S IE
SKAID
RO AID
ME
S
E NOSK T I R
PIEDALAM
Hei!
Ja Tu domā, ka šī ir parasta vannasistaba, Tu maldies! Tā ir mana mākslinieces darbnīca, turklāt – īpaša. Kāpēc? Tāpēc, ka no tās var nonākt tieši pazemē! Kā es to atklāju?
Tas ir aizraujošs stāsts par skūšanās otu – par pazudušu skūšanās otu. Kā jau visi stāsti, arī šis sākās ar interesantu notikumu. Jau tad izskatījās, ka man būs nepatikšanas – pamatīgas nepatikšanas, gluži kā liela vētra. Vispār mani sauc Skaidrīte. Ja man ir iedots tāds vārds, tad skaidrībai jābūt par visu. Tas taču ir skaidrs! Vismaz es tā domāju.
2
Es ar tēta skūšanās otu savā gleznā krāsoju debesis, kad pēkšņi paslīdēju uz tās nelaimīgās krāsas peļķītes un kritu. Kritu tā, ka man līdzi lidoja gan krāsas – māmiņas nagu lakas, ar kurām biju uzgleznojusi ziedus –, gan arī tēta skūšanās ota. Un tas viss iekrita tieši tualetes podā.
Nagu laku pazušana netiktu pamanīta, arī krāsu tūbiņas bija jau gandrīz vai izlietotas, bet tā ota! Tā bija ar apzeltītu rokturi. Mans tētis ar to ļoti lepojās. Bet ko nu? Kur lai tagad atrodu šo skūšanās otu ar zelta rokturi? Iedomājos, ka ota varbūt labi peld un uznirs virspusē, ja tualetes podā ielaidīšu ūdeni. Taču uzpeldēja tikai daži burbuļi. Biju jau noskaņojusies saņemt sodu – nedēļu neredzēt televīzijas raidījumus, nesaņemt kabatasnaudu un jau pulksten septiņos vakarā iet gulēt. Tomēr mani nelika mierā doma – kaut kur taču tai otai ir jābūt! 3
Jā, tai jābūt kaut kur lejā. Tur, uz kurieni aizplūst ūdens. Tā nevar tā vienkārši pazust kaut kādā caurumā. Tā kā caur tualetes podu otu panākt nevarēju, nodomāju skriet uz tuvāko kanalizācijas šahtu. Meijers no otrā stāva atkal mazgāja automašīnu. To viņš dara katru nedēļu. Viņam tas, šķiet, ļoti patīk. – Kāpēc tik daudz putu tik mazai mašīnai? – Kas tev par daļu? – Meijers atcirta, kad es viņam jautāju. Tā nu gan bija laba atbilde! Brīnos, ka uz automašīnas vēl turas krāsa. Patiesībā jau bija jābūt saskatāmam skārdam. Un vēl tik daudz putu... Vai tās gluži vienkārši iesūcas zemē? Ko ar putām lai iesāk puķes? Tām noteikti asaro acis.
