12 minute read
“MAN NEPASTĀV JAUTĀJUMS: NO KĀ IEDVESMOTIES. GALVENAIS IKREIZ, IR VIENKĀRŠI SĀKT DARĪT.”
Māksliniece Kristīne Luīze Avotiņa mūs iedvesmo ar savām izteiksmīgajām, dzīvespriecīgajām gleznām, sienu gleznojumiem, multimediālajām izstādēm un pat krāšņiem tramvajiem pilsētas ielās. Pati gleznotāja par iedvesmu nedomā – viņa vienkārši glezno, un viss nāk pats no sevis. Gleznošana un meita ir viņas dzīves prioritātes, mūžīgais dzinējs, veselības un harmonijas garants.
DZĪVE ir KRĀSAINA, JA TO VĒLIES
Radoša tukšuma periodi jums nemēdz būt?
Tpu-tpu-tpu, jāpiesit pie koka. Es vienkārši neļauju tiem atnākt.
Šķiet, jūsu mērogā visiespaidīgākais darbs ir Latvijas Universitātes Dabas mājas sienu apgleznošana?
Jā, 800 kvadrātmetri fiziski paveikti pašas rokām.
Kā pandēmija ietekmējusi jūsu dzīvi?
No praktiskā viedokļa manā dzīvē nekas daudz nemainījās. Tāpat kā agrāk, dzīvoju laukos un gleznoju mājās. Visu dzīvi esmu strādājusi vienatnē savā darbnīcā, man nav darba kolektīva, man nevajag ar kādu kaut ko saskaņot katru dienu. Esmu pieradusi būt ar sevi un reflektēt savas sajūtas. Tāpēc man nebija pārsteiguma, kā tas ir – strādāt mājās. Emocionāli, protams, šī bija ļoti nepatīkama situācija. Par laimi, man bija visādi projekti, kuriem bija termiņi un kas vienkārši bija jāturpina, kā arī, neskatoties uz vīrusu, es saņēmu jaunus pasūtījuma darbus. Tas mani noturēja. Tas atgādināja, ka dzīve turpinās. Vecais stāsts – jāiet un jādara.
Kā klājas jūsu meitiņai? Vai, tāpat kā jūs bērnībā, sēž mammas darbnīcā?
Kur tad citur! Valsts dārziņš Rīgas centra bērnam nepienākas tad, kad būtu laiks bērnu laist dārziņā. Tagad meitai ir piecarpus gadi, un nesen saņēmām ziņu, ka viņai ir pienākusi rinda. Tā piecus gadus pavadījām mājās, un par to esmu ļoti priecīga. Man šķiet, ka bērns no tā ir tikai ieguvis. Varēju viņai iedot savu ģimenes sajūtu, viņa formējās mājās, un es neuzliku bērna audzināšanu uz svešu cilvēku pleciem. Mēģināju meitu laist privātā dārziņā, bet tur nekas nesanāca. Nespiedu iet. Esmu pret to, ka raudošu bērnu ved uz dārziņu. Tagad viņa divreiz nedēļā iet uz sagatavošanas nodarbībām Rīgas Doma kora skolā un to dara palēkdamās, priecīga. Bet man jāatzīst, ka esmu bezgalīgi pateicīga saviem vecākiem, kuri pieskatījuši Lizeloti ikreiz, kad man ir bijis jāstrādā, bez viņu atbalsta šāda dzīve mājās nebūtu iespējama.
Viņa virzīsies uz mūziku?
Nezinu. Tādā vecumā to nu gan nevar pateikt. Daudzi man jau sen ir prasījuši, vai meita būs gleznotāja? Kā var uzdot tādu jautājumu, kad bērnam ir tikai trīs vai pieci gadi? Kurš gan par saviem bērniem tik mazā vecumā var zināt, vai viņš būs dakteris vai futbolists? Taču ne. Savukārt izdarīt secinājumus no tā, ka bērns ir piedzimis kādā konkrētā ģimenē, ir diezgan muļķīgi.
Zinot, cik jums ir spilgti un krāsaini darbi, man bija pārsteigums, ka bērnībā zīmējāt melnbalti. Kas notika, ka pēkšņi kļuvāt “krāsaina”?
