko godīgumu un novērstu jebkādas aizdomas par negodprātīgu cita intelektuālā īpašuma izmantošanu vai plaģiātu, lūgt visu LU fakultāšu dekāniem papildus ieteikt LU mācībspēkiem īpaši atbildīgi izturēties pret norādēm uz citu veiktajiem pētījumiem vai tulkojumiem. 6. Lūgt LU mācību prorektoram prof. J. Krūmiņam nodrošināt, lai turpmāk 1. kursā studējošajiem studiju kursā Ievads studijās tiktu iekļauta sadaļa par akadēmisko ētiku (Ētikas kodeksu), kā arī tiktu sniegta informācija par veidu un secību, kā virzāmi studentu kritiskie ieteikumi, priekšlikumi vai konflikta risinājumi ar mācībspēkiem fakultātēs vai LU attiecīgajās institūcijās. 7. Ierosināt LU vadībai nodrošināt kvalifikācijas pilnveides kursa noklausīšanos LU akadēmiskajam personālam vismaz vienu reizi sešos gados, kas sekmētu pedagoģiskās kvalifikācijas celšanu, komunikācijas prasmju uzlabošanu un iepazīstināšanu ar akadēmisko un pētniecības ētiku, kā arī Ētikas kodeksu un Eiropas pētnieku hartu. 8. Par pieņemto lēmumu informēt LU VFF profesoru I. Šuvajevu, LU VFF profesoru R. Kūli, LU VFF Filozofijas studiju programmas 2. kursā studējošo A. Leimani, LU VFF dekānu G. Straubi, Padomi, LU VFF Studentu pašpārvaldi un LU vadību. Saskaņā ar Nolikuma 4.6. punktu Ētikas komisijas lēmums atbilstoši tās kompetencei ir galīgs. Ētikas komisijas priekšsēdētāja I. Dedze Ētikas komisijas priekšsēdētājas vietniece R. Mozere Ētikas komisijas locekle S. Lasmane Ētikas komisijas loceklis S. Lācis Ētikas komisijas loceklis K.Ozoliņš Ētikas komisijas loceklis E. Zandars Ētikas komisijas sekretāre R. Velde

102


VIENS AR KANTU

103


VIENS AR KANTU

III. LU Ētikas komisijas lēmums par profesoru R. Kūļa un I. Šuvajeva veiktajiem I. Kanta tulkojumiem356 PĒC LATVIJAS UNIVERSITĀTES (LU) rektora prof. Mārča Auziņa lūguma, LU Ētikas komisija ir izskatījusi LU Vēstures un filozofijas fakultātes (turpmāk – LU VFF) studējošo pausto viedokli, kas izskanējis š.g. martā Latvijas presē (laikraksts Diena) un interneta vidē (www.satori.lv, www.tvnet.lv u.c.), par iespējamu plaģiātu LU VFF profesoru darbos. Ētikas komisija ar lēmumu jau tuvākajā laikā iepazīstinās visas iesaistītās puses un aicinās LU vadību rīkoties atbildīgi. Tā kā jāizvērtē bija tulkojumi, LU Ētikas komisija darba veikšanai izveidoja neatkarīgu ekspertu komisiju sešu cilvēku sastāvā, kurai līdz 12. aprīlim bija jāiesniedz LU Ētikas komisijai atzinums par R. Kūļa un I. Šuvajeva tulkotajiem I. Kanta darbiem un to līdzību ar A. Rolava iepriekšējiem tulkojumiem. Ekspertu komisija bija ierobežota laikā un resursos, tādēļ tika analizēti divi I. Kanta darbu tulkojumi: I. Kants. Praktiskā prāta kritika R. Kūļa tulkojumā. Rīga: Zvaigzne, 1988, 188 lpp. un I. Kants. Atbilde uz jautājumu: kas ir apgaismība? I. Šuvajeva tulkojumā. Rīga: Zvaigzne ABC, 2004, 15.–21. lpp. I. Kanta darba „Tīrā prāta kritika” R. Kūļa tulkojums šobrīd nav publicēts un publiski pieejams, līdz ar to ekspertu komisijai nebija iespējas to salīdzināt ar A. Rolava tulkojumu un vērtēt tā oriģinalitāti. Ekspertu komisijas uzdevums bija salīdzināt iepriekš minētos tulkojumus ar atbilstošiem A. Rolava tulkojumiem, kas nav publicēti, bet manuskriptu veidā pieejami Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā. LU Ētikas komisija arī vērsās pie Honkongas profesora Eižena Čena Ījanga (Eugene Chen Eoyang), kurš ir pētījis atkārtoto tulkojumu līdzības un atšķirības, lai saņemtu konsultāciju par iespējamo plaģiātu tulkojumos. Atbildē profesors norādīja, ka divi tulkotāji, kas abi tulko vienu darbu un cenšas to atveidot pēc iespējas tuvu oriģinālam, bieži vien var nonākt pie līdzīgiem vārdiem un šīs līdzības vien nav iemesls, lai apšaubītu tulkojuma oriģinalitāti. Viņš norādīja, ka ir jāņem vērā tulkojamā teksta specifika – zinātniskie darbi un teksti dažādiem tulkotājiem būs ļoti līdzīgi, bet literārajos darbos tulkojumi atšķirsies daudz ievērojamāk. Pēc profesora domām, teksti filozofijā ir apmēram pa vidu, jo tie prasa zināmu loģisku secību kā zinātniskajos darbos, bet tajā pašā laikā pieļauj dažas jēgpilnas atšķirības, kādas rodamas literārajos darbos. Profesors uzsvēra, ka divos atšķirīgos tulkojumos ir jāvērtē to atšķirīgās daļas, respektīvi, vai jaunākais tulkojums ir sniedzis jaunu nozīmīgu interpretāciju. Novecojošu valodas formu aizstāšana ar mūsdienīgākām netiek uzskatīta par oriģinālu tulkojumu. Katram autoram, kas ķeras pie kāda teksta tulkošanas, kas jau ir bijis iepriekš iztulkots, ir jāspēj atbildēt uz jautājumiem, kas iepriekšējā tulkojumā nav bijis adekvāts un kādi uzlabojumi ir ieviesti jaunajā tulkojumā. Ja otrais tulks nespēj sniegt atbildes uz šiem jautājumiem, tad viņa darbs, visticamāk, ir plaģiāts. Ekspertu komisija nonāca pie šādiem galvenajiem slēdzieniem: 1) Salīdzinot A. Rolava un R. Kūļa tulkojumu tekstus, ekspertu komisija secina, ka R. Kūļa tulkojumā ir veikta A. Rolava tulkojuma skrupuloza, fundamentāla rediģēšana jeb būtiski redakcionāli un vietām interpretatīvi uzlabojumi. Nenoliedzami, R. Kūļa teksts ir dziļa, sistemātiska darba rezultāts, tomēr šis darbs ir klasificējams vairāk kā redakcionāla rakstura darbs, nevis kā pilnībā oriģināls tulkojums. R. Kūļa teksta pamatā ir A. Rolava tulkojums, kas konceptuāli un valodiski būtiski pārstrādāts. Latvijas Universitātes mājas lapā publicētā, plašai sabiedrībai pieejamā lēmuma versija. Pēdējās izmaiņas veiktas 2010. gada 30. aprīlī, dokumentam piekļūts 2010. gada 20. septembrī. [Tiešsaiste.] http://www.lu.lv/studentiem/studijas/ka-studet/akademiskaetika/jaunumi/30042010/ 356