Bet varbūt koki ar tām mazgā saknes? Ak, nē! Visas putas ieplūda notekūdeņos. Un viens bija absolūti skaidrs: uz kurieni aiztek notekūdeņi, uz turieni aizpeldējusi arī mana ota, ... ak jā – tēva skūšanās ota. Nekas nebija kā parasti! Jocīgi, ka visas šahtas bija atvērtas. Kad es paskatījos lejā, tur peldēja visas putas, 4
ko Meijers bija sataisījis, mazgājot automašīnu. Pašā vidū – krāsas traips. Tā varēja būt māmiņas nagu laka “Ķiršu sapnis”, kas tā gluži vienkārši aizpeldēja. Vai visas šīs lietas nonāks upē? Būtu jau ļoti praktiski, es nodomāju, – zivīm būtu iespēja šampūnā nomazgāt zvīņas. Taču tad pēkšņi tā peldēja garām – nu, tēta skūšanās ota! Virs putām mirdzēja tās apzeltītais rokturis. Nu, pagaidi! Nākamajā šahtā es tevi noteikti noķeršu! Tomēr otas vietā virspusē uznira kaut kāds monstrs. Ak dievs, zvēram pie mutes bija sakrājies ļoti daudz putu! Pret viņa purnu atsitās nagu lakas pudelīte. Izskatījās, ka zvērs gribēja sev nokrāsot lūpas. Nē, monstrs tas tomēr nebija, ja nu vienīgi gumijas briesmonis. Tā bija piepūšamā
gumijas laiva, ar kuru pa kanālu airējās kāds vīrs. Mani ieraudzījis, viņš uzreiz sabozās. – Taisies, ka tieci! Tas ir bīstami! Vai tad tu neredzēji norobežojumus? Protams, ka es neesmu tik dumja – kurš katrs jau tā vienkārši kanalizācijā nelīdīs, bet šoreiz runa ir par manu otu, ar kuru es gleznoju mākoņus. Jā, un vēl runa ir arī par iespējamo aizliegumu skatīties televīzijas pārraides. – Vai neredzējāt garām peldam skūšanās otu? Protams, ka viņš to nebija redzējis. Te uzreiz vīrs kļuva pavisam draudzīgs. – Lai tad mums šoreiz ir izņēmums! Kāp vien lejā pa dzelzs kāpšļiem! Es biju stāvā sajūsmā, jo biju ceļā uz pazemi! Gumijas laiva līgojās kā pludiņš. Mūsu ceļojums sākas!
5
Pazeme bija diezgan tumša un nemīlīga. Pēc parfimērijas šeit arī nesmaržoja. No ejas sienām mūs uzlūkoja mazas, sarkanas actiņas – bijām iztraucējuši žurkas viņu diendusas laikā. Cerēju, ka viņas nebūs ar saviem nagiem saplēsušas manu otu, jo žurkas to varēja lietot, skūdamas ūsas. Tad vīrs man skaidroja, kāpēc ar laivu braukā pa kanālu: – Mēs pārbaudām notekūdeņu kanālus. Kad kādā no kanāliem kaut kas nosprostojas, tad tur sakrājas visi netīrumi, un šādā veidā atkritumi un dūņas var “saēst” caurules. – Kā tad atkritumi var kaut ko saēst? – To dara kodīgās vielas, kas ir mājsaimniecībā lietoto tīrīšanas un mazgāšanas līdzekļu sastāvā. Tās arī sabojā caurules. Tad pēkšņi kanālā iegāzās liels daudzums dzeltena ūdens. – Tas plūst no Rūpniecības ielas fabrikas. Arī viņi savus notekūdeņus iepludina mūsu kanālā. Vēl te ir ūdens, kas lietots veļas mazgā-
šanai, ar ko tīrīti zobi – gluži vienkārši visi netīrie ūdeņi. Protams, arī šampūns, ar kuru Meijers mazgāja savu automašīnu. Tas viss plūst cauri šim kanālam. Tāds daudzums nonāk te, lejā... Kanāls kļuva aizvien platāks. Uz kurieni plūda piesārņotais ūdens? – Vai tad tur, pazemē, ir caurums? Tāds kā netīro ūdeņu savācējs? “Kapteinis Nemo” iesmējās, un laiva šūpojās kā kaķa aste pirms uzbrukuma pelēm. Nobijos, ka tūdaļ iekritīsim šajā biezputrā. – Tas ir galvenais kanāls, kurš ved uz sūkni. – “kapteinis Nemo” pavisam skumji noskatījās netīrajā straumē. – Tas viss vēl ir nieks. Tev pat nav ne jausmas, ko cilvēki met tualetes podā. Puķes, apģērbu, konservu kārbas, atkritumus... – ...un arī skūšanās otu. Taču aiz pārskatīšanās. Par nagu laku uz brīdi centos aizmirst.
6
– Turklāt ūdens pieder pie vērtīgākajām lietām, kas mums ir. Tas ir tikpat svarīgs, cik gaiss elpošanai.
– Bez ūdens nevar dzīvot. Bez ūdens dabā viss nokalstu un nevarētu dzīvot cilvēki. – Ja nebūtu ūdens? – man mute kļuva sausa.
– Tad mums būtu tikai putekļi!?
