Visbeidzot, Satversmes tiesa izvērtēja, vai lēmuma pieņemšanā par speciālo atļauju personai tiek nodrošinātas no Satversmes 92. panta pirmā teikuma izrietošās tiesības uz pieeju tiesai un tiesības uz procesuālo taisnīgumu. Šādu jautājumu Satversmes tiesa jau bija vērtējusi 2003. gada 23. aprīļa spriedumā lietā Nr. 2002-200103. Tolaik tika secināts, ka pieeju tiesai var ierobežot – tostarp ar valsts noslēpumu saistītās lietās. Tomēr, ja pieeja tiesai tiek liegta, tad alternatīvajai procedūrai ir jādod iespēja personai īstenot savu tiesību aizsardzību maksimāli augstā līmenī. Satversmes tiesa toreiz arī konstatēja, ka konkrētajā gadījumā kārtība, kādā tiek lemts par pieeju valsts noslēpumam, nesamērīgi ierobežo personas tiesības un rada šaubas par pieņemto lēmumu objektivitāti. Tomēr minētie trūkumi novēršami tiesību piemērošanas ceļā ar Satversmei atbilstošas tiesību normu interpretācijas palīdzību – tostarp nodrošinot personai tiesības tikt uzklausītai. Lietā Nr. 2016-06-01 Satversmes tiesa lielākoties balstījās uz atziņām, kuras izteiktas spriedumā lietā Nr. 200220-0103 un tam sekojošajā Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2014. gada 29. aprīļa spriedumā lietā “Ternovskis pret Latviju”. Tika atzīts, ka speciālās atļaujas anulēšana var ierobežot Satversmes 106. panta pirmajā teikumā paredzētās tiesības un tādā gadījumā personai ir jābūt iespējai aizstāvēt savas tiesības Satversmes 92. panta pirmajam teikumam atbilstošā veidā. Satversmes tiesa konstatēja, ka apstrīdētās normas nenodrošina personai pieeju “tiesai” šā vārda institucionālajā nozīmē, jo valsts noslēpuma aizsardzības jomā ģenerālprokuroru nevar uzskatīt par “tiesu”. Turklāt apstrīdētajās normās noteiktajā lēmuma pieņemšanas un pārsūdzības procesā personai netiek nodrošinātas arī Satversmes 92. panta pirmajam teikumam atbilstošas procesuālās tiesības. Pie tām pieder arī tiesības tikt uzklausītam, kuras citstarp ir saistītas ar personas tiesībām tikt informētai par speciālās atļaujas anulēšanas pamatā esošajiem apstākļiem. Ja valsts drošības iestāžu rīcībā ir fakti, kas ļauj apšaubīt personas piemērotību pieejai valsts noslēpumam, tad primāra ir valsts drošības interešu apdraudējuma novēršana, nevis personas procesuālo tiesību nodrošināšana. Savukārt pēc tam, kad lēmums par speciālās atļaujas anulēšanu jau ir pieņemts, personas tiesības tikt uzklausītai tāpat kā tiesības tikt informētai par lēmuma pamatā esošajiem apstākļiem ir nodrošināmas tādā apjomā, lai persona varētu īstenot savas tiesības uz taisnīgu tiesu. Tā kā speciālās atļaujas anulēšanas procesā personai netiek nodrošināta nedz pieeja “tiesai” šā vārda institucionālajā nozīmē, nedz pienācīgas procesuālās tiesības, tad tiesības uz taisnīgu tiesu personai tiek liegtas pēc būtības. Līdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Salīdzinot aplūkojamo spriedumu ar spriedumu lietā Nr. 2002-20-0103, saskatāma atšķirība Satversmes tiesas nostājā par to, kā jābūt regulētam procesam, kurā tiek pieņemts lēmums par speciālo atļauju. Lietā
Nr. 2002‑20‑0103 Satversmes tiesa atzina par pieņemamu, ka minētais process nav izvērsti regulēts. Secinot, ka likumā nav noteiktas pārbaudāmās personas procesuālās tiesības, Satversmes tiesa vien norādīja, ka šo tiesību nodrošināšana likumā nav arī aizliegta un ka tās nodrošināmas ar Satversmei atbilstošas tiesību normu interpretācijas palīdzību. Turpretim aplūkojamajā spriedumā Satversmes tiesa uzsvēra, ka speciālo atļauju anulēšanas procesā tiek būtiski ierobežotas personas procesuālās tiesības, turklāt daļa no šā procesa nav noregulēta ar tādiem vispārsaistošiem normatīvajiem aktiem, kas būtu publiski pieejami. Vēl jo vairāk – speciālo atļauju anulēšanas un attiecīgo lēmumu pārsūdzības procesā iesaistītajām valsts iestādēm ir katrai sava izpratne par šajā procesā nodrošināmajām personas procesuālajām tiesībām un to apjomu. Tādējādi minēto tiesību nodrošināšana tiek atstāta tiesību normu piemērotāju ziņā un ir atkarīga no viņu izpratnes par procesuālo taisnīgumu. Šāda kārtība nav pieņemama, jo personas pamattiesību ierobežojumiem jābūt noteiktiem ar likumu, kas skaidri nosaka pamattiesību ierobežojuma apjomu un robežas. Pamattiesību patvaļīga ierobežošana nav pieļaujama.
Ciktāl valsts drošības intereses to pieļauj, persona par speciālās atļaujas anulēšanas iemesliem informējama jau pirms tam, kad tiek pieņemts sākotnējais lēmums par atļaujas anulēšanu. Savukārt pēc šā lēmuma pieņemšanas personas tiesības tikt informētai par lēmuma pamatā esošajiem apstākļiem, tāpat kā personas tiesības tikt uzklausītai, ir nodrošināmas tādā apjomā, lai persona varētu īstenot savas tiesības uz taisnīgu tiesu. Lieta Nr. 2016-11-01
Satversmes tiesa 2017. gada 15. jūnijā pieņēma spriedumu lietā Nr. 2016-11-01 “Par likuma “Par valsts pensijām” 11. panta ceturtās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 109. pantam”. Lietā tika vērtēta kārtība, kādā piešķir vecuma pensiju piecus gadus pirms vispārējā likumā noteiktā pensijas vecuma sasniegšanas, ja persona vairāk nekā astoņus gadus aprūpējusi bērnu ar invaliditāti. Lieta tika ierosināta pēc Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta pieteikuma. Augstākā tiesa uzskatīja, ka likumdevējs, ietverot apstrīdētajā normā kritērijus priekšlaicīgas vecuma pensijas piešķiršanai, tiesības uz priekšlaicīgu pensionēšanos nav piešķīris visiem vecākiem, kuru bērna veselības stāvoklis faktiski 17