iemūrēšanas līdz ēku projektēšanai, turklāt darīja to labāk par kolēģiem. Viņš iedziļinājās un izprata arhitektūras stilus un universālo zināšanu dēļ bija ļoti cienīts būvnieku aprindās. Bijušā mūrniekzeļļa karjeru vainagoja uzņemšana Mazās ģildes mūrnieku amata meistara kārtā 1890.gadā. Latviešu sabiedrībā viņš bija kļuvis par turīgu un ļoti ievērojamu personību. Ne velti 1896.gada 16.februāra avīzē Baltijas Vēstnesis var izlasīt bažīgu ziņu: «Mūrnieku meistars Ķergalvs 14.februāri brauca pa Aleksandra ielu, pie kam viņa ekipāža apgāzās un viņš tika ievainots galvā un plecā, kādēļ tika nosūtīts uz slimnīcu.» 1902.gadā Krišjānis Ķergalvis tiek ievēlēts jau par Mazās ģildes mūrnieku amata vecāko. Politiķis Arveds Bergs atmiņās raksta, ka Krišjānis Ķergalvis savu amata brāļu vidū izcēlies ar inteliģenci, tāpēc šī vīra uzņēmība bija manāma gan ekonomiskajā laukā, gan arī Rīgas latviešu sabiedriskajā un kultūras dzīvē. Ķergalvis ir Rīgas Latviešu biedrības (RLB) runasvīrs, tās krājkases direktors, Dziesmu svētku rīcības komitejas loceklis, vēlāk Latvijas Bankas diskonta komitejas loceklis, turklāt, līdzīgi laikabiedram, Vecmīlgrāvja labvēlim
Augustam Dombrovskim, darbojās kā atturības popularizētājs un mecenāts, atbalstot latviešu mākslas klasiķus Vilhelmu Purvīti un Jani Rozentālu.
Lapeni Kronvalda parkā uzņēmējs uzcēla 1901.gadā par godu Rīgas 700 gadu jubilejai
VISU PATS
Ķergalvja uzņēmuma ziedu laikos ap 1910.gadu vienā būvsezonā viņa ļaudis vienlaikus cēla pat vairāk nekā 10 namu. Turklāt būvēšanas tempi bija ļoti ātri, nami auga arī naktīs. Centrālcietuma komplekss tapa trijos gados un tika pabeigts 1905.gadā, bet Vilhelma Bokslafa projektētā lieliskā Komercskolas, tagadējās Mākslas akadēmijas ēka — desmitarpus mēnešos. Ķergalvja nami bija moderni, ar liftiem, centrālapkuri, iebūvētiem sienas skapjiem, nišām virsdrēbju izvietošanai priekšnamos. Ir nostāsts, ka būvuzņēmēja labā slava bija tik liela, ka Krievijas cars Nikolajs II pēc Rīgas
Viņš labprāt līga latviešu strādniekus un amatniekus. Noprotams, ka tas notika ne tikai aiz tautiskiem apsvērumiem, bet arī tādēļ, ka latvieši bija ar mieru strādāt par mazāku maksu
apmeklējuma 1910.gadā mēģinājis pārvilināt Ķergalvi uz Pēterburgu, taču meistars atteicies. Krišjāņa Ķergalvja panākumu galvenā atslēga ir labvēlīgā ekonomikas situācija — bez 20.gadsimta sākuma ražošanas un celtniecības buma Rīgā viņa bizness nez vai būtu tā uzplaucis. Tāpat svarīga ir kvalitāte, tempi, uzticamība. Gan jau pasūtījumu piesaistē sava nozīme bija arī uzņēmēja sociālajai aktivitātei, jo viņš labprāt ziedoja labdarībai un izpildīja atsevišķus darbus pat par velti, ja politiskā konjunktūra to prasīja. Ķergalvis rūpējās, lai vairumu nepieciešamā varētu saražot paša uzņēmumi. Pirms Pirmā pasaules kara viņam bija savs ķieģeļu ceplis Kalnciemā, kokzāģētava un galdniecība Ganību dambī, kur tapa pat parketa dēlīši. Netālu atradās metālapstrādes ražotne dzelzs siju un jumta kopņu izgatavošanai. Firmas būvbirojs bāzējās Ķergalvim piederošajā namā Dzirnavu ielā. Šāda autonomija ļāva samazināt izmaksas un izslēdza situācijas, kad materiālu piegādātājs varētu kavēt celtniecības gaitu vai diktēt cenas. Turklāt Ķergalvis ražojis tikai sev, neko nepārdodot. Vēl viena lieta — latviešu būvuzņēmējs labprāt līga latviešu strādniekus un amatniekus. Noprotams, ka tas notika ne tikai aiz tautiskiem apsvērumiem, bet arī tādēļ, ka latvieši bija ar mieru strādāt par mazāku maksu. Jāatzīst arī, ka dažos gadījumos mūsdienās tomēr radušies jautājumi par Ķergalvja būvēs izmantoto materiālu kvalitāti. Piemēram, Rīgas Centrālcietums pirms mūsdienu rekonstrukcijas bija bēdīgi slavens ar to, ka ieslodzītie spējuši izskrāpēt caurumus kameru sienās pat ar karotes palīdzību. Krišjāņa Ķergalvja triumfam Rīgas celtniecībā galu darīja Pirmais pasaules karš — viņa uzņēmumi daļēji evakuējās uz Harkovu, kur nīkuļoja. Pēc kara atgriezies Rīgā, uzņēmējs mēģināja atjaunot rosību, taču tā jau bija tikai vāja atblāzma no bijušā. 20.gadu Latvijā celtniecība vairs nebija tik vētraina, un arī līderi jau bija citi, tomēr šad tad Ķergalvis pa kādam pasūtījumam ieguva. Vecais celtniecības patriarhs nomira Rīgā 1936.gada 29.martā un tika apglabāts Lielajos kapos. Palicēji viņu pieminēja ar lielu cieņu. l
81