104


VIENS AR KANTU

2) Salīdzinot A. Rolava un I. Šuvajeva tulkojuma tekstus, ekspertu komisija secina, ka I. Šuvajeva tulkojumu var uzskatīt par oriģinālu tulkojumu, tomēr tulkojuma tekstā jūtama zināma A. Rolava tulkojuma ietekme. 3) Ekspertu komisija konstatē, ka abos gadījumos – R. Kūļa tulkojuma 2006. gada izdevumā un I. Šuvajeva tulkojuma 2004. gada izdevumā – būtu bijis korekti norādīt uz iepriekš veiktajiem A. Rolava tulkojumiem. LU Ētikas komisija ir apkopojusi ekspertu komisijas secinājumus un uzklausījusi iesaistītās puses, savas kompetences robežās konstatējot, ka prof. I. Šuvajevs savā I. Kanta darba „Atbilde uz jautājumu: kas ir apgaismība?” tulkojumā ir nepietiekami skaidri norādījis A. Rolava tulkojuma ietekmi. Tāpēc komisija nolēma par to izteikt prof. I. Šuvajevam aizrādījumu. Ētikas komisija arī konstatēja, ka prof. R. Kūlis, tulkojot I. Kanta darbu „Praktiskā prāta kritika”, ir aizskāris A. Rolava intelektuālo īpašumu, nenorādot, ka R. Kūļa tulkojums ir padziļināts redakcionāla rakstura A. Rolava tulkojums, un nolēma par to izteikt prof. R. Kūlim nosodījumu. Ētikas komisija arī konstatēja, ka studējošais A. Leimanis savā izpratnē ir centies vērtēt mācībspēku darbu un studiju procesu kopumā, tomēr ar savu rīcību nav ievērojis LU iekšējos normatīvajos aktos noteikto kārtību, kādā kritiskas piezīmes un ierosinājumi ir virzāmi LU. Ētikas komisija nolēma izteikt studējošajam A. Leimanim aizrādījumu par LU iekšējos normatīvajos aktos noteiktās kārtības neievērošanu un nosodījumu par nepārdomātajiem publiskajiem izteikumiem.