Es latviešos Aizgāju uz Rozentāļiem (Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas skola – aut.) mācīties gleznot. Tur bija jāglezno ar eļļas pelēkumu neredzu. Tas viss ir no tevis krāsām. Tas man atvēra vēl vienu dimensiju – krāsu pasauli. paša atkarīgs. Kāpēc bērnībā bijāt melnbalta? Man vienkārši patika tas kontrasts uz papīra – melnais
Kā tu sajūti dzīvi pret balto. Mans bērns arī, kad izvēlas, piemēram, floun pasauli." māsterus, vispirms paņem tumšos. Bērns zīmējot labāk uztver kontrastainas lietas. Bet, ja godīgi, neesmu pētījusi savas tušas un papīra attiecības.
Bet no kurienes tās spilgtās krāsas?
Tas ir iedzimts no mammas un vecātēva, viņš gleznoja franču impresionisma tradīcijās. Arī – no manas vecvecmāmiņas, viņa ir igauniete un auda koši rozā segas.
Nekāda latviskā pelēkuma.
Tas ir latviskums. Ja paskatāmies tautastērpus, tikai retais ir bez jebkāda košuma. Es latviešos pelēkumu neredzu. Tas viss ir no tevis paša atkarīgs. Kā tu sajūti dzīvi un pasauli.
Parunāsim par dzīvesveidu.
Man ir mazkustīgs dzīvesveids, ilgi stāvu pie molberta. Jāstrādā ar vienu roku, un tas nav labi mugurai. Audekla uzvilkšana arī nav nekāda sporta nodarbība. Elpoju krāsu izgarojumus. Bieži vien strādāju pēc tam, kad meita ir nolikta gulēt. Man ļoti svarīgs ir tas laiks, kad mani neviens nepārtrauc, kad kāds neiebrāžas telpā ar jautājumu, vai drīkst ēst banānu. Vai: “Nomazgāsi man ābolīti?” Jo vajag taču mammu, nevis kādu citu.
Kā jums ar sportiskām aktivitātēm?
Man ļoti nepatīk skriešana. Kad piedzima meita, pusgadu vingroju ar privāto treneri. Tas bija brīnišķīgi. Tagad no oktobra atkal vingroju. Skaidrs, ka tas bija jāatsāk. Tas ir nenopietni – tam ilgu laiku nepievērsties. Jāsaprot, ka citādi dzīve vienkārši nenotiek. Mašīnu taču regulāri aizvedam uz servisu un darām visu, kas jādara, lai tā ilgāk kalpotu. Man bija sajūta, ka pienācis mirklis, kad vairs nevar gaidīt, ir jāvingro. Arī bērnam ir vajadzīgs paraugs. Viņa zinās, ka mamma iet vingrot. Mēs gan kopā ejam uz baseinu, bet ar to nepietiek. Reize nedēļā ir krietni par maz.
Vai piedomājat par to, kādu pārtiku izvēlaties?
Piedomāju. Kad dzīvoju Rīgas centrā, man netālu ir labs bioveikals. Laukos esam atraduši, kas tuvumā ko labu audzē. Arī paši mazliet – gurķus, dažus ķirbjus, burkānus, lai bērns redz, kā tas izaug, nevis domā, ka tie uzrodas veikalā. Bet tikai mazliet. Tas prasa laiku, un es nevaru savienot rūpes par dārzu ar savu darbu. Manā gadījumā tas neatmaksājas. Tas ir pat ļoti romantiski, ja pašam ir sava dobe, bet saprotu, ka, lai tas burkāns izaugtu, man tajā dobē ir jāinvestē savs laiks. Bet laiks ir tik, cik tas ir. Tur arī tas viss beidzas. Es noteikti neesmu cilvēks, kas celsies piecos no rīta un ies ravēt burkānus. Ja esi gleznojis līdz vieniem naktī, piecelties piecos ir diezgan grūti.
Nu, jā, jūs taču esat mākslinieki trīs paaudzēs. Mamma – gleznotāja Ilze Avotiņa, viņas tēvs – gleznotājs Harijs Kārkliņš. Skaisti.
Jā, tātad būtu ceturtā paaudze. Bet man nešķiet pareizi mazu bērnu prašņāt, kāda būs viņa profesija. Man neienāk prātā jautāt draugu bērnam, vai arī tu būsi bankas prezidents.
Ko jums patīk darīt laukos? Kas iedvesmo?
