vernikulāri
Piecpadsmit selfiji ar jaunajām saulesbrillēm, trīsdesmit septiņas bildes ar ziedošu ķiršu koku, divi simti foto attēlu no brīvdienas pie ezera, četri simti un divpadsmit bildes no attāla radinieka izlaiduma. Kaut kas tāds atrodams katra telefonā vai sen aizmirstās datora mapēs. Digitālās fotogrāfijas pieejamība ir padarījusi katru par fotogrāfu. Atliek vien iegādāties kādu krietni ietilpīgāku cieto disku un bliezt. Tiek lēsts, ka 2017. gadā tiks uzņemtas vairāk nekā 1,3 triljoni bilžu. Šo pareģojumu apraksta “The New York Times” raksta “Photos, photos everywhere” autors Stīvens Heimens (Stephen Heyman). Viņš min, ka foto-imersīvā ikdiena atstās lielu ietekmi uz mūsu kultūru nākotnē. Daži no negatīvajiem aspektiem, ko S. Heimens saskata foto uzņemšanas milzīgajos apjomos: nepārtrauktā dalīšanās ar foto sociālajos tīklos; bērnu narcisisma vairošana, ar visu laiku klātesošu kameras uzmanību un nebeidzama norišu dokumentācija. Rakstā S. Heimans pievēršas arī mākslai, paužot uzskatu, ka māksliniekiem jāatrod jauni veidi, kā pieiet šim fenomenam. Viens no risinājumiem ir ienirt jau eksistējošo fotogrāfiju jūrā un veidot jaunus stāstus. Iepriekš svešu attēlu izmantošana bija uzskatāma par zagšanu, bet no teorētiskā viedokļa apropriācija mākslā ir ienākusi līdz ar postmodernismu un, kas tāds vairs mūs nepārsteidz un šķiet pieņemami. Lai saprastu autorus un viņu tieksmi izmantot jau uzņemtas fotogrāfijas vai arhīvu materiālus saviem mērķiem, ir jāsaprot: kas ir saprotams ar vārdu “arhīvs”, kāda veida arhīvi mēdz būt, kas ir vernikulārā fotogrāfija un kā viss iepriekšminētais tiek lietots laikmetīgajā fotogrāfijā.
Oksfordas vārdnīcā vārds “arhīvs” (archive) ir definēts kā vēsturisku dokumentu vai liecību kopums, kas sniedz informāciju par kādu vietu, iestādi vai cilvēku grupu. Tā var arī būt vieta, kur šie vēsturiskie dokumenti un liecības tiek glabātas.
Arhīva koncepts ir bijis zināms un lietots jau kopš senās Grieķijas laikiem, pateicoties Francijai un Lielajai Franču revolūcijai, tika radīts pirmais Nacionālais Arhīvs. Pirmo reizi valsts uzņēmās atbildību par savu dokumentu nākotni, mantojamību un pieejamību.
20. gadsimts ienesa izmaiņas arhīvu saturos – tajos parādījās fotogrāfijas, filmas un skaņu celiņi, kā arī datoros glabājama informācija. Kļuva svarīgi saglabāt ne tikai politiskajos procesos radušās liecības, bet arī sociālu, ekonomisku un kulturālu norišu liecības.
Arhīvi tāpat kā muzeji ir sava veida varas rīks – kontrolējot, kas tiek saglabāts, tiek veidots tā laika stāsts, jeb naratīvs.