105


VIENS AR KANTU

IV. Ata (Otto) Rolava bibliogrāfija Tulkojumi MESERS Augusts. Filozofijas vēsture. Senatne un viduslaiki; tulk. Atis Rolavs. Rīga : Grāmatrūpnieks, 1931. MESERS Augusts. Filozofijas vēsture. Jaunie laiki (līdz Apgaismības laikmetam); tulk. Atis Rolavs. Rīga : Grāmatrūpnieks, 1931. KANTS Immanuēls. Tīrā prāta kritika: 2 sējumos ar reģistri. Tulkojis Atis Rolavs. 1. sēj. Rīga : Andžs Rolavs, 1931. MESERS Augusts. Filozofijas vēsture. No Kanta līdz Hēgelim; tulk. Atis Rolavs. Rīga : Logs, 1933. ŠPENGLERS Osvalds. Cilvēks un technika : apcere dzīves filozofijai; tulk. A. Rolavs. Rīga : [b. i.], 1933. KANTS Immanuēls. Tīrā prāta kritika: 2 sējumos ar reģistri. Tulkojis Atis Rolavs. 2. sēj. Rīga : Andžs Rolavs, 1934. MILLERS-FREIENFELSS Richards. Tagadnes psīcholoģijas galvenie virzieni; tulk. Atis Rolavs. Rīga : Logs, 1934. ROLAVS Atis. Sistēmatisks rādītājs Kanta “Tīrā prāta kritikai”. Rīga : Logs, 1935. MESERS Augusts. Filozofijas vēsture. 19. gadsimtenis : Empīristiski-naturālistiskā filozofija; tulk. Atis Rolavs. Rīga : Logs, 1935. OGDEN'S C. K. Pamata angļu valoda. Beisik-angļu valoda : Vispārīgs ievads, likumi, gramatika; tulk. Ernests un Atis Rolavi; ar autora priekšvārdu latviskajam izdevumam. Rīga : Logs, 1935. ROLAVS Ernests. Angļu-latvju frazeoloģiska vārdnīca : Beisik-vārdi. Sakārtojuši Ernests Rolavs, Atis Rolavs. Rīga : Logs, 1935, 144 lpp. MESERS Augusts. Filozofijas vēsture. Tagadnes filozofija Vācijā; tulk. Atis Rolavs. Rīga : Logs, 1936. EIVE Makss. Šacha lekcijas : Ar diagrammām tekstā / M. Eive ; Latviskam izdevumam pārstrādājis V. G. [t. i., Atis Rolavs] Alfrēda un Pēteŗa Keirānu redakcijā. Rīga : Logs, 1937. Pielikumā: partijas no M. Eives un A. Alechina pasaules meistarības izcīņas. KANTS Imanuels. Mūžīgais miers / Ar red. iev.; no vācu val. tulk. Atis Rolavs. No: Latvijas Jaunatne, 1990. gada 24. marts. KANTS Imanuels. Atbilde uz jautājumu: kas ir apgaismība? / Ar Igora Šuvajeva iev. ; tulk. un koment. A. Rolavs. No: Kultūras Fonda avīze, 1990. gada aprīlis. Publikācijas, kas parakstītas ar vārdu Otto (O.) Rolavs357 ALKSNIS Ādams. Darbu izstāde. [Izstādes katalogs 50 g. nāves dienas piemiņai.] Sast. O. Rolavs. Rīga, 1947. Lielās Oktobra socialistiskās revolucijas XXX gadadienai veltīta latviešu mākslinieku jubilejas izstāde : Katalogs / A. Lapiņa ievads. Lapiņš A., Rolavs O., Plikgalve V. Rīga : Valsts latviešu un krievu mākslas muzejs, 1947. Palīgmateriāli skolotājiem zinātniski ateistiskā audzināšanā / Latv. PSR Izglīt. m-jas Skolu zin. pētn. inst. Rīga, 1955. Bibliogr.: 104.–118. lpp. / Sast. O. Rolavs.

Nenorādīt pilnus vārdus, neminēt tulkotāju vai grāmatu sastādītāju vārdus un uzvārdus padomju laikā bija izplatīta prakse. Līdz ar to drošas pārliecības, vai minētais “O. Rolavs” ir Otto Rolavs, nav. Tomēr fakts, ka runa ir par bibliogrāfiju veidošanu, kā arī zinot, ka Rolavs šajā jomā strādāja līdz pat pensijai un par bibliogrāfiskiem jautājumiem regulāri konsultējās ar Arturu Ģērmani, šādu pieļāvumu ļauj izdarīt. 357

106


VIENS AR KANTU

Dzīves laikā nepublicēti darbi Tulkojumi Prof. A. VVEDENSKIS. Dekarts un okazicionālisms. [Manuskripts; 29 lpp.] Tulkojis Atis Rolavs. Rīga, 1931. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, Rk 5883. DEKARTS Renē. Apcerējums par metodi. Apcerējums par metodi sava prāta labai vadīšanai un patiesības meklēšanai zinātnēs. [Rokraksts; 11 lpp.] Tulkojis Atis Rolavs. Rīga, 1953. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, Rk 5883. ŠOPENHAUERS Arturs. Dzīves vieduma aforismi. [Manuskripts.] Tulkojis Atis Rolavs. Rīga, 1943. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, Rk 5884. KANTS Immanuēls. Spriešanas spējas kritika. [Manuskripts.] Tulkojis Atis Rolavs. Rīga, 1944. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, Rk 5873. KANTS Immanuēls. Mūžīgais miers. Seši apcerējumi vēstures un tiesību filozofijā. [Manuskripts.] Tulkojis Atis Rolavs. Rīga, 1963. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, Rk 5872. KANTS Immanuēls. Prolegomeni. [Manuskripts.] Tulkojis Atis Rolavs. Rīga, 1961. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, Rk 5870. KANTS Immanuēls. Praktiskā prāta kritika. [Manuskripts.] Tulkojis Atis Rolavs. Rīga, 1942.–1953.– 1966. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, Rk 5874. KANTS Immanuēls. Reliģija vienīgi prāta robežās. [Manuskripts.] Tulkojis Atis Rolavs. Rīga, 1950.– 1956.–1966. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, Rk 5869. Bez datējuma KANTS Immanuēls. Tikumu metafizikas pamatojums. [Rokraksts.] Tulkojis Atis Rolavs. Rīga, 1943. LNB Reto grāmatu un rokrakstu fonds, Ņinas un Artura Ģērmaņu fonds. A296, N90. [Manuskripts uz apgāda “Logs” grāmatu pasūtināšanas veidlapu un melnrakstu lapu otrām pusēm; vairākās apgāda “Logs” veidlapās “Logs” ar zīmuli pārlabots par O. Rolava apgādu.] KANTS Immanuēls. Tikumu metafizikas pamatojums. [Manuskripts.] Tulkojis Atis Rolavs. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, Rk 5871. KANTS Immanuēls. Vispārīgas vēstures ideja no kosmopolītisma viedokļa. [Manuskripts.] Tulkojis Atis Rolavs. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, Rk 5871. KANTS Immanuēls. Par parasto izteicienu “Tas var būt pareizi teorijā, bet neder praksei”. [Manuskripts.] Tulkojis Atis Rolavs. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, Rk 5871. KANTS Immanuēls. Mūžīgais miers. [Manuskripts.] Tulkojis Atis Rolavs. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, Rk 5871. Pētījumi, raksti un citi darbi ROLAVS Atis. Sistemātiskais rādītājs Kanta “Tīrā prāta kritikai”. [Manuskripts.] Rīga, 1958. gada 12. augusts. 308 lpp. LNB Reto grāmatu un rokrakstu fonds, RX0, A64. ROLAVS Atis. “Literatūra par Raini, (1893–1944)”. Bibliogrāfija. [Rokraksts.] Rīga, 1955. LNB Reto grāmatu un rokrakstu fonds, Ņinas un Artura Ģērmaņu fonds. A296, N152. ROLAVS Atis. “J. Jansons Brauns (1872–1917)”. Bibliogrāfija. [Rokraksts.] Rīga, 1956. LNB Reto grāmatu un rokrakstu fonds, Ņinas un Artura Ģērmaņu fonds. A296, N152. [Pirmajā lappusē uzraksts: “Draugam A. Ģērmanim. 11. XI. 56. O. Rolavs”.] ROLAVS Atis. Immanuēls Kants : dzīve, darbi, sistēma. [Manuskripts.] Rīga, 1957–1967, 1920 lpp. LNB Reto grāmatu un rokrakstu fonds, RX0, A64. ROLAVS Atis. Kanta leksikons. Rokasgrāmata kriticisma studijām. [Manuskripts.] Rīga, 1957–1967, 2673 lpp. LNB Reto grāmatu un rokrakstu fonds, RX0, A64. ROLAVS Otto. Vāciskie un latviskie termini “Kanta leksikonā”. [Manuskripts.] Rīga, 1968. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, Rk 5880. ROLAVS Otto. Par loģiku. [Manuskripts; no 4. līdz 15. lpp.] Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, Rk 5878. 107