7
Pēkšņi kanāla galā parādījās gaisma. – Galastacija. Mēs esam pie notekūdeņu attīrīšanas iekārtām, – dārdošā balsī sauca “kapteinis Nemo” un airēja laivu uz mazu kāpnīšu pusi. – Visiem izkāpt attīrīšanas iekārtu apskatei! “Kapteinis Nemo” bija varens airētājs. Brīnums gan, ka viņš man par braucienu nelika iegādāties biļeti. Kad izkāpām no laivas, pirmo viņš man parādīja gliemezi. – Gliemezis te, lejā, duļķainajā ūdenī? Uzmanīgi paskatījos uz to un sapratu, ka tas nebija īsts gliemezis, bet tikai atgādināja gliemezi. Tas bija izgatavots no metāla un dzina visus notekūdeņus uz augšu, uz attīrīšanas iekārtām. Diezgan slidena lieta, bet gliemeži jau parasti mēdz būt slideni. Pat šis metāla gliemezis. Tātad te kaut kur augšā bija uzrauta arī tēta skūšanās ota. Ieskatījos notekūdeņos, taču otu nevarēju saskatīt. Kopā ar “kapteini Nemo” kāpām uz augšu, kad manu acu priekšā parādījās milzīgs grābeklis, kas griezās. Izskatījās tā, it kā milzis maisītu sev zupu. Zupa gan traki smakoja – taču notekūdeņu zupa. Ar šo dzelzs grābekli no ūdens tika izvilkti lielākie atkritumi, jo citādi tie aizsprostotu cauruli, kas ved uz attīrīšanas iekārtām. 8
– Šīm lietām noteikti nebūtu jāatrodas notekūdeņos, – sacīja “kapteinis Nemo”. Viņš parādīja briļļu maciņu, neilona zeķes un plastikāta maisiņus, kas bija ieķērušies režģos. – Bet kas mani tur ņirdzīgi uzlūko? – es jautāju. – Mākslīgie zobi. Turpat lielajā grābeklī sēdēja lelle, kam bija nolauztas rokas, taču arī tam nevajadzētu būt iemeslam, lai šo nabaga rotaļlietu izmestu kanalizācijā. Tad “kapteinis Nemo” man parādīja divus lielus baseinus.
– Pirmais baseins ir smilšu uztveršanai. Te ūdens plūst lēnāk, lai smiltīm un oļiem pietiktu laika nogulsnēties baseina dibenā. Pēc tam tos sastumj kopā un izsūc ar milzīgu putekļusūcēju. Putekļusūcējs attīrīšanas iekārtās? Tas varētu būt interesanti! – Un šis notekūdeņu dīķis? – Tā ir ūdens pirmreizējā nostādināšanas tvertne. Te ūdenim jāplūst vēl lēnāk, lai nogulsnētos dūņas un atlikušās smiltis. – Vai tur apakšā varētu atrasties arī ota? “Kapteinis Nemo” paraustīja plecus. – Varbūt tu gribi nonirt lejā un paskatīties?– viņš vaicāja. – Ak, nē! Kas tur nolaidīsies, trīs gadus pēc tam varēs staigāt kā smirdoša bumba. 9
– Ar to arī notekūdeņu mehāniskā attīrīšana beidzas, – paskaidroja “kapteinis Nemo” un mani aizveda uz nākamo baseinu, kur izvelk atlikušos netīrumus. – Te notiek bioloģiskā attīrīšana, kas ir ļoti svarīga. Kad ūdens vēlāk nonāk ūdenstilpnēs, dažādu vielu ietekmē var veidoties aļģes, bet tad skābekļa trūkuma dēļ var izmirt zivis, jo to nesaņem pietiekamā daudzumā. – Kā tad šīs vielas nonāca ūdenī? – Tās ir mazgāšanas un tīrīšanas līdzekļu sastāvā, piemēram, ziepēs un šampūnos.