Tas ir tik skaisti, ka, dzīvojot laukos, redzi un izdzīvo gadalaiku norises. Tas ir pilnīgi citādi nekā pilsētā. Pat Mārupē vai Mežaparkā nevar noķert to sajūtu. Mums laukos ir ģimenes mājas, ko cēlis mans vecvecvectēvs Jānis. Sadzīviskā līmenī māja ir sakārtota, nav jānes ūdens no akas vai jākurina krāsns. Protams, esmu piedzīvojusi arī tādu laiku un tas ir romantiski, bet, ja tev ir aktīvi jāstrādā, tas vienkārši atņem laiku. Neesmu vairs gatava celties sešos no rīta, lai sasildītu māju. Bet par iedvesmu es nedomāju. Vienkārši gleznoju. Viss nāk pats no sevis. Man ir ļoti daudz pasūtījumu darbu, esmu kontaktā ar saviem klientiem. Dzīvoju tādā savā pasaulē. Man nepastāv jautājums: no kā iedvesmoties. Viens darbs noved pie nākamā. Un galvenais ikreiz, ir vienkārši sākt darīt, paņemt to balto audeklu un no viena stūrīša sākt to aizpildīt. Viss dzīvē ir “darīšanas vaina”.
Tāds mūžīgais dzinējs...
Jā. Tas gan ne vienmēr ir vienkārši – noturēt to režīmu. Bet par to nedrīkst sūdzēties. Vienmēr esmu strukturējusi savu laiku. Visi projekti prasa savu. Nevari dzīvot kaut kādā savā galaktikā, kurā nav nekādu laika robežu un termiņu. Tas ir normāli, pierasti.
Kam vēl netērējat savu laiku? Droši vien seriālus neskatāties?
Neskatos gan. Es gleznoju. Reizēm seriāli man skan fonā. Uzlieku blakus pie paletes planšeti ar kādu franču seriālu, klausos valodu. Kādreiz mācījos Franču licejā, gribas uzprišināt valodu.
Mūziku gleznojot klausāties?
Jā, ja fonā nav seriāls vai filma, tad klausos mūziku. Klusumā man nepatīk strādāt. Es jau tā esmu viena pati ar sevi un audeklu, gribas drusku kompāniju, kas aizpilda fonu. Jo īpaši, ja gleznoju laukos savā verandā. Mūzika man palīdz. Tas ir skaisti, ka mūsdienās var uztaisīt savu klausīšanās listi. Spotify man ir gleznošanas pleiliste, kur esmu savākusi ļoti dažādu mūziku – klasiku, popmūziku... Tāds dažnedažāds mikss. Man patīk dzīvi apliecinošas melodijas, kur jūtams enerģiskums, bet arī dziļums. Noteikti nekas pesimistisks, bez enerģijas.
Kas ir tas, ko cenšaties ikdienā darīt skaistumkopšanā?
Pēdējos trīs gadus cenšos rūpīgi kopt sejas ādu. Esmu izmēģinājusi dažnedažādu kosmētiku.Galvenais atcerēties to lietot gan rītā, gan vakarā, cenšos to ievērot. Protams, jūtu, ka neizskatos vairs kā 25 vai 30 gados. Kaut gan man šķiet, ka man joprojām ir 25, lai gan šovasar palika 38. Katrā ziņā šajā dzīves posmā es apšaubu, ka jebkad veikšu skaistuma injekcijas. Nejūtu to kā savu dzīves pieeju. Man šķiet muļķīgi novilkt sejas ādu, ja roku āda par vecumu pasaka kaut ko citu. Jājūt mērs, nevis izmainīt sevi tik ļoti, ka tevi nevar pazīt un tas ir uzkrītoši kontrastaini ar visu pārējo. Manuprāt, ir jāspēj sevi pieņemt un pieņemšana sākas ar iekšējo pārliecību un līdzsvaru. Bet šī, protams, ir ļoti jūtīga, individuāla tēma. Sabiedrībā taču joprojām valda jaunības kults un retušētās bildes. Protams, ir svarīgi sevi kopt, bet, ja esi mierā ar sevi, nav svarīgi, cik daudz smaida krunciņu tev ir. Man liekas, ka tas ir skaisti, ja cilvēka sejā atspoguļojas nodzīvotie gadi. Dzīvs cilvēks. Vajag vienkārši mitrināt sejas ādu, neēst divpadsmitos naktī torti, tad jau viss būs kārtībā.
Vai ēst ceptus kartupeļus naktī...
Ar speķīti. Laba kombinācija. Paretam jau var. Tomēr šobrīd es piedomāju par to, ko ēdu. Pienācis tas vecums, kad jājūt mērs uz visāda veida našķošanos. Cenšos atturēties, piemēram, no siera. Savulaik esmu bijusi veģetāriete, tagad esmu visēdājs, bet ar mēru. Mana šā brīža dzīves aktualitāte – ievērot mēru uz gastronomiskām lietām, lai saglabātu izmēru. Šis man tiešām šķiet būtiski – sevi cienīt.