VIENS AR KANTU

ROLAVS Otto. Kāda dzīve. [Manuskripts.] Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, Rk 5867. ROLAVS Atis. Filozofiska satura darbu tulkojumu pirmraksti, fragmeni. LNB Reto grāmatu un rokrakstu fonds, Ņinas un Artura Ģērmaņu fonds. [b.d.] A296, N91. ROLAVS Atis. Kartotēka. LNB Reto grāmatu un rokrakstu fonds, Ņinas un Artura Ģērmaņu fonds. [b.d.] A296, N92. [Artura Ģērmaņa piezīme: “Šķiet, Rolava Kanta “Tīrās prāta kritikas” vāciski latviskā terminoloģija. A. Ģērmanis, 18.04.1988.”] ROLAVS Atis. Kartotēka. LNB Reto grāmatu un rokrakstu fonds, Ņinas un Artura Ģērmaņu fonds. [b.d.] A296, N165. Publikācijas par Rolavu. Izlase ARNIS. Pusceļā. Recenzija par grām.: Mesers Augusts. Filozofijas vēsture. Senatne un viduslaiki; tulk. Atis Rolavs. Rīga : Grāmatrūpnieks, 1931. No: Jaunākās ziņas. 1931. gada 21. marts. JUREVIČS Pauls. Recenzija par grām.: Mesers Augusts. Filozofijas vēsture. Senatne un viduslaiki; tulk. Atis Rolavs. Rīga : Grāmatrūpnieks, 1931. No: Daugava. Nr. 5, 1931. JUREVIČS Pauls. Recenzija par grām.: Mesers Augusts. Filozofijas vēsture. Senatne un viduslaiki; tulk. Atis Rolavs. Rīga : Grāmatrūpnieks, 1931. No: Burtnieks. Nr. 5, 1931. JUREVIČS Pauls. Recenzija par grām.: Mesers Augusts. Filozofijas vēsture. Senatne un viduslaiki; tulk. Atis Rolavs. Rīga : Grāmatrūpnieks, 1931. No: Izglītības ministrijas Mēnešraksts. Nr. 9, 1931. STŪRĪTIS Andrejs. Recenzija par grām.: Kants I. Tīrā prāta kritika : 1. sēj.; tulk. Atis Rolavs. Rīga : Andžs Rolavs, 1931. No: Burtnieks, 1932. gada Nr. 1. STŪRĪTIS Andrejs. Recenzija par grām.: Kants I. Tīrā prāta kritika : 1. sēj.; tulk. Atis Rolavs. Rīga : Andžs Rolavs, 1931. No: Universitas, 1932. gada Nr. 2. DĀLE Pauls. Recenzija par grām.: Kants I. Tīrā prāta kritika : 1. sēj.; tulk. Atis Rolavs. Rīga : Andžs Rolavs, 1931. No: Latvis. 1931. gada 4. novembris. DĀLE Pauls. Recenzija par grām.: Kants I. Tīrā prāta kritika : 1. sēj.; tulk. Atis Rolavs. Rīga : Andžs Rolavs, 1931. No: Izglītības ministrijas Mēnešraksts. 1931. gada Nr. 12. ARNIS. Divas filozofijas attīstības līnijas. Recenzija par grām.: Kants I. Tīrā prāta kritika : 1. sēj.; tulk. Atis Rolavs. Rīga : Andžs Rolavs, 1931. No: Jaunākās ziņas. 1932. gada 2. februāris. FREIJS Alberts. Recenzija par grām.: Kants I. Tīrā prāta kritika : 1. sēj.; tulk. Atis Rolavs. Rīga : Andžs Rolavs, 1931. No: Brīvā Zeme. 1932. gada 18. janvāris. ŠILLERS Edgars. Recenzija par grām.: Kants I. Tīrā prāta kritika : 1. sēj.; tulk. Atis Rolavs. Rīga : Andžs Rolavs, 1931. No: Domas. 1932. gada nr. 1. DĀLE Pauls. Recenzija par grām.: Kants I. Tīrā prāta kritika : 2 sēj.; tulk. Atis Rolavs. Rīga : Andžs Rolavs, 1931–1934. No: Daugava. – Nr.2 (1932), 243.–245. lpp. DĀLE Pauls. Recenzija par grām.: Kants I. Tīrā prāta kritika : 2. sēj.; tulk. Atis Rolavs. Rīga : Andžs Rolavs, 1934. No: Latvis. 1934. gada 29. jūlijs. [b. a.] Jauni bibliotēku darbinieki. No: Latvis, 1934. gada 7. augusts. [b. a.] Recenzija par grām.: Špenglers Osvalds. Cilvēks un technika : apcere dzīves filozofijai; tulk. A. Rolavs. Rīga : [b. i.], 1933 No: Universitas, 1933. gada 15. marts. VESELIS Jānis. Recenzija par grām.: Millers-Freienfelss, Richards. Tagadnes psīcholoģijas galvenie virzieni; tulk. Atis Rolavs. Rīga : Logs, 1934. No: Brīvā zeme, 1934. gada 17. novembris.