Tas bija ļoti sarežģīti, un par manu otu arī vēl nekas nebija zināms. Tikai mazi burbulīši plīsa ūdens virspusē. Izskatījās gandrīz vai kā minerālūdens, tikai pārāk labi nesmaržoja. – Mēs iepūtīsim gaisu mūsu mazajiem palīgiem. – Mazajiem palīgiem?! – paskatījos ūdenī, taču nekādus palīgus tur nespēju saskatīt. Laikam jau “kapteinis Nemo” ar mani dzina jokus. 10
– Tur ir mūsu palīgi, – “kapteinis Nemo” atsāka savu stāstu. – Palīgi? – es vaicāju. – Viņi attīra ūdeni, apēd netīrumus. Viņi ir čakli palīgi. Kas tie varēja būt par palīgiem, kas dzīvo šajā “zampā”? “Kapteinis Nemo” taču varēja man pastāstīt vairāk, bet laikam uzskatīja, ka es neko nesaprotu. Taču tad viņš atnesa mikroskopu un uz tā stikliņa uzpilināja netīro ūdeni. Oho, tur viņi strādāja! Izskatījās kā mazi monstriņi, kustīgi kā dzīvsudrabs. Viņi man greizi uzsmaidīja un kustināja ar dūņām pilnos vaigus. – Tās ir baktērijas, vicaiņi, amēbas, skropstaiņi, virpotāji un infuzorijas.
Aktīvajās dūņās viņi dzīvoja kā viena ģimene. Tomēr visu dienu tikai baroties?! Nē, tas man šķiet nepieņemami. Taču mazajiem monstriņiem tas patika. Viņi šmakstināja un bubināja, kamēr netīrumi bija pazuduši. – Vai jūs nepamanījāt skūšanās otu ar zeltītu rokturi? Atbildi es nesadzirdēju. Tā vien šķita, ka viņi pie sevis bubināja: – Netraucē darbā! Ko gan šie mazie dzīvnieciņi varētu iesākt ar skūšanās otu? – Tādi mazi dzīvnieciņi sastopami arī ezeros un upēs, – skaidroja “kapteinis Nemo”, – viņi it visur dabā rūpējas par tīrību. 11
Otrreizējā ūdens nostādināšanas tvertnē mazajiem rīmām bija jāšķiras no attīrītā ūdens. Savu darbu viņi bija paveikuši, un daži par to tika laisti atpakaļ uz aktīvo dūņu tvertni – aerotvertni – uz nākamo barošanās posmu. Tad nu viņiem novēlēju labu apetīti! – Un kur paliek pārējie dzīvnieciņi? – Tie kopā ar attīrītajām dūņām nonāk anaerobajā tvertnē, – paskaidroja “kapteinis Nemo” un norādīja uz gigantisku betona celtni. Šajā tvertnē ievadīja dūņas. Varbūt tur savā nodabā slinkoja skūšanās ota, kamēr es šeit biju noskraidījusies līdzi “kapteinim Nemo”. Tomēr par slinko otu šeit nebija nekādu ziņu.
Te baktērijas, vicaiņi un citi mazie dzīvnieciņi pārtika no sīkbūtnēm, kas ieradušās no aktīvo dūņu baseina. Vislabāk tie jūtas tumsā. Šādas tvertnes nav visās notekūdeņu attīrīšanas iekārtās, jo – lai tādas būvētu, “mazajiem darboņiem” jābūt ĻOTI lielā skaitā. Viņiem te bija omulīgi un silti – temperatūra apmēram 37 grādi. Gaisu gan šie čaklie dzīvnieciņi nedabūja. Tāpēc viņiem arī nebija ēstgribas. Vēl interesantāk būtu, ja mūsu attīrīšanas iekārtās dzīvnieciņu apetītes trūkuma dēļ tvertnē rastos sastrēgums, nodomāja Skaidrīte. Dzīvnieciņi cauri dūņām graužas 20 dienas, taču tad viņu skaits samazinās par trešdaļu. – Kas no tā visa veidojas? 12
“Kapteinim Nemo” atbilde bija gatava: – Ūdens un gāze. Tas ir ļoti praktiski: ar gāzes palīdzību varam ražot elektrību, un ar to apsildīt anaerobās tvertnes dzīvnieciņus, bet atlikušās dūņas var izmantot lauksaimniecībā kā mēslojumu. “Kapteinis Nemo” sarauca pieri. – Dažreiz gan mūsu dzīvnieciņiem jāstrādā virsstundas, jo ļaudis samet notekūdeņos tik daudz draņķu un dažādas indīgas vielas. – Kad restes attīrījušas no ūdens lielākos atkritumus, kad smalkie netīrumi likvidēti un sīkie netīrumu rijēji labi pastrādājuši, vai tad ūdens beidzot ir tīrs? – Mūsu vajadzībām – jā. Tomēr tas nav dzeramais ūdens!
