TŪRISMS LATVIJĀ CAURI GADSIMTIEM

Līdzīgi 1900. gadā izdotajā ceļvedī vācu valodā (Löwis of Menar, 1900), kas veltīts Koknesei, iekļautas vairākas Sēlijas vietas, tostarp Staburags, Jaunjelgava u.c. Apvidus kopumā uzsvērts kā Livonijas Šveices (Siguldas) lielākais konkurents ainavas pievilcīguma ziņā. Staburags kā “Asaru klints”: “Slavenais “Staburags”, šis kaļķi saturošais klintsakmens, kurš mūžīgi lej asaras un audzina sev sūnu bārdu”, iekļauts 1928. gadā iznākušajā kūrortu ceļvedī (Vadonis pa Latvijas kūrortiem, 1928) un daudzos izdevumos vēlāk. Tomēr līdz ar Sēlijas populārākās tūrisma vietas – Staburaga klints – applūdināšanu Pļaviņu HES (hidroelektrostacijas) celtniecības laikā 1965. gadā mainījās arī ceļošanai populārāko vietu sadalījums. Kādā Pirmā pasaules kara laikā izveidotā vācu karavīriem domātā ceļvedī par Jelgavu, ietverot apskates vietas vācu valodā, Jelgava raksturota kā Kurzemes pilsēta Mītava un arī kā vācu kultūras pilsēta pie upes ar nosaukumu Semgaller – Aa (Führer durch Mitau, 1917). Vienā no pirmajiem neatkarīgās Latvijas tūrisma ceļvežiem par lielāko reģiona pilsētu Jelgavu teikts: “Tipiska Latvijas provinces pilsēta un seno Kurzemes hercogu galvaspilsēta.” (Jelgavas plāns .., 1925) Par organizētu tūrisma attīstību reģionā mērķtiecīgi strādāts kopš Latvijas Republikas dibināšanas. Tolaik Zemgales reģionā ietilpa Bauskas, Jelgavas un Tukuma apriņķis, bet Sēlijā – Jēkabpils un Ilūkstes apriņķis. 20. gs. 30. gadu vidū Tukuma apriņķī tika piedāvātas septiņas tūristu mītnes. Tūrisma informācija pilsētas valdē bija V. Plikša pārziņā. Tūrisma ceļvežos Tukuma apkaimē piedāvāja 12 ceļojumu maršrutus un trīs maršrutus slēpotājiem. Ziemas aktivitātes koncentrējās ap Milzkalni. Jelgavas apriņķī ceļotājiem piedāvāja 19 tūristu mītnes. Jelgavā tūrisma informācija un apmācītu tūrisma pavadoņu koordinācija bija E. Ulmaņa pārziņā. Tūrisma ceļvežos no Jelgavas pa tuvāko apkārtni tika piedāvāti četri tūrisma maršruti. Pagājušā gadsimta 30. gados tūristus uz Dobeli aicināja ķiršu ziedēšanas un ķiršu ēšanas laikā un, lai apskatītu iespaidīgās pilsdrupas, Ķestermežu un gleznainos Bērzes upes krastus, Tērvetes apkaimi, vadoņa K. Ulmaņa bērnības takas Bērzmuižā un paraugsaimniecības. Tūrisma informācija pilsētas valdē bija tūristu aģenta V. Ziemeļa pārziņā. Tūrisma ceļvežos no Dobeles ceļotājiem piedāvāja sešus pārgājienu maršrutus, vienu laivošanas maršrutu un četrus maršrutus slēpotājiem. Tā laika Auces tūrisma ceļvežos tūristiem tika piedāvāti astoņi ceļojumu maršruti un trīs speciāli maršruti slēpotājiem. Viens no garākajiem maršrutiem bija Auce–Bēne–Bukaiši–Mežmuiža–Vilce–Eleja–Rundāle–Bauska (85 km) (Vanags, 1939a). Arī Bauska 20. gs. 30. gados pieredzēja tūrisma uzplaukumu. Tūrisma informācija pilsētas valdē bija tūristu aģenta un pilsētas sekretāra P. Austriņa pārziņā, kur bija pieprasāmi arī apmācīti tūristu pavadoņi. 1936. gadā Bauskas pilsētas valde kopā ar 56. Bauskas skautu pulciņu publicēja informatīvu tūrisma izdevumu “Bauska” 4000 eksemplāros. 1938. gadā pilsētas valde pasūtīja 100 tūkst. speciālu, tūrismam veltītu, marku ar Bauskas pilsdrupu attēlu. Pilsdrupās kā galvenajā tūrisma objektā tika veikti nelieli restaurācijas un mūru nostiprināšanas darbi, kā arī tornī tika izbūvēta skatu platforma. Skatu torņa izbūves darbus finansēja gan pilsētas valde, gan Sabiedrisko lietu 453