Oral History and Movement [VDK] savāca, gandrīz neviens neatgriezās. No Zirņu saimes paņēma ciet veco Zirni, kas bija kolhoza priekšsēdētājs, māsu, kas strādāja avīzes redakcijā, sievu Zelmu, kas bija skolotāja, līdz ar bērniem. No viņiem tikai dēls atgriezās no Sibīrijas, pārējie gāja bojā. Visi Zirņi bija komunisti. Palikušos, nerepresētos, kas dzīvoja pierobežā ar Latviju, 30. gadu beigās pārcēla no Vitebskas apgabala prom uz Mogiļevas u. c. apgabaliem. Atgriezās, ļāva atgriezties tikai 60. gados.
Karš starp partizāniem un vāciešiem Latvijas vidusmēra latvietim jēdziens ”partizāns” saistās ar nacionālajiem partizāniem, kas kara laikā un pēc kara cīnījās pret padomju varu. Oficiālajā padomju literatūrā figurēja arī jēdziens “latviešu sarkanie partizāni”. Baltkrievijā ar partizāna jēdzienu nācās saskarties no citas, no otras puses. Partizāni bija ne tikai vietējie, kas vairījās no vāciešiem, bet arī no Maskavas iesūtītie, kas nodarbojās ar diversijām. Kamēr partizāni aktīvi nedarbojās, cik varēja saprast no aculiecinieku atmiņām, sadzīvošana ar vāciešiem un sadzīvošana ar partizāniem bija normāla. Taču, līdzko sākās partizānu diversijas, vācieši sāka sūtīt soda vienības. Partizāni nebija viegli notverami, tāpēc vienkāršāk bija atriebties mierīgajiem iedzīvotājiem. Sākās izrēķināšanās ar neaizsargātiem cilvēkiem. Nereti iznāca, ka latvieši no policijas bataljoniem iznīcināja Baltkrievijas latviešus – vietējos iedzīvotājus.
Antons Francevičs Bubalo – tautība grūti nosakāma, katolis, sirds inteliģents no Verhnedvinskas (Drisas), stāstīja par Rosicas traģēdiju.
147