Izskolotais stipendiāts Marks Karlštrēms “Stipendija nav tikai finansiāls atbalsts – aiz tās stāv cilvēki, kuri, Tevi nemaz nepazīstot, ir gatavi atbalstīt un sniegt iespēju”. Marks Karlštrēms izskolotais Ināras un Gunāra Reiņu stipendāts ir iedvesma, ka ar darbu un drosmi dzīvē var tālu tikt. Marks ir absolvējis Latvijas Universitāti un pēc absolvēšanas strādā Latvijas Ārlietu ministrijā Starptautisko organizāciju nodaļā. “Izmantot iespējas – arī tad, ja sākumā šķiet, ka vēl neesi tām pilnībā gatavs.” Intervijā Marks stāsta par Vītolu fondu un saviem ziedotājiem, par savu šī brīža dzīvi, par nākotnes sapņiem un par to ko iesaka citiem jauniešiem. Kā Tu uzzināji par Vītolu fonda stipendijām? Jau skolas laikā apzinājos, ka pats studijas atļauties nevarēšanu. Tādēļ daudz mācījos. Man bija vienas no labākajām sekmēm skolā, tādēļ apzināti meklēju iespējas, kas ļautu sasniegtos rezultātus pārvērst iespējā turpināt izglītību. Tā arī nonācu līdz Vītolu fondam. Reizēm iespējas pašas neatnāk, tās ir jāmeklē. Taču, kad esi tās atradis, ir jābūt gatavam tās izmantot. Ko Tev nozīmēja stipendijas saņemšana? Iesākumā – brīvību mācīties. Iespēju pilnvērtīgi nodoties studijām, nevis ikdienā domāt par to, kā tās finansiāli nodrošināt. Studenta dzīvē tas ir ļoti nozīmīgi, jo laiks ir dārgākais resurss. Stipendija man ļāva šo resursu ieguldīt izglītībā.
Vēlāk stipendijas nozīmi sāku uztvert plašāk. Stipendija nav tikai finansiāls atbalsts – aiz tās stāv cilvēki, kuri, Tevi nemaz nepazīstot, ir gatavi atbalstīt un sniegt iespēju. Tas rada zināmu pienākuma sajūtu – nevis kā ar studiju kredītiem atmaksāt saņemto bankai, bet gan censties ar savu darbu pierādīt, ka šī uzticība nav bijusi veltīga. Kāda ir Tava ikdiena šobrīd pēc studiju absolvēšanas? Ar stipendiju man tika dota iespēja ieguldīt izglītībā, bet tagad iegūtās zināšanas varu izmantot darbā Latvijas valsts labā. Šobrīd mana ikdiena aizrit Latvijas Ārlietu ministrijas Starptautisko organizāciju nodaļā. Tas nozīmē darbu ar jautājumiem, kas sākumā var šķist ļoti tāli no Latvijas ikdienas – Apvienoto Nāciju Organizācijas procesiem, starptautisko drošību, starptautiskajām tiesībām, daudzpusējo diplomātiju –, bet patiesībā tie ir cieši saistīti ar Latvijas drošību, interesēm un spēju panākt, lai mūsu valsts balss pasaulē tiktu sadzirdēta. Man īpaši interesants šķiet kontrasts, ka diplomātijā aiz viena teikuma vai pat vārda, kas beigās atrod savu vietu kādā rezolūcijā vai uzrunā, bieži vien stāv ilga izpēte, pārdomas, saskaņošana un diskusijas. No malas starptautiskā politika nereti asociējas ar lielām runām zālēs pildītās ar solīdiem cilvēkiem, bet ikdienā tā ir precīzi izvēlēts vārds, kas uzdrukāts ministrijā uz datora un aizgājis e-pastā.
Vai pēc studiju pabeigšanas uzturi kontaktus ar saviem ziedotājiem? Jā, un man tas ir ļoti svarīgi. Ar saviem ziedotājiem Ināru un Gunāru Reiņiem esmu iepazinies tuvāk un mēs vēl aizvien tiekamies vairākas reizes gadā, kā arī uzturam rakstisku saziņu, daloties ar jaunumiem par to, kas notiek mūsu dzīvēs. Manuprāt, viena no skaistākajām Vītolu fonda stipendijas iezīmēm ir tā, ka attiecībām nav jābeidzas brīdī, kad tiek izmaksāta pēdējā stipendija vai saņemts diploms. Sākotnēji ziedotājs zina Tavu vārdu un stāstu uz papīra, bet gadu gaitā izveidojas īstas cilvēciskas attiecības. Tādēļ man ir svarīgi, lai mani ziedotāji redzētu ne tikai studiju rezultātu, bet arī to, kur šī viņu reiz dotā iespēja mani ir aizvedusi. Kādi ir nākotnes plāni/ieceres? Diplomātijā man vēl ir daudz ko mācīties. Tuvākais mērķis ir pēc nepieciešamās pieredzes iegūšanas kārtot diplomātisko rangu. Savukārt dažu nākamo gadu laikā gribētu doties darbā uz kādu no Latvijas pārstāvniecībām vai vēstniecībām ārvalstīs. Manuprāt, kad diplomāts dodas misijā ārvalstīs, viņš aizved Latviju sev līdzi – neatkarīgi no tā, vai viņš atrodas Briselē vai Ņujorkā, Ukrainā vai pavisam citā pasaules malā. Es vēlētos piedzīvot arī šo profesijas daļu un praksē pārstāvēt Latvijas intereses ārpus mūsu valsts robežām.
Tomēr negribu nākotni izplānot līdz pēdējai detaļai. Līdzšinējā pieredze man ir iemācījusi, ka dažas no nozīmīgākajām iespējām parādās nevis tad, kad tās esi perfekti ieplānojis, bet tad, kad esi pietiekami sagatavojies, lai tās pamanītu. Kāds būtu Tavs ieteikums citiem jauniešiem? Izmantot iespējas – arī tad, ja sākumā šķiet, ka vēl neesi tām pilnībā gatavs. Manuprāt, mēs bieži paši sev pasakām “nē” vēl pirms to ir paspējis izdarīt kāds cits: nepiesakāmies stipendijai, konkursam, darbam vai studijām, jo baidāmies, ka neizdosies. Sliktākajā gadījumā saņemsi atteikumu. Labākajā – viena aizpildīta pieteikuma anketa var būtiski mainīt Tavas dzīves ritumu. Tāpēc mans ieteikums būtu negaidīt brīdi, kad vispār nebūs bail. Tāds brīdis, iespējams, nemaz nepienāks. Daudz svarīgāk ir būt zinātkāram, strādāt un uzdrīkstēties atvērt durvis, kad tās ir tavā priekšā. Jo neizmantotas iespējas, manuprāt, mēdz palikt atmiņā ilgāk nekā neveiksmes.