108


VIENS AR KANTU

V. Rīgā un Liepājā izdotie Imanuela Kanta darbi Träume eines Geistersehers, erläutert durch Träume der Metaphysik. Riga und Mietau : Johann Friedrich Hartknoch, 1766. Critik der reinen Vernunft. Riga : Johann Friedrich Hartknoch, 1781 (otrais, labotais variants – Riga : Johann Friedrich Hartknoch, 1787). Prolegomena zu einer jeden künftigen Metaphysik, die als einer jeder künftigen Metaphysik die als Wissenschaften wird auftreten können. Riga : Johann Friedrich Hartknoch, 1783. Grundlegung der Metaphysik. Riga : Johann Friedrich Hartknoch, 1785. Metaphysische Anfangsgründe der Naturwissenschaft. Riga : Johann Friedrich Hartknoch, 1786. Critik der Urteilskraft. Berlin-Libau : Johann Friedrich Hartknoch, 1790.

109


VIENS AR KANTU

VI. Ilustrāciju saraksts 1. “18-deviņdesmit septītā gadā četrpadsmitā (14) augustā pl. 8 vakarā p. v. st. dzimis Liepājā un tanī pašā gadā četrpadsmitā (14) septembrī lūgšanas namā no mācītāja Schaena (?) tika kristīts Otto Roberts t. ugunsdzēsējs Andžs Rolavs m. Anlīza dzimusi Janševski, abi latv. Kūmi: ugunsdzēsējs Otto Rolavs un atraitne Latte Gutmann” Avots – Liepājas Sv. Annas baznīcas grāmata par kristītiem no 1897. g. N° 763. [Tiešsaiste.] http:// www.lvva-raduraksti.lv/lv.html 2. Otto Rolavs Liepājas periodā. Bez datējuma. Avots – Otto Rolava ģimenes albums. LNBR, RX A64,30. 3. Otto Rolava pases fotogrāfija (bez datējuma) un miršanas apliecība. Avots – Linarda Muciņa arhīvs. 4. Otto Rolava tēvs Andžs un māte Anlīza ap 1911. gadu. Avots – Linarda Muciņa arhīvs. 5. Otto Rolava tēvs Andžs. Bez datējuma. Avots – Linarda Muciņa arhīvs. 6. Otto Rolava tēvs Andžs un māte Anlīza. Bez datējuma. Avots – Linarda Muciņa arhīvs. 7. Liepājas reālskolas audzēknis Otto Rolavs. Bez datējuma. Avots – Linarda Muciņa arhīvs. 8. Otto Rolavs (pirmais no kreisās. Bez datējuma, iespējams, ap 1907. gadu. Avots – Linarda Muciņa arhīvs. 9. Otto Rolavs ar nezināmu draugu. Bez datējuma. Avots – Linarda Muciņa arhīvs. 10. Otto Rolavs ar nezināmu kundzi. Bez datējuma. Avots – Linarda Muciņa arhīvs. 11. Lāču iela Liepājā. Foto – Pauls Bankovskis. 12. Otto Rolavs Maskavā. Avots – Linarda Muciņa arhīvs. 13. Lāču iela Liepājā. Foto – Pauls Bankovskis. 14. Lietuviešu iela Liepājā. Foto – Pauls Bankovskis. 15. Liepājas eļļas fabrika. Foto – Pauls Bankovskis. 16. Liepājas korķa un linoleja fabrika. Foto – Pauls Bankovskis. 17. Dobes muižas vieta mūsdienās. Foto – Pauls Bankovskis. 18. Zaņas upe. Foto – Pauls Bankovskis. 19. Spārņu mājas vieta. Foto – Pauls Bankovskis. 20. Pagalms Tēriņu ielā 1/3, kur Rolavs kopā ar māti dzīvoja no 1923. gada janvāra pēc atgriešanās no Krievijas. Foto – Pauls Bankovskis. 21. Tomskas universitātes studiju grāmatiņa. Avots – Linarda Muciņa arhīvs. 22. „Reiz biju arī Luna-Park’ā, milzīgā dažādu izpriecu un uzjautrinājumu parkā; kāds meistars ar šķērēm izgrieza manu siluetu,” Rolavs rakstīja par savu Berlīnes braucienu. Avots – Linarda Muciņa arhīvs. 23. Otto Rolava māte Anlīza Rīgā. Bez datējuma. Avots – Linarda Muciņa arhīvs. 24. Otto Rolava iesniegums par uzņemšanu Latvijas Universitātē pēc atgriešanās no Krievijas. Avots – Otto Rolava personas lieta. LVVA, 7427/1/5383. 25. un 26. Latvijas Universitātes students Otto Rolavs. Avots – Otto Rolava personas lieta. LVVA, 7427/1/5383. 27. Pastkarte ar Frica Rumpfa gleznotu Imanuela Kanta portretu. 28. Ēka Aldaru ielā 6, iepretī Mazajai Trokšņu ielai Vecrīgā. Foto – Pauls Bankovskis. 29. Emanuela Bardū (1744–1818) darinātais Imanuela Kanta krūšutēls, kura attēls izmantots Rolava tulkotās Tīrā prāta kritikas izdevumā. 30. Otto Rolava māte Anlīza Rīga. Bez datējuma. Avots – Linarda Muciņa arhīvs. 31. Otto Rolavs dažados dzīves posmos. Avots – Linarda Muciņa arhīvs. 32. Otto Rolava ieskaišu grāmatiņa Marksisma-ļeņinisma vakara universitātē. Avots – Linarda Muciņa arhīvs.