To iepludina ūdens tilpnēs, un mazie dzīvnieciņi, kas tur mitinās, attīrīšanas darbu pabeidz. Bet kur gan varētu būt tēta ota? Arī “kapteinim Nemo” nebija padoma. – Varbūt tu labāk gribi lelli?” – “kapteinis Nemo” jautāja. Viņš to izvilka no režģiem un noskaloja ar ūdeni. – Kur tētis liks lelli? – Nu, labi, tad to atdosim mūsu muzejam. Mēs tur glabājam interesantākos atradumus. 13
Tad mēs lieliem soļiem iegājām mazā telpā, kur atradās daudz plauktu. Neilona zeķes, lietusmēteļi, lietussargi, karotes. Neticami, ka tas viss zem mums peld uz attīrīšanas iekārtām. Piepeši es to ieraudzīju! Starp gumijas pīli, koka karoti, sarūsējušu pulksteni, zobu protēzi un pildspalvu atradās tēta skūšanās ota, un tā mirdzēja! Protams, ka drīkstēju to paņemt. Atvadījos no “kapteiņa Nemo” un posos uz mājām. Nākamajā rītā tētis pirms skūšanās ar otu ieziepēja vaigus. Viņš pat nepamanīja, cik tā bija tīra. Es vēl domāju, vai man viņam stāstīt, kādu garu ceļojumu es vakar veicu pazemē. Taču varbūt tā arī bija labāk. – Kā būtu bārdu neskūt trīs dienas? – es apjautājos. – Trīs dienas?! – Nu ja. Mēs ietaupīsim ūdeni, arī tik daudz putu nenonāks notekūdeņos. – Hmm... Pēc tam es tētim tomēr stāstīju par dzīvnieciņiem, kuriem attīrīšanas iekārtās smagi jāstrādā. – Dzīvnieciņi? Par kādiem dzīvnieciņiem tu runā? Skaidrs, ka viņam nebija laika sagaidīt atbildi. 14
Tad man radās ideja. Lai ūdens būtu tīrāks, vajag kaut ko pasākt. Es aktīvi darbošos. Pirmāmkārtām jāsāk ar plakātu akciju, un plakātus es izkāršu ļaudīm deguna priekšā, lai taču viņi saprot, cik ar ūdeni viss ir sarežģīti. Uz tiem, piemēram, varētu būt uzraksts:
Ūdens ir dzīvība! Turpat uzzīmēšu arī zivi. Vai arī: Lietojiet tikai videi draudzīgus mazgāšanas līdzekļus, ja iespējams, bez fosfātiem! Tas būs plakāts māmiņai. Vai: Tīrīšanas un spodrināšanas līdzekļus lietojiet taupīgi! Pērciet tikai videi draudzīgus produktus! Un, protams, plakātu ar tekstu: Notekūdeņus bez krāsu atliekām, šķīdinātājiem, nagu lakas! Tiem paredzētas speciālas atkritumu tvertnes. Nemetiet kanalizācijā kaķu pakaišus, bērnu autiņus vai protēzes! Arī neilona zeķes – ne! Izlietoto eļļu nelejiet ūdenī, bet aiznesiet līdz degvielasuzpildes stacijai. Un vienu atsevišķu plakātu Meijeram no otrā stāva. Domāju, ka es viņam to piespraudīšu pie logutīrītāja. Mazgājiet automašīnas tam paredzētās vietās!