Vai esat saldummīle?
Lai gan mans tēvs Jānis ir konditors, neesmu. Ja man jāizvēlas, labāk izvēlēšos marinētus gurķus, sēnes vai olīvas nekā kūciņu. Arī manai meitai garšo marinētie gurķi un sēnes, tāpēc pati tos marinēju.
Pati arī sēņojat?
Protams. Pāris dienas gadā labprāt ar to nodarbojos. Tas nācis no bērnības. Man bija tāda audzināšana, ka sēņojam tikai baravikas un gailenes. Labāk neriskēt ar kaut ko, kas ir kaut kam līdzīgs. Nesaprotu, kā var salasīt visu pēc kārtas un tad šķirot. Tas nav nopietni, tas var slikti beigties. Turklāt es izlasu tā, lai neviens tārpiņš nav bijis.
Vai apmeklējat kādas masāžas, procedūras?
Cenšos, bet tā nav mana prioritāte. Mans laiks primāri ir veltīts glezniecībai un bērnam. Es zinu, ko nozīmē aiziet uz sejas masāžu – tās ir divas stundas. Man tā noteikti nav prioritāte. Man ir svarīgāk labi justies savās sajūtās, ka esmu veltījusi laiku tam, kas ir patiesi svarīgs. Bet, protams, ir jauki aiziet uz masāžām. Lūk, vajadzētu aiziet uz muguras masāžu. Tikai laiks ir tik, cik ir. Jāizdara izvēles, un es izvēlos par labu gleznošanai un būšanai kopā ar bērnu. Laiks tik ātri paiet, un saplānot dienu ir diezgan sarežģīti. Man šķiet, ka šī vasara bija kā viena nedēļa. Es to tā izjūtu.
Savulaik izmēģinājāt iešanu pa oglēm.
Tas bija sen, un tā bija dzīves sakritība. Es neesmu eksperimentētāja. Man ir glezniecība, kas man sniedz visu. Tā ir mana pasaule. Man nepatīk salīdzināt glezniecību ar meditāciju, tas skan tā nonivelēti... Bet pēc būtības tas ir tas, uz ko tu tajā mirklī maksimāli koncentrējies un ne par ko citu nevari domāt. Man tiešām patīk visi tie audekli, ko es aizgleznoju. Man patīk redzēt rezultātu. Tas mani dzen uz priekšu. Ir balts laukums, un tad ir gatava bilde. Tas ir manas veselības ABC, pamatu pamats. Un man neaizrauj kāpšana kalnos vai aukstās peldes, mans ikdienas izaicinājums un savu robežu pārvarēšana ikreiz notiek pie audekla.
Jums ir krāšņi, kupli, gari mati. Vai kā īpaši tos kopjat?
Man patīk iet pie friziera. Man ir ļoti skruļļaini mati un pati mājās neprotu tos savaldīt un ieveidot. Kad atbraucu uz Rīgu, viens no pirmajiem, ko daru, uzsākot savas pilsētas gaitas, – dodos ieveidot matus. Tas man tiešām ļoti patīk. Gadus piecpadsmit mans regulārs rituāls. Turklāt esmu pasākusi arī ceļojumos iet uz vietējām frizētavām. Mana pirmā pieredze bija Florencē. Mājā, kurā īrējām dzīvokli, lejā bija frizētava. Es biju tik laimīga! Un viss bija tieši tāpat kā Latvijā. Pat cena tāda pati. Man patīk, kad ir tīri, spīdīgi mati.
Šajā rudenī bijāt Venēcijā. Aizbraucāt vienkārši ceļojumā atpūsties?
Man nekad nekas nav vienkārši. Tāds darbs. Bija jāuztaisa fotogrāfijas. Tā ir iedvesma māksliniekam. Es daudz gleznoju Venēciju, man patīk tas ūdens. Ļoti gleznieciska pilsēta. Divus gadus nekur nebiju bijusi. Vasarā man negribējās nekur doties. Tad bija ļoti labi tepat, Latvijā.
Kā Venēcija ir mainījusies šajos pandēmijas gados? Vai bija citādas sajūtas nekā iepriekš?
Pirmajā vakarā, kad atlidojām, devāmies vakariņās un, sēžot laukumā pie galdiņa, es sevi pieķēru pie domas – ak Dievs, Venēcijā taču viss ir kā agrāk, dzīve turpinās, cilvēki čalo un priecājas, kopīgi pavada laiku. Divpadsmit dienas Venēcijā man iedeva pamatīgu iedvesmas un spēka devu, lai pārziemotu šogad un es varētu uzgleznot darbus gaidāmajai izstādei, kas būs 2022. gada pavasarī.