110


VIENS AR KANTU

33. Telegramma par Otto Rolava mātes nāvi. Avots – Linarda Muciņa arhīvs. 34. Otto Rolavs pie Herdera pieminekļa Vecrīgā. Bez datējuma. Avots – Linarda Muciņa arhīvs. 35. Otto Rolavs spēlē šahu. Bez datējuma. Avots – Linarda Muciņa arhīvs. 36. Bijusī 7. bibliotēka, tagad Nordeķu bibliotēka Slokas ielā 76 Pārdaugavā. Foto – Pauls Bankovskis. 37. Markus kapi līdzās Rīgas Meža kapiem. Foto – Pauls Bankovskis.

111


VIENS AR KANTU

VII. Personu rādītājs. Izlase

Adorno, Teodors, 43 Aizpuriete, Amanda, 65 Aizpurietis, Roberts, 65 Aleksanders, Georgs, 41 Aleksandrijas Filons, 72 Alksnis, Ādams, 63, 70 Alunāns, Juris, 14, 44 Apine, Ilga, 9 Apsalons, Edmunds, 82, 87 Āre, Kārlis, 61 Aristotels, 47 Arnis, Ernests, 45, 52, 56 Arturs Šopenhauers, 71 Arzakanjans, Colaks, 84 Aspazija, īstajā vārdā Elza Rozenberga, 14, 44 Auziņš, Mārcis, 81, 83, 87, 93 Bakuņins, Mihails, 25 Balodis, Kārlis, 35, 39 Baltgailis, K., 25 Baļmonts, Konstantīns, 19 Bankovskis, Pauls, 39, 78, 81 Bardū, Emanuels, 53 Bēkons, Frānsiss, 4, 46, 52 Bēkons, Rodžers, 46 Bērenss, Johans Kristofs, 4 Bērenss, Kārls Gotfrīds, 4 Bergmane, Una, 49 Bergsons, Anrī, 52 Bērklijs, Džordžs, 46, 52 Bēthovens, Ludvigs van, 32 Birkerts, Pēteris, 64 Bīsters, Ērihs Johans, 67 Blaumanis, Rūdolfs, 14 Blese, Ernests, 39 Brežņevs, Leonīds, 70 Brjusovs, Valērijs, 19 Broce, Johans, Kristofs, 5 Brūmels, A., 25 Burļuks, Dāvids, 27 Cāne, Signe, 80 Caune, Māra, 4 Cedlics, Karls Abrahams, fon, 5 Celms, Teodors, 45 Cīrulis, Austris, 80 Čertkovs, Vladimirs, 11 Dāle, Pauls, 10, 15, 20, 21, 34, 39, 44, 47, 52, 53, 58, 64 Dante, Aligjēri, 53

Dauge, Aleksandrs, 10, 15, 34, 47 Dedze, Indra, 82, 93 Dekarts, Renē, 46, 52, 69, 71 Dīls, Erihs Vilhelms, 47 Dostojevskis, Fjodors, 13, 16, 31, 45 Drešers, Melvins, 43 Duhašeks, Františeks, 26 Dzeivers, Arturs, 66 Eglīte, Inta, 45 Eive, Makss, 58 Endzelīns, Jānis, 36 Engelss, Frīdrihs, 70 Eoyang, E., 93 Erigens, 47 Feldhūns, Ābrams, 30 Felsbergs, Ernests, 39 Fihte, Johans Gotlībs, 26, 27, 29, 47, 48, 78 Fišers, Kuno, 71 Flūda, Merila, 43 Freiberga, Elga, 80, 81 Freivalds, Osvalds, 60 Frosts, Valters, 39 Gesena, Maša, 42 Gēte, Johans Volfgangs fon, 53, 69 Gilmors, Duglass, 46 Goba, Alfreds, 66 Godmanis, Ivars, 48 Godunovs, Boriss, 25 Gogolis, Nikolajs, 14, 33 Gorbunovs, Anatolijs, 48 Gorkijs, Maksims, 20 Gulbis, Ansis, 44 Gulbis, Eduards, 39 Gulbis, Fricis, 13 Gūtenbergs, Johans, 57 Ģērmane, Ņina, 66 Ģērmanis, Andrejs, 61, 62, 65, 66 Ģērmanis, Andris, 64 Ģērmanis, Arturs, 44, 48, 49, 61, 66, 71 Ģērmanis, Juris, 61, 62 Ģiezens, Augusts, 4 Hābermass, Jirgens, 85 Hāmanis, Johans Georgs, 5 Hamsuns, Knuts, 8 Hartknohs, Frīdrihs, 8 Hašeks, Jaroslavs, 26 Hauptmans, Gerhards, 14