R I S ŪDEN ĪBA DZĪV
Varbūt arī jums ienāk prātā, kam vēl nevajadzētu būt notekūdeņos. Varbūt arī jūs nevēlaties, lai mazajiem monstriņiem aktīvo dūņu tvertnē būtu tik daudz jāstrādā, vai ka viņiem piemetas vēdersāpes. 15
S IE
SKAID
RO AID
ME
S
E NOSK T I R
PIEDALAM
Vertrieb in Deutschland: Gesellschaft zur Förderung der Abwassertechnik e.V. (GFA) Herausgeber in Deutschland: Deutsche Vereinigung für Wasserwirtschaft, Abwasser und Abfall e.V. (ATV-DVWK) Theodor-Heuss-Allee 17, 53773 Hennef in Zusammenarbeit mit dem Abwasser-Zwekverband Pinneberg, 25491 Hetlingen Text: Michael Koglin, Hamburg Illustration: Jürgen Marin, Kiebitzreihe Izdevējs un izplatītājs Latvijā: SIA “Liepājas ūdens” Kr. Valdemāra iela 12, LV-3401, Liepāja Latvisko izdevumu sagatavoja: Jānis Zviedris (Tālr.: + 371 29295064) 3. izdevums latviešu valodā 2018. Tirāža – 3450 Izdevums sagatavots SIA “ColorArt Media” Tirāžas atbalstitāji: Biedrības “Latvijas Ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmumu asociācija” biedri; RTU Ūdens Inženierijas un Tehnoloģiju katedra; RTU Ūdens pētniecības laboratorija; SIA “Inducont”. Iespiests uz 100% otrreizēji pārstrādāta papīra. Jebkuru materiālu no šīs grāmatiņas izmantošana pilnai pārdrukai, kā arī izvilkumu veidā, saskaņojama rakstiskā veidā ar izdevēju – SIA “Liepājas ūdens”.
Notekūdeņi: Notekūdeņu kanāls: Aktīvo dūņu tvertne:
Piesārņots ūdens. Cauruļvads, pa kuru netīrais ūdens plūst uz attīrīšanas iekārtām. Bioloģiskās attīrīšanas tvertne, kur sīkbūtnes noārda organisko piesārņojumu notekūdenī.
Anaerobā tvertne:
Tvertne, kurā attīrīto dūņu daudzums ar baktēriju palīdzību tiek samazināts. Šajā procesā rodas gāze, ar kuras palīdzību var ražot elektrību.
Ūdens pacelšanas ierīce: Attīrītās dūņas:
Tas ir sūknis. Notekūdeņu attīrīšanā Eiropā visbiežāk izmanto gliemežsūkņus, jo tie tik drīz neaizsērē. Notekūdeņu attīrīšanas procesā pirmreizējā un otrreizējā attīrīšanā sakrājas dūņas. Tā kā dūņas satur daudz barības vielu, noteiktos apstākļos tās var izmantot kā mēslojumu lauksaimniecībā.
Otrreizējās attīrīšanas tvertne:
Šeit no attīrītajiem notekūdeņiem tiek atdalītas dūņas ar sīkbūtnēm. Attīrītais ūdens nonāk ūdens tilpnēs, bet daļa dūņu tiek aizsūknēta atpakaļ uz aerācijas zonu. Atlikums nonāk anaerobajā tvertnē.
Restes:
Ierīce ar paralēli novietotiem stieņiem. Rupjākie atkritumi tiek uztverti un aizvadīti no notekūdeņiem.
Smilšu uztvērējs: Pirmreizējās attīrīšanas tvertne:
Kanāls, kur smiltis nogrimst, un pēc tam tiek izceltas ārā. Šajā mehāniskajā ūdens attīrīšanas posmā netīrumi dūņu formā nogrimst tvertnes dibenā, un no turienes tiek aizvākti.
Tagad es zinu, kā attīra notekūdeņus, lai mūsu videi klātos labāk. Vai Jūs arī?
TĀ DARBOJAS NOTEKŪDEŅU ATTĪRĪŠANAS IEKĀRTAS
Kanalizācija
Smilšu Restes uztvērējs
Sūknis
Restu saturs + smiltis Pirmreizējā attīrīšana
Smiltis Dūņas
Aktīvo dūņu tvertne Otrreizējā attīrīšana
Gāzes vads
Strāvas ražošana
Ūdens tilpnes
Attīrītās dūņas
Gāze
Anaerobā tvertne
Attīrītās dūņas kā mēslojums