Latvijas emigrantu kopienas: cerību diaspora
21
novērtējums no reģioniem un republikas pilsētām (pēc CSP novērtējuma Latvijas neto zaudējumi no emigrācijas 2000.–2014. gadā ir 246,7 tūkstoši5). Redzams, ka, lai gan kopumā kopš 2000. gada izbraukušo un ārzemēs apmetušos skaits (citiem vārdiem, neto emigrācijas apjoms 2000.–2014. gadā) veido 10,9% no Latvijas kopējā iedzīvotāju skaita 2000. gada sākumā, tas variē no 13% līdz 21% republikas pilsētās. Rīgā šis rādītājs ir 14,3% salīdzinājumā ar 14,9% vidēji republikas pilsētās un ar 15,7% vidēji trīs lielākajās pilsētās pēc Rīgas – Daugavpilī, Liepājā un Jelgavā. Tas apstiprina iepriekšējā sadaļā formulēto hipotēzi, ka pilsētas (it sevišķi republikas pilsētas) emigrācijas rezultātā zaudēja proporcionāli vairāk iedzīvotāju nekā ciemati un lauki. Savukārt reģionu griezumā emigrācija no republikas pilsētām intensīvāka bija Zemgalē un Latgalē (16% līdz 17%) un Vidzemē (21%) nekā Pierīgā, Kurzemē un Rīgā (13% līdz 14%), kas saskan ar izteikto hipotēzi, ka emigrācija no Rīgas ir bijusi intensīvāka nekā no Jūrmalas, bet ne tik intensīva kā no Daugavpils un Rēzeknes. Emigrācija no mazpilsētām bijusi vidēji mazāk intensīva nekā no republikas pilsētām (kopumā mazpilsētas zaudējušas 12,2% savu iedzīvotāju), lai gan divos reģionos (Kurzemē un Pierīgā) emigrācija no mazpilsētām bijusi tikpat intensīva kā no lielajām pilsētām (Liepājas un Ventspils Kurzemē un Jūrmalas Pierīgā; sk. 1.8. attēlu un 1.4. tabulu). Lielākais iedzīvotāju zaudējums emigrācijas dēļ (14,7%) vērojams mazpilsētās Kurzemē, kurām seko Vidzeme (13,9%), Zemgale (12,4%), Pierīga (12,1%) un Latgale (7,9%). Zemo novērtējumu emigrācijai no Latgales šajā pētījumā gan varētu būt ietekmējusi emigrantu no šī reģiona salīdzinoši zemāka pārstāvniecība aptaujā; pieejamie oficiālie emigrācijas dati novadu griezumā 2011.–2014. gadā parāda, ka emigrācija no novadiem, kuros ir mazpilsētas, Latgalē šajā periodā bijusi intensīvāka nekā no šādiem novadiem citos reģionos (sk. 1.10. attēlu). Lauku apvidi kopš 2000. gada vidēji zaudējuši (starptautiskajai) emigrācijai 3,9% iedzīvotāju, turklāt augstākie rādītāji vērojami Vidzemē un Pierīgā (4,6%), kam seko Kurzeme (4,3%) (sk. 1.8. attēlu un 1.4. tabulu). Būtiski, ka arī oficiālie avoti par emigrācijas apjomu novadu griezumā 2011.–2014. gadā apstiprina, ka katrā no reģioniem gan neto, gan bruto emigrācijas apjoms tieši no lauku apvidiem bija zem reģionu vidējiem rādītājiem (sk. 1.10. attēlu). Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka daudzi emigranti, kuru pēdējā dzīvesvieta Latvijā bija kādā pilsētā, ir dzimuši un uzauguši laukos. Tipiskais piemērs – jaunie cilvēki no laukiem pēc vidusskolas absolvēšanas studē (un dzīvo) augstskolā kādā no lielpilsētām, bet ar augstskolas diplomu dodas uz ārzemēm turpināt studijas vai strādāt. Citiem vārdiem sakot, migrācija no laukiem uz pilsētām bieži ir starpposms ceļā uz ārzemēm. To apstiprina arī fakts, ka Kurzemē, Vidzemē, Latgalē un Zemgalē kopējās emigrācijas saldo būtiski pārsniedz starptautiskās emigrācijas saldo, turklāt tieši uz lauku (Latgalē – arī uz mazo pilsētu) rēķina (sk. 1.8. attēlu). Tas nozīmē, ka pilnais (tiešais un netiešais) emigrācijas efekts uz lauku depopulāciju ir daudz lielāks, nekā var spriest pēc emigrantu pēdējās dzīvesvietas Latvijā. Salīdzinājums ar kopējo neto emigrāciju parāda, ka dažās republikas pilsētās (Rīgā, Valmierā, Jelgavā, Jēkabpilī un Jūrmalā) iedzīvotāju emigrāciju uz ārzemēm daļēji kompensēja iekšējā migrācija (uz Rīgu un Jūrmalu, iespējams, arī ārvalstnieku imigrācija, izmantojot uzturēšanās atļauju programmas priekšrocības nekustamā īpašuma pircējiem). Hazans (2013) parāda, ka CSP dati par zemu novērtē emigrāciju, it sevišķi pēdējos gados.
5