112


VIENS AR KANTU Hēdenštrēms, Alfrēds, 39 Hefe, Otfrīds, 85 Hēgelis, Georgs Vilhelms Frīdrihs, 56, 84 Heivuds, Frānss, 84 Herders, Johans Gotfrīds, 5, 69 Hermess, Georgs Daniels, 67 Hesens, Sergejs, 2, 6, 25, 26, 27, 29, 30, 31, 33, 34, 50 Hillmers, Gotlobs Frīdrihs Hillmers, 67 Hitlers, Ādolfs, 49, 59 Hjūms, Deivids, 42, 46, 47, 52, 74 Hobbs, Tomass, 46 Hruščovs, Ņikita, 69, 70 Huserls, Edmunds, 71 Itkins, Moisejs, 84 Jansone, Tija, 11 Jansons (Brauns), Jānis, 11 Janševska, Anlīza, Otto Rolava māte, 10, 12, 37, 68 Janševskis, Jēkabs, 10 Janševskis, Kārlis, 11 Jirgens, Rūdolfs, 40 Jurevičs, Pauls, 52, 53 Kafka, Francs, 29 Kamenskis, Vasīlijs, 27 Kants, Imanuels, 2, 3, 4, 5, 6, 8, 9, 25, 26, 27, 30, 31, 32, 34, 35, 36, 41, 43, 45, 46, 47, 49, 50, 51, 52, 53, 54, 55, 56, 57, 58, 59, 62, 64, 67, 69, 70, 71, 72, 73, 74, 75, 77, 82, 83, 84, 85, 87, 88 Kants, Johans Heinrihs, 8 Kārkla, Dace, 49 Kārkliņš, Kristaps, 11 Kārs, Tits Lukrēcijs, 71 Kastiņš, Juris, 82, 87 Kauliņš, Jānis, 47 Keirāns, Alfrēds, 58 Keirāns, Pēteris, 58 Kļujevs, Nikolajs, 25 Kočetkovs, Aleksejs, 65 Kohens, Hermans, 29 Kolčaks, Aleksandrs, 26, 28 Korelli, Arkandželo, 32 Korkliša, Sarma, 50 Korklišs, Staņislavs, 49 Kosigins, Aleksejs, 70 Krauliņš, Kārlis, 52, 64 Krodzenieks, Jānis, 36 Kroforde, Džoana, 46 Kūle, Maija, 62, 73, 80, 85 Kūlis, Rihards, 2, 62, 72, 73, 74, 75, 76, 77, 78, 79, 80, 81, 82, 83, 84, 85, 86, 87, 88, 93 Kundziņš, Kārlis, 36 Kuprijanovs, Juris, 61 Ķeniņš, Atis, 64 Ķēniņš, Jānis, 8 Ķestere, Iveta, 47 Ķiķauka, Pēteris, 39

Lacis, Sandris, 82, 93 Lancmanis, Imants, 9 Lasmane, Skaidrīte, 82, 93 Laube, Eižens, 35 Lautenbahs-Jūsmiņš, Jēkabs, 39 Leibnics, Gotfrīds Vilhelms, 46, 52, 84 Leiko, Marija, 41 Leimanis, Armands, 80, 81, 82, 83, 84, 94 Lejiņš, Pauls, 63 Lēmanis, Indriķis, 64 Lībmans, Otto, 46 Loks, Džons, 46, 52 Losskis, Nikolajs, 27, 34, 51, 54, 55, 84 Ļeņins, īstajā vārdā Uļjanovs, Vladimirs, 22 Majakovskis, Vladimirs, 27 Maldonis, Voldemārs, 39 Maļiks, Johanna, 26 Markss, Kārlis, 11, 41, 69, 70 Markvarts, Reinis, 82, 87 Mauriņa, Zenta, 47, 64 Mazings, Eduards, 39 Meierovics, Zigfrīds Anna, 36 Melderis, Valerijs, 49 Mergentālers, Otmārs, 57 Merķelis, Garlībs, 9, 10, 14 Mesers, Augusts, 49, 51, 52, 53, 54, 56, 58, 59, 62 Mesers, Augusts, 53 Mīkdžons, Dž. M. D., 84 Mīlenbahs, Kārlis, 50 Millers, Makss, 84 Millers-Freienfelss, Rihards, 58, 62 Mills, Džons Stjuarts, 71 Mozere, Rasma, 82, 93 Muciņa, Marija, 4, 15, 17, 34, 48 Muciņš, Fricis, 15, 17 Muciņš, Linards, 5, 6, 48, 49, 66, 70, 71 Nadsons, Semjons, 23 Nīče, Frīdrihs, 52, 71 Niedra, Andrievs, 27 Nikfars, Mohameds Reza, 85 Nikolaviuss, Frīdrihs, 67 Nisbergers, Maksis, 47 Ogdens, Čārlzs Kejs, 58 Oze, Jākobs, 71 Ozoliņš, Kristaps, 82, 93 Pako, Bernārs, 51 Pauļuks, Jānis, 85 Perelmans, Grigorijs, 42 Peškovs, Maksims, 20 Plāķis, Juris, 33, 47 Platons, 30, 52, 71 Plotīns, 47 Politiss, Vasiliss, 84