Spriežot pēc jūsu gleznām, Venēcija un Parīze ir jums tuvas pilsētas.
Jā, man patīk. Esmu ļoti konservatīva. Varu kursēt starp savām vecajām pieturvietām: Itālija, Francija, Spānija – Barselona, Madride. Vēl uz Vīni var aizbraukt, Portugāli pieķert klāt. Man vairāk nekā cita nepietrūkst. Varbūt vēl kāds tālāks ceļojums. Man patīk atgriezties tur, kur bijis kas jauks un esmu jutusies laimīga. Arī Roma man ļoti patīk – no mākslas vēstures viedokļa. Tur viss ir skaisti, pamatīgi. Tur var just to Eiropas sākumu. Tur tiešām ir vēstures elpa.
Tuvojas Ziemassvētki un gada nogale. Kā parasti gatavojaties svētkiem? Vai jūsmājās ir kādas īpašas tradīcijas šajā laikā?
Ziemassvētki man vienmēr ļoti patikuši. Kad biju maziņa, Ziemassvētkos ļoti gaidīju Salavecīti. Kad man bija ap desmit gadiem, uzzināju, ka katru gadu šis vecītis sarkanajā samta kostīmā bija gleznotājs Aleksejs Naumovs. Īsto svētku sajūtu man jau pieaugušā vecumā atgrieza Lizelote, viņas dēļ visi ģimenē vairāk cenšamies. Meita jau trešo gadu kopā ar manu tēti vairākas dienas cep piparkūkas, tas ir tāds īpašs kopā būšanas laiks. Man ļoti patīk visiem gādāt arī dāvanas, cenšos to darīt jau novembra sākumā, lai līdz Ziemassvētkiem viss jau būtu sagādāts.
EFEKTĪVS ATBALSTS
NOBRIEDUŠAI ĀDAI
Sadarbībā ar dermatologiem un ginekologiemendokrinologiem izstrādātā jaunā, uzlabotā Neovadiol līnijas formula parūpēsies par jūsu ādu visos menopauzes periodos. Unikālais dermatoloģiski aktīvo vielu sastāvs mazina/kavē menopauzes ietekmē izraisītās ādas novecošanās pazīmes un stimulē ādas atjaunošanās procesus: atjauno ādas blīvumu, nostiprina sejas ovālu, samazina grumbas un sīkās krunciņas.
Palīdz izlīdzināt ādu, padara to starojošāku, atdzesē par 2.7 °C. Bagātināts ar proksilānu, augu izcelsmes kasijas ekstraktu un hialuronskābi, tas palīdz kompensēt pirmsmenopauzes radīto ietekmi, uzlabojot ādas izskatu; āda izskatās blīvāka, gludāka un jūtami stingrāka. Uzklājot krēmu, rodas vēsuma sajūta. 50 ml, 43,81 EUR
Neovadiol Peri-Menopause ādas blīvumu atjaunojošs liftinga dienas krēms normālai, kombinētai ādai
Krēms bagātināts ar proksilānu, augu izcelsmes kasijas ekstraktu un hialuronskābi, kas aktivizē ādas atjaunošanās procesus un palīdz kompensēt pirmsmenopauzes radīto ietekmi, uzlabojot ādas izskatu. 50 ml, 43,81 EUR
JAUNUMS
Krēms, kas cīnās pret sejas kontūru tvirtuma zudumu, aktivizē ādas atjaunošanās procesus: atjauno zaudētos lipīdus, novērš vizuālās krunciņas, padara ādu stingrāku. 50 ml, 43,81 EUR
Reklāmdevējs:SIA Loreal Baltic NEOVADIOL POST-MENOPAUSE ādas aizsargbarjeras lipīdu atjaunojošs dienas krēms pret sejas kontūru tvirtuma zudumu.
Aktivizē ādas atjaunošanās procesus: atjauno zaudētos lipīdus, novērš vizuālās krunciņas, padara ādu stingrāku. 50 ml, 43,81 EUR NEOVADIOL POST-MENOPAUSE ādas aizsargbarjeras lipīdu atjaunojošs, nostiprinošs nakts krēms.
Aktivizē ādas atjaunošanās procesus. Satur proksilānu, augu izcelsmes kasijas ekstraktu un niacinamīdu, kas palīdz kompensēt pēcmenopauzes radīto ietekmi, uzlabojot ādas izskatu; āda izskatās stingrāka, gludāka. 50 ml, 43,81 EUR