Tas, ko saglabājam nosaka, kā mūs iepazīs nākamās paaudzes –
kādas bija mūsu attieksmes dažādos jautājumos, kā mēs rīkojāmies kritiskās situācijās un kas mums šķita svarīgi. Arhivēšanas process ir atgriezenisks, jo mēs ne tikai nosakām, kas tiks saglabāts par mums, bet tas arī nosaka, kā mēs paši par sevi domājam. Un tādi stāsti ir svarīgi mums pašiem, cenšoties izprast sevi. Var teikt, ka materiālu vākšana arhīvam vai muzejam ir līdzīga seno mītu veidošanai – tas atspoguļo mūsu vērtības un pārliecības. Var uzskatīt, ka kuratoram vai ekspozīcijas veidotājam ir vara izdzēst kādu notikumu vai mākslinieku, vai pat kādu mākslas novirzienu no vēstures, to vienkārši neizceļot vai izvēloties to ielikt citā, negatīvā, kontekstā. Biežāk mūsdienās redzam šī procesa apvēršanu, un tēmas, kas savulaik bijušas aizliegtas politisko apsvērumu dēļ, pateicoties arhīvu materiāliem un cilvēku interesei par aizmirsto, tiek izceltas un apskatītas tā laika vai mūsdienu kontekstā.
Nenoliedzami fotogrāfija ir ieņēmusi īpašu lomu vēsturē un tās veidošanā. Ir grūti iedomātos pagātni bez vizuālā materiāla. Lai gan fotogrāfija mums asociējas ar patiesības liecību, ar dokumentalitāti un faktiem, pat attēlu atlase norāda par kaut kāda stāsta veidošanu. Foto masu izplatība ir nodrošinājusi, ka arī nearhivētie materiāli kļūst par daļu no mūsu lielā stāsta par sevi. Tieši fotogrāfijas praktiskā daba mums ir devusi iespēju arhivēt dzīvi, kā vēl nekad.
Ja vēlamies pilnībā atsegt vēsturi, īpaši caur fotogrāfijām, ir jāiepazīstas ar vernikulāro fotogrāfiju. Jāieskatās ne tikai muzejos un izstādēs, bet attēlos, ko cilvēki paši uzņēmuši vai pirkuši, glabājuši mājās pie sienas, albumos vai atvilktnēs. Fotogrāfijas, kas ir ne tikai mākslas darbi vai dokumentācija, bet atmiņas un piezīmes no ikdienas. Mīļotā suņa portrets, grupas foto no nometnes vai kāzu bildes. Ņemot vērā fotogrāfijas vēsturi, nav pārsteidzoši, ka centienos parādīt foto kā vienu no mākslas veidiem vai tehnisku rīku, šādas ikdienišķas bildes tikušas, ilgstoši atstātas novārtā. Interesanti, ka šīs fotogrāfijas ir īpašas, jo pilnībā nepakļaujas mums zināmajiem mākslas foto stiliem vai vēsturei, tie eksistē kaut kādā mērā ārpus tā.
Verinkulārie foto ir patiesi un sentimentāli un kaut kādā mērā unikāli savā vēlmē iemūžināt ikdienu, tostarp tā laika modi, tendences un dzīves uztveri. Vairāki autori ir pievērušies šo fotogrāfiju un to estētikas izcelšanai gaismā, piemēram, izstādot galerijās populārus fotogrāfiju fonus, vai antropoloģiski pieejot šiem attēliem un pētot to saturu no kultūras un simbolu viedokļa. Džefrijs Batčens savā grāmatā “Each wild idea: Writing, Photography, History” (Katra trakā doma: Rakstīšana, fotogrāfija, vēsture) nodaļā par vernikulāro fotogrāfiju atzīmē, ka fotogrāfijas vēsture ir pilnībā jāpārskata, jo lielākā daļa esošo attēlu ir maz pētītā vernikulārā fotogrāfija. Kā min Dž. Batčens, Vernikulārā fotogrāfija galu galā nosaka vai parāda, kas ir mākslas foto. Bez viena otrs nav nosakāms.
Interesanti, ka Dž. Batčens norāda, ka kurā liela uzmanība tiek pievērsta pašam tapšanai un foto attiecībām ar pasauli
dzīvojam “post – fotogrāfijas” laikā, medijam – foto materialitātei, foto un realitāti.
ieva vīksne