113


VIENS AR KANTU Priedīte-Kleinhofa, Aija, 80 Prusts, Marsels, 41 Rainis, īstajā vārdā Jānis Pliekšāns, 11, 49 Raskins, Džons, 41 Rejs, Čārlzs, 46 Rikerts, Heinrihs, 6, 29, 71 Rolavs, Andžs, Otto Rolava brālēns, 3, 38, 39, 40, 42, 46, 49, 51, 53, 59 Rolavs, Andžs, Otto Rolava tēvs, 10, 11, 12, 17, 34, 37 Rolavs, Ēriks, Otto Rolava tēva svainis, 24, 34 Rolavs, Ernests, 9, 11, 38, 48, 49 Rolavs, Kārlis, 10 Rolavs, Otto jeb Atis, 2, 3, 6, 10, 11, 12, 13, 15, 16, 17, 18, 19, 20, 21, 22, 23, 24, 25, 26, 27, 28, 29, 30, 31, 32, 33, 34, 36, 37, 38, 39, 40, 41, 42, 44, 45, 46, 48, 50, 51, 52, 53, 54, 55, 56, 57, 58, 59, 60, 61, 62, 63, 64, 65, 66, 67, 68, 69, 70, 71, 72, 73, 74, 75, 76, 77, 78, 79, 81, 82, 83, 84, 85, 86, 87, 88 Rolavs, Otto jeb Atis, 83 Rolavs, Otto jeb Atis, Rihards, 76 Roziņš, Fricis, 11 Rubene, Māra, 80 Rubenis, Andris, 9, 77, 80, 81 RUBĪNS, Rihards, 8 Rumpfs, Frics, 32 Samsons, Vilis, 68 Saulietis, Augusts, 31 Sebre, Sandra, 82, 87 Serensens, Kristjans, 57 Severjaņins, Igors, 28 Skalbe, Kārlis, 11, 44 Skubiķis, Emīls, 11 Sokrats, 85 Sontāga, Sūzena, 73 Spekke, Arnolds, 47 Spinoza, Benedikts, 46 Staļins, Josifs, 68 Straube, Gvido, 80, 94 Straubergs, Jānis, 66 Straubergs, Kārlis, 39 Stučka, Pēteris, 26, 27, 31 Students, Jūlijs, 52 Stūrītis, Andrejs, 52, 55, 56 Šanfors jeb Rošs, Sebastjans Nikolā, 23 Šilde, Ādolfs, 16, 17, 21, 31 Šillers, Frīdrihs, 69

Šillers, Frīdrihs, Frīdrihs, 14 Šivajevs, Igors, 62 Šmits, Pēteris, 40 Šopenhauers, Arturs, 23, 59, 60 Špenglers, Osvalds, 56, 63 Špets, Gustavs, 25 Šrēders, Georgs Vilhelms, 4 Šteudlins, K. F., 67 Šupe, Vilhelms, 29 Šuvajevs, Igors, 2, 23, 73, 75, 77, 78, 79, 80, 81, 82, 83, 87 Švobs, Marsels, 41 Tadī, Žans Īvs, 41 Tentelis, Augusts, 47 Timuška, Agris, 82, 87 Tolstojs, Ļevs, 11, 19, 31 Tremesegī, Andrē, 51 Turgeņevs, Ivans, 23 Ulmanis, Kārlis, 56, 64 Valters, Miķelis, 11 Vaneks, Karels, 26 Veisbergs, Andrejs, 82, 87 Velde, Ramona, 93 Velme, Jēkabs, 47 Vergilijs, 4 Vīgelts, Markuss, 84 Vilberte, Laimdota, 65 Vindelbands, Vilhelms, 29 Volfs, Kristians, 46, 52 Vrangelis, Pjotrs, 33 Vundts, Vilhelms, 71 Vvedenskis, Aleksandrs, 27, 46 Zālīte, Pēteris, 39, 47, 51 Zālītis, Herberts, 8 Zandars, Edvijs, 82 Zanders, Edvijs, 93 Zariņš, Vilnis, 71 Zēbergs, Juris, 13 Zeids, Teodors, 5 Zunde, Ansis, 49, 73 Žaggers, Alfrēds, 39 Žanēns, Moriss, 25

114


VIENS AR KANTU

Pateicības Mārcim Auziņam, Unai Bergmanei, Pēterim Blūmam, Indrai Dedzei, Intai Eglītei, Aivijai Evertei, Aijai Fedorovai, Agnesei Gailei-Irbei, Andrejam Ģērmanim, Jurim Ģērmanim, Arturam Hansonam, Gunai Kalniņai, Sarmai Korklišai, Linardam Muciņam, Arnim Rītupam, Gundegai Repšei, Gustavam Strengam, Jurģim Šķilteram, Edgaram Tirānam, Inesei Zanderei, Ojāram Zanderam, kā arī visiem Personāla dokumentu Valsts arhīva, Latvijas Valsts arhīva, Latvijas Valsts vēstures arhīva, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas, Akadēmiskās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas, Latvijas Fotogrāfijas muzeja un Ventspils muzeja darbiniekiem. Grāmatas tapšanu atbalstījis Latvijas Valsts Kultūrkapitāla fonds.

115


Viens ar Kantu